Sargasi kosmosā

8. MIGLAS GŪSTĀ

No dienesta pienākumiem brīvie «Karalienes» ļaudis pulcējās ap lūku, pa kuru pavērās kā pelēkā segā tītā Limbo ainava. Viņi daudz labprātāk būtu uzturējušies vadības sekcijā, kur Tans sēdēja pie raidītāja, bet kapteiņa klātbūtnē tas nebija iespējams. Un tā viņiem nekas cits neatlika, kā drūzmēties trapa augšgalā, vērties miglā un sasprindzināt dzirdi cerībā saklausīt pazudušā fliterā motora troksni.

— Viņi ir attapīgi, — jau divdesmito reizi atkārtoja Kosti. — Viņi neies lauzt kaklus, kuldamies caur šo putru. Bet ar Ali lieta ir citāda. Viņu sagūstīja, pirms tas viss bija sācies.

— Tu domā, ka tie bijuši malu mednieki? — nedroši ierunājās Vīkss.

Viņa lielais draugs uz brīdi iegrima domās.

— Malu mednieki? Jā… Bet pasaki man, ko gan viņi varētu cerēt iegūt uz šīs Limbo? Mēs taču nevedam ne kažokādas, ne briljantus — vismaz es nekur neesmu redzējis neko tādu mētājamies un gaidām, lai kāds to paceltu. Un kā tur bija ar tiem nogalinātajiem radījumiem taja ielejā, Torson, — viņš pievērsās Deinam, — vai viņi izskatījās pēc tādiem, ko varētu aplaupīt?

— Viņi nebija apbruņoti… viņiem pat nebija apģērba … cik mēs varējām spriest, — Deins nedaudz izklaidīgi atbildēja. — Un viņu lauciņos bija iestādīti kaut kādi aromātiski augi, kādus es vēl nekad nebiju redzējis…

— Narkotikas … vai tās nevarēja būt narkotikas? — apvaicājās Vīkss.

— Ja arī tā, tad kaut kas jauns — arī Tau nepazina to lapas, — Deins pacēla galvu un lūkojās ārā, miglā. Viņš bija gandrīz pārliecināts… tur… tur jau atkal bija dzirdams tas pats! — Klausieties* — viņš satvēra Kosti aiz rokas un izvilka milzi ārā uz trapa.

— Vai tagad jūs dzirdat? — brīdi vēlāk viņš noprasīja.

Migla bija sabiezējusi līdzīgi melnai naktij, un signāluguns «Karalienes» priekšgalā nespēja tai izlauzties cauri. Un šajā migla bija dzirdams troksnis. Vienmērīgais motora ritms kaut kādu neizprotamu miglas īpatnību dēj pastiprinājās, līdz šķita, ka kuģim no visām pusēm tuvojas vesela nelielu lidaparātu eskadriļa.

Deins apsviedās un parāva sviru, lai iedegtu ugunis gar trapu. Lai gan migla gaisma tika izkliedēta, tomēr iespējams, ka kāda atblāzma izlauzīsies tai cauri un noderēs fliterarn par nosēšanās orientieri. Vīkss bija pazudis. Deins dzirdēja uz kāpnēm rībam viņa zābaku soļus — mazais vīrelis steidzās paziņot jaunumus. Bet, iekams viņš bija paguvis sasniegt vadības kabīni, iemirdzējās jauns orientieris — lieljaudas prožektors kuģa priekšgalā. So bāku nespēja aizsegt nekāda migla, lai kā ari tā izkliedētu gaismu.

Un tajā pašā brīdī garām nozibēja tumšs priekšmets, tik tuvu, ka Deins atlēca atpakaļ, pārliecināts, ka tas aizķers trapu. Motora troksnis, sākuma skaļš, pamazām noklusa un tad vēlreiz pārauga rēkoņā. Ena parādījās otrreiz, riņķodama jau tuvāk zemei.

Fliters nosēdās ar skaļu, griezigu troksni, kas lika domāt, ka migla tā apkalpei apgrūtinājusi noteikt attālumu. Trapa piekājei tuvojas trīs stāvi, kuru aprises nevarēja izšķirt, kamēr tie neatradās gandrīz pie pašas lūkas.

— Ak kungs, ak kungs! — vērotāji izdzirdēja Ripa sulīgo balsi, viņam apstājoties, lai paplikšķinātu pa kuģa sāniem. — Cik labi ir atkal redzēt vecenīti… Mans dievs, cik labi!

— Kā jums izdevās izlauzties visam tam cauri? — vaicāja Deins.

— Mēs bijām spiesti, — vienkārši atbildēja astro- gatora palīgs. — Kalnos nebija kur nosēsties. Tur nebija neviena līdzena laukumiņa — tikai augšup un lejup; vismaz tā 110 augšas izskatījās. Mēs lidojām pēc radara … tikai… Saki, kur rodas šie traucējumi? Tie mūs divas reizes novirzīja no kursa. Un nekādi neizdevās tos novērst…

Stīns Vilkokss un Tau sekoja lēnākā gaitā. Ārsts pārguris nesa savu medikamentu somu. Vilkokss sagaidītājiem tikai kaut ko norūca, spraukdamies viņiem garām, lai dotos uz vadības sekciju. Bet Rips uzkavējās, lai uzdotu vēl vienu jautājumu.

— Kas ar Ali?

Deins pastāstīja par viņu atklājumiem ielejas klajumiņā.

— Bet kā?… — pārsteigts atkal vaicāja Rips.

— Mēs nezinām. Ja vien viņi nav pacēlušies taisni gaisā. Turklāt fliteram tur nebija vietas. Bet padomā tikai — apvidus mašīnas sliedes ved tieši klintī. Rip, uz Limbo notiek dīvainas lietas…

— Cik talu ir no šīs ielejas līdz drupām? — astro- gatora palīga balsī ieskanējās vēsāki toņi, tā kļuva rāmāka, noteiktāka.

— Mēs bijām tuvāk drupām nekā «Karalienei». Bet atpaka|ce|ā mūs pārsteidza migla, un mēs tās neredzējām — ja vien vispār tās pārlidojām.

— Un pēc ta pārtrauktā signāla jums vairs neizdevās uztvert Ali radiotelefonu?

— Tans mēģināja. Arī mēs bijām gatavībā visu laiku, kamēr vien uzturējāmies ārā.

— Viņi droši vien Kamilām ķiveri tūlīt atņēmuši, — secināja Rips. — No viņu puses tas būtu bijis gudri darīts. Citādi viņš varētu mums palīdzēt viņu atrast …

— Bet vai mēs nevaram nopeilēt ķiveres radiotelefonu? Ja vien to kāds nav lietojis… — Deinam radās vāja cerība. — Protams, ja tas joprojām darbojas.

— Nezinu. Bet darbības rādiuss būs ļoti ierobežots. Jāpajautā Tanam … — un Rips jau kāpa augšup uz vadības sekciju, kur dežurēja inženieris sakarnieks.

Deins palūkojās pulkstenī, ātri saskaņodams kuģa laiku ar Limbo stundām. Bija nakts. Ja arī Tanam izdotos uztvert signālu no Ali radiotelefona, tik un ta pašlaik nebūtu iespējams tam izsekot.

Inženieris sakarnieks nebija viens. Tur bija sapulcējies viss «Karalienes» komandējošais sastāvs, un Tans atkal turēja austiņas rokā, tā ka visi dzirdēja disonansi, kas nāca no kāda nezināma punkta miglā tītajā pasaulē.

Kad Deins un Rips ienāca, pašreiz runāja Vilkokss.

— Tas pats ir! Tas noslāpēja radara signālu. Es to nopeilēju divas reizes. Bet, — viņš paraustīja plecus, — tā kā pastāv atmosfēras traucējumi un visam pāri šī zupa, ir ļoti jāšaubās par precizitāti. Tas nāk no kalniem …

— Bet vai tie nevar būt tikai zināma veida statiski traucējumi? — kapteinis Dželiko griezās pie Tana.

-*- Noteikti nē! Es nedomāju, ka tas ir signāls, — kaut gan tas varētu būt radars. Drīzāk šķiet, ka te ir darīšana ar kādu lielu iekārtu…

— Kāda iekārta var raidīt kaut ko tamlīdzīgu? — gribēja zināt Van Raiks.

Tans nolika austiņas uz statīva, kas atradās turpat blakus.

— Krietni liela — apmēram tāda kā Centrālās Smadzenes uz Zemes!

Brīdi valdīja satraukuma pilns klusums. Iekārta ar Centrālo Smadzeņu jaudu uz šīs tuksnesīgās planētas! Vajadzēja paiet zināmam laikam, lai aprastu ar šo domu. Taču Deins ievēroja, ka Tana apgalvojumu neviens neapšauba.

— Bet ko tā te dara? — Van Raika balss pauda patiesu izbrīnu. — Kādiem nolūkiem to šeit varētu izmantot?..

— Būtu labi vispirms uzzināt, kas ar to rīkojas, — brīdināja Tans. — Atcerieties — Kamils ir sagūstīts. Viņi droši vien daudz ko zina par mums, turpretī mēs joprojām esam neziņā …

— Malu mednieki… — ierunājās Dželiko, taču varēja saprast, ka viņš pats tam lāgā netic.

— … Kuru rīcībā ir kaut kas tik liels kā Centrālās Smadzenes? Varbūt… — bet Van Raiks pilnīgi atklāti šaubījās. — Lai nu kā, bet pašreiz mēs nevaram atstāt kuģi un doties izpētīt apkārtni…

Trapu ievilka, un kuģis pārgāja uz nakts režīmu. Nez, cik daudzi no komandas šonakt spēj gulēt, nodomāja Deins. Viņam pašam miegs nenāca ne prātā, līdz beidzot viņu tomēr pārvarēja nogurums — pēdējo divdesmit četru stundu laikā taču bija tik daudz piedzīvots! Sapņi sekoja cits citam, un vienmēr viņš dzinās pakaļ Ali pa līkumotām ielejām un beidzot siarp Centrālo Smadzeņu augstajām sienām, bet nekādi nespēja noķert bēgošo inženiera palīgu.

Pulkstenis rādīja deviņi, kad Deins nākamajā rītā ieradās pie atkal atvērtās lūkas. Bet tikpat labi varēja būt pats nakts vidus — ja nu vienīgi miglas siena bija kļuvusi par kādu mazumiņu gaišāka nekā iepriekšējā vakarā. Tomēr viņa acīm tā šķita tikpat necaurredzama kā tad, kad viņi bija atgriezušies kuģī.

Rips stavēja uz trapa, slaucīdams roku pie biksēm, — uz margu virves lielām, eļļainām lāsēm bija kondensējies mitrums. Viņš bažīgi palūkojās Deinā, kad tas piesardzīgi nolaidās pa slidenajiem pakāpieniem un nostājās blakus.

— Nemaz neliekas, ka skaidrotos, — Deins konstatēja acīm redzamo.

— Tans domā, ka viņam ir izdevies… izdevies nopeilēt Ali radiotelefonu! — Senons izgrūda. Viņš 110 jauna pieķērās pie margu virves un pagriezās pret rietumiem, alkatīgi vērodams vatei līdzīgos miglas vālus, it kā ar gribu vien būtu iespējams tos pagrūst nost no skata līnijas.

— No kurienes — no ziemeļiem?

— Nē, no rietumiem!

No rietumiem, kur atradās drupas… kur bija apmetušies Riča ļaudis! Tādā gadījumā viņi nav maldījušies, un Ričam ir kāds sakars ar Limbo noslēpumiem.

— Sie traucējumi agri no rīta reizēm mitējās, — turpināja Rips. — Minūtes desmit apstākļi uztveršanai bija labāki. Tans to neapzvēr, bet sevī ir pārliecināts, ka saklausījis Kamila ķiveres radiotelefona zuzoņu.

— Līdz drupām ir krietni tālu, — iebilda Deins. Bet viņš ticēja tikpat nešaubīgi kā Rips — ja jau inženieris sakarnieks to vispār pieminējis, tātad viņš ir gandrīz simtprocentīgi pārliecināts par savu taisnību. Tans nemēdza izteikt fantastiskus minējumus.

— Nu, un ko mēs tagad darīsim? — vaicāja kravas uzrauga palīgs.

Rips satvēra virvi savās lielajās plaukstās.

— Ko gan mēs varam darīt? — viņš bezpalīdzīgi noteica. — Mēs taču nevaram vienkārši iet ārā un cerēt, ka nonāksim pie drupām. Ja viņi mums raidītu signālus, tad būtu cita lieta …

— Nu, un ka tad ir? Vai viņi neuztur kontaktu ar kuģi? Vai pie viņiem nevar nokļūt ar fliteru, orientējoties pēc viņu raidītāja? — vaicāja Deins.

— Varētu — ja vien viņi raidītu, — Rips atbildēja. — Viņi apklusa, tikko uznāca migla. Tans visu nakti viņus izsauca ar desmit minūšu intervāliem, turklāt izmantodams avārijas frekvenci, tā ka viņiem vajadzēja saprast un atsaukties. Bet viņi to nedarīja!

Jā, bez radara neviens fliters nevarētu izlauzties cauri šai tumsai pārliecībā, ka izdosies nosēsties pie drupām. Un tomēr bija uztverti radiotelefona signāli — varbūt tas bija Ali —, turklāt vēl nesen.

— Es biju izgājis ārā, — Rips norādīja uz zemi, kas no trapa nebija redzama. — Ja es nebūtu iesējies virvē, tad noteikti apmaldītos, nepaguvis paspert ne pāris soļu …

Deins tam pilnīgi ticēja. Bet viņš arī labi saprata nemieru, kas urdīja Ripu. Būt ieslodzītiem te tieši tagad, kad bija atrasts pirmais pavediens, kas varēja viņus aizvest pie Ali!.. Ta jau varēja sajukt prātā! Viņš piesardzīgi nokāpa pa slideno trapu, sataustīja virvi, ko Rips bija piesējis, cieši satvēra rokā tās galu un saka virzīties uz priekšu pelēkajā krēslā.

Migla pilieniem sabiezēja uz viņa tērpa un tecēja lejup pa seju, atstādama uz lupām savādu metālisku garšu. Viņš turpināja iet, piesardzīgi sperdams soli pa solim, orientedamies pēc virves.

Aiz pelēcīgā priekškara iznira tumšs siluets. Deins tam uzmanīgi tuvojās, bet tad samulsis iesmējās — tā bija viena no apvidus mašīnām — tā, kura bija kursējusi turp un atpakaļ, nogādādama Riča mantas izvēlētajā nometnes vietā.

Turp un atpakaļ!..

Deins neviļus sažņaudza virvi ciešāk. Bet ja nu… Viņi nevarēja būt droši… viņi varēja vienīgi cerēt…

Pārtverdams virvi no rokas rokā, viņš, steigā klupdams, devās atpakaļ uz trapu. Ja viņa nojauta bija pareiza, tad … tad problēmas atrisinājums bija tuvu. Viņi varēs atrast nometni un negaidot pārsteigt arheologu.

Drīz vien bija klāt traps, uz kura Rips viņu jau gaidīja. Astrogatora palīgs no Deina sejas izteiksmes droši vien noprata, ka viņš kaut ko atklājis, tomēr neko nejautāja, tikai metās viņam pakaļ.

— Kur ir Van Raiks… Kapteinis Dželiko?

— Kapteinis guļ — Tau viņam lika atpūsties, — atbildēja Rips. — Van Raiks, šķiet, ir savā kabīnē.

Deins devās pie sava šefa. Kaut nu viņa nojauta būtu pareiza! Tad viņiem būtu palaimējies — pa īstam palaimējies pirmo reizi kopš ūtrupes, kad viņi bija ieguvuši šo sasodīto Limbo.

Kravas uzraugs, palicis rokas zem galvas, bija atlaidies guļamtīklā. Deins brīdi vilcinājās durvīs, bet Van Raika zilās acis nebija aizvērtas un pievērsās viņam. Deins ierunājās pirmais.

— Ser, vai jūs esat lietojis mašīnu pēdējo divu dienu laikā?

— Cik es zinu, neviens to nav lietojis — un tad?

— Tādā gadījumā tā ir tikusi lietota tikai vienam mērķim, — Deina satraukums auga, — lai nogādātu doktora Riča mantas nometnē…

Van Raiks piecēlās sēdus. Ne vien piecēlās sēdus, bet pasniedzās pēc zābakiem un uzāva tos kājās.

— Un tu domā, ka autofiksators joprojām noregu-

Iets uz nometni? Tas varētu gan būt, dēliņ, tas varētu būt. — Viņš jau vilka mugurā formas tērpu.

Nu ari Rips saprata.

— Pavadonis, kas gatavs tūlīt pat doties ceļā! — viņš gavilēja.

— Mēs ceram, — piesardzīgi noteica Van Raiks.

Viņi vēlreiz atstāja kuģi un aizgāja līdz apvidus

mašīnai, šoreiz kravas uzrauga vadībā. Zemais kravas transportieris stāvēja tieši tā, kā Deins to bija atstājis «Karalienes» stabilizatoru paspārnē, ar strupo purnu pavērstu pret rietumiem! Autofiksators joprojām bija noregulēts uz nometni. Deins pāris lēcienos panāca lēni braucošo mašīnu un apstādināja to. Vienalga, vai migla bija vai nebija, tā atradīs ceļu taisni uz nometni, uz kurieni pirms divām dienām bija vedusi kravu. Tā būs nemaldīgs pavadonis ļaudīm, kuri, virvē piesējušies, tai sekos. Tagad viņiem bija radusies iespēja atrast Ali.

Kravas uzraugs, neteikdams ne vārda, sāka virzīties atpakaļ uz «Karalieni». Pārējie sekoja. Deins pavērās pār plecu uz apvidus mašīnu.

— Ja mums būtu kāds portatīvais liesmumc- tējs … — viņš nomurmināja.

Rips to bija sadzirdējis.

— Te drīzāk būtu vietā rezonators!

Deins jutās izbiedēts. Liesmumetēju varēja izmantot iebiedēšanas nolūkā vai lai ielauztos kādā nocietinājumā. Tam nebija katrā ziņā jābūt ierocim. Bet rezonators… Nekas nespēja pasargāt no neredzamajiem viļņiem, kas varēja cilvēku burtiski saraut gabalos. Ja jau Rips vēlējās rezonatoru, tātad viņam bija iemesls nopietni baidīties. Bet, tā kā «Karaliene» bija likumam paklausīgs kuģis un nekā tamlīdzīga līdzi neveda, tad tā arī bija un paliks tikai versija.

Van Raiks iekāpa kuģī un iegāja vadības sekcija. Kad viņš pieklauvēja pie kapteiņa kabīnes, kļuva dzirdami Hubata kliedzieni. Dželiko ar īgnu izteiksmi nogurušajā sejā atvēra durvis. Pirms sasveicināties ar kravas uzraugu, viņš uzsita ar roku pa zilā radījuma krātiņu, tā ka tas mežonīgi sašūpojās. Tomēr nekas nespēja aizbāzt rīkli, no kuras plūda šaušalīgās skaņas.

Kravas uzraugs vēroja satracināto Hubatu.

— Vai sen jau viņš tā izturas, kaptein?

Dželiko apveltīja iesprostoto gūstekni ar iznīcinošu skatienu un izgāja gaitenī, tālāk no trokšņa.

— Gandrīz visu nakti. Šķiet, ka tas zaudējis prātu. — Dželiko aizvēra durvis, un kliedzieni kjuva klusāki. — Nesaprotu, kāds tam varētu būt iemesls.

— Viņa dzirde sniedzas ultraskaņas diapazonā, vai ne? — neatlaidās Van Raiks.

— Četras pakāpes. Bet kas… — kapteinis aprāvās pie pēdējā vārda un piemiedza acis. — Šie nolādētie traucējumi! Jūs domājat, ka tie ir akustiski?

— Varētu būt. Vai viņš kliedz, kad traucējumi mitējas?

— Paskatīsimies… — Dželiko grasījās atgriezties kabīnē, bet Van Raiks satvēra viņu aiz rokas.

— Tagad dienas kārtībā ir kas svarīgāks, kaptein.

— Un tas būtu?

— Mēs esam atraduši pavadoni, kas mūs aizvedīs līdz Riča nometnei. — Van Raiks pastāstīja par apvidus mašīnu.

Dželiko atspiedās pret gaiteņa sienu, sejā nepakustoties ne vaibstam, it kā Van Raiks būtu nolasījis iekraujamās kravas sarakstu.

— Tas var izdoties, — viņš vienīgi noteica, kad kravas uzraugs bija beidzis. Tomēr viņš nesteidzās kaut ko uzsākt.

Apkalpe vēlreiz lika sapulcināta kopkabīnē, izņemot Tanu, kurš palika pie raidītāja. Ienāca Dželiko, turēdams rokā nelielu sudraba stienīti, kas bija ķēdītē piestiprināts pie viņa jostas.

— Mēs esam konstatējuši, — viņš bez jebkāda ievada iesāka, — ka kravas transportieris joprojām ir noregulēts uz Riča nometni. Tas var noderēt par pavadoni…

Par atbildi atskanēja balsu murdoņa, kurā varēja sadzirdēt atsevišķus jautājumus, kad varēs sākt. Balsis apklusa, kad Dželiko uzsita ar stienīti pa galdu, lai pievērstu viņu uzmanību.

— Lozēsim, — viņš noteica.

Mura jau bija sagatavojis lozes — baltus salmiņus, kurus viņš iemeta traukā un ar pirkstiem sajauca.

— Tanam jāpaliek pie aparāta, — Dželiko atgādināja. — Tātad paliek desmit cilvēku. Ies pieci, kuri izvilks īsos salmiņus…

Stjuarts apstaigāja sēdošos, turēdams trauku augstāk par viņu acu līmeni. Deins ievēroja, ka visi sažņaudz izvilktos salmiņus plaukstās, pat nepaskatīdamies uz tiem. Kad katrs bija izvilcis pa lozei, visi kopā atvēra plaukstas, lai uzzinātu, kas kuram lemts.

īsais salmiņš! Deins juta satraukumu — vai nu aiz prieka, vai ļaunā priekšnojautā. Viņš pārlaida skatienu pārējiem, lai redzētu, kas būs viņa ceļabiedri. Rips — arī viņam bija īsais salmiņš! Tāds pats bija redzams Kosti eļļainajos pirkstos. Nākamo parādīja Stīns Vilkokss, un pēdējais bija trāpījies Muram.

Grupu vadīs Vilkokss — tas bija labi. Deins nerunīgajam astrogatoram pilnīgi uzticējās. Bija savādi, kā viss bija izkārtojies. Liktenis bija izvēlējies tieši tos, bez kuriem kuģis kaut kā varēja iztikt. Briesmu gadījumā «Karaliene» varētu droši pacelties no Limbo. Deins pūlējās par to nedomāt.

Dželiko, redzēdams, ka nav iekļuvis ekspedīcijas dalībnieku skaitā, kaut ko īgni norūca, piecēlās un piegāja pie sienas labajā pusē. Tur viņš ar savu stienīti atvēra kādas slepenas durvis. Atskanēja griezīga skaņa, it kā atslēga nebūtu tikusi lietota.

Skatienam pavērās statīvs — statīvs ar rokas blas- teriem! Zem tiem uz vadžiem karājās jostas ar mak- stīrn, un gaismā draudīgi mirdzēja pilnās aptveres. Tas bija «Karalienes» arsenāls, kuru drīkstēja atvērt vienīgi tad, ja kapteinis uzskatīja situāciju par augstākā mērā draudošu.

Citu pēc cita Dželiko izcēla blasterus un pēc kārtas sniedza tos Stocam, kas katru rūpīgi pārbaudīja, atvērdams un aizvērdams aizslēgu, un pēc tam nolika uz galda. Pieci blasteri, piecas jostas ar aptverēm. Šķita, ka Dželiko gaida karu.

Kapteinis aizvēra durvis un aizslēdza tās ar savu stienīti, no kura saskaņā ar Federācijas likumiem nedrīkstēja šķirties ne dienu, ne nakti. Tad viņš atgriezās pie galda, uzlūkoja piecus vīrus, kurus bija izvēlējies liktenis, 1111 ar žestu norādīja uz ieročiem. Viņi visi bija apmācīti apieties ar blasteriem.

— Tie visi ir jūsu, puiši, — kapteinis noteica. Un nebija vajadzības lieku reizi paskaidrot, cik nepatīkams uzdevums viņus gaida.