Savam brālim sargs

TREŠĀ NODAĻA

Diena bija rāma, un varēja paklaiņot. Es atvēru durvis un izgāju dārzā. Atkal bija krēsla, spēcīgi smaržoja priedes, zem kājām tikko dzirdami čirkstēja smiltis, vējā čīkstēja brūnie stumbri. Pussimt metrus tālāk melnēja kaimiņu vasarnīca, viens logs tajā gaiši spīdēja, un gribējās domāt, ka uz sliekšņa tūdaļ parādīsies kaimiņš un varēsim bez steigas patērzēt par dažādiem niekiem. Pa kreisi bija tumšs. Arī tur atradās vasarnīca, bet tagad tās nebija, es pie tā jau biju pieradis un neskatījos uz to pusi. Tad varēja domāt, ka vasarnīca tur stāv, kā stāvējusi.

Es lēni gāju pa taciņu gar zemeņu dobēm, un man visu laiku likās — no mājas tūlīt kāds iznāks. Agrāk es gaidīju, ka parādīsies viņa. Tagad aizvien biežāk pieķēru sevi, ka gaidu nevis viņu, bet nosmulējušos, aizelsušos dēlu, kurš dzīvo savā desmitgadīgajā pasaulē, iegrimis rūpēs un problēmās, un man, kā vienmēr, ķļuva skumji. Iespējams, vajadzēja pagriezties un iet ārā no dārza, atvērt tās durvis, pa kurām biju iznācis, bet es kavējos. Arī ilgas ir dzīvas, un, ja nav nekā cita, tad lai ir vismaz tās. Pēcāk — tas gan arī bija iepriekš

zināms — modās īgnums pret tiem, kas visu to bija' izdomājuši. Īgnums nebija sevišķi patiess — ja nebūtu dārza, nebūtu arī ilgu, bet bez tām dzīve būtu nabagāka. Sievietes un bērni mums dzīvē vienlīdz nepieciešami, un mūsu jūtas atspoguļojas senajā tradīcijā — no grimstoša kuģa laivā vispirms kāpj sievietes urf bērni. Es tikai nebiju pārliecināts par secību — kam priekšroka. Taču šeit konstruktori nebijā paredzējuši (paldies dievam!) ne bērnus, ne sievietes, toties bija panākta pilnīga dārza ilūzija. Laikam jau viņi gribēja atvieglot mūsu dzīvi, kad ierakstīja tās ainas, kas visstiprāk iespiedušās atmiņā, un deva iespēju tās pēc pašu vēlēšanās reproducēt. Nezinu, kā tas izdevās, — mani apartamenti gan bija lielāki nekā pārējiem, bet, vienalga, tie bija izmērāmi dažos kvadrātmetros, ne jau simtos. Tomēr, atverot durvis, es izgāju savā dārzā (kura sen jau, protams, vairs nav, un nemaz nevēlos zināt, kas tajā vietā tagad atrodas) un klaiņoju pa taciņām, un viss bija patiesi īsts un plašs. Pēc tam es iegāju pa savas mājas durvīm — un nokļuvu kajītē, kas bija visīstākā realitāte, tāpat kā visi aparāti, kuri lūkojās manī no sienām un stendiem, kā bortu bruņas un tukšums aiz tām.

Pašlaik es vēl gāju pa taciņu, raudzīdamies uz sen jau tukšajiem zemeņu ceriem. Kaimiņš nerādījās, un es zināju, ka neparādīsies, tāpat kā neparādīsies neviens cits, jo īstenībā viņi neeksistēja. Zināšanas vairo skumjas. Slikti, ja nodzīvo līdz vecumam, kad šīs atziņas patiesīgums kļūst neapšaubāms. Tā. domāju es, un, manuprāt, tā domāja visi ekipāžas locekļi. Zinātniekus es pie tiem nepieskaitu, jo tie bija pilnīgi citi cilvēki. Droši vien teiktais skan diezgan noslēpumaini, taču, ja iedzi' ļinās, tad viss izrādās ļoti vienkārši. Šajos laikos (savā prātā saucu to par otrās dzīves laiku, jo nespēju tikt

vaļā 110 domas, ka neesmu vairs gluži tas pats — mans es, šī nenoteiktā personība, tomēr ir noslīkusi pirms daudziem gadiem. Ne vienu reizi vien sāku rēķināt, kad īsti tas noticis, bet no tā laika vairākkārt mainījusies gadu skaitīšana, un, lai izprastu visus kalendārus, bija jākļūst lielam speciālistam. Galu galā iznāca, ka toreiz bijis kaut kāds gads pirms ēras, kurai sekojusi savukārt cita, kas bijusi tieši pirms pašreizējās) — tātad šolaiku cilvēkiem atkal bija sagribējies paostīt, kā tuvumā smaržo zvaigznes. Racionāli apsvēruši un nolēmuši atjaunot lidojumus ar pašu radīto tehniku, cilvēki, starp citu, gatavojās meklēt, vai kaut kur neatradīsies planētu pirmatklājēju mirstīgās atliekas, lai tajās vietās uzceltu pieminekļus. Tiesa, tas neietilpa mūsu ekspedīcijas pienākumos, ar to jānodarbojas tiem, kas lidos pēc mums, ja vien ar mums viss labi beigsies. Cilvēki atkal gribēja iziet lielajā kosmosā. Viņi ļoti pamatīgi sagatavojās, izprojektēja un sāka- būvēt kuģi, un tad nopietni pievērsās ekipāžas problēmai.

2*

35

Jāiedziļinās viņu domāšanas veidā. No mūsu viedokļa, viņi varbūt liekas ļoti nesteidzīgi un kautrīgi sarežģītu problēmu risināšanā. Patiesībā viņi tām pieiet daudz pamatīgāk un daudz vairāk nekā mēs rūpējas paši par sevi: tas ir, visi rūpējas par visiem, un galu galā iznāk labi. Viņi dzīvo daudz labāk par mums. Traģēdijas notiek arī viņiem, kā varēju noprast vērojot un taujājot, gadās tāpat kā ar mani, arī viņiem mirst mātes un tēvi, un bērni, solīdi sirmi bērni, nekautrēdamies raud, jo sen jau sapratuši — ir jākaunas slēpt savas jūtas, nevis atklāt. Jā, šādas traģēdijas pie viņiem notiek. Arī šajā laikmetā gadās, ka eilvēks uzskata sevi par Arhimēdu, taču, nosēžot caurām dienām vannā, spēj secināt tjkai to, ka mazgāties ir lietderīgi. Arī viņiem dzejnieks vai komponists mūžīgi skaišas uz sevi

par to, ka uzrakstījis tā, bet vajadzēja, gribējās daudz labāk. Toties viņi nopietni rūpējas par cilvēku dzīvību un fizisko un garīgo veselību, nevis ārstē slimības, bet neļauj tām rasties. Tādēļ, kad viņi bija izdomājuši lidot kosmosā, vispirms viņus nošokēja milzums neskaidrību un problēmu, ar kurām nāktos saskarties Galaktikā, un viņi bija pa īstam norūpējušies.

Kā šādu jautājumu būtu risinājuši mani laikabiedri? Viņi teiktu: puiši, gadījums bīstams, pavēlēt nevienam nevaram, bet, ja ir brīvprātīgie, — trīs soļus uz priekšu. Cilvēki iznāktu trīs soļus uz priekšu un ar to pašu mirkli būtu uzņēmušies tikpat lielu atbildību kā tie, kas visu iecerējuši un sagatavojuši. Un viss būtu bijis ļoti vienkārši. Manā laikā bija kari, un mēs tos neesam aizmirsuši, manā laikā eksistēja armijas un cilvēki, kas tām veltīja visu dzīvi, zināja, ka viņu profesija prasa nepieciešamības gadījumā riskēt ar dzīvību un, ja vajadzīgs, — to ziedot. Tie bija normāli cilvēki, kam patika dzīvot, bet tā viņi bija audzināti. Tā bija manā laikā'.

Tagād bija pavisam cits laiks, cita audzināšana un viss citādi. Kad nācās izlemt, kas tad lidos, cilvēkiem radās tādas problēmas, kādas mēs vispār nebūtu pat ievērojuši.

Viņi mīlēja, cits citu. Jā.

Arī mūsu laikmetā it kā saprata, kas ir mīlestība. Un senāk tāpat. Vienmēr ar mīlestību dzīvoja un dēļ tās mira. Tā bija mīlestība uz cilvēku. Šiem, tagadējiem, bija cita, ne mazāk spēcīga mīlestība — uz cilvēkiem. Uz visiem, cik to eksistēja dabā. (Es stāstu, ko esmu dzirdējis no viņiem pašiem. Atklāti sakot, pats nekad to neesmu izjutis, man bijuši draugi, bijuši ienaidnieki. Tie, ko nepazinu, mani vispār neuztrauca, ja nu vienīgi bērni. Tos es ar gadiem iemīlēju, ikvienu bērnu, kuru redzēju vai par kuru tiku dzirdējis, bet tas attiecās tikai uz bērniem.) Šī laikmeta cilvēku mīlestība nebija abstrakta, tā bija ļoti, ļoti konkrēta, fiziski izjūtama. Ja kādam klājās slikti, tad tikpat slikti kļuva arī viņa tuviniekiem, pēc tam tiem, kas bija tuvi šiem tuviniekiem, — beigu beigās cieta visa cilvēce. To var salīdzināt ar gadījumu, kad viens pieķeras kailam elektriskajam vadam, otrs viņu tver, lai atrautu, un pieslēdzas strāvai pats, tam pieķeras trešais, arī nokļūst zem sprieguma, un tā tālāk. Viņu cilvēce bija supersarežģīts organisms, vienots veselums (mūsu laikā to vēl kā nākas nesaprata, mēs bijām jau daudzšūnu organisms, bet vēl nebijām vienots veselums), un, ja no organisma vajadzēja kaut ko atdalīt, tas, dabiski, cieta. Ir atšķirība starp šūnas atmiršanu un ķirurģisku atdalīšanu. Cilvēki negribēja ciest nedz paši, nedz arī netieši dēļ kāda cita. Ar vienu vārdu sakot, izrādījās, ka viņi grib lidot, bet nevar: ir pārlieku cieši savā starpā garīgi saauguši.

Bija vēl viens iemesls. Lai kas arī lidotu, viņi vai citi, lidojums varēja notikt, tikai ievērojot kādu obligātu noteikumu: neviens no lidotājiem nedrīkstēja izjust ne tikvien fiziskas neērtības — nemaz nerunājot par traumām un ko citu —, viņi gribēja, lai visā lidojuma laikā neviens negūtu ne mazāko morālo skrambiņu. Viņu kuģis, manuprāt, drīzāk atgādināja sanatoriju augstai priekšniecībai, tādēļ no katra dalībnieka tika prasīta nevis fiziskā veselība un sportiskā sagatavotība, bet gan īpaša morāla elastība un plastiskums, māka kontaktēties citam ar citu bez mazākās berzes, lai visa ekipāža tās piecu locekļu mijiedarbībā eksistētu kā vienots organisms. Tajā laikā viņiem jau bija izdomātas visādas indeksu sistēmas, ar kuru palīdzību speciālisti noteica ikviena vērtību. To visu veica bez testiem — cilvēku apsēdināja, ieslēdza aparatūru, paskatījās, un kļuva skaidrs, kā viņam, pār mēru daudz, kā pietrūkst. Augstākā elastība viņu skalā bija vērta tūkstoš punktur tādu puisi varētu laist bedrē pie zobenzobu tīģeriem, un pēc piecām minūtēm tie ar savām raupjajām mēlēm laizītu viņam pēdas. Tādi cilvēki viņiem bija, turklāt ne mazums. Taču tie,"kas izšķīra ekspedīcijas likteni,-— kaut kas līdzīgs mūsu Augstākajai Padomei un Zinātņu akadēmijai kvadrātā — nolēma, kā ekipāžā .var iekļūt tikai ar indeksu, kas nav zemāks par tūkstoš divsimt punktiem! Un izrādījās, ka tādu cilvēku viņiem nav.

Kad uzzināju to, vispirms biju pārsteigts, bet vēlāk sapratu, ka tā arī jābūt. Patiešām, kā tad rodas super- elastība? Sadursmē ar nelabvēlīgiem apstākļiem. Taču pie viņiem nebija nelabvēlīgu apstākļu — kā gan lai būtu izveidojušās nepieciešamās īpašības?

Tad viņi bija sapratuši, ka cilvēki ar nepieciešamajiem raksturojumiem jāmeklē pagātnē, daudz- sliktāk iekārtotos laikmetos, un ķērās pie «smalkā sieta».

Attiecībā uz Laiku viņiem viss bija lieliski iekārtots. Es runāju nevis par precīzo pulksteņlaiku, jo viņi jau bija aizmirsuši neprecizitāti kā tādu, bet tieši par pārvietošanos laikā. Viņi sāka uz labu laimi meklēt aizgājušos laikmetos: vai negadīsies vajadzīgie indivīdi?

Es nebūt negribu teikt, ka mūsu divdesmitajā gadsimtā vajadzēja tikai iziet uz ielas un jau garām maršēja puiši, katrs tūkstoš divsimt punktu vērtībā. Protams, ne. Taču principā pie mums, kā arī agrīnākos laikmetos, tādus varēja atrast, ja vien kā nākas meklēja. Vairāk nekā divu gadu laikā, meklēdami pa gadsimtiem, sākot no Romula, pat vēl agrāk, līdz mūsdienām, viņi pārcēla pie sevis ap divdesmit cilvēku, no kuriem tad galu galā izveidoja ekipāžu sešu personu sastāvā. Daži nederēja, jo ar -visu savu elastību tomēr absolūti nespēja uztvert tehniku — runa tomēr bija par ļoti sarežģītu kuģi. Citj atkal nespēja apgūt pašus modernās zinātnes pamatus, bez kuriem viņi nevarētu saprast, kas īsti būs jādara. Piemēram, tādas vecas patiesības, ka Zeme ir lode vai arī ka speciālā relativitātes teorija lie-/ tojama tikai noteiktās robežās un ne vairāk. Skaidrs, laikmets kā tāds nevar būt garīgās attīstības mēraukla — pat manā laikā par vienu Leonardo varēja atdot veselu inženierfakultātes kursu un piedevām vēl mākslas akadēmijas kursu, un mēs būtu tikai ieguvuši —, taču ne jau visiem viss pa spēkam. Tā mēs palikām seši. Tieši tik, cik vajadzīgs. Pārējiem nācās īsināt savas dienas tādā ķā sanatorijā veseliem vīriešiem labākajos gados.

Mūs visus pārcēla no pagātnes ar vienu paņēmienu: kad kļuva skaidrs, ka vajadzīgais cilvēks (kā mēdza teikt tur, kur es kādreiz dzīvoju) teju, teju atdos galus, to pēdējā brīdī izrāva no tā laika, bet vietā veikli ielika biorobotu. Apmaiņu neviens pat nemanīja. Man pēcāk paskaidroja, ka es tik un tā būtu noslīcis — es tomēr biju jau gados, un sirds vairs nebija tāda, lai rudenī peldētos Gaujā. Taču lielākā daļa mūsu puišu bija izrauti no kariem, kad brīnījās nevis par to, ka cilvēks miris, bet gan, ka palicis dzīvs.- Labi vēl, ka tajos laikmetos — arī manējā — karu bija pietiekami.

Salasījāmies jautrs bariņš. Mūsu dzimšanas gadus šķīra gadsimti, iespējams, pat gadu tūkstoši, bet mēs apbrīnojami ātri atradām kopīgu valodu — ne jau velti ikvienam no mums bija supēraugsts elastības koeficients. Mēs izpētījām kuģi un apguvām pat modernās zinātnes pamatus, kaut arī no mums neko daudz šai ziņā neprasīja. Tas gan bija no viņu viedokļa, no mūsējā — oho!

Starp citu, sevišķi nopūlēties mums nevajadzēja. Apmācot mūs ieveda ērtā istabā, kur varēja lasīt, gulēt, domāt, dziedāt — pavadīt laiku katrs savā gaumē. Aparatūra bija paslēpta sienās. Daži trīs stundu gari seansi ar nedēļu ilgiem pārtraukumiem starp tiem — un mēs kļuvām par augstas klases speciālistiem. Mēs nevarējām tikai vienu — kļūt īsti viņu-laikmeta cilvēki. Laikabiedri.

Galvenā atšķirība nebija ārējā, lai gan mēs, protams, izkratāmies gluži citādi. Mēs arī savā starpā neesam līdzīgi, bet viņiem nelīdzināmies nemaz. Viņi — tie, kas mūs pārcēla —, pec mūsu domām, izskatās ļoti vienveidīgi. Gara auguma, labi noauguši, melnīgsnēji, matu krāsa no melnas līdz kastaņbrūnai — gaišāki toņi sastopami ārkārtīgi reti —, lielākoties melnām acīm. Viņi ir ļoti skaisti, diezgan maz mainās novecojot, tikai nosirmo. Daži atjauno normālo matu krāsu, bet tādu nav daudz. Par sievietēm vispār nav ko runāt — jebkura no viņām manā laikmetā būtu iekarojusi visus iespējamos titulus skaistuma jomā. Treniņa laikā es paguvu ar dažiem no viņiem iepazīties. Man liekas, viņi iepazinās aiz ziņkārības. 2ēl, ka mums nebija, par ko runāt, — pārlieku atšķirīga bija mūsu audzināšana. Tieši audzināšana bija galvenais iemesls, kāpēc šajā laikmetā mēs tā arī palikām kaut kas līdzīgs emigrantiem pret pašu gribu no citas ēras.

Mēs visi bijām pārcelti no saviem laikmetiem brieduma gados, kad personības veidošanās jau beigusies. Piemēram, Georgs — labs stūrmanis un lielisks puisis. Viens no tiem trijiem simtiem, kuri Leonīda vadībā aizstāvēja Termopilas, un es negribētu viņu redzēt savu ienaidnieku vidū. Viņa laikā un viņa valstī tizlus bērnus meta jūrā, lai tie nesabojā rasi. Pat manas humānisma koncepcijas viņam likās tīrā siekalošanās, par šo laikmetu nemaz nerunājot. Viņš smaidīja reti, iespējams, viņš nevarēja sev piedot, ka palicis dzīvs, jo visi pārējie spartieši un vēl tūkstotis algotņu tur apgūlās uz mūžu. Georgs lieliski saprot, ka tas nav bijis atkarīgs no viņa, bet acīmredzot viņš sevi pielīdzina bēgošajiem no kaujas lauka. Viņa laikā, tāpat kā visos citos, tādus necieta. Es atkārtoju, ka viņš ir lielisks stūrmanis, — senajiem grieķiem orientēšanās pēc zvaigznēm jau bija asinīs. Viņš nav satricināms un ne par ko nebrīnās, reti izrāda savas jūtas, kas šī laika cilvēkiem nav saprotams. Ļoti 'auksti izturas pret sievietēm, jo sajūt, ka tās savā ziņā ir pārākas par viņu, bet viņa patmīļa — seno laiku cilvēkiem patmīļa bija ļoti svarīga — neļauj ar to samierināties.

Mēs ar Mūku esam tautieši, gandrīz vai no vienas puses, tikai viņš dzīvojis divus, varbūt pat visus trīs gadsimtus agrāk. Arī viņš ir lielisks puisis — te mēs visi esam tādi —, bet šo to nesaprot un pret visu, ko nesaprot, izturas ar neuzticību.

Šaubos, vai Mūks pa īstam tic dievam, bet vēl līdz šim grūtos brīžos viņš kaut ko čukst, domāju, lūgšanas, un met krustu. Viņš lieliski orientējas kuģa lielajās smadzenēs,, kas atrodas viņa pārziņā. Ar šo iekārtu mums nekad nav bijusi ne mazākā aizķeršanās. Varu galvot, ka sevī Mūks to apdvēseļo, uzskata par labestīgu garu. Tas varētu būt eņģelis skaitļotājs, lai gan kristiešu mitoloģijā tāda nebija. Viņš ir emocionāls, bet pēc katra jūtu uzplūda neviļus lūdz dievam piedošanu, tiesa, ne pārāk skaļi. Ar interesi noskatās uz sievietēm, kad d5mā, ka neviens viņu neredz. Noskaities uz kādu, sauc to par ķeceri un draudīgi spīdina acis. Viņš ir inaza auguma, melnīgsnējs, ar bārdu. Šajā laikā to uzskata par nehigiēnisku. Mūks un spartietis ļoti atšķiras viens no otra, bet no viņiem abiem vēl vairāk atšķiras mūsu pirmais pilots, kuru saucam par Bruņinieku.

Viņš apgalvo, ka patiesi viduslaikos bijis bruņinieks.

Tā ir viņa darīšana. Ikviena cilvēka pagātne ir viņa īpašums. Savu īpašumu var rādīt citiem, bet var arī paturēt sev un nevienam neļaut tam pieskarties. Biogrāfiju laiks sen pagājis. Kāda nozīme tam, ko cilvēks darījis agrāk, ja iespējams nekļūdīgi noteikt viņa vērtību pašlaik un atbilstoši tai izturēties pret viņu. Bijis bruņinieks, nu un tad? Vārds viņam Uve Jorgens, uzvārds — Riters fon Eks. Viņš ir garš un kalsns, ar lielu, kumpu degunu un j>lašu manieru diapazonu — no izmeklēti smalkas uzvedības līdz kazarmu tiešumam (gan nezinu, liekas, bruņiniekiem kazarmu nebija). Lielisks pilots, precīzi izjūt kuģi. Sarunās atturīgs, bet klausās ar baudu. Pie tam mazliet pavīpsnājot, taču ne" aizskaroši, bet labvēlīgi. Viņa skatiens vienmēr mierīgs, un viņam no acīm neķo nevar saprast. Reiz, izmēģinot dzinējus, mums draudēja briesmas. Pie pults bija Bruņinieks, un viņam izdevās mūs pēdējā brīdī paglābt. Mūks pie skaitļotāja jau murmināja: «Piedod mums mūsu parādus…» Jāatzīstas, visi dabūjām krietni pasvīst. Tikai Uve Jorgens palika mierīgs, it kā risinātu uzdevumu uz imitatora, nevis reālajā izplatījumā, kur mēs visi varējām acumirklī pārvērsties vārgā gamma kvantu strūkliņā. Kad briesmas bija garām, viņš atskatījās un, goda vārds, palūkojās uz mums ar humoru, bet neteica ne vārda.

Ko vēl var par viņu pastāstīt? Reiz biju iegājis viņa kabinetā tieši tajā brīdī, kad viņš iznāca no sava Atmiņas dārza (tā mēs saucam šīs vietas — arī manējo, kur kaimiņš nekad neiznāk no vasarnīcas). Uve Jorgens asi aizcirta durvis, un es tā arī nepaguvu neko īsti saskatīt. Tur bija kaut kas līdzīgs milzīgam amfiteātrim, kas pilns ar neprātīgi aurojošiem cilvēkiem. .Atceros,* ka toreiz netaktiski pavaicāju, no kura laikmeta šī izrāde. Viņš nopietni atbildējat «No bruņinieku.» Pēc mirkļa

piebilda: «Ikviens karavīrs zināmā mērā ir bruņinieks, vai ne?» Es padomāju un atbildēju, ka droši vien. Pats savā laikā esmu bijis karavīrs.

Ēšanā Uve Jorgens ir pieticīgs, pret sievietēm izturas vēsi un ar tādu kā nicinājumu, lai gan viņu nevarētu saukt par askētu. Karavīriem nav raksturīgs brīvprātīgs askētisms.

Pavisam cita lieta — Piteks. Viņa iesauka radusies no vārda «pitekantrops». Viņš uz mums neapvainojas, jo zinātne par cilvēka izcelšanos viņam tā arī palikusī neapgūta. Mums mācīja tikai to, kas nepieciešams, turklāt baidoties pārpūlēt mūsu aizvēsturiskās smadzenes. Tāpēc daudzas modernās kultūras virsotnes nemaz neparādījās pie mūsu apvāršņa. Patiesībā Pitekam, protams, nav nekā kopīga ar pitekantropiem. Kā mēs ikviens, arī viņš ir normāls Homo sapiens, varbūt pat vairāk nekā dažs labs mans paziņa no bijušajiem laikiem. Viņš pārcelts no gluži neiedomājami tālas senatnes, liekas, viņam faraonu Ēģipte vēl bijusi tāla nākotne, bet vergturu iekārta — gaišs sapnis. Manuprāt, pārcelšanas speciālisti arī nezina, no kāda laikmeta Piteks paņemts. Viņš pats runā tikai par zilā ūdens gadu, nekādu precīzāku hronoloģiju no viņa nevar izdabūt. Mīl papļāpāt, un, nodzīvojis dienu, noteikti cenšas kādam no mums izstāstīt šīs dienas saturu, lai gan visu laiku esam bijuši tepat blakus un zinām to pašu, ko viņš. Atmiņa lieliska, viņš nekad neaizmirst nevienu sīkumu. Ar to viņš ir par mums pārāks un vēl ar lielisku, gandrīz vai su- nisku ožu.

Piteks teica, kā sauc viņa tautu, taču man liekas, vēsture tādu nav ievērojusi. Viņš nosauca arī savu vārdu, bet neviens no mums nevarēja atkārtot nevienu skaņu. Šim nolūkam, manuprāt; jābūt vismaz trim mēlēm, turklāt divreiz garākām par mūsējo un reizēm pat sasietām mezglā. Pitekam gan ir tikai viena pati, un paliek liels dabas noslēpums, kā viņš ar to tiek gala. Vienīgais, ko precīzi zinu, — tur, kur viņš dzīvojis, bijis silts. Tāpēc Piteks pie pirmās izdevības cenšas padižoties savā dabiskajā izskatā. Viņam tiešām ir apskaužama muskulatūra, neviena grama tauku. Mūsu audzinātājiem sagādāja zināmas grūtības pārliecināt Pi- teku par to, ka mazumiņš drēbju tomēr jāvelk mugurā. Viņš paklausīja, lai gan nenoticēja. Viņš ir drukns, staigā bez trokšņa, lieliski prot lēkt, neēd maizi, bet gaļu, pat sintētisko, var patērēt milzīgos daudzumos, iztiekot bez naža un dakšiņas.

. Viņš ir mazliet paslinks, jo ne brīdi nedomā par nākotni, nerūpējas par to un neko nedara iepriekš, dara tikai tad, kad citādi vairs nevar iztikt. Toties reakcija viņam lieliska, viņš varētu būt nevis otrais, bet pirmais pilots, ja vien viņam būtu mazliet vairāk attīstīts paš- saglabāšanas instinkts. Tas attiecas arī uz mūsu visu saglabāšanu dzīvajos. Diemžēl viņa drosmei nav nekādu robežu. Domāju, ka tā ir viņa individuālā īpašība, lai gan varbūt visi viņa tautieši bijuši tādi un tieši tāpēc arī izzuduši. Cilts izjūta (pie mums teiktu — kolektīva izjūta) viņam attīstīta vairāk nekā jebkuram no mums. Piteks var riskēt ar kuģi un visiem, kas tajā atrodas. Taču viņš arī ziedotu savu dzīvību dēļ ikviena no mums, ja gadītos tāda nepieciešamība, un ar vēl lielāku prieku viņš laupītu dzīvību pretiniekam.

Diezgan bieži, lai gan mazliet vienveidīgi, viņš stāsta par cilšu kariem. Es reiz joka pēc apvaicājos; vai viņi nav ēduši uzvarētos ienaidniekus. Piteks neatbildēja. Pasmaidīja un ar mēles galiņu aplaizīja savas biezās lūpas.

Ko vēl varētu par viņu pateikt? Ar sievietēm viņš apietas elementāri vienkārši. Lai cik tas savādi būtu, viņām, modernām un augsti intelektuālām, tas patīk. Starp citu, šajā laikmetā izprast sievietes nav nemaz vieglāk, bet arī ne grūtāk kā iepriekšējā, kas ne tuvu nebija tik attīstīts.

Beidzamais no mums — Roka. Lokanā Roka. Tā viņš pārtulkoja savu vārdu pēc pirmā mācību seansa, kad mēs pēkšņi atklājām, ka sarunājamies visi vienā valodā. Tā nevienam no mums nav dzimtā valoda, tomēr mēs to pārvaldām tik brīvi, it kā būtu jau pratuši no dzimšanas. Roka ir indiānis, dzīvojis kaut kur pie Dtelajiem ezeriem, tur manā laikā atradās Kanādas un Savienoto Valstu robeža. Runāt ar Roku par robežām nav vērts, jo viņa laikā nebija ne Kanādas, ne Savienoto Valstu, par baltajiem cilvēkiem tur neviens neko nebija dzirdējis. Savu vārdu Roka ir godam pelnījis. Viņš ir no tiem cilvēkiem, par kuriem saka — zelta rokas, viņam piemīt iedzimta konstrukciju, detaļu mijiedarbības izjūta, rasējumu viņš uztver trijās dimensijās kā reālu mehānismu. Nokļuvis šeit, viņš īsā laikā kļuva par izcilu speciālistu un devās lidojumā kā kuģa inženieris.

Dīvainā kārtā viņš pilnīgi atbilst indiāņa literārajam sl.andartam: ir nesatricināmi mierīgs, runā tikai tad, ! ad viņam jautā vai kaut kas jāpasaka par kuģa dzinējiem. Viņam nekad nemainās sejas izteiksme, un Bruņinieks, liekas, viņu par to apskauž. Atšķirībā no l?i- teka Lokanā Roka nemīl runāt par pagātni, savu laiku un savu tautu. Mēs šajā ziņā dažkārt grēkojam. Gadās, Uve Jorgens aizmirstas un skaļi nosaka: «Mēs, vā- «ieši…» — un viņa acīs iekvēlo uguntiņa. Tiesa, viņš liilīt pat apķeras un samulsis pasmaida. Es pats jau arī :id tad sāku: «Bet pie mums…» — un arī apklustu, jo Ugad mēs esam vai nu tikai seši un neviena vairāk, vai <11 ī visa tagadējā cilvēce, kuras tikumiem un ieradumiem — lai Jūlijs Cēzars man piedod plaģiātu — mēs

vai nu nevarējām, vai negribējām pa īstam pielāgoties. Mūsu zinātnieki — diyi slaidi, melnīgsnēji un ar neiedomājamu zināšanu daudzumu pieblīvēti cilvēki —• ir daļa no šīs pārējās cilvēces.

Mēs gan lieliski sadarbojamies, taču viņiem ir sava pagātne un nākotne, mums — sava, lai gan tagadne noris vienā kuģī. Mūsu nākotnei droši vien būs maz kopīga ar viņu nākotni.

Viņiem kuģis ir izziņas instruments, mums — pasaule. Turklāfc*daudz lielākā mērā nekā tālu izplatījumā esošā Zeme, Tur mēs bijām viesi, šeit jūtamies kā mājās. Mēs labāk nedomājam par to, kas būs ar mums, kad ekspedīcija beigsies un mēs atgriezīsimies bāzē. Pirmām kārtām jāatgriežas sveikiem un veseliem. Visticamāk, ka pēc šīs ekspedīcijas dosimies citā, jo mums būs tāda pieredze, kādas uz Zemes nav nevienam.

Par to es domāju, pastaigājoties pa savu Atmiņas dārzu. Lidojums pašlaik norisēja mierīgi, mēs bijām iz- niruši no līdztelpas un tuvojāmies kārtējai zvaigznei, piloti vadīja kuģi, un man atlika laiks pastaigai — es kā nekā biju šī kuģa kapteinis, dieva pirmais vietnieks («Tā-gan!» svinīgi noteica Mūks un pamācoši pacēla pirkstu, kad es viņam atklāju šo formulu).

Dārzā svilpoja vējš, čīkstēja priedes. Tad šajās tīkamajās skaņās ielauzās jaunas.

Parasti es izsaucu kādu, nevis izsauca mani. Acīmredzot noticis kaut kas svarīgs, jo doties uz centrālo posteni, lai vadītu pāreju uz orbītu, bija par agru, līdz tam vēl jāgaida vismaz divas diennaktis. Steidzīgi pagriezos, vienā mirklī atrados pie savas vasarnīcas dur-, vīm, iegāju, aizvēru durvis, piemiedzu acis spilgtajā gaismā, kas vienmēr dega manā kajītē, un no turienes atsaucos:

— Kapteinis Uldemīrs.

Tā mani šeit sauca. Tas arī bija gandrīz vai mans vārds, tikai mazliet stilizēts.

— Kapteini Uldemīr, ekspedīcijas priekšnieks lūdz jūs ierasties zinātniskajā salonā.

Pēc balss pazinu Averovu.

— Ar prieku, — atbildēju vispārpieņemtajā pieklājībā.

Kas gan viņiem tur būtu noticis?

Uzvilku formas svārkus, apskatīju sevi apjomīgā spogulī. — kapteiņa apģērbam jābūt kārtībā • un izgāju, uzbraucu četrus klājus augstāk un devos tālāk pa gaiteni. Piegāju pie viņu zinātniskā centra durvīm un atvēru tās. . -