Savam brālim sargs

SEPTIŅPADSMITĀ NODAĻA

Dokumenti

Sarunas pa radio starp kuteri Nr. 1 un ekspedīcijas kuģi «Zonde» (Ieraksts)

Kuteris: Izsaucu kuģi. Šeit kapteinis. Kā dzirdat?

Kuģis: Dzirdam labi. Šeit Rok^. Kā dzirdat jūs?

Kuteris: Normāli. Kas uz kuģa? Kuģis: Mums viss kārtībā. Doktors novēro. Aparatūra kārtībā. Motori gatavībā. Kuteris: Vai varat startēt jebkurā brīdī? Kuģis: Varam.

Kuteris: Laika kontrole. Man ir septiņpadsmit nulle piecas. Kuģis: Precīzi septiņpadsmit nulle piecas. Kuteris: Lūdzu atzīmēt šo laiku. Kuģis: Ir fiksēts.

Kuteris: Ja četrdesmit astoņu stundu laikā, atkārtojui četrdesmit astoņu stundu laikā..s

Kuģis: Četrdesmit astoņu stundu laikā, sapratu.

Kuteris: Ja šajā laikā jūs nesaņemsiet nekādus citus norādījumus, pavēlu uzsākt operāciju. Vai sapratāt? Pēc četrdesmit astoņām stundām uzsākt operāciju, ja no manis vai no kāda cita ekipāžas vai ekspedīcijas locekļa nebūsiet saņēmuši citus rīkojumus.

Kuģis: Vai no jebkura?

Kuteris: Ja pirmais pilots paziņos par kapteiņa bojāeju. Ja jebkurš cits ekipāžas loceklis paziņos par kapteiņa un pirmā pilota bojāeju.

Kuģis: Sapratu jūs. Pēc četrdesmit septiņām stundām piecdesmit septiņām minūtēm.

Kuteris: Pareizi. Tajā gadījumā, ja novērojumi neliecinās, ka briesmas draud ātrāk.

Kuģis: Ja draudēs briesmas, es visu izdarīšu tūlīt.

Kuteris: Jā. Tad negaidi no mirkli. Bel ceru, ka viss nokārtosies.

Kuģis: Arī es domāju tāpat. Viss būs kārtībā,

kaptein.

Kuteris: Sveiciens Averovam un vislabākie novēlējumi. v '■"■,'

Kuģis: Sveiciens visiem mūsējiem.

Kuteris: Pieņemts. Man viss. Beidzu.;

Kuģis: Beidzu.

» * Ss

Šuvalovs acīmredzot pareizi uzskatīja, ka tiem cilvēkiem, kuri atrodas vadībā, var būt daudz trūkumu, to-vidū (kā liecina vēsture) dažkārt ļoti netīkami, taču šie cilvēki nevar būt muļķi. Tā kā pašlaik briesmas, kas draudēja planētai, bija vienādas visiem iedzīvotājiem neatkarīgi no viņu veselības, spēka, sociālā stāvokļa un tamlīdzīgi, Šuvalovs domāja, ka vadība nenoniecinās ne mazāko glābšanās iespēju un ar prieku izrādīs pretīnākšanu tiem, kas tādu glābiņu piedāvās.

Taču viņa stāvokli nekāda iniciatīva nebija iespējama. Viņš nespēja ietekmēt notikumu gaitu un varēja tikai pieprasīt, lai viņam dotu iespēju tikties ar kādu no Līmeņa Sargātājiem. Tomēr viņa lūgumi un prasības bija veltas. Viņam katrreiz atbildēja vienu un. to pašu:

— Pēc sprieduma tu varēsi lūgt to mīkstināt. Tad tavu lūgumu izskatīs Sargātāji. Pagaidām viņiem ar tevi nav par ko runāt.

Atvainojiet! — Šuvalovs iebilda, —- Man labāk zināms, vai man ir iemesls sarunai!

— Iespējams. Taču likums neatļauj Sargātājiem uzklausīt noziedznieku, pirms tas nav notiesāts.

Ar likumu nevarēja strīdēties.

Laiks ritēja strauji. Kad pienāca brīdis stāties tiesas priekšā, Šuvalovs nolēma izmantot acīmredzot beidzamo līdzekli, kāds bija atlicis viņa rīcībā.

>ļi % #

Viņu tiesāja lielā, cilvēku pilnā zālē. Tās sienas un griestus klāja savāds gleznojums, kura asās un drūmās krāsas pakāpeniski, sākoties no grīdas, jo augstāk, jo vairāk pārtapa maigos un nomierinošos toņos. Iespējams, ka šis gleznojums simbolizēja taisno tiesu, kā uz Zemes — dievietes aizsietās acis un svari rokā.

Tiesneši bija pieci. Viņi atradās uz paaugstinājuma, taču ne pie galda, kas Šuvalovam būtu licies dabiski, — galda nebija, viņi sēdēja dziļos krēslos. Tie bija salikti puslokā, un tā centrā novietots ķeblis, uz kura nosēdināja Šuvalovu. Tiesneši bija padzīvojuši, vārdos un žestos atturīgi cilvēki. Toties publika atklāti izrādīja emocijas, un uzreiz kļuva skaidrs, ka tās nav labvēlīgas Šuvalovam,

Acīmredzot publika nebija atnākusi Sensācijas dēļ (kā sākotnēji nodomāja Šuvalovs, kad viņu ieveda un viņš ieraudzīja pārpildīto zāli), Cilvēki bija patiesi Sašutuši un satraukti. Viņu sejās bija lasāms pārdzīvojums par to, kuram bija uzbrukts, un tajā pašā laikā ne gluži naids, bet tāda kā auksta atsvešinātība, kas pilnībā attiecās uz tiesājamo.

Rituāls bija vienkāršs. Publikai paziņoja, ko tiesās un par ko. Tad Šuvalovam vēlreiz paskaidroja, ka tiesās tieši viņu, un sīki izskaidroja, ko viņam inkriminē, Pēc tam sāka liecināt vezumnieki, tiesnesis un cietušais astronoms. Viņš runāja, un viņa skatiens tā vien vērsās pret Šuvalovu (lai gan astronomam bija jāvēršas pie tiesnešiem), un šajā skatienā bija neizpratne un nožēla.

— Tātad, tiesājamais, vai tu atzīsti sevi par vainīgu, ka gribēji un mēģināji izdarīt slepkavību?

Laikam īstais brīdis bija klāt.

Šuvalovs piecēlās.

— Augstā tiesa …— viņš iesāka.

— Saki vienkārši: tiesneši.

— Tiesneši! Es atzīstu sevi par vainīgu.

Viegls troksnis pāršalca zāli.

— Taču tā ir tikai maza daļa no tiem noziegumiem, kuros mani var apvainot!

Zālē iestājās klusums.

— Es, sistemātiski pārkāpjot Līmeni…

Atkal troksnis.

— .. atradu iespēju, kā izdarīt patiešam briesmīgu un cietsirdīgu noziegumu!

Atkal — nāves klusums.

— Tā sekas būtu nepārredzamas un novestu pie LI*, meņa sabrukšanas, bet pēc tam gan jūsu, gan visu cii-, vēku dzīve kļūtu neiespējama. Pašlaik es esmu jūsu rokās, bet atcerieties: es neesmu viens! Ja notiks manis iecerētais — jūs visi iesiet bojā!

Zālē kāds vārgi iekliedzās. Kāds sāka raudāt. Šuva-, lovs ievilka elpu.

— Es vēl nezinu, kādu paņēmienu mēs lietosim. Jo, tiesneši, mēs zinām divus paņēmienus, un ar ikvienu no tiem var panākt tādu rezultātu.

Šuvalovs apklusa. Viņš tīšām ieturēja pauzi.

— Runā! — mazliet aizsmakušā balsī teica tiesnesis, kurš sēdēja vidū.

•— Mēs varam Izdarīt tā, ka visu pārņems uguns, Jūsu mājas. Darbnīcas. Tīrumus. Mežus. Upes sāks vārīties un iztvaikos. Pat asinis sāks vārīties jūsu dzīslās —: vīriešiem un sievietēm, večukiem un bērniem. Viss aizies bojā, viss sadegs, dzīve pārtrūks un nekad šeit vairs neatdzims. Lūk, tiesneši, viens paņēmiens!

Atkal viņš apklusa, un atkal tas pats tiesnesis teica:

— Runā taču!

■— Otrs paņēmiens ir tāds. Mēs izsauksim aukstumu. Drausmīgu aukstumu. Nodzisīs saule. Visu pārklās ledus garoza. No aukstuma aizies bojā augi un koki. Iestāsies bads un briesmīgs Sals. Upes aizsals līdz dibenam, un viss dzīvais tajās ies bojā. Kādu laiku jūs vēl varēsiet paslēpties no sala telpās, bet bads jūs pazudinās. Visi nomirs. Un dzīvība pārstās eksistēt. Katram no jums un visiem kopā.

Tiesnesis labajā malā iebilda:

— Bet mirsi ari tu, tiesājamais! Un arī tavi biedri ies bojā.

— Jā, — Šuvalovs atbildēja, — tur jau ir tā lieta^

Jo jāmirst ikvienam. Bet mēs nolēmām: ja reiz jāmirst mums, tad lai mirst visi.

— Tiesājamais.. , Vai tiešām tu tā neieredzi cilvēkus?

Šuvalovs neatbildēja uzreiz. «Ak dievs,» viņš domāja, «es pārāk mīlu cilvēkus, pat muļķus, — jo viņi taču nav vainīgi savā muļķībā, nav vainīgi pie tā, ka ir zināšanas, kas izrādās pārāk smagas to netrenētajām smadzenēm…»

— Jā! — viņš izsaucās. — Es neieredzu cilvēkus!

— Un tomēr… Tas, ko tu sacīji, skan briesmīgi, bet… Kā lai mēs noticam visām tām šausmām, šīm nelaimēm?

— Vai patiesi jūs neticat, ka tas, kas mierīgi un aukstasinīgi mēģina nogalināt cilvēku, spēj paveikt to, ko es jums teicu? »

«Neticiet,» viņš domāja, «neticiet vien … Bet to vidū, kuri pašlaik sēž zālē, atradīsies vismaz daži, kas noticēs, — un baumas nebūs apturamas, un, šā vai tā, jums nāksies griezties pie manis, jo neviena cita nebūs, pie kā …»

Tiesneši pusbalsī aprunājās. Zālē pieauga troksnis.

— Tiesājamais! — pie viņa vērsās tiesnesis, kas sēdēja vidū. — Saki, vai nav iespējams šos noziegumus novērst? Ko tu gribi?. Varbūt, ja mēs tevi atlaidīsim brīvībā un apsolīsim nesodīt, un atļausim aizbraukt, kurp tu vēlies …

Šuvalovs papurināja galvu.

— Tiesneši! — viņš sacīja. — Man jums jāpaziņo, ka esmu jau sācis nožēlot, ka iecerēju un sagatavoju tādus noziegumus. Jo tagad man liekas — cilvēki tomēr nav pelnījuši tādu galu. Taču vienīgi es zinu, kā novērst to, ko esmu iecerējis.

— Vai to vēl var novērst?

— Pagaidām vēl var.

Tiesnesis piecēlās.

— Mēs pieprasām, lai tu mums pateiktu — kā! Lai arī tu mēģināji izdarīt briesmīgu noziegumu, novērsis jaunu, daudz šausmīgāku, tu daudzējādā ziņā izpirksi savu vainu! t

— Jā! Jāf — zālē kliedza.

— Esmu ar mieru, tiesneši.

— Runā!

Šuvalovs atkal ieturēja pauzi.

«Smieklīgi,» viņš domāja, «cik vienkārši to visu bija izdomāt! Neviens cilvēks neparko neticētu, ja es atkal būtu sācis runāt par pārnovas uzliesmojumu, — neticētu, lai gan mani pierādījumi no zinātnes viedokļa būtu nevainojami. Bet jūs esat spējīgi un gatavi noticēt tam pašam kā ļauna nodoma sekām. Mīļie, vientiesīgie, neizglītotie cilvēki…»

— Es runāšu, tiesnesi, — viņš svarīgi noteica. —Taču ne ar tevi un ne ar vienu no jums.

— Kāpēc?

— Tas taču attiecas uz visiem cilvēkiem, vai ne? Uz visu Līmeni, vai ne? Un būs taisnīgi, ja.es pateikšu tiem, kuri sargā Līmeni!

Tiesneši pusbalsī apspriedās.

— Vai tu to pieprasi, tiesājamais?

— Jā. Citādi neesmu ar mieru. Bet pēcāk, ja to vēlēsies Sargātāji, izstāstīšu arī visai tautai.

Tiesneši atkal apspriedās. Tad vidū sēdošais paziņoja:

— Šodien sprieduma nebūs. Par visu, ko stāstīja tie- sājamais* mēs paziņosim Sargātājiem, un viņi izlems.

Zāli pāršalca atvieglojuma nopūta.

Visatvieglotāk uzelpoja Šuvalovs. Tas nu būtu padarīts, viņš nodomāja. Beidzot varēšu satikties ar viņu vadību. Paskaidrot. Pārliecināt. Un sākt darbu .. s .

Viņš atkal — šoreiz jau ar pilnīgi citām jūtām — pārlaida skatienu cilvēkiem, kuri bija sapulcējušies Zālē. Arī viņi, nesteigdamies izklīst, raudzījās Viņā — daži ar bailēm, daži vienaldzīgi, citi ar niknumu. Taču viens skatījās ar smaidu, ar jautru smaidu. Šuvalovs izbrīnījās — simpātiju izrādīšana te bija pārāk nevietā. Viņš savilka uzacis. Smaidošais uztvēra viņa skatienu, pasmaidīja vēl platāk un piemiedza aci. Tad Šuvalovs pazina Piteku, un viņam ap sirdi kļuva pavisam labi un sagribējās dziedāt.

* * H*

v >

— Starp citu, — Vecākais Līmeņa Sargātājs sacīja, — jums jau nemaz nebija iespējams iegūt par murite pareizu priekšstatu. Iznācis tik muļķīgi.,, Taču atzīstiet pats — jūsu vizīte mums bija vismaz negaidīta. Kas gan varēja iedomāties, ka jūs esat no Zemes?

Šuvalovs labprāt pamāja. Beidzot viņš sarunājās ar sev līdzīgu cilvēku, un tas uzreiz bija jūtams. Protams, zināšanu līmenis atšķiras, bet tomēr tas ir cilvēks, kurš acīmredzot domā pietiekami plaši un vērienīgi,

Sargātājs noguris paberzēja pieri.

— Jā, aplams priekšstats… Jums droši vien daudz kas likās patvaļīgs, nesaprotams, nepieņemams .., Droši vien tā bija. Man grūti-spriest par jūsu pašreizējo civilizācijas līmeni, tomēr saprotu, ka visus šos gadsimtus tā nav stāvējusi uz vietas un acīmredzot ir attīstījusies ne gluži tajos virzienos kā līdz mūsu senču ekspedīcijai, —* lai gan tas nav precīzi, bet tā mēs viņus saucam.

— Vispār jums taisnība, Šuvalovs piekrita. «— Zeme nedaudz mainīja mērķus un metodes.

— Kas attiecas uz mums, tad mums citas izejas nebija. Mūsu attīstības raksturs bija noteikts iepriekš.

— Vai jūs neizstāstītu sīkāk?

— Jā, lūdzu, lūdzu… Uz Zemes droši vien vēl atceras mūsu ekspedīciju?

— Galvenokārt — speciālisti un vēsturnieki. Atceramies, ka bija vairākas ekspedīcijas.., bet par to rezultātiem mums nekas nav zināms.

— Viens no rezultātiem ir jūsu priekšā..'. Pamēģiniet iztēloties, kā tas viss notika, un jūs sapratīsiet, ka tas nemaz nevarēja citādi beigties. Iedomājieties, ka ārkārtīgi maza cilvēku grupa — ne vairāk par diviem simtiem pamet Zemi, lai nekad vairs uz tās neatgrieztos. Lai paliktu uz vienas no tām planētām, kuras eksistence tika hipotētiski pieļauta — tikai pieļauta! —1 konkrētajā zvaigžņu sistēmā. Būtībā cilvēki lido uz labu laimi- Likme — dzīvība. Jo, ja viņiem neveiksies un planētu vismaz apdzīvojamu — nebūs, viņi, iespējams, vēl spēs atgriezties, bet tikai jau lielā vecumā un atlidos nezināmā laikmetā.

Šuvalovs pamāja.

— Jūs, -protams, saprotat, ka tie, kuri lidoja, bija entuziasti, cilvēki it kā no citas pasaules, lai gan, protams, neatlaidīgi, izturīgi un prasmīgi. Tādi dažkārt mēdz būt. Un viņiem noteikti piemita arī avantūristis- kas noslieces. Tātad viņi lidoja, dodot priekšroku cerībai, ka vajadzīgā planēta atradīsies, uz tās varēs nosēsties un tur būs iespējams dzīvot. Kā jūs tagad redzat, cerības piepildījās.

Šuvalovs atkal pamāja.

— Viņi lidoja, lai šeit iekārtotos un dzīvotu. Lidoja, pametuši pietiekami augsti attīstītu civilizāciju. Bet tad, vēl pirms starta, stājās spēkā tās likumsakarības, ar kurām agrāk, Saules sistēmas apguves laikā, cilvēki nesadūrās. Cilvēki saprata, ka no starta brīža tiem nāksies paļauties tikai pašiem uz sevi. Pat sakari ar Zemi kļuva jo dienas, jo vājāki. Jau iepriekš bija skaidrs, ka sakari starp cilvēci un tās jaunajām planētām kosmosā praktiski nebūs iespējami. Tāda ekspedīcija prasa pārāk daudz spēka, un pārāk liels ir lidojuma riska procents. Par regulāriem reisiem vismaz reizi gadsimtā nopietni nevarēja pat domāt.

— Tas kļuvis iespējams tikai pašlaik, — Šuvalovs teica.

— Nu ko, nav slikti. Tomēr tie, kuri lidoja toreiz, ar kaut ko tādu nevarēja rēķināties. Tātad gaidāmā atraušanās no dzimtās civilizācijas lika pārdomāt: kādu tās daļu iespējams paņemt sev līdz un ko no paņemtā varēs saglabāt un iedzīvināt jaunajā vietā?

— Saprotu.

— Kā jūs zināt, ikviena tehniskā civilizācija ir sarežģīts parādību komplekss, kur viss cieši saistīts savā starpā. Un, lai ņemtu līdz, teiksim, tādu primitīvu tehnikas sasniegumu kā elektroskuvekli, vajadzētu ņemt ^rī visu nepieciešamo jaunas elektrostacijas būvei jaunajā vietā — sākot ar materiāliem un ģeneratoriem un beidzot ar būvtehniku, transportlīdzekļiem, degvielu, rezerves daļām — un tā tālāk.

•— Jā, mūsu laikā šo problēmu nopietni pēta.

— Bel; toreiz tikko sāka. Tātad nāktos ņemt līdz pārāk daudz, un nevarēja cerēt, ka trūkstošo būs iespējams pagatavot uz vietas. Lai pagatavotu to pašu elektroskuvekli, nepieciešams daudz un dažādu pietiekami augstu attīstītu tehnikas nozaru, kas, protams, nevar tikt pārsviestas "no Zemes. Es nezinu, kādi ir jūsu kuģa izmēri. s g

— O, jums būs iespēja ar to detalizēti iepazīties. ,,

— Iepriekš pateicos.,. Katr^ ziņā jūs diez vai iztēlojaties, cik maz tajos laikos varēja paņemt līdz. Bija jārēķinās ar katru masas gramu un katru apjoma kubikcentimetru.

— M-jāft* Es negribētu atrasties viņu vietā.

— Es ari ne. Viņiem vispirms bija jāizlemj: kas ir vissvarīgākais kolonijas radīšanai tukšā vietā un bez spēku pieplūdes no ārienes. Kas ir absolūti nepieciešams.

— Spriežot pēc tā, ka kolonija ir iedzīvojusies, viņiem izdevās atrast pareizo lēmumu?

— Jā.

— Un tas izrādījās < t E

— Tie bija cilvēki.

— Cilvēki?

— Tieši tā. Bija izpētīts, — lai kolonija neizmirtu, nevārguļotu, visbeidzot, nedeģenerētos, tajā pirmām kārtām jābūt noteiktam cilvēku skaitam, ne zemākam par kritisko līmeni, kuru toreiz novērtēja aptuveni ar vairākiem tūkstošiem cilvēku.

~ Tā. .

— Jā. Ievērot tādu noteikumu bija neiespējami kaut vai tāpēc, ka kuģī varēja paņemt divsimt cilvēku un tiem visnepieciešamāko. Ne vairāk,

— Patiesi, uzdevums nav bijis viegls.

— Visi saprata, ka, sākdama ar primāro skaitli —r simt pāriem, kolonija dabiskos apstākļos sasniegtu nepieciešamo skaitlisko sastāvu pārāk vēlu. -Pareizāk, tā nepagūtu to sasniegt, jo iznīktu krietni vien agrāk. Domāts taču tika par daudzām paaudzēm uz priekšu!

— Sarežģīti. Sarežģīti gan.

— Tomēr izeju atrada. Tā aparatūra, ko ekspedīcija paņēma līdz, tas mazums, ko bija iespējams-aizvest, bija domāts nevis enerģijas ražošanai, nevis zemes apstrādei vai metālgriešanai, bet gan < t , cilvēku atražošanai,

Šuvalovs saviebās.

— Baidos, ka es nebūtu varējis piekrist tādam lēmumam ,,»

— Nebija citas izejas. Tajā laikā jau bija pietiekami izstrādātas metodes, kā panākt, lai no jebkuras organisma šūnas varētu attīstīties pilnvērtīgs organisms. No jebkuras šūnas.

— To es zināju •»»

— Nepieciešamajai aparatūrai, ko ekspedīcija bija paņēmusi līdz, bija pietiekama jauda, lai jau pirmajā gadā saražotu tūkstoti mazuļu, tikpat — otrajā, un nepieciešamības gadījumā ražošanu varēja paplašināt. Izejmateriāls bija paņemts līdz no Zemes; miljoniem šūnu.;. Tādā veidā tika novērsta cilvēka deģenerācija, kas pretējā gadījumā noteikti rastos tik šaurā populācijā.

— Cilvēki no Trauka! — Šuvalovs nomurmināja. — Tad, redz, kā!

Viņa balsī bija nepatika.

Sargātājs palūkojās viņā.

— Redzu, ka jūs joprojām nevarat ar to samierināties.

— Diemžēl tā ir.., Es pat neesmu pārliecināts, ka tie, par kuriem jūs runājat, ir īsti cilvēki. Iespējams, drīzāk tie būtu saucami par bioloģiskiem robotiem? Vai tā nebūtu godīgāk?

— Jūs varat mani saukt arī par robotu, — Līmeņa Sargātājs ar smaidu piekrita, — ja tāds termins jums liekas pieņemamāks.

— Kā — jūs arī?

— Tāpat kā visi pārējie. Iespējams arī, ka ne visi, — dažkārt pie mums cilvēki piedzimst arī dabiskā veidā, bet ļoti reti. Mēs aizliedzam dzemdēt.

— Kāpēc?

■— Uzskatām, ka vēl neesam sasnieguši tik lielu skaitu, lai deģenerācijas briesmas kļūtu minimālas.

— Cik lielu skaitu jūs gribat sasniegt?

— Apmēram desmit miljonu.

■— Pašlaik jums ir .. *

— Mazliet vairāk par miljonu.

— Tik daudz? — drūmi pabrīnījās Šuvalovs.

— Mēs uzskatām, ka ļoti maz.

— Protams, viss atkarīgs no redzes viedokļa… Miljons, tas nav maz…

— Varbūt atliksim šos emocionālos vērtējumus. Tagad jums lr skaidrs, ko cilvēki bija atveduši sev līdz un ar ko sākuši savu darbošanos.

— Atvainojiet.,. Visam, ko es te redzu ..

Šuvalovs ar roku norādīja uz visu, kas atradās istabā.

Tā bija gara telpa bez logiem, apdarināta ar plastmasu, kas vēl pēc tik daudziem gadiem bija palikusi balta. No slēptiem gaismas avotiem plūda blāva, maiga gaisma. Gar sienām atradās rindas plauktu, piekrautu ar vienādiem aparātiem, no kuriem stiepās resni kabeļi.

— Traukam …

— Tieši tā, šim Traukam, šai cilvēku fabrikai bija nepieciešama enerģija — un iztikt bez tās jūs nekādi nevarējāt!

— Tā ir nepieciešama arī pašlaik. Tāpēc ekspedīcija paņēma līdz nelielu spēkstaciju — un arī kodoldegvielu tai. Enerģijas bija jāpietiek cilvēku ražošanai un' vēl dažām vajadzībām, bet nekādā- ziņā ne tam, lai attīstītu rūpniecību.

— Saprotu. Vai tiešām spēkstacija.»

— Jā. Tā darbojas arī tagad. Starp citu. * ? Taču nerunāsim par detaļām.

— Ko tad vēl ekspedīcija bija paņēmusi līdz?

— Protams — pietiekami jaudīgu skaitļotāju.

— Kāpēc?

— Pirmkārt, ražošanas vadībai. Tā taču prasa visstingrāko programmēšanu un visprecīzākos režīmus, ja jūs gribat, lai dzimtu cilvēki, nevis izdzimteņi.

— Jūs sakāt — dzimtu?

— Kā lai citādi pasaku? Cilvēks piedzimst, cita ceļa tam nav. Viņu nemontē no detaļām. Vide, kurā viņš attīstās, ir pietiekami svarīgs, tomēr nav principiāls faktors.

— Labi, nestrīdēsimies …

— Es arī tā domāju.. . Pirmais uzdevums — cilvēku skaits — bija atrisināts. Taču dzemdēt cilvēkus vēl na v viss, viņi arī jāpabaro, un vispār — jā dzīvo 1

— Jā.

— Te patiešām bija jāsāk no paša sākuma. Labi, ka cilvēki bija psiholoģiski sagatavoti.

— Kam?

— Tam, ka zemi nāksies art ar arkliem, un arī ne uzreiz. Pirmos divus trīs gadus, kamēr pieauga darba lopi, vajadzēja rakt ar lāpstām …

— Vai jūs arī lopus … ieguvāt tādā pašā veidā?

— Nevarēja taču nopietni paļauties uz to, ka daba varbūt būs radījusi uz planētas zirgus un vēršus un cilvēkiem atliks tos tikai pieradināt! Protams, viss bija atvests līdz un izaudzēts tieši tādā veidā, ,'m aparatūra atrodas ēkas blakus daļā. Tiesa, tā jau sen vairs netiek izmantota.

— Ak tā, jūs lopiem uzticaties vairāk, nekā cilvēkiem?

Mēs tikai par cilvēkiem vairāk rūpējamies. Atgriezīsimies pie tēmas. Protams, cilvēki, kas atlidoja šurp, jau iepriekš, uz Zemes, bija iemācījušies visus nepieciešamos darbus, bija kļuvuši par īstiem speciālistiem arhaiskajā zemes apstrādē. ♦» Viņi atveda sev līdz graudus, dārzeņu un zāļu sēklas.., Vieglprātība te nebija pieļaujama. Jau uz Zemes cilvēki iemācījās strādāt ar pirmatnējiem darbarīkiem — cirvjieih un zāģiem. Zināja, ka jaunajā vietā būs jāsāk no nulles. Gatavojās ilgi un pamatīgi. Un šeit tiem uzreiz nācās ķerties pie darba.

— Jā . ?, Sakiet, lūdzu: ir pagājis tik daudz laika, gadsimti .,., taču jūsu tehnikas līmenis palicis apmēram tāds pats, un, liekas, jūs sevišķi necenšaties to attīstīt, paaugstināt līmeni?

— Jums taisnība: mēs sevišķi necenšamies.

— Pat pretojaties tam, vai ne?

— Diez vai ir jēga to slēpt.

— Tieši tā. Kāpēc, ja atļauts vaicāt?

— Centīšos paskaidrot… Toreiz, pirms starta, bija skaidrs, kāds būs jaunās kolonijas tehniskais līmenis. Taču nebija sevišķi skaidrs, kādas psiholoģiskās un sociālās izmaiņas radīs pāreja uz tādu dzīvi.

— Vai jūs baidījāties no regresa?

— «MēS» — tas nav pareizi adresēts. Neaizmirstiet, ka, ja es arī esmu atlidojis ar to kuģi, tad tikai kā iekonservēta šūna.

— Atvainojiet, bet man patiesi ir visu laiku tāds iespaids . r» Protams, nevis «jūs», bet «viņi».

— Viņi uzskatīja, ka zināms regress ir neizbēgams. Taču, cik tālu tas ies un kāds būs tā raksturs, bez eksperimentāliem datiem bija grūti paredzēt,

— Patiesi.

— Vispirms vajadzēja parūpēties par to, lai sociālais regress nebūtu pārāk smags. Atgriešanās pie — teiksim atklāti — feodālisma un dzimtbūšanas laika tehnikas nedrīkstēja novest arī pie tā perioda, sociālajām koncepcijām.

— Vai izdevās no tā izvairīties?

— Izdevās. Mums nav un arī nav bijis privātīpašuma, , Šis jēdziens mūsu sabiedrībai ir svešs*

— Tomēr jūs to zināt.,,

— Mēs — tie, kurus sauc par Līmeņa Sargātājiem — sagatavošanās procesā ļoti nopietni studējam mūsu vēsturi. Visu līdz pēdējam. Citādi es nevarētu jums tik sīki izstāstīt.

— Jā, jūsu informācija ir ļoti interesanta. Tātad.,.

— Vadījās no tā, ka saitēm starp ražošanas spēku līmeni un sociālo iekārtu noteiktos apstākļos jābūt pietiekami elastīgām. Liela uzmanība tika pievērsta tam, lai nepieļautu morālu un tikumisku regresu. Galvenajos vilcienos tas izdevās. Lai nepieļautu reliģijas rašanos. Arī tas izdevās.

— Ļoti slavējami. Tomēr jūs neatbildējāt uz mana jautājumu: kāpēc jūsu līmenis neaug, vēl vairāk kāpēc tas izsludināts par pastāvīgu?

— Man liekas, to izprast nav grūti. Jums arī pašam skaidrs, ka ražošanas līmenis — pastāvot noteikumam, ka netiks pieļauta pārmērīga cilvēku pārslodze darbā — prasīja ārkārtīgi racionālu saimniekošanu. Katrā priekšmetā, katrā graudu saujā pie mums ieguldīts ļoti daudz darba…

— Dabiski…

— Jau no paša sākuma nebija citas iespējas kā uzticēt tam pašam skaitļotājam visu saimniekošanas vadību — gan ražošanu, gan sadali. Cilvēkiem atlika to apgādāt ar aktuālu informāciju un galējas nepiecieša- mlbas (galvenokārt morālas) gadījumā ieviest tā rekomendācijās nelielas korektīvas. Starp citu — ļoti reti,

— Ak tā…

— Tā gan.

—• Vai mašīna tika galā?

— Jā, protams. Tikai tā mūsu sabiedrība varēja attīstīties un nostiprināties. Tomēr…

— Es nojaušu. Jūs gribat sacīt, ka skaitļotaja iespē* -jas tomēr nav neierobežotas.

—- Ļoti žēl, bet tā ir.

— Tas var atrisināt tikai noteiktas sarežģītības pakāpes uzdevumus, vai ne?

— Saprotams. Vienā jaukā dienā iestājās tāds stāvoklis, kad kļuva skaidrs: jebkādas izmaiņas — vai nu ražošanas spēku raksturā, vai patēriņa raksturā, un tā tālāk — novedis pie tā, ka mašīna vairs netiks galā ar uzdevumu.

— Un jūs nolēmāt«•r <

— Protams, varēja riskēt: skaitļotāju izslēgt un pār^ ņemt visu savās rokās.

— Taču jūs to nedarījāt.

— Nē. Jo tad, lai nepieļautu kļūdas un jucekli, vajadzētu bezgala daudz speciālistu. Taču mums to nebija. Turklāt…

— Kāpēc tad jūs tos nesagatavojāt?

— Jūs man neļāvāt pabeigt domu: turklāt, pastāvot šādam darba ražības līmenim, mēs nevarētu tādu speciālistu baru uzturēt.

— Uzturēt — tas ir, paēdināt, apģērbt un apaut?

— Jā. Jūs jau varējāt ievērot, ka pie mums deviņdesmit deviņi procenti cilvēku ir ražotāji. Pilsētai kopā ar tai piekļauto rajonu ir viens tiesnesis — tā arī visa vara. Šeit, galvaspilsētā, nedaudz vairāk. Armijas nav. Speciālu spēku kārtības sargāšanai arī nav. Iztiekam

tādēļ, ka mums izdevies saglabāt to tikumisko līmeni, kāds toreiz bija uz Zemes. Starp citu, mūsu iedzīvotāju skaita palielināšanas vai uzturēšanas paņēmiens dod mums iespēju stingri regulēt vai arī uz kādu laiku vispār pārtraukt pieaugumu. No otras puses, tas mūs paglābj no darba laika zudumiem un, kas ir ļoti svarīgi, atbrīvo cilvēkus no tieksmes saņemt pēc iespējas lielāku atalgojumu, lai labāk apgādātu savus bērnus.

— Jā, jā… Tātad jūs esat nonākuši līdz līmenim, kas dotajā sistēmā ir optimāls …

— Jā, ja jūs runājat par patēriņa līmeni. Ja runā par attīstību kā tādu, tad tā vispār nav apstājusies. Tikai mūsu paņēmiens prasa laiku.

— Interesanti, kādu tad jūs iztēlojaties tālāko attīstību?

— Tā ir iepriekš ieprogrammēta. Pirmkārt, nepieciešams, lai planētas iedzīvotāju skaits sasniegtu noteiktu lielumu. Pašlaik tas ir mūsu uzdevums. Pēc tam sāksies nākamajai attīstības pakāpei nepieciešamo speciālistu sagatavošana. Mēs augsim pakāpeniski, bez krīzēm. Mēs negribam apsteigt notikumu gaitu, virzāmies vienmērīgi.

— Lai tā-būtu. Sakiet: vai degvielas jūsu spēkstacijai pietiks ilgam laikam? Ko jūs iesāksiet, kad tā beigsies un skaitļotājs apstāsies?

— Degviela drīz beigsies. Tas mūs nebaida, un skaitļotājs neapstāsies.

— Šaubos, vai jums izdosies papildināt deiterija krājumus.

— Tas nav nepieciešams. Mums ir cits avots. Saules baterijas. Praktiski mūžīgs avots. Katrā ziņā tā pietiks tik ilgi, līdz mēs radīsim savu enerģētiku.

— Vai jūs tās atvedāt sev līdz?

353

— Ekspedīcija atveda.

12 — 2043

— Kāpēc tad jūs tās neizmantojāt no paša sākuma?

— Tas nebija iespējams. Mēs nevarējām apmesties tuksnešos. Mums bija nepieciešama optimāla vide. Taču baterijām ir cita gaume. Kā jau teicu, lieku cilvēku mums nav. Nebija iespējas uzreiz radīt grupas vajadzīgās vietas meklēšanai ekvatoriālajos tuksnešos. Pat tad, kad tāda jau bija atrasta, nācās uzbūvēt pārvadlīnijas, izvietot baterijas …

— Vai jūs tikāt galā?

— Mēs strādājam. Pabeigsim, pirms vēl stacija apstāsies.

— 2ēl, ka tas nerealizēsies. Būtu bijis interesanti redzēt …

— Realizēsies…

— Nē. Saule, kurai jāpalīdz jums, īstenībā ir jūsu ienaidnieks. Draud briesmīga nelaime. Uzliesmojums . f «

Sargātājs pacēla roku:

— Nevajag, mums jau stāstīja par jūsu idejām. Nē, saule mūs neapdraud, nekas mums nedraud.

— Paklausieties! Zinātne liecina …

— Mums arī ir zinātne. Mēs tai ticam.

Šuvalovs tā kā iesmējās, kā iestenējās.

— Vai patiesi pēc visa, ko jūs par mums uzzinājāt, — viņš teica, — jūs varat nopietni runāt par to, ka jūsu zinātne — pat atstājot tai šo vārdu var nopietni diskutēt ar mūsējo!

— Mēs netaisāmies diskutēt ar jūsu zinātni. Taču es domāju, ka mūsu zinātnieki varētu jums izskaidrot…

— Kāpēc gan zaudēt tik daudz laika! Atļaujiet labāk man jums paskaidrot, cik lielas ir briesmas …

— Tas gan būtu nevajadzīgs laika zaudējums.

— Vai tiešām man neizdosies jūs pārliecināt..

— Nē. Es taču šeit dzīvoju ilgāk par jums!

— Padomājiet par savu tautu!

— Tai nekas nedraud. Mēs nesāksim ticēt kaut kādiem māņiem. Mūsu saule gadu simtiem būs un paliks tāda pati kā šodien. Un gana par to.

— Labi! — Šuvalovs pēc pauzes atmeta ar roku. — Tad atļaujiet piedāvāt kaut ko citu. Lai jūsu saule… lai. Padomājiet: vai nebūtu labāk, neriskējot pārbaudīt ne mūsu secinājumus, ne jūsu tautu, uzreiz pacelt tās līmeni neiedomājamā augstumā?

— Ko jūs ar to domājat?

— Es jums piedāvāju pārcelties uz citu zvaigžņu sistēmu — uz mūsējo, uz to, no kurienes kādreiz startējuši arī jūsu senči… teiksim — jūsu civilizācijas aizsācēji. Mazliet vairāk par miljonu cilvēku … Mēs tur pat nejutīsim šo pieaugumu: mūsu ir miljardi! Toties jūs visi — cik daudz drošāk jūs visi jutīsieties! Pavisam cits līmenis! Komforts! Pārpilnība! Augsta kultūra! Domas vēriens! Iedomājieties, kāda dzīve jums sāksies!

Sargātājs klausījās viņā, lūkodamies sāņus. Viņš atbildēja pēc brīža:

— Sāksies … Kam?

— Kā — kam? Visiem!

— Vai arājiem, kas māk art zemi ar vēršiem un vienkāršu arklu? Vai kalējiem, galdniekiem, mežcirtējiem, zirgu audzētājiem? … Kas tad viņiem sāksies?

— Vai zināt… Mans draugs, es, protams, nevaru uzreiz jums sniegt izvērstu programmu: piekrītiet, ka tikšanās mums bija vēl lielāks pārsteigums nekā jums! Es esmu pārliecināts, ka tiks izdarīts viss, kas nepieciešams, lai…

12*

355

— Lai cilvēki, kas atnākuši no arhaiskas, klusas, nesteidzīgas un nosvērtas pasaules, pēkšņi justos kā mājās jūsu sarežģītajā, daudzšķautņainajā, steidzīgajā,

aurojošajā un dārdošajā civilizācijā? Vai tas vispār iespējams?

— Atvainojiet, bet jūsu priekšstats par Zemes civilizāciju …

— Es skatos no jūsu redzes viedokļa: atvainojiet mani par epitetiem, bet es to iztēlojos tieši tādu — pēc tā, kov jūs man pastāstījāt un parādījāt, pēc tā, kas palicis mūsu atmiņā par to civilizāciju, kuru pameta mūsu pasaules pamatlicēji… Vai tās vispār ir iespējams?

— Vai iespējams?…

«— Un — vai vajadzīgs?

— Mans draugs, vai zināt, pati jautājuma nostādne

— Es jūtu, ka tā jūs mulsina.

— Protams. Jo mūsu civilizācija, vai nu tā ir laba, vai slikta, ir likumsakarīga parādība, noteiktas attīstības, noteikta progresa rezultāts — un izejas punkts tālākai attīstībai, tālākam progresam. Jā, tā ir likumsakarīga, un kā tādu to arī vajag uztvert. Jūsu pasaule šajā aspektā ir nožēlojama anomālija, bezperspektīvs sānceļš un strupceļš. Kā gan var vaicāt — vai vajag?

— Vaicāt ir taisni nepieciešams: jo kāda gan mums daļa gar to, ka no jūsu viedokļa mēs esam anomālija? Jo šī ir mūsu dzīve, un mūs tā apmierina! Jums tā nepatīk — bet neviens taču nespiež jūs to pieņemt…

— Labi, labi, mans draugs. Tāda diskusija būtu attaisnojama, ja jums būtu kāda izvēles iespēja. Tomēr tādas iespējas taču nav!

— Kāpēc jūs esat tā nolēmis?

— Ceru, jūs sapratāt, ka es nejokoju, runādams par jūsu saules nepastāvību, par jūsu pasaules ņolemtībul Sapratāt un — noticējāt!

— Es jau teicu jums: nē! Bez tam.,, Kad domāju par to, kas gaida mūsu cilvēkus tur, pie jums, man liekāS/Tca daudz lielāka cietsirdība ir izraut tos no šīs vietas kā kokus ar visām saknēm un pārstādīt kaut kur pilnīgi citā augsnē. Pieauguši koki parasti neiedzīvojas … Mūsu saknes ir šeit.

— Piekrītu, šī paaudze cietīs. Taču nākamā vairs nejutīs, ka tai ir atšķirīga izcelsme…

— Pagaidiet, lūdzu. Jūs visu laiku cenšaties pārliecināt, ka jūsu civilizācijai salīdzinājumā ar mūsējo ir kaut kādas priekšrocības, ka mēs varam uzskatīt par lielu veiksmi iespēju kaut kādā veidā tai pievienoties …

— Uzskatu mūsu priekšrocības par tik acīmredzamām, ka…

— Bet es — ne. Neviens no mums tā neuzskatīs. Jo…

— Nu? Būtu interesanti dzirdēt…

*— Sakiet atklāti: vai jūsu civilizācija ir darījusi jūs laimīgākus? Visa tehnika, komforts, viss, ar ko jūs tā lepojaties?

— Laimīgākus? Atvainojiet, bet es nezinu, vai iespējams operēt ar tādiem jēdzieniem. Precīzas terminoloģijas trūkums…

— Mūsu dārgais viesi, laime ir kategorija, ar kuru var un vajag visur operēt… Sakiet: dzīvojot informācijas plūsmā, nebijušos ātrumos, visneparastākajās vidēs, uz citām planētām un tā tālāk — vai, ar visu to dzīvojot, jūs esat kļuvuši laimīgāki? Vai dvēselē mierīgāki? Iespējams, ka jūs dzīvojat bagātāk, nav vārdam vietas, — nu, un tad? Jūs apēdat vairāk par mums, bet ari mēs neesam badā. Mums ir mazāk informācijas, bet arī mazāk iemeslu uztraukumam, garīgai pārsātinātī- bai.,, Jums ir māksla, bet arī mums ir, aplūkojiet mūsu skulptūras, gleznas, iespējams, ka tās jums liksies vecmodīgas,, taču var būt gluži otrādi… Jūsu audumi ir smalkāki, bet arī mūsējie dod siltumu, aukstā lčŽikā. Jūsu mājas augstākas, bet arī mūsējās ir mājīgi un silti. Mēs neesam tik daudzpusīgi, toties mums paliek vairāk laika, lai domātu par dzīvi un citam par citu, citam citu mīlēt, redzēt to, kas ap mums, baudīt pavasarī ābeles ziedēšanu un lapu zeltu rudenī… Jūs uzskatāt, ka mums jūs jāapskauž, bet padomājiet, vai īstenībā nav gluži pretēji?

ssr Vai zināt, tādā veidā diskutēt…

— Par ko gan un kāpēc mums diskutēt? Nevajag. Jūs pateicāt to, ko gribējāt, es atbildēju to, ko domāju, — un viss. Es tikai vēlējos, lai jūs saprastu …

— Galu galā, tas, ko sakāt jūs — viens no desmita diktatoru —, nemaz nav obligāti…

— Diktatoru?

Sargātājs skumji pasmaidīja.

— Nē, mans viesi, mēs neesam diktatori, mēs esam tikai cilvēki, kas apkalpo skaitļotāju, tikai cilvēki, kas no paaudzes paaudzē apgūst šo māku. Ko gan mēs varam diktēt? Tikai to, ko mēs saņemam no skaitļotāja; kas tad mēs par diktatoriem? Drīzāk jau skaitļotājs, Ibet arī tas nav diktators: būtu bezjēdzīgi tā nosaukt kristālu kombināciju … Nē, šeit nav diktatoru, nav apspiedēju, nav patvaldnieku. Ir, no jūsu viedokļa, ne pārāk augstu, toties saprātīgi organizēta sabiedrība, kurā nav bagātību, bet nav arī pārmērību, kurā nelielo bagātību, kas atrodas tās rīcībā, sadala vienmērīgi… Sabiedrībā ar zemākiem morāles kritērijiem tas būtu neiespējami, bet atcerieties, ka mūsējā nekad nav zinājusi un nevar iedomāties citu iespēju! Mēs esam cēlušies nevis no mežoņiem, bet no cilvēkiem, kas lidot uz zvaigznēm riskējuši daudz agrāk par jums. Teikšu atklāti: jūs esat aizgājuši daudz tālāk, bet arī zaudējuši neizmērojami vairāk. i % Jūs varat nodomāt, ka tie

ir tikai mani vārdi, ka tie pauž tikai manu viedokli. Parunājiet ar pārējiem Sargātājiem, paaiciniet jebkuru garāmgājēju no ielas, izstāstiet tiem, ko jūs piedāvājat, un uzklausiet atbildi.

— Būs pietiekami, ja teikšu, ka piedāvāju dzīvību pret nāvi, — un jautājums būs izšķirts.

— Dzīvi, kādu mēs negribam, pret nāvi, kurai mēs neticam. Jautājums izšķirts un ne jau jums par labu.

Iestājās ilgs klusums. Šuvalovs sēdēja, nolaidis galvu. Nē, šeit neviens nebija pārliecināms. Gribi vai negribi, nāksies ķerties pie citiem līdzekļiem. Nav jau liels grēks stipri, pat ļoti stipri pagrūst cilvēku, ja vienīgi tā var viņu paglābt no brūkošas lavīnas …

— Nu, ko lai dara. — Viņš pacēla galvu. — Vainojiet paši sevi. Redzu, ka man nāksies jūs atstāt, neko nepanākušam.

— Jā.

— Es paziņošu saviem biedriem .. *

— Neko jūs viņiem nepaziņosiet, — Sargātājs sausi noteica.

— Vai tiešām jūs …

— Jūs esat izdarījis noziegumu un par to tiksiet notiesāts. Domāju, jūs pats varēsiet pārliecināties par to, ka energolīniju būve no saules baterijām noris veik-

* smīgi… Jūs esat ļoti bīstams. Jo mēs nevaram pieļaut, ka cilvēki sāktu šaubīties par Līmeni. Mūsu sabiedrībai tas ir vienīgais iespējamais attīstības ceļš. Mums ir tikai viena programma. Tajā nav paredzēta jūsu parādīšanās un jūsu darbība pret mums. Tas var novest tikai pie sarežģījumiem, kuru sekas grūti paredzēt. Viss, ko no jums dzirdēju, liek man pieņemt galēju lēmumu. Vismaz uz kādu laiku, kamēr stāvoklis stabilizēsies. Pēc tamj ļ Pēc tam kādreiz mēs atkal satiksimies un aprunāsimies. Tagad man jāatvainojas. Laiks doties pie skaitļotāja — tuvojas brīdis, kad mēs saņemam precizētu programmu nākamajai dienai. Uz redzēšanos. Nebaidieties: mēs jums nevēlam ļaunu, un ar jums nekas slikts nenotiks.

Jau durvīs viņš pagriezās atpakaļ:

— Un ar mums arī ne.

* * *

Pitekam prātā nenāca saplūkt puķes un ar tām sagaidīt Šuvalovu. Viņa laikmetā tādi uzmanības pierādījumi netika augstu vērtēti: puķu visur bija milzums, bet tās nebija ēdamas. Viņš lika lietā visu savu izveicību un sadabūja diezgan lielu ceptas gaļas gabalu, — pēc viņa domām, tas bija vispiemērotākais šajā gadījumā. Pēc tam viņš ieņēma novērošanas pozīciju pretī Sargātāju namam un sāka gaidīt, turēdams gaļu tā, lai tās kairinošā smarža nekutinatu nāsis. Piteks nešaubījās, ka Šuvalovs iznāks ārā brīvs, un triumfējošs, bet, ja neiznāks, tad noteikti izsūtīs kādu pēc Piteka, lai dotu norādījumus ekipāžai. Varēja gadīties tā, ka Šuvalovs uzreiz ķeras pie lietas, jo viņš nemēdza zaudēt laiku. Diez vai viņš šaubījās par to, ka Piteks atrodas kaut kur tuvumā.

Taču laiks gāja, bet Šuvalovs joprojām nerādījās, un Piteks jau sāka bažīties, ka vadītājs ir atbrīvots, kamēr viņš meklēja ēdamo. Padomājis, viņš tomēr nolēma gaidīt līdz pilnīgai uzvarai. Viņam izrādījās taisnība: vēl pēc četrdesmit minūtēm Šuvalovs beidzot parādījās uz laukuma. Pitekam par pārsteigumu, viņš iznāca nevis no Sargātāju nama, bet no pretējās puses,, no ēkas, kura bija apšūta ar plastmasu un kurai nebija logu.

Galu galā, tam nebija lielas nozīmes. Daudz svarīgāk bija tas, ka Šuvalovs neiznāca viens.

Viņš gāja lēni, nodūris galvu, likās uzreiz novecojis, bet viņam priekšā, aiz muguras un sānos gāja apbruņoti cilvēki. To sejas bija bargas, un ar pavēlošiem žestiem tie atgaiņāja garāmgājējus, kas apstājās un ar interesi skatījās vai arī centās tikt procesijai tuvāk.

Piteks sažņaudza dūres. No ceptās gaļas pilēja smaržīga sula, bet pilots to pat neievēroja; Pēc Šuvalova un viņa pavadītāju sejas izteiksmes Piteks saprata, ka Šuvalovu apsargā, lai • viņš neaizbēgtu. Kapteinis to būtu saucis par konvoju, Piteks šo vārdu nezināja, bet notiekošā būtība viņam bija skaidra.

Bruņotie pavadoņi bija seši. Piteks, soļojot divdesmit soļu atstatumā aiz procesijas, ne atpaliekot, ne arī pieejot tuvāk, vienā mirklī aptvēra, ka droši vien tiktu ar tiem galā. Viss būtu ļoti vienkārši, ja kaut kur tuvumā būtu kuteris: kamēr apsardze atjēgtos, Piteks ar Šuvalovu, ielēkuši mašīnā, jau pēc mirkļa būtu augstu gaisā. Taču kutera nebija, un līdz norunātajam tikšanās laikam ar Georgu vēl atlika vairāk nekā divas stundas, turklāt viņš nolaidīsies nevis šeit, bet gan aiz pilsētas. Kuteris nevarēja palīdzēt, bet bez tā bija grūti cerēt uz veiksmi: mazpazīstamā pilsētā nekur tālu neaizskriesi, un Šuvalovs arī nav nekāds labs skrējējs — tomēr vecums liek manīt. Attapusies apsardze varētu sākt šaut, un tad viss varētu beigties pavisam slikti.

Tātad pašlaik uzbrukt nedrīkstēja. Atlika izsekot, uz kurieni Šuvalovu aizvedīs, un pēcāk mēģināt viņu bez liela trokšņa atbrīvot. Diez vai visi seši apsargās večuku, pie viņa paliks viens vai augstākais divi. Piteks bija pārliecināts, ka ar diviem vienmēr tiks klusu galā.

Droši vien vajadzēja tikai likt Šuvalovam saprast, ka Piteks joprojām ir blakus, lai zinātnieks neuztrauktos.

Tā nolēmis, pilots pielika soli. Panākt procesiju bija viegli, jo Šuvalovs soļoja lēni, pavadoņi viņu nestei- dzlnāja. Iespējams, ka tie savā veidā žēloja večuku. Piteks pagāja tiem garām, turoties tādā attālumā, lai neizraisītu aizdomas. Viņš atcerējās, ka tur rokā sažņaugtu garšīgas gaļas gabalu. Piteks ar baudu nokoda kumosu. Tā būs vieglāk sev pievērst uzmanību: gribot negribot jāatskatās uz cilvēku, kas iet pa ielu un stūķē mutē kaut ko ļoti kārdinošu. Apsardze atskatīsies, un iespējams, ka tad palūkosies arī Šuvalovs.

Tā arī notika. Šuvalovs pacēla galvu un uz brīdi sajauca soli. Piteks, piemiedzis aci, apstājās, izlikdamies, ka to ļoti ieinteresējis noziedznieka izskats. Apsardze viņam nepievērsa īpašu uzmanību: no cilvēka ar pilnu muti nekādas ļaunprātības negaida. To izmantoja Šuvalovs. Viņš pagrieza galvu uz otru pusi un, it kā vērs- damies pie visas pasaules — lai gan patiesībā šie vārdi bija domāti vienīgi Pitekam —, iesaucās:

— Viņi netic! Neko neuzsāks! Gaidīt nedrīkst!

— Klusē, veci! — tūlīt pat atskanēja priekšā ejošā sardzes vīra uzkliedziens. Taču Šuvalovs jau bija apklusis, jo bija pateicis visu, ko gribējis.

Izliekoties, ka nav pievērsis večuka vārdiem nekādu uzmanību, Piteks, iekšēji nožēlodams, nosvieda gaļu zemē un tad apstājās, lai to paceltu un notīrītu. Procesija gāja tālāk, un pilots tai sekoja: tomēr bija jāuzzina, kurp tad ved Šuvalovu.

Viņi nogāja kvartālu, iegriezās šķērsielā: Tur gaidīja divzirgu rati ar augstām malām un jājamzirgi. Ratu pakaļējo malu nolaida uz leju, Šuvalovam palīdzēja iekāpt, divi sargi iekāpa kopā ar viņu, tad malu aizvēra, bet pārējie* četri sēdās zirgos. Kučieris paņēma grožus, uzsauca, zirgi sāka kustēties, un rati aizripoja.

Piteks apstājās, pavadīja tos ar skatienu, pēc tam metās skriet, apsteidzot garāmgājējus. Skriet nāgās ilgi. Labi, ka jājēji neatskatījās; ratos sēdošie augsto malu dēļ nevarēja viņu redzēt. Beidzot rati izbrauca ārpus pilsētas, kučieris savicināja pātagu, un zirgi uzņēma riksi. Ceļš veda uz dienvidiem. Piteks saprata, ka šoreiz neko vairāk neuzzinās.

Tad viņš aizmeta prom smiltīs izvārtīto gaļas gabalu, nopūtās, pagriezās un ātrā solī devās uz norunāto vietu, kur bija jānolaižas kuterim.

f