Savam brālim sargs

SESTĀ NODAĻA

Ikvienam, kas grib mūžu nodzīvot mierīgi, bez pārsteigumiem un uztraukumiem, es iesaku neiet svešās mājās, kur aizklāti logi un valda klusums. Paejiet garām, neļaujieties kārdinājumam, un jūs izvairīsieties no visa, kas varētu traucēt jūsu dzīves rāmo plūdumu, un vecumā jums nebūs tādu atmiņu, kas liktu ko nožēlot.

Tā ir novēlojusies gudrība, kā saka franči — asprātība uz kāpnēm. Toreiz es atrados tādā stāvoklī, ka man tieši bija nepieciešams kaut kas negaidīts, personīgi negaidīts, tā sacīt, mans personīgais piedzīvojums. Nepietika ar to, ka visa ekspedīcija bija nokļuvusi sprukās, kādās labāk jau nenokļūt. Man ar to bija par maz, jo kopīgais piedzīvojums neatviegloja manu stāvokli, nemazināja atbildību par kuģi un cilvēkiem, kas gūlās uz mani — kapteini un ko izjutu pat miegā. Nekad nebiju izvairījies no atbildības, bet tagad jutu, ka nepieciešama' atelpa, kaut kāda intermēdija, tas, ko manā laikā sauca par izlādēšanos. Tāpēc es piekritu (lai gan tas neatbilda noteikumiem) pavadīt Šuvalovu uz planētu kontaktu nodibināšanai ar tās iedzīvotājiem, lai gan pareizāk un saprātīgāk būtu bijis palikt uz kuģa: es atbildēju par kuģi, nevis par kontaktiem. Savu piekrišanu motivēju tā: ja kuģim vispār kaut kas draud, tad šo draudu avots ir tikai planēta, no izplatījuma tos gaidīt nevarēja. Aiz tā paša iemesla pārrāpos pār žogu un pagalmā padzēros aukstu akas ūdeni, bet pēc tam atvēru durvis, kas izrādījās vaļā, un devos tumsā.

Paspēru dažus soļus, izstiepis rokas, lai neuzskrietu kaut kam virsū; es virzījos uz priekšu piesardzīgi, cenšoties netraucēt klusumu. Tomēr zem kājām iečīkstējās grīda, un es pamiru, bet nekas nenotika. Mazliet pastāvēju, lai acis pierastu pie apgaismojuma, pareizāk — pie tā trūkuma, un sapratu, ka atrodos priekšnamā. Tas bija diezgan plašs, gandrīz bez mēbelēm, tikai pakaramais pie sienas, ļoti līdzīgs tiem, kādi bija uz Zemes manā laikā, un stūrī stāvēja tāds kā ķeblītis, kā soliņš — es nevarēju labi saskatīt un nemēģināju ari izpētīt. Priekšnams bija iegarens, .bez tām durvīm, pa kurām ienācu, tur atradās vēl divas — vienas pa labi, otras galā, man priekšā. Pārlaidu ar roku pār sienu, cenšoties atrast slēdzi, un neatradu to. Man tikai vēlāk ienāca prātā, ka mājā gluži vienkārši var hebūt elektrības. Viss bija tik līdzīgs tam, kas ir uz Zemes, ka likās, tikai jāieiet istabā un noteikti ieraudzīšu galdu . un dīvānu, kaktā televizoru, grāmatplauktu un pusduci krēslu, pie sienas zvērādu vai sienas segu, Šūniņa vai kāda cita akvareli. Kaktā būs stāvlampa, bet no griestiem nokarāsies gaismeklis ar plastmasas kupoliem divām trim lampiņām. Vārdu sakot, man likās, ka tūlīt atvēršu durvis priekšnama galā — jo tad, ja iešu pa labi, nokļūšu virtuvē, vannas istabā un tā tālāk —, atvēršu durvis uz istabu un kāds pagriezīs galvu, uz mirkli atraujoties no televizora, un pazīstamā balsī teiks: «Kur tu tik ilgi biji pazudis? Sēdies. Vai ēst gribi?»

Tik spēcīga šī grūti izskaidrojamā sajūta bija, ka man pēkšņi sāka likties smieklīgi te zagties uzr pirkstgaliem, it kā es būtu atgriezies mājās pēc nedēļu ilgas noziedzīgas prombūtnes. Noklepojos, lai brīdinātu to, kam jāatrodas istabā, lai nenobiedētu viņu ar savu negaidīto parādīšanos. Tad es piegāju pie durvīm un atvēru tās.

Es atvēru, iegāju, un man kļuva neomulīgi. Jo tas, ko es, kamēr acis pierada pie tumsas, biju tikko priekšnamā iztēlojies, patiesībā varēja eksistēt tikai manā iztēlē, to es lieliski zināju un iekšēji biju gatavs tam, ka īstenībā ieraudzīšu pavisam ko citu. Jo lielāks bija mans izbrīns, pat varbūt ne izbrīns, bet gandrīz vai bailes, kad ieskatījos un ieraudzīju, ka iztēle šoreiz ir it kā skatījusies caur sienu un redzējusi to, kas atrodas šajā telpā.

Jo te patiešām atradās galds. Un krēsli. Kaut kas bija piekārts pie sienas. Tiesa, nebija televizora un neviens* nesēdēja pie tā. Bet bija dīvāns. Un kāds aizmidzis gulēja uz dīvāna, ja ieklausījās, varēja sadzirdēt tikko manāmu vieglu, ritmisku elpu. Pie dīvāna bija paklājiņš, un tas, kas uz tā stāvēja, smieklīgi atgādināja mūsu Zemes čības bez kapēm, bet to lielums bija tāds, ka varēja nešauboties sacīt —• uz dīvāna guļ sieviete; starp citu, arī elpa liecināja to pašu.

Es pastāvēju, raudzīdamies viņā; viņa bija apsegusies ar vienkrāsainu segu — pustumsā nevarēju atšķirt krāsu. Es neskatījos pārāk cieši, lai viņa miegā nejustu manu skatienu un nepamostos (negribēju viņu modināt, pietika jau ar to, ka biju bez atļaujas ielauzies). Neizskaidrojamā jūtu uzplūdumā es nevis apmierinājos ar izlūkgājiena,rezultātiem, lai klusi izietu, atgrieztos pie Šuvalova un kopā ar viņu palauzītu galvu par to, ko darīt tālāk, — bet piegāju pie loga, piegāju droši, lai arī ne pārāk skaļi, atbīdīju cieši aizvilktos aizkarus —

istabā ielauzās rīts — un, pagriezies pret to, kura gu- lēja uz dīvāna, jautri un maigi sacīju;

— Miegamice, laiks celties!

Es tā pateicu. Biju aizmirsis, absolūti aizmirsis, ka atrodos uz nepazīstamas planētas nepazīstamā zvaigžņu sistēmā daudzu gaismas gadu attālumā no Zemes, kur šie vārdi varbūt līdzīgos apstākļos arī būtu vietā. Aizmirsis, ka reti kas spēj tā satraukt cilvēku kā pēkšņi blakus atskanošas svešas valodas skaņas, pat ar nosacījumu, ka manu runu viņš uztvertu tieši kā valodu, bet nevis, teiksim, kā suņa rejas. Es biju aizmirsis un tā pateicu.

Sieviete gulēja ar seju pret sienu; tagad viņa patri- nās ar vaigu, kā man likās, pret silto, mīksto, ērto spilvenu un miegainā balsī nomurmināja;

— Tūlīt, tūKt… vēl piecas minūtes …

— Nu… — es gandrīz iesāku runāt un pats aiz- rijos ar saviem vārdiem.

Viņa bija teikusi: «tūlīt». Un es to dzirdēju un sapratu. Tas nozīmē, ka mirkli pirms tam viņa bija dzirdējusi un sapratusi mani!

Es nebiju ne aizmidzis, ne arī piedzēries, jo šajā laikmetā biju paguvis to aizmirst. Biju vesels, nemurgoju, man nebija halucināciju.

Varbūt esmu iekļuvis lamatās? Iespējams, ka visas šīs mājas ir lamatas lētticīgiem atnācējiem no kosmosa — iekārtas, kas tumšajā priekšnamā analizē mūsu domas un atmiņas, bet istabā parāda mums to, ko mēs būtu gribējuši redzēt un dzirdēt, tādā veidā iemidzinot modrību, lai pēc tam izrēķinātos, kā to manā laikā aprakstīja Bredberijs un citi?

Ko gan vēl te varēja nodomāt?

Varbūt arī varēja, bet es gluži vienkārši nepaguvu.

Sieviete dziļi nopūtās, pagriezās pret mani un atvēra acis. Viņa ieraudzīja mani, un es ieraudzīju viņu. Ieraudzīju un teicu:

— Nanika?

— NanikaI — es iesaucos. — Vai tā esi tu?

Es būtu varējis arī nejautāt. Jo pilnīgi skaidri redzēju, ka tā ir viņa. Ja viņai, pieņemsim, būtu dvīņumāsa, esmu pārliecināts, ka nebūtu abas sajaucis. Bet šeit bija viņa pati un neviena cita.

Viņa atradās vēl kaut kur sapņu valstībā un lēni atgriezās no turienes. Viņas acis skatījās manī, bet sākumā neredzēja. Tad es sapratu, ka ir ieraudzījušas; viņa klusi izsaucās un aizklājās ar segu.

— Nebaidies, — es teicu. — Tas taču esmu es. Vai esi aizmirsusi? Tikai es.

Kas tu esi? — viņa bailīgi vaicāja.

Arī balss bija Nanikas, lai gan, protams, kas var galvot, ka atmiņa iznes tēlus un skaņas caur tik daudziem gadiem neizkropļotus? Katrā ziņā atmiņa man nedeva ne mazāko pamatu teikt, ka tā nav viņas balss.

— Esmu Ulis…

— Ķas tu esi? No kurienes? — Viņas balss kļuva stingrāka, viņa apskatījās visapkārt. — Kāpēc tu esi šeit? Vai ieradies pēc manis?

— Jā, — atbildēju. — Protams, pēc tevis. Tālu gan man nācās iet, lai tevi beidzot atkal atrastul

— Vai tevi sūtīja viņi?

Es paraustīju plecus:

— Kādi «viņi», Nanik?

Viņa samirkšķināja acis,

— Es.neesmu Nanika… Droši vient tu meklē citu, nevis mani.

— Nē, — es teicu. — Citu nav bijis. Ja arī kaut kas ir bijis, nav vērts atcerēties. Turklāt vai tad es biju vainīgs, ka tā notika? Zini ko, parunāsim par to citreiz.

Viņa skatījās manī un, liekas, neko nesaprata. Viņa joprojām atradās pusguļus, aizsegusies ar segu.

— Apģērbies, — sacīju. — Es novērsīšos. •

— Vai tu nevarētu iziet ārā? — viņa vaicāja. — Es neaizbēgšu.

Es padomāju.

— Nē, — pēc tam atbildēju. — Ja nu tu pēkšņi aiz- mūc? Vai atkal pastrādā kaut ko tādu pašu kā toreiz? Pēc tādiem gājieniem grūti palikt dzīvam. Ļoti grūti. Es neiešu ārā. Tikai novērsīšos. Ģērbies.

Es patiešām novērsos un nostājos pie-loga. Tas izgāja uz ielas pusi, un tur viņpus žoga bija jāstāv Šuvalo- vam. Tomēr viņa nebija. Nav varējis sagaidīt, nodomāju. Devies paklaiņot pa pilsētu, nemierpilns večuks … Es to nodomāju vienaldzīgi, jo pašlaik tam nebija nekādas nozīmes.

Šobrīd man viss bija vienalga. Nekādas nozīmes nebijāt tam, ka mēs atradāmies pie zvaigznes, kura ik mirkli varēja uzsprāgt kā katls ar bojātu drošības vārstu, kā kodolreaktors, kas vairs nepakļaujas kontrolei. Nekāda nozīme nebija tam, ka miljardiem cilvēku uz Zemes un visā Saules sistēmā un visiem cilvēkiem uz šīs planētas, lai cik to arī šeit būtu, draudēja nāves briesmas. Nieks vien bija tas, ka mans biedrs bija kaut kur pazudis, varbūt atgriezies uz kutera, bet varbūt iegāzies akā vai vēl diezin kur, — tam- visam vairs nebija ne graša vērtības. Jo šeit atradās viņa.

Manos gados vairs nav ilūziju ne attiecībā uz sevi, ne arī uz vīriešu dzimumu kopumā. Runā, tas esot mū-

4 — 2043 - 97

sos jau no pirmsākumiem, var jau būt, nestrīdēšos. Ne velti Kolā Brinjons teicis, ja viņam nāktos meklēt savu mīļoto vergu tirgū, kur pārdošanai izliktās meitenes sedz tikai pašu mati, tad vēlēšanās atrast mīļoto viņam netraucētu garāmejot pablenzt arī uz pārējām — viņš sev neatteiktu šo prieku. Tādi mēs esam, taču, ja jums veicies un liktenis lēmis tādu mīlestību, ka visas pārējās jums gluži vienkārši neeksistē, bet tikai viņa, • vienīgā, tad debesis var sabrukt, saule nodzist vai uzsprāgt, kā tai labāk patīk, — kamēr šī sieviete būs jums blakus, pasaule dzīvos. Tā notika ar mani, un ko citu man atlika tagad darīt kā šajā pašā mirklī aizmirst visu, kas tieši neattiecas uz viņu?

— Esmu gatava, — viņa sacīja man aiz muguras.

Es apgriezos.

Nē, lai kā arī viņu sauktu, tā tomēr bija viņa. Tiesa, viņas tērps man likās mazliet dīvains — manam laik- . metam tas būtu pārāk drosmīgs, Šuvalova laikmetam — vecmodīgs, bet tā bija viņa, un viss.

— Sveicināta! •— es teicu, piegāju tai klāt, apskāvu | un noskūpstīju, kā var noskūpstīt meiteni pēc šķiršanās, kas ilgusi kādus nieka divtūkstoš gadus.

Viņa nenovērsās, bet viņas lūpas palika aukstas un nekustīgas.

Tikai tagad es beidzot atjēdzos.

% * ®

— Apsēdies, — es sacīju.

Kaut kas uzdzirkstīja viņas acīs, viņa piegāja pie dīvāna un apsēdās.

Es pagājos šurpu turpu pa istabu. Viņa neskatījās uz mani, bet Ģtingri vērās griestos. Es maršēju viņas ^ priekšā kā parādē un centos vismaz kaut ko saprast.

Tā bija Nanika. Viņas augums, ķermenis, garie, smagie rudie mati, lielās brūnās acis, mazā mute ar apaļīgajām lūpām. Tikko iezīmētie vaigu kauli, deguns, tas viss bija tik patiesi viņas, ka nevarēja rasties ne mazākās šaubas.

Nevarēja rasties ne mazākās šaubas arī par to, ka tā nav,un nevarēja būt viņa.

Ja' nu varbūt tikai piepildās pasakas par niEžīgo dzīvošanu un paradīze patiešām atrodas divtūkstoš gadu attālumā no mūsu laika un vienmēr atradīsies šādā distancē, pastāvīgi bēgot prom no mums …

Taču patlaban man nebija ne prātā tādi spriedumi.

Tā nevarēja būt viņa. Gan laikā, gan telpā mēs ar Naniku bijām izšķīrušies pavisam. Te tomēr bija gluži cita sistēma un cita planēta, lai gЈn viss tik ļoti atgādināja Zemi, ka diez vai varēja būt vienkārša sakritība.

Es nopūtos, piebīdīju krēslu un apsēdos.

— Labi, — teicu. — Mēģināsim šo to noskaidrot.

— Es neko nezinu, — viņa atsvešināti atbildēja.

— Kaut ko tu katrā ziņā zini vairāk nekā es.

Viņa tikai paraustīja plecus.

Es brīdi klusēju, prātā sistematizēdams jautājumus, kurus vajadzēja viņai uzdot. - •

— Kas jūs esat?

Viņa pašķielēja uz mani.

— Vai tad tu nezini?

Es papurināju galvu. Tagad viņa palūkojās uzmanīgāk. Nopūtās.

— Zini!… Labi. Mēs esam cilvēki no cilvēkiem!

Tas man neko neizteica.

4*

99

•— Es pats redzu, ka cilvēki, nevis zirgi. Nezinu, kāpēc man ienāca prātā zirgi, tas bija smieklīgi, bet es nesmējos. — Vai jūsu ir daudz?

— Vairāk, nekā jūs domājat.

— Mēs? Kā tu zini, kas mēs esam?

— Kā tad nel — Viņa auksti pasmaidīja. — Tu esi pārģērbies, bet mēs jūs vienmēr pazīstam. Mani tu esi atradis, taču pārējos neatradīsi.

Es nopūtos un paberzēju ar plaukstām deniņus.

-— Nanik, mīļā, — es sacīju. — Nu, velns,.. Kā tevi sauc?

•— Vai tev nav vienalga? — Viņa sadrūma. — Sauc mani par Annu. Vai esi apmierināts'?

— Anna, — es nomurmināju, izgaršojot vārdu. Labs vārds, bet es biju» pieradis pie cita un negribēju no tā atteikties; ne velti senatnē ticēja, ka uzzināt kāda vārdu nozīmē iegūt pār šo cilvēku varu. — Anna… Skaisti, bet tev nepiestāv. Ja tev vienalga, tad saukšu tevi par Naniku. Tas tev piestāv.

Viņa uzmanīgi pavērās manī, nolaida un atkal pacēla acis, un šī kustība man bija līdz sāpēm pazīstama. Viņa vaicāja:

— Vai tu esi mīlējis tādu sievieti?

— Vēl turpinu, — īsi atteicu, jo man pašlaik negribējās par to runāt, bija pārāk daudz neskaidrību. — Vispirms aprunāsimies par nesaprotamo.

Viņa pacēla uzacis.

•— Tu nesteidzies mani aizvest.

— Kāpēc lai steidzos?

— A, tu gaidi, kamēr pienāks tavējie? Baidies, ka mani draugi atrodas tepat netālu?

— Tavi draugi, mani draugi… Tu taču nemaz nezini, kas es esmu, kas mēs esam …

•— Es jau tev sacīju: zinu.

• — Nē! Tu mani uzskati par kādu citu… baidos, ne pārāk labu. Mēģināsim noskaidrot. — Es nopūtos: man ļoti nepatika noskaidrot attiecības, bet likās — šoreiz bez tā neiztikt. — Mēs esam ļoti līdzīgi, dīvaini, līdz neiespējamībai līdzīgi.

Viņa neizpratnē paskatījās uz mani. Patiešām, tas bija diezgan drosmīgi -7- salīdzināt sevi, dzīves apbružātu vīrieti ap piecdesmit gadiem, ar skaistu meiteni, kurai droši vien vēl nebija pat divdesmit piecu.

— Nē, tu nesaprati. Nelūkojies pēc spoguļattēla…

— Tad es nepavisam nesaprotu, — viņa sacīja. — Kas var būt kopīgs mums un jums — cilvēkiem no Trauka?

— Ko?

— Tu taču esi cilvēks no Trauka — vai gan citādi tu būtu sācis mani izsekot?

— Es neesmu tevi izsekojis! Atradu tevi nejauši.. ? Ko tas nozīmē — cilvēks no Trauka?

— Tu kaut ko runā aplami. Beidz izlikties! — Pašlaik viņas acīs dega dusmas, bet arī dusmās viņa bija tikpat skaista kā toreiz. — No kurienes tu esi uzradies, ja nezini, kas ir cilvēki no Trauka?

— Labi, tad klausies, — es teicu. — Es patiešām to nezinu, un neviens no mums nezina. Mēs atlidojām no tālienes… no citas zvaigžņu sistēmas. — Te es apķēros. — Vai tu zini, kas ir zvaigžņu sistēma?

— Jā. — Viņa paskatījās griestos. — Esmu dzirdējusi vēl skolā. Bet… vai tad tur, uz zvaigznēm, dzīvo cilvēki? Tādi paši kā mēs?

— Es arī brīnos, — atklāti atzinos. — Tu nevari ne iedomāties, cik tas ir dīvaini: atlidot tik tālu un satikt cilvēkus, kas ne vien ir mums līdzīgi līdz vissīkākajai detaļai, bet arī runā tajā pašā valodā. Tas nevar būt gadījums, te jābūt kādam cēlonim. Kāds tas ir? Es gribu izprast…

Viņa skatījās manī, un no viņas sejas varēja redzēt, kā ticība viņā cīnās ar neuzticību.

— Ļoti savādi… — viņa lēni noteica. — Vai tu patiešām gribi, lai es tev noticu?

— Ak dievs, ko tad vēl?

— Tu patiesi runā mazliet savādāk nekā mēs… bet tas neko nenozīmē. Labi. — Bija redzams, ka viņa izlēmusi. — Ja gribi, lai es tev noticu, tad izģērbies.

Es būtu sapratis, ja man liktu paņemt rokā kvēlojošas ogles un turēt tik ilgi, cik vajadzīgs, lai pierādītu, ka nemeloju. Kas attiecas uz izģērbšanos… Nemaz neesmu pret izģērbšanos sievietes klātbūtnē, bet ne jau vienmēr un … vispār.

— Izģērbies! — viņa nepacietīgi atkārtoja. — Tu taču zini, ko gribu ieraudzīt.

Droši vien tajā brīdī izskatījos briesmīgi muļķīgs, jo nevarēju neko saprast.

— Nu? — Viņa piecirta kāju.

— Labi, — es drūmi noteicu.

Patiešām, ir vēl viena situācija, kad var izģērbties sievietes klātbūtnē. Iedomāj iesr ka esi atnācis pie ārstes, un tās prasība tev liksies pilnīgi dabiska.

— Lūdzu, — es sacīju un atpogāju kombinezonu. — Tu pateiksi, kad vajadzēs apstāties.

Man nekad nav bijis nepatīkami izģērbties: izskatījos . pietiekami labi saviem gadiem, jo raizes, kas atstāj pēdas mūsu sejā, parasti neskar ķermeni, ja vien, protams, ,jūs neesat karojis. Noģērbu kombinezonu un no- , liku to uz krēsla atzveltnes. Novilku kreklu. Viņa skatījās sānis.

— Vēl?

•— Novelc to, — viņa ar pirkstu iebakstīja man krūtīs.

Es novilku sporta krekliņu un stāvēju viņas priekšā, nolaidis rokas un mazliet ievilcis vēderu. Viņa pagriezās pret mani, un likās, viņa tūlīt no kaut kurienes

izvilks fonendoskopu un sāksies ierastais: «Elpojiet — neelpojiet». Nekas tamlīdzīgs nenotika. Viņa tikai paskatījās uz manu vēderu. Vispirms pavirši. Pēc tam paliecās uz priekšu un ieskatījās uzmanīgāk. Beidzot ap- siekafoja pirkstu un stingri paberzēja ādu pie nabas.

— Man kut, — es drūmi sacīju.

Viņa ieskatījās man acīs.

— Pareizi… Vai tiešām tās tev nekad nav bijis?

— Kā, velns parāvis, kā?

— Trauka zīmes. Tu atkal izliecies…

— Labi, —■ es nikni noteicu. — Vai drīkst apģērbties?

• Man ienāca prātā, ka tagad nebūtu par ļaunu likt izģērbties arī viņai aiz tikpat muļķīga iemesla, un es pat būtu varējis iztēloties, ko ieraudzīšu, jo no zināma vecuma vīrieši jau diezgan labi atšķir sievieti no tā, kas viņai mugurā. Es zināju, ka attiecībā pret Nahiku neko tādu nebūtu atļāvies pat domās.

— Ko man tagad izdarīt? Varbūt nostāties uz galvas? • Vai lidot pa gaisu?

Viņa nepievērsa uzmanību manam aizkaitinājumam. Arī ar to viņa atšķīrās no Nanikas, kas noteikti būtu pavaicājusi: «Vai esi apvainojies?»

— Labi… Ko tu gribēji man jautāt?

Beidzu ģērbties, aizvilku kombinezona rāvējslēdzi.

■— Kas jūs esat?

— Kā tā — kas mēs esam? Cilvēki, T ?

— Jā. Tieši tas jau ir apbrīnojami. No kurienes jūs šeit esat radušies?

— Tas jāvaicā tev* Jo mēs šeit dzīvojam no paša

sākuma.

— Kad bija šis sākums? Tu taču esi skolā mācījusies

vēsturi!

Viņa .pamāja,;

— Jā, bet skolā māca, ka esam cēlušies no Trauka. Taču mēs domājam, ka no cilvēkiem. { ? Ka pašā sākumā bijuši cilvēki.

— Kas tas ir — Trauks?

— Tomēr savādi, ka tu nezini. Tas atrodas galvaspilsētā. Vispār tā ir liela māja. No tās cēlušies gan paši pirmie cilvēki, gan mēs visi. Tā māca skolā. Mēs esam attīstījušies un sasnieguši Līmeni. Tagad mums ir Līmenis.

— Līmenis?

— To, kā mēs dzīvojam, sauc par Līmeni.

— Un kāds šis Līmenis ir? Kā jūs dzīvojat?

— Labi, *— viņa noteica. — Mums ir labi.

Es pavīpsnāju.

—- Labi gan — ja tu baidies, ka tevi nenoķer…

— Tas ir kas cits, — viņa atbildēja. — Tas nav Līmenis. Lai gan, iespējams, ir ar to saistīts… Saproti, mēs — tādi kā es — neticam, ka esam cēlušies no Trauka. No kurienes tādā gadījumā cēlies pats Trauks?

•— Tā ir sarežģīta filozofiska problēma, — es piezīmēju.

— Es nezinu, kāpēc nedrīkst domāt, ka arī pirms Trauka bijuši cilvēki. Skolā skaidroja: tā nedrīkst domāt, jo tad rodas jautājums, kur cēlušies tie cilvēki, kas bija pirms Trauka, un tā tālāk, — rodas burvju loks.

— Kāpēc tu pati domā, ka tādi cilvēki bijuši?

— Nezinu… Iespējams, tāpēc, ka tā domājuši mani vecāki.

— Tu saki — Trauks… Vai esi to redzējusi? — Pēkšņi sapratu, ka šis Trauks var būt kosmiskais kuģis — ļoti var būt… — Kāds tas izskatās?

—. Es jau teicu: liela māja .. s .

— Bet iekšpusē? — Es nodomāju, ka celtne var būt arī tikai paviljons, kas uzbūvēts ap kuģi vai ap to, kas no tā palicis pāri. — Vai esi bijusi iekšpusē?

— Ko tu runā, protams, ka nel Tur nevienu nelaiž.

— Tātad tas nav muzejs?

— Nē. Muzeji mums ir, tajos atrodas visādi priekšmeti, kurus mēs esam lietojuši pirms Līmeņa sasniegšanas. Trauks nav muzejs.

— Varbūt tas ir kaut kas līdzīgs templim?

—' Kas ir templis?

— Vai jūs ticat dievam?

— Dievam?

— Kādu pielūdzat, lūdzat kaut ko .. ?

— Es tevi nesaprotu …

— Tātad ne. Savādi. Kaut kam taču jūs ticat?

— Mēs ticam tam, ka esam cēlušies no cilvēkiem. Viņi — Traukam. Un Līmenim.

— Kā var ticēt Līmenim? Nesaprotu.

— Es tev teicu, ka dzīvojam labi. Viņi saka, ja mēs gribēsim mainīt Līmeni, tad kļūs slikti. Viņi vienmēr rūpējas par to, lai Līmenis neizmainītos, lai nekas nemainītos. Lai viss būtu tāpat kā vakar.

— Bet tu?

— Es… Mūsu vidū ir tādi, kas saka — tas nav pareizi. Jābūt attīstībai.

— Ko saka tie, kas valda pār jums?

— Vai Līmeņa Sargātāji?

— Lai būtu Līmeņa Sargātāji.

— Viņi saka, ka attīstībai jābūt, bet citādai — Līmenim nav jāmainās. Viņi saka, ka attīstībai jābūt mūsu attiecībās. Mums vairāk jāmīl citam cits un visi, visi pārējie. Arī fiziski jāattīstās. Jāpiedalās spēlēs un tā tālāk.

— Kāds jums ir īpašuma veids?

s— Es nesaprotu,

— Kam pieder tas, ar ko jūs strādājat, kam pieder zeme un tas, kas uz tās aug ..

— Es neesmu par to domājusi. ?* Nav tā iznācis…

«Mīļā Nanika jeb Anna,» es domāju, «politiski izglītota tu esi vāji, neko darīt. Tomēr ļoti labi, ka esmu te saticis tevi un nevis kādu vietējo akadēmiķi.»

— Tad tā jūs dzīvojat. *5 Saki, ko dara ar jums, kad noķer?

— Ar tādiem kā es? Kas tic, ka cilvēki cēlušies no cilvēkiem? Tādus māca. Iedveš viņiem, ka esam cēlušies no Trauka.

■— Skaidrs. Bet ar tiem, kas runā par attīstību?

— Ar tiem? — Viņa padomāja. — Patiešām nezinu … Runā, ka tos pārceļ uz kādu citu vietu. Tur, kur rok bedres un ceļ torņus.

— Kas tad tas vēl?

— Teicu jau, ka nezinu. Tikai esmu dzirdējusi, ka tur ir ļoti karsts un ceļ torņus. Tas atrodas tālu dienvidos, kur nekas neaug.

—• Ak tā, — es noteicu. — Un kas dzīvo šajā pilsētā?

— Tu taču redzi: neviens.

—• Neviens? Bet tu?

— Ak, es šeit nedzīvoju, tikai pārnakšņoju.

— Kāpēc? — Pēkšņi sajutu, kā šķietami sen aizmirstās greizsirdības jūtas uzvandās krūtīs un aizžņaudz kaklu. — Vai tev šeit tikšanās?

Neko neteikusi, viņa pagriezās un sāka raudzīties pa logu. — Jau atkal tu …

Kas ar mani notiek: arvien aizmirstu, ka tā nav Nanika!

— Piedod.. Protams, muļķīgi. Un tomēr — kā tu pēkšņi gadījies šeit?

— Tev nav jāzina,viņa nepagriežoties sausi atbildēja.

>— Labi… Saki, kāpēc šeit neviens nedzīvo?

•— Kādreiz dzīvoja… Tad izlēma, ka tas ir pārāk tuvu f . .

— Kam?

— Vietai, kur kaut kas atrodas ..

«— Lūdzu, runā saprotami!

— Es nevaru savādāk! Tur kaut kas atrodas .. Turp nedrīkst iet, turp neved ceļi. Tikai ar Līmeņa Sargātāju atļauju…

— Svētais Līmenis! Tātad pilsēta atradusies pārāk tuvu šai vietai? Kas tad tur tāds ir?

— Es nezinu, saproti jel. Nezinu. Zinu tikai to, ka šeit dzīvojuši cilvēki, kā parasti dzīvo pilsētās. Reiz kāds no viņiem mežā kaut kam uzdūries… Dzirdēju, ka Sargātāji satraukušies, jo varējusi notikt kāda nelaime. To cilvēku aizsūtījuši būvēt torņus, bet visus pārējos pārcēluši, un pašu pilsētu drīz iznīcināšot. Jau pašlaik vairs nedrīkst nākt šurp.

— Tu tomēr esi atnākusi. Es noprotu, ka esi nolēmusi nokļūt turp un palūkoties, kas īsti tur atrodas. Vai man taisnība?

Anna klusēja.

— Un droši vien neesi viena pati?

Viņa klusi vaicāja:

— Vai gribi, lai tev ticu?

Viņas balss bija neparasta, turklāt jautājums man atgādināja to citu, seno …

— Gribu gan, — ļoti patiesi atbildēju. Es gribēju. Es taču viņu mīlēju, nedomādams par to, ko tad, galu galā, pašlaik mīlu: pagātnes Naniku vai pašreizējo Annu.

•— Tad nevaicā.

— Labi. Taču saproti, ka mani tavs stāsts ļoti ieinteresējis. Vai zini, kur tā vieta atrodas?

— Nē. Jāatrod taciņa. s . Tai jāsākas kaut kur šeit, pilsētas tuvumā…

— Taciņa… — es nomurmināju. Man nebija nekādas vēlēšanās maldīties pa meža biezokni. — Kā tev liekas, vai tālu būtu jāiet?

— Esmu dzirdējusi — ja no rīta iziet, tad ap pusdienlaiku var tur nokļūt.

— Ar ko?

•— Kā — ar ko?

— Ar ko turp nokļūt? Ar mašīnu, zirgu?

■— A .., Protams, kājām.

— Karavīra norma — trīsdesmit kilometru.»? Nē, nē, es pats ar sevi… Pieņemami. Vai tur kaut ko no augšas varēs ieraudzīt?

•— Nezinu. Droši vien tur jābūt kaut kam ļoti lielam, citādi to gluži vienkārši aizvestu prom un iznīcinātu pilsētu.

— Tev taisnība. Tur jābūt kaut kam ļoti lielam, —» es piekritu, iztēlojies savu kuģi, kas pašlaik, no šejienes nesaskatāms, atradās orbītā. — Tātad mums ir cerības to, kas tur atrodas, saskatīt no augšas.

— Nē. Mēs mēģinājām skatīties no šejienes, no visaugstākā koka. Droši vien pārāk tālu.

— Es nerunāju par koku Iesākumam esam noskaidrojuši pietiekami. Ejam.

Viņa nevarēja izšķirties.

— Vai tad tu baidies?

Viņa tikko jūtami piesarka.

— Nē… Es tikai negribu nekur iet. Man vēl jāpakavējas šeit.

— Es saprotu. Tici: ir ļoti svarīgi, lai tu nāktu man līdz. Svarīgi mums visiem. Pēc tam mēs noteikti sameklēsim tavus draugus,

i 08

Tas ir kontakts, es domāju. Tas pats kontakts, par kuru prātoja Šuvalovs. Man tas gadījies tāds, par kuru ne sapņot nevarēju. Pat ja nebūtu kontakta nepieciešamības, tik un tā es viņu nebūtu atlaidis, nezinādams, vai vēl tiksimies. Jebkura cita meitene nemaz nedotos man līdz, bet viņa palūkojās manās acīs un visu saprata. Vismaz es nodomāju, ka viņa saprata. Ļoti gribējās tā cerēt — ja es būtu pūlējies visu izteikt vārdos, viņa nebūtu klausījusies. Vārdiem jānobriest, bet skatiens dzimst zibenīgi, un tam notic kā zibenim — uzreiz.

— Labi, — viņa piekrita. — Iešu tev līdzi. — Viņa paķēra savu diezgan apjomīgo somu, ko agrāk nebiju ievērojis.

— Dod šurp, es ..

Viņa atdeva somu.

Bija taisni neiespējami viņu nenoskūpstīt, kā vienmēr darīju atvadoties, lai gan pašlaik mēs neatvadījāmies. Viņa izbrīnīta palūkojās manī, un es sapratu, ka tas laiks ir pagājis, bet cits vēl nav sācies.

Izgājām priekšnamā. Tagad arī es sajutu vēso, nedzīvo smaržu, kur§ piepilda pamestas, neapdzīvotas mājas. Durvis aiz mums aizvērās. Anna pārliecināti devās uz vārtiņiem — tie izrādījās gluži citā pusē. Mēs izgājām ārā.

Lai nokļūtu tajā vietā, kur es rāpos pār sētu, nācās meklēt šķērsielu. Tas aizņēma dažas minūtes. Šuvalova nebija. Es paraudzījos visapkārt. Ne vēsts^. Iesaucos:

— ŠuvalovI Kur jūs esat?

Anna mani satvēra pie rokas.

—- Tik skaļi nedrīksti

— Neviena jau nav.

— Kā tu zini?

Paraustīju plecus. Šuvalovs bija pazudis, neatstādams »

nekādu pēdu, pat ne zīmīti vai ko citu tamlīdzīgu. Diezin vai bija prātīgi meklēt viņu pilsētāt lai arī pilsētiņa nav liela, taču vienu cilvēku tajā varēja nomeklēt veselu dienu un neatrast. Šuvalovs nav bērns, un viņam jārīkojas loģiski. Visdrīzāk, ka viņš ir atgriezies pie kutera un gaida mani tur. Tiesa gan, mēs tā nebijām norunājuši, bet neko citu nevarēju iedomāties.

— Vai tu nebiji viens? — Anna vaicāja.

■— Bijām divatā.

— Varbūt…

— Kas ir?

— Varbūt viņu ieraudzīja . i«

— Kas?

— Vienalga. Es taču teicu: šeit nedrīkst atrasties.

Sāku uztraukties.

— Ejam, — es apņēmīgi sacīju.

Devāmies uz to pusi, kur garajā zālē atpūtās mans kuteris. Anna gāja blakus, es pašķielēju uz viņu, ieelpoju smaržīgo gaisu un nopriecājos, ka esmu nodzīvojis līdz šai dienai.

Pie kutera Šuvalova nebija, tikai kaut kādi kukainīši sildījās uz matētā gaišzilā apšuvuma.

•— Nu vairs nav labi, — es atklāti atzinos. — Klausies, ja viņu patiešām kāds ieraudzījis, kas ar viņu var notikt?

Viņa padomāja.

— Viņu droši vien aizveda .r

— Kurp?

— Nezinu. Jāaprunājas ar puišiem — varbūt viņi ir ko redzējuši un zina

Acīmredzot nekas cits neatlika. Atvēru kupolu un ar žestu meitenei norādīju: laipni lūdzam. Viņa vilcinājās tikai mirkli, pēc tam varonīgi pārkāpa pār zemo bortu un apsēdās manā vietā, jo šis sēdeklis bija pirmais, ja

iekāpj no kreisās puses, bet mazā kuteri tikai tā var iekļūt. Es teicu: «Nē, paej tālāk,» — un viņa paklausīgi pārsēdās. Tad iesedos es, aizvēru kupolu, un uzreiz kļuva vēss: nebiju izslēdzis gaisa kondicionētāju, jo diena solījās būt karsta. Pavēros Annā un pasmaidīju, un ari viņa pasmaidīja. Domāju, ka viņa bija pamatīgi pārbijusies, bet centās to neizrādīt.

Ieslēdzu rāciju un izsaucu kuģi. Nedzirdēju neko citu kā troksni un sprakstoņu. Bija tik lieli traucējumi, it kā tuvumā darbotos lieljaudas energoiekārta, bet šeit taču tādas nebija un nevarēja būt. Izmēģināju rezerves frekvenci — rezultāti tādi paši. Tas man ļoti nepatika, bet kavēties nedrīkstēja.

— Nu, — uzsaucu, -r vai braucam?

Anna samirkšķināja acis, varēja redzēt, ka viņai mēles galā tā vien svila jautājums, bet viņa noturējās un neko nevaicāja. Es uzskatīju to par labu zīmi. Ja es viņai absolūti neko nenozīmētu, būtu jautājusi — kad sievieti māc ziņkārība, grūti viņu piespiest klusēt. Taču viņa baidījās manās acīs izrādīties muļķīte, tātad mans viedoklis viņai ir svarīgs. Iesākumam tas nebija slikti.

Ieslēdzu starteri, un starta gravigēns uzsāka savu grūtsirdīgo dziesmiņu.