Sargasi kosmosā

11. SARGASU PASAULE

Deins sasprindzināja dzirdi, pūlēdamies sakļausit austiņās kaut niecīgāko troksnīti. Taču atskanēja tikai attals klikšķis, un tas arī bija viss. Bet Vilkokss, kura radiotelefons bija pievienots Kosti ķiverei, acīmredzot dzirdēja kaut ko vairāk.

Apvidus mašīna pēkšņi apstājās, astrogators noņēma vienu roku no mikrofona un ar žestu aicināja pārējos. Par laimi, traucējumi pašreiz bija mitējušies, un Deins kaut kādas dīvainas nejaušības rezultātā piepeši izdzirdēja vārdu «palikt».

Vilkokss pacēla galvu.

— Pašreiz mēs nedrīkstam doties atpakaļ…

— Kas par lietu? — savā parastajā mierīgajā balsī apvaicājās Mura.

— «Karaliene» ir ielenkta …

Vilkaksu no visām pusēm apbēra mulsuma pilni jautājumi.

— Ielenkta?

— Kas to ielencis?

— Kas nolicis?

— Viņi mēģinājuši atstāt kuģi un tikuši apšaudīti. Un kuģis nezin kāpēc nespēj pacelties. Mums jāturas tālāk no turienes, kamēr viņi noskaidros, kas aiz visa tā slēpjas…

Mura pār plecu atskatījās uz ielejām, virs kurām gaisa pēdējie miglas lēveri.

— Ja mēs dosimies pāri klajumam, — viņš lēni ierunājās, — tagad, kad migla izklīdusi, mūs tūlīt pamanīs. Bet, ja nu mēs dotos atpakaļ — gar ielejām, paralēli izdegušajai teritorijai? Mēs sasniegtu kādu punktu iepretī «Karalienei», varētu uzkāpt kādā augstākā vietā un palūkoties, kas notiek pie kuģa …

Vilkokss pamāja.

— Mums aizliedza mēģināt sazināties ar viņiem pa radiotelefonu. Viņi baidās, ka mūs var nopeilēt.

Lai gan migla bija izklīdusi, redzamība neuzlabojās. Tuvojās vakars, un astrogators ar bažām vēroja apkārtni. Bija skaidrs, ka viņi nedrīkst riskēt virzīties tumsā pa nelīdzeno kalnu piekājes apvidu. Lai to darītu, vajadzēja sagaidīt ritu. Bet viņš nelika ari mek- let patvērumu pilsētas ēkas. Klusumu pirmais pārtrauca Mura.

— Ir taču telts — mēs varam tajā pārlaist nakti. Nedomāju, ka to kāds jebkad izmantojis, jo tā taču uzcelta tikai acu apmānīšanai.

Visi ar atvieglojumu pieķērās šai domai, un apvidus mašīna devās atpakaļ uz arheologu «nometni». Viņi atvēra ieejas atloci līdz galam, lai teltī varētu iebraukt ari mašīna. Kad šie vārti atkal bija aizvērti, Deins jutās atvieglots. Sienas ap viņu bija Zemes iedzīvotāju ražotas, viņš ne vienu reizi vien bija gulējis šādās teltīs. Un šī pazīstamā vide zināmā mērā radīja drošības sajūtu svešajā pilsētā.

Telts aizturēja nakts vēju, un viņiem tajā nebija pārāk neērti, lai gan trūka siltuma. Kosti, bezmērķīgi klīzdams no kakta uz kaktu, aizkaitināts paspēra kādu akmeni.

— Vai tiešām viņi nevarēja atstāt sildītāju? Komplektā taču tam vajadzēja būt…

Rips iesmējās.

— Viņi taču nezināja, ka mēs ieradīsimies.

Kosti pablenza uz viņu, grasīdamies apvainoties, bet tad arī pats iespurdzās.

— Jā, to viņi tiešām nezināja. Tā kā mums nav pamata žēloties… — Nu viņa dobjie smiekli bija adresēti sev pašam.

Mura bija nodarbināts, pildot savus ikdienas pienākumus, — viņš savāca 110 visiem pārtikas devas un izdalīja katram pa bezgaršīgam kubam sintētiskas barības un pāris malku ūdens no blašķēm. Deins nevarēja vien nobrīnīties par to, cik rūpīgi stjuarts sadala pārtiku. Tā vien šķita, ka Mura necer, ka viņiem tuvākajā laika izdosies atgriezties «Karalienē», un dotnā, ka ar šiem ierobežotajiem krājumiem vajadzēs iztikt ilgi.

Paēduši viņi izstiepās uz kailās grīdas un saspiedās kopā, lai būtutsiltāk. Ārā gaudoja vējš, griezīgi svilpdams plaisās drupu sienas.

Deinu māca nemierpilnas domas. Kas gan bija nolicis ar «Karalieni»? Ja kuģis bija ielenkts, tad kāpēc tas gluži vienkārši nepacēlās un nepiezemējās kaut kur citur, lai dotu viņiem iespēju atgriezties tajā, vai neizsūtīja pēc viņiem fliteru? Kads spēks to saista pie planētas?

Droši vien arī pārējie domāja par to pašu, taču tumsā netika izteikts neviens minējums, neatskanēja neviens jautājums. Viņi bija saņēmuši norādījumus un izstrādājuši plānu, bet tagad vajadzēja atpūsties, cik nu labi tas bija iespējams.

Tikko bija uzaususi gaisma, novājējušais Vilkokss piecēlās un aizkliboja uz apvidus mašīnu. Pelēcīgajā rīta gaismā viņš izskatījās daudz vecāks par saviem gadiem. Cieši sakniebis lūpas, astrogators noliecās pie vadības pults, lai pārslēgtu mašīnu uz rokas vadību.

Acīmredzot neviens tā arī nebija iemidzis — it kā paklausot kādam signālam, pēc Vilkoksa pielēca kājās ari pārējie un, kā nu prazdami, ņēmās ielocīt notirpušos locekļus. Aizsmakušās balsīs sasveicinājušies cits ar citu, viņi notiesāja Muras izsniegto brokastu devu, tad izgāja ārā rīta vēsumā. Pie apvāršņa cēlās saule, kuru viņi tik ilgi nebija redzējuši, un bija nozuduši pēdējie miglas vāli. Ziemeļos uz debesu fona skaidri iezīmējās kailie kalni.

Vilkokss vadīja apvidus mašīnu uz ziemeļiem, kur kalnu piekājē kā robainas bārkstis pletās ielejas. Te aizsega netrūka, un viņi varēja nemanīti virzīties uz austrumiem. Visgrūtākais uzdevums bija astrogato- ram_— ceļš nebija piemērots apvidus mašīnai. Pēc pusjudzes, lai nenolidotu no platformas, viņš bija spiests samazināt ātrumu, un mašīna tagad virzījās gandrīz vai lēnāk par gājēju.

Galu galā viņi nolēma sadalīties divās grupās. Divi no viņiem devās uz priekšu izlūkot, pārējie palika pie Vilkoksa un mašīnas, turpinādami virzīties lēnākā gaitā. Pēc visām pazīmēm spriežot, viņi atradās vieni mirušā pasaulē. Zemē neredzēja nekādu pēdu, neatskanēja ne troksnītis, viņi pat nemanīja nevienu no retajiem kukaiņiem, kuri droši vien mita dziļāk ielejās.

Deins ar Muru pašlaik atradās izlūkgājienā, kad stjuarts pēkšņi iestenējās un pacēla rokas, it kā lai pasargātu acis. Priekšā saules gaismu kā prožektors atstaroja kāda priekšmeta spīdošā virsma.

— Metāls! — iesaucās Deins. Varbūt tā atkal bija kāda noslēpumainās iekārtas izpausme?

Viņš metās uz turieni, ar grūtībām rāpdamies pāri atlūzām, ko bija atstājis kāds nesens klintsbluķu nogruvums. Uzvilcies uz nogruvuma atsegtās dzegas, viņš sāka virzīties uz gaismas avota pusi, pats nezinādams, ko īsti cer ieraudzīt. Bet tas bija tikai vraks — vēl viena kosmosa kuģa vraks. Tiesa, tā apveidi bija dīvaini, pat tad, ja ņēma vērā iespēju, ka korpuss cietis nosēžoties. Kuģis bija mazāks par iz- lūkkuģi, ko viņi bija atraduši dienu iepriekš, un daudz vairāk cietis — pirms nogruvuma atsegtās daļas bija pārvērtušās sarūsējušu lūžņu kaudzē.

Mura pienācis aplūkoja bezveidīgo darinājumu, kas reiz bija ceļojis kosmosā.

— Tas ir vecs — ļoti, ļoti vecs. — Viņš mēģināja paņemt rokā kādu stienim līdzīgu priekšmetu. Tas viņa pirkstos sabirza putekļos. — Vecs. Nedomāju, ka ar to jebkad lidojuši Zemes iedzīvotāji.

— Tātad Priekšteču kuģis? — satraukti ievaicājās Deins. Ja tā izrādītos taisnība, tad tas tiešām būtu atradums un uz Limbo pa kaklu pa galvu steigtos gan Inspicēšanas dienesta ierēdni, gan dažādu nozaru zinātnieki.

— Nē, tik vecs tas nav — citādi no tā nekas nebūtu palicis pāri. Bet pirms mums Galaktiku iekaroja rī- gelieši un izzudusi rase no AngoIa-2. Tas varētu būt sens viņu kuģis. Pārāk vecs…

— Kā tas nokļuvis šeit? — brīnījās Deins. — Tā ir bijusi katastrofa, un ar to izlūkkuģi ir noticis tas pats. Turklāt pirms miglas uznākšanas mēs bijām liecinieki vēl viena kuģa katastrofai. Toties «Karaliene» nolaidās bez sarežģījumiem. Savādi. Viena katastrofa — to vēl varētu saprast. Bet trīs…

— Jā, te ir ko padomāt, — piekrita Mura. — Varbūt derētu sīkāk papētīt apkārtni. Droši vien mīklas atminējums ir tepat deguna galā, tikai mums nepietiek saprašanas, lai to saskatītu.

Viņi nogaidīja uz dzegas, līdz viņus varēja saredzēt pārējie, kuri lēni virzījās šurp ar apvidus mašīnu. Astrogators rūpīgi noteica vietas koordinātes. Tikko atradīsies piemērots brīdis, viņi varēs atsūtīt šurp grupu, lai sīki izpētītu atradumu, — sava vecuma un neparastās izcelsmes dēļ tas varēja izrādīties ļoti vērtīgs.

— Tas man savā ziņā atgādina, — ierunājās Kosti, — kā sisiti ķer purpurkrāsas ķirzakas, no kuru ādas gatavo sev apavus. Viņi izmanto kādu priekšmetu, kas kustas šurpu turpu, piemēram, tievu sliep- līti, ko pievieno nelielam motoriņam. Ķirzaka to ierauga — un gatavs! Sēž un blenž uz šo muļķīgo ietaisi, tā ka sisitam atliek tikai to iebāzt maisā.

Varbūt arī te ir kaut kas līdzīgs, kas pievilina kuģus? Tas tikai būtu kaut kas!

Vilkokss pavērās viņā.

— Ja, šai lietā kaut kas slēpjas, — viņš novilka, knibinādamies gar mikrofonu. Varēja redzēt, ka viņš labprāt paziņotu uz «Karalieni» par jauno atradumu. Tomēr viņš aprobežojās ar norādījumu izlūkgrupām.

— Virzoties uz priekšu, pa cejam aplūkojiet ielejas, ja tas neprasa pārāk daudz laika. Varbūt šajā apvidū atradīsies vel citu kuģu vraki.

Turpinot ceļu uz austrumiem, lai no sāniem sasniegtu «Karalieni», viņi vienlaikus ielūkojās arī ielejās. Drīz vien Kosti un Rips atrada trešo kuģi.

Abi iepriekšējie sadragatie atradumi piederēja agrākiem laikmetiem, turpretī šis ne vien bija moderns, bet arī ta tipa noteikšana nesagādāja nekādas grūtības. Kaut kādas nejaušas sagadīšanās dēļ tas trieciena nebija cietis tik stipri kā saplacinātais izlūkkuģis un sadauzītais svešinieks. Tas gulēja uz sāniem, un, lai gan tā apšuvums vairākās vietās bija ieliecies un ieplīsis, tomēr korpuss nebija sagrauts.

— Inspicēšanas dienests! — iekliedzās Rips, pirms vēl pārējie apvidus mašīnā varēja viņu sadzirdēt.

Tiešām, emblēmu uz kuģa sadragātā purna nevarēja sajaukt ne ar ko citu — krustojošās astainās komētas zvaigžņu trasēs bija pazīstamas tikpat labi kā robainie zibeņi uz policijas kuģiem.

Vilkokss kopā ar pārējiem klibodams pagājās gar kuģi.

— Lūka atvērta!.. — sauca Rips no kada paugura virsotnes, kur viņš bija uzrāpies, lai varētu labāk redzēt.

Viņu uzmanību saistīja virve, kas nokarājās no atvērtās lūkas. Tas varēja nozīmēt tikai vienu — daļa apkalpes locekļu palikuši dzīvi! Varbūt tur slēpās visu Limbo noslēpumu atminējums? Deins pūlējās atcerē- tics, cik cilvēku ietilpst Inspicēšanas dienesta apkalpē… parasti starp tiem ir grupa speciālistu… varbūt tikpat, cik «Karalienē»… varbūt vairāk…

Lai gan nebija nekāda iemesla domāt, ka sadragātajā kuģi kāds varētu būt palicis, «Karalienes» ļaudis gatavojās to pārmeklēt. Rips nolēca no paugura un, balansēdams ar rokām, skrēja uz lūku. Pārējie uzrāpās pa virvi, uz vietas palika vienīgi Vilkokss.

Bija savādi laisties akā, kas kādreiz bija kalpojusi par gaiteni. Priekšā, meklētājiem ielūkojoties kabīnēs, laternas izrāva no tumsas raustīgus gludu virsmu atspulgus.

— Arī šis ir izlaupīts! — ķiveres austiņās noskanēja Ripa balss. — Es dodos uz vadības kabīni…

Deinam bija ļoti miglains priekšstats par Inspicēšanas dienesta kuģa plānojumu. Atlika tikai sekot pārējiem. Viņš apstājās pie pirmajām atvērtajām durvīm un ielūkojās iekšā, apgaismodams telpu ar laternu. Te droši vien reiz bijusi skafandru 1111 pētnieku ekipējuma noliktava, tāpat kā «Karalienē». Tagad ta bija tukša, pretī rēgojās skapju atvērtās durvis — šķita, ka no tiem steigā viss izvākts. Varbūt apkalpe pametusi kuģi jau kosmosā, vēl pirms katastrofas. Bet 110 kurienes tāda gadījumā bija radusies virve?

— Augstais dievs! — šajā kliedzienā skanēja tādas šausmas, ka Deins kā sasalis palika stāvam. Ripa balss austiņās skanēja tik saspringti, tādu šausmu pilna… Ko gan viņš bija uzgājis vadības kabīnē?

— Kas noticis? — nepacietīgi uzsauca ārpusē palikušais Vilkokss.

— Eju … — noņurdēja Kosti.

Brīdi vēlāk mehāniķis izgrūda veselu lamu vārdu birumu, kas šausmināja ne mazāk par Ripa izsaucienu.

— Nu, kas tur ir? — noskaitās Vilkokss.

Deins atstāja noliktavu un steigšus devās uz gaiteni, kas savienoja visas kuģa sekcijas, lai ātrāk ieraudzītu atradumu. Viņam pa priekšu skrēja Mura, un Deins drīz vien stjuartu panāca.

— Mēs viņus atradām, — Rips neskanīgā, tādā kā novecojušā balsī ziņoja astrogatoram.

— Ko tad? — vaicāja Vilkokss.

— Apkalpi!

Gaitenis Deina priekšā bija aizsprostots. Viņš gan redzēja pāri Muram, bet tālāko aizsedza Kosti masī- vais ķermenis un Ripa stāvs. Rips ierunājās atkal, un Deins tikai ar grūtībām pazina viņa balsi.

— Iesim … projām … no šejienes…

— Jā! — piebalsoja Kosti.

Abi pagriezās, un Mura ar Deinu bija spiesti doties atpakaļ uz lūku, Ripām un Kosti viņus nepacietīgi steidzinot. Viņi izrāpās uz kuģa izliektās virsmas, un Rips aizlīda līdz stabilizatoriem. Viņš stingri pieķērās pie savienojumiem un izskatījās pavisam slims.

Arī Kosti seja bija kļuvusi zaļgana, bet viņš ar pūlēm saglabāja pašsavaldīšanos. Neviens no pārējiem šobrīd neuzdrošinājās pajautāt, ko īsti viņi redzējuši. Un tikai, kad drebošais Rips atgriezās pie lūkas un norāpās lejā pa virvi, Vilkokss zaudēja pacietību.

— Nu? Kas ar viņiem noticis? — viņš vaicāja.

— Nogalināti! — izkliedza Rips. Un nedzīvās melnās klintis visapkārt atbalsoja:

— .. nāti.. nāti.. nāti…

Deins atskatījās un paspēja ievērot, ka Mura no jauna lien lūkā. Mazā stjuarta seja zem ķiveres bija pilnīgi mierīga. Visi klusēja, pat Vilkokss vairs neko nejautāja.

Dažas minūtes vēlāk austiņās atskanēja Muras balss:

— Te arī saimniekojuši marodieri…

«Atkal marodieri,» nodomāja Deins. «Jā, šāds kuģis ir trekns kumoss, to nevar salīdzināt ar kaut kādu niecīgu mednieku. Bet kāpēc tieši marodieri? Tie varēja būt ļaudis, kas palikuši dzīvi iepriekšējās katastrofās, viņiem vajadzīgi produkti, materiāli, ekipējums. Tiesa…»

Bet Rips tūlīt darīja galu viņa šaubām.

— Viņus sadedzinājuši! — viņš izgrūda. — Ar blasteru! No neliela atstatuma!

Ar blasteru? Tāpat kā tos limbiešus ielejā… Kas gan te, uz Limbo, notiek? Kur rodas šī neizprotamā cietsirdība, kādu civilizētā pasaule jau sen vairs nepazīst?.. Bet Muram jau bija gatava cita versija.

— Es domāju, ka tas ir pazudušais «Rimbolds», — viņš paziņoja.

Lūk, tas ir atradums! Tas pats «Rimbolds», kura pazušana noveda pie ūtrupes uz Naksosas un galu galā pie tā, ka viņi visi nokļuvuši uz Limbo! Bet kā tas te gadījies un kā gan cietis katastrofu? Tas taču ir izlūkkuģis, pats izturīgākais no Kosmiskās flotes kuģiem! Pēdējo simt gadu laikā Inspicēšanas dienests bija pazaudējis ne vairāk par diviem kuģiem. Bet fakts paliek fakts — lūk, viņš, «Rimbolds», un tam nav palīdzējušas ne asprātīgās pretavāriju ietaises, ne lieliskie, uzticamie dzinēji, ne pieredzējušās apkalpes meistarība. Te nu tas guļ, sadauzīts, tāpat kā visas citas sarūsējušās grabažas, ko viņi bija atraduši iepriekš…

Deins nolaidās pa virvi. Kosti viņam sekoja. Sauli aizklāja mākonis, sāka rasināt lietutiņš. Tas bija pārgājis lietus gāzē, kad Mura beidzot atgriezās no «Rimbolda» dzīlēm. Aina, kas bija satriekusi Ripu un Kosti, uz viņu acīmredzot nebija atstājusi tik šausmīgu ietekmi. Viņš bija mierīgs, domīgs, tikai šķita nedaudz norūpējies.

— Atcerieties, Vans reiz stāstīja senu leģendu? — viņš negaidot ierunājās. — Leģendu par ļoti seniem laikiem, kad kuģi peldēja jūrās, nevis kosmosā…

Uz Zemes, tās rietumu okeānā, bija kāda vieta, kur nekad nepūta vējš un bija biezi saauguši ūdensaugi. Buru kuģi šajā vietā iestrēga. Tos ieskāva zāles, un tie palika tur uz visiem laikiem. Ilgu gadu laikā tur vienkop sablīvējās simtiem un tūkstošiem kuģu, izveidojoties peldošai salai — simti un tūkstoši mirušu, pūstošu kuģu …

Deins pamanīja Ripa acis atspīdam interesi.

— Jā, atceros, — viņš noteica. — Sagu… nē, Sar- gasu jūra.

— Pilnīgi pareizi, — pamāja Mura. — Te, uz Limbo, vērojams kaut kas līdzīgs… Visuma sar- gasi… Kaut kādā veidā viņi sagrābj kuģus, sadauza tos pret klintīm un atstāj te rūsēt uz mūžīgiem laikiem. Protams, lai to izdarītu, vajadzīgs liels spēks: izlūkkuģis taču nav pašdarināta čaumala, kādas būvēja senatnē, kad neprata ne jēdzīgi nospraust kursu, ne būvēt īstus dzinējus …

— Bet kā tad mūsu «Karaliene»? — iebilda Vilkokss. — Mēs veicam parastu nosēšanos bez jebkādiem starpgadījumiem.

— Vai jums neienāk prātā, — atteica Mura, — ka «Karalienei» bija atļauts normāli nosēsties? Kaut kādu iemeslu dēļ.

Sāds pieņēmums tiešām varēja daudz ko izskaidrot, bet no šīs domas viņiem kļuva neomulīgi. Tas nozīmēja, ka «Karaliene» ir tikai marionete kāda rokās. Bet kā rokās? Riča?… Bet tāda gadījuma «Karalienei» ir atņemta iespēja pašai lemt savu likteni…

— Labi, braucam tālāk… — sacīja Vilkokss, klibodams uz mašīnu.

Patruļnieki tagad vairs nemeklēja sadauzītus kuģus. Taču Deins sprieda, ka to te nav mazums. Muras minējums rosināja iztēli: viņš gara acīm skatīja Visuma sargasus, kas badīgi medija starpzvaigžņu ceļiniekus, kuri nokļuvuši to draudīgo taustekļu darbības zonā. Un tomēr — kāpēc gan «Karaliene» gluži neskarta nosēdās uz šis planētas, kur visi citi kuģi tika sadauzīti gabalu gabalos? Varbūt tāpēc, ka tajā atradās Ričs ar saviem ļaudīm? Tadā gadījumā — kas ir Ričs?..

Viņi šķērsoja lietū pārplūdušo strautu. Vilkokss apturēja apvidus mašīnu un sacīja:

— Tagad mums vajadzētu būt jau gandrīz iepretī «Karalienei». Derētu uzkāpt augšā un palūkoties, lai nepabraucam garām… — Viņš norādīja uz klintīm.

Galu galā tika nolemts ierīkot pagaidu nometni. Vilkoksam un vel diviem jāpaliek pie mašīnas, kamēr divi pārējie pēc kārtas kāps klintis novērot. Bija jau pēcpusdiena, un, iestājoties naktij, viņi varēs brīvi pārvietoties. Tāpēc vēl pirms tumsas vajadzēja samek- let izdevīgu vietu.

Pirmie izlūkot devās Rips un Mura. Tā kā radiotelefonu lietot nedrīkstēja, lai viņus nenopeilētu, Senons devās atpakaļ un ziņoja, ka «Karalieni» jau var saredzēt, bet tā atrodas tālu.

Vilkokss piesardzīgi ieslēdza motoru un izbrauca mašīnu ārā no ielejas, kuru viņi tikko bija izvēlējušies nometnei. Viņi lēni virzījās pa nelīdzeno klajumu, līdz no iepriekšejās apstāšanās vietas viņus šķīra apmēram jūdze. Te, augstas klints aizsegā, Vilkokss gaidīja otru ziņojumu, ko sniedza Mura.

— No šejienes, — viņš norādīja uz kādu smaili,

var labi redzēt. «Karalienei» visas lūkas ir aizvērtas, un ap to ir ļaudis. Taču mums līdz šim nav izdevies tos saskaitīt vai konstatēt, ka tie apbruņoti…

Kosti, kuru joprojām māca bailes no augstuma, visu laiku bija klaiņojis pa līdzenumu. Viņš bija atklājis kaut ko tikpat svarīgu.

— Tieši aiz novērošanas punkta ir kāda vieta, kur var iebraukt mašīnu un tā nebūs redzama ne no vienas puses…

Vilkokss aizbrauca līdz norādītajai vietai, un mehāniķis nosēdās pie vadības pults, lai iemanevrētu mašīnu paslēptuvē. Kosti un Vilkokss palika turpat, bet Deins ar Muru uzrāpās novērošanas postenī, kur jau bija iekārtojies Rips. Atspiedies ar muguru pret klinti, viņš ar tālskati vērās dienvidu virzienā, pāri izdegušajam līdzenumam.

Tālumā kā pret debesīm pavērsta adata iezīmējās «Karaliene». Jā, lūkas bija aizvērtas un traps bija ievilkts, it kā kuģis gatavotos startam. Arī Deins atāķēja savu tālskati un sāka regulēt attālumu, līdz klinšainais apvidus ap kuģa stabilizatoriem viņa acu priekšā sāka ņirbēt.