Savam brālim sargs

PIECPADSMITA NODAĻA

Dokumenti

Izraksts no ekspedīcijas «Zonde» zinātniskā žurnāla

597. ekspedīcijas diena.

īss ieraksta saturs: Par Dāla zvaigznes novērošanu.

Dalībnieki: Doktors Averovs.

Teorētiskie priekšnoteikumi: Iepriekšējie.

Rīcība: Visu novērošanas līdzekļu izmantošana.

Gaidāmie rezultāti: Uzliesmojuma varbūtības palielināšanās tuvākajos sešos—divpadsmit mēnešos.

Iespējamie traucējumi: Nav paredzami.

Faktiskais rezultāts: Process uz laiku stabilizējies. Nav skaidrs, vai tas attīstīsies tālāk. Pašai stabilizācijai, kā arī virknei citu parādību nav atbilstošu hipotēžu Kristiansena—Suvalova teorijā. Stabilizācijas iemesls paliek neskaidrs.

Secinājumi: Pagaidām var tikai izdarīt slēdzienu par novērojumu turpināšanas nepieciešamību.

Drošības pasākumi: Uzskatu par nepieciešamu samazināt aparatūras bateriju lādiņu līdz piecdesmit procentiem no normas.

Papildinājumi un piezīmes: Nav skaidrs, vai par to jāinformē ekipāža.

Ierakstīja: Averovs.

Braucēji īpaši nesteidzās, uz naktsguļu iekārtojās pamatīgi, un galvaspilsētā viņi ieradās tikai trešajā dienā. Tiesnesis jau pirmajās ceļa stundās deva rīkojumu atraisīt Šuvalovam rokas, laikam uzskatīdams, ka večuks nesāks viņu žņaugt, jo bīsies no pavadoņiem.

Ratos viņi atradās divatā, ārā uz bukas vēl sēdēja kučieris, viņus pavadīja četri jātnieki. Ceļā sarunājās maz, lai gan Šuvalovs ar prieku būtu pārmijis kādu vārdu. Tiesnesis bija drūms — acīmredzot vizīte galvaspilsētā viņam neko labu nesolīja. Tikai dažreiz izdevās viņu iesaistīt sarunā. ' '

— … Tiesnesi, vai bērni jums ir?

— Kas? Ak bērni? Kā tad. Vienu man iedeva pirms daudziem gadiem, bet pēc tam, nesen, vēl vienu.

— Ko nozīmē — iedeva?

— Kā — ko nozīmē?

— Es nesaprotu …

— Kur tad, tavuprāt, rodas bērni?

— Vai zināt…

— Klausies, večuk, nekādi nevaru pierast, ka tu ar mani runā tā, it kā es nebūtu viens, bet daudzi. Es taču ar tevi esmu viens? Viens. Vāirāk neviens mūs nedzird. Kāpēc tad tu saki «jūs»?

— Pie mums tā pieņemts. Pieklājības forma. Mēs sakām «tu» tikai ļoti tuviem cilvēkiem vai labiem paziņām …

— Pie jums nekas nav tā, kā ir normāliem ļaudīm. Jā, tad iznāk, ka tu nezini, kur rodas bērni?

Tiesnesis pat uzjautrināts iesmējās.

— Hm.»» Līdz šim domāju, ka zinu. Kādreiz, ja tā var teikt, pats esmu piedalījies. Tiesa, viņi nekļuva par astronomiem… Jā, tiesnesi, mums neviens nedod bērnus. Mēs tos dzemdējam paši, protams, mūsu sievietes. Kā tas notiek pie jums?

— Pie mums — kā pie visiem citiem… Bērni rodas, un tos izsniedz tiem, kuru kārta pienākusi.

— Ehē ..» Kā tad viņi rodas?

— Protams, ka Traukā, kā tad vēl?

— Ak jā, Traukā, protams, Traukā . f .

Brīdi viņi klusēja. Pēc tam tiesnesis nopūtās.

— Ak, večuk, večuk!

— Jā?

— Vairs nemaz nezinu, kā ar tevi sarunāties. Jo tu runā tādas aplamības, ka noteikti savu dzīvi beigsi Karstajās Smiltīs, bet tici man, tur tu ilgi neizturēsi.

—• Nesaprotu … Ko es tādu pateicu?

— Tu taču atzini, ka pie jums sievietes dzemdē pašas?

— Dabiski!

— Kas tad te var .būt dabisks, ja to neatļauj likums!

— Ak tā? Likums neatļauj?

— Padomā pats, tu taču it kā nebūtu muļķis. Ja visi sāks dzemdēt, cik tad tautas saradīsies?

—• Nezinu ,., Vai daudz?

— Droši vien vairāk, nekā pašlaik.

— Kas tur slikts?

— Bet Līmenis? Vai tos ar gaisu barosi?

—■ Ak Līmenis. * * •— Beidzot saprati? Jeb vai tu nemaz neesi skolā gājis? Un tev nav mācījuši, ka Līmenis tikai tad var saglabāties, ja dzimstība… — viņš uzreiz nevarēja atcerēties, — tiek regulēta — tā ja.

— Tiek regulēts iedzīvotāju skaita pieaugums?

•— Ahā, tātad zini gan! Kāpēc tad bija jāizliekas?

— Nē jel, tiesnesi, pagaidiet! Protams, ka zinu, kas ir pieauguma regulēšana. Bet to taču var darīt arī tad — kā tas, piemēram, notiek pie mums —, ja bērnus dzemdē sievietes.

— Var jau būt. Bet tur bija kaut kas vēl… Pagaidi, uz mēles gala ir… deģenerācija! Vai zini tādu vārdu?

— Ak tā!

— Tieši tā! Vai tagad saprati!

— Jā, sapratu. Ne gluži, bet, kas ir deģenerācija, to es zinu. Saki man, kā tas notiek — Traukā?

Bet tiesnesis jau atkal bija piepūties.

— Nezinu. Pavaicā galvaspilsētā, varbūt tev paskaidros.

Pēc brīža viņš piebilda:

— Tur tev visu paskaidros! Paskaidros, kā nogalināt cilvēkus…

— Es jau jums teicu, ka ārkārtīgi nožēloju. Bet ko citu varēja darīt, ja jūs te visi..,

•— Tūlīt pat apklusti!

* * #

Šuvalovs gandrīz nemaz neredzēja galvaspilsētu. Viņi ieradās krēslā, un vakarā viņu nekur neveda, ieslēdza istabā, kur atradās gulta un blakus tai ķeblītis, Iedeva vakariņas un teica, lai liekas gulēt.

Tomēr viņš uzreiz neapgūlās, bet sēdēja uz gultas un domīgi skatījās šaurajā lodziņā pie pašiem griestiem.

— Deģenerācija… Nav slikti izdomāts: tik mazā sākotnējā populācijā tas notiktu neizbēgami… Kā gan viņi gribēja izvairīties… kā gan izvairījās no tās?

Viņš tā murmināja, atcerēdamies, ka cilvēki šeit patiešām neatšķiras no viņa paša, taču tie noteikti atšķirtos, ja daudzu paaudžu laikā bērni dzimtu no laulībām šaurā lokā. Atšķirtos… Tas nozīmēja, ka šī Zemes civilizācijas atzara zemo līmeni nevarēja izskaidrot ar deģenerāciju, — bet tieši pie tāda secinājuma Šuvalovs gandrīz vai bija nonācis.

Tātad tas bijis iecerēts. Droši vien viss bija pamatīgi un labi ieplānots. Taču kaut kur kaut kas nedarbojās kā vajag, vai arī otrādi — darbojās pārlieku, un attīstība aizgāja aplamā virzienā.

Par to, ka attīstība aizgājusi aplamā virzienā, Šuvalovs nešaubījās.

— Ak paši nedzemdē … Sterilizācija? Diez vai..» Gluži vienkārši aizliegums — un atbilstošs izsargāšanās līdzekļu līmenis … Ar viņu ķīmiju? Lai gan — ko es zinu par viņu, ķīmiju? Maz informācijas, tavu nelaimi, cik maz informācijas!

Galu galā Šuvalovs nomierināja sevi ar to, ka, ja jau viņš atvests galvaspilsētā, tad rīt viņam būs iespējams satikties ar kādu, kam varēs visu izklāstīt, — un beidzot varēs sākt to sarežģīto darbu, kura rezultātam jābūt visu uz planētas dzīvojošo cilvēku glābšanai.

* * *

Taču arī nākamajā rītā viņš ar Sargātājiem nesatikās, kā savā dvēseles vientiesībā hf?ja cerējis. Vēl sliktāk: Šuvalovs nākamajā dienā vispār neredzēja nevienu jaunu seju. Likās, viņš atvests uz galvaspilsētu tikai tāpēc, lai viņu uzreiz aizmirstu. Vienīgi tas, ka viņam tomēr deva ēst, liecināja pretējo. Lai gan — ēst jau nedeva augsti stāvošie ierēdņi, kas zina, tie varēja ari būt aizmirsuši.

īstenībā viņš nebija aizmirsts, bet līdz augstākajām instancēm ziņa par Šuvalovu gluži vienkārši vēl nebija nonākusi. Tiesvedība necieš anarhiju. Lai varētu par Šuvalovu ziņot augstāk, iepriekš bija jāizlemj, kā īsti par viņu ziņot un, atkarībā no tā, — kādā gultnē ievirzīt lietu. Taču tiem, pie kuriem tiesnesis, ieradies pilsētā, devās ar ziņojumu, radās atšķirīgi viedokļi.

Pa to laiku, kamēr Šuvalovs atradās arestā, viņa noziegumu saraksts bija kļuvis ļoti iespaidīgs. Bija sīkumi, kurus varēja arī neņemt vērā, piemēram, tas, ka viņš, cenšoties izvairīties no soda, izlicies par vājprātīgu, vai arī tas, ka viņš atradies aizliegtajā pilsētā. Taču bija trīs visai svarīgi noziegumi. Pirmais no tiem bija nopietns mēģinājums pārkāpt Līmeni: apģērbs, nesaprotami aparāti, sarunas. Otrais — slepkavības mēģinājums. Ja cilvēks būtu nogalināts, vainīgais vēl varētu pierādīt, ka nelaime notikusi nejauši, bet tagad cietušais liecināja, ka viņam uzbrukts ar nodomu. Trešais nopietnais noziegums, kurā Šuvalovs atzinās pats bez jebkādas tincināšanas (tas, protams, varēja sodu mīkstināt, gan ne pārāk lielā mērā), — viņš kopā ar personu, kas vēl nebija zināma, ir pārkāpis likumu par iedzīvotāju pieauguma regulēšanu. Spriežot pēc visa, tas noticis jau diezgan sen, taču šim noziegumam nebija noilguma un tas šodien bija jāsoda ne mazāk bargi kā nozieguma dienā. Tiesnesis nemaz nebija gatavojies ziņot par trešo noziegumu, bet kaut kā iznāca, ka viņš tomēr paziņoja.

Tagad nu vajadzēja izlemt: vai procesa pamatā likt Līmeņa pārkāpumu — tad apsūdzību uzturētu Līmeņa sargāšanas sapulce —, vai arī par galveno noziegumu uzskatīt slepkavības mēģinājumu — tad lieta virzītos pa gluži citiem kanāliem un pavisam pie citiem cilvēkiem. Pirmajā gadījumā tā noteikti nokļūtu līdz kādam no Sargātājiem, otrajā visdrīzāk — ne. Starp tiesnešiem sākās diskusija, kas ilga visu dienu. Būtībā strīdējās par to, ka, lai gan Līmeņa pārkāpums ir daudz bīstamāks noziegums, toties slepkavības mēģinājums — sensacionālāks (nekas tāds sen jau nebija noticis), un notikušo nevarēja slēpt, ko neviens arī netaisījās darīt. Iedzīvotāji zināja'par šo notikumu, tāpēc bija nepieciešama tiesa un spriedums.

Pēc karstiem strīdiem speciālisti vienojās, ka procesa pamatā būs slepkavības mēģinājums, bet pārējais to tikai papildinās. Tas nozīmēja, ja arī kāds no Sargātājiem iepazīsies ar lietu, tad ne ātrāk, kā izskatot apžēlošanas lūgumu.

Lai gan likumā nebija paredzēts nāvessods kā tāds, šajā gadījumā nevarēja aprobežoties tikai ar nosūtīšanu uz Karstajām Smiltīm. Runa varēja būt vienīgi par noziedznieka nosūtīšanu pie paša ekvatora. Cilvēkam Šuvalova gados tas bija līdzvērtīgs nāves spriedumam, visi to zināja un žēloja viņu, taču likums bija jāievēro.

Tātad Šuvalovam virs galvas sabiezēja nopietni mākoņi. Viņam par to nekādu aizdomu nebija, un, mazliet panervozējis dēļ neizprotamās un nepatīkamās kavēšanās, viņš saņēmās un sāka 'atkal prātot par Otrās Dāla planētas kultūras dīvaino sākumu un iespējamo bēdīgo galu.

* * *

. Mūks jāja tālāk, cenšoties turēties pie neapstrādātās zemes joslas, Viņš virzījās nevis uz to pusi, kur jāatrodas galvaspilsētai, bet uz pretējo, uz mežu — ja vien josla galu galā patiešām veda uz mežu.:

Rudzu lauki mainījās ar auzu sējumiem, bija ari mieži, dažuviet veselām desetīnām pletās augļu dārzi. Gadījās plašu pļavu ieskautas upes. Mūks dzēra dzidro ūdeni, krekšķēja, ar piedurkni noslaucīja muti, priecīgi nopūtās.

Svētlaime, ak kungs, svētlaime. Nav cita vārda.

Kā iepriekš gāja iekšā mājās.

— … Kad ražu novācat, cik tad atstājat sev, cik atdodat?

— To pateiks. Pateiks, cik mums nepieciešams.

— Vai tad paši nezināt?

— Par to mums nav jādomā. Pateiks.

— Vai jūs nemāna? Vai pietiek?

— Māna? Kā?

To viņi nesaprata.

•— Vai līdz jaunai ražai iztiksiet?

— Kā tad? '

Tas bija savādi: nemāna, atstāj tik, cik nepieciešams.

— Vai par pārējo jums maksā?

— Maksā? — ļaudis brīnījās: pieaudzis vīrietis nesaprot vienkāršus jautājumus.

Iekšēji Mūks dusmojās, bet apvaldi jās. Piespieda sevi domāt: taisnību taču runā, nesmejas par atklīdušu vientiesi.

— Ja nemaksā, kur tad jūs visu ņemat? Skatos, ka dzīvojat pārticīgi… Par ko jūs pērkat?

— Mums iedod, ko vajag.

— Un arī pietiek?

Te nu viņi paši sāka skaisties.

— Vai tad tu dzīvo citādi? Vai tev nepietiek?

Patiesi, kungs, tavi ceļi ir neizdibināmi.

289

Devās tālāk. Brīnījās: zemnieki dzīvo tīri, kārtīgi un jautri. Un tomēr kaut kā trūka. Visā ceļojuma laikā

10 — 2043

Mūks nebija redzējis nevienu sievišķi uz grūtām kājām: vai tad šīs slēpj no ļaunas acs, vai? Pavisam mazu bērneļu arī nebija. Lielāki gan, trīsgadīgi, bet pavisam mazi — ne.

Tomēr bija labi. Ja viņi vēl būtu . bijuši krievi, tad laikam būtu visu sapratis. Bet viņi bija citādi — mel- nīgsnējāki, pavisam cita veidola. Runāja nevis krieviski, bet tajā kopējā valodā, ko runāja arī visi uz kuģa. Tā droši vien cilvēki runāja, kamēr vēl pēc dieva gribas nebija sagruvis Bābeles tornis …

Jāja. Runājās ar zirgu, kad neviena cita nebija.

Galu galā tādu sievišķi tomēr ieraudzīja. Vēl gluži jaunu. Uz grūtām kājām.

To kaut kur veda ratos, blakus divi jātnieki. Sievišķī- tis bija apjucis, noraudājies..Klusi vaidēja.

Jātniekiem bija nomāktas, stingas sejas. Ieraudzījuši Mūku, norādīja ar roku un uzkliedza, lai paiet malā.

Viņš apstājās un ilgi skatījās nopakaļ, grozīdams galvu. It kā bērns šiem nenestu prieku.

Tas nav labi. Bērni ir dieva dāvana — viņš ierasti un sirsnīgi nodomāja.

Tālāk ciemati kļuva retāki. Arī druvas vairs nesekoja cita citai, tām pa vidu iespraucās gari neskartas zemes ķīļi. Parādījās vairāk koku. Izbiedēti, augstu palēkdamies, bēga prom zaķiem līdzīgi zvēriņi.

Josla veda aizvien tālāk un tālāk… Iekveldināja ziņkāri. Mūks skubināja zirgu. Tiesa, ar mēru: taupīja. Tas viņam nebija jāmāca.

Bija iededzis kā senos laikos vasarā uz laukiem pirms iestāšanās klosterī. Pierada. Un pārstāja kautrēties no savām kājām — kailām un spalvainām kā pašam velnam. Sākumā gan kautrējās. Bet te tas nebija nekas nosodāms.

Pats nemaz nemanīja, kā iejāja mežā. Tikai reiz apstājās, nokāpa no zirga un apskatījās — bet visapkārt jau koki, arī aizmugurē, mežmalu vairs ne saredzēt.

Nesamulsa — ja vajadzēs, josla izvedīs arī atpakaļ. Pagaidām jāsim tālāk.

Katram gadījumam viņš tomēr apgādājās ar rungu. Ja nu patrāpās, nedod dievs, zvērs vai ļauns cilvēks (laupītāju iespējai gan vairs neticēja)… Nolika rungu šķērsām pār segliem.

Neviena nebija. Viss mierīgi.

Vakarā sakūra mazu ugunskuru. Sildījās. Dzēra karstu ūdeni, piebēris tam klāt no kuģa krājumiem paņemto pulveri, kas vairo spēkus. Nopūtās: labprāt padzertos kvasu. Nav to dzēris jau daudz, daudz gadu. Šie cilvēki kvasu nepazina. Tiesa, vēl kapteinis atcerējās: jā, ir bijusi tāda die^a dāvana. Maizes kvass. īsts.

Pirms miega iztēlojās, kā sēž kuģī pie skaitļotāja vai analizatora. Runājas pie sevis ar mašīnu, spiež taustiņus, iepriekš pārbaudījis, ievada programmu. Kamēr mašīna dūc kā bite stropā, pats, acis aizvēris, saspringst, it kā līdzētu zirgam vezumu izvilkt no grambām.

Viegla un smalki izdomāta nodarbe. Dievs godu parādījis. Cita pasaule. Skaitļi dzīvo, mīl cits citu, skaišas, satiekas, izšķiras, reizēm pilnu krūti iet cits citam virsū. Mirst un augšāmceļas, dievs piedod. Jautri un darbīgi dzīvo skaitļi. Bet viņš tos novēro un vajadzības gadījumā palīdz. Cik in-te-re-san-tiT

No rīta viegli uzmodās, piepildīja blašķi un atkal devās tālāk pa mežu — līdz nākamajai upei.

Tā jāja pa mežu četras dienas.

Pēkšņi stiga izbeidzās.

291

Tā izveda plašā precīzas apļa formas laukumā un beidzās.

10*

Tas nozīmēja, ka Mūka ceļš ir galā. Tikai kas te ir?

Viņš nokāpa no zirga.

Zeme šeit bija silta. Kā ugunskura vietā, kad ogles izrušinātas uz visām pusēm, lai varētu gulēt siltumā.

Mūks izbrīnā nogrozīja galvu.

Apgāja apkārt meža laukumam. Šeit kādreiz acīmredzot bija sākusies vēl viena stiga. Taču tā nav kopta — ir aizaugusi. Mežā tas notiek ātri. Un tomēr to varēja viegli atšķirt, koki bija jaunāki, nevis tādi simtgadīgi kā visapkārt.

Ko tas īsti nozīmēja — gan stiga, gan siltā zeme?

Mūks palaida zirgu ganīties un sāka staigāt pa kla- jumiņu, nevis tāpat vien, bet lokiem, pamazām aizvien vairāk tuvojoties vidum. Sistemātiski. Ienāca tāds vārds prātā, lai gan bija jau sācis pavisam aizmirst mašīnas vārdus.

Atrada vietu, kur zeme it kā tikko manāmi drebēja.

Nogūlās, attīrīja mazu laukumiņu no zāles, piespieda ausi.

Dūc. Klusi, apslēpti dūc.

Mūks brīdi sēdēja, nogrimis domās.

Viņš saprata, ka tam nav nekāda sakara ar zemnieku dzīvi. Tur, ja kaut kas dūca, tas bija kas vienkāršs. Bites. Vai vēl kas cits. Kad dūc uz kuģa — uzreiz pat nevar aptvert. Gan skaitļotājs dūc strādājot, gan inženierim Lokanajai Rokai (tfu tu, kāds vārds!) dažkārt aparāti dūc, un zinātniekiem augšā… Arī šeit tāpat: dūc, taču nav saprotams, kas.

Tāpēc Mūks nolēma nerakt un vispār te neko neaiz- tikt un netraucēt. Viņam tikai viss jāizstāsta, tad jau citi izlems.

Piepeši sāka vēl klaudzēt.

Pacēlis galvu, viņš ieklausījās.

Klaudzoņa nāca no tālienes, tā neskanēja pazemē. It, kā būtu sapulcējies milzums dzeņu, rudo putnu, un kaltu ar knābjiem cits pār citu — kurš ātrāk.

Mūks, noliecis galvu, domāja. Tad piecēlās, apsegloja zirgu. Un devās tālāk — turp, kur klaudzēja.

* * *

Dzeņi klaudzināja tā, ka miza strēmelēm lidoja uz visām pusēm. Šāva īsām kārtām. Pa trim — piecām patronām. Tiklīdz nospied gaili, tūlīt pat atlaid. Bet jāmērķē precīzi.

— Mērķēt! — Uve Jorgens, sažņaudzis dūres, kliedza. — Kur jūs šaujat? Vai jums putni traucē? Gaisā nav jāšauj! Bija komanda — jostas vietas augstumā! Metru virs zemes. Vai sapratāt?

Puiši šāva ar baudu un vispār ciešami, tikai nepavisam negribēja saprast, ka ieroči domāti ne jau šaušanai uz kokiem. Uz cilvēkiem! Un ne tāpēc, lai pabaidītu, bet tāpēc, lai iznīcinātu pretinieka spēkus. Dzīvos spēkus.

Dažkārt Uvem Jorgenam pilnīgi nolaidās rokas. Kā lai ieskaidro tik vienkāršas lietas, par kurām pat nevar saprast, ko tur īsti lai skaidro.

— Saprotiet taču, — klusā, pārliecinošā balsī viņš stāstīja puišiem. — Ko nozīmē — uz cilvēkiem? Jums pretī būs nevis cilvēki, bet karavīri. Ja jūs nenogalināsiet yiņus, tad viņi nogalinās jūs …

Vēl galīgi zaļie puiši pieklājīgi klausījās, taču it kā pie sevis smaidīja, neticīgi un ar iekšēju pārākumu.

— Kāpēc jūs negribat saprast…

Viņi saskatījās. Viens no viņiem atbildēja:

— Nē jau, mēs visu saprotam. Tikai kur radīsies tie, kas gribēs mūs nogalināt?

— Vai tad šeit jums neuzbruka?

•— Viņi jau negribēja mūs nogalināt!

— Kā jūs to zināt?

— Pie mums nevienu nenogalina …

Te bija pati ļaunuma sakne: viņiem nav ne karu, ne armiju, pat ne iekšējā karaspēka — gluži vienkārši tie nav vajadzīgi. Ja retos gadījumos vajadzēja izpildīt administratīvā dienesta pienākumus, tad tos veica visi pēc kārtas.

Tas, starp citu, liecināja, ka uz planētas nav citu valstu. Ja eksistētu vismaz vēl viena valsts, rastos ari regulārā armija. Noteikti. Taču tās nebija, un, izrādījās, nav iespējams veselajiem un izveicīgajiem puišiem ieskaidrot, ka uz pretinieku, gribi vai negribi, nāksies šaut. Viņi gluži vienkārši neticēja, ka pretinieks būs.

Viņi daudz kam neticēja.

Vakaros Uve Jorgens viņiem stāstīja ne tikai par kaujām, kurās tam savā laikā nācies cīnīties. Viņš stāstīja arī par ekspedīciju, par Zemi, par Dāla zvaigzni, kurai nedrīkstēja uzticēties.

Par Zemi klausījās ar interesi.

— Vai jūs gribētu tur nokļūt?

To gribēja visi.

— Bet palikt pavisam?

Viņi apklusa un skatījās cits citā. Pēc tam atkal viens no viņiem pārliecināti papurināja galvu:

— Nē .., Vai tad pie mums ir slikti?

— Padomājiet! Jūs redzēsiet to civilizāciju! Tehniku! Turklāt uz Zemes visi cilvēki ir no cilvēkiem! Nekādu Trauku!

— Jā, mēs arī tā gribam …

— Tad jau …

— Mēs gribam šeit. Pie mums.

■— Šeit taču nekas nepaliks! — Uve Jorgens nesavaldīgi kliedza. Vissmieklīgākais, ka viņi tik un tā neticēja.

— Nē, Uve,.? — viņi teica. — Nē, Bruņiniek. Par kaujām tu stāsti labi un interesanti. Bet par sauli nevajag.

Un paskaidroja:

— Saproti, par kaujām mēs klausāmies un ticam. Tu pats saki, kā tas esot bijis ļoti sen un tālu no šejienes, — un mēs ticam. Kad tu runā par sauli, tu runā par to, kas notiek šeit un pašlaik, vai saproti? Taču visu, kas ir šeit un pašlaik, mēs redzam un zinām paši. Tāpēc tādas pasakas tev neizdodas. Labāk pastāsti vēl kaut ko par to, kā bija sensenos laikos tur, pie jums …

Suņi tādi, vai ne? Sasper pērkons! Pasakas!

Velns ar viņiem — lai tad sadeg vai nosalst.

Taču viņi patika Bruņiniekam, un tam bija viņu žēl, kā komandierim žēl savu karavīru.

Varbūt viņš tikai nemācēja pienācīgi paskaidrot? Viņš jau nav nekāds zinātnieks, nav profesors, viņa darbs ir nevis lekcijas lasīt, bet lidot, pirmām kārtām —- lidot.

Nepieciešams, lai paskaidrotu zinātnieki, iespējams, tie liks saprast…

Uve Jorgens nopūtās un apklusa.

Taču pašlaik bija nevis vakars, bet skaidra diena. Vēl bija tālu līdz vakaram ar tā šaubām un neapmierinātības sajūtu. Patlaban Uve Jorgens bija par sevi pārliecināts.

— Izbeigt atpūtu, ierindā stā-ties!

— Klausīt komandu! Uz pretinieka kājniekiem! …

Pēkšņi steigšus:

— Atlikt!

Jo no meža parādījās jātnieks. Viņš māja ar roku un mudināja zirgu.

Uves Jorgena gaišzilo acu asais skatiens uzreiz bija

pazinis Mūka Nikodima masīvo augumu.

* * *

— Nē, Bruņiniek. Zemnieki neparko neies prom. Un nenoticēs nekam… Jo viņiem ir labi. Viņi tic savai saulei tāpat, kā mēs ticam mūsējai. Man sāp sirds, Bruņiniek. Kāpēc neviens nekad negrib likt mierā arāju? Kāpēc visu uzveļ viņa pleciem? Uve Jorgen, tu nekad neesi aris, nezini, kā rokās trīs arkla rokturi, tev to nesaprast…

— Tā tikai vēl trūka, lai es artu! Es — Riters fon Eks! Bet arī man sāp sirds. Lai gan, atklāti sakot, nekad neesmu domājis par žēlastību pret cilvēkiem — vienmēr bijuši kādi augstāki vārdi par žēlastību… Gods, pienākums … Arī puiši netic nevienam manam vārdam. Mūk, vai saproti', viņi nevar noticēt. Viņi nespēj. Arī mēs ar tevi taču ļoti daudz ko nesapratām. Bet mēs piemērojāmies, jo mums vairāk nekā citiem piemīt māka pielāgoties. Viņiem tā nepiemīt.

— Viņi ir labi cilvēki, Bruņiniek. Labestīgi. Taisnīgi. Godīgi.

— Neesmu radis cilvēkus vērtēt no šīm pozīcijām. Saku, arī man viņu žēl. Atrastos manā pakļautībā vismaz pussimts karavīru, es visus šos cilvēkus sadzītu kuģu kravas tilpnēs, ja eskadra atlidos šurp. Es neprasītu viņu piekrišanu. Pēcāk es viņus atvestu te, protams, ne uz planētu, kas iztvaikos kā lietus piliens uz nokaitēta ložmetēja stobra… Es viņiem parādītu to elli, kas šeit iestāsies, pēc tam kad uz zvaigznes būs iedarbojies detonators, un teiktu: kam bija taisnība, salašņas? Tad viņi būtu man pateicīgi. Taču man nav karavīru, Mūk… Šie te nav karavīri. Bērni. Šeit visi ir bērni. Bērnu planēta. Viņi rotaļājas. Šaušana tiem ir rotaļa. Taču es zinu, kas ir šaušana, ko nozīmē, ja uzbrukumā iet ķēde, nemērķējot izšaudama no vēdera augstuma aptveri pēc aptveres… Mūk, pirmo reizi mūžā karavīra pieredze man nevar palīdzēt, un es nezinu, ko darīt…

— Mūsu klostera priekšnieks sacīja: lūdz dievu, un tas tevi apskaidros.

— Tas man neder.

— Saprotu, taču arī es nezinu, ko darīt. Bruņiniek, mēs nevienam neko nepierādīsim …

Uve Jorgens pagriezās uz muguras un sāka skatīties zilajās debesīs. Sākumā vienaldzīgi, pēc tam ar nojēgu. Pacēlās uz elkoņa.

— Mūk, kuteris.

Viņš pašķielēja uz Annu: meitene darbojās pie ugunskura, taču, izdzirdusi šo vārdu, visu pameta un atskrēja šurp. Viņas acis nikni zibsnīja.

— Kuteris, Anna.

— Jā, es dzirdu. Lai tikai Viņš parādās šeit. Lai tikai parādās! Viņam būs slikti! Ļoti, ļoti slikti!

Uve Jorgens pavīpsnāja.

— Anna, droši vien viņš nevarēja ierasties. Tu taču nedomā, ka viņš kopā ar kādu citu …

— Kas man par daļu, ar ko viņš kopā! Es tūlīt pateikšu, ka vairs negribu viņu redzēt!

Bruņinieks ieskatījās ciešāk.

— Nē, tas nav viņš, Anna. Tas ir lielais kuteris. Georgs un Piteks.

Meitene klusēdama nolaida rokas un lēni atgriezās pie ugunskura. *

— Jā, — Uve Jorgens noteica, — Tuvākajā nākotnē es negribētu atrasties viņa vietā.

Mūks pakratīja bārdu.

— Nē, Bruņiniek. Viņiem jāsabaras un jāizlīgst, lai viņi vairs nebaidītos viens otram pieskarties.

— Kā tu to zini, mūks būdams? …

— Tieši mūki jau labāk zina. Vairāk domā.

Viņi lūkojās uz tuvojošos kuteri.

— Pie pults ir Georgs, — Uve Jorgens secināja. — Viņa maniere.

— Lai nu viss laimīgi beigtos. Ar dievpalīgu.

Kuteris piebremzēja un viegli nolaidās.

* * *

— Sveiks, Georg. Mēs jau sākām uztraukties. Kur tad Piteks? Kas jauns?

— Piteks palika novērot, gaidīt Šuvalovu. Es aizkavējos, lai pafotografētu no augšas. Tagad mums ir karte. Jaunumu daudz. Vai kapteinis šeit?

— Nē, aizlidoja tajā pašā dienā.

—- Zēl, ka viņa nav. Nāksies runāt divreiz.

— Izklāsti galvenajos vilcienos.

— Galvenie jaunumi ir divi. Piteks bija Sargātāju mītnē. Tur ir elektrība un elektronika. Enerģijas avots nav zināms.

— Tā!

— Un otrais, — Georgs piebilda, — valstī mobilizācija.

— Vai tu rel

— Es pa ceļam pabiju divās pilsētās. Pulcina ļaudis un dala ieročus.

— Vai stopus?

— Nē, Uve Jorgen. Es nezinu, kā tos sauc.Ar ko lai salīdzina. * g

Viņš palūkojās apkārt, un viņa skatiens pievērsās automātam, kas gulēja blakus Uvem Jorgenam.

— Atgādina šo te. Kas tas ir?

Uve Jorgens pēc brīža pavīpsnāja.

— Nekas īpašs, Georg. Ļoti veiksmīga ierīce sarunām zemākajā līmenī. Ja toreiz, kad bijāt trīs simti pret veselu karaspēku, jums būtu bijuši šie ieroči, tad droši vien jūs būtu pierunājuši tos nelīst Termopilās.

— Jā, — Georgs atteica. — Taču toreiz Termopilās mēs tomēr bijām trīs simti.

— Ko tu ar to gribi sacīt?

— Ka pašlaik, ja skaita nopietni, mēs esam septiņi. Tikai septiņi.

— Nekas, mēs arī mākam kauties. — Uve Jorgens sacīja. — Tā būs vienlīdzīga spēle. Jo interesantāk dzīvot!

— Jo interesantāk mirt, — spartietis mierīgi piebilda.

* * *

Pēc pusnakts salonā, kā vienmēr nedzirdamiem soļiem, ienāca Roka. Pēc sava ieraduma apsēdās tieši uz grīdas, uz mīkstā paklājiņa. Brīdi klusēja. Averovs slēpa skatienu. Indiānis sacīja:

— Kāpēc tu to izdarīji, doktor?

— Es … Par ko tu runā?

— Doktor, neizliecies. Tu zini.

— Jā… Baterijām vairs nav nepieciešams pilns lādiņš. Jo, redzi, ir tā, ka briesmas mazinājušās.

— Nē. Tā nav.

— Kā gan tu vari par to spriest? .»t

— Tu skaties saules sejā, bet Roka — tavējā.

— Ak tā? Un ko tad tu tur redzi?

— Tava seja nav priecīga. Un tu dziedi šo dziesmiņu. Tu to dziedi tad, kad nav pārāk slikti, bet nav arī nekā laba.

— Tiešām? Nebiju ievērojis. Patiesi, man vēl šis tas nav skaidrs, tomēr …

Averovs apklusa.

— Roka, klausies, vai tev ir nācies nogalināt cilvēkus?

— Roka bija karavīrs, nevis sieviete.

— Ko tu tad izjuti?

— Prieku. Tie bija ienaidnieki.

— Bet tie taču bija cilvēki!

— Kas tas ir — cilvēki? Nav cilvēku vispār. Ir savējie un svešie. Ir draugi un ienaidnieki.

— Tā uzskatījāt jūs.

— Un tu?

— Tu zini. Cilvēks vienmēr ir cilvēks, un to nekādā gadījumā nedrīkst nogalināt.

— Tā uzskata vāji cilvēki. Nogalināt nevajag, kad tas nav nepieciešams.

— Tu taču zini, kas notiks, ja nāksies ieslēgt aparatūru?

— Saule nodzisīs.

— Un tad?

— Vai cilvēki uz planētas ies bojā?

— Jā, pilnīgi visi.

— Roka to saprot.

— Vai tev nav viņu žēl?

Roka padomāja.

— Tā nav mana cilts. Pašlaik mana cilts ir šeit. Tur — Tveša.

— Bet viņi taču nedara tev nekā sliktai

Indiānis ievilka un izpūta dūmus.

— - Man nav naida uz viņiem. Bet kas man par daļu?

— Roka, tu taču nodzīvoji diezgan ilgi pie mums uz Zemes. Vai tiešām tu nesaprati, ka mums mūsu cilts ir visi cilvēki, lai kur arī tie atrastos?

— Doktor, ko tu gribi no Rokas?

— Tikai vienu. Lai tu rīkotos tā tikai visārkārtējākā gadījumā, yisārkārtējākā.

— Ko es varu izdarīt, ja tu esi izlādējis baterijas?

— Pašlaik briesmas nedraud.

Indiānis brīdi klusēja.

— Kad nācu pie tevis, — viņš lēni sacīja, — es zināju, ko tu jautāsi, un zināju, ko es atbildēšu. Tagad jautāšu es. Saki: vai tu baidies, ka nevarēsi to izdarīt?

— Es, vispār … Nezinu. Nezinu!

— Arī es domāju, ka nezini. Tāpēc pie aparatūras vairs klāt neiesi. Tāpat pie baterijām ne. Es tās ieslēdzu, lai uzlādētu. Atslēgas ir un būs pie manis. Un es ieslēgšu aparatūru, kad sapratīšu, ka tas nepieciešams. Bet tu novēro.

Viņš cieši palūkojās Averovā.

— Doktor, vai zini, ko pie mums darīja ar gļēvuļiem?

— Laikam … Varbūt esmu dzirdējis. Vai lasījis.

— Tos nogalināja. Uzreiz. Bet ar nodevējiem?

— Ko?

— Tos arī nogalināja. Taču ne uzreiz. Lēni. Vai saprati?

— Jā, Roka.

— Tad turpini novērot. Un zini, ka es lasu tavā sejā ne sliktāk kā tu savos mēraparātos. Tāpēc nemaz nemēģini iztēlot to, kā nav. Jo tad es tevi nogalināšu lēni.

Averovs uzmanīgi pavērās indiānī un noticēja, ka tie nav tukši draudi. Zinātniekam kļuva baigi.;

— Vai tu labi saprati mani?

— Jā, Roka.

Indiānis piecēlās un nedzirdami izgāja ārā, salonā palika tikai tabakas smarža.

Divpadsmito reizi atvērās un aizvērās durvis, tas nozīmēja, ka atnācis pēdējais no tiem, ko gaidīja, pēdējais no Sargātājiem. Viņi vilcinājās. Vecākais Līmeņa Sargātājs sēdēja savā vietā, nogrimis dziļās pārdomās, un pagāja vairākas minūtes, līdz viņš pacēla galvu un pamirkšķināja acis, kā mostoties no miega. Viņš pārlaida skatienu klātesošajiem, nolaida acis, tad atkal pacēla.

— Mēs pārdzīvojam grūtu laiku, — viņš klusu sacīja, it kā viņam nemaz nerūpētu, vai kāds viņu dzirdēs vai ne. — Mums zināms, ka nav pareizāka par mūsu izvēlēto ceļu, bet varbūt aprēķinos iezagusies kļūda … Varbūt mūsu sabiedrības briedums, laiks pāriet uz nākamo, augstāku attīstības pakāpi pienāk ātrāk, nekā bija domāts, pienāk, kad mēs vēl pārejai neesam gatavi? Uz mežu aiziet vairāk cilvēku, nekā tam jābūt. Līdz šim viņu aiziešanai nelikām šķēršļus, jo zinājām, ka mežā aiziet tie, kuri apveltīti ar lielāku iniciatīvu, spējīgākie, citiem vārdiem — tie, kuri pirmie sāks realizēt jauno Līmeni, kad tam pienāks laiks, kad varēsim dot nepieciešamo enerģiju. Tagad mums nopietni jādomā par nepieciešamību apturēt migrāciju, jo aprēķini rāda, ka process progresē ģeometriski un mēs varam nepagūt. Mēs visi pietiekami labi izprotam situāciju, un diez vai ir nepieciešams runāt par sekām. Tās būs katastrofiskas. Viss gadsimtos paveiktais būs bijis veltīgs. Es mobilizēju pilsoņus. Citas izejas neredzu.

Viņš apklusa. Pauze ieilga. Sargātāji vairījās skatīties cits citam acīs. Laika Sargātājs sāka klepot. Visi pacietīgi gaidīja, līdz viņš izkleposies. Tad viņš teica:

— Tas, kas notiek, ir dabiski. Neaizmirstiet, ka mēs visi esam pirmā paaudze — gan mirušie, gan dzīvie, arī tie, kuri vēl nav parādījušies pasaulē… Pirmā paaudze. Mēs neesam deģenerējušies. Neesam noguruši. Mūsu dzīslās rit svaigā Zemes asins. Atmiņa dzīvo mūsos. Jā, mēs varam dzīvot, tikai pateicoties Līmenim, taču iekšēji ikviens planētas iedzīvotājs ir pret to. Lai arī neapzināti. Mūsu radošais potenciāls ir milzīgs. Cik ilgi to var mākslīgi aizkavēt? Sprādziens ir neizbēgams. Es zinu labāk nekā pārējie, jo pagātne ir mana joma, — tādos gadījumos iet bojā ne tikai tas vien, ko var upurēt. Iet bojā daudz kas. Iet bojā viss. Vai neesam aizgājuši pārlieku tālu Līmeņa sargāšanā?

— Nē, — Vecākais nepiekrita. — Jūs zināt, uz ko balstās Līmenis. Zināt, ka nedrīkstam neko uzsākt, kamēr nav signāla. Līdz šim esam stingri ievērojuši programmu. Un neesam^ aizgājuši bojā, bet gluži otrādi. Es neredzu cita ceļa arī nākotnē.

Viņi atkal brīdi klusēja.

— Ieklausieties, — Trauka Sargātājs teica.

Viņi ieklausījās. Smagajos, baltajos aizkaros viegli šalca vējiņš, iekšpagalmā maigi un ritmiski burzguļoja strūklaka, kaut kur skanīgi smējās bērni.

— Brīnišķīgi, vai nav tiesa? — Trauka Sargātājs vaicāja.

— Tas ir brīnišķīgi, — Vecākais Sargātājs piebalsoja, un pārējie pamāja.

— Mēs mākam novērtēt sķaisto, — atkal ierunājās Laika Sargātājs. — Taču ja tiek mobilizēti pilsoņi.., Vai atceraties pirmo sagrauto pilsētu? Pirmās asinis, kas tika izlietas uz mūsu planētas?

— Mēs visi atceramies mūsu vēsturi, — nosacīja Vecākais Sargātājs. — Tas bija pirmais nopietnais mēģinājums novirzīties no programmas. Pārkāpt Līmeni. Neņemt vērā aprēķinus. Kurš no mums gan atteiktos no dzīves Zemes līmenī? Tomēr tas nav iespējams pat tagad, ko tad runāt par pagājušiem laikiem.

— Atgādināju pagātni tāpēc, — Laika Sargātājs atbildēja, — ka baidos: arī tagad līs asinis. Es to negribu.

— To negrib neviens, — teica Pārtikas Sargātājs.

— Neviens, — Vecākais apstiprināja. — Tāpēc es izsludināju pilsoņu mobilizāciju. Mēs vairs nedrīkstam atļaut mežam eksistēt patstāvīgi. Ne tāpēc, ka mēs baidītos. Mums skaidrs, ka viņi netiks galā. Viņi nepanāks attīstību, bet otrādi. Un mums nāksies viņus glābt. Ja atļautu, viņu īsā laikā savairotos vairāk, nekā drīkst. Tad Līmenis neizturētu. Pašlaik vēl var iztikt bez asinīm. Esmu pārliecināts, ka iztiksim. Taču ja procesu nepārtrauks tūlīt…

— Jābūt ļoti uzmanīgiem, — piebilda Saules Sargātājs, ar pirkstiem masējot plakstiņus; viņa acis bija iekaisušās. — Neaizmirstiet galveno: Saule ir un paliek Saule, un jūs zināt, ko tā prasa.

Visi piekrītoši pamāja.

— Jau divas dienas mums zināms, — Saules Sargātājs turpināja, — ka orbītā ap mūsu planētu atrodas laikam kosmiskais kuģis. Līdz šim brīdim neko neesam uzsākuši… Bet ja nu kuģis nosēdīsies… Mēs esam aizlieguši apmesties uz dzīvi blakus tai vietai, kur nolaidās ekspedīcijas kuģis, no kura sākāmies mēs. Taču iedomājieties, ka rīt kaut kur šeit atradīsies nevis vecais, sarūsējušais, nekam nederīgais kuģis, bet jauns, reāls, tikko kā atlidojis no Zemes… Kā iedvesmosies visi, kas aizgājuši mežā vai gatavojas to darīti Kādu triecienu saņems Līmenis, kuru mēs esam aicināti sargāt! Kā…

Pacēlis roku, Vecākais Sargātājs viņu pārtrauca:

— Mēs par to esam domājuši. Teikšu, ka mēs visi būtu ļoti laimīgi, ja pie mums patiešām atlidotu kuģis no Zemes cilvēces, kura reiz rīkoja ekspedīciju uz mūsu planētu. Būtu laimīgi, jo mēs no atlidojušajiem varētu gaidīt vienīgi palīdzību, neko citu. Kādēļ tad Zeme sūtītu kuģi, ja ne tādēļ, lai palīdzētu mums, to cilvēku pēctečiem, kurus viņa reiz raidījusi šurp? Nemaz nešaubos, ka mūsu programma uz Zemes tiek pētīta ne mazāk uzmanīgi kā šeit. Nešaubos, ka īstajā brīdī Zeme atnāks — un palīdzēs. Nezinu — kā, to viņi .paši labāk zina. Ja nu tas nenotiks, kā nav noticis līdz šim… — Sargātājs brīdi klusēja, pārlaida ar plaukstu pār seju, tad tikpat klusu turpināja: — Ja tā nebūs, tas nozīmē, ka uz Zemes kaut kas noticis, kaut kas slikts, — un tad mēs ekspedīciju no turienes nesagaidīsim. Nē, es nedomāju, ka mūsu astronomu ievērotais kuģis pieder Zemei, pārāk daudz argumentu ir pret to un neviena — par. Tas liecina tikai par labu nepieciešamībai ātrāk tikt galā ar Mežu un visu, kas apdraud Līmeni. Kas attiecas uz kuģi, tad, pat ja tas nolaidīsies, diez vai tā ekipāža — protams, ja tāda ir — varēs nodibināt kādus kontaktus ar mūsu planētas iedzīvotājiem. Nedomāju, ka kontaktu nodibināšana ar citu civilizāciju pārstāvjiem būtu tik vienkārša un kuram katram iespējama. Gluži otrādi, es domāju, ka citas planētas iemītnieku ierašanās palīdzēs mums apvienot ne tikai tos, kuri ievēro Līmeni, bet arī tos, kuri tam nepiekrīt. Iekšējās pretrunas un strīdi parasti aizmirstas, ja rodas kādi draudi, patiesi vai iedomāti, no ārpuses.

r*r Ne vienmēr, — Laika Sargātājs iebilda.

— Pacentīsimies, lai notiktu tieši tā. Domāju, ka nedrīkstam kavēties. Laiks izbeigt visu, kas notiek mežā. Cilvēki, kas tajā slēpjas, varēs daudz palīdzēt tiem, kuri pašlaik ir nodarbināti Karstajās Smiltīs. Mēs tikai iegūsim.

Visi atkal apklusa.

— Mežs… — domīgi noteica Pārtikas Sargātājs.

— Rīkotājs man sacīja, ka atvesti vēl kaut kādi priekšmeti, ko izgatavojuši Līmeņa pārkāpēji. Apģērbs un vēl…

— Kādā brīvā brīdī aplūkosim, — Vecākais pamāja.

— Tikai nezinu, kad mums tagad tāds būs — brīvs brīdis… Vai gan mēs paši nezinām, ka jau šodien varētu izgatavot daudz ko no tā, kas ir aizliegts… Bet vai mums ir cita izeja? Vai tad varam, pārkāpjot programmu, mesties nezināmajā? Nē, mēs gaidīsim signālu. Pašlaik mums jārisina praktiski jautājumi. Mūsu turpmākajā rīcībā jāieplāno divi posmi. Vispirms jāiztīra vecā kuģa rajons. Kā mums ziņo, tur apmetušies kaut kādi cilvēki. Tie jāpadzen no turienes. Vislabāk tos uzreiz nosūtīt uz Smiltīm. Bet pēc tam — uz mežu.

— Tomēr es baidos… — nomurmināja Laika Sargātājs.

— Nē, — Vecakais pārliecināti sacīja. — Uz mūsu planētas gadsimtiem ilgi nav lijušas asinis, tas nenotiks arī šoreiz. Vai jūs varat iedomāties, ka jel kāds mūsu planētas iedzīvotājs gribētu izliet asinis?

Neviens neatbildēja. Pēc tam Saules Sargātājs teica:

— Laiks skatīties saulē.

— Jā, — Vecākais Sargātājs piebalsoja. — Ejam.

Viņi devās uz izeju.