Es nevarēju viņu uzreiz panākt, tik ātri viņa skrēja. Vecākais Sargātājs vairs nebija redzams:* droši vien viņš bija noķēris zirgu un aizauļojis.
— Anna! Pagaidi! — Es izstiepu roku.
— Asinis! — Viņa šausmās iekliedzās. — Tev rokas asinīs?
Tās bija Nikodima asinis, kuras es nebiju izlējis, taču Annai tik un tā bija taisnība. Es apstājos, noskatoties, kā viņa skrien prom, cik spēka, tālāk prom no līķiem, no manis un no visa tā, ko es biju izdomājis mums abiem un kas tagad nevienam nebija vajadzīgs.
Tad es palūkojos uz savām rokām. Ja būtu iespējams novilkt no tām ādu kā cimdus, aizsviest prom" un aizmirst, es būtu to izdarījis. Tagad es tikai skatījos uz tām un uz pirkstos sažņaugto fotogrāfiju zem caurspīdīgās plastmasas, kas arī bija nosmērēta sarkana. To pirms nāves man bija atdevis Mūks. Kāpēc?
Es ar piedurkni noslaucīju asinis un ieskatījos. Ieraudzīju uzvārdu: Kristiansens. Nevaru teikt, ka es pēkšņi būtu sapratis vai uzminējis. Man piepeši radās tāds iespaids, it kā es būtu visu atcerējies. Kādreiz zinājis,
tad galīgi aizmirsis, bet tagad atcerējies. Viss nostājās savās vietās, un tālā pagātne savienojās ar to, kas notika pašlaik. Kristiansens, senās ekspedīcijas dalībnieks. Viņa teorija, kurai pēc gadsimtiem lika atdzimt Šuvalovs. Ja jau Kristiansens ir bijis šeit un visu zinājis ..
Nedrīkstēja kavēties. Un es metos skriet.
Es skrēju atpakaļ uz meža apmetni, kur snauda mans kuteris. Tuvojās beigām pirmā diennakts termiņam, par
kuru biju vienojies ar Roku. Man bija jāpagūst.
* * *
Ciematā skanēja raudas: kāds jau bija paguvis atgriezties un pastāstīt par izlietajām asinīm. Skriešus aizelsies es šķērsoju laukumu. Uz mani skatījās, no manis vairījās, un, lai gan ar akmeņiem vēl nemeta, es nodomāju, ka tas drīz var notikt. Sāku skriet vēl ātrāk. Tagad es nedrīkstēju riskēt ar sevi, jo tikai es viens varēju novērst lielo nelaimi.
Kuteris atradās savā vietā un bija kārtībā. Es tikai tagad nobijos; iepriekš gluži vienkārši nebiju paguvis padomāt, ka to varēja sadauzīt gabalu gabalos, lai tiktu vaļā no visa, kas saistīts ar mums un atnesis tiem bēdas. Taču kuteris bija kārtībā. Ap to joprojām ņēmās zēni; viņi vēl nebija sapratuši, ka atnākusi nelaime, un nepaguruši rotaļājās, un pasaule viņiem vēl arvien likās maiga un uzticama. Mazliet piestāju, lai atvilktu elpu un savestu sevi kārtībā, citādi varēju nobaidīt mazos. Tad piegāju pie kutera, uzmanīgi pavirzīju viņus sāņis un atvēru kupolu.
— Pavizini mūs! — droši teica tas pats zēns, kas bija atgādinājis manu dēlu.
Piespiedu sevi pasmaidīt.
— Jā, puiši, — es atbildēju. — Noteikti jūs pavizi- nāšu. Drīz atgriezīšos un pavizināšu. Bet tagad man nav laika, saprotiet, ļoti ātri jānokļūst kādā vietā. Es atgriezīšos.
— Atgriezies gan, — zēns noteica, un pārējie pamāja.
— Es atgriezīšos, — atkārtoju vēlreiz.
Ieslēdzu dzinēju un pacēlos gaisā. Bērni stāvēja bariņā un, pacēluši galvas, raudzījās uz kuteri un māja man ar rokām.
Viņi jau nozuda skatienam, bet es joprojām redzēju, kā viņi tur stāv. Es lidoju, un man drebēja lūpas.
Civilizācijai tomēr ir savas priekšrocības. Par to es pārliecinājos, kad ieraudzīju lejā uz līkumotā ceļa vientuļu jātnieku. Nolaidos zemāk un redzēju, ka tas patiešām ir Līmeņa Sargātājs. Cik spēka, viņš pātagoja zirgu, bet tomēr bija paguvis noauļot tikai labi ja desmit kilometrus. Nosēdināju kuteri uz ceļa tieši viņam degungalā. Viņš pagrieza zirgu, taču zirgs nav mašīna, tā spēki bija galā. Sargātājs saprata, ka viņam neizdosies izglābties.
Tad viņš lepni izslēja krūtis.
— Varat mani nogalināt, — viņš paziņoja. — Tik un tā mums nav pa ceļam. Ja jūs neesat spējīgi saprast…
Viņš skatījās uz manām rokās. Man neiznāca laika tās nomazgāt, un es arī nedomāju par iespaidu, kādu varētu atstāt, — pašlaik bija svarīgākas darīšanas. Sāku uzreiz par lietas būtību.
— Kristiansens! — iesaucos. — Vai šis vārds jums kaut ko izsaka?
Viņš pārsteigts uzlūkoja mani.
— Un jums 1
— Jā, — es atbildēju. — Mūsu zinātnieks Šuvalovs ir attīstījis viņa hipotēzi, un tāpēc mēs esam šeit. Vai tam ir sakars ar zvaigznes regulēšanu?
Redzēju, ka Sargātājs ar pūlēm valdās. Tomēr viņš atbildēja mierīgi:
— Mēs visu laiku pūlamies jums to ieskaidrot. Taču neviens no jums nevēlējās uzklausīt..,
— Paskaidrojiet.
— Tas būs grūti, ja jūs nepazīstat mūsu zinātni…
1 — Man ir svešas visas zinātnes, — es viņu pārtraucu,
—bet lai maņa tumsonība jūs nemulsina. Pastāstiet tā, lai es saprotu, un, lūdzu, nezaudējiet laiku. Mums atlicis mazāk par diennakti.
Viņš pārsteigts savilka uzacis:
•— Kas tad notiks pēc diennakts?
— Ja mēs nedosim nekādu signālu, mūsu kuģis.. nodzēsīs jūsu sauli.
— Pēc diennakts?
— Pat agrāk, ja būs briesmu pazīmes.
Ievēroju, ka viņš nobāl.
— Kas ir?
— Sakiet… — viņš teica, it kā nevarēdams izšķirties, — vai tas no jums, kurš šāva, … ir apņēmīgs cilvēks? '
— Jā. Pat ļoti.
— Tad … Tad ir slikti.
— Kāpēc?
— Viņš iekļuvis mūsu atomstacijā. Tā baro iekārtu, kas regulē sauli. Šf iekārta atrodas turpat blakus… Arī to mēs bijām atveduši sev līdz… Katru reizi, kad spīdeklis nokļūst zenītā, mēs …
Es nespēju viņam uzreiz noticēt. Pat mazliet apvainojos.
— Ja tur tuvumā atradās tāda iekārta, — es aizskartā pašlepnumā pārtraucu Sargātāju, — mēs to noteikti būtu pamanījuši. t i Vai tiešām jūs gribat sacīt,
ka tāda iekārta var iztikt bez milzīgas antenas vai reflektora, lai kas fokusētu šo starojumu … Taču nekā tamlīdzīga tur nav. • Viņš nepacietīgi atmeta ar roku.
— Protams, — viņš sāka ātri runāt, acīmredzot baidoties, ka es viņu atkal varu pārtraukt neuzklausījis, — protams, ka nebija iespējams atvest sev līdz arī antenu. Taču viss bija paredzēts! Mežs! Mežs ir antena — pie katra koka pievadīta nepieciešamā frekvence no regulējošās iekārtas. Mežs! Vai tiešām jūs, atrodoties tur, pat neieyērojāt, ka šis mežs ir stādīts! Mēs kļūdījāmies, kad nolēmām tur uzbūvēt pilsētu, un attapā- miēs pārāk vēlu: mežam ir bīstams pilsētas tuvums, diemžēl pārāk bīstams, lai kā arī mēs centāmies iedvest itin visiem domu par ikviena koka svētumu un neaizskaramību. Pilsēta nozīmē celtniecību, bet vai celtniecībā var iztikt bez cirvja? Taču jebkuri draudi šim mežam ir draudi visai planētai, jo tiek traucēta mūsu spīdekļa regulācija. Tāpēc mēs nolēmām .,.
Viņš runāja aizvien ātrāk un žestikulēja arvien plašāk, viņam par katru cenu vajadzēja mani pārliecināt, piespiest kaut ko uzsākt, lai nepieļautu viņa un arī manas tautas bojāeju. Taču es uz kādu brīdi pārstāju viņā klausīties, jo pašu galveno jau biju sapratis. Ne tikai to, ko viņš man gribēja pastāstīt un pierādīt. Sapratu arī ko citu.
Nē, ne es, ne pārējie nebijām vainojami tajā, kas tagad draudēja notikt. Jo ne jau mums bija jālido šurp, ne jau mūs vajadzēja sūtīt. Mūsu ekipāža it kā pārstāvēja cilvēci vēsturiskā aspektā, taču šeit mūsu tūkstošiem gadu ilgā vēsture nebija nepieciešama. Lai arī cik labas un vajadzīgas īpašības mums piemita, trūka galvenā: mēs neapzinājāmies, ka pat viena cilvēka bojāeja pat vislielākajā nepieciešamībā ir nepieļaujama un cilvēku necienīga … Nē, ne jau mums bija jālido šurp, ekipāža bija»jāveido no Šuvalovam un Averovam līdzīgiem. Taču viņi uz kuģa izrādījās mazākumā, turklāt pēc nosēšanās uz planētas izšķīrās un vairs nevarēja ne apspriesties viens ar otru, ne gūt apstiprinājumu savām domām un pārliecībai. Tieši viņi taču pārstāvēja Zemes šodienu. Mēs, es un visa ekipāža, bijām tās pagātne. Mūsu domas, centieni un noskaņas bija pagātnes centieni un noskaņas. Un šajās dienās pagātne izrādījās stiprāka par tagadni, bet tas ir slikti, tā nedrīkst būt. Cilvēkiem sava rīcība jāmēro nevis ar pagātni, bet ar nākotni. Šoreiz tas neizdevās un nevarēja izdoties. 2ēl, ka gudrā un humānā Zeme par to nepadomāja iepriekš, pirms nosūtīja lidojumā tieši mūs. Lai arī mēs esam izgājuši karus, bet Šuvalova cilvēce tos sen aizmirsusi, lai arī mēs mākam vietā un nevietā riskēt, bet viņi nemāk — viņiem vajadzēja to pārvarēt un lidot pašiem. Iespējams, ka tad Šuvalovs nebūtu tik aizspriedumaini izturējies pret Otrās Dāla planētas zinātnes iespējamo līmeni. Viņš būtu iedomājies kaut vai par tautas medicīnu, kuru savā laikā uzskatīja par vienām vienīgām burvestībām un pūšļošanu, taču tā gluži vienkārši centās maksimāli izmantot to, ko pati daba devusi cilvēkam viņa eksistences, viņa veselības aizsardzībai… Tomēr tagad neko vairs nevarēja mainīt, uz Otrās Dāla planētas atradāmies mēs un neviens cits, un tieši mums tagad sava rīcība bija jāpielāgo nākotnei, nevis pagātnei, no kuras esam ieradušies. Mēs, precīzāk, es. Tieši es.
Beidzot es atkal ieklausījos, ko viņš saka.
— … un mēs nevarējām iedomāties, — viņš murmināja, — ka Zeme, lielā, varenā Zeme, tik ļoti nevērīgi izturēsies pret mūsu zināšanām ., i
Pacēlu roku, pārtraucot viņu,.
Sargātāj, piedodiet mums! — es teicu. — Saprotiet: tā nav Zeme. Nav īstā Zeme. Tā nu ir iznācis. Pašlaik nesākšu skaidrot, kā un kāpēc. Ir kas svarīgāks. Ticiet man, Zeme izturēsies pret jūsu zināšanām, pret visu, ko jūs darāt, ar lielu cieņu. Taču… Jūs runājāt par iekārtu, kas regulē jūsu spīdekli…
Viņš paskatījās manī mazliet apjucis — viņam droši vien bija grūti iedomāties, ka lielāko daļu no viņa teiktā esmu palaidis gar ausīm.
— Nu protams! — viņš gandrīz izmisis iesaucās. — Un šis… jūsu biedrs, tas, kurš šāva, jūs pats zināt, viņš piedraudēja to izslēgt. Ja viņš to izdarīs, mēs nevarēsim rīkot kārtējo seansu, un tad mūsu spīdeklis …
— Uzsprāgs?
— Līdz tam vēl tālu. Taču tas izrādīs paaugstinātas aktivitātes pazīmes, un jūsu cilvēki uz kuģa …
— Sapratu! — es atbildēju. — Sapratu …
— Galvenais, — viņš piebilda, — lai jūs saprastu vienu: mēs visi vēl esam dzīvi, un, kamēr uz mūsu planētas dzīvo cilvēki, ar šo zvaigzni nekas nenotiks… Mēs apsargājam paši sevi… -
Un mūs arī, es nodomāju. Ja tas, ko viņš saka, ir taisnība, tad, nebijis šo cilvēku, Dāla zvaigzne jau sen būtu uzliesmojusi, un nav zināms, kas tad būtu noticis ar Zemi! Mēs atlidojām pie jums un domājām, ka varam jūs izglābt; izrādās, ka īstenībā jūs — lielās cilvēces nejaušais mazais priekšpostenis — glābjat mūs.
— Lai to visu izprastu labāk, — jau gandrīz pavisam nomierinājies, Sargātājs turpināja, — jūsu zinātniekiem jārunā ar mūsējiem. Tikai nevajag mūs piespiest …
Viņš nodrebēja — droši vien iztēlē atkal ieraudzīja, kā mēs mākam piespiest. Taču savaldījās un gribēja turpināt. Es noraidoši pacēlu roku. Par to bija jārunā, bet tikai ne tagad.
— Vienu mirkli, — es teicu. — Jūs mani satraucāt, un es gribu brīdināt tos, kuri palika uz kuģa, lai viņi neko neuzsāk, pirms nebūšu ieradies pats.
Viņš pamāja. Es iekāpu kuterī un ieslēdzu kuģa virziena indikatoru. Tas vēl atradās radioredzamības zonā, bet teju, teju grasījās to pamest — tad visi sakari pārtrūks … Es noraidīju signālu. Pagaidīju. Atbildes nebija. Signalizēju vēl un vēl. Kuģis klusēja. Indikatora ekrānā zilais punkts virzījās aizvien tuvāk malai. Traucējumu nebija, taču kuģis neatsaucās. Tas varēja nozīmēt tikai to, ka sakaru nodalījumā neviena nav, ka abi divi nodarbojas ar ko citu. Ar ko? Kas varēja būt tik svarīgs, lai tā dēļ pamestu sakarus? Tikai viens — uzbrukums. Uzbrukums zvaigznei. Tātad Bruņinieks tiešām ir izslēdzis atomstaciju, zvaigzne vairs nepakļaujas kontrolei, Averovs to ievērojis, bet Roka …
Palūkojos Sargātājā. Viņš stāvēja, acīmredzot gatavs paskaidrot, pārliecināt, pierunāt…
— Vēlāk, — es teicu. — Tagad jāsteidzas. . Viņš saprata un pamāja.
— Mēs jūs gaidīsim, — viņš sacīja.
— Jā, — es atbildēju. — Atgriezīšos, un mēs par visu aprunāsimies.
Ieslēdzu starteri.
* * *
Kuteris cēlās augšup tik strauji, it kā pats būtu sapratis, ka mums jāsteidzas un kāpēc jāsteidzas.
Pašlaik nedrīkstēja skatīties hronometrā. Bija jāsaglabā miers. Citādi viens divi varēja nobīties, un tad gan hronometra rādītājs noteikti mani apsteigtu, bet vajadzēja, lai iznāktu otrādi.
Pret domām par nākotni ir labs līdzeklis. Tās ir atmiņas. Kamēr pārslodze mani spieda krēslā un aiz borta svilpa aizvien retinātāks gaiss, es domāju par pagātni un grozīju to šā un tā. Visu pagātni. Gan senāko, gan pavisam svaigo, gan labāko tajā, gan sliktāko. Iespējams, ka es nebiju pārliecināts, vai man vēl kādreiz būs iespēja atcerēties. Un es pārdomāju, izmantojot pēdējos brīžus, pirms uzņemu vajadzīgo kursu.
Anna aizgāja, un es zināju, ka visam beigas. Droši vien tam, kas bija noticis pirms daudziem gadsimtiem pavisam citā telpas punktā, bija jāatkārtojas. Tas atkārtojās pašlaik un šeit.
Es atcerējos un sapratu, ka atmiņā jau sāku jaukt viņas abas, Naniku un Annu. Viņas bija saplūdušas vienā būtnē, un dažkārt man bija grūti pateikt, kas tad noticis tajā "dzīvē, kas — šajā.
Kad īsti viņa man teica: «Es vienmēr esmu jutusies kā karaliene»? Es vēl atbildēju: «Gribu iebrukt jūsu karalistē kā iekarotājs.»
Liekas, toreiz, jo ar Naniku mēs bijām liz «jūs», bet ar Annu uzreiz uz «tu».
Kad viņa teica: «Būs, viss kas būs — tikai ne šodien»? *
Nē, tas laikam notika tagad. Pareizi. Tagad gan.
Kāda jēga? Kāda jēga tam — kad tieši?
Vienalga, tam nebija nekādu beigu. Un nevarēja būt.
Nevajag arī, nodomāju, taču diezgan skumji. Tā es domāju, kamēr vēl bija atlicis laiks. Taču nu vairs tā nebija — jāuzņem sakari.
Ieslēdzu rāciju un izsaucu kuģi.
Neviens neatbildēja.
Izsaucu vēlreiz.
Atkal neviens neatbildēja, un es jau zināju, ka neatbildēs, jo nebija, kas to darītu. Roka sēž pie vadības pults, bet Averovs, lai kur viņš ari būtu, nekādā ziņā ne sakaru nodalījumā. Nē, tas man neizdosies. Varu tikai panākt. Panākt, satvert aiz pleca un pateikt: puiši, stāt!
Vēl desmit minūtes, un beidzot kuteris iegāja kuģa orbītā. Tieši tur, kur bija jāatrodas kuģim. Taču tur tā vairs nebija.
Es pat nepaskatījos hronometrā: šajā distancē rādītājs bija uzvarējis.
Nodomāju, ka kuģis tālu nebūs ticis. īsās distancēs man bija priekšroka: kuģis ieskrējās lēnāk par kuteri. Taču nedrīkstēja zaudēt laiku. Marts kuteris bija īsts sprinteris, un ilgai sekošanai maksimālā ātrumā tam gluži vienkārši pietrūktu enerģijas.
Man nebija ko zaudēt. Jāriskē.
Briesmīgi noskaitos uz visu pasauli. Uz Annu, uz sevi, uz nolādēto zvaigzni ar tās planētām, uz Šuvalovu, kas nespēja vienoties ar Sargātājiem, uz Roku, kurš ne- pagaidīja vēl kādu pusstundu …
Nu varēja ieslēgt lokatoru: es aptuveni iztēlojos kuģa ceļu un zināju, ka planēta to vairs neaizsedz. Patiešām — gandrīz uzreiz to uztvēru. Kuģis, izrādījās, bija tālāk, nekā domāju. Vajadzēja spiest, ko māk. Varēja pagūt, bet varēja arī nepagūt, nekādas garantijas nebija.
Un es vēl vairāk noskaitos uz visiem, izņemot bērnus.
Izņemot tos, kuri palika meža apmetnē, gaidot mani atgriežamies, lai pavizinātos. Es taču to nopietni apsolīju, bet viņi nav pieraduši, ka pieaugušie mānītos. Tāpat jau visiem zināms, ka vissliktākais pasaulē ir mānīt bērnus.
Gan šos, gan pārējos Dāla planētas bērnus, gan visus citus, cik vien to būtu Visumā.
Kuteris tagad varēja netikt līdz kuģim, varēja jau agrāk izjukt gabalu gabalos. Taču es nevarēju necīnīties līdz pēdējam par bērniem. Par visiem bērniem.
Teicu savam šķirstam:
— Miša, spiežam nu ,.,
Tā es saucu kuteri, kad bijām divi vien.
Un mēs spiedām arī.
Planēta palika tālu apakšā. Tā strauji ruka mazāka, un tagad vairs nekādā palielinājumā nevarētu saskatīt tos puikas, kuri mani gaidīja, kuriem gribējās lidot un kuriem vajadzēja savā dzīvē lidot un pacelties augstāk par mums visiem.
Nekādā palielinājumā vairs nevarētu saskatīt Annu, meiteni, kura mani netaīlēja, bet tāpēc nemaz nebija sliktāka, meiteni, kurai dzīvē vēl bija jāatrod sava īstā mīlestība. Tāpēc viņai bija jādzīvo, un tāpat arī visiem pārējiem.
Sen vairs nebija saskatāmi Līmeņa cilvēki, meža cilvēki, Sargātāji un mani biedri, kuri laikam gan tomēr nav vainīgi, ka piedzimuši tieši tad, kad ir piedzimuši, un domā tā, kā tika mācīti, bet ne citādi. Viņi nebija redzami, bet es zināju, ka viņi tur ir.
Planēta palika lejā, kuģis bija tālu man priekšā, un es pat nezināju, vai panākšu to vai tā arī lidošu, līdz beigsies degviela. Planēta bija'pavērsusi pret mani otru puslodi, un cilvēki, ja tagad skatījās debesīs, redzēja to Visuma daļu, kurā manis nebija. Taču man likās, ka viņi raugās tieši uz' mani, māj ar roku un vēl panākumus.
Izspiedu no tehnikas visu, ko varēja, un pat to, ko nevarēja, mašīnas strādāja pēdējiem spēkiem, kuteris drebēja no pārslodzes, un arī es drebēju un zināju — ja mēs neizglābsim šos cilvēkus, lai cik to būtu, tā būs mana vaina, jo tad es nebūšu izdarījis visu, ko varēja un vajadzēja izdarīt.
Un nekad es vairs nedzirdēšu kluso balsi, kas saka:
— Man liekas, … es esmu laimīga.
Un skanīgās balsis, kas runā cita caur citu:
— Atgriezies un noteikti mūs pavizini!
Taču ar tādām beigām es nebiju mierā.
Miša brīdinoši dūca uz galējās robežas, it kā pārmestu man neuzmanību un cietsirdību pret viņu, kuteri. Teicu viņam:
— Miša, es neesmu sargs savam brālim. Bet es esmu aizstāvis. Savam brālim, savam dēlam, savai mīlestībai. Jo citādi neesmu ne brāļa, ne dēla, ne mīlestības cienīgs. Tāpēc nežēlosim sevi: jo tajā brīdī, kad sāksim žēlot, zaudēsim tiesības, lai mūs kāds cienītu. To es negribu.
Vairāk neko nepateicu, jo tālu, tālu priekšā mēs ieraudzījām kuģa ugunis, un mums abiem likās, ka dzīve vēl nav beigusies.