Savam brālim sargs

ASTOŅPADSMITĀ NODAĻA

Es nevadīju kuteri uz turieni, kur pagājušo reizi (uz pilsētiņas nomali, pie slepenās takas uz mežu), bet pēc neilgiem meklējumiem atradu vietu, kur biju veicis izrakumus un atstājis savu segu un lāpstu. Tur mēs arī nosēdāmies; pirms lidot uz meža apmetni, man vajadzēja visu kā nākas apdomāt, galvenais — izšķirties par to, kas man būs jādara. Nekad, pat ne visnevaldāmākās fantāzijas brīžos, es nebiju sevi iztēlojies par tautas vadoni; gan manai godkārei, gan centieniem bija cita ievirze. Taču ne vienmēr tev tiek vaicāts, ko tu gribi, apstākļi mums bieži diktē savus noteikumus, dzīve iesviež mūs ūdenī, un tikai no mums pašiem atkarīgs, izpeldēsim vai noslīksim. Ja kopā ar tevi var noslīkt arī citi cilvēki, tad gribot negribot sāksi ķepuroties. Pašlaik mani gaidīja pamatīga ķepurošanās, un es gribēju iztēloties, vismaz aptuveni, kā man veiksies.

Pateicu Annai un Nikodimam, ka mēs te paliksim kādas pāris stundas. Viņi nopriecājās, jo pēc sadursmes — lai arī bez asinsizliešanas —, kuru pavisam nesen bijām pārdzīvojuši, visiem gribējās atgūties un paelpot sauso meža gaisu, lai galīgi izvēdinātu no plaušām skābenos pulverdūmus. Mūks paskatījās apkārt, pagājās šurpu turpu, tad paņēma manu lāpstu, ielēca manis iepriekš izraktajā tranšejā (es biju mēģinājis piekļūt ieejai kārtējās drupās), saspļāva rokās un sāka rakt. Viņš mācēja atrast mierinājumu smagā darbā, tā vienkāršajā ritmā, muskuļu rotaļā, lēnajā, soli pa solim, virzībā uz priekšu. Man, gluži otrādi, negribējās kustēties, sasprindzināties, un es lēnām gāju pa mežu, meklēdams ērtāku vietiņu, kur apsēsties un padomāt. Anna, brīdi vilcinājusies, panāca mani un sāka iet blakus, nerunājot, bet laiku pa laikam paveroties manī. Nezinu, ko viņa domāja, un necentos to uzminēt. Man vajadzēja koncentrēties savam uzdevumam un uz tiem cilvēkiem, kurus man nāksies samusināt un vadīt tālāk. Tomēr kaut kā- īsti negribējās, drīzāk — gribējās, lai gribētos, un es priecājos par visu, kas man neļāva koncentrēties un palīdzēja nedomāt. Tāpēc es priecājos, ka Anna nāk blakus.

Tā mēs gājām vairākas minūtes, un pēkšņi mani pārņēma savāda nerealitātes sajūta. Ar prātu es sapratu, ka patiešām eksistē gan Dāla zvaigzne, gan planēta un tās dīvainā mazā cilvēce, gan mūsu kuģis orbītā — elles mašīna ar uzvilkto mehānismu — un nāves draudi visiem. Sapratu — un tomēr nevarēju sevi piespiest noticēt faktu realitātei un sākt rīkoties. Man pašlaik reāls bija kas cits: rāmā vasaras diena, meža smarža, putnu spalgie kliedzieni un svilpieni, papardes lapas, kas trinās gar ceļiem, un skumjas dvēselē, un Anna tepat man līdzās.

Domas bija kā ūdens, kas krājas ieplakā, ceļoties aizvien augstāk un augstāk, līdz atrod zemāku vietiņu un pārplūst, un strautiņš aizskrien nevis uz to pusi, kur vajadzētu, bet uz to, kur ved nogāze. Es pēkšņi pieķēru sevi pie ierastajām domām par mani un Annu, par mūsu dzīvi, kopīgu un ilgu, šeit vai uz Zemes —• vienalga, Es redzēju mūs abus dažādās situācijās, kuras biju jau agrāk piedzīvojis, tikai ne kopā ar viņu. Tagad es ņēmu šos gatavos modeļus un ievietoju tajos Annu, un pūlējos iztēloties, kā viņa tajos izskatīsies. Tas atgādināja ainu, it kā tu būtu atvēris skapi un sāktu pielaikot otram cilvēkam tērpus,, kas palikuši no kāda cita, nedomājot, ka šis cilvēks to nemaz negrib, ka tas grib pats savu, kas nekad nav piederējis citam, un nesaprot, ka starpība šeit ir tikai iedomāta … Iespējams, ka tas bija iemesls — vai viens no iemesliem, kāpēc mūsu sarunas ar Annu varēja ritēt bezgalīgi, bet tikai noteiktos virzienos. Tiklīdz es mēģināju ievirzīt citās sliedēs, Anna acumirklī ierāvās sevī, un es tur neko nevarēju darīt. Ne velti es kādreiz, vēl tajā, pirmajā dzīvē, biju izprātojis: ja es būtu liels priekšnieks, tad dotu ne mazāk kā gaduN , bet varbūt pat visus trīs gadus ilgu atvaļinājumu mīlestībai, lai būtu iespējams kā nākas padomāt par to cilvēku, kuru mīli vai gribi mīlēt, un padomāt par abiem kopā, nenovēršot uzmanību uz kaut ko citu (jo šeit nedarbojas aritmētikas likums «viens plus viens ir divi», te summa var būt gan lielāka, gan mazāka, no nulles līdz bezgalībai, — bet mums vienmēr pietrūkst laika šai aritmētikai). Lai būtu iespējams padomāt kārtīgi, nevis tikai pusdienas pārtraukumā vai tad, kad pārnāc no darba, vēl pārpilns ar to, un vari otram atdot tikai spēku atlikumu. Jā, es būtu ieviesis tādus atvaļinājumus, protams, apmaksātus, un rezultātā valsts iegūtu vairāk, nekā mēs domājam. Ja man būtu bijis šis laiks un nebūtu bijis citu rūpju, es būtu paguvis un spējis saprast, par ko viņa domā un ko jūt, kāpēc par vienām tēmām runā, bet par citām klusē, ko man vajag darīt un teikt un ko nevajag. Te grūti paļauties uz intuīciju, kā to parasti dara, uzskatot, ka gan jau mīlestība visu pateiks priekšā… Mīlestība vienmēr ir tik aizņemta pati ar sevi, ka neko priekšā teikt netaisās.

Tādas domas mutuļoja man galvā, un es, protams, uzreiz nesapratu, ka Anna par kaut ko sākusi runāt, un uzreiz nesāku viņā uzmanīgi klausīties.

— … Es gribētu, lai mums būtu daudz, daudz bērnu. Septiņi. Nu, vismaz trīs.

Es paraustīju plecus.

— Lūdzu, — dziļdomīgi un pašpārliecināti noteicu. — Tas nemaz nav jtas grūtākais …

— Tu nesaproti. Kas mums dos septiņus bērnus? Pie mums pat otro var dabūt tikai pēc laba laika …

— Es došu. Pie mums, uz Zemes, tas notiek citādi. Tiesa, tur tev tos nāksies dzemdēt pašai.

— Zinu, tu jau stāstīji… Uz Zemes? Vai tu domā, ka es nokļūšu uz Zemes?

— Tāpat kā visi pārējie. Visiem jānokļūst uz Zemes. Citādi jāiet bojā.

To es pateicu tādā tonī, it kā bojāeja, kas draudēja visiem, būtu nosacīta, kā spēles noteikumi, kad mirušais pēc brīža atkal pielec kājās, lai piedalītos nākamajā kārtā.

— Nezinu, neko nezinu… Uz Zemes… Es nevaru iedomāties, kā tur ir…

•— Es taču jums rādīju ierakstus …

— Jā, es, protams, redzēju. Vienalga, nevaru iztēloties. Man liekas, tur nav labi. Pie mums te ir labāk. Vajag, lai šeit pie mums atļautu katram izdomāt, ko viņš grib, atļautu tik daudz bērnu, cik katrai sievietei vajag, lai tā būtu laimīga. Un nekur nevajag braukt. Es negribu uz Zemi.

— Un kā tad es?

Anna sadrūma.

— Tu? Ja tu gribēsi, varēsi palikt šeit4? s

— Kopā ar tevi?

Taču beidzamajās dienās tas bija kļuvis par aizliegto tematu.

— Es pati nezinu. Nevajag par to runāt.

— Nē, noskaidrosim tomēr visu līdz galam. ? * Vai tu mani nemīli?

— Zini, kamēr tevis nebija, kaut kas ir pārgājis.. * Nē, negribu runāt.

— Tad varbūt man labāk aiziet pavisam?

Es tā teicu, it kā patiešām varētu kaut kur aiziet — iekāpt vilcienā un aizbraukt —, taču šeit nebija vilcienu, un es nekur nevarēju aizbraukt no mūsu kuģa, no biedriem, no Annas …

— Nē! Man ar tevi ir labi.

— Kāpēc tad …

— Man labi tā, kā ir. Negribu, lai būtu citādi.

— Tā nevar ilgi turpināties.

— Ak, es nezinu, es lūdzu — nevajag par to. Es pati nesaprotu. Ja tu domā, ka tev vajag aiziet — ej. Man būs sāpīgi, bet — ej…

Te es apklusu, jo sarunas turpināšanai būtu jāsaka: jā, es aiziešu. Tūlīt pat aiziešu. Mēs ar tevi vairs nekad netiksimies. Taču man nebija, kurp iet.

— Varbūt ieiesim mežā?

•— Ejam… •

— Uz to pusi mēs vēl neesam gājuši.

— Ejam uz to pusi.

Mēs nogājām metrus trīssimt un apstājāmies.

— NevajagI

— Klausies .,.

— Nērnevajag. Es apvainošos.

— Agrāk taču …

— Bet tagad nedrīkst. — Un viņa atkāpās.

Es sadrūmis apsēdos uz resna, pie zemes trūdoša stumbra, Anna stāvēja netālu no manis un plucināja kādu nolauztu skujotu zaru. Pēc tam pienāca un apsēdās — ne gluži blakus, bet tuvu.

— Vai tu apvainojies?

— Nē, — es atbildēju, un tā bija patiesība. — Vai tad varu uz tevi apvainoties?

— Pastāsti kaut ko.

— Ko tad?

— Tu taču solīji man daudz ko pastāstīt. Par visu, ko es nezinu.

— M-jā … Par ko tad īsti?

— Piemēram, par to, kā tu dzīvoji uz Zemes.

— Protams, varu. Tikai tas, kā dzīvoju es, ir viens, bet tas, kā tur dzīvo pašlaik, — pavisam kas cits,.. Kas tevi vairāk interesē?

— Ko tu darīji uz Zemes? Vai ari? Cēli? Vai gatavoji dažādus priekšmetus? Varbūt tu gleznoji? Rakstīji dzejoļus?

— Dzejoļus es, protams, rakstīju — jaunībā… Jaunībā daudzi raksta dzejoļus, pēcāk pārstāj. Nu, un pēdējos gados es trenējos kopā ar biedriem, gatavojos lidojumam.

— Bet agrāk?

—. Agrāk … Agrāk es ar daudz ko nodarbojos. Mēģināju atrast pats sevi. Taču es, redzi, laikam esmu no tiem cilvēkiem, kuri var atrast sevi, tikai atspoguļojoties citā cilvēkā.

— Vai tad var tik ilgus gadus meklēt pats sevi? Kāds no tā labums citiem cilvēkiem?

— Nezinu … Kaut kāds labums droši vien ir.., Protams, es visu laiku kaut ko arī darīju.

— Saki, bet tas, ko jūs gribat izdarīt ar mums.5 Aizvest jūs projām?

— Jā, sauksim to tā. ?. Ko tas tev dos?

— Nesaprotu t Ј

— Tieši tev,» Vai tu mūs tik ļoti mīli? Vai tev ir nepatīkami, ka pasaule aizies bojā? Varbūt vēl kas cits? Padomā: ja mēs tomēr aiziesim bojā, tu taču tik uj tā dzīvosi, vai ne?

Es neatbildēju uzreiz. Vai es dzīvošu? Droši vt jā… Protams, tā būs neveiksme, bēdas, bet vai Ј• . tad vairs negribēsies dzīvot?

— Droši vien, — es sacīju iespējami vieglprā*. — Veselība man lieliska.,, Tomēr kāpēc jāšar Mēs jūs izglābsim,

— Ja izglābsiet, tad tu uzskatīsi, ka esi galven veicis? To, kā dēļ ir vērts dzīvot?

— Iespējams, — atbildēju.

•— Tātad jūs glābjat mūs sevis dēļ?

•— Ak dievs, kāda tur starpība? Mēs atlidojām, la palīdzētu jums …

— Jā, jā. Mani tikai interesē, kā dēļ jūs to darāt; sevis vai mūsu dēļ. Sevis dēļ?

— Ikvienu darbu, — es skaidroju, — ko dara cilvēks, viņš pirmām kārtām dara sevis dēļ. Dara tāpēc, ka citādi nevar. Ja arī var, tad negrib. Viņš taču piepilda savu gribu, savu vēlmi. Sev — un citiem. Kā tev gribētos?

— Man gribētos, lai to darītu mūsu dēļ. Lai darītu pat tajā gadījumā, ja jums pēcāk kļūtu nevis labāk, bet sliktāk. Lai būtu sāpīgi. Jo tad mēs kļūtu saistīti uz ilgiem laikiem. Tā jūs mūs aizvedīsiet uz Zemi vai vēl kaut kur,,, Jūs taču nepaliksiet ar mums, atkal ķersieties pie saviem darbiem un uzskatīsiet, ka esat mums izdarījuši visu, kas pienācās. Bet mēs…

— Jūs nepametīs. Būs cilvēki, kas jums palīdzēs .. s

— Un tu?

— Es paņemšu tevi, un mēs aizbrauksim kaut kur uz vairākiem mēnešiem, uz pusgadu.. ( Aizbrauksim atpūsties, aizbrauksim dzīvot.

— Labi, — viņa piecēlās. — Ejam atpakaļ.

— Es tā arī nesapratu, ko tu gribēji uzzināt.

— Es arī pati nesaprotu, Uli. Droši vien es nevaicāju

-,-kas vajadzīgs. Patiešām, ko man vēl vajag? Tu mani

*\…

i'i.ņa to pateica nevis jautājoši, bet viegli, vienkārši, .riviālu patiesību. Viņa bija pārliecināta — un ne \ jo tā arī bija.

—- Tu mani mīli, un ar tevi droši vien būtu labi,,. - Kāpēc — būtu?

— Iespējams, ka vēlāk es nožēlošu, ka nebiju ar

ieru.

Es steidzīgi viņu pārtraucu:

— Pagaidi, pagaidi, pašlaik nav īstais brīdis ne piekrist, ne atteikties. Padomā vēl. Es pagaidām neesmu tev šo jautājumu uzdevis. Tāpēc arī nevajag uz to atbildēt. Kad tieši noprasīšu — jā vai nē? —, tad atbildēsi. Pagaidām nevajag …

Man bija baismi. «Laiks,» es domāju, «laiks un apstākļi. Vēlāk, uz kuģa un uz Zemes, paši apstākļi to piespiedīs turēties pie manis. Pašlaik viņa šaubās, bet ar laiku šīs šaubas tiks iztulkotas manā labā…»

— Labi, — viņa noteica. — Es tikai nemīlu tevi, tā ir visa nelaime. Ja nu tad, uzreiz..,

— Nē, ■— es atbildēju. — Tad, uzreiz, nevajadzēja.

—* Ko var zināt.,, Vienalga, tagad ir jau vēlu par

to domāt. Labi, es pagaidām neko vairs neteikšu.

— Bet es tik un tā cerēšu. Varbūt tu ar laiku. * ?

— Jā, — Anna paklausīgi piekrita. Ar laiku i * s Varbūt. Iesim?

— Iesim, — es teicu. — Klausies ..

— Ko?

— Es gribētu, lai mums būtu bērni. Lai tu tos dzemdētu. No manis. Nevis saņemtu, kā pie jums šeit notiek, bet dzemdētu. No manis. "

Anna neatbildēja, un es sapratu, kāpēc: viņa nezināja, ko tas nozīmē. Viņiem bērni šeit nedzima. Tos dzemdēja Trauks, un tas, protams, bija necilvēcīgi. Lai kāda arī dažādos dzīves periodos būtu bijusi mana attieksme pret bērniem, par vienu esmu bijis pārliecināts vienmēr — vismaz bērniem jābūt laimīgiem. Pēc tam var nākt viss pārējais, bet kaut vai bērnībā ir jābūt laimīgiem. Nodomāju, ka šejienes varasvīriem vajadzētu vai galvu noraut, tādēļ ka viņi atņēmuši cilvēkiem tādu prieku.

Tiklīdz biju nodomājis par šiem varasvīriem un par to, ka tiem būtu vērts noraut galvas, apjēdzu, ka tieši ar to man pašlaik ir jānodarbojas. Palūkojos pulkstenī. Atpūtušies esam pietiekami. Mums nav ne gadu, ne trīs gadus ilga atvaļinājuma, pat ne triju dienu, ne trīs stundu. Laiks lidot.

Taču jālido bija man vienam pašam. Mūks pašlaik man nevarēja palīdzēt, bet ar Annu — vai maz kas tur varēja atgadīties — neriskētu pat beidzamais nelietis. Kad mēs atgriezāmies pie kutera, es pēc iespējas bez- rūpīgāk teicu:

— Es nu aizlidošu uz mežu. Jūs palieciet tepat. Tu, Nikodim, parocies zemē. Es uzskicēju plānu. — Iedevu viņam raupju vietējā ražojuma papīra lapiņu, kuru biju paņēmis līdz no meža apmetnes. — Acīmredzot te bijis centrālais laukums, pameklē tajā. — Es klusināju balsi.

Skaties… kas arī notiks, lai Annai ne mats no gaļ- vas nenokristu,

r- Viņai par mūsu grēkiem nav jāatbild, — Mūks noburkšķēja. — Nebaidies. Savu dzīvību atdošu… zvēru pie krusta!

'— Lai nu paliek. Necīnies ar vējdzirnavām — es taču esmu ateists. — Man gribējās viņu noskūpstīt, taču es centos runāt mierīgi. — Tiklīdz apstākļi noskaidrosies, atlidošu jums pakaļ.

— Tikai neaizmirsti: laiks taču steidzas, — Mūks atgādināja.

— Centīšos neaizmirst… Nu, Anna… — Es brīdi klusēju, lai domās pateiktu viņai visu, ko vēlējos. — Es drīz atgriezīšos.

Viņa pasmaidīja un pamāja ar roku.

* ❖ *

Nosēdināju kuteri tieši apmetnes vidū, iepriekš iztēlojoties, kā saskries cilvēki, kā brīnīsies un grozīs galvas, un uzmanīgi pieskarsies kuterim, bet pēc tam es sākšu runāt un viņi, mutes atpletuši, klausīsies manī. Vēl nebija skaidrs, ko es viņiem teikšu, paļāvos uz to, ka apstākļi ierosinās.

Viss tomēr notika citādi.

Nolaidos, lēni atbīdīju kupolu, nesteidzīgi izlīdu ārā. Lai gan no augšas biju redzējis cilvēkus, te neviena nemanīja. Apgāju apkārt kuterim, uzsitu ar plaukstu pa tā bortu. Pagāja minūtes piecas, līdz beidzot parādījās pirmie skatītāji.

Taču tos es nebiju gaidījis. Tie bija puikas.

Viņi tuvojās bailīgi, savaldzināti, nenovēršot skatienus no mana kuterīša, kuru klāja godam nopelnīta plāna piededžu kārta, kurš dvašoja siltumu un viņiem neizprotamas smaržas, bija noslēpumains un neatvairāms. Kuteris bija kā pitons, bet viņi — kā trusīši; paši

to nevēlēdamies uii nemanīdami, viņi tuvojās soli pa solim, vairs pat ne soļiem, bet solīšiem — jo tuvāk, jo īsākiem —-, tuvojās kā likteņa nolemti, baidoties un nepretojoties. Redzēju, kā viņiem cilājās krūtjs, kā mirdzēja acis un trīsēja rociņas, jo tās vairs nevarēja palikt mierā. Man kļuva žēl viņu neremdinātās ziņkāres, un es teicu:

— Nu, zēni, ko jūs baidāties? Viņš nekož, nāciet tikai šurp!

Viņi tūlīt pat aplipa kuterim, murmināja un spiedza, un •— kur gadījies, kur ne — kāds jau sēdēja manā vietā (tas zēns, kurš nesen bija pienācis man klāt; es viņu pazinu, lai gan pašlaik viņš nepavisam nebija līdzīgs manam dēlam), cits uzradās tam blakus, un viens jau pie sevis dūca (tātad viņi bija redzējuši un dzirdējuši, kā es nosēdos; droši vien bija slēpušies krūmos). Es nopriecājos, ka kuteris ir stipra un izturīga mašīna, un nopriecājos par viņiem un nez kāpēc arī par sevi. Droši vien tāpēc, ka cilvēkam biežāk jātiekas ar bērniem «- tas palīdz saglabāt realitātes sajūtu, atšķirt patiesas vērtības no tām, kas tikai spīd, ne vairāk… Es skatījos uz viņiem (puikas jau bija aizmirsuši par manu eksistenci, viņus bija pilnībā pārņēmis kuteris, jo tas atšķīrās no visa cita, bet es biju tāds pats kā visi, tātad varēju arī pagaidīt), un manās satrauktajās smadzenēs pamazām iestājās miers, radās kārtība, galvenais nostājās savā vietā, bet pārējais atkāpās. Lai viņi nepievērš man uzmanību — ar to jāsamierinās jau iepriekš, jo noteikti reiz pienāk diena (un ne vienu reizi vien dzīvē), kad tu uz ilgu laiku pārstāj bērniem būt galvenais, tev tas nozīmē — uz visiem laikiem… Viņi par to iedomāsies tikai tad, kad gribēs vērsties pie tevis, | bet tu vairs nedzirdēsi viņus un nespēsi viņiem atbildēt. Lai arī tā ir, bet, vienalga, tu noraugies viņos un mīli ]

viņus, un piepeši saproti, ka iecerētais jārealizē tieši viņu dēļ un tikai pēc tam — mīļotās dēļ, tad — visu pārējo dēļ un visbeidzot — sevis dēļ. Es skatījos uz šiem desmit vai vairāk zēniem, kuri nav mani dēli, un sapratu, ka viņi tik un tā ir mani dēli un, lai arī tas, kas bija jāpaveic, bija neiespējams neiespējamā pakāpē, vienalga, tas bija jāpaveic. Kā? Nezinu, neviens to nezina, bet jāpaveic. Atrados tādā dvēseles stāvoklī, kad neiespējamais kļūst iespējams, neveicamais — paveicams, fantastiskais — reāls. Savādi, taču, noraugoties viņos, es sajutu nevis bailes par savu nespēku, nevis uztraukumu, bet gan mieru un paļāvību, — noraugoties, šajos garmatainajos, nosmulējušos baskājos, kuri rāpoja pa kuteri, kas amortizatoros viegli šūpojās.

— Puikas, — es uzsaucu, — kur tad vecāki?

Viņi sāka aizgūtnēm cits caur citu runāt, un es uzreiz nesapratu, ka atnākuši cilvēki no galvaspilsētas un atnesuši dīvainas, pat briesmīgas ziņas. Sapratis es ātri aizcirtu kupolu, pateicu viņiem: «Varat spēlēties, tikai neko nesalauziet» — un aizskrēju norādītajā virz'ienā.

Ciemata iedzīvotāji bija sapulcējušies klajumā. Atnācēji no galvaspilsētas runāja skaļi un reizēm nesakarīgi. Viņu uzvedībā bija jaušams satraukums.

Klausoties viņos, apmetnes iedzīvotāji saskatījās — sākumā neticīgi, pēc tam ar šausmām.

Es pienācu un apstājos, ieklausoties un pūloties tikt skaidrībā, kādas ir jaunās ziņas,

Protams, slepkavībai es nenoticēju. Nolēmu, ka Šuvalovs to speciāli izdomājis, lai ātrāk nokļūtu oficiālās instancēs, turklāt daudzu cilvēku klātbūtnē. Kad atnācēji no galvaspilsētas sāka pārstāstīt Šuvalova draudus, es izpratu gājiena būtību un nenoturējos nepasmaidījis.

Par nelaimi, šo smaidu uzreiz ievēroja vairāki cilvēki, jo es ne vien pasmaidīju, bet, iztēlojies Šuvalovu šādā marķīza Karabasa lomā, pat iesprauslojos, un, kat? uz mani atskatījās, nepaguvu laikus atgūt nopietnību. Acumirklī es sapratu, ka esmu iekritis.

Kalējs Sakss, kas stāvēja turpat man līdzās, pacēla roku.

— Pagaidiet! — viņš iesaucās.

Klajumā iestājās klusums. Gan vietējie, gan no galvaspilsētas atnākušie — visi skatījās manī tā, it kā es būtu kails.

Sakss vērsās pie manis:

— Uldemīr, pasaki mums, kāpēc tu smējies?

Es neatbildēju. Tikai paraustīju plecus.

— Pastāsti visiem — kas tu esi? No kurienes nāc? Mēs atceramies, kā tu pa ceļam mums pievienojies, kā ar mums kopā nokļuvi šurp. Tu taču stāstīji, ka esi ieradies kopā ar otru cilvēku, vai ne? Es to lieliski atceros! Vai dzirdēji, ko nupat stāstīja par tavu biedru? Tātad arī tu esi ieradies ar to pašu nolūku? Lai iznīcinātu dzīvību? Lai mūs visus nogalinātu?

Kalējs Sakss ievilka elpu.

— Vai varbūt tas, ko stāstīja cilvēki no pilsētas, nav taisnība?

Paskatījos apkārt. Kamēr kalējs runāja, cilvēki klajumā nemanot bija pārgrupējušies: iepriekš cēntrā atradās atnācēji no galvaspilsētas, bet tagad pašā pūla vidū izrādījos es.. Cilvēki,skaļi elpoja, un viņu dūres bija sažņaugtas. Man blakus stāvošie mazliet atkāpās, un tagad uz nelielā brīvā zemes laukumiņa atradāmies tikai mēs ar kalēju Sakšu, bet mūs aplenca nikns un sprieguma pilns pūlis. Parasti visi šie cilvēki bija mierīgi un labestīgi, bet pašlaik pietiktu visniecīgākā iemesla, lai viņi mani nogalinātu, taču tas nu galīgi nebija man vajadzīgs un, es biju pārliecināts, arī viņiem ne.

Sapratu, ka ilgāk klusēt nedrīkst.

— Es pateikšu !

Visi pamira.

Vēl mazliet nogaidījis, sāku runāt. Tīšām nerunāju s'kaļi, jo man vispār nebija skanīga balss un reti bija nācies uzstāties lielas auditorijas priekšā. Taču visapkārt bija ļoti kluss, un ikviens vārds bija skaidri sadzirdams katram, kas stāvēja klajumā un klausījās.

— Patiesība te sajaukta ar nepatiesību, — es viņiem stāstīju. — Ir taisnība, ka es atlidoju pie jums kopā ar to cilvēku, par kuru jūs tikko kā dzirdējāt. Lai gan mūsu ir vairāk: astoņi. Taisnība arī, ka briesmas, par kurām jums teica — vai nu vienas, vai otras, bet vienas no tām noteikti —, patiešām draud Jums visiem, visai jūsu pasaulei.

Saspringtais pūlis klusi nošalca — it kā vējā būtu iečabējušās birztalas lapas, vieglā vējiņā, kas sacēlies, lai brīdinātu par tuvojošos vētru. Taču tās nebija lapas. Cilvēki nopūtās, jo viņiem uz mirkli sažņaudzās sirdis un kļuva baigi.

— Taču nav taisnība, — es steidzīgi turpināju, — ka mēs tļūtu atlidojuši, lai jūs iegrūstu nelaimē. Gluži otrādi, mēs esam ieradušies, lai jūs glābtu. Un tikai tāpēc!

«Velns parāvis,» nodomāju, «cik svinīgi es te izsakos, tā nekad neesmu runājis ar draugiem ne lietišķā, ne izklaidējošā sarunā.» Es izteicos svinīgi nevis savas patikas dēļ, — tā lika darīt intuīcija, pārliecība, ka pašlaik jārunā tieši tā un ne citādi. Pats mirklis bija svinīgs, lai gan tā nebija uzvaras jautrā pacilātība, bet drīzāk lielas nelaimes jausma.

— Mēs gribam jūs glābt, — es turpināju, •— jo tur, kur mēs dzīvojam, uzskata, ka cilvēks, ja tam kaut kas draud, jāglābj vienmēr, vienalga, vai tas ir tuvinieks,

gluži vienkārši paziņa vai pat pilnīgi svešs, ar kuru mums kopīgs tikai viens, bet ļoti svarīgs aspekts: mēs visi esam cilvēki, un, ja nesāksim paši cits citam palīdzēt, tad neviens cits mums nepalīdzēs. Mēs esam brāļi, pat ja līdz vakardienai neko nezinājām cits par citu.

Jūs teiksiet: kāpēc tad mans biedrs ir paziņojis, ka mēs gatavojamies jūs pazudināt, uzsūtīt jums drausmīgas nelaimes?

Mēs atlidojām jau pirms vairākām dienām. Laiks ir ļoti dārgs gan Jums, gan mums, jo var pienākt tāds brīdis, kad būs par vēlu glābties un atliks tikai mirt. Mēs visu laiku tiecāmies pēc tā, lai mūs uzklausītu, mums noticētu, lai ļautu jūs glābt, jo bez jums mēs neko nevarēsim izdarīt. Mēs centāmies, bet neatradās dzirdīgas ausis. Mūs uzskatīja par noziedzniekiem. Par jukušiem. Un neviens nevēlējās ar mums runāt nopietni.

Droši vien tāpēc mans draugs, pats vecākais ņo mums, nolēma pavēstīt par briesmām tā, kā viņš to ir darījis. Jo citādi mūs joprojām neuzklausītu un visi mūsu centieni būtu velti.

Arī jūs pašlaik klausāties manī tikai tāpēc, ka uzzinājāt par notikumiem pilsētā. Ja es būtu gluži vienkārši iznācis klajumā un sācis kliegt par briesmīgajiem nāves draudiem un skaidrot, kādi tie ir, jūs arī nolemtu, ka esmu jucis, un, iespējams, sāktu mani ārstēt, bet neuzklausītu — līdz pat tai dienai, kad uzklausīt jau būtu par vēlu,

Šodien, kad vēl ir laiks — es ticu, ka ir —, saku jums: kamēr nav par vēlu, jādara viss, lai glābtu dzīj vību. Par tālāko spriediet paši.

Ar to pagaidām nolēmu beigt.

Apkārtējie klusēja. Pēc tam kalējs Sakss vaicāja:

— Ja briesmu cēlonis neesat jūs, kas tad?

Tūlīt pat atbildēju (šo jautājumu biju gaidījis):

— Saule.

Pūlis atkal nošalca, bet - šoreiz citādi: kā jau biju gaidījis, man neticēja.

— No saules? Vai zini, tam grūti noticēt. Pasaulē ne« maz nav tik daudz nemainīga, bet saule tāda ir. Ar to nekad nekas nav noticis ne mūsu, ne arī to cilvēku atmiņā, kuri dzīvojuši pirms mums. Un tu gribi, lai mēs noticētu, ka saule, kas visam dāvā dzīvību, pēkšņi izraisīs mūsu bojāeju? Ne velti visi cilvēki katru dienu skatās tajā. Pat mēs šeit, mežā.

— Vai tu zini, kā iekārtota saule?

— Mēs domājam, ka tā nav nekā iekārtota, tas ir, to neviens nav iekārtojis, tā vienmēr tāda bijusi. Tāpat kā visa pasaule. Skolā mūs mācīja, ka saule kādreiz radusies no gāzu sabiezējuma, un mācīja, ka reiz tā nodzisīs un atdzisīs, kā atdziest katls, kad izdeg malka un neviens nepiemet jaunu, jo izsīkušas rezerves un nav kam sagādāt jaunas. Taču, Uldemīr, tik drīz tā vēl nenodzisīs: neizskatās, ka saulei trūktu kurināmā!

To teikdams, Sakss piemiegtām acīm palūkojās augšup uz sauli, un tā darīja arī visi pārējie.

— Tev taisnība, kalēj. Kas notiek ar katlu, ja malka kurtuvē deg aizvien spēcīgāk, bet tvaikam nav izejas? Vai tāds katls neuzsprāgs?

— Uzsprāgs. Taču jāierīko vārsts, pa kuru aizplūdīs daļa tvaika, kad tā spiediens kļūs pārāk liels. Tad nekas nenotiks.

— Ja nu vārsta nav?

— Tas jāierīko.

— Kā tu, kalēj, to ierīkosi, ja katls nokaitēts un uguns pieņemas spēkā!

— Uguns jāaplej.-

— Jā. Piekrītu. Ja iespējams, uguns jāaplej, fā nodzisīs. Un iestāsies aukstums. Tās ir vienas briesmas, par kurām tiesas priekšā runāja mans draugs: aukstums. Briesmīgs aukstums, kas iestāsies, tiklīdz saule pārstās sildīt pasauli. Ko tu, kalēj Saks, darītu, ja ūdens nepietiek, lai pielietu kurtuvi, un katla sienas jau dreb, tikko noturot trakojošo tvaiku?

— Tad…

— Tu aizbēgtu, vai ne? Visi, kas atrastos katla tuvumā, darītu to pašu. Jo saprastu, ka, uzsprāgstot katlam — bet tādā gadījumā tas noteikti uzsprāgs —, dzīvs nepaliks neviens. Tās, kalēj, ir otrās briesmas: saule var uzsprāgt kā pārkarsēts katls.

— Kāpēc?

— Baidos, ka nespēšu tev un visiem pārējiem to paskaidrot, un, ja arī paskaidrošu, jūs nesapratīsiet. Neesmu zinātnieks, jūs — arī ne. Taču domāju, ka mūsu zinātnieki varētu paskaidrot jūsējiem un tie saprastu.

— Uldemīr, ja mēs noticam tev un taviem draugiem, kā tad mums iespējams izglābties? Ja pielietu kurtuvi — sāksies aukstums, un mēs iesim bojā. Turklāt kā lai to izdara? Saule tālu, tā ir milzīga, un es nezinu, kā tai tikt klāt.

— Toties mēs zinām. Mūsu zinātnieki zina. Tie var sauli nodzēst.

— Labi. Jūs nodzēsīsiet sauli. Bet kā jūs izglābsiet mūs no aukstuma? No bojāejas?

Te es nolēmu, ka īstais brīdis klāt.

— Glābiņš ir viens: jābēg.

Tagad pūlis nevis vairs nošalca, bet nodunēja.

— Bēgt! — kalējs atkārtoja. — Kurp lai aizbēg, ja aukstums iestāsies visur? Varbūt smiltīs vēl saglabāsies siltums?

— Nē, aukstums būs visur. Jābēg prom no šīs pasaules. Turp, kur mēs norādīsim.

— Vai tad no šīs pasaules vispār var aizbēgt? No tās aiziet tikai mirstot. Vai tu domāji to?

—- Nē. Jāpāriet pie citas saules. Tur, kur dzīvojam mēs. Ja pasteigtos, mēs vēl pagūtu jums palīdzēt.

— Aizbēgt no pasaules, — kalējs klusi atkārtoja, bet to sadzirdēja ikviens. Viņš novērsa skatienu no manas sejas un lēni pagrieza galvu pa labi, tad pa kreisi, un visas galvas pagriezās tāpat, visi skatieni sekoja viņa skatienam.

Cilvēki it kā no jauna, it kā pirmo reizi ieraudzīja visu, kas tiem apkārt.

Kā siena tos ielenca mežs. Siltais, gaišais, draudzīgais mežs, kur nebija bīstamu plēsoņu, neslēpās laupītāji, nemita ļauni gari, — zaļi zeltainais mežs, kas dāsni deva malku un lietmateriālus, sēnes un ogas, ārstniecības augus, glāsmaini šalcošais mežs, kas ļāva dziļi un priecīgi elpot.

Viņi zināja, ka aiz meža atradās plaši un auglīgi lauki, kas baroja visu pasauli, dodot pa divām ražām gadā. Lauki — vispirms zaļi, pēcāk zeltaini, tad — brūni, aparti, līdz tie no jauna pārklājās ar zaļo asnu paklāju… Tur bija raibas pļavas, kurās barojās lopi un smaržoja ziedi, kurās tik tīkami gulēt brīvajās stundās, pārdomājot dzīvi. Tur tecēja mierīgas upes, uz kurām dažuviet bija uzcelti dambji, un ūdens, gāžoties lejā, grieza mašīnu milzīgos riteņus. Upes ietecēja ezeros, bet vēl tālāk — jūrās; tiesa, tur cilvēki nedzīvoja, bet ar laiku viņi aizietu arī līdz jūrām, pamazām apdzīvojot planētu.

Un visapkārt atradās mierīgas, ērtas pilsētas, kur mājas grima kokos, kur bija silti un ērti, kur dzīvoja sievietes un bērni — tie, ierodoties ģimenēs, uzreiz kļuva par savējiem un baudīja visu mīlestību, kāda bērniem pienākas. Pilsētas ar darbnīcām, kur strādāja daudz, bet ne līdz pagurumam, kur strādāt dažkārt bija garlaicīgi, bet vienmēr noderīgi, jo tavs darbs bija nepieciešams visiem.

Tā bija viņu, šo cilvēku pasaule. Tajā viņi bija dzimuši, tajā dzīvoja un zināja, ka nomirs, bet citi paliks.

Tagad viņiem pēkšņi teica, ka šī pasaule jāpamet. Tā ir bojāejai nolemta un neizbēgami ies bojā. Starpība tikai tā, ka cilvēki vai nu ies bojā kopā ar to, vai arī izglābsies un pēc tam kaut kur svešā malā atcerēsies savu brīnišķīgo pasauli, kuru viņi nav nosargājuši un ir pametuši nāves briesmās.

Cilvēki to ieraudzīja ar sirds acīm un domāja par to šajās ilgajās sekundēs.

Pēc tam kalējs Sakss teica:

— Pamest pasauli,.. Uldemīr, saki, vai tu saproti,- ko nozīmē aiziet no savas pasaules? Vai tev kādreiz ir nācies pamest savu pasauli un aiziet no tās uz visiem laikiem?

— Ir nācies, — es atbildēju, lai gan ne uzreiz, un manā balsī nebija prieka, jo tā nebija arī manā dvēselē.

— Vai tev kļuva labāk?

— Nē.

— Vai tava pasaule, kuru pameti, vai ari tā pēc tevis aizgāja bojā?

Es mazliet padomāju. Ko viņiem pateikt? Zeme nav aizgājusi bojā, un ari cilvēki uz tās ir palikuši dzīvi. Tā plaukst ari pašlaik, — jau kuro reizi es nodomāju. Bet vai tad tā ir mana pasaule? Tā ir Šuvalova, Averova un vēl miljardiem citu cilvēku pasaule. Taču ne mana.;

— Mana pasaule Ir mirusi, — atbildēju.

— Vai tu nenožēlo, ka esi to pametis?

Atkal nevarēju uzreiz atbildēt.

— Nezinu …

— Bet es zinu, ka nožēlošu. Un ari viņi visi nožēlos.

Viņš ar roku parādīja visapkārt.

— Uldemīr, iespējams, ka tu mūs esi pārpratis. Jā, mēs negribējām dzīvot pilsētās, aizgājām mežā un dzīvojam dažkārt nepaēduši un nesaņemot jaunu apģērbu. Mēs tā rīkojāmies, jo mūs pārņēmušas domas un vēlmes, kurām tur, Līmenī, nav vietas. Uldemīr, mēs nemīlam Līmeni, pārkāpjam to un esam pārliecināti, ka tā arī jādara. Līmenis taču nav vēl visa pasaule, mūsējā var eksistēt arī bez tā. Pasaulei nav jālīdzinās dīķim, kurā ūdens gan ir silts, bet, būdams stāvošs, sāk slikti ost, — tā var kļūt līdzīga upei, kas bez apstājas nes savus ūdeņus uz priekšu. Vienalga — tā būs mūsu pasaule. Mēs gribējām aiziet no Līmeņa un aizgājām, bet nevajag domāt, ka niēs nemīlam savu pasauli un gribam to pamest. Nē, mēs gribam palikt tajā un izveidot to tādu, kādu iztēlojamies. Uldemīr, vai es saprotami paskaidroju?

— Saprotami, kalēj. Droši vien es neesmu pietiekami skaidri izstāstījis, ja neesi manos vārdos saklausījis pašu galveno. Ir jāaiziet ne tikai jums, jāaiziet visiem, kas grib izglābties un turpināt dzīvi — lai arī ne šajā, bet citā pasaulē —, turpināt savu un bērnu dzīvi, un viņu bērnu, un visu, visu pārējo dzīvi. Zinu, ka jūs mīlat savu pasauli, bet ar mīlestību vien nepietiek, lai izglābtu, ko mīli. Nepieciešams vēl kaut kas, taču tā nav ne jums, ne mums.

— Saki: vai nevar apdzēst uguni, par kuru runājām, nevis pavisam, bet tikai mazliet? Lai kļūst aukstāks, bet ne tā, ka viss aiziet bojā. Ar aukstumu mēs samierinātos. Vēl vairāk — iespējams, ka pat nopriecātos, jo briesmas liktu mūsu Līmenim izkustēties no vietas, bet neko citu mēs nevēlamies. Vai tiešam nevar uguni apdzēst daļēji?

— Kalēj, man tev grūti atbildēt, — teicu. «— Tu saproti, ka es neesmu zinātnieks. Cik man zināms, mums tāda līdzekļa nav. Mēs varam nodzēst visu uzreiz — un tikai tā.

— Varbūt tādu līdzekli var atrast?

— Nezinu, kalēj. Iespējams, ka var. Taču meklējumi prasīs daudz laika, bet gaidīt nevar.

— Kāpēc?

•— Var nepagūt. Saule uzsprāgs, un tās svelme pārvērtīs pasauli pelnos.

— Labi, Uldemīr. Mēs tev ticam. Jūs esat rīkojušies kā krietni cilvēki, kas ieradušies, lai mūs glābtu. Protams, es nevaru runāt visas tautas vārdā, bet esmu tāds pats kā visi un pieņemu, ka viņi domā tāpat. Teikšu atklāti: droši vien mēs drīzāk piekritīsim riskēt nekā pamest savu pasauli un aizbēgt. Jūs esat ļoti līdzīgi mums, tomēr esat sveši cilvēki, tādēļ neizšķiriet mūsu vietā, kā mums rīkoties. Tā ir mūsu darīšana.

Tāds pagrieziens mani nemaz neapmierināja.

Ļoti negribējās runāt, es brīdi klusēju, tad ievilku elpu un nolaidu acis, bet tūdaļ atkal pacēlu.

— Ja jūsu saule tomēr uzsprāgs, tas apdraudēs ne tikai jūsu, bet arī mūsu pasauli. Jūsējā aizies bojā uzreiz, mūsējā — ar laiku. Nē, jūsu saule noteikti jānodzēš, nedrīkst kavēties.

No jauna iestājās klusums.

— Uldemīr, man liekas, šoreiz esmu sapratis tevi. Jūs atlidojāt šurp ne jau tādēļ, lai mūs glābtu, pareizāk sakot, tas jums nav galvenais: .jūs esat atlidojuši, lai glābtu sevi!

— Gluži tā nav, tomēr kopumā pareizi.

— Jā! Tātad jūs domājāt par sevi un sevis dēļ esat gatavi gluži vienkārši-upurēt mūsu pasaulil

— Neaizmirsti, ka mēs būtu varējuši to izdarīt, pat nerādījušies jums ne acīs! Taču mēs ieradāmies te, lai glābtu arī jūs.

— Pat nevaicājot mums piekrišanu! Nezinot, ko mēs gribam, ko domājam! Tad pasaki, kas ir vardarbība? Mūsu pasaulē ļoti nemīl vardarbību. Redzi, mēs dzīvojam šeit, mežā, taču mūs neaiztiek, lai gan pārējo, ir daudz vairāk nekā mūs!

Nu ko, nodomāju, tagad nav kur dēties. Tikai uz priekšu.

— Jā, jūs neaiztiek. Bet kas ir noticis ar cilvēkiem, kuri te dzīvojuši pirms jums? Kas tos nonāvējis? Kas sagrāvis viņu pilsētu, no kuras palikušas tikai drupas, kas tagad apraktas zem zemes? Vai mēs, vai, atlidojām un nogalinājām tos, kuru kaulus jūs atrodat zemē?

— Kā tu zini, ka viņi nogalināti? Varbūt bijusi kāda slimība, un viņi nomiruši…

— Šeit atradusies pilsēta, ne tāda kā pašlaik — Līmenī. Te bijusi tāda pilsēta kā tajā pasaulē, no kuras atlidoju es, — pilsēta ar elektrību, plastmasu, ar daudzām lieliskām lietām, kuras jūs tagad tikai pūlaties izdomāt, lai gan cilvēki tādas pazinuši jau sen pirms jūsu dzimšanas! Kas iznīcinājis šo pilsētu un cilvēkus? Kas sagrāvis mājas? Mēs vai jūs? Kam te būtu jārunā par vardarbību?

Nu klajumā sacēlās īsta vētra. Dunēja balsis. Gaisā slējās dūres.

— Neticami! Pierādi!

— Varu pierādīt! Taču kāda jēga pierādīt — jūs esat tik pārliecināti par savas pasaules nevainību un negribat atzīt, ka esat kādreiz iegrūduši citam mugurā nazi!

385

— Pierādi! Ja noticēsim. j$

13 — 2043

— Kas tad būs? — es paķircināju.

— Tu teici, ka tā pilsēta bijusi tāda kā tavā pasaulē? Kā tas varēja notikt?

— Ļoti vienkārši: cilvēki taču ir atlidojuši šurp no manas pasaules. Tā pasaule ir tikpat daudz jūsējā kā mana! Aizlidojuši no šejienes, jūs nenokļūsiet svešumā, bet atgriezīsieties mājup!

Balsis klajumā pamazām pierima.

— Pierādi mums! Tūlīt pat! Ejam! Ja tev taisnība, tad..» tad runāsim tālāk. Iespējams, ka mēs tev piekritīsim.

— Labi, — es viņiem teicu. — Taču, atklāti sakot, kāda tam jēga? Jūsu ir daži simti, bet cik pavisam uz planētas iedzīvotāju?

— Protams, daudz vairāk. Bet mēs tad iesim uz galvaspilsētu. Teiksim, kliegsim cilvēkiem: mūsu Līmeņa pamatā ir asinis, tas nav godīgs Līmenis! Mūsu pasaulei jābūt tikai daļai no citas, lielas pasaules. Atgriezīsimies tajā, lai pēcāk, kļuvuši daudz stiprāki, atlidotu atpakaļ… un, iespējams, no jauna aizdegtu sauli, — ja jau šodien to var nodzēst, tad varbūt rīt cilvēki iemācīsies to no jauna aizdegt?

— Iespējams, kalēj.

— Parādi mums to pilsētu. Ejam, mēs tev sekosim!

>(! * *

Cilvēki pameta mežu.

Kolonna virzījās uz galvaspilsētu, un es to vadīju.

Tas bija savāds gājiens. Kolonna kustējās šķindot, čīkstot, svelpjot. Dīvaino priekšmetu konstruktori, Līmeņa pārkāpēji, devās uzbrukumā galvaspilsētai pilnā apbruņojumā.

Dārdēja rati ar tvaika dzinējiem. To bija četri, un katrs citāds.

Vienos ratos atradās draudīgs ierocis: resnā cilindrā izurbts milzums atveru, un ikvienā ievietots pulvera lādiņš un lode. No tādas konstrukcijas uz Zemes savā laikā radās ložmetējs. Toreiz cilvēki pārsteidzīgi nolēma, ka pienācis gals kariem …

Meža iedzīvotāji nesa šautenes, pielādētas nevis ar apaļām lodēm kā līdz šim, bet ar iegarenām, smailiem galiem. Šauteņu stobros bija vītnes, kas lodēm lika lidojumā griezties.

Cilvēku doma gāja pa reiz jau iemītu taku,- un tas mani neiepriecēja, taču nebija citas izejas.

Daži bija apbruņoti ar pilnveidotiem stopiem.

Cilvēki gāja, lai gāztu Līmeni un noslēgtu savienību ar mums — atlidojušiem augstas tehnikas civilizācijas pārstāvjiem. Tāpat kā es, viņi ticēja, ka civilizācija tos glābs, pat ja planētai jāiet bojā no neizturamas svelmes vai aukstuma.

Viņi bija saniknoti par to, ka Līmeņa Sargātāji līdz šim brīdim nebija darījuši neko, lai uzsāktu sarunas ar mums, atlidojušajiem, un tādā kārtā bija noniecinājuši visas tautas intereses.

Viņi bija saniknoti arī par to, ka visa viņu dzīve izrādījās kustība nevis uz priekšu, bet atpakaļ: jau pirms daudziem gadiem eksistējušas pilsētas, kurās pazina to, ko šodien cilvēkiem nācās meklēt, akli taustoties. Viņu civilizācija bija vardarbīgi, nodevīgi ievirzīta šajā gultnē, un pašlaik tā ietecēja nevis bezgalīgā okeānā, bet gan purvā ar sasmakušu ūdeni.

Cilvēki apņēmīgi soļoja.

13*

337

Es ar pilnām tiesībām gāju kolonnas priekšgalā, atstājis Annu mežā, biedrus — zem apšaudes, kuteri —« zēniem. ♦ s

Es biju aicinājis viņus iet, un tagad man varēja būt tikai kopīgs liktenis ar viņiem.

Zināju, ka uz Zemes viņi nepazudīs. Atri pieradīs, iekļausies daudzmiljardu cilvēces dzīvē un beidzot atradīs tur gandarījumu, atradīs neierobežotas radošās iespējas.

Aiz viņiem celsies visi pārējie šīs pasaules cilvēki. Atnācējiem no svešas zvaigznes viņi neticētu, taču savējiem noticēs.

Zeme var sūtīt eskadru.

Es gāju un pat dziedāju pie sevis.

Mani nemulsināja ieroči viņu rokās. Biju jau pats uz savas ādas pārliecinājies par to, ka tiem piemīt drīzāk simboliska loma. Šīs pasaules cilvēku uzskatiem un paradumiem jēdziens «nogalināt» bija svešs.

Gāju un dziedāju, un arī cilvēki man visapkārt dziedāja, un pēkšņi ar priecīgu izbrīnu uztvēru viņu dziesmā melodijas, kuras pats biju dziedājis jaunībā, — tātad kaut kas bija saglabājies. Tikai tagad šīs melodijas skanēja svinīgi kā himnas, jo tās piederēja jaunās tautas vēsturei.

Saule sildīja. Pāri ceļam vijās putekļi.

Gājiens devās uz galvaspilsētu.