Savam brālim sargs

DIVDESMITĀ NODAĻA

Dokumenti

Vienības vadonim Uvem Jorgenam Riteram ft>n Ekam

Mēs, Līmeņa Sargātāji, pieņemam tavus noteikumus, ja tu pieņem mūsējos.

Cilvēki iznākuši no meža un nāk uz galvaspilsētu.

Ja tie ieņems pilsētu, mēs neko vairs nevarēsim izdarīt. Tad notiks tas, no kā tu baidies.

Visu cilvēku dēļ lūdzam tevi apturēt nākošos, tikai rīkojoties bez cietsirdības. Dari to nekavējoši.

Parakstījis Vecākais Sargātājs. * * *

Pakavi dobji klaudzēja, rati čīkstēja. Gandrīz nekratīja, acīmredzot ceļu centās uzturēt kārtībā. 2ēl, ka pāri augstajām malām neko nevarēja redzēt. Pēc trim stundām apstājās,

«— Pārjūgsim zirgus, — viens no sargiem paskaidroja.

— Derētu izkāpt, — Šuvalovs neapņēmīgi noteica.

— Labi. No šejienes tik un tā neaizmuksi.

Nolaida uz leju malu. Šuvalovs izkāpa, ar baudu pagājās dažus soļus un paskatījās visapkārt.

Te bija stepe. Taisns ceļš nelielā lokā sniedzās pretī apvārsnim. Netālu atradās pamaza mājiņa, tai līdzās zirgu stallis. Nekā ievērības cienīga.

Bet gar ceļa malu .,

Interesanti.

Gar ceļa malu līdz pat apvārsnim redzēja slejamies augstus torņus no resniem baļķiem. Pareizāk, nevis torņus, bet ažūras konstrukcijas. Ja Šuvalovam jautātu, ko šīs konstrukcijas viņam visvairāk atgādina, viņš nešaubīdamies sacītu, ka tās ir līdzīgas augstsprieguma elektroenerģijas pārvades līniju balstiem, kādi eksistēja senatnē, kad vēl nebija zināmi praktiski paņēmieni enerģijas pārvadei bez vadiem. Protams, uz Zemes tādu konstrukciju sen vairs nebija, bet līdzīgus zīmējumus viņš bija redzējis tehnikas vēstures grāmatās.

Tiesa, tajos attēlos starp torņiem vai mastiem bija izvilkti vadi. Šeit vadu nebija. Iespējams, ka tos vēl nebija paguvuši izvilkt: spriežot pēc koka gaišās nokrāsas, torņi bija celti nesen.

Acīmredzot tieši par to viņiem bija stāstījis Līmeņa Sargātājs. Tā bija līnija, pa kuru galvaspilsēta saņems saules bateriju ražoto enerģiju. Viņi domāja pabeigt darbu, pirms izbeigsies degviela viņu enerģētiskajai iekārtai. Lai skaitļotājs ne uz mirkli nepārtrauktu darboties, lai sabiedrība ari turpmāk attīstītos pēc iepriekš izstrādātas programmas …

Šuvalovs paraustīja plecus. Galu galā, ir iedomājama ari tāda sabiedrība. Jo vairāk tādēļ, ka arī viņi paši saprot: tai ir īslaicīgs raksturs, līdz tam brīdim, kad būs uzkrāti spēki pārejai uz nākamo posmu …

Taču kāda tam jēga, ja viņiem nebūs laika pāreju realizēt. Nebūs laika pabeigt līniju, iedarbināt saules baterijas. Nekam nebūs laika …

Dāla zvaigzne!

Viņš palūkojās tajā, piesedzis acis ar plaukstu. Dāla zvaigzne — vietējā saule — atradās pusceļā starp zenītu un horizontu. Šuvalovs drūmi raudzījās tajā un, pats t© neapjaušot, pārmetoši šūpoja galvu.

Pēc tam viņš paskatījās uz saviem nelūgtajiem ceļabiedriem. Tie zirgi, ar kuriem viņi bija atbraukuši, jau izjūgti, jauni vēl nebija iejūgti. Cilvēki pulcējās ap plakanu kasti ar matētu vāku, kas bija uzlikta uz statīva. Šuvalovs bija ievērojis tieši tādu pašu kasti Sargātāju nama iekšējā pagalmā, un tās priekšā arī stāvēja cilvēki. Apmēram šajā pašā stundā.

Vai rituāls? Ko tas varēja nozīmēt?

Šuvalovs piegāja tuvāk.

Neviens viņu neievēroja. Visi saspringti un koncentrēti raudzījās matētajā vākā.

Šuvalovs piegāja pavisam klāt, apstājās aiz cilyēku mugurām. Matētajā ekrānā nebija nekāda attēla. Tas vispār nespīdēja, lai gan Šuvalovs, redzējis pie Sargātājiem skaitļotāju, nebūtu pārlieku izbrīnīts, ja šeit izrādītos ja nu ne gluži tridivizors, tad vismaz kāds no tā priekštečiem. Taču attēla nebija, un tāda versija atkrita.

Viņš domīgi pakasīja vaigu. Jāanalizē no paša sākuma. Ko darīja cilvēki, pirms sāka lūkoties kastē? To uzstādīja. Šuvalovs redzēja, kā tas notika. Kasti uzstādīja nevis kā pagadās, bet tā, it kā būtu ļoti svarīgi to novietot stingri noteiktā stāvoklī, orientējoties pēc debess pusēm. Parasti aparatūru tā noorientēja tad, ja tai jāuztver vai jānoraida, teiksim, elektromagnētiskie viļņi

vai kas cits.,. Ja šeit notiktu uztveršana, tad uz ek-_ rāna kaut kas parādītos, citādi nebija jēgas tik cītīgi tajā skatīties. Protams, varbūt attēls vēl parādīsies, jāizseko līdz galam… Bet, ja tā nav uztveršana, tad — pārraide? 9

Kas tiek pārraidīts? Pārraidei pirmām kārtām nepieciešams enerģijas avots. Tā šeit nav. Ja tas atrastos kastē, tad būtu jāpieņem, ka Dāla tehniskās kultūras līmenis ir daudz augstāks, nekā varētu secināt no visa līdz šim redzētā. Tādā gadījumā kastes ārpusē būtu jāatrodas kaut pašiem primitīvākajiem šī avota vadības orgāniem. To nav. Vai ir iespējama kādas informācijas pārraide bez enerģijas patēriņa? Nē, nav iespējama. Tātad atkrīt ail pārraides variants?

Vēl ne, — Šuvalovs turpināja pārdomāt. Pagaidām tikai skaidrs, ka enerģijas avota šeit nav. Taču informāciju var pārraidīts arī, izmantojot citu enerģijas avotu. Piemēram, atspoguļojot saules gaismu kaut vai ar parasto spoguli. Vai — vēl labāk — ar parabolisko, kas fokusē starus. Ja vien kastei būtu spoguļsiena un ja tā būtu noorientēta tā, lai uztvertu un atstarotu Dāla starus, tad.,.

Taču spoģuļa nebija, un kaste bija uzstādīta pavisam citādi. Tās aizmugure, kurā patiešām atradās zināms padziļinājums, bija vērsta pret… Pret ko? Šuvalovs pūlējās orientēties. Jā, varēja sacīt, protams, visai aptuveni, ka ar ekrānam pretējo, tas ir, aizmugures, sienu kaste ir noorientēta uz to pusi, no kuras tikko bija ieradušies Šuvalovs un visi pārējie… Nē, vairāk uz ziemeļiem, uz ziemeļiem… Apmēram uz to pusi (ja vien, protams, Šuvalovs nekļūdījās), kur atradās izmirusi pilsēta, kur Šuvalovs ar kapteini nolaidās un kur viņu sa- „ gūstīja. Pagaidām gan nebija svarīgi, uz kuru pusi, tikai fakts, ka šeit nekas neatspoguļojas.

Ekrānā joprojām nebija attēla. Pārraide… pārraide •… Sava enerģijas avota nav, cita — ari ne…

Šuvalovs domīgi raudzījās gan ekrānā, gan cilvēkos, to sejas viņš gandrīz neredzēja, jo stāvēja aizmugurē un galvenokārt raudzījās pakaušos. Viņš lūkojās uz priekšā stāvošā sarkano kaklu. Tas bija sarkans, un pa to lēni ritēja uz leju liela sviedru lāse. Sviedru? Šuvalovs paraustīja plecus: pašlaik nemaz nebija tik karsts … Viņš pagāja malā, lai labāk varētu saskatīt sejas. Tās bija saspringtas un spīdēja no sviedriem, it kā cilvēki nevis nekustīgi sēdētu, cieši vērdamies matētajā ekrānā, bet veiktu darbu, kas prasa velns zina kādu enerģiju…

Enerģiju?

Kas teica, ka šeit nav enerģijas avota? Tiesa — mākslīga nav. Bet ja nu ir runa par dabisku? …

Pēkšņi atmiņā kaut kas uzvirmoja. Neskaidri, neskaidri … It kā viņš par kaut ko tādu būtu dzirdējis… Vai redzējis … Vai lasījis… Ar vienu vārdu sakot, kaut kas ir bijis, kaut kad, kaut kur …

2ēl, ka atmiņa vairs nav tāda kā agrāk.

Nē, redzējis viņš noteikti nav.

Varbūt lasījis?

Vai tikai nebūs bijis tajā pašā tehnikas vēstures grāmatā?

Šuvalovs pūlējās atcerēties. Nē, tur noteikti nebija nekā tamlīdzīga.

Un tomēr tas bija tieši grāmatā, ne ierakstā, ne kristālā, bet tieši grāmatā.

Tāpat kā visi laikabiedri, viņš bija dzīvē redzējis tikai dažas grāmatas. Ja vairāk paurdītu atmiņu, droši vien varētu ikvienu no tām nosaukt.

Pamēģināsim.

Pirmkārt, protams, Kristiansena grāmata, kurā tas izklāstīja savu teoriju. Nepelnīti aizmirsta, daudzus gadus šī grāmata bija vāļājusies, kur pagadās, kamēr to pilnīgi nejauši izlasīja viņš, Šuvalovs. Kristiansena teorija kļuva par izejas punktu jaunai, ko tagad sauca par Kristiansena—Šuvalova teoriju.

Ne viss tajā bija saprātīgi un loģiski. Piemēram, izteicis pilnīgi pareizu (kā vēlāk izrādījās) hipotēzi, ka zvaigznēs notiekošos procesus var regulēt ar relatīvi niecīgu enerģiju, turpat blakus Kristiansens bija samelsis visādas blēņas, pieņemot, starp citu, ka par tādas enerģijas avotu var kļūt cilvēka psihes lauks, kas dod iespēju realizēt, piemēram, telepātiskos procesus.

Jautājums par telepātiju sen vairs nav strīdīgs, tele- pātija tiek izmantota praksē. Bet kas attiecas uz iespēju iedarboties uz zvaigznēm …

Viņš, Šuvalovs, arī atrada iedarbes iespēju ar mazu enerģiju. «Uz tā arī balstīta Averova iekārta. Tomēr tam nav nekāda sakara ar psihes lauku.

Bet Kristiansens uzskatīja … Un, liekas, pat bija kaut ko tādu izstrādājis …

Šuvalovs ar pūlēm atturēja izsaucienu.

Nu viņš atcerējās!

Patiešām, Kristiansens bija konstruējis ārkārtīgi vienkāršu aparatūru, kurai bija jākoncentrē atsevišķu cilvēku psihes izstarotais lauks un, ar to modulējot kādu enerģijas plūsmu, jāvirza tā uz spīdekli. Viņš uzskatīja, ka tieši tāda modulācija palīdzēs nodibināt kontaktu ar līdztelpu, kurā, kā zināms, arī izplatās psihes starojums. *

Un tad?

Šuvalovs paraustīja plecus.

Protams, jau pati doma par kontaktu ar līdztelpu Kristiansena laikam bija lieliska. Bet, pat ja pieņemtu, ka ar tādu paņēmienu viņam būtu izdevies kaut ko panākt… Kāds gan būtu bijis rezultāts? Jo arī viņš, Šuvalovs, nonāca pie secinājuma par līdztelpas izmantošanu, kad iespēja iekļūt tajā bija kļuvusi par faktu: līdztelpā jāizmet enerģijas pārpalikumi, bīstamo zvaigzni var burtiski pārsūknēt uz turieni un tādā veidā no tās atbrīvoties. Pieņemsim, ka Kristiansens varēja panākt to pašu; bet tas taču nekādā ziņā nebūtu devis iespēju vienmērīgi regulēt zvaigznē notiekošos procesus. Viņš būtu varējis tikai to pilnīgi iznīcināt — tāpat, kā to var Šuvalovs. Bez liekas kautrības jāteic, ka tas ir ērts paņēmiens, kas nevienam nekaitē, jo, spriežot pēc pašlaik zināmajiem faktiem, līdztelpā ir jaunāka par mūsu izplatījumu, arī tā ir piepildīta galvenokārt ar ūdeņradi, kura blīvums gan ir mazliet lielāks, tāpēc kuģa «Zonde» pārejas brīžos uz līdztelpu un atpakaļ daļa ūdeņraža no turienes iekļuva mūsu izplatījumā, nevis otrādi, Līdztelpā pagaidām ir maz zvaigžņu, debess ķermeņos tur koncentrēts ievērojami mazāk vielas nekā pie mums. Mēs, pārsviežot uz turieni savus sani- ķojušos spīdekļus, nevienam neradām nekādas neērtības. Ja nu tikai ūdeņraža atomiem ..,

Un Šuvalovs atkal saminstinājās.

Ūdeņradis, ūdeņradis …

Kāpēc uzliesmo pirmā tipa pārnovas? Tās vecās zvaigznes, kuru masa mazliet lielāka nekā Saulei — tāda ir arī Dāla zvaigzne, ja vien tai ļautu uzliesmot.

Tagad uzskata, ka uzliesmojums notiek, zvaigznes vielām strauji krītot uz tās centru. Tas notiek tādēļ, ka sadeg zvaigznes galvenais enerģijas avots — ūdeņradis.

Ja nu ..*

Ja nu, ūdeņradim izdegot, pakāpeniski varētu papildināt tā krājumus? …

Vai tad sprādziens nenotiktu?

Tā kā, kontaktējoties ar līdztelpu, ūdeņradis pārvietojas šurp, nevis turp…

Ja šī kontaktvieta nav ārpus zvaigznes, bet tajā.«

Tad sprādziens nenotiks!

Vai gan Kristiansens nav domājis tieši to?

Tātad enerģijas avotam jāatrodas kaut kur citur. Piemēram, Sargātāju namā. Vai arī netālu no viņu spēkstacijas. Visdrīzāk, ka tā.

Turpat arī atrodas kaut kāda iekārta, kas uztver, savāc un koncentrē vājos psihes lauka viļņus, ko raida šīs kastes, kurām ik dienu noteiktā stundā visi Otrās Dāla planētas cilvēki atdod savu enerģiju. Ar šiem viļņiem tiek modulēts uz zvaigzni virzītais stars.

Tas arī ir viss noslēpums!

Nē, ne viss. Te ir vēl kāds apstāklis.

Atdodot savu enerģiju, cilvēkiem noteikti jāzina, ko un kāpēc viņi dara. Tā taču ir domas enerģija, un tās frekvence un jauda, ko izstaro ikviens cilvēks, ir atkarīga no domas satura, svarīguma un rezuftāta.

Cilvēkiem jāzina …

Ja viņi nezina, tad visi Šuvalova spriedumi ir kļūdaini.

Bet ja zina …

Ja zina!

Viņš pieskrēja pie saviem ceļabiedriem: viņi tieši tai laikā beidza skatīties ekrānā un tagad, atvelkot elpu un slaukot sviedrus, izjauca iekārtu.

— Sakiet, ko jūs nupat darījāt?

Viens no sargiem izbrīnīts pašķielēja viņā.

— Protams, raudzījāmies saulē, ko tad vēl?

— Kāpēc?

— Tā vajag. Visi tā dara.

— Bet kāpēc? Kāpēc?

Sargs paraustīja plecus. Viņa vietā atbildēja cits:

— Jāskatās, lai ar sauli nekad nekas nenotiktu. Nekas slikts.

•— Vai jūs sen tā darāt?

— Tā vienmēr ir darīts.

Šuvalovs aizvēra ācis. Galvā spietoja domas.:

Tātad Sargātājs bija stāstījis par to? *

Nav šaubu, ka viņi iedarbojas uz spīdekli un tādā veidā to pakļauj.

Bet tādā gadījumā … briesmu nav!

Tādā gadījumā zvaigzne var eksistēt vēl tūkstošiem … miljoniem gadu, nenodarot nevienam neko ļaunu!

Tā eksistēs tik ilgi, kamēr vien uz planētas dzīvos cilvēki, kamēr tie ik dienu visi reizē noteiktā stundā un noteiktā veidā raudzīsies zvaigznē. Un kamēr uz planētas ir elektrostacija.

Bet viņš toreiz uzsauca Pitekam …

Protams, Piteks jau visu ir paziņojis kapteinim, ekipāžai …

Notiks nelabojamais.

Mēs iznīcināsim zvaigzni. Tā vietā, lai liktu zvaigzni mierā, mēs to iznīcināsim. Nonāvēsim civilizāciju. Cilvēci. Pat ja izdotos kādu tās daļu evakuēt, pat ja izdotos izvest visus — vienalga, šīs cilvēces, šīs kultūras vairs nebūs.

Šausmīgi!

Un vainīgs ir tieši viņš, Šuvalovs.

Kļūda jāizlabo katrā ziņā! Katrā ziņā!

Viņš pieskrēja pie sarga, kurš viņam bija paskaidrojis, kāpēc cilvēki skatās uz zvaigzni.

— Klausieties! Es sapratu! Tagad es visu sapratu!

— Tas ir labi, — sargs mierīgi atbildēja. — Tātad tu esi sapratis arī to, ka zirgi jau iejūgti un tev laiks sēsties ratos.

— Pagaidiet! Mums nekavējoši jāatgriežas! Jāatgriežas galvaspilsētā! Es sapratu!

— Tad tu esi gudrāks par mums. Jo mēs to nesaprotam. Gluži otrādi, — mums ātrāk jābrauc turp, kur atrodas Karstās Smiltis. Ikvienu no mums tur gaida darbs.

— Bet paklausieties … Briesmīgi draudi…

— Vai zini, večuk, tavi draudi mums visiem jau apnikuši. Sargātāji teica, ka mums nekas nedraud. Kā tev liekas, kam mēs ticam vairāk? Vai tu kāpsi iekšā ar labu vai…

Šuvalovs neviļus palūkojās apkārt. Bēgt, bēgt uz galvaspilsētu …

Viņu satvēra aiz rokām. Viņš pretojās. Iesita vienreiz, otrreiz. Kliedza. Tomēr viņu ievilka ratos. Pacēla

malu. Un zirgi uzņēma riksi.

* * *

Viņi gaidīja ilgi. Beidzot kļuva dzirdami soļi, tie atskanēja tieši aiz tām durvīm, no kurām bija jāparādās Sargātājam. Ierēdnis bija paskaidrojis, ka tur atrodas eja, kas savieno Sargātāju namu ar Trauku — noslēgtu ēku laukuma otrā pusē. Uve Jorgens deva zīmi, un Piteks un Georgs pielēca kājās un nostājās cieši pie sienas abpus durvīm. Noskrapstēja atslēga, ienāca Sargātājs, — un tūlīt pat Georgs aizcirta durvis ciet un abi Uves Jorgena cīņas biedri aizstājās durvīm priekšā, plaši izpletuši kājas un uzlikuši rokas uz ieročiem — kā viņš tiem bija mācījis. Pats Uve Jorgens palika sēžam; viņš skatījās Sargātājā ar pārākuma smaidu. Sargātājs uz mirkli sastinga, tad negaidot pasmīnēja, piegāja pie galda un apsēdās savā vietā, it kā nebūtu nekā neparasta šajos apmeklētājos. Ierēdnis stāvēja, nodūris acis, viņa rokas viegli trīcēja. Sargātājs mierīgi teica:

— Jūs varat 'iet.

Ierēdnis tikai tagad pacēla skatienu uz viņu. Sargātājs pamāja. Ierēdnis paskatījās Uvē Jorgenā. Tas svārstījās tikai mirkli.

— Jā, — viņš pēc tam piebalsoja. — Tikai bez jokiem.

Un skaidrības labad ar pirkstu pieskārās automātam.

Ierēdnis paklanījās. Viņš nevis izgāja, bet bez skaņas izslīdēja ārā pa durvīm, kas veda gaitenī. Varēja dzirdēt, ka viņš sāk skriet.

— Prātīgi, — Uve Jorgens uzteica. — Tagad aprunāsimies. Saruna būs nopietna.

Sargātājs palūkojās viņā. . — Nopietna saruna jau notika. — Un paskaidroja: — Ar to no jums, kurš bija aizturēts. Ar zinātnieku.

Uve Jorgens apstiprinoši pamāja.

— Ļoti labi. Jādomā, ka viņš izvirzīja noteikumus un jūs tos pieņēmāt.

— Nē. Taču es paskaidroju, kāpēc mēs tos nevaram pieņemt. Es varu paskaidrot to pašu arī jums.

— Nav vajadzīgs. Ja tos pašus noteikumus izvirzīšu es, jūs piekritīsiet.

— Neredzu iemesla.

— Iemesls ir tas, — Uve Jorgens, atlaizdamies pret krēsla atzveltni, paziņoja, — ka jūsu elektrostacija ir mūsu rokās. Ja jūsu skaitļotājs pašlaik vēl strādā, tad tikai tāpēc, ka mēs to atļaujam. Jūsu karaspēks, — viņš nicinoši pavīpsnāja, — ir sakauts. Šie cilvēki tik ātri vēl neatjēgsies. Viņi bēg, un es nevaru jums pateikt, kur un kad viņi apstāsies. Ja nu jūs sūtīsiet turp vēl kādus, mēs nokļūsim tai vietā pirmie un, ja ieraudzīsim, ka nav iespējams aizstāvēties, staciju iznīcināsim. Tas ir iemesls, kas jums nebija zināms un kura dēļ jūs pieņemsiet manus noteikumus, lai arī kādi tie būtu.

Viņš bridi klusēja. Klusēja ari Sargātājs, un Uve Jorgens piebilda jau citā, nomierinošā tonī:

—* Jums to būs vienkārši izdarīt jo mūsu noteikumi nav vērsti pret jums, tie izvirzīti jūsu pašu labad. Droši vien jums jau izstāstīja, kāds ir stāvoklis ar jūsu spīdekli.

Sargātājs pavērās Bruņiniekā un.vaicāja:

— Vai jūs esat zinātnieks?

—< Nē, — Uve Jorgens atbildēja. — Es esmu karavīrs. Un esmu radis savu pienākumu veikt līdz galam. Lai cik grūti tas būtu.

Sargātājs pamāja.

•Uve Jorgens brīdi gaidīja.

— Tātad, kāds būs jūsu vārds?

—* Man jāapspriežas. Par tādiem jautājumiem mēs domājam kopīgi.

* * 'H

Līmeņa Sargātāji sapulcējās vienā no Nama istabām. Viņi apsēdās pie apaļa galda un labu brīdi, noliekuši galvas, klusēja, it kā sakopotu domas, it kā no kaut kā atvadītos. Tad Vecākais Sargātājs dziļi nopūtās un teica:

— Baidos, ka jebkurā gadījumā civilizācija ies bojā. Mēs esam galā.

Viņš nogaidīja. Neviens ne iebilda, ne piekrita. , — Es paskaidrošu, — viņš lēni sacīja, lai -gan neviens neprasīja paskaidrojumus; tie droši vien bija nepieciešami viņam pašam. — Mums izvirzīti noteikumi. Piekrist tiem, piekrist evakuācijai nozīmē apglabāt visu, kās ar milzīgu piepūli gadu simtos šeit paveikts. Neesmu pārliecināts — un, man liekas, viņi paši ari ne —, ka evakuācija ir reāla; tomēr principā tā ir iespējama. Mēs izglābsim cilvēkus, bet iesim bojā kā Dāla cilvēce, kā kultūra un dzīves veids. Nepieņemt noteikumus nozīmē palikt bez enerģijas. Jūs zināt, kas tad notiks. Vispirms sabruks Līmenis, bet pēcāk notiks tas, no kā tik ļoti baidās mūsu viesi.

— Viņi to neizdarīs, — klusi teica cits Sargātājs. •— Tie ir tikai draudi. Viņi ir attīstītas civilizācijas pārstāvji. Viņi nevar sagraut vai arī kaut vai tikai izslēgt staciju, zinot, ko tā nozīmē gan mums, gan viņiem. Viņi taču nevar nesaprast…

— Un tomēr viņi nesaprot, — Vecākais atteica. — No Zemes atlidojušie cilvēki gluži neatbilst… pareizāk, ne tuvu neatbilst tam priekšstatam, kāds mums bija izveidojies, kad mēs retajos brīvajos vakaros šajā pašā istabā sapņojām par to, kā tālā Zeme beidzot atradīs laiku, lai mūs apmeklētu un mums palīdzētu. Viņi ir citādi. Tikai viens no viņiem — tas, kuru mēs nosūtījām …

—• Vai bija nepieciešams to darīt? — viņu pārtrauca otrs Sargātājs.

- — Nezinu, un neviens no mums nezina. Negaidīta izrādījās ietiepīgā nevēlēšanās mūs uzklausīt, domāt līdz un izprast. Cenšanās par katru cenu rīkoties pēc sava prāta ,..

— Jāatzīst, — sacīja Laika Sargātājs, ~ ka gadsimtu gaitā Zeme mūs ir aizmirsusi. Acīmredzot tai bijušas savas rūpes. Visu nevar saglabāt atmiņā. Mēs neesam saglabājušies. Jā, mēs pārdzīvojam kritisku brīdi. Taču gribu jums atgādināt, ka tas nav pirmo reizi. Kaut kas līdzīgs — kā jums jāzina, jo mēs esam to mācījušies — notika gadus desmit vai divdesmit pēc izkāpšanas uz planētas, kad daļa atlidojušo — atcerieties, uz planētas vēl dzīvoja pirmā paaudze! — nolēma. i s

—- Jūs maldāties, Sargātāj, — Vecākais iebilda. — Tā bija nevis atlidojusi paaudze, bet pirmā no Trauka. Pirmā, kas piedzima šeit.

— Tas nav būtiski… Svarīgi tas, ka viņi, sašutuši par grūtībām un vēl glabājot atmiņā Zemes līmeni, nolēma izmantot mūsu ierobežoto enerģiju nevis spīdekļa regulēšanai un Trauka un skaitļotāja darbībai, bet sadzīvei, apgaismojumam, daudzām iekārtām, kas domātas ērtību radīšanai… Mēs atceramies, ar ko tas beidzās.

— Ar asinīm, — klusi noteica Trauka Sargātājs.

— Jā. Bet toreiz tā rezultātā mūsu civilizācija negāja bojā. Es ceru, ka tā neies bojā arī tagad.

— Un tādēļ jāizlej asinis?

•— Kas ir dārgāks: mazliet .asiņu vai kultūras bojā eja?

Iestājās klusums.

— Pat ja mēs piekristu Laika Sargātājam, — skaidri izrunājot katru vārdu, pēc pauzes sacīja Vecākais, •— kā lai mēs izpildām to, ko viņš liek priekšā? Jā, mūsu ir vairāk, taču atnācēji ir apbruņoti. Mēs nemākam izliet asinis, turpretī viņi — man ir tāds iespaids —• to izdarīs ar vieglu roku.

— Zeme…. — Kārtības Sargātājs nopūtās un vairāk neko neteica.

— Mums par to vēl jāpadomā, — sacīja Laika Sargātājs. — Pagaidām jāpiekrīt. Jo līdz īstai evakuācijai vēl tālu, pagaidām tā ir tikai ideja, projekts.

— Mēs piekritīsim, viņi aizlidos, — Vecākais Sargātājs paskaidroja, — un ar to brīdi ideja sāks iemiesoties, un mūsu spēkos nebūs aizkavēt viņus to realizēt, Mums atliks vienīgi gaidīt viņu atgriešanos.

— Taču atgriezīsies ne jau viņi vien, — noteica otrais Līmeņa Sargātājs. — Varbūt kopā ar viņiem at^ lidos cilvēki, kas būs spējīgi mūs saprast un mums piekrist …

— Varbūt, — Vecākais pamāja, — bet tikai «varbūt».

Atkal visi klusēja. Pēc tam Vecākais vaicāja:

— Tātad mēs esam ar mieru?

Neviens neuzdrošinājās pirmais atbildēt. Tad atvērās durvis un ieskrēja rīkotājs.

— Sargātāji… Nepatīkama ziņa. No meža uz galvaspilsētu nāk apbruņoti cilvēki.

— Ko viņi grib? Ko runā?

— Viņi grib iznīcināt Līmeni.

— Tā gan, — pārlaidis visiem skatienu, noteica Vecākais Sargātājs. — Viss izlemts mūsu vietā. Mēs piekritīsim visiem noteikumiem, jo šoreiz Līmenim draud reālas briesmas. Tas, kas pēc diviem trijiem gadu desmitiem būtu kļuvis par nepieciešamību, pašlaik ir ļaunums. Un mums tas jāiznīcina. Cilvēkiem jāatgriežas mežā.

— Kā to lai panāk?

— Manuprāt, tas nav nekas sarežģīts, — paziņoja Laika Sargātājs. — Rīkotāj, vai jums zināms, kas ved ļaudis?

— Sargātāj, man ziņoja, ka viņus ved cilvēks, kas, pēc paša vārdiem, atlidojis… Tāpat kā tie, kuri gaida šeit… Ar vienu vārdu sakot…

— Skaidrs. Tā kā mēs piekritīsim viņu noteikumiem, domāju, ka visvienkāršākais būtu lūgt tos, kuri atrodas šeit, mūsu namā, doties uz turieni — viņi var pārvietoties mums neiespējamā ātrumā — un pārliecināt meža cilvēku vadoni, lai tas ved savus ļaudis atpakaļ. Un pat palīdzēt viņam to izdarīt. Savā starpā viņi vienosies: viņiem taču ir kopīgi mērķi.

■— Piekrītam, — Sargātāji atteica.

— Pagaidiet, — iebilda Vecākais. — Tomēr… Doma Ir laba. Taču kādam no mums jābūt tur klāt. Pamiers jānoslēdz mūsu pārstāvja klātbūtnē. Citādi izrādīsies, ka Līmenis it kā būtu atteicies no līdzdalības..,

*— Vislabāk būtu, — lika priekšā otrais Līmeņa Sargātājs, — ja ietu jūs, Vecākais.

— Labi, •— pēc pār (Jomu brīža Vecākais teica. •— Esmu ar mieru.

— Lai Skaistums ar jums, — nomurmināja Kārtības Sargātājs,

* * *

Lielais kuteris rēkdams pārjoņoja pāri pūlim. Uve Jorgens vadīja kuteri pļaujošā lidojumā. Bruņiniekā lūpas bija nicīgi sašķiebtas. Apakšā zirgi cēlās pakaļkājās. Kāds māja ar rokām, nevarēja saprast — sveicinot vai šausmās.

Pārjoņojis pāri cilvēkiem, kuteris nolaidās tieši uz ceļa divsimt metru tālāk.

No tā izkāpa trīs vīri un nostājās šķērsām ceļam, -|3 turot automātus šaušanas gatavībā. Sargātājs apstājās j pie kutera. Viņa acīs bija neizpratne.

Kolonna, tuvojās.

Uve Jorgens pacēla pie mutes pastiprinātāju.

— Stāt! — viņš uzkliedza.

Viņa balss kā pērkons nogranda pār pļavām.

Kolonna turpināja virzīties uz priekšu. Tās priekšgalā kāds vēl māja ar rokām un kaut ko sauca. Taču I vārdus nevarēja saklausīt.

Trijotne gaidīja.

Georgs piemiegtām acīm raudzījās uz nācējiem. Viņš ; jutās labi. Viņam likās — viņš atkal aizstāv šauru eju aizā un viņam uzbrūk visa persiešu armija. Toreiz viņu bija trīssimt, tagad trīs. Taču arī toreiz pat trijatā viņi nebūtu atkāpušies,, turklāt tagad viņa rokās bija pavisam cits ierocis, un viņš mācēja ar to rīkoties,

Piteka sejā bija sastindzis neapzināts smaids. Kopš viņš sevi atcerējās, viņš bija cienījis spēku. Stiprākais uzvarēja un palika dzīvs. Vājākais gāja bojā. Uz stiprāko balstījās cilts. Vājais tai bija slogs. Aiz Piteka muguras atradās desmit cilvēku cilts, maza, bet varena cilts. Tās vārdā Piteks bija gatavs nogalināt.

Uve Jorgens ar mutes kaktiņu pasmīnēja. Viņš bija karavīrs. Un dvēseles dziļumos joprojām ticēja, ka īstā vieta un laiks, kad visspilgtāk izpaužas labākās cilvēku īpašības — drosme, apņēmība un griba —, ir karš.

Šai masā, kas nāca viņam virsū, viņš neredzēja neviena atsevišķa cilvēka. Tādu tur nebija. Bija tikai masa, ko sauca par pretinieku. Bija mērķis, kurā vajadzēja šaut.

Viņš gaidīja, lai pretinieks pienāk tuvāk. Uve Jorgens nekad nebija cīnījies kājnieku ierindā, bet viņš bija daudzpusīgi izglītots karavīrs un zināja, ko spēj šis ierocis, kuru tik droši turēja viņa rokas.

Tad Uve nokomandēja:

— Uz priekšu — marš!

Viņi devās uz priekšu,

— Uguni!

Nodārdēja šāvieni.

# * *

Cilvēki krita, aiz šausmām kliegdami. Zirgi slējās pakaļkājās un zviedza. Gāzās rati.

— Tie taču ir mūsējie! Ko viņi dara! Mūk, ko viņi dara! , Ј t

Mūks neatbildēja. Viņš lēni ļimar piespiedis pie vēdera plaukstu. Caur pirkstiem sūcās asinis.

Kapteinis nolaidās ceļos viņam blakus. Viņa seja saviebās. Viņš satvēra no Mūka rokām izkritušo automātu. Notēmēja. Nospieda gaili.

— Velns parāvis, viņiem arī ir automāti!

— Uve, tie var būt tikai mūsējie!

— Nav teikts. Vispār … atlikt uguni!

Aiz muguras kaut kas nošķinda. Piteks atskatījās.

— Kuteris ,., — viņš skumji noteica.

Priekšā cēlās putekļu mākonis. Pūlis atkāpās, atstājot uz ceļa ķermeņus. Kāds cilvēks nekustīgi stāvēja, turēdams automātu nolaistajā rokā, un pie viņa skrēja meitene. Uve Jorgens viņus pazina,

* * «

— Mūk 111 •— Uve Jorgens nomurmināja. — Niko- dim 11.

Kapteinis, drudžaini rīstīdamies, skatījās sāņus. Anna raudāja, Piteks bija drūms. Georgs noliecās pār ievainoto. Tecēja asinis, un pilieni aizritēja putekļos.

Mūks dziļi un grūti nopūtās.

— Piedod mums mūsu… — viņš klusi noteica. — Kaptein, izņem no kabatas.,. Tur ir kaut kas interesants. Ļoti svarīgs. Bruņiniek, tu pieliecies… Dzirdi, Uve Jorgen?

Uve noliecās pie Nikodima.

— Bruņiniek, kur ir tavs brālis Ābels?

Uve Jorgens strauji izslējās. Mūks vārgi pasmaidīja.

— Jūs jau to nezināt… Atbildi: «Vai tad es esmu sargs savam brālim?»

Georgs, pacēlis acis, nogrozīja galvu.

tic * *

— Kaptein, ko nu darīsim? — Uve Jorgens vaicāja.

1 — Tu to vaicā tagad? Kāpēc nevaicāji agrāk?

Uve Jorgens sadrūma.

—■ Agrāk man viss tāpat bija skaidrs.

»— Bruņiniek … Bruņiniek, pazīstu tevi. Pazīstu jūs. Brašie puiši, jūs stāvējāt ar automātu pie gurna un šāvāt neapbruņotus cilvēkus … pat nomērķējot… Bruņiniek, tu* vismaz varēji sākumā mums uzsaukti

— Kaptein, pagaidi. Es saprotu, ko tu domā. Taču to prasīja apstākļi. Viņi nāca uz galvaspilsētu. Bet mēs tikko bijām vienojušies ar vadoņiem. Tikko. Ja galvaspilsētā sāktos jukas, visas mūsu sarunas būtu veltas. Gribi vai negribi, bet vajadzēja šaut…

— Un tu negribēji, vai ne? Tu ļoti negribēji? Un tu iepriekš palūdzi mūs griezties atpakaļ? Un paskaidroji, kāpēc pašlaik nav jāiet uz galvaspilsētu? Un, ieraudzījis viņu vidū mūs ar Mūku, lūdzi mūs atrunāt visus pārējos? Tu ļoti lūdzi? Un tikai tad, kad mēs nepiekri- tām, tu pret savu gribu sāki šaut? Vai ne? Es pareizi visu restaurēju, ja?

Uve Jorgens auksti paskatījās .Uldemīrā.

— Kaptein, es neesmu diplomāts. Esmu karavīrs. Un runāju tajā valodā, kurā esmu mācīts izskaidroties.

— Jā, tev lieliski iemācījuši… Saki man: kāpēc tu, 'Uve Jorgen, esi nokļuvis nākotnē? Kāpēc tu nepaliki guļam tur, kur tevi nogāza?

433

—• Kāpēc? — Bruņinieks pavīpsnājis teica. — Kaptein, vai tu doīriā, ka nākotne pieder tikai jums? Ka mums tajā nav ko darīt? Taču nākotne izvēlas nevis pēc mūsu, bet pēc savas vēlmes, tāpēc mēs abi ar tevi esam satikušies šeit. Klausies, kaptein, kāda gan star-

15 — 2043

pība? Jā, es šāvu, — bet tu? Vai tev uz pirkstiem būtu manikīra laka? Taču ne jau laka, vai ne? Kāpēc tad tu te stāvi tādā prokurora pozā?'

— Es šāvu uz jums, jo ir tādas situācijas, kad ir vai nu jāšauj, vai jākļūst par nelieti. Bet tu?

— Man bija tieši tāpat. Es saņēmu pavēli, bet neizpildīt pavēli man nozīmē būt nelietim. Arī man bija vai nu jāšauj, vai jāuzskata sevi par nelieti. Mīļais kaptein, kāda tad īsti ir starpība?

— Tāda, ka mēs ar tevi dažādi izprotam to, kas ir un kas nav nelietība.

— Vai ir vērts tāpēc strīdēties?

— Ir vērts, pilot.

— Bet es uzskatu, ka ne. Jo mēs abi un pārējie — vēl seši cilvēki — esam atlidojuši-šurp. Visi atšķirīgi. Vai tad mēs esam atveduši tiem, kas dzīvo uz šīs planētas, dažādus likteņus? Nē, mēs viņiem esam atveduši vienu un to pašu — jo mēs esam viens veselums un visi kopā varam atvest tikai kaut ko vienu. Lai ko arī mēs būtu darījuši pagātnē, šeit, nākotnē, mēs darām vienu un to pašu. Un tur tu, kapteini neko nevari grozīt.

— Nē, — kapteinis atbildēja. — Nē, Uve, mēs darām katrs savu, lai gan dažkārt pirmajā acu uzmetienā to nemana. Tikai pirmajā acu uzmetienā. Taču diena vēl nav galā, un grūti teikt, iespējams, pret vakaru mēs jau sapratīsim, ka darām katrs. savu. Tā būs tik ilgi, kamēr nekļūs skaidrs, ka tas, ko dari tu, ir nevajadzīgs. Bīstams. Necilvēcīgs. Un tad …

Uve Jorgens atkal pasmīnēja ar .mutes kaktiņu.

■— Kaptein, nesteidzies. Atceries: es tevi nemīlu nemaz vairāk kā tu mani. Tomēr pagaidām mēs vēl esam , viena ekipāža. Tāpēc atliksim sarunu līdz labākiem

laikiem. Vai nu tev patīk, vai ne, bet es esmu cēlies no tās pašas planētas, no kuras tu, un pat no tā paЈa laikmeta, un tāpat kā tavējie, arī mani pēcteči apdzīvo Zemi. Un, kamēr mēs cīnāmies par viņu drošību — lai arī katrs no mums citādi —, nekārtosim savus rēķinus.

— Uve Jorgen, mūsu rēķini jau sen ir nokārtoti, — kapteinis atteica. — Tur uz Zemes. Un tu labāk par mani atceries, kā tas notika, un es labāk par tevi atceros, kā tas beidzās …

— Uldemīr, — Uve Jorgens iebilda, — kā teica senāk, lai mirušie guļ, kur aprakti. Labi, lai es esmu vainīgs, lai neesmu ko apdomājis. Vari būt pārliecināts: vienalga, kas raidījis lodi,, kura nonāvējusi Nikodimu, es sev nekad to nepiedošu… Taču padomā, mums beidzot ir izdevies saistīties ar tiem, kas pārvalda planētu. Izdevās panākt viņu piekrišanu. Vai redzi, — viņš pamāja uz kutera pusi. — Tas ir viņu vislielākais priekšnieks, viņš speciāli atlidoja man līdz. Tikai baidos, spriežot pēc viņa uzvedības, ka viņam no visa būs kļuvis nelabi…

— Viņš nav redzējis asinis, — paskaidroja Georgs, un viņa balsij bija nicinājuma pieskaņa. — Viņš nav karavīrs. Tagad viņam ir slikti.

— Lai atpūšas, — Uve Jorgens nevērīgi atmeta ar roku. — Nav svarīgi, kā viņš jūtas. Galvenais ir paveikts: viņi pieņēmuši mūsu noteikumus. Kaptein, padomā, tagad mēs varam lidot uz Zemi un organizēt evakuāciju. Vai tāda rezultāta dēļ nebija vērts izliet dažus pilienus asiņu?

15*

435

— Uve, — kapteinis atbildēja, — vai tu domā, ka šie ļaudis, pēc tam kad mēs parādījām viņiem, ko esam vērti, nāks mums līdz? Vai tu domā, ka tagad viņus varēs pārliecināt par to, ka Zeme — tie neesam mēs, ka Zeme nav tāda, tā sen jau atmetusi šādus problēmu

atrisinājuma paņēmienus… Pilot, neviens mums neticēs. Ar kādiem labumiem tu viņus savaldzināsi pēc asinsizliešanas? Varbūt tu dzīsi viņus kuģos tāpat, kā tavi kolēģi tajos laikos dzina cilvēkus koncentrācijas nometnēs? Vai tādēļ ir vērts viņus glābt?

— Es pavēles neapspriežu, — Uve Jorgens atteica. — Galu galā, Šuvalovs ir ekspedīcijas vadītājs. Tā ir viņa pavēle — par evakuācijas sagatavošanu. Un es no tās neatkāpšos ne par matu.

Taču Uldemīrs vairs neskatījās viņā. Vecākais Līmeņa Sargātājs bija atguvies un grīļodamies tuvojās viņiem, tam drudžaini spīdēja acis, lūpas drebēja. Viņš apstājās trīs soļu attālumā, it kā aiz bailēm vai riebuma nespētu pienākt tuvāk.

— Jūs! — viņš uzsauca. — Ejiet prom! Jūs nemākat glābt! Jūs varat tikai slepkavot! Mēs neiesim kopā ar jums! Pie mums slepkavu nav, meklējiet tos savās mājās! Ejiet prom!

Viņš pagriezās un, vilkdams kājas pa zemi, devās prom pa ceļu. Pie katra viņa soļa uzvirmoja mazi putekļu mākonīši, it kā ceļš būtu karsts un kūpētu. Tad viņš sāka skriet. Pēkšņi Anna pielēca kājās un skriešus metās viņam pakaļ.

— Nē! — kapteinis, celdamies augšā, teica. — Nevar būt, ka mūsu ekspedīcija tā beigtos! Mēs patiesībā tādi nemaz neesam! Sargātā j! Anna!

Viņš kliedza, taču tie neatskatījās, un tad kapteinis arī metās prom pa ceļu viņiem pakaļ.

— Viņi visi slikti skrien, — piezīmēja Georgs. — Vai lai panāku viņus? Man tas ir nieks. ^

Uve Jorgens atmeta ar roku.

— Apglabāsim Nikodimu, — viņš teica. — Tas bija krietns puisis. Man viņa žēl.

* * *

Viņi paglabaja Mūku un kādu bridi pakavējās pie kapa. Pēc tam Uve Jorgens teica:

— Nu, tad lidosim.

—- Kurp? — pēc mirkļa vaicāja Piteks.

— Karš nav beidzies. Viņi lauzuši vienošanos, bet mums tomēr atlicis līdzeklis, kā piespiest viņus kapitulēt. Lidosim uz atomstaciju!

Piteks palūkojās debesīs, pēc tam uz tālo mežu.

— Nē, Uve Jorgen, — viņš sacīja. — Es esmu mednieks, bet tas, ko gribi tu, man nepatīk. Es tev neiešu līdz.

— Es arī ne, •— pamāja Georgs. — Es arī gribēju to pašu teikt. Uve Jorgen, tas ir slikts karš. Vīri tā nekaro. Mēs neiesim. Un tev arī nevajag iet.

— Kas šeit komandē? — Bruņinieks augstprātīgi noprasīja.

— Vairs neviens, — atbildēja Georgs. — Tu nelidosi. — Un viņš tuvojās Bruņiniekam.

— Rokas nost! — Uve Jorgens uzkliedza, vienā lēcienā atradās kuterī un aizcirta kupolu.

•— Pie malas! — uzsauca Piteks, tverot Georgu aiz rokas.

Nākamajā mirklī kuteris aiztraucās. Georgs pacēla automātu.

— Nē, — teica Piteks. — Tur pat es netrāpīšu!

Georgs tomēr izšāva kārtu. Taču kuteris jau atradās

tālu.

—- Varbūt jāsim? •— Piteks lika priekšā. — Skaties, cik daudz zirgu klaiņo. Tu vari izvēlēties jebkuru.

•— Jāsim, — Georgs piekrita. — Tikai uz kurieni?

«— Tu jāj, kur gribi. Bet es tomēr iešu kājām. Man nepatīk jāt. Es došos uz mežu. Droši vien mums ir atlicis maz laika. Roka nenodrebēs. Lokanā Roka. Vēl diennakts •— un viņš nogalinās zvaigzni. Ardievu.

— Ardievu, — Georgs atbildēja.

* * »

Uve Jorgens nosēdināja kuteri pie vecā kuģa.

Tunelī smirdēja. Pilots aizspieda degunu un skriešus nokļuva līdz ieejai atomstacijā.

Kur šeit atrodas izslēdzējs?

Viņš noorientējās. Pameklēja. Atrada.

— Mēs vēl paskatīsimies… — viņš nomurmināja. — Ne jau katru reizi jākapitulē vieniem un tiem pašiem …

Viņš izslēdza atomstaciju.

Vienlaikus ar apgaismojumu nodzisa indikatori. Iestājās pilnīga tumsa. Sāka kaukt trauksmes signāls.

Uve Jorgens steidzās uz izeju. Viņš skrēja, uzgrū- žoties tuneļa gludajai sienai.

Augšā, svaigā gaisā, viņš savāca zarus un sakurināja nelielu ugunskuru, lai atgūtu spēkus un atpūstos. Pēcāk viņš aizlidos uz galvaspilsētu un atkal ieies Sargātāju Namā — šoreiz kā pilnīgs uzvarētājs.

Droši vien tur jau panika: nav enerģijas.

Viņi sūtīs šurp cilvēkus …

Nē, uz galvaspilsētu vēl par agru. Vispirms viņi jāsatiek šeit. Jāsakauj. Pilnīgi. Un tad …

Pilots smaidīdams pastiepa roku un iemeta ugunskurā vēl dažus zarus. Tie sāka sprēgāt, un skaņa bija līdzīga intensīvai apšaudei tālumā.

* Ml *

Ienāca Averovs, un Lokanā Roka pacēla skatienu uz viņu, Zinātnieks bija uztraukts, viņa acis spīdēja,

—1 Roka ..,

— Kādas ziņas?

— Zvaigzne pēkšņi kļuvusi draudīgāka .. ?

— Ahā, — Roka mierīgi noteica.

, — Protams, viss vēl var izlīdzināties. Taču pagaidām …

— Nevajag «pagaidām», — Roka sacīja, -

— Pagaidiet, inženier. Es domāju .«.

— Bija laiks domāt. Tagad laiks darīt.

Averovs lūdzoši sacīja:

•— Dieva dēļ, tikai nesteidzieties! Tik daudz cilvēku var aiziet bojā…

Roka neko neatbildēja.

— Vai tad cilvēki ir nemirstīgi? — viņš pēc brīža vaicāja.

Averovs pikti atmeta ar roku.

— Nē jau, protams! Un tomēr ..,

— Vai tad viņiem visiem nav jāmirst?

— Kas par muļķīgiem jautājumiem! Roka, vai tu smejies par mani, vai?

— Pagaidi. Kas tevi īsti uztrauc? Vai tas, ka tā viņi būtu nomiruši katrs savā laikā, bet tagad mirs. visi reizē? Ja?

— Kā tu nesaproti! Ja kāds mirst, vairākums vienmēr paliek dzīvi. Pavisam kās cits ir, ja nomirst visi uzreiz .., .

— Bet agri vai vēlu taču visi būtu nomiruši!

— Ak, tu mani nemaz nesaproti…

— Jā, doktor, nesaprotu. Tu stāstīji, ka mirusi mana tauta, arī Georga, arī kapteiņa tauta. Tagad mirs vēl viena. Kas gan te jauns? Toties tava tauta paliks. Tev jāpriecājas, doktor,

— Roka… ko tu gribi darīt?

— To, kas jādara. Tūlīt es aizvedīšu kuģi no orbītas. Noteiktais laiks ir pagājis. Mēs tuvosimies zvaigznei. Ieslēgsim aparatūru. Zvaigzne sāks dzist. Un Zeme būs glābta.

Averovs saknieba lūpas. Pēc brīža viņš teica:

— Labi, Roka. Galu galā, tev taisnība. Droši vien taisnība. Laiks rīkoties. Tomēr… pēc tam mēs atgriezīsimies šurp, lai paņemtu mūsējos. Noteikti. Es pieprasu.

— Jā, — Roka piekrita. — Mēs atgriezīsimies.

Viņš atcerējās, ka, izpildot uzdevumu, kuģis pats var

iet bojā. Lai: vienalga, vairs nebūs jēgas dzīvot.

* * *

Ieslēdzis dzinējus minimālā vilkmē, Roka aizveda kuģi no orbītas, lai pietuvotos zvaigznei vajadzīgajā attālumā. Tagad kuģi vadīja automāti. Lokanā Roka smēķēja. Viņš lēni, ar baudu izpūta dūmus, kas aizvijās tālāk platā joslā kā Piena Ceļš.

«N * *

Uzkāpis pakalnā, Piteks apstājās.

Lejā mirdzēja upe, un pļavā ganījās lopu bars. Bija silts, un zāle spēcīgi smaržoja vakara krēslā.

Viņš ieelpoja tās smaržu un apgūlās.

Laba pasaule, viņš domāja. Ļoti laba pasaule. Smaržīga un silta. Ērta un pMša. Šeit ganās lopi. Naktī var nokaut aitu, pēc tam cept un ēst gaļu. Un gulēt zālē, nebaidoties no plēsoņām, kuru šeit nav,

Vai iespējama labāka dzīve?

Jāpaliek šeit. Te ir daudz labāk nekā uz Zemes, no kuras viņš atlidoja šurp. Tā nebija viņa Zeme. Uz tās vairs nebija medījumiem bagāto mežu un ieleju, un nebija viņa tautas. Viņam negribējās atgriezties.

Lidot, viņš domāja. Nav vajadzīgs lidot. Cilvēkam jāguļ zālē, bet izsalkušam jāiet medībās. Pēc tam es kaut kur satikšu sievieti, un viņa būs kopā ar mani. Un viss. Tā es dzīvošu.

Piteks vairs nedomāja par bojāeju. Tad, kad viņš bija dzimis un audzis, par nākotni nedomāja. Tās nebija. Bija šodiena, gara un bezgalīga šodiena, kas sākās no jauna, vēl nepaguvusi beigties.

Arī pašlaik bija šī «šodiena». Pitekam ar to pilnīgi pietika.

Viņš atmeta rokas aiz galvas, aizvēra acis un dziļi un mierīgi nopūtās.

* * *

Georgs jāja, apkārt neskatīdamies. Viņš domāja.

Viņš nevarēja sev neko pārmest. Viņš vienmēr bijis uzticīgs tiem, kas viņu aicināja. Pēc Termopilām viņš tika aicināts šurp, un viņš darīja visu, ko no viņa prasīja. Viņš bija audzināts spartiskā garā un zināja, kas ir pienākums.

Lai arī nebija Spartas, nebija viņa draugu, bet bija Zeme, un uz tās dzīvoja cilvēki. Tie bija viņu aicinājuši, un vajadzēja būt līdz galam tiem uzticīgam.

Arī šeit dzīvoja cilvēki. Taču citādi. Kad viņš domāja par tiem, viņi Georgam nez kāpēc atgādināja tos tizlos un dzīvotnespējīgos bērnus, kurus spartieši meta jūrā, lai tie nebūtu par slogu pilsētai. Arī šī cilvēce bija tāda pati — tizla un nevienam nevajadzīga. Tā bija pelnī- jusl, lai to nosviestu no kraujas. Sevišķi, ja par tāda upura cenu varēja izglābt Zemi.

jā, laikam gan .neko labāku šī cilvēce nebija pelnījusi. Tomēr, pat sviežot no kraujas, bija jāpaliek karavīram, jāpaliek vīrietim. Ir cietsirdīga nepieciešamība un nepieciešama cietsirdība. Nedrīkst būt pārlieka cietsirdība. Viņa laikmetā to neatļāvās. Tas bija negods. Tas pazemoja karavīru.

Piedalīties tajā Georgs negribēja.

Un tāpēc jāja, pats nezinot, kurp. Vienalga. Viņš bija gatavs tā jāt, līdz pienāks gals.

No tā viņš nebaidījās. Sen bija gājuši bojā viņa draugi, un viņam bija kauns, ka viņš vēl līdz šim ir dzīvs.

Ja vien viņš patiesi vēl ir dzīvs, — Georgam tomēr bija grūti tam noticēt.