Savam brālim sargs

DIVPADSMITĀ NODAĻA

Tas vēl nebija karš. Acīmredzot vietējā vara bija kāda iemesla dēļ atsūtījusi šurp savus cilvēkus — iespējams, tikai tādēļ, lai pārliecinātos, ka neviens nepārkāpj aizliegumu —, bet tie uzdūrušies puišiem, kas gaidīja manu atgriešanos. Varbūt puiši tika izsekoti, nezinu. Par laimi, šim karaspēkam šaujamo ieroču nebija, lai gan, kā izrādījās vēlāk, vispār tie šeit eksistēja. Uzbrucēji šāva no stopiem bultas gandrīz vai rokas resnumā, bet puiši svieda viņiem ar zariem un dažādu drazu. Tas viss notika tā, it kā gan uzbrucēju,- gan aizstāvošos galvenais uzdevums būtu — nekādā ziņā netrāpīt nevienam cilvēkam, tādēļ cīņā nebija ne nogalināto, ne ievainoto. Kā mēs pēcāk pārliecinājāmies, uz šīs planētas kari drīzāk atgādināja šaha spēli, kur karojošo pušu izredzes tika vērtētas pēc zināmiem noteikumiem un par uzvarētāju atzīts tas, kurš ieguvis visvairāk punktu. Manuprāt, tas nemaz nebija tik muļķīgi, kā pirmajā acu uzmetienā varēja likties.

Pagaidām cīņa norisēja ar mainīgiem panākumiem, un nezinu, pie kāda rezultāta šis savādais karš (pēc mana laikmeta terminoloģijas) būtu novedis, ja nebūtu ieradušies mēs.

Tiesa, mēs uzreiz neiekļāvāmies spēlē. Mūsu kuteri pārslīdēja pāri kaujas laukam tik strauji, ka karotāji mūs gluži vienkārši nepamanīja. Nosēdinājām kuterus malā, nosprieduši, ka nekādā ziņā nedrīkst riskēt ar mašīnām. Arī izkāpuši uz cietas zemes, mēs uzreiz ņt. iesaistījāmies notiekošajā, jo radās morāla problēmā vai vispār jāiejaucas svešā kautiņā, kādas mums tie sības to darīt? Galu galā, šiem cilvēkiem bija savas^ļ blēmas, savi likumi un ieradumi. Tos nepazīstot, . jām drīzāk kaitēt, nevis palīdzēt.

Starp citu, te vajadzīga atruna: tādas domas radās ne jau nu visiem ekipāžas locekļiem un arī ne vair,;. kūmam. Georgam un Pitekam šī problēma vispār neeksistēja: kautiņš bija kautiņš, un vīrieša ciefra prasīja tajā nekavējoties iejaukties. Daudz vēlākas civilizācijas auglis Uve Jorgens pēc profesijas bija karavīrs un viņam kauja — vienīgā iespēja likt lietā savas zināšanas un pieredzi. Doma par neiejaukšanos pirmajam ienāca prātā Nikodimam, un.es to iesākumā atbalstīju.

— Padomājiet, kaptein, — Uve Jorgens man iebilda, nepacietīgi soļodams šurpu turpu gar kuteri. — Atbildība par to taču gulsies uz mums.

— Par ko? — manā vietā atbildēja Nikodims. — Viņi nenogalina, pat nesit. Šauj bultas gaisā, un viss. Apniks un pārstās.

— To ir vairāk, — Uve Jorgens teica. — Galu galā tie uzvarēs. Kas notiks ar šiem puišiem?

Atskatījos uz Annu. Viņa visu laiku gribēja kaut ko sacīt, bet neuzdrīkstējās' mūs pārtraukt. Tagad viņa steidzīgi noteica:

— Viņus nosūtīs uz Karstajām Smiltīm … Tas ir ļoti slikti.

— Kaptein, tu taču sacīji, ka viņi palikuši šeit, lai sagaidītu tevi, — Uve Jorgens atgādināja. — Tāpēc ari es saku, ka atbildība gulstas uz mums: ja nebūtu tevis, viņi, iespējams, sen būtu aizmukuši, bet viņi tur vārdu. Kaptein, man viņi patīk.

— Lūdzu jūs, ātrāk, — žēli teica Anna. — Kā jūs varat mierīgi sarunāties, kad tur …

Sapratu, ka mums ar Mūku, visticamāk, nav taisnība, 3,lēmu:

Labi, jāiet puišiem palīgā. Tikai, lūdzu, spēlējiet noteikumiem. Vai visi saprata? Uz priekšul

—No flanga! — uzsauca Bruņinieks, un mēs, apme- .t si līkumu un slēpdamies aiz kokiem, uzkritām kā

sniegs uz galvas Līmeņa aizstāvjiem.

Man tūlīt kļuva skaidrs, ko nozīmē audzināšana. Acīmredzot ne velti mēs visi bijām daudzpusīgi apmācīti: cīņa uzreiz kļuva līdzīga spēlei pie vieniem vārtiem, lai gan mums nebija pat loku, nemaz nerunājot par stopiem. Mēs devām triecienu brīdī, kad pretinieks to negaidīja. Pitekam bija smagās artilērijas loma: viņš meta zarus tik virtuozi un dabiski kā Austrālijas iezemieši bumerangus. Nikodims apbruņojās ar milzīgu nūju (vareņi vīri tomēr bijuši mūki — laikam no nekā nedarīšanas) un sita ārā ieročus no pretinieku rokām. Georgs bija sadabūjis kādu rungu un rīkojās ar to kā ar zobenu, tiesa, viņš necirta tā, lai trāpītu, bet tik pārliecinoši rādīja, ka tūlīt trāpīs, ka ikviens izbītos. Kas attiecas uz Uvi Jorgenu, tad izskatījās, it kā viņš dotos uz tikšanos ar mīļoto meiteni, nevis cīnītos, — viņš pilnīgi staroja svētlaimē, visā augumā iz- slējies, gāja virsū pretiniekam, vienā rāvienā kādam atņēma stopu un izšāva pāris bultu, liekot tām nosvilpt centimetra attālumā no to kaujinieku ausīm, kuri vēl centās pārējos uzturēt cīņas garu. Viņa mājienu uzreiz saprata, to atkārtot nevajadzēja.

Es piedalījos cīņā vismazāk. Redzot, ka mēs uzvaram, atgāju malā un tikai uzmanīju, lai kāds no mūsējiem, iekļuvis azartā, nesāktu kauties pa īstam. Mēs tomēr rīkojāmies neparasti muļķīgi. Cīnījāmies pret. tiem, kurus neapšaubāmi bija sūtījusi vietējā vara, bet tieši ar to mums bija nepieciešami kontakti. Tagad, mūsu uzdevums varēja kļūt stipri sarežģītāks, atliek1 tikai varas pārstāvjiem uzzināt, ka mēs, atlidojušie, esam cīnījušies pret viņiem. Tiesa, mūsu pretiniekiem vēl vajadzēja saprast, ka mēs esam atlidojuši. Iespējams, ka tieši ar to arī vajadzēja sākt — ar sarunām, nevis ar kauju; varbūt tā mēs visdrīzāk būtu nodibinājuši kontaktus.

Kamēr pārdomāju, cīņa jau bija beigusies. Demoralizētais pretinieks bēga, bet mēs savācām trofejas — stopus, bultas, īsas nūjas. Attapāmies, ka mūsu vidū nav Mūka, bet nepaguvām pat noorganizēt meklēšanas grupu, jo pēc desmit minūtēm viņš parādījās, turklāt zirgā. Izrādījās, ka tas bija vezumnieku zirgs — vilka ratus, pilnus ar lāpstām, cirvjiem un vēl visādiem priekšmetiem.

Nikodims izskatījās pēc Miņina un Požarska vienā personā. Tā vien likās, tūlīt no meža iznāks arī kaujas vienība zilganos bruņukreklos, ar āvām pār plecu un īsiem slāvu zobeniem pie sāniem. Ja nu ne kaujas vienība, tad vismaz trīsdesmit trīs spēkavīri gan. Mūsu karotāja kuplā bārda labi saistījās ar priekšstatu par senslāvu teiksmām. Tomēr vairāk neviens no meža neiznāca, un Mūks tuvojās mums lepnā vientulībā.

Es vairs neskatījos uz viņu. Mans skatiens nejauši • bija aizķēries pie Uves Jorgena, un es biju pārsteigts: kā mīlestība pārvērš cilvēku!

Viņš vairs nebija tas bargais karavīrs, kāds izskatījās vienmēr, ne arī neveiksmju rūdītais, mazliet nicīgais

skeptiķis. Uve iekšēji staroja, viņam acis laimē mirdzēja un rokas viegli trīsēja. Viņš lēnām piecēlās, paspēra soli, apstājās, paspēra vēl vienu, kā baidīdamies, kā neticēdams, ka tā ir realitāte, nevis sapnis. Tad divos lēcienos bija klāt zirgam, apskāva tā kaklu, pieglaudās tam ar seju, glāstīja to un pat, liekas, apraudājās, un murmināja kaut ko savā dzimtajā augšvācu mēlē, kuru te zināju vēl vienīgi es un arī tikai šā tā. Beidzot viņš gandrīz vai ar varu novilka Mūku lejā, uzlēca zirgā pats, un man acumirklī pat gribējās noticēt, ka viņš patiešām bijis bruņinieks un savā laikā devies tādos karagājienos, kādos pat pēc dažiem gadsimtiem dosies ne kurš katrs, — bijis bruņinieks, nevis jāšanas sporta cienītājs no kāda aristokrātu kluba. Tā dažkārt notiek: liekas, tu jau zini par cilvēku visu, bet pēkšņi kāda sīka atgadījuma rezultātā ieraugi viņu no gluži citas puses, lai gan kopējo ainu tas nemaina.

Pienāca Georgs. Pēc savas tautas tradīcijām, viņš bija vajājis pretinieku līdz pašai mežmalai; arī atpakaļ bija atgriezies skriešus, bet pēc tam viņam varētu dot izjaukt un salikt rokas pulksteni, un viņš to izdarītu bez nevienas kļūmes — tik stingras viņam bija rokas un mierīga elpa. Viņš arī ieraudzīja zirgu. Vienu brīdi man likās, ka visi trīs — Bruņinieks, Mūks ūn spartie- tis — pamatīgi sakausies. Galu galā man nācās izmantot savu varu un noteikt, ka zirgs līdz īpašam rīkojumam tiek ieskaitīts vienības inventārā, bet jās ar to tas, kuram, raugoties pēc apstākļiem, būs nepieciešams.

Protams, Uve Jorgens uzreiz paziņoja, ka viņam ir tādi apstākļi. Vajag izpētīt visu šo rajonu, pārbaudīt, vai nav slēpņa, vai neložņā ienaidnieka spiegi.

Es teicu:

— Bruņiniek, tev taisnība. Tikai izlūkošana nav ka- valērijas uzdevums. To veiks Piteks — viņš apsekos

visu rajonu, lēcot no zara uz zaru. Mūs gaida nopietnāki uzdevumi.

Laikam Uve Jorgens nopietni apvainojās, bet disciplīna viņam bija asinīs, un viņš pakļāvās bez ierunām, tikai uzbīdīja bereti uz acīm par zīmi, ka nav mierā ar priekšniecību.

Es patiešām uzskatīju, ka mums ir svarīgāki uzdevumi. Tāpēc, gribēdams ieviest zināmu kārtību, es lūdzu, lai Anna pagatavo pusdienas, kamēr mēs apspriežamies.

Viņa ne pārāk laipni palūkojās manī un sacīja:

— Tas ir bīstami, varu jūs noindēt.

— Hm… — es šaubīdamies teicu, — diez vai esam to pelnījuši…

— Nē, gluži vienkārši es neprotu vārīt ēst.

Tomēr nācās riskēt: bija ļoti nepieciešamas darba-

rokas. Es klātesošajiem — arī puišiem un meitenēm, kuri bija bezgala lepni par to, ka spējuši pretoties sardzei un uzvarējuši (lai gan ar gaisa desantnieku palīdzību) — teicu:

— Ir tāda doma — mums vajag to visu atrakt.

Norādīju uz pauguriņu, uz vecā kuģa kapu.

— Mēs neesam arheologu ekspedīcija, — iebilda Uve Jorgens.

. Es sacīju:

— Mani taisni satriec bruņinieku laikmeta labāko pārstāvju erudīcija. Tāpat kā viņu veselais saprāts. Tomēr tas nav tik muļķīgi, kā varētu sākumā likties.

Uve Jorgens nepadevās:

— Pat elementāri taktiski apsvērumi neatļauj palikt tur, kur drīzumā var ierasties pretinieka pārspēks.

— Ne jau nu drīzumār — es iebildu. — Neaizmirsti, ka viņiem te nav ne motorizēto kājnieku, ne desantnieku.

— Labi, — viņš piekrita. — Un ko mēs iegūsim?

— Iespējams, ka neko, — atzinos. — Bet varbūt kaut ko ari iegūsim.

— Tu tā domā?

— Man tomēr ir kāds priekšstats par to, kā tajā laikā tika apgādātas ekspedīcijas. Loģiski, ka v cilvēkiem, kuru mērķis bija atrast apdzīvošanai derīgu planētu un to kolonizēt, bija jābūt speciāli sagatavotiem, vai piekriti? Tas, savukārt..,

Es nepabeidzu: Bruņinieka acis iezibējās, un es sapratu, ka viņš uztvēris manu domu.

— Turklāt, — es piebildu, lai viņu galīgi sakautu, — ja mēs gribam acumirklī no šejienes evakuēties, tad Bucefāls jāatstāj, to kuterī neiebāzīsi.

Tā jau biju domājis: ne Uve, ne Mūks ar Georgu tagad labprātīgi nešķirtos no zirga. Vairāk sarunu par atkāpšanos nebija.

Te bija sausa un viegli rokama smilšu grunts. Padomājuši mēs pieņēmām, ka kuģa priekšgals atrodas tur, kur jau bija rakts, — par to liecināja tikko manāmais borta liekums. Bija jāmeklē lūka. Nezinājām, kur tā var atrasties, bet nolēmām, ka aptuveni vienas trešdaļas kopgaruma attālumā no priekšgala. Protams, tas bija tīri intuitīvs lēmums, tomēr mēs sākām rakt, atstājuši sardzē tikai divas meitenes.

Noņēmāmies līdz vakaram, pierakāmies pie borta citā vietā, taču sev par sarūgtinājumu, lūku neatradām. Tagad rakums bija jāpaplašina, un to nolēmām atlikt līdz rītam. Satumsa, un gribot negribot darbi bija jāpārtrauc.

Iekūrām ugunskurus, šā tā pavakariņojām, pēc tam vēl ilgi sēdējām, skatoties- liesmās un domājot katrs savu domu. Piteks nemanāmi aizmiga pie ugunskura,. viņam tas nebija nekas neparasts. Mūks krekšķinādams

izveidoja guļvietu no skuju zariem, bet virs tās — kaut ko līdzīgu pārsegam no tā paša materiāla, un drīz arī viņi ar Georgu bija aizmiguši. Uve Jorgens, kaut ko norūcis par komforta līmeni, devās gulēt lielajā kuterī, un mēs ar Annu palikām pie ugunskura vieni, jo puiši ar meitenēm bija aizgājuši gulēt uz citu vietu — laikam kautrējās no mums. Annu tie līdzi neaicināja, un es sapratu, ka viņiem tās liktenis jau izšķirts, tikai nezinu, vai uz ļaunu vai labu.

Man gan tā nelikās, un domāju, ka Annai arī ne. Sēdējām klusēdami, pat blakus ne, un tikai retumis palūkojāmies viens uz otru, bet galvenokārt raudzījāmies ugunskurā, kur izdegušie zari pārvērtās oglēs. Man tik un tā vēl divas stundas vajadzēja būt nomodā, jo biju noteicis, ka pirmajā sardzē stāvēšu pats. Anna droši vien nezināja, ko lai dara. Man arī nebija nojēgas.

Galu galā, mēs bijām pazīstami tikai nepilnu dien-, nakti, un es nezināju, kāda ir viņas attieksme pret mani, ja neņem vērā dabisko cieņu, kas viņai bija jāizjūt vismaz tādēļ, ka esmu ieradies no tālienes, no citas pasaules un zinu daudz ko tādu, par ko viņa nav pat sapņojusi. Taču, no sievietes viedokļa, tam visam var būt kāda nozīme, bet var arī nebūt. Tas vēl nav iemesls viņai tuvoties. Tiesa, man bija tāda sajūta, ka pašlaik viņa būtu man nākusi līdz, neteikdama ne vārda, un visu, kas būtu noticis pēc, uztvertu ne tikai kā neizbēgamu, bet arī kā dabisku atrisinājumu. Taču es lieliski sapratu, ka tas vēl neko nenozīmē: viņai diena bija neparasti sākusies, neparasti turpinājusies un, pilnīgi likumsakarīgi, tikpat neparasti varēja arī beigties. Diena, kurā viss notika pirmo reizi, un meitene laikam bija tik apmulsusi, ka nebrīnītos, ja tagad vēl kaut kas notiktu ar viņu pirmo reizi.

Viss bija tā. Tikai es — tā — negribēju.

Man ir bijuši piedzīvojumi, gan manā laikā, gan arī šajā, jaunajā, laikmetā. Tos var pārdzīvot, bet tā vēl nav pati dzīve. Dzīvei nepieciešams kas cits. Pašlaik — es jutu —, tāpat kā kādreiz ar Naniku, man bija vajadzīgs kaut kas cits. Turklāt uz mūžu, līdz nāvei. Lai gan mēdz teikt, ka tās ir muļķības un aizspriedumi vien (es pats arī savā laikā tā domāju), ar gadiem kļūsti gudrāks. Un kļūsti alkatīgs — gribi visu, ne tikai to, kas atrodas virspusē.

Es zināju, lai cik vienkārši tagad tas arī būtu, es viņai nepieskaršos. Zināju arī, ka tāds vakars var neatkārtoties. Ka rīt viņa, visticamāk, raudzīsies manī gluži citām acīm un ar atvieglojumu domās par to, ka šis vakars beidzies tieši tā un ne savādāk. Ka tuvības var nebūt nekad, īpaši ja vēl ņem vērā, ka neviens no mums nevarēja pateikt, cik ilgs vai īss būs šis daudznozīmīgais «nekad». Es visu to zināju, bet vēl labāk zināju, ka būs tā, kā esmu nolēmis. Tāpēc jau iepriekš noteicu sev dežūru.

Tagad sēdēju un raudzījos ugunskurā, un mana plauksta glāstīja nevis viņas pirkstus, bet man blakus guļošā stopa gludo laidi.

Tas notika tāpēc, ka man nebija nepieciešama vienkārši sieviete, pat ne dzīvesbiedre, kā bija kādreiz pieņemts teikt. Man bija vajadzīgs pavadonis laikā, un tā varēja būt tikai viņa. Ja vien viņa to saprastu un gribētu.

225

Ir ļoti slikti, taisni briesmīgi — pēkšņi pazust no sava laika. Tā nevar dzīvot. Neiespējami apzināties, ka esi palicis viens no vesela laikmeta. Ka zudis viss: cilvēki, mērķi, dziesmas, grāmatas. Tas ir dzīvs tikai tavā atmiņā. Dzejoļus, kurus tu atceries, nezina un neatceras neviens no daudzajiem miljardiem cilvēku, jo ļoti maz dzejoļu pārdzīvo gadu tūkstošus. Vārdi, kas sacīti tavā

8 — 2043

klātbūtnē, sen ir miruši un aizmirsti. Neviens vairs nedzied tās dziesmas, kuras tev, tavai paaudzei un vēl citām paaudzēm tik daudz nozīmējušas. Visa tā it kā nemaz nebūtu bijis …

Klusi pie sevis sāku dziedāt:

— īsās maija naktis pagājušas, Kaujas norimušas sen …

Būtu varējis dziedāt skaļi — mana dziesma te nevienam neko neizteica. Man nebija, kam to dziedāt, vienīgi pašam sev. Nebija, ar ko to atcerēties, tikai pašam ar sevi. Tiesa, viens cilvēks bija, ar kuru kopā būtu varējis to darīt, ja mēs uzdrošinātos pārkāpt klusībā novilkto robežu starp mums. Taču tās nebija tādas atmiņas, kurās gribas kavēties. Lai gan vientulība laika ritumā bija mokoša un tāpēc mūs abus brīžiem traki vilka vienu pie otra, mēs paukojāmies nopietni un mūsu espadronu asmeņi bija kā nākas uzasināti, tomēr nopietni viens otru neievainojām (ne tāpēc, ka nespējām, bet tāpēc, ka negribējām). Viņš arī būtu varējis kaut ko nodziedāt, jo reizēm tāpat kā es pie sevis dungoja, bet tās bija citas dziesmas, un kopā mums nebija, ko dziedāt.

Man varēja palīdzēt tikai Anna.

Nebija nekāda nelaime, ka arī viņa nezināja ne manas dziesmas, ne manus dzejoļus — ne jau manis sacerētus, bet tos, kam tagad biju vienīgais īpašnieks —, nezināja no tiem neko. Anna bija mana laika cilvēks — tik dīvaini, līdz sīkumiem līdzīga tai meitenei, kura droši vien atradās viņas senču skaitā. Man nevajadzēja pārvarēt nesaderības barjeru, kas eksistēja neatkarīgi no mūsu gribas starp mums visiem — starp katru no mums un šī laikmeta cilvēkiem, starp katru no mums

un šīs planētas cilvēkiem un vēl starp mums pašiem. Te šis barjeras nebija. Turklāt Anna bija ļoti jauna, varbūt pat pārāk jauna man, bet tas nozīmē, ka viņai bija laiks, lai pārņemtu no manis nepieciešamo, kļūtu par manu līdzgaitnieci laika ritumā, lai es nebūtu šeit viens, lai mēs būtu divi. Būt divatā ir lieliski, un ne velti senatnē tajā valodā, kurā es runāju tur, mājās, bez vienskaitļa eksistēja vēl pat īpašs divskaitlis. Es gribēju būt divatā, zināju, cik labi ir pūst uz gailošām oglēm, kad to daudz, — tās aizkvēlojas, un uzliesmo viss pārējais. Ir labi uzpūst liesmu ugunskurā, bet nedrīkst pūst uz sveci — tā nevis uzliesmos, bet nodzisīs. Un nedrīkst pūst už sērkociņu, tas nedegs spožāk. Jāpagaida, kamēr no tā uguns aizdegsies cita, nopietnāka degviela.

Un es negribēju pūst uz sērkociņu, gribēju nogaidīt, līdz tas iedegas pa īstam. Lai gan zināju, ka viņas acīm un sajūtām arī sērkociņš var likties par ugunskuru, jo arī tas var apdedzināt. Viņā pašlaik liesmoja Sērkociņš, bet ar to nesadegsi. Es to zināju, viņa ne.

8*

227

Tāpēc mēs sēdējām divatā pie ugunskura un es nerunāju to, ko gribēju, kas manī rūga, kūsāja, rāvās ārā. Iespējams, ka aplami izpratu dzīvi. Man likās, ka viss noris nepareizi — viena nakts starp divām neparastām dienām, kad nezini, kas būs rīt, kur tu atradīsies, kādi apstākļi un kā piespiedīs tevi rīkoties. Likās, ka tādā naktī nedrīkst runāt par mīlestību, jo neko nevarēsi solīt, nevarēsi būt godīgs līdz galam. Vispirms jātiek galā ar visu pārējo, dzīve jānoslīpē līdz kalnu kristāla dzidrumam, tā jāizveido stipra un droša un tikai tad var runāt par to, ko tev nozīmē mīļotā. Viņa tev ir viss, tu gulies un celies ar labām domām un jūtām par viņu, jo vairs nespēj prātot par to, vai viņa ir skaista vai nav, vai ir laba vai ļauna, gudra vai ne pārāk. Tas viss nav svarīgi, šīs kategorijas vairs neeksistē, viņa tavā

apziņā paceļas līdz mātei: māti neapspriež… Tikai tad var runāt par to, ka arī es gribu būt viņai viss — viņas vējš un saule, vārds un doma, grāmata un spogulis, ka viņa man ir visa pasaules matērija un tās tukšums* kas man līdz galam jāpiepilda, Visuma brīnišķīgā vienkāršība un sarežģītība, viņas dzīves mērķis, tās attaisnojums un saturs… Tikai tad man būs tiesības par to runāt.

Droši vien tas bija aplami. Droši vien vajadzēja tūlīt pat, tur naktī pie ugunskura mežā, visu pateikt; bet es nespēju. Ne vienmēr apziņa pārtop darbībā. Varbūt nespēju tāpēc, ka ilgos gados biju aizmirsis izrunāt šos vārdus — nebija iemesla. Iespējams, kāda nozīme bija tam, ka reiz jau biju gatavs tos pateikt — tai, pirmajai viņai, bet tā nebija ļāvusi, un tagad es gluži vienkārši baidījos.

Pagriezos pret Annu un sacīju:

— Ej nu gulēt. Citādi rīt visu nogulēsi.

Viņa paskatījās manī, tad paklausīgi piecēlās.

— Uz kurieni? — viņa klusi vaicāja.

— Es tavā vietā apgultos mūsu kuterī. Man tik un tā jāstāv sardzē, bet pēc tam es kaut kur nosnaudīšos.

— Tu vari nākt tur. Nē, tikai nedomā …

— Es arī nedomāju. Nē, apgulšos tā vietā, kurš stāsies sardzē. Vai arī ielīdīšu Melajā kuterī, kur vietas diezgan.

Viņa pamāja.

Piegāju viņai klāt un vaicāju:

— Vai tu neapvainojies?

Un nodomāju — vai tikai tie nav murgi? Kāpēc es muļķojos? Te ir viņa, te esmu es. Un starp mums ir vienīgi plāna drēbju kārta un gaiss. Un …

— Nē, — viņa atteica, — kas tev prātā!

—: Es tevi mīlu, — sacīju, lai sevi attaisnotu. — Un gribu, lai mēs vienmēr būtu kopā.

Vipa klusi atbildēja:

— Man liekas, es esmu laimīga …

Un es sapratu: lai kas ari notiktu vēlāk, šo brīdi es atcerēšos mūžam. Ja man galu galā nāksies mirt no ievainojuma vēderā vai no pārnovas uzliesmojuma, es tik un tā atcerēšos klusi teiktos vārdus: «Man liekas, esmu laimīga …».

— Gaišus sapņus, — novēlēju. — Vai ieslēgt sildītāju?

— Nē, — viņa atteica. — Man nav auksti.

— Arlabunakti.

Atgriezos pie ugunskura. Iekliedzās naktsputns, garām aizlidoja naktstauriņš, un atkal bija kluss.

* *

Tagad pa īstam paliku vienatnē. Vairs negribējās dziedāt, dežūra neprasīja īpašu spēku saspringumu: pretinieks (ja vien tā var nosaukt cilvēkus, kas vispār nav domājuši tevi nogalināt) nakti nenāks. Arī plēsoņu te acīmredzot nebija, katrā ziņā ne viņus pašus, ne arī viņu pēdas nebija manījis pat tāds speciālists kā Piteks. Vajadzēja ar kaut ko nodarboties, lai īsinātu laiku līdz tam, kad varēs modināt maiņu.

Piegāju pie trofeju ratiem. Mēs tos atvilkām šurp, kad ievajadzējās lāpstas. Ratos atradās vēl divi vara katli, ducis māla un viena alumīnija krūzīte. Tā laikam bija loti vērtīga, ja ņem vērā tās vecumu: diez vai viņi te mācēja kausēt alumīniju. Savāda civilizācija, kur māla trauki sekojuši alumīnija traukiem, nevis otrādi. Vēl bija pārnēsājams krēsls, kāpostgalvas, daži apaļi maizes klaipi, muciņa ar sālītu gaļu un vairākas kopā sasietas rupjas segas. Un vēl kāds dīvains priekšmets.

Tas bija līdzīgs koka čemodānam, plakans, taisnstūrains, ar rokturi augšpusē un trijkāja balstu, kas man atgādināja fotoaparāta statīvu. Čemodāna vāks bija melns un gluds, tas likās gatavots no stikla vai tam līdzīga materiāla, tikai nebija viengabalains — to veidoja daudzi mazi stikliņi, iedarināti koka rāmī. Vāks bija cieši noslēgts, un es krietni noņēmos, līdz dabūju vaļā čemodānu. Tā iekšpuse bija izklāta ar smalku metālisku sietu, un no katra stiepļu krustojuma augšup slējās īsa, smalka adatiņa. Centrā bija piestiprināta metāla puslode — tā iegūla sietā kā zirneklis tīklā. Vairāk nekā čemodānā nebija. Netiku gudrs, kam tāda konstrukcija varētu kalpot. Paraustīju plecus, aizvēru vāku,

noliku čemodānu ratos un atkal sāku dungot.

* * *

Nakti mūs neviens netraucēja, un mēs kaut cik dabūjām izgulēties. Nākamajā dienā mūsu neuzvaramā karaspēka labākā daļa mūs pameta.- Nedrīkstējām zaudēt laiku, un trijotne — Mūks, Georgs un Piteks — devās prom, lai izpildītu uzdevumu.

Mums bija nepieciešama informācija, iespējami vairāk informācijas. Rokoties zemē un cīnoties ar vietējiem, neaizmirsām savu pamatuzdevumu: nokļūt līdz šejienes valdniekiem un tiem pierādīt, ka draud nāves briesmas un evakuācija ir neizbēgama. Lai sarunātos kā līdzīgs ar līdzīgu, vismaz lai panāktu sarunu, mums bija jāzina daudz vairāk, nekā zinājām pašlaik. Ejot uz sarunām, vienmēr pēc iespējas labāk jāpārzina pretinieka vājās vietas un vajadzības gadījumā tās jāizmanto, dažkārt delikāti, bet dažkārt arī rupji. Loģika vien nekad nav izšķīrusi nevienas miera konferences likteni, sava loma bijusi gan jūtām, gan viltībai, gan vai nu mazums kam vēl. Reti kad no sarunām bijis atkarīgs tik daudz kā pašlaik, un mēs nebūt nevēlējāmies iet uz tām ar neveiksmes priekšsajūtu. Citiem vārdiem sakot, negribējām uzsākt spēli pretinieka laukumā, iepriekš nepavērojuši tā komandu un nenosēdi- nājuši tribīnēs mūsu līdzjutējus ar pietiekami skaļām rīklēm.

Kā bijām nolēmuši vēl uz kuģa, Mūks devās vismaz uzmest skatienu tuvākajiem lauku ciematiem. Spriežot pēc tā, ko stāstīja vietējie puiši, te dzīvoja tādos kā laukstrādnieku ciematos, kā sādžās ar piemājas lauciņiem, bet ne viensētās, kas būtu ļoti sarežģījis mūsu uzdevumu. Mūkam bija jāskatās un jāklausās, pie viena arī jābilst pa vārdam. Pie zemniekiem viņš devās ar prieku, teikdams:

— Pilsētnieki ir makten viltīga tauta. Pagāni tādi. Man ar zemniekiem parocīgāk. Pats no tiem esmu cēlies, un ar zemniekiem mēs visus laikus esam pārdzīvojuši.

Viņš devās prom jāšus, samainījis tērpu ar vienu no puišiem. Uve Jorgens jūtami sanīka.

Georgs un Piteks ar kuteri devās uz galvaspilsētu. Viņi paņēma sev līdz vienu meiteni par ceļvedi un arī pārģērbās pēc vietējās modes. Viņi bija trīs, un nācās viņiem dot lielo kuteri. Viņiem bija jānomaskē kuteris kaut kur ārpus pilsētas, bet pašiem jāpaklaiņo ap valdības rezidenci, jāizpēta, vai tur iekļūt viegli vai grūti, un jānoskaidro, vai tur nav Šuvalova. Ja viņa tur nebūtu, tad pret vakaru vai otrā dienā- viņiem jāatgriežas, bet, ja viņš atrodas tur, tad jāmēģina viņu atbrīvot un jāpilda viņa norādījumi. Pilsētā ieteicams staigāt pa vienaiņ, lai neatstātu kuteri bez uzraudzības, jo mēs nevarējām atļauties pazaudēt galveno transportlīdzekli. Pats nolēmu vēl aizkavēties, jo man nedeva mieru zemē iegrimušais kuģis.

Kad viņi bija prom, mēs ar Uvi Jorgenu un pārējiem puišiem ķērāmies pie saviem izrakumiem. Trīs puiši mūsu kombinezonos izskatījās diezgan ērmoti: neierasti platās bikses un piedurknes ļoti traucēja kustības.

Lūku atradām tikai vakarpusē. Nācās krietni noņemties, līdz to atvērām. Varu droši teikt, ka mēs ar Bruņinieku parādījām krietnas izgudrotspējas un tehnisku asprātību. Bija jau laiks doties pie miera, taču mēs nevarējām nociesties un, aizraidījuši pārējos gulēt, apbruņojāmies ar lukturiem un ielīdām kuģī.

Tas nebija pilns ar zemi, kā es gaidīju. Senā konstrukcija bija godam izturējusi gadsimtiem ilgo pārbaudi. Zemes vietā kuģi pildīja klusums. Mirušais gaiss tajā bija nekustīgs kā piramīdu gaiteņos. Šis kuģis nebija pielāgots horizontālam stāvoklim, un mums tajā viss sajuka, — nevarējām uzreiz saprast, kur grīda, kur griesti. Jo vairāk tāpēc, ka mums ierastā konstrukcija ar autonomo gravitāciju ļoti atšķīrās no tā, ko redzējām šeit. Klīdām, minot un neuzminot, paretam pārmijām kādu vārdu, bet vairāk klusējām. Jutāmies tā, it kā staigātu starp miroņiem.

Likās, mēs mierīgi būtu varējuši ieekonomēt divas dienas un nerakt vaļā šo senatnes pieminekli. Jo tas bija tukšs. Par to nebija jābrīnās: visam, ko cilvēki bija atveduši līdz, vajadzēja kalpot jaunajā vietā, un droši vien tas arī kalpoja. Kuģis bija izģērbts burtiski līdz ribām. Pat norauts sienu, griestu un grīdas apšuvums, visur redzams tikai metāls, pa kuru savienojoties un šķiroties vijās enerģētiskie, informatīvie un citi kabeļi.

Mēs devāmies aizvien tālāk. Atšķirībā no mūsu kuģa dzīvojamās telpas te atradās tuvāk lūkai, bet vadības — izvirzītas tālu uz priekšu jeb uz augšu, ja vēlaties. Kad ceļā sāka parādīties līdz galam nedemontētas pultis ar aparātiem — vairāk ar dzinēj iekārtām, nevis enerģētiskajām —, mums bija skaidrs, ka ejam jau pa vadības nodalījumiem. To bija pavisam maz. Tas saprotams, ņemot vērā, ka gan enerģētika, gan dzinēji kuģim, kurš nevarēja izkļūt ārpus trīsdimensiju telpas, bija daudz primitīvāki par mūsējiem. Toties pats kuģis, tā konstrukcija un šķērssienas izskatījās masīvākas: tās aprēķinātas daudzu desmitu gadu ilgam lidojumam un bija būvētas ar solīdu rezervi.

Beidzot nokļuvām līdz galam — nodalījumā, no kura varēja iet tikai atpakaļ. Tas bija vadu pilns konuss. Apšuve bija viegli deformēta. Ari šeit nebija nekā interesanta.

Atgriezāmies blakusnodalījumā, acīmredzot te kādreiz atradušies astronomiskie instrumenti un aparāti, es to nopratu pēc dažiem atlikušajiem paliktņiem. Uve Jorgens mani apgaismoja ar savu lukturi un teica:

— Jādomā, ka esi apmierināts.

Viņa tonis bija tieši tāds, lai es neapvainotos, bet arī saprastu, ko viņš par to visu domā. Atbildēju:

— Faktiem jātic, un tomēr vēl neesmu pārliecināts, ka viss velti. Mēs tikai neesam kā nākas padomājuši.

— Iemeslu- var atrast vienmēr, — Uve piebilda.

— Es jau netaisnojos, — paskaidroju. — Tikai es vienmēr esmu uzticējies intuīcijai…

— Galu galā, nav nekā briesmīga, — Bruņinieks mani mierināja. — Mums šis blāķis vēl var noderēt, jo tajā var lieliski nocietināties, ja mums klāsies plāni.

Man tas īsti nepatika.

— Tu runā tā, it kā mums neizbēgami būtu jākaro ar Otro Dāla planētu. •

— Tā arī būs, — Uve Jorgens teica. — Kā gan savādāk? Mēs taču esam jau sākuši.

— Es, piemēram, ceru, ka vēl varēsim vienoties.

— Dārgais kaptein, — viņš atbildēja. — Ar ko vienoties? Atceries taču. Vienoties var ar uzvarēto, ja gribi, lai viņš pieņem tavus noteikumus. Ar kapitulējušo. Pēc bezierunu kapitulācijas. Mēs taču gribam, lai viņi pieņemtu mūsu noteikumus bez ierunām, vai ne?

— Mums gluži vienkārši nav citas izejas. Nekādi kompromisi nav iespējami.

— Tātad vispirms viņi jānospiež uz ceļiem?

Nē, man tas nemaz nepatika.

— Klausies, beidz spriest pēc… krusta karagājienu algoritma!

Viņš pavīpsnāja:

— Kāpēc tad tu meklē… to, ko tu meklē?

Mazliet samulsu un nodomāju — patiešām, kāpēc es

to meklēju?

— Redzi, — es teicu, — tas ir pavisam kas cits. Es gribēju tikai nodrošināties pret nejaušībām..

Uve sāka smieties.

— Mans dievs, — viņš teica. — Kas gan tu par karavīru? Tu esi diplomāts.

— Es sevi arī neesmu dēvējis par karavīru.

— Un nemaz nemēģini. Tevi tūlīt nodos ieradums nesaukt lietas īstajos vārdos.

— Labi, — es atbildēju, — tā vairs nedarīšu. Tomēr atgriezīsimies pie lietas un mēģināsim spriest metodiski. Tev tas padodas.

— Mēs, vācieši… — viņš sāka, bet nepabeidza un pārmainīja plati. — Labi, mēģināsim. Ar ko sāksim?

— No paša sākuma, — ierosināju. — Pirmā teorēma: grūti iedomāties, ka ekspedīcija uz nepazīstamu planētu …'

— To jau tu teici. Pieņemts.

— Otrais pieņēmums. Lai izvairītos no konfliktsituācijām, kas iespējamas ilga lidojuma apstākļos, pareizāk, lai izvairītos no šādu situāciju pārāk radikāla atrisinājuma, tam, ko meklējam, jābūt pietiekami labi aizsargātam no … teiksim, no svešas ziņkāres. Tas bija pieietams tikai dažiem cilvēkiem: kapteinim, viņa palīgiem … Ekspedīcijas vadītājam … Tikai dažiem.

— Loģiski.

— Jāsecina, ka tam vajadzēja atrasties tādā vietā, kurai katrs nevarētu piekļūt.

— Pats Aristotelis nebūtu labāk izdomājis!

•— Labi jau, Uve. Tagad padomāsim: kur? Droši vien ne jau dzīvojamās, bet dienesta telpās.

— Tā.

— Tur, kur nevar nemanāmi nokļūt.

— Citiem vārdiem — centrālajā postenī.

— Viņiem varēja būt vienkārši stūrmaņa kabīne..

— Galvenais nav nosaukumos, kaptein. Galvenais ir tas, ka centrālajā postenī jeb stūrmaņa kabīnē mēs jau bijām. Un diemžēl neko tur neatklājām. Un visiem taviem ārēji nevainojamiem spriedumiem diemžēl ir kāds liels trūkums.

— Kāds tieši?

— Uldemīr, tu aizmirsti — kuģis ir sasniedzis mērķi. Noņemts un demontēts viss, ko vien varēts noņemt un demontēt, un acīmredzot kaut kur izmantots. Kāpēc tu domā, ka mums nepieciešamais palicis šeit? Pieļauju, ka tas paņemts pirmām kārtām! Tāda ir patiesā loģika.

— Iespaidīgi. Tikai… vai tad ir runa par vienu un to pašu? Medības ir viens, bet pavisam kas cits…

— Tas ir nosacīti.

t— Labi. Atgriezīsimies pie viņu nolaišanās. Vai tu domā, ka viss tika uzreiz izdalīts? Kā tu būtu rīkojies? , — Es būtu paļāvies uz ekipāžu …

— Citiem vārdiem — būtu to apbruņojis. Uve, tas viss ir labi un pareizi. Tikai saproti, ka tas nepaliktu bez sekām. Ja būtu noticis tā, kā tu domā, mums vakar būtu uzbrukuši ne jau ar stopiem un bultām.. s

— Ar laiku viss nolietojas.

— Ja priekšmeta vērtība ir acīm redzama, tad to cenšas atražot. Vismaz aptuveni. Konkrētā laikmeta tehnikas iespēju robežās. Varbūt vienkāršāk, droši vien — sliktāk. Un tomēr …

— Hm …

— Es vadījos no tā.

— Tam var iebilst, bet nevajag. Jo pašlaik svarīgi ir fakti. Taču, dārgais kaptein, fakti ir pret tevi: tā te nav, ko tu cerēji ieraudzīt un, atklāti sakot, arī es.

— Tomēr palūkosimies vēlreiz.

— Ja vēlies, palūkosimies vēl trīs reizes.

Un mēs atkal devāmies uz turieni, kur, pēc mūsu do- nām, atradās kuģa vadības centrs. Tur tiešām bija tukšs. Šķērssienu metāls un vadi. Stikla lauskas. Senas, saplaisājušas plastmasas šķembas. Vairāk nekā.

— Nu, vai pārliecinājies?

— Pagaidi, — es teicu, — lūdzu, pagaidi.

Sāku iztēloties, kā te viss izskatījies, kad kuģis bija dzīvs. Galvenā pults. Ekrāni atradās šeit — šurp nāk resnie kabeļi. Apgaismoju citu šķērssienu. Te droši vien atradās inženierpults. Jā, visticamāk. Labi. Trešā šķērssiena. Tajā eja uz blakus nodalījumu. Un gluda šķērssiena. Bieza, kā redzams pēc durvju apmales. Ļoti bieza. Kāpēc gan? Kādi divdesmit centimetril To varētu saprast, j-a blakus atrastos kodolreaktors vai dzinēji. Bet tie ir kuģa otrā galā. Piegāju klāt un pieklaudzināju. Dobja skaņa. Nē, tas nav vienlaidu metāls. Pameklēju ar gaismas staru. Uve Jorgens ieinteresēts skatījās, tad pienāca klāt un mēs meklējām divatā.

— Smalki nostrādāts, — viņš atzinīgi noteica.

Patiešām — šaura atslēgas cauruma sprauga un vairāk nekā.

— Redz, kur otra, — viņš teica.

— Un te vēl viena.

— Trīs slēdzenes. — Viņš nolamājās.

— Un atslēgas droši vien bija pie dažādiem cilvēkiem. Trīskārtīga kontrole. Jā, viņi pret to izturējušies nopietni.

— Interesanti, — viņš prātoja, — kas tur atrodas?

— Domāju — kaut kas pazīstams.

— Vai tu tā paredzi? Vai arī ceri?

— Es vados no tā, ka šī tehnika sasniedza kulmināciju divdesmitajā un divdesmit pirmajā gadsimtā, pēc tam tās līmenis strauji kritās.

— Lai dievs dod. — Viņa balss nodrebēja. — Lai dievs dod.

— Tikai kā mēs to atvērsim? Te nav pat pie kā pieķerties.

— To mēs atvērsim, — viņš nikni noteica. — To gan mēs atvērsim! Tūlīt atnesīšu instrumentus.

Viņš drīz vien atgriezās ar instrumentu kasti no kutera.

— Kas tur ārā notiek? — es apvaicājos.

— Visi guļ, tikai dežurants nomodā.

— Ahā, — norūcu.

— Arī viņa guļ, — viņš piebilda.

— Nu, vai zini… — iesāku. Tas jau pārsniedza visas robežas.

— Esmu vainīgs, kaptein! — viņš atzina. — Tagad paskatīsimies, kurš kuru!

Ķērāmies pie darba. Kuteri atradās labs instrumentu komplekts, tas jau mums noderēja, kad vērām vajā lūku. Tiesa, tā slēdzene nebija sarežģīta, toties stipra gan; te atkal bija otrādi. Taču mēs nemaz nerūpējāmies par slēdzeņu saglabāšanu. Bija briesmīgs troksnis, un es baidījos, vai tikai samiegojušies puiši neaizbēg, domājot, ka sākusies zemestrīce.

Kad bijām sadragājuši otru slēdzeni, Uve Jorgens teica:

— Kā tev liekas, vai tie būs saglabājušies?

— Kas gan ar tiem varēja notikt? īpaši mitrs te nav. Un tiem jābūt iekonservētiem.

— Paskatīsimies, — Uve Jorgens uzbudināts murmināja, — paskatīsimies …

Arī trešā slēdzene ilgi neturējās pretī. Tiesa, mūs neviens netraucēja. Tas nebija paredzēts.

Noņēmām dzelzs paneli. Tas izrādījās smags un gandrīz uzkrita mums uz kājām. Mēs to tikko noturējām.

Te nu tie bija — stāvēja, droši iestiprināti piramīdā, konservācijas ziedei spīdot. Zem tiem atvilktnēs atradās patronas.

Uve Jorgens bija gatavs mesties uz ceļiem. Viņš steidzīgi satvēra automātu un kā bērnu piespieda sev klāt, nepievēršot uzmanību taukainajai eļļas kārtai. Viņš auklēja to rokās un dziedāja dziesmiņu, viņa acīs dega iedvesma.

Es nodomāju: Zeme, Zeme, mēs esam saņēmuši tavu sveicienu caur gadsimtiem pilnīgi neskartu. Taču dīvains ir šis sveiciens, un es nevaru uzreiz saprast, vai tā ir svētība vai "lāsts …

Uve Jorgens skaļi noklakšķināja aizslēgu. Dzelzs šķērssienas šo skaņu dobji atbalsoja, un tā saplūda ar Bruņinieka maigo bērnu dziesmiņu.

* * *

Uve Jorgens no rīta tūlīt pat ķērās klāt, lai ieročus savestu kaujas gatavībā. Viņš lika jauniešiem palīdzēt.

— Lai pierod pie ieročiem! — viņš man teica.

Lai pierod arī, nodomāju. Lielas nelaimes no tā nebūs. Ja mūsu plāns izdosies un mēs planētu evakuēsim, tad viņiem ar šīm lietām vairs nekad nebūs darīšanas* Ja nodoms nepiepildīsies — tad vienalga. Tad viņi nepagūs …

Tomēr labi nejutos. Bet vairāk kavēties nedrīkstēju.

— Tagad lidošu pameklēt to izdaudzināto mežu, — paziņoju Bruņiniekam.

— Jā, — Uve Jorgens atteica, nepaceldams acu no darba. — Vai tu zini, kur tas atrodas?

— Puiši teica, ka viņi zina virzienu un to pilsētu, no kuras sākas slepenā taka.

— Paņem kādu no viņiem sev līdz, lai parāda.

— Nē, — es iebildu. — Mēs taču nezinām, kāds tur stāvoklis. Iespējams, ka mani satvers tāpat kā Šuva- lovu. Kāpēc gan jāiejauc puiši?

— Vai ieroci ņemsi?

— Arī ne. Tas mani uzreiz atmaskos.

— Prātīgi, — viņš piekrita.

— Pagaidām komandē tu. Vai zini… — es samin- stinājos.

— Esi mierīgs.

Gatavs ceļam, piegāju pie Annas. Viņa ar nepatiku vārīja ēst.

— Es drīz atgriezīšos.

— Jā, — viņa atteica, it kā mēs būtu mājās un es taisītos aizskriet turpat līdz stūrim pēc cigaretēm. — Tikai nekavējies.

— Nē, — es atbildēju. — Prom un atpakaļ.

Iesēdos kuterī un pacēlos gaisā.