Sargasi kosmosā

10. VRAKS

— Bet tā taču cenšas ielīst klinti! — brīnījās Kosti.

Vilkokss atguvās no pārsteiguma un izslēdza motoru. Mašīna sastinga, pavērsusi purnu pret klints sienu, cauri kurai to sūtīja tās «atmiņa».

— Viņi droši vien ar nolūku uzdevuši nepareizas koordinātes, — ieminējās Rips.

Taču Deins, atcerējies agrāk redzētās sliedes, kuras bija izbeigušās tieši tāpat, pagāja garām Šenonam un piespieda plaukstas glumajai, mitrajai klints virsmai. Viņš nebija maldījies!

Lai gan vājāka nekā otrajā ielejā, vibrācija pa rokām ielija viņa ķermenī. Un ne tikai — tā pieņēmās spēkā, kaut gan viņš stāvēja uz vielas. Vibrēja arī pati klints zem kājām, un drīz vien to sajuta arī pārējie.

— Kas, pie velna, tas varētu būt!.. — eksplodēja Vilkokss, pārliecies pār vadības pulti un arī pielicis plaukstas pie sienas. — Tai noteikti jābūt dobai… ierīce, par kuru runaja Tans…

Protams, ta bija tā pati iekārta, kas, pēc inženiera sakarnieka domām, varēja sacensties ar spēcīgāko Zemes skaitļojamo mašīnu. Un tā ne vien raidīja skaņu viļņus, kas bija uztverti «Karaliene», bet arī lika vibrēt pašai planētai! Bet kam gan kalpoja šī kolosālā enerģija un kāpēc? Un kāpēc apvidus mašīnas atmiņa to sūtīja cauri masīvajai klintij? Deins nepiekrita Ripām, ka nepareizi noregulēts mašīnas radars. Ja tā, tad taču daudz prātīgāk būtu uzstādīt autofiksatoru virzienā uz tuksnesi, uz nekurieni…

— Aiz tā visa kaut kas slēpjas… — murmināja Vilkokss, aptaustīdams akmens virsmu.

Bet Deinam bija skaidrs, ka astrogatoram neizdosies atklāt nevienu slepenu aizšaujamo. Viņš jau bija pārliecinājies par šādu pūļu veltīgumu, pārmeklēdams klints sienu gaišā dienā.

Kosti atspiedās pret apvidus mašīnas kāpurķēdi.

— Ja arī tā kādreiz te izgājusi cauri, tad pašreiz, šķiet, netaisās to darīt. Mēs nezinām, kā atrast ieeju. Te noderētu krietns lādiņš torlita.

— Lūk, to es saprotu, — iesaucās Rips. Viņš noliecās un aptaustīja sasodītās klints pamatni. — Kā tu domā, cik daudz torlīta vajadzētu?

Bet Vilkokss pakratīja galvu.

— Tā šādas lietas nedara. — Viņš pievērsās Kosti. — Pieslēdz savu radiotelefonu manējam, un palūkosimies, vai ar divkāršu jaudu nevaram sazināties ar «Karalieni».

Mehāniķis paklausīja.

— Iekārtas darbība pastiprinās, — brīdināja Deins, ar pirkstu galiem skaidri sajuzdams vibrāciju. — Vai jūs domājat izlauzties cauri traucējumiem, ser?

— Vārds vietā, — piekrita Vilkokss. — Bet traucējumi ir nepastāvīgi. Mēs varam pagaidīt pārtraukumu.

Rips un Mura atkal nostājās pie sienas. Vibrācija bija pārgājusi nepārtrauktā ritmā. Deins pagājās pa labi. Tur viņš atrada kadu stūri, kur šaurā ieleja turpinājās; līdz šim to bija slēpusi migla. Turēdams plaukstas pie klints, viņš virzījās tālāk un skaidri sajuta, ka vibrācija pastiprinās. Varbūt pēc taustes var atrast iekārtu? Par to derēja padomāt. Varbūt visiem atraisīt virves, kas viņus saistīja ar apvidus mašīnu, sasiet tās viena garā virvē un, turoties pie tās, pamēģinat pēc taustes aiziet iespējami tālāk uz ziemeļaustrumiem? Viņš devās atpakaļ un ziņoja Vilkoksam, izklāstīdams arī savu plānu.

— Redzēsim, ko teiks kapteinis, — atbildēja astro- gators.

Tagad, stāvot uz vietas drēgnajā miglā, viņus pārņēma vēsums. «Cik ilgi gan Vilkokss nodomājis šeit palikt,» prātoja Deins. Pieliekot plaukstas pie klints sienas, viņi juta, ka tāla enerģijas izlādēšanās vājinās, — tuvojās kārtējais klusuma brīdis. Vilkokss, vienu roku pielicis pie sienas un otrā turēdams mikrofonu, gatavojās pie pirmās iespējas iziet ēterā.

Kad klintī vairs nemanīja ne mazākās svārstības, Vilkokss sāka ātri runāt tirgoņu koda valodā, paziņodams uz kuģi par atklājumiem drupās.

Iestājās gaidu pilns klusums. Nevarēja zināt, vai ^Karaliene» uztvērusi pārraidi, lai gan jauda bija divkārt palielināta. Beidzot, cauri atmosfēras traucējumiem, viņi saņēma rīkojumu, ja vēlas, ātri izlūkot ieleju. Bet pēc stundas vajadzēja sākt atpakaļceļu uz kuģi.

Vilkoksam palīdzēja nokāpt, neveiklo mašīnu ar rokas vadību apgrieza, un autofiksatoru noregulēja pretējā virzienā. Pēc tam viņi no visām virvēm sasēja divas garas.

Deins, nenogaidījis pavēli — galu galā tā taču bija viņa ideja —, apsēja ap vidu vienu no virvēm, atstājot rokas brīvas. Otru virvi vienā mierā, nepievērsdams uzmanību Ripa protestiem, savā ziņā paņēma Kosti.

— Sākas atkal, — stāvēdams pie klints, paziņoja Mura.

Deins pielika kreiso plaukstu pie sienas un devās uz priekšu. Kosti sekoja viņam pa pēdām. Viņi ap- gaja ap stūri, kuru Deins bija atklājis, un devās tālāk pa ielejas turpinājumu, ko joprojām pildīja miglas vāli.

Bija skaidrs, ka līdz šejienei nav nokļuvušas nekādas apvidus mašīnas. Šaurais ceļš bija pilns klints atlūzu, kuras viņi pārvarēja, viens otram palīdzēdami. Viņiem ejot, vibrācija klintī pieauga spēkā.

Kad viņi apstājās, lai atvilktu elpu, Kosti uzsita ar dūri pa akmens sienu.

— Ir nu gan bungas — sit un sit!

Tiešām, tālajā ritmā bija kaut kas līdzīgs dobjai bungu rīboņai.

— Tas nedaudz atgādina Vētras deju uz Gorbi. Velnišķīga padarīšana: tu klausies, klausies — un tas sagrābj tevi savā varā, tā ka gribas arī pašam pievienoties viņiem. Un arī te — ieklausies, tā vien skrien tirpas pār kauliem. Un uzmācas doma, — mehāniķis norādīja uz miglu, — ka kāds tā vien gaida, lai uzbruktu no muguras…

Viņi turpināja iet. Tagad jau nācās kāpt, jo katra oļu kaudze, kuru viņi pārvarēja, bija augstāka par iepriekšējo. Kad viņi jau atradas krietni augstāk par ieleju, kur bija atstājuši apvidus mašīnu, gadījās visdīvainākais atradums.

Deins, turēdamies pie klints izciļņa, balansēja uz kārtējās kaudzes. Pēkšņi viņam paslīdēja kāja, viņš paklupa un, pirms Kosti bija paspējis viņu satvert, nokūleņoja zemē, sāpīgi atsizdamies pret kādu tumšu priekšmetu. Viņa pirksti sataustīja ne vairs ielejas rupjo granti un oļus, bet gan ko cietu — kādu gludu, slidenu virsmu… Vai tā atkal bija kāda sagruvusi ēka — tik tālu no pilsētas?

— Sasities? — no augšas sauca Kosti. — Uzmanies, es laižos lejā!

Deins pavirzījās sāņus, un Kosti ar kājām pa priekšu noslīdēja zemē, apkaltajiem zābakiem ar neapšaubāmi metālisku troksni atsitoties pret aprakto priekšmetu.

— Kas tad tas? — mehāniķis jau bija nometies ceļos un taustīja gludo virsmu. Viņš to pazina. — Ku- ģis!

— Ko? — Deins pievirzījās tuvāk. Tagad arī viņš varēja atšķirt izliektas bruņu plāksnes un citas pazīstamas detaļas. Viņi bija uzgājuši kuģa vraku — kuģa, kurš bija cietis šausmīgu katastrofu. Tas bija iestrēdzis šaurajā ielejas kaklā kā aizbāznis pudelē. Lai turpinātu virzīties uz priekšu, vajadzēja pārkāpt tam pāri. Deins paņēma ķiveres mikrofonu un paziņoja par atradumu trim pārējiem, kuri bija palikuši pie apvidus mašīnas.

— Vai tas ir tā kuģa vraks, kuru jūs dzirdējāt krītam? — gribēja zināt Vilkokss… Bet Deins jau bija sapratis, ka tas nav tas pats.

— Nē, ser. Tas te guļ jau ilgi — gandrīz aprakts un rūsas saēsts. Es domāju, ka tas pacēlies pirms daudziem gadiem …

— Palieciet turpat, mēs tūlīt būsim klāt!

— Ar mašīnu te nevar iebraukt, ser. Pamats nekur neder.

Beidzot viņi, bīstamākajās vietās atbalstīdami Vilkoksu, bija klāt; ar apvidus mašīnu viņus saistīja vienīgi virve. Pa to laiku Kosti pārmeklēja vraku, pūlēdamies atrast lūku. Kad Vilkokss bija nosēdināts uz klints, lai aplūkotu atradumu, mehāniķis paziņoja:

— Tas ir izlūkkuģis. Bet kaut kāds savāds. Nekādi nevaru noteikt tipu. Un tas te guļ jau krietnu laiku. Lūkai vajadzētu būt kaut kur te. — Viņš paspēra ar kāju granti, kas sedza vienu korpusa pusi. — Es domāju, vajadzētu pamēģināt atrakt.

Rips un Deins aizgāja līdz mašīnai un paņēma darba rīkus, kuri vienmēr bija piestiprināti zem tās karkasa. Atgriezušies ar lāpstu un lauzni, viņi ķērās pie darba, cits citu nomainīdami, attīrot gadu gaitā sakrājušās atlūzas.

— Ko es jums teicu! — triumfēja Kosti, kad parādījās melns pusloks, kam vajadzēja iezīmēt atvērtas lūkas augšmalu.

Vajadzēja pārlāpstot vēl ne mazumu grunts, iekams caurums bija kļuvis pietiekami liels, lai pa to varētu ielīst. Izlūkkuģi bija pazīstami ar savu izturību, lai gan neizcēlās ar ātrumu. Tiem bija jābūt konstruētiem tā, lai tie izturētu apstākļos, kuros tika sagrauti laineri un bojājās pat lieliskie kompāniju kravas un pasta kuģi.

Izrādījās, ka šī kuģa nezināmais radītājs pārspējis pats sevi. Šausmīgais trieciens nebija kuģi sadauzījis gabalos. Tā korpuss joprojām turējās kopā, lai gan dažas daļas bija saliektas.

Izmetis pēdējo lāpstu zemes, Kosti atspiedās uz sava darba rīka.

— Nekādi nevaru noteikt… — viņš nošūpoja galvu, it kā tas, ka viņš nevar konstatēt kuģa tipu, viņu sevišķi satrauktu.

— Kurš gan to varētu? — nepacietīgi attrauca Rips. — Tā taču ir tikai lūžņu kaudze.

— Es esmu redzējis vēl stiprāk sadauzītus kuģus. — Kosti balsī jautās īgnums. — Bet šī te uzbūvē kaut kas nav tā, kā vajag…

Mura pasmaidīja.

— Es drīzāk gan teiktu, Kari, ka viss ir tieši tā, kā vajag. Es nezinu nevienu mūsdienu kuģi, kas varētu tik labi izturēt šādu triecienu.

— Nevienu modernu kuģi? — ātri parjautāja Vilkokss. — Vai jūs jau kādreiz esat redzējis tādu kā šis?

Mura pasmaidīja vēl platāk.

— Ja es būtu redzējis šādu kuģi kosmosa trasē, man tagad būtu piecsimt, varbūt pat astoņsimt gadu. Tas atgādina trešās klases asteroīdu joslas kuģi. Man šķiet, ka viens tāds ir eksponēts Tirdzniecības muzejā Austrumu ostā. Bet kā tas nokļuvis te… — viņš paraustīja plecus.

Deina zināšanas vēsturē nebija tik plašas, lai viņš būtu kompetents kosmosa kuģu būves sīkumos. Toties Kosti un Rips saprata, cik tas ir svarīgi, tāpat arī Vilkokss.

Pirmais iebilda astrogators.

— Bet pirms piecsimt gadiem taču nebija pazīstama hiperpāreja. Toreiz mēs vēl neatstājām mūsu pašu Saules sistēmu…

— Izņemot nedaudzus trakulīgus eksperimentētājus, — precizēja Mura. — Jūs taču zināt, ka citās sistēmās, kas vecākas par tūkstoš gadiem, ir Zemes iedzīvotāju kolonijas. Viņu lidojumu apraksti jau paši par sevi ir teikas. Vieni šķērsoja izplatījumu anabio- zes stāvoklī, citi dzīvoja kuģos četras, sešas vai astoņas paaudzes, un tikai to attāli pēcnācēji sasniedza pasaules, uz kurām bija devušies to priekšteči. Un jau toreiz radās pirmie hiperpārejas varianti, 110 kuriem daži varbūt pat bija veiksmīgi, lai gan to izgudrotāji nekad neatgriezās uz Zemi pavēstīt par panākumiem. Es nevaru jums pateikt, kā asteroīdu izlūks nokļuvis uz Limbo. Bet, ka tas te atrodas jau ļoti ilgi — to es varu apzvērēt.

Kosti iespīdināja gaismas staru atraktajā caurumā.

— Mēs varam ielīst tajā… vismaz paskatīties…

Pirms katastrofas tas bija bijis mazs kuģītis ar

ārkārtīgi šaurām telpām. «Karalieni» salīdzinājumā ar to varēja uzskatīt gandrīz vai par laineri. Kosti drīz vien bija spiests atgriezties pie lūkas, jo nebija — varējis izdabūt savu masivo ķermeni cauri saspiestajām durvīm. Galu galā vienīgi Mura un Deins izrā

dījās spējīgi izlauzties līdz telpai, kura reiz bija kalpojusi vienlaikus par noliktavu un dzīvojamo kabīni. Laternu gaismā viss tūlīt kļuva skaidrs. Priekšā rēgojās liels caurums, pa kuru varēja redzēt smiltis. Sekcija bija iedragāta no otras puses, un caurumu vēlāk bija aizvēris nogruvums. Bet caurums nebija radies trieciena rezultātā — uz metāla skaidri varēja manīt liesmumetēja atstātas pēdas. Kādu laiku pēc katastrofas izlūkkuģis bija uzšķērsts ar liesmumetēju. Šādas rīcības iemesls bija nepārprotams. Telpa, kurā viņi atradās, bija pilnīgi tukša, vienīgi uz grīdas un izlocītajām sienam vēl varēja saskatīt zīmes, kas liecināja, ka tur stāvējuši kravas konteineri.

— Izlaupīts! — iesaucās Deins, gaismas staram slīdot no grīdas uz sienu.

Pa labi bija saspiesta telpa, kurā droši vien atradusies vadības kabīne. Arī tur bija laists darbā Iiesmumetējs, bet nezināmie laupītāji nebija diezin ko atraduši. Pa caurumiem bija redzams tikai akmeņu un līdz nepazīšanai sakropļotu metāla gabalu sajaukums. Tālāk priekšā valdīja pilnīgs haoss.

Mura pataustīja cauruma malas.

— Tas izdarīts labu laiku atpakaļ — varbūt pat pirms vairākiem gadiem. Bet es domāju, ka tas noticis daudz, daudz vēlāk par katastrofu.

— Bet kāpēc viņi gribējuši iekļūt iekšā?

— Aiz ziņkāres — aiz vēlēšanās redzēt, kādu kravu kuģis vedis. Izlūkkuģis garos reisos var izdarīt pārsteidzošus atklājumus. Un uz šā te ir atradies kaut kas tāds, ko ir bijis vērts paņemt. Tas ticis izlaupīts. Vraks, kļuvis vieglāks, droši vien apgriezās, varbūt to pārvietoja zemestrīces un apbēra vēl vairāk. Bet vispirms tas ticis izlaupīts…

— Bet vai jums neliekas, ka var būt atgriezušies dzīvi palikušie apkalpes locekļi? Viņi varbūt pirms katastrofas katapultējušies ar avārijas fliteru…

— Nē, no katastrofas līdz izlaupīšanai pagājis pārāk ilgs laiks. So kuģi atraduši un izlaupījuši citi. Nedomāju, ka viņi… — Mura norādīja uz priekšējo nodalījumu, — izglābušies.

Vai uz Limbo bija saprātīgas būtnes, iedzimtie, kuri prastu lietot liesmumetēju, lai pārgrieztu kuģa izturīgā sakausējuma apšuvumu? Bet lodveidīgie … Nē, Deins nespēja ticēt, ka šie dīvainie radījumi izlaupījuši izlūkkuģi.

Pirms atstāt kuģi, Mura, cik vien tālu varēja, iespraucās priekšējā sekcijā. Atmuguriski, collu pa collai, izlīdis atpakaļ, viņš nosauca kādu skaitli.

— Xc-4-9532600, — viņš sacīja. — Reģistrācijas numurs kaut kādas sagadīšanās deļ joprojām saska- tams. Atcerieties: Xc-4-9532600.

Bet Deinu interesēja kas cits.

— Tas taču ir Zemes numurs!

— Es jau tā biju domājis. Asteroīdu klase — droši vien izmēģinājuma kuģis ar vienu no pirmajiem hiperdzinējiem. Tas noteikti bijis privāts, to uzbtivē- juši pāris cilvēku un mēģinājuši doties vēl nevienam nepazīstamā virzienā. Ja varētu tikt galā ar šo mudžekli, mūsu inženieri, šķiet, atrastu kaut ko interesantāku par parastu dzinēju. Tā dēļ vien būtu vērts papūlēties…

— Ei! — nodārdināja balss no augšas. — Ko jūs tur iekšā darāt?

Deins mikrofonā pastāstīja par atradumu. Pēc tam viņi izspraucās ārā pa lūku.

— Pilnīgi iztīrīts! — Kosti balss pauda patiesu vilšanos. — Uzlauzts un iztīrīts. Tas droši vien vedis kaut ko vērtīgu, ja jau viņi nav žēlojuši pūles.

— Es drīzāk vēlētos zināt, kas to izdarījis. Kaut gan tas noticis pirms vairākiem gadiem, — piebilda Rips, un pēc Vilkoksa sejas izteiksmes varēja noprast, ka arī viņš labprāt to uzzinātu.

Astrogators uzrausās kajas, atbalstīdamies pret klinti.

— Labak dosimies atpakaļ uz «Karalieni».

Deins pavērās apkārt. Bija skaidri redzams, ka migla izklīst, tāpat kā drupās. Kaut nu tā pazustu — tad varētu paņemt fliteru un izķemmēt šo rajonu kā nākas! No Ali nebija ne miņas, un šķita, ka ik solis ved viņus dziļāk noslēpumainībā.

Ričs ar saviem ļaudīm bija nozudis — ielīdis akmens sienā, ja varēja paļauties uz apvidus mašīnas atmiņu. Tagad vēl šis vairākus gadus pēc katastrofas izlaupītais kuģis… Un kaut kur dziļi Limbo dzīlēs darbojas kāda nezināma iekārta, no kuras varēja draudēt vislielākās briesmas!

Viņi atgriezās pie apvidus mašīnas. Kad Vilkokss atkal bija uzsēdināts uz platformas, migla sāka izklīst ātrāk. Kad tā pacēlas, kļuva redzamas nobrāztās sienas un izdangāta zeme, kas liecināja, ka ceļš, ja arī tagad aizmirsts, tad reiz ir bijusi dzīva maģistrāle. Tie, kuri te braukuši abos virzienos, bija izmantojuši šo ceļu satiksmei jau pirms «Karalienes» ierašanās — daudzas skrambas izskatījās ļoti vecas.

Inspicēšanas dienesta ierakstos par to visu — par drupām, par iekārtu, par avarējušajiem kuģiem — nebija ne vārda. Kāpēc? Vai Inspicēšanas dienesta ziņojums bija pārbaudīts? Bet Limbo taču bija pārdota likumīgā izsolē. Varbūt Inspicēšanas dienesta izlfik- grupas nebija šo kontinentu izpētījušas — redzot izdegušo tuksnesi, izlūki nemaz nebija pacentušies to aplūkot tuvāk?

Sāka līņāt smalks lietus, mitrums sūcās aiz augstajām tērpu apkaklēm un zābaku stulmiem. Apvidus mašīnai uzsākot atpakaļceļu, visi neviļus paātrināja soli. Deins vēlējās, kaut būtu kāds taisnāks ccļš un viņi varētu sasniegt «Karalieni», neejot cauri pilsētai. Bet tagad vismaz nevajadzēja piesieties pie mašīnas.

Viņi atkal iegāja drupās, modri vērodami apkārtni. Lai gan nebija saules, ēku spilgtās krāsas kairināja acis. Vai nu ļaudīm, kas cēluši šo pilsētu, redze bijusi citāda, vai arī krāsas mainījušās kaut kādās ķīmiskās reakcijās augstajā temperatūrā — lai nu kā, bet, ilgāk skatoties uz šīm sienām, tās atstāja nospiedošu iespaidu.

— Ne jau tikai krāsa te vainīga, — skaļi ieteicās Rips. — Arī formas. Leņķi ir kaut kādi savādi… pretīgi uz tiem skatīties…

— Varbūt celtnes satricinājis sprādziena vilnis, — ieminējās Deins. Bet Mura viņam nepiekrita.

— Nē, Ripām taisnība. Sīs krāsas nav piemērotas mūsu acīm, tāpat kā formas. Vai jūs redzat tur to torni? Palikuši tikai trīs stāvi, bet kādreiz tas ir bijis augstāks. Pamēģiniet iztēlē pagarināt šis līnijas uz augšu — tur, kur kādreiz bijušas pārējās sienas. Ar šīm līnijām kaut kas nav kārtībā …

Deins saprata, ko viņš domājis. Varēja iztēloties torņa trūkstošos stāvus — bet kas tad iznāca! Deinam, to iedomājoties, apreiba galva. Pēc visa tā kļuva pilnīgi skaidrs, ka Priekšteči bijuši citādi, pavisam citādi nekā jebkura rase, kuru Zemes iedzīvotāji — jaunatnācēji Galaktikas trasēs — jebkad bija sastapuši.

Viņš pasteidzās novērst skatienu no torņa, saviebās, kad redzes lokā parādījās kādas ēkas neizturami sarkanie pamati, un ļāva acīm atpūsties, aplūkojot mierīgo, vienmuļo apvidus mašīnas krāsu un Vilkoksa plato muguru dzeltenpelēkajā formas tērpā.

Bet astrogators nedalījās ar biedriem iespaidos par apkārtni. Viņš bija noliecies uz priekšu un ar abām rokām satvēris kombinētā radiotelefona mikrofonu. Viņa pozā bija kaut kas tāds, kas lika pārējiem kļūt piesardzīgiem.