Sargasi kosmosā

6. DRAUDĪGĀ IELEJA

Atkal Deinu aptvēra biezā Limbo nakts. Tā kā planētai nebija pavadoņa, tumsu nepāršķēla neviens gaismas stars, izņemot kniepadatas galviņām līdzīgās tālās zvaigznes. Pat lejā uzstādītā kamera tikko spēja izurbties cauri šim melnumam, lai gan tā bija apgādāta ar trīskārša stipruma uztverošo iekārtu.

Tau savā sēdeklī staipījās un grozījās, pats to negribot, grūstīdams Deinu. Lai gan viņi bija uzvilkuši ziemas virstērpus ar dubultodcri un temperatūra slēgtajā fliterā bija apmēram tāda pati kā «Karalienes» iekštelpās, aukstums tomēr zagās klāt. Viņi bija sadalījuši nakti dežūrās, un tie divi, kuriem nebija jādežūrē pie nelielā uztverošā ekrāna, varēja mēģināt nosnausties. Bet Deins nespēja domāt par atpūtu. Viņš lūkojās ārā tumsā, kura ietina viņus kā smacējošs aizkars.

Viņš nezināja, cik bija pulkstenis, kad pamanīja pirmo uzliesmojumu — sarkanu gaismas staru ietriecamies debesīs rietumu pusē. Uz viņa saucienu Ali, kas pašreiz dežurēja pie ekrāna, pacēla galvu; pamodās arī Tau.

— Lūk, tur!

Viņi droši vien nesaprata, uz ko Deins norāda, bet tagad tas arī nebija vajadzīgs. Uzliesmojumi atkārtojās un pēc tam vairs nebija redzami, toties nakts šķita melnāka nekā jebkad.

Pirmais ierunājās Ali.

— Blasteru uguns! — Viņa pirksti jau darbojās ap atslēgu, noraidot ziņojumu uz «Karalieni».

Pirmajā brīdī Deinu sagrāba panika, bet tad viņš atskārta, ka incidents risinājies tālu rietumos no «Karalienes». Kuģim viņu prombūtnes laikā neviens nebija uzbrucis.

Ali ziņoja, ka tālumā acīmredzot notikusi kāda sadursme. No kuģa uzliesmojumi nebija redzēti, un |audis neko par to nezināja. Viņi nebija manījuši neko aizdomīgu arī otrpus tuksnesīgajam klajumam pie drupām, kur bija apmeties Ričs.

— Vai mums palikt šeit? — Ali uzdeva pēdējo jautājumu. Tūlīt sekoja atbilde — palikt, ja vien viņi nav spiesti atkāpties. Tagad vairāk nekā jebkad bija nepieciešams uzzināt, kādas dzīvības formas eksistē uz Limbo.

Taču ekrāns, kas viņus saistīja ar ieleju, joprojām palika tumšs. Tur bija tikai klints plāksne, uz tās noliktie priekšmeti un vairāk nekā.

Tagad viņi dežurēja divatā — viens vēroja ekrānu, otrs rietumu pusi. Bet nakts tumsu vairs nepāršķēla neviens uzliesmojums. Ja arī tur bija risinājusies cīņa, tad tagad tā bija galā.

Pēc Deina aprēķiniem, nebija vairs tālu līdz ausmai, un pašreiz bija viņa kārta dežurēt pie ekrāna, kad atgadījās pirmā pārmaiņa. Kustība bija tik nemanāma, ka viņš pirmajā brīdī nodomāja, ka ir kļūdījies. Bet uz tumšā krūma fona lejā pie klints parādījās kaut kas tik dīvains, ka Deins neticēja savām acīm. Tikai laimīgas sagadīšanās dēļ viņš instinktīvi nospieda pogu tieši īstajā brīdī.

Sis kaut kas bija ne tikai nereāls — tas kustējās tādā ātrumā, ka jau tā miglainās kontūras izplūda pavisam. Kaut ko Deins bija redzējis, par to viņš bija pārliecināts. Bet viņš nevarēja pateikt, kas tas bijis, nevarēja pat vispārīgos vilcienos aprakstīt tā formu.

Ali un Tau satraukti elpoja Deinam pakausī. Viņš noliecās pār ekrānu, gatavs pamanīt pat visniecīgāko kustību. Tomēr, lai gan jau ausa rīts un redzamība kļuva arvien labāka, viņš neredzēja neko, izņemot vēja raustītas lapas. Kas arī nebūtu pagājis garām, par ekspozīciju uz klints plāksnes tas nebija interesējies. Nācās paļauties uz kameras filmu, lai mēģinātu uzzināt, kas tas bijis.

Limbo saule sāka celties augšup. Nakts salna, kas bija klājusi virsotnes, bija pazudusi. Bet ieleja joprojām bija tukša. Deina ciemiņš vairs neatgriezās.

Ieradās otrs fliters ar komandu, kurai ar svaigiem spēkiem bija jāpārņem postenis. Rips pienāca aprunāties ar žāvājošos iepriekšējo maiņu.

— Vai kaut kas izdevās? — viņš vaicāja.

— Es ceru, ka filmā kaut kas ir uzņemts, — atbildēja Deins, vairāk taisnodamies nekā triumfējoši. Rēgainā būtne taču varēja arī nebūt lauciņu īpašnieks, bet vienkārši kāds garām skrejošs dzīvnieks.

— Kapteinis lika, lai jūs pirms atgriešanās vēl izlūkojat apkārtni rietumu virzienā, — Rips sacīja Tau. — Rīkojieties pēc saviem ieskatiem, bet neielaidieties nekādos bīstamos pasākumos, ja vien varat no tā izvairīties.

Ārsts pamāja. Ali apsēdās pie vadības pults, un viņi pacēlās gaisā, atstādami otra fliterā komandu turpināt novērošanu. Zem viņiem pletās nu jau pazīstamā ainava ar nelielām, šaurām ielejām, no kurām divās vai trijās vīdēja lauciņu četrstūri. Taču, lai gan Ali vadīja fliteru nelielā augstumā virs tām, apakšā bija redzama tikai augu valsts — nevienas dzīvas būtnes. Viņi bija nolidojuši uz rietumiem kādas piecas jūdzes, kad acīm pavērās drausmīgs skats.

No apgruzdušajiem krūmiem vēl gausi vijās dūmi, un zemi krustām šķērsām klāja melnas augstsprieguma blasteru uguns atstātas rētas, kas bija izcirtu- šas pretiga izskata takas zaļajā augu segā, apsvilinājušas zemi un klintis.

Bet ne jau tas saistīja viņu uzmanību. Tur bija tie, trīs no viņiem, saspiedušies kopā kādā klints ieplakā, it kā būtu mēģinājuši vēl pēdējo reizi pretoties ierocim, kuru neizprata. Sakropļotos, drausmīgi apdegušos ķermeņus tagad tikko varēja pazīt, bet vīri fliterā zināja, ka tās kādreiz bijušas dzīvas būtnes.

Ali ātri pārlidoja ieleju. Nemanīja nekādu dzīvības zīmju. Tad viņš, veikli manevrēdams, nosēdināja fliteru netālu no ieplakas. Vēl lāgā neuzsākuši šķērsot klinšaino apvidu, viņi uzdūrās ceturtajam upurim.

Liesma bija viņu — vai to — apdedzinājusi, bet viņš nebija miris uzreiz. Dzīvotgriba bija likusi nožēlojamajam radījumam meklēt patvērumu šaurā klints spraugā, kurā tas droši vien bija palicis, līdz nāve bija likusi atslābt tvērienam, un ķermenis atkal ļengani izvēlies ārā.

Tau nometās uz viena ceļa blakus sačokurotajam ķermenim. Bet Deina nāsis sajuta pretīgu smaku, kas nebūt necēlās no gruzdošajiem zaļumiem vien. Viņš tikai vienu reizi ātri paskatījās, tad aizvēra acis un izcīnīja grūtu cīņu ar savu sadumpojušos kuņģi.

Tas nebija cilvēks! Tas nelīdzinājās nekam tādam, ko Deins jebkad bija redzējis vai par ko bija dzirdējis stāstām. Tas… tas nebija reāli… nekas tāds vienkārši nevarēja eksistēt! Viņš pārvarēja sevi, atvēra acis un piespieda sevi palūkoties vēlreiz.

Pat, ja neņēma vērā drausmīgos ievainojumus, ko šis radījums bija guvis, tas bija tik dīvains, kādu varētu redzēt tikai murgainā sapnī. Tā ķermenis sastāvēja no divām lodēm, no kurām viena bija uz pusi mazāka par otru. Neko līdzīgu galvai vispār nebija iespējams atšķirt. No lielākās lodes stiepās divi pāri

|oti tievu četrlocītavu ekstremitāšu, kurām, pēc visa spriežot, vajadzēja būt 'ļoti elastīgām. Pie mazākās lodes bija redzamas vēl divas ekstremitātes, kas otrajā locītavā sadalījās lokanos taustekļos, kuru galos bija mata tievuma izaugumu kušķīši. Abas lodes savienoja tievs lapsenes viduklis. Cik Deins varēja redzēt — bet viņš nespēja sevi piespiest ķerties pie sīkākas izpētes, kādā bija nogrimis Tau, — tad radījumam sejas vispār nebija — ne acu, ne ausu, ne mutes.

Dīvainākais tomēr bija lodes, kas veidoja ķermeni. Tās bija pelēcīgi baltas, bet gandrīz caurspīdīgas. Cauri ārējam apvalkam varēja redzēt sarkanīgus struktūrelementus, kas radījumam varēja būt pildījuši kaulu funkcijas, taču tikpat labi tie varēja būt arī orgāni. Deins nejuta vēlēšanos to noskaidrot.

— Augstais kosmos! — iesaucās Ali. — Tiem taču var redzēt cauril

Tas bija pārspīlēts — bet ne pārāk. Limbiešiem — ja vien tas bija limbietis — bija daudz smalkāka ķermeņa uzbūve nekā jebkuram citam radījumam, kādu vien Zemes iedzīvotāji bija sastapuši iepriekš. Un Deins bija pārliecināts, ka filmā uzņemtā būtne_, kas bija paskrējusi gar novērošanas posteni otraja ielejā, ir tāda pati kā šī.

Ali apgāja apkārt ķermenim, lai izpētītu pēdas, ko atstājis blasters, kas bija iedzinis radījumu spraugā. Viņš uzmanīgi piedūra pirkstu melnajam traipam klints sienā un pēc tam piebāza to pie deguna.

— Blasters — par to nav šaubu.

— Jūs domājat — Ričs?

Ali pārlaida ielejai vērīgu skatienu. Tāpat kā iepriekš pārējie, arī viņi jau bija pamanījuši, ka tā ved no augstajiem kalniem uz izdegušo līdzenumu un viņi nevar būt pārāk tālu no drupām, kur apmetušies arheologi.

— Bet kāpēc gan? — nesagaidījis atbildi uz iepriekšējo jautājumu, Deins uzdeva nākamo.

Vai lodveida radījumi bija uzbrukuši Ričam un viņa ļaudīm? Deins kaut kā nespēja tam ticēt. Pēc viņa domām, ļenganais ķermenis, ar kuru pašreiz noņēmās Tau, bija nožēlojami neaizsargāts. Tajā nebija absolūti nekā draudīga.

— To es arī gribētu zināt. — Ali soļoja tālāk, garām ieplakai, kurā gulēja pārējie drausmīgi sakropļotie ķermeņi, lejup uz strautmalu. Tāpat kā citās iekultivētajās ielejās, arī šeit strauts tecēja pa ielejas vidu, bet lauki rindojās gar abām tā pusēm.

Te nu bija skaidri saskatāmas iebrucēja pēdas. Abas platās, lauku mīkstajā augsnē dziļi iespiestās sliedes nekādā gadījumā nebija atstājušas kājas. Deins pēkšņi apstājās.

— Apvidus mašīna! Bet mūsējās taču …

— …atrodas tieši tur, kur tām jābūt, — novietotas zem «Karalienes» vai arī tām paredzētajās telpās, — viņa vietā nobeidza Ali. — Un, tā kā Ričs nevarēja atvest šādu mašīnu savā instrumentu somā, mums jāsecina, ka Limbo nebūt nav tik neapdzīvota, kā to apgalvo Inspicēšanas dienests. — Viņš apstājās strautmalā un notupās, lai aplūkotu žūstošos dubļus. — Bet šīs sliedes ir savādas…

Lai gan viņa domas neviens neprasīja, Deins piekrita inženiera palīgam. Kāpurķēdes bija atstājušas apmēram četras collas dziļus skaidrus nospiedumus. Deinam nebija sveša apvidus mašīnas vadīšana, ciktāl tas bija saistīts ar viņa tiešajiem pienākumiem. Vajadzības gadījumā viņš pat varēja izdarīt nelielu remontu. Bet viņš nekad nebūtu spējis atšķirt šīs mašīnas pēc to kāpurķēžu nospiedumiem. Te viņš bija gatavs atzīt Ali pārākumu.

Kamila turpmākā rīcība Deinam bija augstākā mērā neizprotama. Joprojām tupēdams uz ce|iem, viņš izņēma no savas jostas instrumentu somas nelielu mērlenti un sāka mērīt atstatumu starp abām kāpurķēžu atstātajām grambām.

— Kas par lietu? — Deins beidzot uzdrošinājās

pavaicāt.

Bridi viņam šķita, ka Ali nemaz netaisās atbildēt. Bet tad viņš piecēlās pussēdus, notīrīja putek|us no mērlentes un pacēla galvu.

— Standarta apvidus mašīnai ir četri — divi — astoņi, — viņš pamācoši iesāka. — Kravas mašīnai — trīs — septiņi — astoņi. Liesmumetēja šasijai — pieci— septiņi — divpadsmit.

Sie skaitļi Deinam neko neizteica, bet viņš saprata, ka tie ir svarīgi. Federācijā visas mašīnas bija stingri standartizētas. Tas bija nepieciešams, lai atvieglotu to remontu uz jebkuras planētas. Ali bija uzskaitījis izmērus trim sauszemes mašīnu tipiem, ko ikdienā lietoja uz lielākās daļas Federācijas planētu. Tiesa, liesmumetējs bija kara mašīna, kas ietilpa vienīgi armijas un policijas arsenālā, izņemot jaunatklātās pasaules, kur tā platais karstuma stars palīdzēja izlauzt ceļu biezos mežos vai džungļos.

— Un šis te nav neviens no tiem, — minēja Deins.

— Pareizi. Tas ir trīs — divi—četri, bet ir arī smags. Vai arī tas vedis pārāk lielu kravu. Šādas sliedes nekad neatstāj normāla svara kravas vai transporta apvidus mašīna.

Deins klusībā piekrita, ka Ali, kā jau inženierim, tas jāzina.

— Bet kas tādā gadījumā tas ir bijis?

Ali paraustīja plecus.

— Kaut kāda nestandarta mašīna. Zema, šaura — citādi tā nebūtu spējusi te izlauzties — un tajā pašā laikā ar lielu kravnesību. Bet mums tāda nav zināma.

Tagad Deins savukārt nopētīja klintis, kas slējās virs viņiem.

— Tā varēja braukt tikai vienā virzienā — vai nu augšup vai lejup gar strautu …

Ali piecēlās.

— Es iešu lejup, — viņš palūkojās uz Tau, kas joprojām bija iegrimis savā atbaidošajā nodarbībā. — Neviens viņu nedabūs projām, līdz viņš nebūs uzzinājis visu, kas vien iespējams. — Viņš nodrebinā- jās, vai nu izlikdamies, vai arī visā nopietnībā. — Man ir tāda nojauta, ka nav gudri palikt šeit pārāk ilgi. Izlūkam savs darbs jādara ātri…

Deins pagriezās uz otru pusi.

— Es iešu gar strautu uz augšu, — viņš stingri noteica. Te nebija īstā vieta, kur Ali varēja pavēlēt, te viņi bija līdzīgi. Viņš neatskatīdamies sāka iet starp sliedēm uz priekšu.

Deins tā bija aizrāvies ar savu apņemšanos pierādīt, ka pats prot pareizi domāt, ka pieļāva liktenīgu kjūdu, kas tirgonim izlūkam nebija piedodama. Lai gan ķivere viņam joprojām bija galvā un līdzi bija arī viss pārējais nepieciešamais ekipējums, viņš pilnīgi aizmirsa ieslēgt radiotelefonu un akli gāja pretī nezināmajam bez jebkāda kontakta ar pārējiem.

Bet tobrīd viņa uzmanību saistīja tikai šīs sliedes, kas vilināja uz priekšu, augšup pa ieleju, kura pakāpeniski kļuva šaurāka, pretī kalnu sienām.

Saule cēlās arvien augstāk, liedama pār Deinu žilbinošos starus, bet klinšu ēnās joprojām gulēja purpurvioleta krēsla.

Apvidus mašīnas atstātās sliedes veda tik taisni, cik to atļāva pats apvidus reljefs. Divi kukaiņi ar mežģīņveida spārniem, kādus viņi jau bija redzējuši otrajā ielejā, gandrīz skardami ūdens virsmu, pārlidoja strautu un pazuda vēsajā gaisā.

Augu valsts kļuva nabadzīgāka. Labu brīdi viņam ceļā nebija pagadījies neviens lauciņš. Ielejas dibens zem kājām sāka kļūt tikko manāmi slīpāks uz augšu. Klinšu sienas veidoja ieloces, tāpēc Deins sāka iet piesardzīgāk — viņam nebija nekādas vēlēšanās aiz kāda stūra sastapties vaigu vaigā ar blastera īpašnieku.

Viņš klusībā bija pārliecināts, ka doktoram Ričam ir kaut kāds sakars ar visu šo lietu. Bet no kurienes te radusies šī apvidus mašīna? Vai doktors jau kādreiz būtu bijis uz Limbo? Varbūt viņš ir aplaupījis kādu Inspicēšanas dienesta noliktavu? Bet Ali taču bija kategoriski paziņojis, ka mašīna nav standarta izlaiduma!

Pēkšņi sliedes izbeidzās, turklāt tādā veidā, ka Deins acumirklī apstājās un neticīgi blenza sev priekšā. Tās veda tieši masīvā klints sienā, izzūdot zem tās, it kā mašīna, kas tās atstājusi, būtu izbraukusi taisni cauri!

Deins pasteidzās atgādināt sev, ka pat visneiespējamākajam vienmēr var atrast kādu loģisku izskaidrojumu, turklāt ne jau pārdabisku. Ja pēdas veda klintī, tad vai nu tie bija redzes maldi, vai arī tur bija kāda atvere. Tuvāk tas bija jānoskaidro viņam pašam.

Smiltīm un grantij čirkstot zem apaviem, Deins virzījās tālāk, līdz varēja aizsniegt klinti ar roku. Un tad viņš sajuta kaut ko jaunu — vibrāciju. Te, šaurās1 ielejas galā, bija ļoti klusu, nejuta ne mazāko vēja pūsmiņu un neiečabējās ne lapiņa. Un tomēr gaisa jautās kaut kāds nemiers, kaut kas tāds, kas atradās uz viņa skaņu un kustību uztveres spējas pašas robežas.

Viņš instinktīvi pielika plaukstas klints sienai. Un tūlīt sajuta vibrāciju cauri rokām pārņemam visu ķermeni, līdz viņa miesa un kauli vairs tikai atbalsoja šo šausmīgo ritmu, kas šķita nākam no pašām Limbo dzīlēm. Taču, ar pirkstiem pārmeklējot raupjo akmens virsmu, rūpīgi iztaustot katru collu, viņam neizdevās atrast nevienu spraugu, nekādas pazīmes, kas liecinātu par durvju esamību, un viņš nekādi nevarēja saprast, kāds cēlonis ir šai dobjajai dunoņai, kas plosīja nervus. Vibrācija bija nepatīkama, gandrīz draudīga. Deins atrāva plaukstas no klints, pēkšņi izbijies, ka nonāks šī trulā ritma varā. Toties tagad viņš bija pārliecināts, ka Limbo nav tāda, kā šķiet, — neapdzīvota, mirusi pasaule.

Tagad viņam pirmo reizi ienāca prātā, ka viņš nedrīkstējis pārtraukt sakarus ar pārējiem, un viņš steidzīgi pagrieza videotelefona slēdzi. Ausīs tikko dzirdami atskanēja Tau balss:

— Izsaucu Ali… izsaucu Torsonu… atbildiet… atbildiet!

Ārsta balsī bija dzirdama tāda uzstājība, ka Deins metās projām no sienas un steidzās atpakaļ pa iebrauktajām sliedēm, pa ceļam atsaukdamies:

— Seit Torsons. Esmu ielejas galā. Ziņoju…

Bet Tau viņu nepacietīgi pārtrauca.

— Atgriezieties pie fliterā! Ali, Torson, atgriezieties pie fliterā!

— Torsons atgriežas! — Deins, cik ātri vien spēdams, sāka skriet lejup pa ieleju. Kamēr viņš rikšoja, klupdams un slīdēdams pa vaļējiem akmeņiem un granti, Tau turpināja saukt Ali. Bet inženiera palīgs neatbildēja.

Smagi elsdams, Deins sasniedza vietu, kur viņi bija atstājuši ārstu. Tau sauca viņu pie fliterā.

— Kur Ali?

— Kur Kamils?

Abi jautājumi atskanēja vienlaikus, un viņi vērās viens otrā.

Deins atbildēja pirmais.

— Viņš teica, ka iešot lejup gar strautu, lai sekotu apvidus mašīnas sliedēm, kuras mēs uzgājām. Es devos augšup…

— Tad tas ir bijis viņš, kurš… — Tau sarauca uzacis. Viņš pagriezās un nopētīja ieleju, kura veda uz līdzenumu. Ūdens klātbūtnē krūmi te bija biezāki un veidoja sienu, caur kuru bija izlauzis ceļu strauts.

— Bet kas īsti ir noticis? — gribēja zināt Deins.

— Mani kāds izsauca … bet balss gandrīz tai pašā acumirklī aprāvās…

— Es tas nebiju, mans radiotelefons bija izslēgts, — Deins nepadomājis izgrūda. Tikai pēc tam viņš atskārta, ko izdarījis. Izlūkgājiena laikā nevienam nav tiesību izslēgt radiotelefonu — Birojā to no galvas zināja katrs iesācējs. Un viņš bija to izdarījis jau pirmajā reizē! Viņš juta, ka nosarkst. Bet viņam nebija vajadzīgi ne paskaidrojumi, ne attaisnojumi. Viņš bija vainīgs, un viņam pašam arī vajadzēja atbildēt par sekām.

— Ali droši vien nokļuvis nepatikšanās, — noteica Tau, nosēzdamies pie fliterā vadības pults. Deins, nebilzdams ne vārda, sekoja viņam.

Viņi pacēlās ar rāvienu, nepavisam ne tik līgani, kā to bija pratis Ali. Tad Tau uzņēma kursu lejup pa ieleju, samazinādams ātrumu tieši tik daudz, lai turētos gaisā. Viņi vēroja apakšā garām slīdošo apkārtni, bet redzēja tikai blastera uguns pēdas un nedaudz tālāk neskartu zaļumu, kurā vietām vīdēja kaili grants laukumi un klints izciļņi.

Bija redzamas arī apvidus mašīnas iebrauktās sliedes, un Deins pastāstīja, ko redzējis. Tau bija sadrū- mis.

— Ja mēs neatradīsim Ali, būs jāpaziņo uz «Karalieni»…

Deins saprata, ka tas ir tikai loģisks secinājums, bet ar izbailēm atskārta, kādu nolaidību pieļāvis. Varbūt viņa rīcība, neieslēdzot radiotelefonu, bija kaut kas ļaunāks par vienkāršu bezrūpību — varbūt viņam vajadzēja pastāvēt uz to, lai turētos kopā, lai cik tuksnesīga arī nešķita ieleja.

— Kaut kas te nav tā, kā vajaga, — turpināja Tau. — Lai arī kas būtu tie, kas lietojuši blasterus, tas bija nelikumīgi…

Federācijas likumi par attiecībām ar ārpuszemes civilizācijām bija bargi — to Deins zināja ļoti labi. Jau Birojā viņiem bija vajadzējis iekalt atsevišķas koda nodaļas, izlaižot juridisko terminoloģiju. Bija atļauts aizstāvēties pret svešu rasu uzbrukumiem, bet tirgotājs drīkstēja lietot blasteru vai citu ieroci pret svešas planētas iedzīvotāju tikai tad, ja viņa dzīvībai draudēja briesmas. Nebija ieteicams lietot pat hipnoizstarotāju, lai gan lielākā daļa tirgotāju, dodoties uz nepazīstamu pasauli, ko apdzīvoja primitīvas ciltis, ņēma to līdzi.

«Karalienes» apkalpe bija ieradusies uz Limbo neapbruņota un arī turpmāk nelietos ieročus, ja vien situācija nesarežģīsies tiktāl, ka būs apdraudētas vai nu viņu dzīvības, vai kuģis. Bet šajā ielejā kāds bija lietojis blasteru tikai sava prieka pēc, aiz sadistiska naida pret lodveida būtnēm.

— Viņi taču neuzbruka — es domāju šos lodveida radījumus!

Tau iedegusi seja bija drūma. Viņš pakratīja galvu.

— Viņiem vispār nav ieroču. Pēc visa spriežot, viņiem uzbrukts bez brīdinājuma un viņi vienkārši tikuši nopļauti. Tāpat vien — joka pēc!

Tas uzbūra iztēlē tik drausmīgu ainu, ka Tau, būdams audzināts Tirdzniecības ilotes tradīciju garā, pēkšņi apklusa.

Ieleja zem viņiem kļuva platāka, vēdekļveidīgi iespiezdamās līdzenumā. No Ali nekur nebija ne miņas. Viņš bija pazudis, it kā izgājis caur klints sienu. Klints! Deins, atcerējies, kā bija izbeigušās apvidus mašīnas iebrauktās sliedes, pieplaka pie vējstikla, lai nopētītu šīs sienas. Bet to priekšā nebija redzamas nekādas pēdas.

Fliters samazināja augstumu — Tau gatavojās nosēsties.

— Jāpaziņo uz «Karalieni», — viņš sacīja, lidaparātam piezemējoties. Nepieceldamies no savas vietas, viņš pasniedzās pēc tāljaudas raidītāja mikrofona.