Sargasi kosmosā

4. NOSĒŠANĀS UZ LIMBO

Nākamajās divās stundās Deins praksē uzzināja par kravas novietošanu vairāk nekā visā teorijas kursā Birojā. Un, lai gan «Karalienē» jau tā bija saspiesti, apkalpe dabūja zināt, ka vēl jāatrod vieta ne vien Ričam, bet arī viņa trim palīgiem.

Bagāžu novietoja lielajā kravas tilpnē, un darba lielāko daļu brīvprātīgi veica Riča ļaudis, jo doktors pastāvēja uz to, ka kastēs esot trausli instrumenti un ātri bojājošās preces un viņam nenākot ne prātā ļaut, lai lidlauka algotie strādnieki tās met kā pagadās.

Toties kuģī, kā Van Raiks jau laikus lika viņam saprast, kravas izvietošana bija pilnīgi apkalpes ziņā. Un kuģa ļaudis ar to spēja tikt galā arī bez nelietpratēja padomiem. Un tā Deins un Kosti svīda, lādējās un vilka, arī Van Raikam vajadzības gadījumā pieliekot roku, līdz visas mantas bija izvietotas saskaņā ar līdzsvara mehāniku, lai kuģis varētu pacelties. Pēc tam viņi aizplombēja lūku uz visu lidojuma laiku.

Kāpdami augšā, viņi ieraudzīja Muru mazākajā kravas nodalījumā ierīkojam piekaramās kojas Riča palīgiem. Ērtību bija maz, bet arheologs par to jau tika brīdināts vēl pirms viņš bija parakstījis frakts līgumu. «Karalienē» nebija speciālu kabīņu pasažieriem. Un neviens no jaunatnācējiem nekurnēja.

Tāpat kā viņu vadonis, arī pārējie Deinam bija nepazīstama tipa ļaudis; viņi šķita sīksti un izturīgi — tās bija tieši tās īpašības, kas, viņaprāt, bija nepieciešamas cilvēkiem, kuri devās uz nepazīstamām pasaulēm meklēt izzudušu rasu paliekas. Viens no viņiem pat nebija cilvēks — zaļās nokrāsas āda un kailā galva liecināja par rīgelieti. Tomēr viņa tikko manāmi zvīņainais ķermenis, lai gan savādi izliekts, bija tērpts gluži tāpat kā citi. Deins pūlējās neskatīties uz rīgelieti, kad pienāca Mura un pieskārās viņa rokai.

— Tavā kabīnē ir doktors Ričs. Tev jāpāriet uz noliktavu … lūk, pa šo gaiteni…

Nedaudz aizkaitināts par šādu patvaļīgu pārcelšanu uz jaunu mitekli, Deins sekoja Muram uz stjuarta apartamentiem. Tur bija virtuve, saldējamās kameras pārtikas produktiem un vēl tālāk — hidro- dārzs, ko Mura pārzināja kopīgi ar Tau, kurš bija atbildīgs par gaisa tīrību kuģī.

— Doktors Ričs lūdza, lai viņam ierāda telpu viņa ļaužu tuvumā, — viņiem ejot, paskaidroja Mura. — Viņš to kategoriski pieprasīja …

Deins no augšas palūkojās uz mazo stjuartu. Ko gan Mura domāja ar šo pēdējo frāzi?

No visas apkalpes Mura Deinam bija vislielākā mīkla. Stjuarts bija japāņu izcelsmes, un kravas uzrauga palīgs jau pirmajos mācību gados bija uzzinājis drausmīgo stāstu par to, kas noticis ar šīm salām, kuras 110 Deina dzimtenes kādreiz bija šķīris okeāns. Vulkāna izvirdums, kuram sekoja paisuma viļņi, divu dienu un vienas nakts laikā bija apracis veselu tautu, tā ka Japāna burtiski vairs neeksistēja — tā bija noslaucīta no Zemes virsas.

— Šeit, — Mura bija sasniedzis gaiteņa galu un ar žestu norādīja Deinam uz puspievērtām durvīm.

Stjuarts nebija centies izgreznot sava mitekļa sienas, un ārkārtīgā tīrība telpā atstāja gandrīz nemīlīgu iespaidu. Bet uz nolaižamā galda gulēja plas- tokristāla lode, un Deina uzmanību piesaistīja tās saturs.

Zemes tauriņš plati izplestiem, it kā dārgakmeņos vizuļojošiem spārniem, kaut kāda maģiska spēka ietekmē karājās pašā lodes centrā, ieslēgts uz visiem laikiem un tomēr personificēdams trīsošu dzīvību.

Mura, ievērojis Deina aizgrābtību, paliecās uz priekšu un vieglītiņām paplikšķināja pa lodes virspusi. Par atbildi spārniņi šķita notrīsam un ieslodzītais skaistulis tikko manāmi sakustējās.

Deins dziļi ievilka elpu. Viņš bija redzējis lodi noliktavā un zināja, ka Mura kolekcionē kukaiņus no simtām pasauļu, lai darinātu šīs lodes. «Karalienē» bija vēl divas tādas. Vienā no tām bija miniatūrā atveidota zemūdens ainava — tajā vijās ūdensaugi, dodami patvērumu bariņam dārgakmeņiem līdzīgu vizuļojošu, kukaiņiem līdzīgu zivtiņu. Tām lavījās klāt kāds pārdabisks radījums ar divām kājām, divām rokām un spārniem līdzīgām spurām, apbruņots ar draudīgu žuburainu žebērkli. Sī lode atradās goda vietā Van Raika kabīnē. Otrajā bija redzami sudrabaini elfu pilsētas torņi, starp kuriem lidinājās pēr- jaini mirdzošas, gandrīz caurspīdīgas būtnes. Tas bija inženiera sakarnieka lielākais dārgums.

— Jā, tādus var pagatavot, — Mura paraustīja plecus. — Tā ir sava veida izklaidēšanās, tāpat kā daudzas citas.

Viņš paņēma lodi, ietina to aizsargaudumā un ielika atvilktnē ar šķērssienām, kura bija mīksti iz- oderēta, lai nodrošinātos pret triecieniem, «Karalienei» paceļoties. Pēc tam viņš atvēra kādas citas durvis un parādīja Deinam viņa jauno mitekli.

Tā bija palīgnoliktava. Mura to bija atbrīvojis un ierīkojis tajā piekārtu koju un skapīti. Tā gan nebija tik ērta kā vecā kabīne, bet arī ne sliktāka par tiem kambarīšiem, kādos viņš bija mitis Marsa un Mēness mācību kuģos Biroja rīkoto reisu laikā.

Viņi startēja uz Limbo vēl pirms rītausmas, un Deins vēl nebija pamodies no mokpilna miega, kad kuģis jau atradās kosmosā. Viņš pašreiz bija ceļā uz kopkabīni, kad atkal ieskanējās brīdinājuma signāls. Deins pieķērās pie galda, izmisīgi pūlēdamies pārvarēt reiboni, un krampjaini rija siekalas. Bija skaidrs, ka augšā, vadības sekcijā, Vilkokss, kapteinis un Rips atradās savās vietās, nedrīkstēdami ne uz brīdi atpūsties, līdz nebūs pabeigta pāreja.

Deins jau kuro reizi nodomāja, ka nespētu būt as- trogators, vienalga, ko arī Federācija viņam par to nesolītu.

Pietiek pieļaut aprēķinos niecīgu kļūdu — kaut arī lielāko daļu darba veica divas skaitļošanas mašīnas, — un kuģis var tikt aizsviests kādā pilnīgi nezi- zināmā trasē, var tikt ietriekts planētas iekšienē tā vietā, lai turētos nepieciešamajā attālumā no tās virsmas. Viņš bija iekalis pārejas teoriju un varēja nospraust kursu, lai cik tas būtu grūti, bet pie sevis šaubījās, vai viņam jebkad pietiktu drosmes ievadīt kuģi hipertelpā un izvadīt atkal ārā no tās.

Drūmi lūkodamies bezpersoniskajā sienā, viņš kārtējo reizi apcerēja savus trūkumus, kad ienāca Rips.

— Nu, puis, — astrogatora palīgs ar dziļu nopūtu ieslīga sēdeklī, — tas nu atkal ir padarīts, un nekas nav salauzts!

Deins bija patiesi pārsteigts. Viņš nebija astroga- tors, un viņam bija pamats justies nedrošam. Bet, ka Rips varēja izrādīt atvieglojumu pēc sava tiešā pienākuma izpildes, — tas jau bija pavisam kas cits.

— Kas noticis? — Deins vēlējās zināt, vai kas draudējis.

— Nekas, nekas, — Rips atmeta ar roku. — Bet pēc lēciena mēs visi vienmēr jūtamies vieglāk. — Viņš iesmējās. — Draugs, vai tu domā, ka mēs to nepārdzīvojam? Mums varbūt tas nepatīk vairāk nekā tev. Par ko gan tev jārūpējas, kamēr mēs atkal sasniedzam kādu planētu? Ne par ko…

Deins sabozās.

— Kā tad — ne par ko! Mums tikai jāuzrauga krava, pārtikas un degvielas krājumi, hidro… — viņš sāka uzskaitīt savas sekcijas pienākumus. — Ko gan līdz sekmīga pāreja hipertelpā, ja gaiss kļūst nederīgs elpošanai…

Rips pamāja.

— Pareizi, neviens no mums te nav lieks. Lai gan šis reiss… — viņš pēkšņi aprāvās un kaut kā savādi palūkojas pār plecu. — Vai tu kādreiz esi redzējis arheologu, Dein?

Kravas uzrauga palīgs pakratīja galvu.

— Tu taču zini, ka šis ir mans pirmais reiss! Un Birojā par vēsturi neko daudz nestāstā… vienīgi, ja kaut kas saistās ar tirdzniecību …

Rips atlaidās pret atzveltni un pieklusināja balsi līdz tikko dzirdamam čukstam.

— Es vienmēr esmu interesējies par Priekštečiem, — viņš iesāka. — Manā bagāžā ir Ileiversona «Ceļojumu» un Keigla «Pētījumu» ieraksti. Pagai- dām tie ir divi vispilnīgākie darbi šajā jomā. Šorīt es brokastoju kopā ar doktoru Riču. Un varu derēt, ka viņš nekad neko nav dzirdējis par Dvīņu torņiem!

Tā kā arī Deins par tiem nekad nebija dzirdējis, viņš īsti labi nesaprata, ko Rips cenšas pierādīt. Bet, pirms viņš paspēja uzdot kādu jautājumu, viņa sejas izteiksme acīmredzot jau bija nodevusi neziņu, jo Rips sāka steidzīgi skaidrot.

— Līdz pat širri laikam Dvīņu torņi ir vai pats svarīgākais ar Priekštečiem saistītais atklājums, kādu jebkad izdarījusi Inspicēšanas dienesta pārvalde. Tie atrodas uz Korvo, pašā silīcija tuksneša centrā — divsimt pēdu augsti, līdzīgi diviem milzu pirkstiem, kas rāda uz debesīm. Un eksperti ir izpētījuši, ka tic ir viscaur monolīti, būvēti no kaut kāda materiāla, kas nav nedz akmens, nedz metāls, bet katrā ziņā ļoti izturīgs. Ričam izdevās veikli nomaskēt savu kļūmīgo soli, taču es esmu pārliecināts, ka viņš par tiem nekad nav dzirdējis.

— Bet ja jau tie ir tik izcili… — iesāka Deins, bet tad viņš pēkšņi saprata, ko varētu nozīmēt doktora neziņa.

— Jā, kāpēc gan doktors nezina visu par svarīgākajiem atklājumiem savā nozarē? Tas ir mīklaini, vai ne? Nez vai kapteinis ir ievācis ziņas par viņu, pirms noslēgt kontraktu …

Uz to Deins zināja atbildēt.

— Viņa dokumenti bija kārtībā, mēs tos pārbaudījām policijas štābā. Viņi deva atļauju ekspedīcijai, citādi mēs nebūtu varējuši atstāt Naksosu…

Rips tam piekrita. Likumi uz jebkuras no Federācijas planētām bija pietiekami stingri, lai varētu uzskatīt, ka deviņdesmit procentiem pārbaudīto ir isti dokumenti un atļaujas. Un nomaļajās pasaulēs, kuras varētu vilināt malu medniekus vai noziedzniekus, policija ir divreiz modrāka, izsniedzot atļaujas lidojumiem.

— Bet viņš neko nezināja par Dvīņu torņiem, — ietiepīgi atkārtoja astrogatora palīgs.

Un Deinu šis arguments pārliecināja. Nebija iespējams ceļot zvaigžņu kuģī kopā ar otru cilvēku un neiepazīt viņu tik tuvu, kā nekur citur civilizētajā sabiedrībā ārpus nelielā, saliedētā kolektīva, kas apkalpoja galaktiskos maršrutus. Ja jau Rips sacīja, ka doktors Ričs nav tas, par ko uzdodas, tātad viņš runāja patiesību — vismaz tik daudz, cik viņš zināja, — un Deins bija gatavs viņu atbalstīt.

— Kas teikts likumos par to, kas palicis no Priekštečiem? — brīdi vēlāk jautāja Senons.

— Likumos par to nekā daudz nav. Nav zināms neviens gadījums, kad kāds tirgotājs būtu atradis kaut ko ievērības cienīgu, uz ko varētu pretendēt atbilstoši tirdzniecības tiesībām…

— Tātad nav nekāda precedenta, uz ko mēs varētu atsaukties, ja atrastu kaut ko vērtīgu?

— To var iztulkot dažādi, — aizrādīja Deins. — Inspicēšanas dienests pārdeva Limbo izsolē. Ja jau tā, tad, man šķiet, Federācijai nevar būt nekādu pretenziju uz šo planētu. Te var iznākt krietns juridisks juceklis…

— Ellišķīgi sarežģīts gadījums, — virs viņu galvām nodārdināja Van Raiks. — Jebkurš no likuma dūžiem sistēmās ar prieku redzētu to iztiesājam. Tā ir tāda lieta, kas vilktos gadiem, līdz abām pusēm tā vai nu būtu līdz nāvei apnikusi, vai arī kāda no tām būtu mirusi. Tieši tāpēc mums seifā atrodas Federācijas pilnvara.

Deins pasmīnēja. Viņam jau nu vajadzēja saprast, ka tāds rūdīts tirdzniecības vilks kā viņa priekšnieks neielaidīsies kādā pasākumā, iepriekš iespēju robežās nenodrošinajies pret jebkādām nejaušībām. Pilnvara izmantot jebkādus atradumus uz Limbo!

— Uz cik ilgu laiku? — Ripa balsī joprojām jautās šaubas.

— Kā parasti — uz gadu un vienu dienu. Nedomāju, ka Inspicēšanas dienesta ļaudis gaida kaut kādus neparastus atklājumus, uz kuriem, šķiet, cer mūsu pasažieri.

— Bet vai jūs domājat, ka mēs tur kaut ko atklāsim, ser? — iejaucās Deins.

— Es nekad nemēdzu minēt, vai mēs kaut ko atradīsim uz kādas jaunas planētas, — rāmi atteica Van Raiks. — Mūsu darbā ir pārāk daudz dažādu pārsteigumu. Ja cilvēkam izdodas izkulties ar veselu ādu, lidošanai derīgu kuģi un pieņemamu ienākumu procentu, tad var uzskatīt, ka kosmosa dievi bijuši viņam labvēlīgi. Vairāk mēs nevaram prasīt.

Turpmākajās dienās Riča ļaudis gandrīz visu laiku uzturējās savās telpās, pārtika no saviem krājumiem, tikai paretam izlīda ārā no saviem šaurajiem apartamentiem un neuzņēma arī viesus. Mura stāstīja,! ka viņi, pēc visa spriežot, lielāko daļu laika pavadā vai nu guļot, vai arī iegrimuši kādā sarežģītā azartspēlē, ko viņiem iemācījis rīgelietis.

Kamēr doktors Ričs ēda kopā ar «Karalienes» apkalpi, viņš mēdza ierasties uz maltītēm tādā laika,

kad kabīnē bija maz ļaužu. Turklāt, vai nu viņš ar nolūku izvēlējās tieši šīs stundas, vai arī tā bija pārāk zīmīga sakritība, bet šie nedaudzie bija galvenokārt inženierdienesta darbinieki. Aizbildinādamies ar nepieciešamību iepazīt savu turpmāko darba lauku, Ričs bija mēģinājis aizņemties Inspicēšanas dienesta lenti ar informāciju par Limbo, taču katru reizi, kad viņam šī izdevība tika dota, viņu novēroja kravas uzraugs. Deins bija pārliecināts, ka Van Raiks neko nepalaiž garām nepamanītu, lai arī cik aizsapņojies viņš izskatījās.

«Karaliene» pārgāja normālā telpā saskaņā ar grafiku Limbo sistēmā. Divas pārējās planētas, kuras piederēja pie šīs saules, atradās pārāk tālu no gaismas un siltuma avota, tāpēc bija sasalušas un nedzīvas. Bet Limbo riņķoja ap to pa savu orbītu apmēram tādā pašā attālumā kā Marss viņu dzimtajā sistēmā. Kad viņi gatavojās ieiet nolaišanās orbītā, lai planētas atmosfēras berze samazinātu kuģa ātrumu un tas varētu nosēsties, inženieris sakarnieks ieslēdza visus ekrānus. Piesprādzējušies pie sēdekļiem, no dežūrām brīvie apkalpes locekļi vēroja nepazīstamās pasaules apveidus.

Vispirms skatienam pavērās neglītas brūngani pelēkas deguma rētas, bet, kuģim urbjoties tālāk un visu laiku ieturot tādu leņķi, lai pārvarētu gaisa slāņus pakāpeniski, vērotāji pamanīja zaļas joslas un nelielu jūru vai milzīgu ezeru pēdas, kas liecināja, ka Limbo, lai gan izdedzināta, tomēr nav pilnīgi mirusi.

Viņiem turpinot ceļu, dienu nomainīja nakts, un pēc tam atkal uzausa diena. Saskaņā ar stingrajiem norādījumiem par nosēšanos uz parastas «primitīvas» planētas viņiem vajadzēja mēģināt atrast tuksnesīgu vietu, lai pēc tam izlūkotu apkārtni ar fliteru un slepus uzzinātu kaut ko par iedzīvotājiem, iekams stāties ar tiem sakaros. Bet uz Limbo nebija saprātīgu būtņu, tāpēc viņi varēja izvēlēties kuģa nosēdināšanai pēc iespējas piemērotāku vietu.

Vilkokss, pamatojoties uz saviem aprēķiniem, bija izvadījis kuģi cauri hipertelpai, bet to nosēdināt pēc tam, kad būs izvēlēta pienācīga vieta, bija Dželiko uzdevums. Viņš manevrēja, nolēmis nolaisties izdegušās teritorijas pašā malā, netālu 110 postījumu neskartās platības.

Tā bija grūta nosēšanās, ko nevarēja salīdzināt ar piezemēšanos līdzenā laukumā ar radara palīdzību, ko varēja veikt jebkurš iesācējs. Taču «Karalienei» tā nebija pirmā reize, un Dželiko uzmanīgi vadīja to lejup, regulējot uguns strūklas, līdz kuģis nosēdās ar troksni, kas šajos apstākļos vēl nebija nekāds skaļais.

— Piezemējos! — mikrofonā paklusi atskanēja pilota balss.

— Kārtībā! — no mašintelpas atsaucās Stocs.

— Režīms — kā parasti uz planētas! — Dželiko balss atguva skaļumu.

Deins atsprādzējās un devās uz Van Raika kabīni saņemt norādījumus. Bet, tikko sasniedzis durvis, viņš saskrējās ar doktoru Riču.

— Kad jūs varēsiet izkraut mūsu mantas? — apjautājās arheologs.

Van Raiks vēl nebija paspējis atsprādzēties. Viņš pārsteigts pacēla galvu.

— Jūs gribat, lai mēs tās izkraujam tūlīt?

— Protams. Tikko jūs noņemsiet 110 lūkām plombas …

Kravas uzraugs uzlika formas cepuri.

— Ne tik strauji, doktor. Mēs esam uz nepazīstamas planētas.

• — Bet te nav mežoņu. Un Inspicēšanas dienests atzinis planētu par piemērotu pētīšanai. — Doktora nepacietība draudēja pāriet atklātā uzbudinājumā. Šķita, ka visu šo kosmosā pavadīto laiku viņš tā sa- ilgojics sākt strādāt uz Limbo, ka tagad baidās zaudēt kaut sekundi.

— Lēnāk, doktor, — rāmi atteica kravas uzraugs. — Mēs rīkojamies saskaņā ar kapteiņa norādījumiem. Nav ko riskēt — vienalga, vai Inspicēšanas dienests planētu atzinis par mums derīgu, vai nē. — Viņš ar elkoni nospieda iekšējo sakaru pogu.

— Vadibas sekcija! — atskanēja Tana balss.

— Kravas uzraugs — vadības sekcijai. Ārpusē viss normāli?

— Nav saņemti dati. Paraugu vācējs vēl darbojas.

Doktors Ričs belza ar dūri pa stenderi.

— Paraugu vācējs! — viņš eksplodēja. — Jums ir Inspicēšanas dienesta ieraksts, un jūs vēl noņematies ar paraugu vācēju!

— Mēs pagaidām vēl esam dzīvi, — aizrādīja Van Raiks. — Mūsu darbā var vai nu riskēt, vai neriskēt. Mēs dodam priekšroku pēdējam. — Viņš ieslīga krēslā, un Deins atspiedās pret sienu. Visas pazīmes liecināja, ka izkraušana tik drīz nesāksies.

Doktors Ričs, kas Deinam atgādināja krātiņā ieslodzīto kapteiņa Hubatu — protams, viņš vēl nebija nonācis tik tālu, lai sp]autu uz viņiem —, kaut ko noņurdēja un devās uz kabīni pie saviem ļaudīm.

— Nu, ko, — Van Raiks atlaidās krēslā un uzsita knipi pa ekrānu, — to nevar saukt par patīkamu skatu.

Tālumā bija redzami kalni — zāģveidīgi izrobota pelēcīgi brūnu klinšu grēda, vietām klāta ar sniegu. Kalnu piekājes atgādināja skrandainas bārkstis, ko izvagoja šauras, līkumotas ielejas, kuru ieejās zaļoja bāla, neveselīga izskata augu valsts. Pat saules gaismā šī vieta izskatījās drūma — tādu varētu redzēt murgainā sapnī.

— Paraugu vācējs ziņo, ka apstākļi piemēroti dzīvošanai, — pēkšņi no vadības sekcijas ziņoja bezpersoniska balss.

Van Raiks atkal paņēma mikrofonu.

— Kravas uzraugs — kapteinim. Vai sagatavot izlūkgrupas?

Bet viņš nesagaidīja atbildi, jo atkal iedrāzās doktors Ričs. Šoreiz viņš pagrūda Van Raiku sāņus un iebļāva mikrofonā:

— Kapteini Dželiko, te Salzars Ričs. Es prasu, lai rnūsu mantas izkrauj nekavējoties, ser, nekavējoties!

Brīdi valdīja pilnīgs klusums. Deins godbijīgās bailēs nodomāja, ka kapteinis gluži vienkārši tā pārskaities, ka nespēj sakarīgi atbildēt. Nevienam nebija tiesību pavēlēt zvaigžņu kuģa kapteinim kaut ko darīt — pat policijai bija «jālūdz».

— Kāda iemesla dēļ, doktor Rič? — Deinam par pārsteigumu, balss bija mierīga, tajā nejuta ne mazākā satraukuma.

— Iemesla! — sprausloja Ričs, noliecies pār Van Raika galdu. — Gluži vienkārši tāpēc, lai mēs varētu līdz tumsai ierīkot nometni!

— Rietumos drupas… — doktora pacelto balsi pārtrauca Tana rāmais paziņojums.

Visi trīs palūkojās uz ekrānu. Kalni ziemeļu pusē bija pazuduši, to vietā bija redzama rietumu ainava — inženieris sakarnieks bija pārslēdzis uztvērēju uz nākamo debess pusi.

Viņu priekšā pletās izdedzis līdzenums, kurā Priekšteču nepazīstamie ieroči bija vispirms pāršķēluši zemes virskārtu līdz klintij un pēc tam arī pašā klintī atstājuši dziļas vagas, kuras pildīja stiklainu izdedžu masa, kas spilgtiem zibšņiem atstaroja saules gaismu. Bet aiz šīs pamestības bija kaut kas cits, vesela gūzma ēku, kas iesniedzās neskartajā augu valsts joslā.

Drupas bija gaišs plankums vispārējā drūmajā ainavā. Tās laistījās spilgti sarkanos, dzeltenos, griezīgi zaļos un zilos toņos. Drupas atradās, šķita, jūdzes divdesmit no «Karalienes» un bija pietiekami iespaidīgas, lai pārsteigtu trīs skatītājus kravas uzrauga kabīnē. Droši vien tāpēc, ka doktors Ričs tagad atradās uz pazīstamas planētas, viņš pirmais atguva valodu.

— Tur… — viņš nepacietīgi iebadīja ar pirkstu ekrānā, — tur mēs ierīkosim nometni! — Viņš atkal pieklupa pie mikrofona un sacīja:

— Kapteini Dželiko, es vēlos ierīkot nometni pie šīm drupām. Tiklīdz jūsu kravas uzraugam labpatiks izkraut mūsu mantas…

Viņa dedzība galu galā guva virsroku, jo brīdi vēlāk Van Raiks noņēma plombas no kravas lūkas. Doktors nepacietīgi mīņājās viņam aiz muguras, bet pārējie trīs ekspedīcijas locekļi bija sastājušies gaitenī.

— Tagad mēs paši tiksim galā, Van Raik…

Bet kravas uzraugs pacēla roku, aizšķērsodams

doktoram ceļu.

— Nē, paldies, doktor. Jebkura krava no «Karalienes» tiek izkrauta tikai manu ļaužu uzraudzībā.

Un ar to Ričam bija jāsamierinās, kaut gan viņš vārījās dusmās, kamēr Deins ar ceļamkrānu izcēla un nolaida zemē pa radaru vadāmo kuģa apvidus mašīnu. Kravas uzrauga palīgs vadīja ari izkraušanu. Rīgelietis iekāpa apvidus mašīnā, lai noregulētu tās rokas vadības sistēmu virzienā uz drupām. Pirmo reizi tur izkrauta, tā pēc nākamās kravas atgriezīsies pati, kuģa radara vadīta.

Ričs kopā ar diviem saviem ļaudīm aizbrauca otrajā reizē, un Deins palika gaidām mašīnu divatā ar klusējošo ceturto ekspedīcijas dalībnieku. Pēdējai reizei bija atlikusi neliela, dažāda satura krava, galvenokārt arheologu personiskās mantas.

Lai gan svešinieks izrādīja acīm redzamu neapmierinātību, kravas uzrauga palīgs salika somas vienkop, lai varētu tās ātrāk iekraut. Bet tā nebija Deina vaina, ka arheologs nejauši nosvieda kādu apdriskātu instrumentu somu. Tā smagi nokrita, aizķērās aiz kāda klints izciļņa un atsprāga vaļā.

Ar klusu lāstu svešais ņēmās stūķēt atpakaļ somas saturu, taču viņš nebija pietiekami veikls, lai noslēptu Deina skatienam kādu grāmatu, kas bija bijusi ievīstīta apakškreklā.

Šī grāmata! Spilgtajā saulē Deins piemiedza acis. Bet pamatīgāk to aplūkot viņš vairs nepaguva — svešais jau savilka ap somu siksnas. Deins vienīgi bija pārliecināts, ka redzējis lādu pašu uz Vilkoksa dienesta galda. Kāpēc gan arheologs vadāja līdzi astrogatora skaitļošanas kodu?