Savam brālim sargs

PIRMĀ NODAĻA

Es slikti atceros savas bēres, toties līdz šim brīdim acu priekšā ir tā diena, kad gāju bojā. Taisnību sakot, tā bija jau beigusies — septiņdesmit trešā gada septembra diena, precizēju — tūkstoš deviņi simti septiņdesmit trešā gada. Precizēju tiem, kuri uzreiz nesapratis, ka runa ir par neiespējami tālo divdesmito gadsimtu. Kad es viņai piezvanīju, diena rietēja aiz apvāršņa un biezēja krēsla. Viņa pienāca pie telefona un, tiklīdz biju paguvis kaut ko nomurmināt, bezgala nogurušā balsi pateica:

— Esmu tevī vīlusies.

Jauks vārdiņš — «vīlusies». Jauks retrospektīvi, jo tas tomēr pieļauj, ka agrāk es viņai biju paticis, lai gan tieši par to biju pārliecināts vismazāk. Šajā vārdā slēpās zināma iespēja, iemesls papriecāties vismaz par savu pagātni, kad esi kādai paticis, un nevis otrādi. . -

Es neizjutu nekādu prieku. Tikpat labi varētu lepoties, ka esi dabūjis pa pakausi ar cirvi, nevis ar āmuru: tātad noturējuši tevi par nopietnu pretinieku, augstu novērtējuši tava galvaskausa stipruma pakāpi. Tikai baidos, ka pēc tāda sitiena neatliek laika, lai tev izrādīto cieņu novērtētu. Tieši laika man arī pietrūka.

Kā atceros, toreiz atbildēju apmēram tā:

— Nu, tad atvaino…

Noliku klausuli un vēl piespiedu — lai, nedod dievs, tā nepaceltos pati pie auss un man nenāktos dzirdēt kaut ko vēl sliktāku.

Sliktāku — jo zināju, ka pasludinātais spriedums netiks mīkstināts. Nanika parasti runāja to, ko juta; tieši juta, nevis domāja.

Nolicis klausuli, sēdēju un instinktīvi meklēju iespēju, kā aizbēgt pašam no sevis. Ja Nanika vīlusies, tad vainīga ir nevis viņa, bet tieši es, un no šī «es» man vajadzēja tikt vaļā — neparko vairs negribējās palikt pašam savā sabiedrībā. Domas jestri izpildīja komandu «ūz vietas soļos marš!»,- bet nekas prātīgs neparādījās, lai gan pēc sena armijas ieraduma es pāris reižu pamēģināju nokomandēt: «Prātīgas domas, trīs soļus uz priekšu!» — neviena neiznāca no ierindas. Tā kā mans pašreizējais stāvoklis bija diezgan tipisks, atlika iespēja izmantot kādu no standartpaņēmieniem — jau divdesmitajā gadsimtā cilvēce bija paguvusi uzkrāt savu mazumiņu.

Piemēram, varēja tikt vaļā pats no sevis ar kārtīgu iedzeršanu. Dažkārt draugi bija pieticīgi, un kaut kur aiz grāmatām varēja atrasties viņu neatklāta pudele. Atmiņa liecināja, ka meklēt nav jēgas, taču katram gadījumam piecēlos — es kustējos kā bezsvara stāvoklī — un pameklēju. Veltīgi: beidzamajā reizē pie manis bija viesojušies ne jau nu tādi draugi. Šis piegājiens nederēja, jāizdomā kas cits.

Es paņēmu pīpi. Par telefonu tajā brīdī man negribējās pat domāt, it kā tas pats būtu izteicis manis dzirdētos vārdus. Protams, es spriedu aplami, iespējams, ka man būtu. izdevies sazvanīt kādu no draugiem, taču izsūdzēt bēdas — arī stereotipa izeja, lai gan nav peļama: draugs jutīs līdz tev, nevis viņai. Grūti gan pateikt, kuram no mums pašlaik sliktāk. Bet viņu jau arī kāds nomierinās! (Šīs domas man vēl tikai trūka.) Tātad es paņēmu pīpi, vecu un labu angļu pīpi «Three B», nesteigdamies to piebāzu (tabaka, kā vienmēr, bija pārkaitēta), paberzu ar pirkstiem čubuku, kas bija izbīdīts uz priekšu kā klipera priekšvadnis, ieliku mutē garo pīpes kātu un aizsmēķēju.

Es tā arī nebiju izdomājis, ko darīt tālāk, bet, ja reiz biju piecēlies, vajadzēja kustēties: tumšā istabā pārdzīvojumi ir vēl skumjāki nekā gaišā, bet ieslēgt gaismu es negribēju, jo tad būtu varējis ieraudzīt tumšajā logā savu atspulgu. Tajā brīdī es to nespēju. Pa- grūdu durvis, izgāju verandā, uz lieveņa un nokāpu lejā dārzā.

Bija pavisam satumsis, debesis bija mierīgas un skaidras, zvaigznes, mūžīgās mierinātājas, ar savu nejūtamo gaismu skāra manu seju. Klusu un zemu aizšāvās sikspārnis, strauji mainīja virzienu un jau nākamajā acumirklī atkal metās uz citu pusi, droši vien ķēra knišļus. Man tobrīd likās, ka tā ir manas dvēseles projekcija palsajās debesīs un ka manī kaut kas — dvēsele, ja nav cita termina — šaudās tāpat, ķerdams bēgošo medījumu un vairīdamies no šķēršļiem. Kā zināms, sikspārnim šim nolūkam ir lokators. Kas bija man? Padomāju un atradu vārdu: liktenis.

Es gāju gar žogu, gar vārgām ābelītēm un domāju: kur cilvēkā iemājo liktenis? Mediķi it kā zina, kuri centri galvas smadzenēs vada dažādas funkcijas — redzi, dzirdi, sāpes, baudu, varbūt arī atmiņu. Kur atrodas likteņa centrs? Es domāju, ka bez tā nekādi nevar iztikt: ārpus cilvēka nav likteņa, tas ir tikai viņā pašā, tāpēc no tā nekur nevar aiziet. (Tik sen zināma patiesība, ka bija banāla jau toreiz, divdesmitajā gadsimtā.) Aiziet nevar, bet man gribējās, jo tagad pēc izteiktajiem un dzirdētajiem vārdiem man varēja būt tikai viens liktenis: pamazām novecot. Šādu likteni es nevēlējos.

Jaunība ir dzīva būtne, un tā negrib mirt. Vispār cilvēks dzīvo vairākas savstarpēji neatkarīgas dzīves, tātad arī vairākkārtīgi mirst. Nomirst bērnība, nomirst jaunība. Bērnība mirst, to pati vēl nesaprotot, un tai ir interesanti: bērnība alkst pārmaiņu. Jaunība mirst varonīgi: tā uzskata, ka viss vēl priekšā un tās nāve ir tikai pāreja labākā pasaulē, šajā ziņā jaunība ir ārkārtīgi reliģioza, tā bezgalīgi tic dzīvei. Vēlāk ceļš jau ir tālu pārskatāms un sajūta apmēram tāda kā cilvēkam, kurš izkritis no kāda simtā stāva un, kad, krītot garām piecdesmitajam, viens viņam uzsauc: «Kā klājas?», — moži atbild: «Pagaidām var iztikt!».

Jā, es negribēju šo nāvi, bet sikspārnis joprojām plandēja gaisā, un zvaigžņu gaisma to glāstīja tāpat kā mani. Es pieskāros ar pirkstiem pie stumbra — miza bija silta. Noliecos un ar plaukstu aizskāru zāli, tā man likās tik maiga kā mati, kā Nanikas.mati.

Iespējams, ka virs galvas nemaz nebija sikspārnis, bet kāda cita dzīva radība. Bērnībā es ļoti mīlēju Maugli, un līdz šim brīdim man atmiņā bija dziesmiņa , no «Džungļu» grāmatas:

Nakts nolaidās uz Čiļa spārniem, Un lido sikspārņi ♦««

Tagad es zinu, ka džungļos nokļuvis bērns par cilvēku neizaugs, lai gan bioloģiski nemainīsies. Bērnībā man bija licies, ka tikai tur, mežā, ir īstā dzīve, rodama patiesā brīvība. Droši vien tāpēc es, pilsētnieks, tā mīlēju mežu — cilvēka, zvēru un visas dabas brālību. Pašlaik, pieskaroties ābelītes mizai, glāstot zāli un lūkojoties zvaigznēs un sikspārnī, es pēkšņi sapratu, kur izeja manām sāpēm, skumjām par Naniku un mīlestību. Nevajadzēja ne dzert, ne meklēt draugus un žēloties. Jāmēģina atkal atrast kopīgu valodu ar visu, kas ap mani, ko pazinu kopš bērnības — vismaz domāju, ka pazīstu —, bet pēcāk, kad sāku uztvert dabu kā dekorāciju vai piedevu pie racionālās dzīves, biju aizmirsis. Vajadzēja iegremdēties dabā, ienirt, iespējams, pat saplūst ar to un palikt līdz brīdim, kamēr tā izskalos no manis visu lieko, kā sakrājies tik daudz pa nodzīvotajiem gadiem, kādēļ arī droši vien Nanika man pateica par savu vilšanos.

Lēmums bija gandrīz vai gatavs. Iegremdēties, ienirt, saplūst (nekavējoši, es nevarēju gaidīt) — šie īpaši izvēlētie vārdi paši norādīja uz adresātu. Mēs esam dzimuši ūdenī un iznākuši no tā. Mēs esam dzīvība. Sastāvam no ūdens un vēl mazliet kā cita. Var iegremdēties mežā, bet tā drīzāk ir psiholoģiska, nevis fiziska sajūta. Tik un tā mēs paliekam ierastajā vidē, tikai mazliet mainās trokšņi un smaržas. Pavisam kas cits ir iegremdēties ūdenī. Tevi no visām pusēm apņem cita esamība, kā apskauj māte, kura tevi pacietīgi gaidījusi un pie kuras beidzot esi atgriezies… Ne velti es vienmēr mīlēju peldēt, bailes no ūdens man likās nedabiskas, noslīkšana — neiespējama: nevar taču māte vēlēt ļaunu vienam no saviem auklējumiem. Es apņēmīgi devos uz vārtiņiem, atvēru un aizcirtu tos aiz sevis.

Septembrī lielākā daļa vasarnieku jau aizbraukuši: bērni sāk iet skolā, bet vasarnīcas galvenokārt taču domātas bērniem. Es gāju pa tukšā un tumšā ciemata kluso ielu, un kādus trīssimt metrus priekšā, iezīmēdams krastu, melnēja alksnājs. Devos taisni pār lauku, saīsinot ceļu, vairākas reizes šķērsoju iemīto taku, iznācu piekrastes pļaviņā un ieniru krūmājos, uzreiz uztaustījis pazīstamo taciņu. Tā vijās gar upi, gar pašu malu, virs divus trīs metrus augstas .kraujas. Vajadzēja tikai sargāt seju no miglā neredzamajiem zariem. Pēc dažām minūtēm beidzot izgāju savā iemīļotajā vietā: te mēs ar dēlu vasarā peldējāmies. Atri izģērbos un iebridu vēsajā, taču Baltijas iedzīvotājiem vēl pilnīgi pieņemamajā ūdenī.

Gauja ir neliela, bet strauja un kaprīza upe. Gadās, ka tajā noslīkst. Es jau nu gan zināju, ka nenoslīkšu. Mūsu dzīslās tecēja viena asins, upei un man. Metrus desmit bridu pa ūdeni līdz potītēm, pēcāk pamazām kļuva dziļāks, — tad nogūlos uz ūdens un ļāvos ašajai straumei, izstiepis rokas uz priekšu, lai neuzgrūstos ar galvu kādai siekstai, kuru šajā upē bija daudz.

Nekustinādams ne pirksta, es slīdēju uz priekšu akadēmiskās sacīkšu laivas ātrumā — te bijā tāda straume. Atpakaļ atgriezties nāksies skriešus pa krastu: pret straumi peldēt nevar.

Tā es nodomāju un sajutu aukstumu; tomēr bija septembris, un Gauja pat jūlijā nav silta upe. Mani pārņēma azarts, — ko nozīmē «nevar»? Ja nu pacenstos? Tik un tā jāsasildās.

Pagriezos pret straumi un sāku peldēt brasā. Beidzot radās sajūta, ka es saplūstu ar upi, esmu vienots ar to, ar visu dabu, visumu un zvaigznēm, kas droši vien tāpat spīdēja augšā, taču tagad mani glāstīja nevis tās, bet ūdens. Es peldēju un peldēju, un gribējās tā peldēt mūžīgi, es biju viegls, rokas un kājas ritmiski darbojās, nogurums vēl nebija iestājies, un varēja pasapņot par iespēju tā peldēt kādā siltā jūrā …

Es pat nezinu, kas notika: vai peldēju pret straumi, turējos uz vietas vai arī mani nesa sāņus. Domāju, ka H.iņus nenesa, es peldēju labi. Kārtējo reizi ieelpoju, un «eja atkal iegrima ūdenī, bet kājas vairs neatspērās un rokas neiztaisnojās, kā-tām pienācās …

Tā arī nezinu, kas toreiz bija: vai sirds, vai konvulsijas, jeb vai gluži vienkārši negribējās atgriezties mājas no šīs pasaules, kur biju viens un nebija tā otrā «es», no kā šodien tik ļoti gribēju tikt vaļā. Jeb arī mani šajā brīdī sasniedza «smalkais siets», uz tālas pults bultiņas uzrādīja vajadzīgo indeksu, kāds pamāja — un manas rokas un kājas apstājās.

Es arī nezinu, vai īstenībā bija tās spožās ugunis, ko ieraudzīju, ierijis ūdeni un sapratis, ka slīkstu, kad gribēju iekliegties «Nanij! …» — un nevarēju, kad piepeši sapratu: vajadzēja zvanīt vēlreiz, divreiz, simtreiz, jo, ja ne šodien, tad rīt meitene, kurai divdesmit gadu, butu sapratusi, ka nedrīkst nocirst galvu apsūdzētajam, to pat neuzklausot, — nezinu, vai šīs spilgtās ugunis bija realitāte jeb vai tās jau apzīmēja citu pasauli un tā arī jābūt, kad slīksti. Iespējams kā viens, tā otrs, bet «smalkā sieta» operāciju zālē vairs nekad neesmu bijis, jo mēs tur netiekam ielaisti. Savas bēres noskatījos videoierakstā. Biorobots bija tik ļoti līdzīgs man, cik nu var būt, ja tevi atrod nākamajā dienā velns zina kur un tu esi jau paguvis kļūt par īstu slīkoni.

Es pūlējos bērēs ieraudzīt Naniku. Cilvēku nebija pārlieku daudz, bet hronisti bija izdarījuši diezgan sliktu ierakstu un to pašu tikai kopējā plānā. Toties manu otro «es», no kā tik ļoti biju gribējis tikt vaļā, man parādīja tuvplānā, lai nepaliktu nekādu šaubu.

Es tomēr domāju, ka viņa tur bija. Un kāpēc gan viņa nevarēja atnākt? Neviens tur viņu nepazina, un vispār starp mums nekas nav bijis. Ja nu vienīgi mīlestība. Un arī tā tikai no manas puses.

u