Sargasi kosmosā

9. MEDĪBAS TUMSĀ

Deins vēlreiz uzvilka lauka tērpu ar uzkabi un, uzlikdams ķiveri, deva sev stingru solījumu, ka šoreiz viņa radiotelefons būs ieslēgts nepārtraukti. Neviens nebija pārmetis viņa pieļauto paviršību ielejā. Viņš bija domājis, ka šīs bezrūpības dēļ viņam turpmāk uzticēs tikai otršķirīgus uzdevumus. Un tomēr tagad viņam vēlreiz bija dota izdevība — tikai tāpēc, ka uzsmaidījusi laime izlozē. Turklāt neviens nebija apstrīdējis viņa tiesības piedalīties ekspedīcijā. Tagad no viņa paša bija atkarīgs, vai viņš spēs attaisnot biedru uzticību.

Tā kā migla joprojām bija tikpat bieza, nevarēja saprast, vai ārā ir diena vai nakts. Viņi ieturēja siltu, barojošu maltīti un tad devās ārā, tumsā, kur, spriežot pēc viņu pulksteņiem, pašlaik bija pēcpusdiena.

Juzdams pie gurna blastera neparasto smagumu, Deins sekoja Ripām, kurš savukārt gāja cieši aiz Vilkoksa lejup pa trapu. Kosti un Mura jau darbojās pie apvidus mašīnas.

Uz nelielā transporta līdzekļa platformas bija vieta vienam cilvēkam — ja saspiedās cieši kopā, tad diviem. Bet, tā kā platformai nebija bortu un nebija arī kur pieturēties, lai nenoslīdētu no miglā noglumēju- šās virsmas, viņi nolēma sekot mašīnai kājām, piesējušies pie tās virvē.

Kosti nospieda starteri, un mašīna sāka virzīties uz priekšu, ar kāpurķēdēm maldama granti un porainā akmens šķembas. Tā kā mašīna brauca gājēja ātrumā, sekošana tai nesagādāja nekādas grūtības.

Deins palūkojās atpakaļ- «Karaliene» jau bija izzudusi skatienam. Vienīgi atblāzma miglā liecināja par prožektoru, kas parastos apstākļos bija saredzams jūdzēm tālu. Tikai tagad Deins saprata, ko nozīmētu zaudēt saiti ar apvidus mašīnu, un neviļus parāva virvi, kas viņus saistīja, it kā pārbaudot tās stiprumu.

Par laimi, reljefs bija diezgan līdzens, un tikai vienu reizi viņi paslīdēja un dabūja rāpties pāri kādai sacietējušu izdedžu upei. Cilvēks, kurš nesen bija vadījis mašīnu pirmajā reisā pāri tuksnesim uz drupām, bija izvēlējies labāko ceļu, kādu vien varēja atrast.

Tagad viņi atklāja vēl kādu miglas īpatnību — trokšņus. Nevarēja saprast, vai tas ir viņu pašu soļu troksnis, atbalsots un daudzkāršots, vai kāda cita dabiska skaņa. Kosti vairākas reizes izslēdza motoru,

viņi apstājās un klausījās, pārliecināti, ka viņus ielenc kāda grupa, kas droši virzās uz priekšu miglā un gatavojas viņiem uzbrukt. Bet katru reizi, tiklīdz viņi apstājās, skaņas apklusa, un tikai turpinot nogurdinošo ceļu, no jauna uzmācās sajūta, ka pa pēdām seko neredzami ienaidnieki. Divas reizes apstājušies, viņi pēc savstarpējas, vārdos neizteiktas vienošanās vairs nepievērsa uzmanību savādajiem trokšņiem un turpināja virzīties uz priekšu, neskaidri saskatīdami cits cita ēnas un pāris collu zemes sev priekšā.

Nepatīkamo sajūtu vēl pastiprināja mitrums, kas sūcās lejup pa ķiverēm un apģērbu. Tam bija nepatīkama smaka, un Deinam šķita, ka viņa āda ir gluma un netīra. Viņš mēģināja enerģiski noslaucīt seju, bet tikai vēl vairāk iztriepa eļļaino šķidrumu.

Nekas netraucēja apvidus mašīnas vienmērīgo virzīšanos uz priekšu. Lai gan ļaudis, kas tai sekoja, vairs nevarēja saskatīt kuģi un priekšā nebija redzamas arī drupas, uz kurām viņi devās, mašīnas elektroniskā atmina viņus vadīja nemaldīgi. Viņi bija veikuši apmēram trīs ceturtdaļas ceļa pāri tuksnesīgajam klajumam, kad izdzirda jaunu skaņu, kas nekādā gadījumā nebija viņu soļu atbalss.

Tur kāds vai kaut kas skrēja!

Un tomēr tas nelīdzinājās zābaku soļu troksnim — ritms bija dīvains, it kā neredzamajam radījumam būtu vairāk par divām kājām.

Deins ielūkojās tumsā, pūlēdamies noteikt, no kuras puses nāk skaņa. Bet miglā nevarēja atšķirt debess puses. Neredzamais skrējējs tikpat labi varēja tuvoties, kā attālināties no viņiem. Pēkšņi virve nostiepās un parāva viņu uz priekšu.

— Kas tas bija? — balss bija apslāpēta, bet Deins nemaldīgi pazina Ripu.

— Es zinu tikpat daudz, cik tu, — atteica Deins.

Dipoņa vairs nebija dzirdama. Vai tas būtu bijis kāds no šiem lodveidīgajiem radījumiem?

No miglas iznira tumšs siluets, un Deins satrūkās no kāda kliedziena. Zem viņa kājām vairs nebija grants un smilts, bet gluds pamats. Viņš stāvēja uz bruģa plāksnes, un ēna kreisajā pusē bija senatnīgu drupu robainā siena. Viņi bija šķērsojuši tuksnesi!

— Torson! Dein!..

Ripa balss bija uzstājīga, un Deins nekavējoties atsaucās. Kosti droši vien bija apstādinājis apvidus mašīnu, jo virve vairs nevilka viņu uz priekšu. Drīz viņš ieraudzīja astrogatora palīgu noliekušos pār kādu zemē gulošu stāvu.

Tas bija Ripa šefs Vilkokss. Pēc neveikli sperta soja viņa kāja bija līdz celim icsprūdusi kādā plaisā.

Galu galā tikai ar visu četru kopīgiem spēkiem izdevās astrogatoru atbrīvot. Pagāja vismaz pusstunda, iekams viņš varēja apsēsties uz mašīnas platformas. Cietais senatnīgās ēkas izcilnis bija izrāvis robainu caurumu viņa zābaka un ievainojis kājas ikru. Vilkoksam sniedza nepieciešamo palīdzību, bet viņam vajadzēja turpināt ceļu braukšus.

Viņi ciešā eskortā ielenca apvidus mašīnu un sāka virzīties tālāk. Vilkokss sēdēja, uzlicis uz veselā ceļa blasteru. Atsevišķos drupu fragmentus nomainīja veselas sienas, dīvainu apveidu būvju kvartāli. Un tomēr no arheologu nometnes nebija ne miņas.

Te, starp senas un svešas civilizācijas paliekām, Deinam atkal uzmācās sajūta, ka viņus izseko, ka tumsā viņiem neredzams uzglūn kaut kas, kam šie miglas vāli nav šķērslis. Mašīnas kapurķēdes vairs nerībēja pa klinti, un viņus ietina baisms klusums. Pa gludajām sienām urdzēja ūdens, gan šur, gan tur sakrādamies peļķēs. Bet šis šķidrums izskatījās sa- stavējies, pretīgs, un no tā cēlās riebīga metāliska smaka.

Viņi bija sasnieguši rajonu, kur ēkas izskatījās neskartas, jumti un sienas joprojām ieskāva piķa melno iekšpusi. Vismazāk par visu Deins vēlējās izpētīt kādu no šiem smirdošajiem caurumiem.

Apvidus mašīna nekur uz ielas neapstājās, bet, kāpurķēdēm čirkstot pa izliektajām bruģa plāksnēm, turpināja virzīties uz priekšu. Šķita, ka sienas kaut kādā mērā aiztur miglu, jo Deins tagad varēja jau ne vien saredzēt biedru apveidus, bet arī izšķirt sejas. Viņš ievēroja, ka visi laiku pa laikam atskatās un vērīgi ielūkojas katrā ēkā, kurai iet garām.

Pirmais atradums gadījās Ripām. Viņš bija izņēmis kabatas lukturīti un tā gaismā pētīja bruģi. Pašreiz viņš koncentrēja gaismas apli uz tumšu traipu sienā nedaudz virs zemes. Paraustījis virvi par zīmi apstāties, viņš nometās uz ce|a pie sava atraduma, kad pienāca Deins.

Kravas uzrauga palīgs ieraudzīja Ripu apošņājam traipu līdzīgi sunim, kas nozaudējis pēdas. Bet Deinam tas bija tikai traips, nekas vairāk.

— Kas tas ir?

Gaismas stars slīdēja pa bruģi, it kā kaut ko meklējot. Tad gaišajā aplī iekļuva kaut kāds brūngans pikucis. Lai gan Rips to vērīgi aplūkoja, tomēr izvairījās tam pieskarties.

— Krekss …

Deins bija noliecies, taču, to dzirdot, instinktīvi atrāvās nost.

— Vai tu esi pārliecināts?

— Paod.

Bet Deins nemaz netaisījas paklausīt šim padomam. Jo mazāk bija darīšanu ar kreksu, jo labāk.

Rips piecēlās un steidzās uz mašīnu.

— Tur kāds izspļāvis kreksa gremokli. Tas ir vēl gluži svaigs… varbūt šorīt…

— Es taču teicu — malu mednieki! — saruna iekrita Kosti.

— Tā… — Vilkokss satvēra blasteru ciešāk rokā. Krekss bija visā Galaktikā ar likumu aizliegta narkotiska viela. Tie, kuri bija pietiekami neprātīgi, lai to zelētu, uz kādu laiku ieguva pārdabisku reakciju, paaugstinātu prāta asumu un paškontroles spēju. Toties tas, kas ar viņiem notika pēc tam, nepavisam nebija patīkami. Sastapt kreksa zelētāju nozīmēja nonākt aci pret aci ar ienaidnieku, kurš, narkotikas iedarbībai sasniedzot kulmināciju, kļuvis divkārt viltīgāks, divkārt ātrāks un divkārt stiprāks. Un tā vairs nebija joka lieta.

Lai gan viņi rūpīgi pārmeklēja apkārtni, tomēr, izņemot šo nodevīgo kreksa pikuci, neizdevās atrast nekādus citus pierādījumus, kas liecinātu, ka bez viņiem vēl kāds būtu gājis pa šo ceļu, kopš sen pagājušais karš bija izpostījis pilsētu. Ja doktors Ričs bija uzsācis kaut kādus arheoloģiskus izrakumus, tad šī pētījumu vieta vēl bija jāatrod.

Vilkokss ieslēdza mazāko ātrumu, un apvidus mašīna sāka virzīties uz priekšu. Tagad viņš vairs nebija vienīgais, kas turēja blasteru šaušanas gatavībā, — arī pārējie četri bija sagatavojušies atsist uzbrukumu.

— Interesanti… — Deins pētīja jumtu veidoto lauzto līniju. — Sī migla, — viņš pievērsās Ripām, — vai tev neliekas, ka tur priekšā tā vairs nav tik bieza?

— Tā sāka izklīst jau tad, kad mēs pēdējo reizi apstājāmies. Un pašā laikā — uzmanies, puis!

Priekšā rēgojās plata plaisa, kas biezākā miglā varētu kļūt viņiem liktenīga. Tā bija pietiekami liela, lai varētu aprīt gan mašīnu, gan 'ļaudis, kas tai sekoja. Bet mašīna tam bija sagatavojusies. Tā smagnēji pagriezās uz austrumiem un rāpās pāri oļu grēdai, tā ka Vilkoksam vajadzēja ielikt blasteru makstī un turēties ar abām rokām, lai nenokristu. Sasniegusi grēdas virsotni, mašīna, pa pusei slīdēdama, devās lejup pa otru nogāzi.

Protams, ar šo dārdoņu pilnīgi pietika, lai to izdzirdētu jebkurš no Riča vīriem. Taču, lai gan «Karalienes» ļaudis noslēpās un vairākas minūtes nogaidīja, nekas neliecināja, ka viņi būtu pamanīti.

— Te viņi nevar būt, — noteica Kosti, kad viri pēc Vilkoksa dotās zīmes atstāja paslēptuvi.

— Vismaz kādu laiku nav bijuši, — iebilda Rips. — Es jau zināju, ka viņš nav īsts arheologs!

— Kā ar Ali radiotelefonu? — iejaucās Deins.

Tans taču bija uztvēris vājo signālu no šīs puses —

lai gan, tiesa, nebija teikts, ka tas nāk tieši no drupām.

Vilkokss ilgi pētīja apkārtni. Plaisu viņu priekšā pildīja atlūzas, veidojot apšaubāmas stabilitātes tiltu. Bet mašīnas «atmiņa» to bija atvedusi uz šejieni, tātad, pārvadājot Riča mantas, tā acīmredzot te jau bija braukusi. Ja viņi gribēja uzzināt, kas noticis ar arheologiem, vajadzēja riskēt un doties uz priekšu.

Astrogators ieslēdza motoru un dzelžaini ieķērās vadības pultī, kamēr mašīna zem viņa kratīdamās un zvalstīdamās virzījās pa vaļējām klints šķēpelēm. Reiz kāpurķēdes ceļā pagadījās bedre, un apvidus mašīna sasvērās uz kreiso pusi. Vēl pēdu — un tā būtu iesviedusi savu pasažieri melnajās bezdibeņa dzīlēs.

Nākamais gāja Kosti, ar abām rokām turēdamies pie virves, kas joprojām viņu saistīja ar mašīnu. Kosti sīkiem solīšiem virzījās pa pašu tilta vidu, un zem viņa ķiveres sviedru lāses skaloja no vaigiem lipīgo mitrumu. Arī pārējie pārbaudīja katru soli, rūpīgi izvēlēdamies ceļu. Turklāt tas, ka nedz vienā, nedz otrā pusē nevarēja saskatīt aizas dibenu, viņu stāvokli nebūt neatviegloja.

Otrā pusē apvidus mašīna atkal uzņēma ātrumu un nekavējoties pagriezās iepriekšējā virzienā. Migla gaisa vēl manāmāk, lai gan pavisam neizklīda. Līdz šim viņi nebija varējuši saredzēt tālāk par pēdu vai divām, bet tagad priekšā jau varēja izšķirt pusi kvartāla.

— Viņiem bija piepūšamās teltis, — pēkšņi ierunājās Deins. — Un pārnēsājama energostacija.

— Tātad — kur ir nometne? — Ripa balsī jautās sapīkums. Kopš viņš bija atradis kreksa gremokli, viņa dzīvesprieka pilnā jautrība bija pazudusi.

— Viņi taču nebūs apmetušies pilsētā, — Deins pārliecināti noteica. No šim drupām dvesa kaut kas svešs, draudīgs, kas nospieda garastāvokli. Lai gan Deins nekad nebija uzskatījis sevi par sevišķi jūtīgu, tomēr šāds noskaņojums bija pārņēmis arī viņu. Un viņš bija pārliecināts, ka citi jūt to pašu. Mazais Mura tikpat kā nebija runājis, kopš viņi bija ieraudzījuši drupas, bet, virvē ieķēries, vilkās uz priekšu, skatienam šaudoties no vienas ielas puses uz otru, it kā viņam no miglas kuru katru brīdi draudētu kādas neapjaustas briesmas. Kurš gan uzdrošinātos uzsliet telti, gulēt, ēst un nodoties ikdienas darbam te, šajos smirdīgajos izgarojumos, kas cēlās no izpostītajiem, sagrautajiem mājokļiem, kuros varbūt vispār nekad nav mitinājusies neviena cilvēkveida būtne?

Apvidus mašīna veda viņus tālāk cauri labirintam, līdz šķietami nebojātās celtnes atkal nomainīja tikai pussagruvušās sienas un akmeņu un zemes kaudzes.

Mašīna bija gandrīz apbraukusi vienu šādu augstu sienu, kad Vilkokss to pēkšņi apturēja, sparīgi nospiezdams pogu uz pults. Sis žests un ārkārtīgā steiga, kādā tas bija izdarīts, nevienam nepalika apslēpta. Visi tūlīt paslēpās un mašīnas aizsegā saka uzmanīgi virzīties uz priekšu.

Notīrītā laukumiņa pacēlās piepūšamā telts. Lai gan tās apveidi miglā bija neskaidri, varēja redzēt, kā mitrumā spīti tās virsma. Beidzot viņi bija sasnieguši Riča nometni.

Tomēr Vilkokss nedeva zīmi doties uz priekšu. Lai gan viņi arheologu tikai turēja aizdomās, astrogatora izturēšanās liecināja, ka viņš nolēmis rīkoties tā, it kā viņam būtu darīšana ar atklātu ienaidnieku.

Viņš sakārtoja mikrofonu un pievilka ķiveres siksnu. Rīkojumi netika doti balsī — tā vietā viņš ar zīmēm lika pārējiem ielenkt noslēgto telti. Deins ar Ripu aizrāpās pa labi, instinktīvi turēdamies aizsegā, lai no telts viņus nevarētu pamanīt.

Kad viņi bija veikuši ceturto daļu apļa, Rips satvēra Deinu aiz rokas un ar žestu lika viņam palikt uz vietas, bet pats aizrāpās uz citu novērošanas punktu.

Deins pētīja zemi starp savu atrašanās vietu un telti. Te oļi bija nolīdzināti un noblietēti, it kā ļaudīm, kas bija apmetušies teltī, būtu vajadzīga telpa, kurā novietot apvidus mašīnas vai fliterus. Bet, cik vien tālu sniedzās skatiens — un Deinam tiešām nebija nekāda priekšstata par arheologa darbu —, nebija nekā tāda, kas liecinātu par jebkādiem izrakumiem drupās. Viņš varēja vadīties vienīgi no neskaidrām ainām, kas bija saglabājušās atmiņā no kādreiz redzētiem jaunumu ierakstiem, un no skopās informācijas, ko sniedza Rips. Bet, protams, te vajadzēja būt izrakumu pēdām, kaut kādiem darbā nepieciešamiem priekšmetiem, varbūt pat kastēm, kurās iesaiņot transportējamus atradumus. Bet šī vieta atgādināja drīzāk kādas pionieru vai Inspicēšanas dienesta organizētas ekspedīcijas štāba mītni. Varbūt tiešām telti atstājuši Inspicēšanas dienesta ļaudis, nevis Riča vīri?

Parādījās apvidus mašīna; uz tās sēdēja Vilkokss, novietojis sadurto kāju tā, ka nevienam novērotājam no telts nevarēja ienākt prātā, ka viņš ir ievainots.

Maldama ar kāpurķēdēm granti, mašīna virzījās uz telti, bet tajā nemanīja nekādu dzīvības zīmju.

Tomēr par izbrīnu Deinam un par pārsteigumu Vilkoksam — kā varēja spriest pēc viņa sejas izteiksmes — tā neapstājās notīrītajā laukumiņā telts priekšā. Gluži otrādi — tā mainīja virzienu, lai apbrauktu teltij apkārt, un vienmērīgi turpināja ceļu, līdz Vilkokss to apturēja. Astrogators lūkojās uz telti, un Deina austiņās atskanēja čukstus izteikta komanda!

— Uz priekšu — bet piesardzīgi!

Viņi sāka tuvoties teltij, veikdami īsus pārskrējie- nus no paslēptuves uz paslēptuvi. Lai gan šāda rīcība, bez šaubām, varēja piesaistīt uzmanību, telts joprojām izskatījās tikpat pamesta. Mura to sasniedza pirmais, un viņa jutīgie pirksti sataustīja rāvējslēdzēju. Telts ieejas atloce atvērās, un visi ielūkojās iekšā.

Izrādījās, ka telts ir tikai tukša čaula. Tajā nebija uzstādīta neviena šķērssiena, trūka pat tiloplasta grīdas — tās vietā rēgojās tie paši kailie oļi. Nekur plašajā telpā nemanīja nevienu somu, nevienu kasti no tām mantām, kuras bija atvestas no «Karalienes».

— Butaforija! — norūca Kosti. — Ta uzstādīta tikai tāpēc, lai mēs nodomātu …

— … ka viņi joprojām ir šeit, — viņa vietā pabeidza Vilkokss. — Tā izskatās, vai ne?

— Ja mēs lidotu te pāri ar fliteru, — murmināja Rips, — mēs būtu pārliecināti, ka viss ir tā, kā tam jābūt. Bet kur viņi galu galā ir?

Mura aizvēra telti.

— Tikai ne šeit, — viņš paziņoja, it kā atklādams ko jaunu. — Bet, mister Vilkoks, mašīna taču mēģināja aizbraukt šai vietai garām, vai ne? Tā droši vien zina daudz vairāk, nekā mēs iedomājamies…

Vilkokss pataustīja ķiveres kakla siksnu. Migla ap viņiem klīda — lai gan daudz lēnāk nekā bija sabiezējusi. Viņš novērsa skatienu no telts un pavērās miglā. Ja te nebulu iejaukts Ali, viņš varbūt pavēlētu doties atpakaļ uz «Karalieni», bet tagad, brīdi apsvēris, atkal ieslēdza apvidus mašīnas motoru.

Mašīna apmeta līkumu teltij un turpināja ceļu. Vietumis parādījās cieta zāle un nīkulīgu krūmiņu puduri. Arvien biežāk ceļā gadījās klinšu bluķi, liecinot, ka viņi tuvojas kalnu piekājei.

Migla, kas klajumā bija sākusi klīst, tagad atkal sabiezēja, un viņi saspiedās ap apvidus mašīnu ciešā bariņā, izstieptas rokas attālumā cits no cita.

No jauna uzmācās sajūta, ka viņus izseko, ka viņiem uzglūn kaut kas neredzams. Zeme zem kājām kļuva nelīdzenāka. Kosti norādīja uz citām sliedēm mīkstākajās vietās, kas liecināja, ka mašīna te jau braukusi.

Tā kā migla bija kļuvusi biezāka, viņi sasprindzināja redzi un dzirdi, tomēr varēja saskatīt vienīgi cits citu un mašīnu, kura viņus vadīja. Un uz dzirdi paļauties nevarēja.

— Uzmanies! — Rips satvēra Deinu aiz rokas un parāva atpakaļ — tieši laikā, lai viņš sāpīgi nesadauzītos pret klints sienu, kas iznira no miglas. Spriežot pēc soļu atbalss, viņi pašlaik iegāja šaurā kalnu ceļā. Sadevušies rokās, viņi izvērsās ķēdē un atklāja, ka četratā aizņem visu ceļa platumu.

Vilkokss vēlreiz apturēja mašīnu. Viņš jutās neomulīgi. Turpinot akli iet, viņi varēja iekrist slazdā. Bet tie, kurus viņi meklēja, savukārt noteikti bija pārliecināti, ka «Karalienes» apkalpe nemēģinās doties ceļā miglā. Astrogatoram vajadzēja izvēlēties starp iespēju negaidīti pārsteigt neredzamo ienaidnieku un risku uzdurties paslēptuvei.

Vilkoksam piemita ārkārtīga piesardzība — tāpēc jau arī viņš bija kļuvis par lielisku astrogatoru —, un viņš nemēdza pārsteidzīgi pieņemt lēmumus. Pārējie zināja — ja reiz viņš izlēmis, tad nekādi argumenti nepiespiedīs viņu grozīt savu lēmumu. Tāpēc visi atviegloti uzelpoja, kad Vilkokss atkal ieslēdza motoru.

Bet pakaļdzīšanās pēkšņi tika pārtraukta, turklāt tik dīvainā kārtā, ka visi jutās satriekti. Nedaudz tālāk viņu priekšā pacēlās augsta klints, kurā atdūrās apvidus mašīnas strupais purns, kāpurķēdēm turpinot joprojām grauzties zemē, it kā dzenot mašīnu blī- vaja, nekustīgajā akmenī.