Sargasi kosmosā

5. PIRMAIS IZLŪKGĀJIENS

Krēsla uz Limbo bija savāda, bieza, it kā ēnas būtu taustāmas. Deins sekoja, lai tiktu aizvērta ārējā kravas lūka, un apvidus mašīna, kas bija tukšā atgriezusies no pēdējā reisa, tiklu novietota uz apsvilušās zemes zem «Karalienes» stabilizatoriem. Viņi bija veikuši arī citus piesardzības pasākumus, kādi bija nepieciešami, kuģim atrodoties uz nepazīstamas planētas. Traps tika ievilkts un gaisa aizvari noslēgti. Pret Limbo tagad bija vērsti vienīgi «Karalienes» spīdīgie gludie sāni, ko varēja sadragāt tikai kāds sevišķi moderns un tehniski pilnīgs ierocis. Starpzvaigžņu tirgoņi devās kosmosā tikai tādos kuģos, ko vajadzības gadījumā varēja pārvērst par cietokšņiem.

Iegrimis savās domās, Deins kāpa no stāva uz stāvu, līdz sasniedza Ripa šauro mitekli vadības sekcijas malā, Astrogatora palīgs bija saritinājies sēdeklī ar kinokameru rokās.

— Es esmu uzņēmis drupas veselā filmā, — viņš satraukti sacīja Deinam, kurš bija apstājies durvīs. — Bet šis Ričs… viņš ir visīstākais gangsteris, kādu es jebkad esmu redzējis. Es brīnos, kā gan Sinbads nav viņu nomedījis kopā ar visiem pārējiem grauzējiem un rīkojies ar viņu tāpat kā ar jebkuru likumīgu laupījumu…

— Ko tad viņš atkal izdarījis?

— Tas taču ir lielākais ar Priekštečiem saistītais atradums, — Rips bakstīja ar pirkstu sienā, — un viņš to sagrābis, it kā tas būtu viņa personisks īpašums. Viņš pateicis kapteinim Dželiko, ka nevēloties, lai kāds no mums dodas uz turieni aplūkot drupas… ka neprašas ekskursanti pārāk bieži sabojājot neparastus atradumus! Neprašas ekskursanti! — Rips dobji atkārtoja, un Deins pirmo reizi pa visu viņu pazīšanās laiku redzēja biedru patiesi sašutušu.

— Nu, labi, — prātīgi aizrādīja Deins, — bet pat ar saviem trim palīgiem viņš taču nevar aizņemt visu planētu. Mēs taču gatavojamies sūtīt izlūkgrupu — kā parasti, vai ne? Un kas gan tevi kavē pašam uziet pirmklasīgas drupas? Es nedomāju, ka Ričs atradis vienīgās drupas uz visas planētas. Un likumos nekur nav teikts, ka mēs nedrīkstam izpētīt tās, kuras mēs atrodam.

Rips staroja.

— Nu gan, draugs, tu mani vareni iepriecināji!

Viņš nolika kinokameru.

— Vismaz, — no gaiteņa atskanēja Kamila rūpīgi izrunātie vārdi, — neviens nevar apvainot dārgo doktoru pienākuma nepildīšanā. Viņš tā aiznesās uz savu darba lauku, it kā kāds grasītos nolaupīt viņam labākos eksponātus. Dārgais doktors taču ir mazliet dīvains, vai nē?

Rips atkārtoti izteica savas aizdomas.

— Viņš neko nezināja par Dvīņu torņiem…

— Un viņa sarkanmatainais palīgs vadā līdzi as- trogatora skaitļošanas kodu. <— Deins bija ļoti priecīgs, ka var pievienot persbniski iegūtu informāciju, jo vairāk tāpēc, ka arī Kamils bija šeit. Klusums, ar kādu šis paziņojums tika uzņemts, Deinam glaimoja. Bet, kā jau parasti, Ali iedzēla pirmais.

— Un kā šis pārsteidzošais fakts kļuva zināms jums?

Deins nolēma neievērot šo tikko manāmo, bet nepatīkamo uzsvaru uz «jums».

— Viņš nosvieda savu instrumentu somu, grāmata izvēlās ārā, un viņš lielā steigā centās to atkal noslēpt.

Rips pastiepa roku un atvēra atvilktni. No turienes viņš izvilka biezu grāmatu ūdensdrošā apvākojumā.

— Vai tu redzēji šādu?

Deins pakratīja galvu.

— Tai bija sarkana apmale — kā tai, kas atrodas uz Vilkoksa galda vadības kabīnē.

Kamils klusu iesvilpās, bet Rips plati iepleta tumšās acis.

— Bet tā taču ir komandsastāva grāmata! — viņš protestēja. — Tāda ir tikai uz kuģa pieņemtam astro- gatoram, un, kad viņš no kuģa aiziet, tā nonāk kapteiņa seifā, līdz ierodas cits astrogators. Saskaņā ar Federācijas likumu uz katra kuģa ir tikai viena šāda grāmata. Kad kuģis tiek norakstīts, grāmatu iznīcina…

Ali sāka smieties.

— Draugs, neesi tik naivs. Kā tad, pēc tavām domām, rīkojas malu mednieki un kontrabandisti? Vai viņi grābj aprēķinus no zila gaisa? Es nebūtu

pārsteigts, uzzinot, ka melnajā tirgū ar šiem skaitļošanas kodiem norit tirgošanās vel labu laiku pēc tam, kad tie it kā tikuši sadedzināti.

Rips tomēr tam nepiekrita.

— Bet viņiem nebūtu jauno datu — tos mēs saņemam, ierodoties uz katras planētas. Kā tev šķiet — kāpēc gan Vilkokss dodas uz ostas pārvaldi ar mūsu skaitļošanas kodu katru reizi, kad mēs nosēžamies kādā pasaulē? So grāmatu sūta tieši uz vietējo Inspicēšanas dienesta kantori, lai ierakstītu jaunākos datus. Un tur var uzrādīt tikai oficiāli reģistrētu grāmatu — to viņi var noteikt acumirklī!

— Paklausies, nevainīgais bērniņ, — gari stiepjot vārdus, ierunājās Kamils, — vienmēr atradīsies kāda gaiša galva — vai pat vairākas —, kas nepagurstot strādās dienu un nakti, lai izgudrotu, kā apiet jebkuru Federācijas izdoto likumu. Es nevaru pateikt, kā viņi to dara, bet esmu gatavs likt ķīlā visu, ko esmu ieguldījis šajā riskantajā pasākumā, ka tā tas notiek. Ja Torsons ir redzējis šī zeļļa mantās grāmatu ar sarkanu apmali, tad to dara tieši šeit un pašlaik — uz Limbo.

Rips piecēlās.

— Vajadzētu pateikt Stīnam…

— Ko tad? Ka Torsons redzējis kodam līdzīgu grāmatu izkrītam no šā rakņātāja personiskās bagāžas? Torson, jūs taču to nepacēlāt un neaplūkojāt tuvāk?

Deins bija spiests atzīt, ka to viņš nav darījis. Un viņš jutās vīlies. Kā lai viņš pierāda, ka šim ekspedīcijas dalībniekam tiešām ir aizliegtais komandsa- stāva kods? Un Stīns Vilkokss jau nu bija pēdējais cilvēks uz kuģa, kurš uzņems nopietni ziņas, kas nav pierādītas ar konkrētiem faktiem. Kamēr Deins neturēja šaubīgo grāmatu rokās un nespēja to uzradīt, tikmēr bija maz cerību, ka viņam noticēs.

— Tā kā, — Kamils atkal pievērsās Ripām, — mums jādabū daudz iespaidīgāki pierādījumi, pirms mēs priekšniekiem tēlojam bezbailīgus federālos aģentus vai policistus.

Rips atkal apsēdās — šī argumenta pamatotība viņu bija pārliecinājusi tāpat kā Deinu.

— Bet, — viņš pieķērās kādai uzmundrinošai detaļai Ali iznīcinošajā runā, — tu teici, ka «mums jādabū». Tātad tu tici, ka ar doktoru kaut kas nav kārtībā?

Kamils paraustīja plecus.

— Manuprāt, viņš ir tāds pats blēdis kā Sarkanā tuksneša dejotājs, bet tās ir tikai manas personiskās, slepenās domas, un es turu mēli aiz saviem skaistajiem baltajiem zobiem, kamēr tiešām nevarēšu pārliecināt varas iestādes par to. Pa to laiku nodarbosimies ar savām lietām. Stundas laikā mums jāizlozē fliteru komandu sastāvi.

«Karalienes» nelielajos izlūkfliteros ērti varēja novietoties divi vīri, bet, ja labi saspiedās, tad arī trīs. Tajā pēcpusdienā inženiersekcijas darbinieki abus lidaparātus rūpīgi pārbaudīja, bet Deins pa to laiku bija aizņemts ar ekspedīcijas ekipējuma izkraušanu. Nebija šaubu, ka nākamajā rītā pirmā izlūk- grupa jau ķersies pie darba.

Ne mazākais gaismas stariņš nepāršķēla Limbo nakts drūmo tumsu. «Karalienes» apkalpei zuda jebkāda interese par pilnīgi tukšajiem ekrāniem, kas saistīja viņus ar ārpasauli. Pēc vakariņām notika izloze, kurai bija jānosaka fliteru komandu sastāvi. Kā jau parasti, izlozes pamatā bija «Karalienes» apkalpes trīskāršā struktūra: katrā fliterā vajadzēja būt vienam cilvēkam no inženiersekcijas, vienam no vadības un vienam no Van Raika elastīgās sekcijas.

Ja Deinam dotu brīvu izvēli, viņš būtu gribējis iekļūt vienā komandā ar Ripu. Vēlāk viņš ar rūgtumu nodomāja, ka varbūt tieši šī stiprā vēlēšanās vainojama pie tā, ka bija iznācis gluži otrādi. Izvilcis savu papīra strēmelīti, viņš konstatēja, ka viņa biedri būs Kamils un Tans. Bet kapteinis nomainīja inženieri sakarnieku ar ārstu Tau — Tanam aiz Dželiko vien zināmiem apsvērumiem bija jāpaliek «Karalienē».

Vairāk nekā neapmierināts ar šādu iznākumu, Deins devās atpakaļ uz savu veco kabīni. Ziņkāres urdīts, viņš brīdi pārmeklēja šauro noliktavas telpu vājā cerībā atrast kādu mīklainā doktora aizmirstu mantu. Ja tas būtu televīzijas videogrāvējs, viņš kā bezbailīgs jauns varonis atrastu kādus slepenus plānus… Bet šī doma lika viņam atcerēties Kamila loģisko situācijas novērtējumu, runājot par nepamatotām aizdomām.

Viņš sāka domāt par Kamilu, mēģinādams izprast, kāpēc gan tik ļoti neieredz inženiera palīgu. Daļēji tur bija vainojama Ali izskatīgā āriene un manieres. Deins vēl bija tajā vecumā, kad cilvēks sabiedrībā jūtas neveikli un neērti; viņš vēl neorientējās situācijā — tieši tāpat kā Biroja apmācību laukumā, kur instruktori vienmēr minēja viņu par piemēru, kā nevajag izpildīt vingrinājumus. Un, palūkojies nelielajā spogulītī virs sevis pie kabīnes sienas, viņš pie 1 a- bākās gribas nemanīja nekādu ārēju pievilcību. Jā, fiziski Kamils bija viss, bet Deins nebija nekas.

Turklāt kravas uzrauga palīgs nojauta, ka arī pēc prāta asuma Kamils viņu atstāj ēnā. Deins pēc sava temperamenta vairāk atgādināja buldogu — viņš rīkojās lēni, toties droši. Kamils turpretī mēdza pārvietoties tādiem kā sienāža lēcieniem. Turklāt šie lēcieni bija nemaldīgi. Un tas Deinam nepārtraukti bojāja garastāvokli. Viņš Ali tā neienīstu, ja tas laiku pa laikam kļūdītos. Bet līdz šim Kamilām visu laiku pretīgā kārtā bija bijusi taisnība.

Lai gan Psihologs parasti atrada katram piemērotu kuģi un apkalpi, nekad nevarēja prasīt, lai uz kuģa katrā ziņā valdītu savstarpējas simpātijas. Mašīnu spējam bija savas robežas. Deins jau Birojā bija nācis pie slēdziena, ka var labi sadzīvot ar lielāko daļu cilvēku.

Nolēmis, ka nav vērts pašam meklēt nepatikšanas, iekams tās nerodas pašas, Deins likās gulēt. Agri nākamās dienas rītā viņš ar nepacietību gaidīja izlūka piedzīvojumus.

Kapteinis Dželiko ņēma vērā doktora Riča vēlēšanos un nelika izlūkgrupām doties drupu virzienā. Toties abu fliteru komandu uzdevums bija skaidrs. Ja tiktu atrasts kaut kas, kam ir kāds sakars ar Priekštečiem, tad par to jāziņo tieši kapteinim, turklāt ne pa radio, lai pārraidi nenopeilētu Riča ļaudis.

Deins piesprādzēja ķiveri ar īsviļņu raidītāju un apjoza izlūka jostu, pie kuras bija piestiprināts tievas, bet izturīgas virves ritulis, lukturītis un instrumentu somiņa. Lai gan ilga prombūtne nebija paredzēta, tomēr bagāžas telpā zem flitera sēdekļa katram gadījumam tika ielikti pārtikas koncentrāti, neliela medikamentu soma, pilnas blašķes un kaste ar «kontakta precēm», lai gan tās, pēc Deina domām, bija gluži liekas.

Ali ieņēma vietu pie nelielā lidaparāta vadības pults, bet Deins un Tau iespiedās šaurajā sēdeklī viņam aiz muguras. Inženiera palīgs nospieda pogu uz paneļa, un, noslēgdams kabīni, viņiem pārslīdēja izliektais vējstikls. Viņi līgani pacēlās no «Karalienes», izlīdzināja augstumu un pagriezās uz ziemeļiem pa Dželiko un Van Raika nosprausto kursu.

Saule jau bija zenītā, tās gaisma ugunīgām šaltīm atstarojās no sastingušo izdedžu upēm izsvilinātajā zemē, atdzīvinot vārgās augu valsts zaļumu kalnu piekājes ielejās. Viņi uzņēma kursu tieši uz ziemeļu grēdu, un Deins iedarbināja kinokameru.

Sasniedzis retos krūmu pudurus, Ali samazināja augstumu un ātrumu, lai viņi varētu aplūkot apkārtni. Bet Deins nemanīja nekādu dzīvības zīmju, nevienu kukaini vai dzīvnieku, un rīta gaisā neredzēja nevienas spārnotas būtnes.

Viņi aizlidoja līdz pirmās šaurās ielejas galam, pūlēdamies ieraudzīt kaut ko ievērības cienīgu. Tad Ali pagrieza fliteru pa labi un strauji pacēlās virs zāģveidā izrobotās kailo melno klinšu grēdas, lai uzmeklētu nākamo auglīgās zemes joslu. Un atkal skatienam pavērās tikai reti krūmāji un šur tur izmētāti zāles kumšķi.

Toties trešā ieleja jau solīja ko vairāk. Tajā urdzēja neliels strautiņš un augu valsts bija ne vien biezāka, bet arī tumšāka, zaļāka. Deins un Tau gandrīz vienlaikus ieraudzīja lejā kaut ko neparastu un reizē iesaucās:

— Lejup!

— Te!

Ali jau bija pārlidojis pari šai vietai, bet tad, samazinājis ātrumu, apmeta loku un devās atpakaļ, kamēr abi pārējie, pieplakuši pie vējstikla, pūlējās saskatīt savādo pārmaiņu vienmuļajā ainavā.

Tur jau tā bija! Deina uztraukums pieauga, kad viņš saprata, ka nav maldījies. Sis nelielais regulāras formas laukumiņš bija iekultivēts lauks. Bet kāds lauks! Ar oļiem un krūmiem iežogotais laukumiņš nebija lielāks par sešpadsmit kvadrātmetriem.

Taisnās rindās auga nelieli stādi ar dzeltenām pa- paržveida lapām, kas trīsēja un drebēja kā vējā, kaut gan turpat blakus krūmos nemanīja ne vēsmiņas.

Ali divas reizes pārlidoja lauku un vadīja fliteru gar ieleju uz izdedzināto līdzenumu. Lejā aizslīdēja vēl trīs atsevišķi lauki, līdz viņi sasniedza lielāku klajumu, kur ieleja paplašinājās un pletās trīs vai četri lauki vienkop. Tie visi bija iežogoti un šķita rūpīgi kopti. Tomēr nekur nemanīja ne taciņu, ne ēku, nekādu pēdu, kas liecinātu, ka šos augus kāds stādījis un gatavotos novākt ražu.

— Jā… — mulsuma pilno klusumu pirmais pārtrauca Tau, — varbūt mēs esam sastapušies nevis ar faunas, bet floras civilizāciju …

— Ja jūs domājat, ka šie burkānveida augi uzcēluši žogus un pēc tam paši sevi sastādījuši rindās… — iesāka Ali, bet Deinam atbilde jau bija gatava. Kā jau cilvēkā, kam darīšana ar kravu, viņā pārāk dziļi bija iesēdusies doma par nepieciešamību būt gatavam uz visu attiecībās ar ārpuszemes rasēm un bez izpētīšanas nenoraidīt nekādu hipotēzi.

— Tā varētu būt dēstu audzētava… pieaugušie īpatņi varbūt iedēstījuši sēklas…

Ali par atbildi nicīgi nosprauslājās. Bet Deins piespieda sevi neizrādīt aizkaitinājumu.

— Vai mēs nevaram nosēsties? Vajadzētu tā kā aplūkot tuvāk… Patālāk no laukiem, — brīdi vēlāk viņš drošības labad piebilda.

— Paklausieties, jūs, sikurntirgotāj, — atcirta Ali. — Es neesmu zaļknābis, nedz arī ķerts…

Deins sev godīgi atzinās, ka ir to pelnījis. Galu galā tas bija viņa pirmais reiss, un Ali bija vairāk pieredzējis. Turpmāk viņš vairs nemēģinās dot padomus no malas. Viņš nebilda ne vārda, kamēr Ali, mezdams lokus, laidās arvien zemāk, turēdams kursu uz kailas klints laukumu krietnu gabalu no strauta un laukiem, ko tas apskaloja.

Tau uzņēma sakarus ar «Karalieni» un paziņoja par atklājumu. Par atbildi viņi saņēma norādījumu uzmanīgi izpētīt ieleju, mēģinot atrast vēl kādas saprātīgas dzīvības pazīmes.

Ārsts aplūkoja klintis, pie kurām viņi bija nosēdušies.

— Varbūt alas … — viņš minēja.

Taču, lai gan viņi bija nogājuši labu gabalu gar augstajām kailo, melno klinšu sienām, nekur nemanīja nevienas alas vai plaisas, kas būtu kaut vai tik dziļa, lai tur varētu patverties tāds radījums kā Sinbads.

— Varbūt viņi paslēpušies, ieraudzīdami fliteru, — piezīmēja Ali. — Un pašlaik no paslēptuves mūs novēro.

Deins apsviedās apkārt un uzmanīgi nopētīja ne vien klinšu sienas, bet arī krūmu pudurus un vietas, kur auga garāka zāle.

— Viņiem jābūt maziem, — viņš pa pusei pie sevis nomurmināja. — Sie lauki ir tik sīciņi.

— Augi, — Tau atgriezās pie sava iemīļotā temata. Bet Deins viņam nepiekrita.

— Līdz šim mums ir bijis kontakts ar astoņām ārpuszemes rasēm, — viņš lēni sacīja. — Sliti ir rāpuļi, arvasi — līdzīgi lokveidīgajiem, fiftoki — rokkāji. No pārējām trīs ķīmiski atšķiras no mums un divas — kanddoīdi un mimsisi — ir kukaiņi. Bet saprātīgi augi…

— … ir pilnīgi iespējami, — pabeidza Tau.

Viņi rūpīgi izpētīja tuvāko lauku. Trīsošie augi

sasniedza apmēram divu pēdu augstumu, tomežģī- nēm līdzīgās lapas atradās nepārtraukta kustībā. Tie bija stādīti, rūpīgi ievērojot intervālus, un starp tiem nemanīja nevienas nezāles vai zāles stiebriņa. Atnācēji no Zemes neredzēja uz to slaidajiem stublājiem ne augļus, ne sēklas, bet noliekušies, lai aplūkotu tuvāk, sajuta stipru, vircotu smaržu.

Ali paostīja gaisu.

— Krustnagliņas… kanēlis? Varbūt te tiek audzētas ārstniecības zāles?

— Kāpēc tieši ārstniecības zāles, bet nevis kas cits? — Deins notupās. Visvairāk viņu pārsteidza tas, ka nekur neredzēja taciņu. Sie miniatūrie lauciņi bija rūpīgi kopti, tomēr tos nesavienoja nekādi celiņi, nekas neliecināja, ka neredzamie dārzkopji nāk šurp kājām. Kājām… Varbūt te slēpās atrisinājums — varbūt tā bija spārnota rase? Viņš pateica savu minējumu abiem pārējiem.

— Kā tad, — Ali, kā parasti, izsmejoši novilka, — sikspārņu bars, kas parādās tikai naktī. Tāpēc jau mūs nesagaida neviena delegācija…

Naksnīgs dzīves veids? Pilnīgi iespējams, Deins domāja. Tādā gadijumā viņiem jāierīko novērošanas punkts un jādežūrē naktī. Bet, ja šo lauku kopēji strādā pilnīgā tumsā, tos būs grūti saskatīt. «Karalienes» Jaudis varēja vienīgi ierīkot novērošanas punktu un papētīt, kas notiks tajās dažās stundās, kas bija atlikušas līdz tumsai, cerībā, ka ielejas iedzīvotāji paslēpušies, viņu klātbūtnes izbiedēti.

Stundas ritēja, un, kaut arī Tau un Deins bija rūpīgi noslēpušies augsto klinšu ēnā, kamēr Ali novietoja fliteru uz kraujas labu gabalu no ielejas, nebija redzams nekas, izņemot trīsošus aromātiskos augus un to ciltsbrāļus strauta krastos.

Lai kāda dzīvība eksistēja uz Limbo, tā acīmredzot bija ierobežota gan daudzumā, gan dažādībā. Bez ievāktajiem ūdens un augu paraugiem Tau noķēra kādu kukaini augsnes krāsā, kas atgādināja Zemes vaboli, un ieslodzīja to nelielā kārbiņā, lai nogādātu «Karalienē» un vēlāk izpētītu. Stundu vēlāk pār strautu aizspurdza kāds cits kukainis ar platiem, bālganiem spārniem. Bet nekur nemanīja ne putnus, ne rāpuļus, ne citus dzīvniekus.

— Sajā izsvilinātajā pasaulē droši vien saglabājušās tikai pašas zemākās dzīvības formas, — pus- čukstus noteica Tau.

— Bet lauki? — iebilda Deins. Viņš bija pūlējies izdomāt, ar ko lai pievilina noslēpumainos limbiešus, kad viņi parādīsies — ja viņi tiešām eksistē. Tā kā viņam nebija nekāda priekšstata par to dabu, tad stāties ar tiem sakaros bija vesela problēma. Ja nu viņiem ir citāda redze? Tādā gadījumā spilgtajiem nieciņiem, kas bija paredzēti primitīvu rasu pievilināšanai, nebūtu nekādas nozīmes. Un, ja viņu dzirdes diapazons ir citāds nekā cilvēkiem, tad nederēs arī mūzikas kastītes, kas tik lieliski bija izmantotas, lai nodibinātu draudzīgas attiecības ar kanddoīdiem. Viņam radās doma pamēģināt ar augiem. To aromāts, kas trulajai cilvēka ožai bija pārāk spēcīgs, bija vienīgais pavediens, pie kura pieturēties. Panākt kontaktu ar smaržas, stipras smaržas palīdzību — tas varēja izdoties. Viņš uzrunāja Tau:

— Sie augi ir aromātiski. Vai jūsu medikamentu krājumos nav nekā ar līdzīgu smaržu? Manā somā ir smaržīgas Garatolas ziepes, bet tās būs par stiprām …

Tau pasmaidīja.

— Ēsmas problēma, ko? Jā, smarža varbūt viņus pievilinās. Bet zini ko? Es labāk pameklētu Muras noliktavā, nevis medikamentu somā. Paņemtu pa šķipsnai garšvielu …

Deins atspiedās ar muguru pret klinti. Kā gan viņam tas nebija ienācis prātā! Uzturā lietojamās garšvielas — protams, Muram virtuvē varēja atrasties kaut kas tāds, kas pievilktu būtnes, kuras stādījušas šos augus ar mežģīņveida lapām. Bet tādā gadījumā bija jādodas atpakaļ 112 «Karalieni», lai palūkotos…

— Manuprāt, — ārsts turpināja, — šodien mums no kontakta nekas neiznāks. Man šķiet, ka tie ir nakts radījumi, un, vadoties no tā, mums arī jāierīko novērošanas postenis. Iesim …

Kā vecākajam izlūkgrupā Tau bija tiesības pieņemt šādu lēmumu. Un Deins, kurš dega nepacietībā sākt gatavoties mēģinājumam nodibināt kontaktu, bija gatavs piekrist. Viņi pamāja, lai Ali nogādā lejā fliteru, un noraidīja ziņojumu uz «Karalieni», gaidīdami rīkojumu atgriezties.

Viņi tika ieaicināti kapteiņa kabīnē, un kravas uzraugs kopā ar Dželiko viņus uzklausīja, ļaudami Deinam izklāstīt savu priekšlikumu izmantot garšvielas, lai izvilinātu limbiešus no slēptuvēm. Kad viņš ar lielu pacilātību bija to izstāstījis, kapteinis pievērsās Van Raikam.

— Nu, ko tu par to domā, Van? Vai garšvielas kādreiz izmanto, lai nodibinātu kontaktu?

Kravas uzraugs paraustīja plecus.

— Kontaktam var izmantot visu, kas vien var pievilināt ārpuszemes rases, kapteini. Manuprāt, ir vērts pamēģināt — līdztekus visam pārējam.

Dželiko pasniedzās pēc mikrofona.

— Frenk, — viņš sacīja, — uzkāp augšā un paņem paraugus no visām garšvielām — visu, kas spēcīgi un patīkami smaržo.

Divas stundas vēlāk Deins, kā pašam šķita, kritiski aplūkoja savu roku darbu. Viņš bija izvēlējies platu klints plāksni starp abiem nelielajiem lauciņiem un uz tās uzlicis priekšmetus no pamatarsenāla. Tur bija vesels komplekts juvelierizstrādājumu, nelielas rotaļlietiņas, metāla priekšmeti, kas pievilka skatienu, mūzikas kaste, kas, paņemta rokās, sāk spēlēt. Un, visbeidzot tur bija trīs plastmasas trauki, pārklāti ar vieglu, caurspīdīgu audumu, kam cauri cēlās garšvielu maisījuma aromāts.

Aiz krūma bija nomaskēta kamera, kurai vajadzēja fiksēt jebkuru kustību klints virzienā un pārraidīt to uz fliteru augšā uz klints, kur viņš kopā ar Tau un Kamilu pavadīs nakti pie ekrāna.

Deins tomēr jutās nedaudz pārsteigts, ka viņam atļauts vadīt šo pasākumu. Bet viņš jau bija iepazinies ar taisnīgo likumu, kas valdīja «Karalienē», — ja tu kaut ko esi iecerējis, tad tev pašam ari tas jārealizē, un veiksme vai neveiksme atkarīga tikai no tevis paša. Un, kāpdams fliterā, lai paceltos klints virsotnē, viņš sevī juta nedrošību.