Dokumenti
Izraksts no kuģa žurnāla 595. ekspedīcijas diena. Kuģa laiks: 17.45. Atrašanās vieta: Iepriekšējā. Režīms: Bez pārmaiņām. Dzinēji atrodas gatavībā numur viens.
Ekipāža: Atrodas uz Otrās Dāla planētas. Sakari notiek regulāri. Skat. radiogrammu žurnālu.
Paveiktais: Aparatūra sagatavota darbībai. Baterijās tiek uzturēts pilns lādiņš. Iedarbināta automātiskā sistēma, kas seko mērķim.
Turpmākā rīcība: Zvaigznes novērošana un konsultācijas ar doktoru Averovu. Ierakstīja: Kuģa inženieris Lokanā Roka.
— Slepkavība! — sacīja tresnesis. — Slepkavības mēģinājums. Manā apgabalā, manā pilsētā kāds gribējis nogalināt cilvēku! Vai tev vēl bija par maz ar iepriekšējiem likuma pārkāpumiem?
Tiesnesis taisni acīm redzami novecoja. Šuvalovs skatījās tiesnesī, un viņam kļuva tā žēl. Arī viņš pats jutās pavisam nelāgi, rokas bez apstājas sīki un pretīgi trīsēja. Nekas nevarēja būt riebīgāks par to, ko viņš bija izdarījis. Tagad viņš to vairs neuzdrīkstētos; bet tas bija nepieciešams, un cēla mērķa labad dažkārt sevi jāziedo. Par to vairākkārt bija runājuši ekipāžas locekļi, bet viņš nebija īsti- sapratis. Tagad gan saprata. Va jadzēja aizsākto novest līdz galam: ja jau esi noziedznieks, tad ir arī jāizturas, kā noziedzniekam pienākas.
Nelaime tāda, ka Šuvalovs savu mūžu nebija redzējis nevienu noziedznieku. Atklāti sakot, viņš par to nekad nebija domājis un tikai tagad saprata, ka uz Zemes būtībā tādu nemaz nebija. Un viņš nezināja, kā tiem jāizturas.
Kad saskrēja cilvēki un veda viņu pie tiesneša, viņš katram gadījumam sapinkoja matus, briesmīgi atieza zobus un gāja, gāzelēdamies no vienas kājas uz otru. Viņam šķita, ka noziedzniekiem jāiet tieši tā. Taču vina mati bija mīksti un sen jau kļuvuši reti, tā ka -diez vai varēja radīt šausmas pārējos, bet visu laiku staigāt ar atieztiem zobiem bija nepatīkami un nogurdinoši. Tāpēc tagad viņš tikai drūmi pablenza tiesnesī un ņ; e spieda sevi pateikt:
— Turi muti. Citādi nositīšu arī tevi.
Tiesnesis viņa vārdiem pat nepievērsa uzmanību Viņš bija pārāk satraucies un aizņemts ar savām domām. Rokas vicinādams, viņš skraidīja pa istabu.
— Tu sev esi ļoti kaitējis! — viņš izsaucās, apstājies Šuvalova priekšā. — Ļoti kaitējis!
Viņam noziedznieka bija patiesi žēl.
— Es varu visus nogalināt! — noziedznieks paziņoja.
Tiesnesis nepacietīgi atmeta ar roku.
— Tu esi kaitējis ari man, — viņš nomākti teica. — Ko lai tagad dara?
Patiešām, cik nejauks stāvoklis!
Ja tiesnesis būtu noziedznieku nosūtījis uz galvaspilsētu uzreiz, tiklīdz to pieķēra Līmeņa pārkāpšanā, viss būtu nokārtojies. Nebūtu nekāda slepkavības mēģinājuma.
Tagad bija par vēlu. Slepkavības mēģinājumu nenoklusēsi.
Ja viņš vēl patiešām būtu ārprātīgs!
Taču ārsti, kas pirms tam bija tik pārliecināti, tagad domīgi grozīja galvas. Jā, viņi teica, ir gan daudz iemeslu tā uzskatīt. Tomēr ne mazāk iemeslu ir arī šaubām.
Vajadzēja kaut ko uzsākt, kamēr nejaukais večuks nav izdarījis vēl ko sliktāku. Lai gan tiesnesis nezināja, kas varētu būt vēl sliktāks, un baidījās par to domāt.
tiesnesis kategoriski pieprasīja, lai ārsti secinātu: jā vai nē. Vai noziedznieks ir vesels vai slims.
Taču ārsti mānījās, neteica galīgo vārdu. Paziņoja, ka nevar uzņemties tādu atbildību. Ka noziedznieks jāparāda galvaspilsētā.
•Tiesnesis saprata, ka dvēseles dziļumos viņi uzskata večuku par veselu, tikai nevēl tam ļaunu. Tas bija dabiski, bet tiesnesim no tā vieglāk nekļuva:
Viņš tikko valdījās, lai tiem neuzkliegtu.
Uz galvaspilsētu jau varēja nosūtīt uzreiz!
Tas vēl nebija pats sliktākais.
Pats sliktākais bija tas, ka ārsti savā vientiesībā noticēja, ka šis cilvēks patiešām ieradies no turienes, par kurieni stāstīja. No tālienes. No zvaigznēm. Noticēja tāpēc, ka viņš tā bija saniknojies.
Kāpēc, nu kāpēc viņa apgabalā jāsākas tādām nejēdzīgām baumām?
Tiesnesis atkal apstājās noziedznieka priekšā.
— Kāpēc tu to izdarīji? — viņš vaicāja.
Šuvalovs padomāja. Taisnību teikt nedrīkstēja.
— Tāpat vien, — viņš nosacīja un paraustīja plecus.
Tagad tiesnesis pa īstam nobijās.
— Nāksies tevi vest uz galvaspilsētu.
Večuks pamāja un teica:
— Ved.
Tiesnesis nopūtās un norīkoja, lai iejūdz zirgu. * * *
Tā tik bija pilsēta!…
Ja tā padomā, tad savādi — kas gan izraisīja sajūsmu? Brauktuves gludas, no skaldītiem akmeņiem, bet ietves atdalītas no tām, mūra mājas, ne augstākas par pieciem stāviem, lai gan gadījās arī vienstāva un divstāvīgas koka ēkas. Vai tas būtu sajūsminājis? Vai varbūt glītie pajūgi un ekipāžas uz ielām, koptie zirgi? Vai daudzie cilvēki?
Kā gan tas viss varēja atstāt kaut mazāko iespaidu uz tiem, kas atlidojuši no Zemes, kur griezās, kūsāja, darbojās grandioza tehnika, kur mājas stāvēja, karājās gaisā, lidoja, iegremdējās okeānā, kur gandrīz nemaz vairs nebrauca pa Zemes virsu, bet tikai lidoja, jo tā bija ātrāk, mierīgāk, patīkamāk un drošāk… Šeit bija tik tāla senatne salīdzinājumā ar lielās tehniskās civilizācijas planētu!
Droši vien galvenais iemesls bija tas, ka viņi — sajūsminātie vērotāji — paši nepiederēja pie Zemes civilizācijas un tās dižumu — ja vien tāds vispār eksistēja un nebija izdomāts — neizjūta, neuztvēra, kā nevar uztvert visu torņa augstumu, ja stāvi tam cieši klāt. Otrs iemesls, protams, bija tas, ka uz šīs modernās Zemes viņi pabija īsu laiku, vēl nepaguva kā nākas aprast un atkal to pameta, ienira izplatījumā. Zemes priekšstati sāka bālēt, bet pašreizējie, vietējie bija svaigi. Tāpēc nebija pārsteigums, ka Georgs un Piteks, ejot pa izkārtnēm un skaistiem eļļas lukturiem izdaiļotu ielu, patiesi sajūsminājās par to, ko redzēja visapkārt.
Viņus sevišķi aizkustināja šāds notikums: pa ietvi divu nopietnu, cieņas pilnu sieviešu pavadībā gāja ap divdesmit bērnu, pavisam maziņi, un garāmgājēji labestīgi noraudzījās uz viņiem; citi bērni pļāpāja, citi soļoja nopietni, daži kaut ko sūkāja, laikam konfektes. Georgs un Piteks apstājās un skatījās, palaižot tos garām, pēc tam vēl pagriezās un pavadīja ar skatienu. Georgs teica:
— Veselīgi bērni. Tikai ļoti daudz runā.
— Jā, — Piteks piekrita. — Domāju, ka viņu tēvi nav mednieki. Un tiem nenākas veikt garus pārgājienus, kad sievas nes bērnus uz muguras vai pie sāniem.
Viņš iesmējās, bet tūlīt apklusa, un viņi palūkojās viens otrā.
— Bērni, — drūmi noteica Georgs un paskatījās augšup, un arī Piteks paraudzījās turp, kur atradās gaismas nesējs, dzīvības un siltuma devējs, maigais un slēpta viltus pilnais. Pēc tam abi sāka iet ātrāk, steidzoties uz pilsētas centru, kam bija jāatrodas tajā virzienā, kur brauca vairāk ekipāžu un gāja vairāk cilvēku. Tur, bija teikusi meitene, arī jāmeklē Līmeņa Sargātāju māja. Meiteni viņi sev līdz neņēma, bet atstāja kuterī; lika noslēgt lūku no iekšpuses un sēdēt mierīgi, neko neaiz- tikt. Lai viņai nebūtu garlaicīgi, ieslēdza tridivizoru, iebēra aparātā sauju kristālu ar ierakstiem, kuru bija jāpietiek gandrīz vai diennaktij. Startera atslēgu paņēma sev līdz. Šo problēmas pusi viņi atrisināja ātri un labi. Taču iet uz pilsētu tomēr nolēma divatā, jo vajadzēja noorientēties, lai vēlāk varētu saprast viens otru no pusvārda.
Viņi gāja, pa ceļam aplūkojot mājas, kas bija novietotas zigzagveidā gar ietvi, brīvajos laukumos auga koki un zaļoja zāle, šur tur ganījās pat zirgi. Abi gājēji skatījās uz mazajiem, spoguļgludajiem dīķiem, kuros peldēja lieli gaišzili un tumšsārti putni, līdzīgi gulbjiem, un uz citiem dīķiem, kuros peldēja raibas zivis. Cilvēki apstājās un noraudzījās uz tām, taču neķēra, tikai smaidīja, saskatījās cits ar citu, pamāja ar galvu un devās tālāk. Georgs un Piteks arī apstājās un paraudzījās uz putniem un zivīm, tad saskatījās, un Piteks jau gribēja paraustīt plecus, bet tā vietā piepeši _pa- smaidīja, un Georgs, kurš n'emācēja smaidīt, arī lēni, it kā ar piepūli pasmaidīja. Viņi nogrozīja galvas, brīnoties paši par sevi, un devās tālāk.
Ceļā gadījās liels atklāts stadions. Sacentās skrējēji, un zejnajās tribīnēs bija daudz cilvēku. Kaut ko tādu Piteks un Georgs bija redzējuši arī uz Zemes, bet te bija citādi. Cilvēki nāca lejā no tribīnēm, novilka kreklus, izgāja uz skrejceļiem un skrēja, bet skatītāji tribīnēs. tāpat uztraukti trokšņoja. Tie, kuri jau bija noskrējuši, apģērbās un atkal kāpa augšup tribīnēs, un sāka kliegt un māt ar rokām kopā ar visiem. Zemes cilvēki paskatījās, un Piteks teica:
— Ejam tālāk.
— Ejam, — Georgs piekrita. — Vai zini, viņi labi skrien. Bet es tos būtu noskrējis.
— Jā. Es ari būtu noskrējis, — Piteks sacīja.
— Var jau būt. Bet es — noteikti.
— Mani nu gan tev nenoskriet.
— Ej nu ej, — Georgs brīnījās. — Es esmu garāks, man ir garākas kājas, un es labāk skrienu.
— Nē, — Piteks iebilda. — Tas viss tiesa, bet tev mani nekad nenoskriet, un no manas tautas tu nevienu nebūtu noskrējis. Nemaz nerunāju par skriešanu pa kokiem, bet arī uz zemes ne.
— Pa kokiem tu māni, protams, noskriesi, — Georgs bija vienisprātis. — Bet uz zemes — nemaz nedomā. Vai ejam?
— Ejam, — Piteks bija ar mieru. Un viņi devās nevis prom, bet gan uz skrejceļa pusi. Tur mazliet nogaidīja, līdz skrējēji beidza distanci. Kad sāka gatavoties jauna grupa, Piteks un Georgs, tāpat kā visi, novilka kreklus un nolika zālē. Pēc tam viņi nostājās vienā rindā ar pārējiem, bet nenometās uz ceļiem. Georgs atspiedās ar elkoni pret celi, Piteks tikai viegli pieliecās, izslējis plecu. Nosita gongs, un viņi sāka skriet. Pilsētnieki uzreiz atradās priekšā — droši vien uzsākt skrējienu no tupus stāvokļa tomēr bija izdevīgāk —, taču Georgs viņus ātri panāca un izrāvās uz priekšu, un līdz pašām beigām nevienu nepalaida sev garām. Piteks ļoti Qentās, tomēr nespēja viņu apdzīt, un Georgs pie mērķa nonāca pirmais, bet Piteks — ceturtais.
— Redzi nu, — teica Georgs, velkot mugurā kreklu un klausoties, kā viņam par godu kliedz tribīnes. — Es teicu, ka tevi noskriešu.
— Labi jau, labi, — Piteks nepiekāpās. — Tā nebija īsta skriešanās. Es pat nebiju paguvis kā nākas ieskrieties, kad jau bijām klāt. Draugs Georg, tik īsā ceļa gabalā briedi nenoķersi, tam ilgi jāskrien pakaļ un nedrīkst atpalikt; viņš nogurs ātrāk par tevi, un tad varēsi to pamazām iedzīt; un beidzot panāksi. Tā, kā skrien tu, var skriet pakaļ meitenēm, kad izraugies sievu, jo tā, kura tevi grib, tikai sākumā skries ātri, pēc tam to panāksi, noķersi un viņa kļūs tava. Bet medībās tā nevar skriet.
— Mēs jau neesam medībās, — Georgs iebilda. — Mūsu aitas un cūkas nemaz tik ātri neskrēja, kad bija uzbarojušās. Un arī meitenēm neskrējām pakaļ, pie mums sievas izvēlējās citādi. Nē, mēs skrējām ātri, lai panāktu ienaidnieku. Ienaidniekam jāskrien pakaļ tā, kā skrienu es.
Beidzot viņi gāja tālāk, garām skulptūrām ielu stūros, skatoties- uz sievietēm un izbaudot to, ka viņas ir tik viegli ģērbtas. Viņi noraudzījās tajās labvēlīgi, ja sievietes bija vienas, un drūmi, ja tās bija kopā ar vīriešiem. Svešajos tērpos arī viņi abi jutās viegli un ērti, tie vairāk atbilda viņu gaumei nekā kombinezoni, jo savā dzimtenē viņi bija staigājuši pilnīgi kaili vai arī viens īsā tunikā un otrs — apjozis ap gurniem gabalu ādas. Līdz biksēm viņu civilizācija vēl nebija paguvusi izaugt. Viņi ne pārāk slēpa savu pārliecību, ka bikses ir lieka greznība un, ja tās vispār jānēsā, tad labāk jau īsas. Starp citu, viņi pierada arī pie garām; viņi pie visa kā ātri pierada …
Abi noraudzījās arī uz zirgiem — un saskatījās. Georgs daudznozīmīgi miedza aci, un Piteks piekrītoši māja ar galvu, lai gan no zirgiem neko nesaprata. Zirgi tiešām bija labi.
Sevišķi nesteidzoties, lai neatšķirtos no pārējiem, viņi iznāca centrālajā laukumā.
Tas bija ne pārāk liels taisnstūris, un abām tā garākajām malām piekļāvās pa mājai, kas sniedzās visā laukuma garumā. Viena no tām bija dīvains milzīgs paralēlskaldnis bez logiem un šķietami pat bez durvīm. Katrā ziņā no laukuma puses tajā nevarēja iekļūt. Pretējā ēka bija četrstāvu, tikpat augsta, bet tās fasādi greznoja daudzi lieli logi, no iekšpuses aizklāti ar baltiem, pēc skata smagiem aizkariem. Mājai bija trīs ieejas, un pie tām gan stāvēja, gan piebrauca ekipāžas. Pa durvīm bieži nāca ārā ļaudis, un tiem parasti rokā bija vai nu soma, vai čemodāns; cilvēks sēdās ekipāžā un ņēma rokās grožus, ja bija kučieris, tad grožus ņēma tas. Georgs paskatījās un teica:
— Tie vis nav kaujas rati. Kaujas rati ir daudz skaistāki.
Piteks klusēja. Viņa tauta ratus nepazina.
Nams ar logiem, pēc visa .spriežot, bija Sargātāju mītne. Tieši tā to bija raksturojusi meitene.
Garām iedami, viņi to uzmanīgi nopētīja. Apsardzes nebija, neviens viņus neaizturēja, neskatījās uz viņiem. Laukuma stūrī abi apstājās.
— Šķiet, ka tur var viegli iekļūt, — Piteks sacīja.
— Varbūt tikai tā liekas, — Georgs apšaubīja.
Viņi pastāvēja vēl tādu brīdi.
— Jauks laukums, — Georgs novērtēja. — Tikai mazs. Nezinu, vai te var sapulcināt visus pilsētniekus.
— Kāpēc tad vajadzētu? — Piteks vaicāja.
— Manā laikā bija pilsētas, kur iedzīvotāji sapulcējās laukumā, lai izlemtu, ko darīt.
— Mūsu cilts arī sanāca kopā, — Piteks atcerējās. —- Tikai ne uz laukuma. Mums nebija pilsētu.
— Mums bija valdnieks, — Georgs teica.
— Mums — vadonis. Un vecajie. Viņi runāja. Mēs klausījāmies.
— Mēs arī klausījāmies, — Georgs sacīja. — Nē, šeit nekādi nesapulcinās visus pilsētniekus.
Tu gatavojies … n— Nezinu… Es domāju. Tā rīkojās Atēnās, bet mēs neesam atēnieši. Tomēr… Ja ar šejienes valdniekiem varēs vienoties, tad viss kārtībā. Bet ja ne?
Piteks padomāja.
— Pie mums tādā gadījumā ievēlēja jaunu vadoni.
— Vai vecais bija ar mieru?
Piteks pasmīnēja un paskaidroja:
— Viņam tajā brīdī jau bija viss vienalga.
— Vai tu domā, ka te arī tā var?
— Es domāju, ka mūs tieši tāpēc sūtīja šurp, lai mēs palūkotos: var vai nevar.
— Tev taisnība, — Georgs piekrita. — Taču es domāju citādi. Ja netiksim galā ar valdniekiem, jāsasauc kopā tauta. Jāvēršas pie tās. Pie mums tā nebija, bet Atēnās gan. Taču Atēnas arī bija liela pilsēta. Nav jākaunas kaut ko pārņemt no viņiem.
— Droši vien, — Piteks sacīja. — Būtu labi, ja izdotos. Jo citādi no tā visa nekas nepaliks pāri. Būs žēl. Viņi labi dzīvo.
— Bērnu būs žēl, — Georgs piebilda.
— Tev?
— Kāpēc netici?
— Tu pats stāstīji, ka esat metuši tos jūrā, lai noslīcinātu.
— Vājos. Nevajadzīgos. Tiesa, pārējiem arī neklājās viegli. Taču mēs tos mīlējām. Kad tie izauga, nebaidījās ne no kā.
— Mēs gan nepametām vājos, — Piteks domīgi atcerējās. — Viņi nomira paši.
— Šeit vājus neredz. Būs ļoti žēl, ja ar tiem kaut kas notiks.
— Jā. Bet uz Zemes bērnu daudz vairāk.
-— Taisnība… Tikai bērni jau tur nav vainīgi.
— Labi, — Piteks pabeidza. — Noiesim vēlreiz gar māju. Ja mūs neapturēs, es ieiešu iekšā, bet tu novērosi no laukuma pretējās puses. Ja pēc stundas neiznākšu ārā, ej uz kuteri. Taču uzreiz nelido prom: gaidi līdz vakaram.
— Lai notiek, — Georgs piekrita.
Viņi atkal piegāja pie Sargātāju nama, un neviens viņus neaizturēja. Tad Piteks pamāja Georgam, pagriezās un aši devās augšup pa kāpnēm.
Georgs pārgāja pāri laukumam un apstājās tā pretējā pusē pie dīvainās fasādes, kurā nebija neviena loga. _
Garām gāja ļaudis. Ieskatījies, Georgs ievēroja, ka, iznākot uz laukuma un nokļūstot blakus namam, viņi uz mirkli nolieca galvu, it kā paklanītos. Viņš labu brīdi vēroja, cenšoties neizlaist no redzes loka arī ieeju, kurā bija nozudis Piteks. Neviens cilvēks nepagāja garām bez šīs acumirklīgās kustības.
Georgs pastaigājās šurpu turpu ēkas priekšā, dungojot pie sevis melodiju, kas cita laikmeta cilvēkam droši vien liktos monotona un grūtsirdīga. Georgam ne. Viņi, trīssimt spartieši, šo dziesmu bija dziedājuši vakarā, zinot, ka blakus ir persieši un no rīta šķindēs zobeni.
Tās bija vislaimīgākās atmiņas Georga dzīvē. Kā pats uzskatīja — pēdējās. Dvēseles dziļumos viņš bija pārliecināts, ka ir gājis bojā kopā ar pārējiem, bet pēc nāves kļuvis nemirstīgs, nokļuvis nevis tur, kur visi, bet kādā citā vietā. Ar prātu viņš saprata — tā nav, taču palikt dzīvajos vienam pašam bija tik necienīgi, ka sirdī viņš nepieļāva tādu iespēju.
Dažkārt Georgs domāja, ka vēl kāds no trim simtiem, iespējams pat, visi kļuvuši nemirstīgi. Tādā gadījumā kādu no tiem varēja satikt šeit vai jebkurā citā vietā. Viņš bija pārliecinājies, ka ārpus dzīves attālumam un laikam nav nekādas nozīmes.
Tāpēc Georgs tik uzmanīgi nopētīja apkārtējos.
Piteks joprojām nenāca ārā. Ekipāžas brauca klāt un prom. Reizumis garām aizjoņoja jātnieki. Apkalto pakavu klaudzoņa bija tīkama skaņa. Kāds jātnieks, saslējis zirgu pakaļkājās, apstājās pie ieejas, nolēca zemē un skriešus metās augšup pa kāpnēm. Viņš smagi elpoja,, apģērbs vietām bija saplēsts skrandās.
Georgs tam vienaldzīgi nolūkojās pakaļ. Viņam nenāca ne prātā, ka vēsts par sadursmi abu kuteru pirmajā nolaišanās vietā tikai tagad sasniegusi pilsētu, jo tas bija noticis, kā viņam likās, tik sen un tik tuvu šai vietai — divu lidojuma stundu attālumā.
Turpinādams vērot, Georgs, lai netraucētu garāmgājējus, atkāpās pie pašas dīvainās ēkas sienas un pieskārās tai ar plaukstu.
Un tūlīt pat uzmanīgi paraudzījās uz savu plaukstu, tad uz sienu.
Pēc izskata tā bija mūra siena. Taču, pieskāries tai, Georgs sajuta savādu siltumu. Mūris noteikti būtu vēsāks. Georgs vēlreiz pārlaida roku pār sienu. Nē, tas nebija mūris, lai gan izskatās ļoti līdzīgs.
Tā, neapšaubāmi, bija plastmasa.
Atklājums Georgu darīja uzmanīgu. Pilsēta, kas vēl nupat bija likusies mierīga un vienkārša, piepeši kļuva nesaprotama un draudīga. Georgs sajuta nemieru.
Arēji tas viņā nekādi neatspoguļojās. Viņš turpināja stāvēt, atspiedis muguru pret silto sienu un nenolaižot acis no ieejas laukuma pretējā pusē.
Tikai laika rēķins viņa smadzenēs kļuva citāds. Minūtes pēkšņi kļuva garas.
Tomēr vēl nebija pagājusi stunda, un Georgs nekustējās no vietas.
* •+. *
Ieejot ēkā, Piteks nokļuva piašā vestibilā. Tā sienas bija rotātas kokgriezumiem. Garenais vestibils bija paralēls fasādei, no tā aizsākās vairāki gaiteņi. Ielūkojies vienā no tiem, Piteks redzēja, ka tas ir neiedomājami garš — gaiteņa gals izgaisa krēslā. Acīmredzot ēka aizņēma veselu kvartālu.
Pa vestibilu staigāja cilvēki. Piteks apstājās, lai daudzmaz^aprastu ar vidi.
Pēc dažām sekundēm pie viņa kāds pienāca.
— Kādēļ tu esi šeit ieradies? — viņš vēlīgi noprasīja.
Piteks mazliet padomāja.
— Man ir darīšanas.
— Neviens uz šejieni nenāk bez darīšanām, ■— cilvēks tajā pašā tonī teica. — Tu, protams, gribi visu izklāstīt tieši Līmeņa Sargātājiem.
— Jā, — Piteks atteica. Un piebilda: — Ja tas ir iespējams.
Cilvēks pasmaidīja.
•— Man patīk, ka- tu esi sapratis: darīšanu ir ļoti daudz, bet Līmeņa Sargātāju, kā zini, maz. Viņi var uzklausīt tikai pašus svarīgākos jautājumus.
— Man tieši tāds arī ir, — Piteks neatkāpās.
— Ticu. Katram cilvēkam viņa darīšanas svarīgākās. Taču atļauj arī mums pārliecināties, ka tavs jautājums patiesi ir ļoti svarīgs un nav atliekams. Saki, vai tu neesi izgudrojis mašīnu, kas var nerimti strādāt un kurai nevajag ne malkas, ne ūdenskrituma?
— Nē, es neizgudroju mašīnas.
— Pareizi dari. Visas mašīnas ir jau izgudrotas, un kļūdās tas, kurš domā, ka var izgudrot vēl kaut ko,
Pasaulē ir tikai viens Līmenis, un tas ir mūsējais. Vai tu varbūt domā citādi?
— Nē, — Piteks sacīja, — es domāju tieši tāpat kā tu.
— Tas ir ļoti labi. Par ko tad tu gribēji runāt ar Līmeņa Sargātājiem?
Piteks jau bija izlēmis. Galu galā, viņš nav pilnvarots iesākt sarunas, viņa uzdevums bija izlūkot pieejas.
— Vai zini, es tev neteicu patiesību.
— Ak tā? Nezinu gan, vai tas ir labi…
— Protams, ka ne. Man nav svarīgu darīšanu. Es tikai gribēju ieraudzīt dzīvu Līmeņa Sargātāju. Nekad neesmu nevienu Līmeņa Sargātāju redzējis.
— Ak tā! — izsaucās cilvēks un pasmaidīja. — Tas ir pilnīgi saprotams. Tu kļūdies, ja domā, ka tāda vēlēšanās radusies tev vien. Ļoti daudzi grib redzēt Laika Sargātāju. Taču tev jāatzīst: ja nāktos apmierināt visas šīs vēlmes, tad Sargātājiem to vien vajadzētu darīt kā rādīties cilvēkiem. Pa kuru laiku gan viņi tad sargātu Līmeni?
— Jā, tev, protams, taisnība, es esmu muļķis.
— Tā nemaz nav. Tu esi godīgs pilsonis. Tādu pilsoņu vēlmes mums jāapmierina. Šim nolūkam es esmu šeit. Redzi…
Viņš apklusa. Vestibilā ieskrēja kāds cilvēks. Tas smagi elpoja, apģērbs bija skrandās, kreisā pleca pārsējs sārtoja. Apskatījies visapkārt, cilvēks steidzīgi pienāca viņiem klāt.
— Kāpēc tu esi šeit ieradies?
Šoreiz ierēdnis vaicāja ātri un lietišķi, ne tā kā Pite-
kam.
— Uztraucošas vēstis no aizliegtā rajona.
Piteks aizgriezās. Viņš pazina: tas bija uzbrucēju priekšnieks sadursmes laikā.
• — Kas tur notiek?
— Tur ir cilvēki. Bija sadursme. Esmu ievainots. Ari daudzi citi. Tūlīt pat metos šurp.
— Kur tas notika? Vai pilsētā?
— Nē. Tur, kur atrodas tas, ko nedrīkst redzēt.
— A… Ej. Taisni, garām pirmajam un otrajam posmam. Es ziņošu.
Cilvēks pamāja un gandrīz skriešus aizsteidzās prom pa vidējo gaiteni. Piteks viņam sekoja ar skatienu.
Ierēdnis atkal pievērsās Pitekam. Viņa seja bija norūpējusies, bet pēc brīža viņš uzsmaidīja.
— Par ko mēs ar tevi runājām? Ak tā, tu gribēji redzēt Sargātāju… Par to, ko tu nejaūši nupat dzirdēji, neraizējies: tas viss ir jaunu cilvēku neprāts, kas vēl nav atraduši Līmenī sev vietu. Tomēr tādi ziņojumi ir ļoti svarīgi. Ja tev arī gadās redzēt vai dzirdēt kaut ko tādu .,.
— Vai tad mani arī pielaidīs pie paša Sargātāja?
—• Ak nē, šis cilvēks neredzēs Sargātāju. Bet viņš ieraudzīs vienu no tiem, kuri drīkst satikt cilvēkus, kas tiekas ar Sargātājiem.
— Sapratu. Tātad tu parādīsi man?
— Protams. Tikai…
— Vai man kaut kas jāizdara?
— Jā. Tu brīnīsies. Tas ir neizbēgami. Taču tev jāzina, ka tajā, ko tu ieraudzīsi, nav nekā slikta. Tas nav arī Līmeņa pārkāpums. Viss ietilpst Līmenī. Vai saprati?
— Sapratu. Nebaidīties. Un nebrīnīties.
— Nebaidīties. Iesim.
Ierēdnis pieveda viņu vestibilā pie kādām durvīm un atslēdza tās,
— Ej iekšā.
Piteks iegāja. Ierēdnis viņam sekoja un aizvēra durvis.
Šeit bija tumšs. Noklikšķēja slēdzis, un kļuva gaišs.
Ierēdnis palūkojās uz Piteku.
— Redzu, ka esi pārsteigts. Vai tādu gaismu nekad neesi redzējis?
— Es… protams, ne. Kur gan lai būtu varējis to
redzēt?
— Taisnība, vairāk nekur. Raugies šurp. Kā tev liekas, ko tas atgādina?
Piteks sastomījās. Visvairāk tas līdzinājās videoekrā- nam, bet diez vai to vajadzētu ierēdnim sacīt.
— Tiešām nezinu … Nevaru iedomāties.
— Tev taisnība. Nu, pieņemsim, ka tas līdzīgs mazam, tumšam lodziņam. Tas īstenībā arī ir logs, tikai ne tāds kā pārējie. Tajā tūlīt ieraudzīsi Sargātāju…
Atkal noklikšķēja slēdzis.
Ekrāns kļuva gaišs.
Lielā istabā sēdēja cilvēks ar muguru pret logu. Logam priekšā bija biezi, balti aizkari.
Cilvēks sēdēja pie galda. Viņa priekšā atradās papīri. Viņš piecēlās un piegāja pie kaut kā, kas stāvēja pie sienas.
Tā bija pults. Piteks būtu varējis zvērēt: lai arī ne sevišķi jaudīga, tā tomēr bija skaitļotāja pults.
Skatīdamies papīra lapā, kuru turēja rokā, Sargātājs nospieda uz pults dažus taustiņus. Pēc tam atgriezās pie galda, taču tūlīt neapsēdās. Viņš piegāja pie loga, pavēra aizkarus un brīdi lūkojās ārā.
Skatienam pavērās brīvs laukumiņš, un Piteks tajā ieraudzīja pelēko ēkas sienu bez logiem. Tātad kabineta logs izgāja uz laukumu.
Cilvēks nolaida aizkaru un pagriezās. Kļuva redzama viņa seja. Tā bija domīga un nogurusi.
Viņš apsēdas un atkal iedziļinājās papīros.
Ekrāns nodzisa.
— Cilvēk, tu esi redzējis ļoti daudz! — teica ierēd-, nis.
— Ak, pat nezinu, ko sacīt… Kā pateikties. .
— Esi godīgs pilsonis — vairāk nekas nav vajadzīgs ne Sargātājam, ne man. Un vēl: nevaicā man, kā tas ierīkots.
— Nevaicāšu. Saki — vai ir ļoti grūti būt Sargātājam?
— Ļoti, ļoti grūti! Ne velti viņi gatavojas ilgus gadus, apgūstot visus Līmeņa noslēpumus … Cilvēk, nu pietiek, man jārunā arī ar citiem, bet tu esi ieraudzījis visu, ko gribēji.
— Tev taisnība. Esmu bezgalīgi pateicīgs …
Viņi izgāja vestibilā. Gaisma aiz muguras nodzisa.
Vestibilā Piteks gandrīz satikās vaigu vaigā ar vīru, kas bija atnesis vēsti par sadursmi. Viņš tikko iznāca no gaiteņa.
Viņu skatieni sastapās, un Piteks saprata, ka ir pazīts.
Apsardzes vīram patiesi grūti bija aizmirst iegareno, zaļo mednieka klejotāja acu skatienu. Cīņas laikā viņi bija raudzījušies viens otrā.
Piteks palocījās ierēdnim un steidzīgi devās uz izeju.
Aizverot aiz sevis durvis, viņš ieraudzīja, kā vīrs ar veselo roku rāda uz viņu un kā pārmainās ierēdņa sejas izteiksme.
Piteks izskrēja uz lieveņa. No laukuma pretējās puses viņam pamāja Georgs. /
Piteks pameta viņam ar roku un sāka skriet gar ēkas fasādi.
Georgs nesteidzīgi devās uz to pašu pusi,
Viņš neuztraucās. Viņš iepriekš juta, kad nāksies cīnīties un kad viss beigsies mierīgi. Šoreiz cīņas sajūtas nebija.
Un patiešām, lai cik savādi, bet Pitekam neviens ne- dzinās pakaļ. Iespējams, ka ierēdnis nenoticēja apsardzes vīram. Varbūt nebija neviena, kas varētu dzīties pakaļ. Vestibilā sardzes nebija, un to tur arī nevajadzēja.
Aiz stūra Georgs panāca Piteku, un viņi mierīgi devās pa pilsētu tajā virzienā, kur meža parkā bija atstāts kuteris ar meiteni pie tridivizora.
Pilsēta turpināja savu nesteidzīgo dzīvi. Gāja cilvēki, brauca ekipāžas. Izlūki satika dažus vezumniekus. Katros ratos bija iejūgts pāris spēcīgu vilcēju. Riteņi smagi dārdēja.
— Smaga krava, — piezīmēja Georgs.
— Jā. Bet maza.
— Dzelzs.
— Laikam. Vai nav par daudz pavadoņu?
Viņi pavadīja ratus ar skatieniem.
Kas tā var būt par dzelzi?
Abi saskatījās un pamāja.
Georgs sajuta, ka tuvojas cīņa.
— Nu, ko tu paguvi izdarīt? Vai Sargātāju redzēji?
— Iedomājies tikai — jā.
— Oho!
— Un vēl šo to.
— Ko tad?
— Namā ir elektrība un elektronika.
— Kas?
Viņi apstājās.
— Tad, redz, kā… Un es brīnījos, ka celtne pretējā pusē būvēta no plastmasas. Vismaz ir apdarināta ar to.
257
— Arī interesanti. s *
9 — 2043
— Elektrība. Un energoiekārta? *
— Nekādu pazīmju.
— Vai nu tā atrodas ēkā, vai arī strāvu pievada pa kabeli. Gaisa līniju neesmu manījis.
— Pagaidi, līdz būsim apgājuši visu kvartālu. Viņi apgāja kvartālu. Elektrolīnijas nebija.
— Tas nozīmē, ka šī nav vis nekāda vienkāršā pilsēta.
. — Jā … Ko tu vēl redzēji?
•— Apmēram apjēdzu, kur atrodas vismaz viens no Līmeņa Sargātājiem.
— Dodamies ātrāk .uz kuteri. Sāku uztraukties, vai to vairs atradīsim.
— Tad ej un lido prom pie mūsējiem. Es palikšu. •— Kāpēc?
— Novērošu Sargātājus. Iespējams, ka uzzināšu kaut ko par Šuvalovu. Ja katrs garāmgājējs var skatīties uz Sargātāju, vai tiešām tāds cilvēks kā Šuvalovs nepanāks tikšanos ar viņu? Gaidīšu tevi šeit rīt šajā pašā laikā.
Uve Jorgens stāvēja, iespiedis rokas sānos. Uz krūtīm viņam karājās automāts. Krietnais, labais automāts.
— Uz vietas! Viens, divi, trīs! … Uz priekšu, marš! «Mūzika!» viņš nodomāja, ieklausoties dobjajā soļu
dimā. «Ko vērtas visas simfonijas? Šī ir mūzika!»
— Vads, stāt! Viens, divi! Bēthovens!.
— Pa vienam »no kreisās, ar' pārskrējieniem, uz priekšu — marš!
Uve Jorgens tīksminājās.
Lai viņam dod vai pēdīgos kropļus — pēc nedēļas viņš arī no tiem būs iztaisījis …
Bruņiniekus, — viņš ar lūpu kaktiņu pavīpsnāja.
— Ei, kā tu turi automātu? Kā tagad varēsi šaut? Tā tev nav nekāda nūja!
«Nē,» viņš nodomāja, «cilvēki arī uz šīs planētas cilvēki vien paliek. Cilvēki vienmēr ir cilvēki. Vajag tikai iedot tiem rokās kārtīgus ieročus, un tie…»
Kā viņi tur mēdza teikt — dievs radījis cilvēkus dažādus, vienus stiprus, citus vājus. Taču misters Kolts izgudroja savu četrdesmit piekto kalibru un tādā veidā vienādoja iespējas …
— Uzmanību! Pa kājniekiem… Jostas augstumā..« īsām kārtām …
Noklakšķēja aizslēgi.
Pagaidām tukšā.
Pagaidām.
* * *
Nokāpis no zirga, Nikodims to piesēja pie slitas. Pieklauvēja. Iegāja iekšā. Sacīja — «labs vakars». Lūdza padzerties. Viņam iedeva. Ja bija izsalcis, pabaroja. Iztaujāja par jaunumiem. Arī viņš taujāja. Cik spēdams atbildēja. Viņš jutās ierasti un viegli. Ja visu mūžu tā varētu. Tie bija vienkārši, labestīgi, strādīgi cilvēki. Krietni. Viņš centās neskatīties uz meitenēm. Bija taču devis mūka zvērestu. Protams, visos laikos tas ir pārkāpts. Cilvēks ir grēcīgs, grēcīgs gan. Bet ne jau tādā mērā, lai zaudētu godu.
Pārnakšņojis mājā vai siena zārdā, devās tālāk. Taisns ceļš veda starp plašiem laukiem. Spēcīgi vērši, kuru senči arī droši vien atvesti no Zemes, pāriem, bet dažu- viet pat četratā vilka smagus arklus. Tie šķēla tumši
brūnu zemi. Putni uzlasīja tārpus. Šeit ievāca divas ražas gadā. Klimats silts, un zeme laba. Viss auga griezdamies.
Mūks jādams pūta vien — vajadzētu lietu. Un kā pēc pasūtījuma sāka līt.
Kādā vietā viņš neizturēja un teica:
— Palaid mani.
Neviens nebrīnījās un neliedza. Ar, ja gribi.
Pusi dienas nostaigāja aiz arkla. Nogura. Pēc tam domāja: treniņš nepieciešams, bet aršana nav vis nekāds treniņš. Tas ir visu darbu pamats. Cilvēkus baro…
Viņš pēkšņi arī par sevi tieši tā nodomāja: cilvēkus barojam.
Atkal raisījās sarunas.
— Kam pieder zeme?
Viņu nesaprata.
— Kā — kam? Zeme ir zeme. Pati sev pieder.
Nē, nesaprata gan.
— Vai tad pie jums nav tā, ka tas ir tavs, bet tas — mans?
•— Kā ne — ir. Piemēram, apģērbs mans. Es to nēsāju*
— Ja labība izaugs, kam tā piederēs?
— Maizi visi ēdīs. Tātad — nevienam. Cilvēkiem.
— Ahā… — Mūks nopūtās. — Nav jums skaidrības par dievu.
— Par ko?
— Dieva jēdziena jums trūkst.
— Varbūt tas ir pilsētā. Tur ir pat mūra mājas.
— Eh… — Mūks nopūtās. — Vai saulīte jūs neuztrauc?
Brīnījās.
—< Nav jau nekāda muša. Laiks ari labs. Labība briest.. .
— Tāpēc ka saulīte pagaidām mierīga. Bet ja nu piepeši..
— Kas — piepeši?
— Runā, ka …
Par to smaidīja.
— Droši vien pilsētā runā. Mēs uz sauii skatāmies kā pienākas. Pie mums viss kārtībā, mums baumās nav ko klausīties.
Pareizi. Kārtīgi un pamatīgi, jo zeme. Bet saule…
Ak, saule, saulīte, nav, kas tevi apvalda!
Jo citādi varētu palikt šeit. Tas nav viņa darbs — lidot. Te dzīve viegla, pasaulīga. Mierīga dzīve. Vakaros spēlē ainas — gan ne no dieva rakstiem, bet pasaulīgas. Interesanti. Spēlē paši, citi atbrauc — un ari spēlē. īpašas mājas uzceltas šim nolūkam. Tiesa, nav tridivizoru. Un nemaz nevajag.
Mājas arī krietnas, ērtas. Tīras.
— Vai tad lopus neturat?
— Lopi pļavās.
Tomēr gaļu ēda katru dienu. Daudz ne, bet tomēr
ēda.
Slikti, ka dieva nav. Ja patiesība jāteic, tad arī viņš pats — Nikodims — atradinājies no dieva. Kamēr visi apkārt ticēja, arī pats ticēja. Tagad apkārt neviens netic, un pats …
Tiesa gan, lūgšanas skaitīja. Čukstus vai domās. Un krustījās. Ieradums taču, ak kungs! Četrdesmit gadu skaitījis lūgšanas — uzreiz neatmetīsi. Vai kādam no tā sliktāk?
— Palieciet sveiki.
— Lai Skaistums ar tevi!
Jāja tālāk un domāja grūtu domu.
Viņi neaizies no šejienes. Nenoticēs. Nēr neaizies vis. Vai gan ir viegli aiziet no tādas zemes, no rāmas dzīves — un tā uzreiz ne no šā, ne no tā pamest laukus, lopus, mājas, saspiesties dzelzs kuģos, lidot kaut kur caur melnu tukšumu…
Lidot prom no tāda skaistuma, kas neeksistē pats par sevi vien, bet ir ar cilvēkiem. Skaistums jau pastāv pats par sevi, bet, ja cilvēki to neievēro, tas tiem neatvieglo dzīvi, Šeit skaistums ir kopā ar cilvēkiem — tie saskata to, glabā, novēl cits citam.
Varbūt tādēļ viņi ir tik mierīgi, pārliecināti, labestīgi? Acīmredzot saprot: ja pasaulē ir skaistums, tātad šī pasaule ir pareiza.
Varbūt tieši to kādreiz gribēja Nikodims pats arī? Toreiz uz Zemes neieguva. Tālu nācās lidot, lai satiktu,
Nikodims varētu ar viņiem labi sadzīvot. Strādātu tāpat kā viņi. Ar gaišu dvēseli katram vēlētu: lai Skaistums ar tevil
Un no šejienes vairs prom neaizietu.
Visticamāk, ka arī viņi paliks.
Ar spēku nepiespiedīsi aiziet. Pamatīga tauta. Stipra.
Ja nu vienīgi izdotu tādu rīkojumu? Arī tad vēl nav zināms.
Pacelt, saviļņot, iekustināt…
Kļūt par pravieti?
Droši vien piekaus …
Ko citu lai izdomā? Neko.
Ak tu, pravieti, pravieti, nelaimes putns …
Tomēr nekur no tā neizbēgsi…
Nav viegli izšķirties. Vispirms pašam sevi jāpaceļ, jāsaviļņo, jāiekustina….
Vakarpusē atkal:
— Labs vakars ,».
— Esi sveiks.
Vakariņoja.
•— Jāju te garām, netālu ieraudzīju: šķērsu pāri laukam neaparta josla. Apkārt viss apsēts, bet tā — nearta. It kā būtu ceļš, bet nav. Kāpēc tā? • Raustīja plecus.
— Neairam. Nekad neesam aruši.
— Kāpēc? ' /
— Nedrīkst.
— Bet kāpēc tad ne?
Nezināja. Šī josla nekad nebija ,arta, un arī tagad katru gadu atgādina, lai neaizmirstu: nedrīkst apart. Ja no zemes izspraucas kāds kociņš, tas jānocērt. Zāle var augt. Bet lopus nedrīkst laist.
— Ak tā.
— Tā gan.
— Un cik tālu tā ved? Galu neredzēju …
— Kas zina. Runā, ka līdz pašai galvaspilsētai.
— Bet uz otru pusi?
— Tāpat. Taisni vien. Esam dzirdējuši, ka ieiet mežā.
— Jā, taisna jpsla.
— Taisna gan.
— Vai braukt pa to nedrīkst?
— Nedrīkst vis.-
— Nu, paldies par cienastu. Palieciet sveiki.
— Paliec sveiks …
Izgāja ārā. Apsegloja zirgu. Tas bija atpūties, paēdis, padzēries.
— Un no kurienes tu pats esi — vai no Līmeņa?
— Esmu ceļinieks. Jāju, skatos, kā dzīvojat. Tāds uzdevums.
— Mēs dzīvojam labi.
Būtu jāsaka — paldies dievam. Neteica.
Viņš paklanījās, uzkāpa zirgā. Atkal devās ceļā,