Savam brālim sargs

SEŠPADSMITA NODAĻA

Man likās, ka esmu nolaidies militārā nometnē. Automāti stāvēja kārtīgā piramīdā, un ap to staigāja dieni- nieks. Bija izveidoti precīzi celiņi, kas savienoja teltis ar apbedīto kuģi, tie bija attīrīti no skujām un velēnas. Mūsu ieņemtās teritorijas vidū bija ierakta kārts, un tajā jau plīvoja karogs. Ieskatījos un atviegloti nopūtos: tas bija ekspedīcijas karogs, nevis kāds, cits. Arī par to paldies, Uve Jorgen, — es nodomāju.

Ļoti priecājos, redzot mūsējos sveikus un veselus. Trūka tikai Annas. Jutu, kā saspringst nervi. Tomēr tas ne uz vienu citu neattiecās, un es piespiedu sevi uzdot jautājumus, uzklausīt atbildes un arī pats atbildēt — ne tikai tēlot, bet būt patiesi lietišķam un mērķtiecīgam kapteinim, kam, izņemot dienesta uzdevumus, viss pārējais ir vienaldzīgs. Pēc brīža es jutu, ka mani smacē niknums uz viņu. Labi, var jau apvainoties, var celt degunu gaisā, bet nedrīkst taču likt pieaugušam cilvēkam… Skuķis, es domāju, muļķa skuķis, nekā vēl no dzīves nezina… («Jā, Mūk, lai Roka vēl paliek kopā ar doktoru…») Kārtīgi nosukāt — to viņa pelnījusi ar savu uzvedību… («Diemžēl, Uve, tik spoži nemaz nav: tos cilvēkus būs grūti pārliecināt…») Galu galā, lai vaino pati sevi! («Redzu, ka esi paguvis izveidot pat karaspēka daļu. Kā pie jums, bruņiniekiem, tā- das_ apakšvienības sauca?») Lai vaino pati sevi. Galu galā, es esmu normāls un patstāvīgs cilvēks. Jau sen esmu pieradis pie domas par vientulību un lieliski iztikšu bez Annas, tā gan! («Georg, vai esi pārliecināts, ka viņiem patiešām bija automāti? Līdzīgi? Jā, tu jau neesi speciālists… Labi, Georg, nepārdzīvo, domāju, ka paši drīz visu ieraudzīsim, turklāt ļoti drīz.») Jā, iztikšu bez viņas! Tā ir pat labāk: patiešām, nevar tādā situācijā noņemties ar kaut kādu liriku! («Nikodim, vai varēsi mūs aizvest uz to vietu, to klajumu, kur dreb zeme? Jo raugi… Atcerējos traucējumus, kas man neļāva saistīties ar kuģi un ir jūtami arī pašlaik, un man rodas dažas hipotēzes.») Jā, bet viņa, kļuvusi vecāka, sapratīs, ka neviens viņu vairs nemīlēs tā, kā būtu mīlējis esl.Eh, lai rauj viņu galu galā jods! («Nē, Uve, viņi saka, ka Šuvalovs. aizvests uz galvaspilsētu, protams, ir labi, ka Piteks palicis tur…») Gana par to, aizmirsīsim. It kā nekad nebūtu bijis. Man taču jābūt savam pašlepnumam! («Starp citu, vai visi jaunieši atrodas šeit?»)

Šo pēdējo jautājumu es uzdevu pēc iespējas nevērī- gāk.

— Gandrīz. Daži devušies uz mežu sēņot. Arī ogu tiem sagribējies. Kamēr tevis nebija, ieradās vēl kādi piecpadsmit.

— īsta partizānu vienība. — Es pavīpsnāju. — Tātad uz .mežu?

— Nebaidies, kaptein. Esmu izlicis posteņus. Mūs nepārsteigs nesagatavotus.

— Tas ir labi, draugi. — Ar atvieglojumu sajutu, ka sāku nomierināties. Ja viņai patīk klaiņot pa mežu kopā ar velns zina ko un meklēt sēnes — tā ir viņas personīgā darīšana. Viņai savas rūpes, mums — savas. — Padomāsim ..,

Bija ko padomāt.

Pirmkārt — mums gatavojās uzbrukt. Mobilizāciju neizsludina tāpat vien. Vai nu tai ir morāli iebiedinoši jāiedarbojas uz hipotētisko pretinieku, vai arī cilvēki patiešām gatavojas karot. Pirmais bija izslēgts: mēs nebijām naidīgas lielvalstis, un tādā veidā mūs baidīt nebija jēgas. Atlika otrais: viņi gatavojās nopietni cīnīties — acīmredzot ar mums, jo vairāk nebija, ar ko. Tieši tas arī bija visinteresantākais.

— Pārdomāsim kopā. Ja viss. vērsts pret mums, un tā droši vien arī ir, tad kāpēc mēs piepeši esam izpelnījušies tādu uzmanību un ievērību?

— Kā — kāpēc? — brīnījās Uve Jorgens. — Tāpēc, ka mēs esam šeit.

— Tas ir prestiža jautājums, bet tāpēc vien nesāktu izdalīt ieročus.

— Mēs tomēr esam ielīduši, kur nevajag, un atraduši …

—• Tas tiesa. Bet padomājiet visi: vai viņi patiešām sāktu taisīt tik lielu troksni dēļ veca kuģa?

— Tu taču pats zini, ka viņi pauž uzskatus par izcelšanos …

— Jā, bet mēs neesam mēģinājuši tos apgāzt, mēs neejam uz ielas un nekliedzam, ka viņu senči nav dzimuši pudelē, bet ieradušies šurp ar kuģi…

— Tomēr, kaptein, viņi baidās, ka tas var notikt!

— Nē. Viņi nav muļķi un saprot: tiklīdz mēs iznāk- slm no meža un ieiesim pilsētās, mūs tūdaļ satvers. Viņi saprot, ka mūsu vienīgā iespēja saglabāt sevi ir palikt šeit.'

•— Kā tu zini, ka viņi tā domā?

Viņi taču ir tādi paši cilvēki kā mēs. Viņu saprātam ir tāda pati izcelsme, un tas iekārtots tāpat. Ja viņi būtu kaut kādi posmkāji… Taču viņi — tie esam mēs paši.

— Pieņemsim, ka tavos spriedumos ir zināma loģika, — Uve Jorgens atzina. — Tad kāpēc viņi patiešām gatavo savu karaspēku — kā tas pie viņiem var saukties, vai nacionālā gvarde, folksšturma vienības, vai tautas zemessardze?

«Ak, Uve, Uve,» es nodomāju. «Tu pavisam zaudē sirdsapziņu. Kļūsti nekaunīgs, mīļais Bruņiniek … Lai gan — kā tev būtu jābaidās? Vai manis? Mēs šeit esam vienādā stāvokli, un tikai gadījuma pēc es esmu kļuvis par kapteini. Iespējams, ka tu būtu pat labāks kapteinis, lai gan tas droši vien nenovestu pie labāka gala… Labi, Uve, lai tas viss pagaidām paliek starp mums — nejauksim mūsu strīdā pārējos.»

— Nosaukums jau nav galvenais. Kāpēc viņi to dara? Pagaidām varu iedomāties tikai to,.ka, paši to nezinādami, esam atklājuši kaut ko nozīmīgāku par vecā kuģa vraku, pat ja te būtu glabājies vesels ducis automātu. Starp citu, viņi par tiem nebija zinājuši, — tad ieroči šeit neatrastos.

Uldemīr, es piekrītu — viņi nezināja par ieročiem. Tātad mūsu rokās atrodas kaut kas svarīgs, žēl tikai, ka mums nav priekšstata par to, kas tas īsti ir.

—- Un mēs nezinām, kā tādu priekšstatu iegūt.

— Svēta patiesība, kaptein, — nezinām gan. Varbūt atklāsim konkursu par labāko minējumu?

Mēs visi mazliet pasmējāmies — lai parādītu cits citam, ka nemaz neesam zaudējuši pašpaļāvību. - •

•— Tā ir neskaidrība numur viens, — es pēcāk teicu, pūlēdamies vismaz kaut kā sistematizēt mūsu mērķus un uzdevumus. — Tālāk. Jūs paklaiņojāt pa valsti un sapratāt — cilvēki nemaz negribēs vienkārši tā celties un iet projām no šejienes.

Cits pēc cita viņi pamāja.

— Kas tad mums atliek?

Pēc klusuma brīža Uve palūkojās manī.

— Viss, ko mūsējie uzzinājuši, pagaidām liecina, ka lielākā daļa iedzīvotāju ir apmierināti ar dzīvi. Tātad viņi ir mierā ar valdību. Viņi ievēro likumus.

— Ja parādīsies likums, kas liek celties un iet, vai viņi celsies un līdīs kravas tilpnēs?

— Es domāju — jā, — Uve Jorgens teica.

— Velns zina — gribētos cerēt… Mūsu uzdevums sāk izskatīties šādi: tomēr jāuzņem kontakti ar valdību, jāataino stāvoklis un jāpanāk, lai viņi paši organizē evakuāciju.

— Mēs taču no paša sākuma …

— Pagaidi, — es iebildu. — Nepārtrauc. Jā, mēs no paša sākuma pūlējāmies iegūt tādus kontaktus. Tomēr Šuvalova un Piteka mēģinājumi pierādīja, ka ar legālām, diplomātiskām metodēm neko nepanāksim: kamēr saskaņosim savu vizīti ar visām vietējām instancēm, nebūs vairs, par ko runāt.

— Tieši tā. Ja saskaņotu.

— Tas nozīmē, ka legālās metodes neder. Jārīkojas citādi.

— Ak, kaptein, pašlaik tu man patīc daudz vairāk,— noteica Uve ar to smīniņu, kuru tā nevarēju ciest. — Vai zini? Pavēli man stāties ar viņiem kontaktos. Es to nokārtošu.

— Tev, Uve Jorgen? Vai nesavārīsi ziepes? Tas nav nekāds krusta karagājiens!

— Starpība nav liela, bet esi mierīgs. Visu nospēlēšu kā pēc notīm.

•— Nu … Lai tad notiek. Kā tu rīkosies?

— Neesmu diplomāts un spriežu vienkārši. Stāšos kontaktos ar Sargātājiem vai Sargātāju — nezinu, cik šo tur patiesībā ir — un piespiedīšu viņus uzmanīgi uzklausīt Šuvalovu.

— Tas ir prātīgi. Necenties izskaidrot pats: lai atrod Šuvalovu. Viņi jāpārliecina ar formulām, nevis ar dūri.

— Pēc tam tie izdos likumu, vai kā nu tas pie viņiem saucas, bet mēs pacentīsimies, lai par to uzzinātu visi.

Es padomāju.

— Un ja viņi tādu likumu neizdos?

— Pats taču teici: viņi ir tādi paši cilvēki kā mēs…

— Tieši tā. Vai tu viņu vietā būtu izdevis tādu likumu?

— Kas cits man atliktu? — Viņš atkal pavīpsnāja un piemiedza acis.

— Es gan neesmu pārliecināts, ka būtu izdevis. Redzi, Uve Jorgen, mūsu audzināšana mazliet atšķiras…

— Viņiem būtu daudz labāk, ja viņi izrādītos līdzīgi man, — Uve Jorgens ļoti nopietni sacīja.

— Šajā konkrētajā gadījumā — jā. Taču neaizmirsti: viņi ir ne tikai suverēna valsts, bet turklāt arī vienīgā valsts šeit. Līdz šim to neviens nav iekarojis. Viņiem nav bijis iespējas mācīties paklausību …

— Tieši tas jau viņiem kaitēs.

— Bruņiniek, vai tu tā domā?

— Atceries Kortesu. Ar niecīgu grupu iebrucēju viņš iekaroja impēriju tikai tāpēc, ka līdz tam to neviens nebija iekarojis! Bet mūsu daudz cietušajā Eiropā viņš nebūtu ieņēmis pat nieka grāfisti: tur jau izsenis pieraduši kost pretī.

— Var jau būt, var būt. Es daudz sliktāk par tevi izprotu iekarojumu teoriju, — atzinos. — Paļausimies uz tavu pieredzi. Taču vismaz teorētiski mums jāparedz arī tāda iespēja, ka viņi principa dēļ vai arī aiz kādiem citiem apsvērumiem atteiksies izpildīt mūsu lūgumu,

— Mūsu prasību.

— Nē, tu noteikti neesi diplomāts. Šuvalovs, bez šaubām, to nosauks par lūgumu. Būtībā, vienalga, mēs turam pistoli viņiem pie deniņiem. Pat ne mēs: pati dzīve. Daba. Astrofizika. Viss.

— Uldemīr, tu progresē!

Tā mēs mētājāmies vārdiem, bet pārējie ekipāžas locekļi klusi un uzmanīgi klausījās, un viņu sejas palika mierīgas.

— Jā, Bruņiniek, es progresēju. Taču atkārtoju vēlreiz: kas notiks, ja viņi tomēr atteiksies?

— M-m… Atceries, kaptein, ko darīja vecajos labajos laikos, ja valdība atteicās izpildīt ultimāta prasības?

— Centās izveidot jaunu valdību. — Es pasmīnēju.

— Tieši tā.

— Ar jebkuru metodi: valsts apvērsumu, pārvēlēšanām …

— Un ar revolūciju, kaptein, vai ne? Kāpēc tu kautrējies izrunāt šo vārdu?

— Es nemaz nekautrējos, Uve Jorgen. Tikai atceros revolūciju vēsturi un zinu, ka tās netop triju dienu laikā. Revolūcija ir daudzu cilvēku ilga un nopietna darba rezultāts noteiktos apstākļos. Turklāt — revolucionārā situācijā.

— Nezinu, man, kā pats saproti, to nemācīja.

— Tas, par ko tu domā, nav revolūcija.

— Sauc kā gribi: dumpis, nemieri, sacelšanās, pučs… Tā vai citādi, ja viņu valdība negribēs glābt savu tautu, nāksies šo valdību nomainīt.

— Uve Jorgen, tu jau zini — kad mūsu puiši viņiem pūlējās šo to izskaidrot, tiem neticēja un tos nesaprata. Acīmredzot ar viņu zināšanu līmeni ir grūti saprast, bet vēl grūtāk — noticēt. Te būtu jāsāk no tālienes, tautai kļūtu skaidrs, no kā mēs baidāmies un kā vāi cenšamies. Vispirms viņi jāizglīto tā, lai viņi spētu s prast. Tam vajadzīgi gadi un gadu desmiti, kuru mum nav. Taču pat vienkāršam dumpim nepieciešams kaui kāds mērķis, lai cilvēki pēkšņi celtos un ietu. Nepieciešams cilvēkiem izprotams un tuvs mērķis… Vai mums ir tāds sauklis? Kā tu domā? Kā jūs visi domājat?

Brīdi mēs visi klusējām, tad Mūks nomurkšķēja:

— Ja tos varētu pievērst dievam …

— Izbeidz, — es teicu. — Tā nav godīga spēle.

— Visa mūsu spēle ir negodīga.

— Nē, jo mūsu patiesais mērķis ir cēls: mēs gribam viņus izglābt. Taču padomā par to: aizvedot ļaudis no šejienes, mēs viņus nogādāsim sabiedrībā, kur dieva ideja sen mirusi. Jaunajos apstākļos viņiem jau tāpat būs pietiekami daudz sveša un neierasta, kāpēc gan viņu likteni padarīt vēl smagāku?

Mūks paraustīja plecus:

— Cita ceļa es nezinu.

— Turklāt — vai viņi maz sapratīs tavu dieva ideju?

— To es nezinu, — viņš negribīgi atteica. — Tomēr ne jau uzreiz, ne uzreiz. Lai ticētu, cilvēkam ir jānonāk pie dziļas pārliecības …

•— Skaidrs,, tātad tas atkrīt. Kas vēl?

— Cilvēki visvieglāk pieņem jaunas idejas, kad tie ir badā un trūkumā, — domīgi teica Uve Jorgens. — Ne jau velti,..

Viņš nepabeidza, bet es sapratu, ko viņš bija domājis.

— Iespējams, Uve, ka tā ir. Taču viņi, cik mēs varam spriest, nav badā.

Bruņinieks izstiepa apakšlūpu.

— Grūti noorganizēt pārpilnību. Bet badu… Maize i Odz degt.

. Mūks sažņaudza smagās dūres.

1 — Es jums gan dedzināšu! — viņš sacīja tādā balsī, it kā to kāds būtu sagrābis aiz rīkles. — Visiem galvas sašķaidīšu!

Viņš nejokoja — to visi uzreiz saprata. «Ak,» es nodomāju, «mūsu elastīgā, draudzīgā ekipāža! Labi vēl, ka nav neviena no malas …»

— Labi, Nikodim, — nomierinoši sacīju. — Tas taču bija joks. Neviens netaisās …

— Joks! — Mūks nikni noteica. — īsts lielceļa laupītāja joks!

Georgs bilda:

— Nezinu, kāpēc jūs to visu gribat darīt. Daudz lieka. Var vienkāršāk. Kas gribēs — tos aizvest. Kas negribēs — atstāt. Vai izkaut. Lai neatrunā pārējos.

Viņš to pateica pilnīgi mierīgi. *

— Vai tu domā, ka izkaut ir tik vienkārši? — es vaicāju.

— Ļoti vienkārši, — viņš pamāja.

— Un tu pēc tam varēsi mierīgi gulēt? Viņš sacīja:

— Ja vien pirms miega nebūšu ēdis pārāk daudz gaļas.

«Cilvēces rītausma,» es nodomāju. «Jaukā Hellāda, saviesīgie dievi. Un vispār — zelta laikmets.»

— Heil Hellāda! — uzsauca Uve Jorgens un, samie- dzis acis, pavērās manī, kā es reaģēšu uz viņa erudīciju.

Bet es to palaidu gar ausīm, man pašlaik bija svarīgāki jautājumi.

— Nepārēdies, — it kā pa jokam devu spartietim padomu, lai gan jutos ļoti nelāgi. Starp citu, nebija jēgas uz viņu apvainoties, jo vairāk — sašust.yļņ§ būtu visus iznīcinājis — tāda bija viņa laikmeta' t^a; kaut arī tagad viņam iemācīts lasīt galaktiskās k&tes un precīzi aizvadīt kuģi, kur nepieciešams, viņš Lv pārmainījies. Pat mūsdienu zinātnes virsotņu apguv» nedara cilvēku humānāku, un tas bija zināms jau se* pirms manis.

— Labi, kaptein, — Uve Jorgens noteica. — Neskumsti, labākie lēmumi vienmēr rodas ekspromta veidā. Protams, ja pirms tam par tiem kārtīgi padomā. Vai mēs beidzām?

— Pagaidi, — es sacīju. — Ne velti biju mežā. Varbūt mums noderēs tas, ko tur redzēju, lai gan pašlaik vēl nezinu, tieši kā. Tur ir citas civilizācijas pēdas. Arī mūsējās, no Zemes — tās pašas ekspedīcijas pēcteču pēdas.

— Nav izdzīvojuši?

— Iznīcināti.

— Vai bijis karš? — Georgs kļuva uzmanīgs.

—• Drīzāk uzbrukums no slēpņa.

— Mēs uzmanīgi klausāmies, — teica Bruņinieks. .

Izstāstīju viņiem, ko zināju.

— Tā, — Georgs tad sacīja. — Pašlaik viņi nemāk vai negrib nonāvēt, bet agrāk acīmredzot ir mācējuši. Tikai kas mums par daļu?

Mūks bargā balsī lēni noteica:

— Tie tiks piemeklēti par saviem grēkiem līdz septītajai' paaudzei, pat līdz septiņreiz septītajai!

— Vai nesaprotat? — Bruņinieks vaicāja. — Kaptein, tev rokās visi trumpja dūži! Ko te vairs domāt!

— Tu zini, ka es zoli nespēlēju, — atbildēju.

Uve Jorgens saviebās.

—■ Tu žēlojies, ka tev nav ar ko sacelt cilvēkus, —

viņš atgādināja. — Viņi šeit ir tik kārtīgi… Tādā gadījumā, vai gan ir vēl labāks iemesls, lai gāztu valdību?

Derīga doma, — atbildēju — un noriju visu to, ko gribēju piebilst.

Jo no meža iznāca sēņotāji, un viņu vidū bija Anna, par kuru jau biju nolēmis, ka viss cauri, lai dzīvo, kā zina. Taču, viņu ieraugot, man uzreiz aizrāvās elpa un es tūlīt sapratu, ka visi mani spriedumi ir tīrās muļķības, ka pat ar visstingrāko loģiku nevar nogalināt mīlestību, tāpat kā ar visstingrāko loģiku to nevar izraisīt.

— Labi, beidzam, — es pateicu, piecēlos un gāju viņai pretī. ,

* * *

Mēs satikāmies, it kā nekas nebūtu bijis, vismaz no malas tā bija jāizskatās, tikai neesmu pārliecināts, ka man izdevās sasniegt tādu efektu. Anna smaidīja, bet es tūlīt sapratu, ka kaut kas nav kārtībā. Iespējams, viss būtu labi, ja mēs būtu varējuši tiekoties uzreiz mesties viens otram ap kaklu, saskūpstīties, iečukstēt ausī nesakarīgus mīļvārdiņus. Taču neviens no mums pirmajā brīdī nebija pārliecināts par to, kā izturēsies otrs, turklāt visi blenza uz mums, ūn mēs cienīgi sasveicinājāmies, un brīdis bija palaists garām.

— Kā tev klājas? — viņa pieklājīgi apvaicājās, un es atbildēju:

— Kā redzi, nekas. Un tev? Vai esi nogurusi?

— Nogurusi gan, — viņa atteica.

Mirkli mēs vēl pastāvējām, tad viņa pamāja:

— Es nu iešu.

Pagāju malā, lai palaistu viņu garām, apgriezos un sāku iet blakus. Negribējās izrādīt, ka mums radušās nesaskaņas.

Pie telts pavaicāju:

— Vai pusdienas dosi?

— Jā, — viņa lietišķi atteica. — Mežā daudz sēņu. Paskaties.

Viņa pacēla kurvīša vāku, es ieskatījos un pārliecinājos, ka sēņu patiešām daudz. Pēc brīža es teicu: — Nu, tad jau labi… — pagriezos un devos pie savējiem. ■

Man bija kas darāms, un es viņiem sacīju:

— Vēl ir laiks. Klausies, Mūk, vai tas tālu no šejienes?

— Meža klajums? Kājām — pusstundu.

— Ejam.

Viņš piecēlās. Uve Jorgens paziņoja:

— Nē, pietiek blandīties pa mežu bez apsardzes.

Es iebildu:

— Goda sardze nav vajadzīga — nav jau oficiāla vizīte.

— Neaizmirsti, — viņš atgādināja, — ka mums nav pieteikts karš un mēs nezinām, kad mums uzbruks.

— Ko tu gribi?

— Pirmkārt, iet jums līdzi. Otrkārt, četri puiši ar automātiem mums netraucēs.

Man bija vienalga, un es atbildēju:

— Lai tā notiek.

Uve Jorgens nokomandēja, un četri milzum lepni zēni acumirklī satvēra savus automātus.

— Tikai palūdz, lai viņi nejauši nenošauj mūs, — es brīdināju.

— Neuztraucies, — viņš atbildēja. — Vietējiem puišiem stipri nervi.

— Tas ir vissliktākais, — atteicu. — Cilvēkus ar stipriem nerviem grūtāk par ko pārliecināt,

— Toties viņi vieglāk pārliecina citus. — Uve pasmīnēja.

— Tas nozīmē, ka tu jau esi viņus iemācījis šaut uz cilvēkiem?

Viņš paraustīja plecus.

— Nav bijis izdevības. Nur vai ejam? — Viņš pakāra automātu uz krūtīm un uzlika uz tā plaukstas.

Kad bijām gabalu pagājuši, es sacīju:

— Kā tev patīk mežā? Svētlaime, vai ne?

Patiesi, te bija jauki, ja vien nedomāja par mūsu rūpēm. Mūsu solu iztraucētie putni pacēlās spārnos un tagad trokšņoja koku vainagos, kāda sīka četrkājaina radība ņēmās pa krūmiem. Šāvienu izbiedēta, tā bija pieklususi, bet tagad atkal kļuva mundra.

— Sākumam diezgan labi, — Uve Jorgens atteica, — bet te nav nekādas kārtības. Saprotu, ka viņiem nav laika par to domāt, taču es būtu te iecēlis krietnu mežsargu.

Sākumā noskaitos, bet pēcāk nodomāju, ka mežsargs te patiešām nekaitētu.

Tālāk gājām klusēdami. Kritalas kraukšķēja zem kājām. Mūks kaut ko murmināja sevī, meklējot paša atstātās zīmes.

Pēc četrdesmit minūtēm mēs nokļuvām meža klajumā.

— Esam klāt, — Mūks paziņoja. — Šeit ir stiga, bet tā otra aizaugusi.

Mēs pārliecinājāmies ka tā arī ir.

— Tagad paklausieties viducī.

Zeme gan nedrebēja, bet bija jūtami siltāka nekā citur, - un, pieliekot pie tās ausi, varēja dzirdēt dobju dūkoņu.

— Kā rīkosimies? — lietišķi novaicāja Nikodims.

Es padomāju.

— Darbojas kāda iekārta. Diez vai tā ir jaunāka par kuģi. Un, ja te kādreiz bijuši nemierīgāki laiki, tad diez vai tā nav nodrošināta pret nejaušībām.

Uve Jorgens izteica savu minējumu:

— Šeit jābūt kādai viltībai, kā lādītē ar slepenu slēdzi — nospied pogu, un izlec velniņš… — Viņš norūpējies pagrozīja galvu. — Un labi, ja tikai velniņš. Bet ja nu fugass?

— Izpētīsim, — es piekritu.

Mēs gandrīz vai rāpus ņēmāmies pētīt klajumu — divi vien, jo pārējie neko nesaprata. Ja viņi arī būtu ko atraduši, tad tik uņ tā tam nepievērstu uzmanību. Mēs okšķerējām minūtes divdesmit, pēc tam Uve noteica:

— Nē, nevar būt.

— Kas?

— Nevar būt nekā slepena. Lai arī kas tur atrastos, tas noteikti ir ierīkots uz ilgu laiku. Tāpēc nekādas lamatas nemaskētu zālē. Pārāk riskanti.

— Jā, laikam gan.

— Pameklēsim mežmalā.

— Maz ticams, Bruņiniek. Koki arī aug un mirst.

— Sapratu. Tātad tas nav koks.

— Kas tad?

— Kaut kas ārēji līdzīgs kokam. Celmam. Vienalga, kam.

—• Pameklēsim, — es piekritu.

Mēs pameklējām. Nekā nebija.

— Vai meklēsim plašāk? — es vaicāju, jau iepriekš šauboties.

— Veltīgi. — Viņš nosprauslojās. — Kā redzams, viņiem ir sava, civilā loģika.

— Ko tad lai dara?

— Laikam tomēr jārok, — Uve Jorgens teica.

<— Neesam paņēmuši lāpstas, — ar nožēlu sacīja Nikodims.

— Paņemsim un atnāksim vēlreiz.

— Neko citu neizdomāsi. Interesanti, kas tur no-, slēpts.

— Interesanti gan. Ejam.

Mēs devāmies uz nometni.;

* * *

Pēc pusdienām puiši aizgāja nomaifnt posteņus. Pārējie likās nosnausties. Dzīve ritēja kā kūrortā, un negribējās domāt par to, ka zvaigznei pieaug spiediens, bet drošības vārstulis sabojājies. #

— Anna, — es sacīju, — ejam aprunāties.

Viņa uzreiz piekrita:

— Ejam. '

Mēs gājām pa mežu, un es nezināju, ar ko sākt. Arī

viņa klusēja.

— Klausies, — beidzot uzrunāju viņu pa jokam dusmīgā balsī, — kas tā par modi — klaiņot ar puišiem pa mežu?

Viņa pašķielēja uz mani.

— Tas nav bīstami.

— Kāpēc?

— Nav nopietni.

— Vai ar mani ir nopietni?

Viņa brīdi klusēja, pēc tam, arī it kā jokojot, teica:

— Skaties — palaidīsi garām.

— Vai tevi?

— Mani.

— Anna .. ?

— Nevajag, — viņa atteica.

321

— Tātad — viss cauri?

11 — 2043

Nē, — viņa tūlīt pat atbildēja. — Man ar tevi ir interesanti.

— Tad jau., <

— Nē, tā nevajag.

Man nolaidās rokas. Pēc tam es viņai teicu:

— Vai zini, par tēvoci es nederu.

— Muļķis, — viņa atcirta.

— TOC \o "1-3" \h \z Es?

— Tu.

— A!

Pēc brīža es jautāju:

— Varbūt paskaidrosi man, kas notiek?

— Nekas. Tāpat vien.

— Kāpēc tad… — iesāku un tūlīt pat sapratu, ka par to kaut ko vaicāt patiešām ir muļķīgi.

— Labi, — es drūmi sacīju. — Vai paklaiņosim vēl?

— Jā.

Gājām tālāk.

— Tu pat nevari iedomāties, cik daudz bija darba.. s

— Es taču tev nevaicāju.

— Vai tiešām tu domā, ka es ,,.

— Es domāju, ka neesmu tev vajadzīga, — viņa auksti teica.

— Kā tu vari? ..,

— Vai tu nevarēji no turienes pat parunāt?

— Nevarēju. Nebija sakaru! Kutera nebija!

— Nē, varēji gan, — viņa spītīgi atbildēja.

Es neko vairs neteicu, jo viss bija pateikts. Pagājām vēl kādu gabalu.

— Vai neiesim atpakaļ? — es vaicāju. Viņa klusēdama pagriezās apkārt.

Tajā brīdī mēs izdzirdējām šāvienus tajā pusē, kur atradās posteņi.

* * *

Paskatījos un uz mirkli sastingu! pa stigu virzījās Jaudis. Viņi bija apbruņoti ar neizskatīgām, sma'gām šautenēm. Daži turēja rokās pīķus.

Domāt nebija laika. Satvēru Annu pie rokas.

*— Uz nometni! Ātrāk!

Skrējām, cik jaudas, atkāpjoties no pretinieka pārspēka. Nometnē jau visi bija kājās. Uve Jorgens tomēr bija paguvis puišiem šo to iemācīt, katrā ziņā viņi ātri ieņēma pozīcijas, un es pat teiktu, ka ar sajēgu. Sagatavoja ieročus kaujai. Taču visu automātu stobri bija notēmēti debesīs.

Uzbrucēji tagad tuvojās no visām pusēm īsiem pār- skrējieniem starp kokiem. Palika iespaids, ka esam aplenkti.

Izņēmu pistoli, ielaidu patronu stobrā un izstiepu

roku.

Cilvēki ar šautenēm tuvojās. Pagaidām tie atradās ap sešdesmit metru attālumā, bet es zināju, ka no manas pistoles var trāpīgi šaut ne tālāk par divdesmit pieciem, trīsdesmit metriem. Citādi tā būs patronu tērēšana. Gaidīju, lai ,tie pienāk tuvāk, un nesteigdamies izvēlējos mērķi.

Pienāca Anna. Apstājās. Parāvu viņu aiz rokas:

— Netēlo nekustīgu mērķi!

Viņa bez steigas nogūlās un ziņkārīgi apvaicājās:

— Ko jūs tagad darīsiet?

Patiešām — ko, es nodomāju.

īi*

323

Es te gulu svešas planētas smiltīs un gatavojos šaut uz cilvēkiem, kuri to apdzīvo. Uzskatīju, ka esmu atlidojis tos glābt, bet tagad gulu un gatavojos šaut uz tiem. Un nonāvēt. Jo tad, kad biju karavīrs, mani mā

cīja: jāšauj nevis garām, bet tieši mērķi. Ienaidnieks jānonāvē, citādi tas nonāvēs tevi.

Vai šie cilvēki bija mani ienaidnieki?

Es biju svešs viņiem, viņi — man.

Varbūt viņu vaina bija tā, ka viņi traucē mums viņus pašus izglābt?

Bet vai cilvēks jāglābj par jebkuru cenu — pat par viņa dzīvības cenu?

tai iet bojā pasaule, ja vien uzvar taisnība?

Vai tikai nav kaut kā citādi?

Viņi bija četrdesmit metru attālumā, kad es piecēlos.

Piecēlos, iebāzu pistoli kabatā un kādu pusminūti skatījos uz viņiem, bet viņi — uz mani. Viņi- neapstās jās, nepalēnināja gaitu.

• Atskatījos un mūsu puišu sejās ieraudzīju atvieglojumu. Vietējo puišu, nevis ekipāžas sejās. Tie gulēja mierīgi. Mūks bija nolicis automātu malā un, atbalstījis zodu plaukstās, it kā sauļojās, bet pārējie joprojām turēja Ieročus kaujas gatavībā.

Es gaidīju. Beidzot no uzbrucējiem nodalījās viens cilvēks un, vicinot virs galvas rokas, devās pie mums. Viņam nebija ieroča. Parlamentārietis, es sapratu. Tiesa, bez balta karoga. Bet kā gan tie varēja zināt, ka tādos gadījumos pienākas nest baltu karogu un, cik spēka, pūst taures?

— Dod šurp, — teicu Mūkam.

■—Ko? -

— Automātu.

Nepieceldamies viņš man to pasniedza. Uzmetu automātu uz muguras.

— Iešu tev līdz, — paziņoja Anna. Viņas sejā bija ziņkārība.

— Tikai pamēģini, — piedraudēju un devos pretī parlamentārietim,

Satikāmies netālu no mūsu pozīcijām.

— Klāj vaļā, — es viņam tīšām parupji teicu. — Ko tev vajag?

Viņš. tomēr manā uzrunā laikam neatrada nekā ap-, vainojoša.

— Jums jāpadodas, — viņš sacīja.

— Ak tā? — brīnījos.

— Jā, — parlamentārietis apstiprināja. — Vai proti karot? Tad skaties: mēs esam jūs aplenkuši. Jūs esat • zaudējuši. Tātad jums jāpadodas. Citas izejas taču nav?

— Kā to ņem, — es šaubījos.

Viņš apvilka ar roku loku, tad pacēla pirkstu:

— Tu taču redzi — mēs esam visapkārt jums. Tas ir aplenkums. Tādos gadījumos jāpadodas.

Nopūtos.

«Nabaga cilvēki,» es nodomāju. «Ko jums nozīmē karš? Tādu kā šaha spēli. Viss stingri pēc noteikumiem. Gājieni, kas nav noteikumos,paredzēti, netiek ņemti vērā. Bezcerīgās pozīcijās jāpadodas, nevis jānovilcina tik ilgi, līdz tev piesaka matu. Čempionāts solīdā līmenī. Ļoti labi. Jūs ne ar vienu neesat karojuši. Jums nav, ar ko karot. Un nevajag arī. Bet kāpēc tie, kuri jūs tagad sūtīja, jums nepaskaidroja, ka kauja nav šaha spēle un tā noris pēc noteikumiem, kas rodas spēles gaitā?»

— Ahā, — skaļi noteicu. — Tātad mums jāpadodas. Kas ar mums tad notiks?

Viņš pasmīnēja.

— Droši vien jums visiem būs jāparokas pa Karstajām Smiltīm, — viņš gandrīz vai jautri pavēstīja. — Būvēsiet tur torņus. Tā gan. Varbūt tad tu un visi pārējie sapratīsiet, ka nedrīkst līst tur, kur aizliegts.

— Varbūt tad arī sapratīsim, — es piekritu. — Tomēr šajā pozīcijā vēl var spēlēt. Piedāvāju neizšķirtu.

Viņš nesaprata:

— Ko?

Neizšķirtu, — atkārtoju, — Tu savāc savas figūriņas un lasies prom.-

— Bet jūs?

— Mēs paliekam šeit. Mums te ļoti patīk, vai sa« proti? Mēs taisāmies te palikt, teiksim, vēl divas diq« nas. Pēc tam vari atnākt un pacelt savu karogu: mēs te vairs nebūsim. Vai sarunāts?

— Jūs nedrīkstat šeit palikt, viņš paskaidroja, — Tas ir aizliegts, vai tad nav skaidrs?

«— Labi, es drūmi sacīju, sapratis, ka ar loģiku te nebūs līdzēts. — Pēdējo reizi vaicāju: vai jūs aizvāksieties no šejienes paši jeb vai būs jūs jāaizdzen?

Tagad viņš saprata, ka es runāju nopietni.

— Vai patiešām tu negribi padoties?

— Neredzu iemesla.

— Tad, * < tad jums būs daudz sliktāk! Jūs varbūt netiksiet cauri ar Karstajām Smiltīm vien,, t Jums būs ļoti slikti,

— Tiem, kuri paliks dzīvi, — es atbildēju.

Kamēr mēs apmainījāmies ar šīm laipnībām, es domāju:

«Kāpēc? Kāpēc man jānotur pozīcijas, ja es nezinu, kas tajās vērtīgs? Kāpēc karu nevar pārtraukt, to nemaz nesākot? Kāpēc es lienu šajā simpātiskajā, bet iznīcībai lemtajā klosterī ar saviem noteikumiem?»

«Tāpēc,» es pats sev atbildēju, «ka te atrodas kaut kas tāds, kas viņiem ir ļoti svarīgs. Ne jau šiem zemniekiem ar kramenīcām — viņi zina- tikai to, ka šeit nedrīkst atrasties, un steidzas mūs pārliecināt, ka spēle zaudēta, lai arī paši ātrāk tiktu prom no aizliegtās joslas. Nē, ne jau viņiem, bet tiem, kuri viņus sūtīja. Mēs esam nejauši uztaustījuši kādu'sāpīgu vietu viņu organismā. Tiem, kuri sūtīja šurp kaujas vienību, sāp, un tie grib tikt no sāpēm vaļā.

Taču ir arī derīgas sāpes. Ja. nu mēs tomēr nesapratī- simies ar vietējiem varas orgāniem? Neko nepierādīsim, ne par ko nepārliecināsim? Tādā gadījumā — ja mēs patiešām gribam, lai muļķīgie šejienes iedzīvotāji dzīvotu ilgāk nekā viņu planēta — mums nāksies tos evakuēt ar spēku. Un Uvem Jorgenam taisnība — vispirms jāpanāk valdības piekrišana. Nē, mēs nevaram noņemt pirkstu no turienes, kur, iespējams, esam nejauši piespieduši viņu artēriju… Mēs paliksim šeit.»

— Klausies, — parlamentārietis neapmierināts teica,

— vai neredzi, ka gaidu? Kā tev šķiet, cik ilgi es varu tā stāvēt?

— Labi, — es sacīju. — Tagad ņem vērā, ko teikšu, un iegaumē kā nākas, neko nesajauc. Mēs no šejienes neiesim prom. Vismaz pašlaik ne. Dodies pie saviem komandieriem. Saki, ka mēs runāsim tikai ar viņiem — visaugstākajā valsts līmenī. Vai saprati?

— Nē, — viņš vaļsirdīgi atbildēja. — Jums jāpadodas, kāpēc tu vēl izvirzi kaut kādus noteikumus?

Es atmetu ar roku — viņam nebija iespējams neko iestāstīt

— Tu tomēr atceries to, ko tev teicu, — es sacīju.

— Pacentīšos, lai tu no šejienes aizkļūtu dzīvs un pēc iespējas vesels. Tu manus vārdus nodosi priekšniecībai. Saprati? Tagad vācies.

Negarantēju, ka viņš burtiski visu saprata, bet mans tonis bija nepārprotams. Tomēr atbildes vietā viņš tikai pasmaidīja.

— Ko tu runā! — viņš teica. —■ Paskaties: tavējie jau gatavi padoties! Viņi taču zina, ka esat zaudējuši!

Paklausīju padomam un atskatījos.

Patiešām, mūsu gvarde jau bija pametusi savas pozīcijas, atstājusi automātus guļam smiltīs. Jaunie brašuļi bija nolēmuši, ka vajag padoties pēc tiem noteikumiem, kādi pie viņiem pieņemti. Puiši stāvēja bariņā, neapbruņoti un bēdīgi. Uve Jorgens noraudzījās viņos nikni, Georgs ar nicinājumu, bet piedot radušais Mūks laikam bija pat priecīgs, ka jaunieši nav krituši asinsizliešanas grēkā.

— Mūk! — es uzsaucu. — Savāc ieročus!

Viņš pamāja.

Es pagaidīju, kamēr viņš savāca automātus. Tad atkal palūkojos blakus stāvošajā parlamentārietī.

Tas pasmaidīja.

Nu? —■ viņš sacīja. — Vai pārliecinājies? Noliec arī savu ieroci. Lai to arī atnes šurp.

■ Lūdzam neuztraukties, — oficiālā tonī atbildēju un, lēnām noņēmis no pleca automātu, iezvēlu viņam ar laidi pa pakrūti.

Viņš to nebija gaidījis un nokrita, un sāka vārtīties smiltīs, lieliem malkiem rijot gaisu.

Es pagriezos un bez steigas devos uz kuģi. Zināju, kā viņi mugurā nešaus. Nemaz nebiju pārliecināts, vai viņi vispār sāks šaut.

Kapitulanti stāvēja, apstulbuši noraugoties manī.

— Vācieties prom, — es nikni pavēlēju.

Viņi skatījās kā nopērti kucēni.

— Kā tad tā,., — viens nomurmināja. — Viņi taču uzvarējā…

— Meitenes un zēni, jums ir veicies, — es drūmi paskaidroju. — Jūs nezināt, kas ir karš, — un jums tas arī nav jāzina. Mūciet, kurp acis rāda, un pacentieties netrāpīties ceļā karaspēkam.

— Bet jūs? — kāds neapņēmīgi vaicāja.

— Mēs spēlējam pēc citiem noteikumiem, Tie jums neder. Nu, soļos marš!

Viņi sāka lēnām iet.

— Tur ne! — uzsaucu tiem nopakaļ. — Arī tur jūs uzdursieties viņiem! Dodieties dziļāk mežā un apejiet ar līkumu!

Tagad viņi kustējās ātrāk.

Es palūkojos uz pretinieka pusi. Četri strēlnieki vilka manis nokautēto parlamentārieti uz savu aizmuguri. Pārējie atkal gatavoja ieročus kaujai.

Mēs ar Mūku ieņēmām tādu pozīciju, lai ceļš, kas veda uz kuģi, atrastos aiz mums. Sapratu, ka, iespējams, nāksies atkāpties uz turieni un nostiprināties šajā dotā.

— Nu, tēvs, — uzrunāju viņu.

Mūks nebija dzirdējis; viņš kaut ko murmināja, kā man likās, par cīņu ar pagāniem… Es pat nepasmaidīju. Katrs savā veidā noskaņojas kaujai. Man pietika ar domu par Annu.

Es pametu skatienu uz viņu. Anna, protams, nebija varējusi nosēdēt kuģī- un tagad atradās tepat blakus.

— Ko jūs darīsiet? — viņa ziņkārīgi vaicāja.

— Gribam pierādīt, ka mums vēl par agru padoties.

— Bet pretinieku taču ir vairāk?

—• Tas nekas, — atbildēju. — Toties mēs esam dzimuši laimes krekliņā.

Es nemaz negaidīju, lai viņa to saprastu.;

Taču viņa nesaprata arī daudz ko citu,

— Viņi jau jums nepiekritīs …

—• To mēs vēl redzēsim, — es atteicu, gatavojoties cīņai, jo pretinieks, attapies no pārsteiguma, sāka kārtoties uzbrukumam. Viņi to darīja ļoti skaisti un pārliecinoši un gatavojās uzbrukt trijās cieši slēgtās kolonnās. «Ložmetējnieka sapnis,» es nodomāju. «Tas jau būs slaktiņš.»

Pielēcu kājās,

Idioti, jāuzbrūk izklaidus! — es viņiem saucu* Ķēdēs! Pārskrējieniem! Kas gan uzbrūk kolonnā, ja mums ir āutomā .,,

Beigas viņi nesadzirdēja, jo nogranda zalve, un man uz galvas sāka birt skujas. Tūlīt pat sekoja otra — tāpat pāri galvām —, un, nepaklausījuši labam padomam, viņi devās uz priekšu. Viņiem aizmugurē pat atskanēja griezīgas dūdas.

Nopūtos; man bija smagi ap sirdi.

Ej prom uz kuģi, bērniņ, — teicu Annai. — Tas nav priekš tevis.

Nē, — viņa atbildēja. — Gribu paskatīties.

Ja tu to redzēsi, tu mani vairs nekad ne…

— Kāpēc tu nešauj? — viņa satraukti mani skubināja. — Viņi jau izšāvuši divas reizes, bet jūs klusējat. Jums arī jāšauj!

Es iesāņus pavēros viņā. Acis Annai dega, viņai bija jautri.

«Tā gan,» nodomāju. «Tātad mēs glābjam šo nabaga mazo, nesaprātīgo cilvēci. Dīvaini gan mēs to darām! Mums līdzi nāk bailes!» Es atcerējos «Džungļu grāmatu». Te tās ir, bailes, manās rokās — Zemes ražojums, labas kvalitātes bailes. Tēmēklis, grauds. Garām kārtām, ar izkliedi pa fronti…

Es netēmēju koku galotnēs. Tēmēju jostas vietā, kā jau karā pienākas.

Taču, pirms biju viegli nospiedis gaili, tomēr pacēlu stobru gandrīz vai pret debesīm, it kā gribētu šaut uz nolādēto zvaigzni, kuras dēļ šī putra bija ievārīta.

Nē, nedrīkst, nedrīkst šaut uz cilvēkiem, f kuri militāros jautājumos sajēdz tikpat daudz kā mazi bērni vai pat vēl mazāk, ja ņem vērā mana laikmeta bērnus, — turklāt pašlaik neviens negatavojas mani nogalināt.

Mēs spēlējām svešā laukumā, un vajadzēja spēlēt pēc viņu noteikumiem, ja vien mēs ari turpmāk gribējām sevi uzskatīt par kārtīgiem cilvēkiem.;

Es uzsaucu Mūkam un visiem pārējiem: _

— Tikai neiedomājieties šaut uz cilvēkieml

Viņi pārsteigti atskatījās, Uve Jorgens saviebās, bet Nikodims pasmaidīja.

— Nē, —viņš noteica. — Es viņus tikai pabaidīšu.

Viņš notēmēja uz koku galotnēm un izšāva kārtu.

Uz pretinieku galvām nobira čiekuru lēvenis. Čiekuri

nenogalina.

Tiklīdz mēs bijām pieņēmuši viņu noteikumus, kļuva skaidrs, ka tā būs spēle pie vieniem vārtiem: viņu bija pārāk daudz, bet mēs visu laiku spēlējām vienā sastāvā un patronu arī mums nemaz tik daudz nebija. Turklāt — es jau iepriekš zināju, ka tā būs — uzbrucēji pakāpeniski nonāca azartā, un lodes svilpa aizvien tuvāk mums, dobji atsitoties pret stumbriem vai plak- šķot smiltīs. Viņi varēja mūs arī ievainot, protams, nejauši, bet mūsu bija pārāk maz, lai mēs varētu atļauties zaudēt cilvēkus pat nejauši.

— Paliec šeit, — liku Nikodimam. — Bet tu, Anna, lien man pakaļ.

Viņa paklausīja, lai gan diez vai tas viņai bija patīkami. Es pielīdu pie Uves Jorgena.

— Klausies, Bruņiniek, laiks slēgt pamieru.

— Ja tu tādā veidā taisies karot, tad vari kapitulēt uzreiz, — viņš atbildēja, neatraujot skatienu no uzbrucējiem. — Teikšu tev atklāti — tāds karš man nepatīk.

— Es runāju nevis par kapitulāciju, — cenzdamies neapvainoties, Iebildu, — bet par pamieru, Mums kā nākas jāpadomā.

<— Pamēģini, — viņš piekrita. — Diplomātija ir tava stihija. • '

— Klausies, — es teicu Annai, — tu tomēr ej iekša kuģī. Vismaz pagādā vakariņas. Neslaisties.

Tas iedarbojās — viņa neiebilda. Es notvēru brīdi, kad apšaude mazliet pierima, piecēlos un devos uz pretinieka pusi, mājot ar rokām virs galvas kā viņu parlamentārietis.

* * # *

Izdevās panākt stundu ilgu pamieru. Uzbrucēji atviegloti pārtrauca šaudīšanos un tūlīt pat ķērās pie vakariņām. Mēs apsēdāmies lokā un sākām apspriesties.

— Pagaidām tā ir izlūkošana ar kauju, — secināja Uve Jorgens. — Skaidrs, ka viņi neliksies mierā. Viņi ir pa īstam noraizējušies. Tas nozīmē, ka vairs nevar runāt par mierīgu un lietišķu kontaktu iespēju.

— Lai kā arī viņi rīkotos, — es sacīju, — mūsu uzdevums nemainās.

— Rakstos sacīts: piedod tiem, jo tie nezina, ko dara, — noteica Mūks 4in pacēla pirkstu.

— Lai arī mērķis nemainās, — Bruņinieks iebilda, •

■ bet jāmainās līdzekļiem. Uldemīr, vai tu vēl ceri,

ka Šuvalovs kaut ko varēs panākt?

— Mēs nezinām, kas ar viņu noticis. Spriežot pēc notikumiem, diez vai viņam kas izdosies.

— Labi, — Uve teica. — Mums vēl ir .divas iespējas. Es uzskatu, ka jāizmanto abas.

— Mēs klausāmies.

— Tavi cilvēki no meža. Kaptein, tev nāksies lidot pie viņiem. Musināt. Un vest uz pilsētu. Šuvalovu neuzklausīja, jo viņš tiem nespēja pierādīt, ka aiz viņa ir spēks. Neko citu nevaru iedomāties. Jāiet pie viņiem un jādemonstrē spēks.

— Un otrā iespēja? — vaicāju.

— Es palikšu šeit. Tomēr noskaidrošu, kādēļ viņi tērējuši tik daudz patronu. Vēlāk būs jāaizlido ari pēc Piteka.

— Viņi ir daudz stiprāki. Tev beigsies aptveres, un viss.

— Nu, tas nav tik vienkārši, — Uve Jorgens nevērīgi atteica. — Domāju, ka pie manis paliks Georgs. Bet Mūks lidos kopā ar tevi. Un, lūdzu, paņem līdz meiteni. Te viņai nav ko darīt.

Bruņinieka priekšlikums man īpaši nepatika, taču tas laikam bija vissaprātīgākais. Protams, mēs varētu aiziet visi. Tomēr tad tā ,arī paliktu nezināms, kas te īsti slēpjas, kāpēc tika mobilizēti iedzīvotāji.

— Bet pēc tam? — es vaicāju. — Kad būsi noskaidrojis, kas šeit slēpjas, vai arī kad tevi piespiedīs no šejienes aiziet?

Uve Jorgens padomāja.

— Kad paņemsim Piteku, atgriezīsimies uz kuģa. No turieiies saistīsimies ar jums un rīkosimies atbilstoši apstākļiem.

— Labi, — es biju ar mieru. — Lai tā būtu,

— Un vēl, — Uve Jorgens teica.

i— Kas vēl?

Mēs sākam karot, — viņš paziņoja. — Karā dažkārt nogalina.

— Šeit, liekas, ne.

— Pagaidām ne. Bet dažkārt pat negribot trāpa mērķī. Tā sauktās nomaldījušās lodes. Uzskatu, ka jāparedz kaut kas tam gadījumam, ja mēs visi izejam no ierindas.

Brīdi mēs klusējām.;

— Piemēram? — es painteresējos.

«— Domāju par to, ka uzdevums paliek iepriekšējais, neatkarīgi no tā, vai mēs būsim dzīvi vai ne. Katrā ziņā ' jāizglābj Zeme. Pagaidām esam centušies to izdarīt ar minimāliem upuriem. Neesam vainīgi, ka mums traucē. Taču var gadīties, ka ar minimāliem upuriem nevarēs iztikt. Esmu pārliecināts, ka tad jārīkojas dzelžaini. Jā- uzbrūk zvaigznei. Tā jānodzēš. Jāupurē Dāla planēta. Velns parāvis, sauksim lietas īstajā vārdā. Pašlaik mēs esam karavīri, un mums jārunā tā. Mēs riskējam ar sevi citu cilvēku dēļ, un tas dod mums tiesības..,

— Neko nezinu par tādām tiesībām, — es atbildēju.

— Viņi ir mūsu brāļi, — mani atbalstīja Mūks.

Taču mēs abi sapratām, ka šoreiz Bruņiniekam taisnība. Ja mūs apkaus, Zeme paliks neaizsargāta. Arī Dāla planēta, Aiz mums atradās Zeme un gaidīja lēmumu. Mēs, pieci necili cilvēki, tagad bijām tribunāls, vispasaules tribunāls, kas izlēma pasauļu likteņus. Taču tas bija vienīgi šķitums: lēmums bija tikai viens, un izvēles nebija.

Liku nobalsot pēc visiem noteikumiem.

— Nikodim! „ '

— Vai redzi,— viņš teica, — jūs jau nezināt… Es varu piekrist. Jo ticu, ka viss notiek pēc dieva gribas. Ābramam reiz lika upurēt dēlu — un viņš bija gatavs zēnu nonāvēt. Taču dievs pēdējā brīdī viņam sūtīja aunu, un dēls bija glābts. Vajag tikai ticēt…

— Labi, — es secināju. — Tavs viedoklis skaidrs. Georg?

— Ha!- — Georgs izsaucās. — Es nezinu… Šī ir lieliska planēta, kaptein. Man patīk šie cilvēki, lai gan viņi visai ātri neskrien. Nāk prātā dzimtene. Es te varētu dzīvot, Uz Zemes — ne, bet šeit varētu. Ja planēta neaizietu bojā. Taču mēs esam karavīri. Šeit dzīvo visi — vīrieši, sievietes, veci cilvēki un bērni. Un viņiem būs jāmirst. Jo tur, uz Zemes, arī dzīvo vīrieši, sievietes, veci cilvēki un bērni, un to ir daudz vairāk.; Teikšu atklāti: tos es mīlu mazāk nekā šos, ko redzu šeit. Taču. mani sūtīja tie, kas dzīvo uz Zemes. Karavīrs nemaina saimniekus un nelauž zvērestu, Vairāk neko neteikšu.

•— Tas ari viss, — sacīja Uve Jorgens. — Ikvienam ir skaidrs, ko domāju es, bet tu, kaptein, pakļausies nepieciešamībai.

— Kad tā radīsies? — es vaicāju.;

Uve Jorgens uzreiz neatbildēja.

— Pēc divām diennaktīm, — viņš tad teica, — mēs vai nu būsim kļuvuši par stāvokļa saimniekiem, vai arī būsim apkauti. Ja uzvarēsim mēs, visa šīsdienas saruna zaudēs jēgu. Ja uzvarēs viņi.. *

— Pēc divām diennaktīm?

— Jā. Protams, cīnīties mežos ar partizānu metodēm var gadiem. Taču mums nepieciešama ātra uzvara.

— Viss, — es sacīju un devos uz kuteri, lai saistītos ar Lokano Roku un nodotu viņam pavēli. Divas diennaktis. Divas diennaktis līdz beigām — vai ari līdz jaunam pavērsienam. Divas diennaktis.

Nikodims un Anna nāca man līdz. Mums vajadzēja trijatā saspiesties mazajā kuterī un aizlidot līdz mežam. Lielais kuteris palika pie Uves Jorgena. Atvadoties es viņam teicu:

— Ceru, ka tu rīkosies kā dižas civilizācijas cienīgs pārstāvis.

— Kaptein, nevaicā man un neuztraucies, — viņš deva padomu.

Taču es nebiju mierīgs. Zināju, ka ir kaut kas tāds, ko Uve Jorgens prot labāk pār mani, bet dvēselē cerēju, ka viņam nenāksies likt lietā šo savu māku.j