Sargasi kosmosā

16. LIMBO SIRDS

Pēkšņi Muras svars vairs nebija jūtams, un Deinu nekas vairs nevilka lejup. Viņš palūkojās pāri sienas malai. Tumsā skaidri varēja saredzēt veselu rindu caurumu — tuvākie bija melni, bet citi, zemāk par pirmajiem, vēl sārti kvēloja. Sāpošo pirkstu tvēriens atslāba, un jostas noklaudzēja uz grīdas.

Kad pēdējie blastera izdedzinātie pakāpieni bija atdzisuši, Deins uzvilka pie jakas piedurknēm piesprādzētos cimdus, lai Limbo aukstajā gaisā nesaltu rokas, un sāka izmēģināt improvizētās kāpnes. Lai gan tās izbeidzās labu gabalu virs grīdas, viņš bez grūtībām nolēca lejā.

Mura bija izņēmis pārnēsājamo aptieciņu un pašlaik apstrādāja Ali sadauzīto seju.

— Lukturīti! — nepacietīgi nokomandēja stjuarts. — Parādi gaismu!

Deins turēja lukturīti, kamēr ievainotajam tika sniegta pirmā palīdzība. Kad stjuarts bija beidzis, Ali jau spēja nedaudz redzēt. Viņam iedeva iekost un nelielu malku tonizatora no rezerves devas. Kaut gan viņš vēl nespēja savilkt sasisto seju smaidā, taču viņa balsī jau jautas parastais ironiskais tonis:

— No kurienes jūs te uzradāties — ar fliteru?

Mura piecēlās kājās un palūkojās plašajā debess

velvē virs labirinta.

— Nē. Taču fliters te noderētu gan, tas tiesa…

— Jā gan… — lai gan Kamils ar sasistajām un uzpampušajām lūpām spēja tikai neskaidri murmināt, tomēr viņš bija noskaņots runāt. — Es jau domāju, ka man beigas, kad pēkšņi parādījāties jūs. leslodzī- dams mani šeit, šis nelietis Ričs sacīja — ja vien es būšot pietiekami gudrs, tad atradīšot izeju no šejienes. Taču es domāju, ka te var līdzēt vienīgi spārni!..

— Bet kas viņiem te galu galā ir? — vaicāja Deins. — Cietums?

— Pa da|ai cietums, pa daļai vēl kaut kas… Vai jūs zināt, kas te notiek? — Ali balss uztraukumā sāka drebēt. — Viņi atraduši Priekšteču iekārtu — un tā joprojām darbojas! Tā notriec un sadragā jebkuru kuģi, kas nokļuvis zināmā attālumā no planētas. Un pēc tam šī banda aplaupa to līdz pēdējam.

— Tā viņi ir sagūstījuši arī mūsu «Karalieni», — sacīja Deins. — Tikko tā mēģinās pacelties, tā tiks sadauzīta.

— Tad redz, kas par lietu! Viņi darbina mašīnu gandrīz nepārtraukti un, pirms viņi mani bija iemetuši šeit, es noklausījos kādu sarunu par to, cik ilgi tā varētu darboties bez apstājas. Šķiet, ka līdz šim tā ieslēgusies un izslēgusies automātiski, paklausot kādam impulsam, par kuru viņiem nav nekādas sajēgas.. Lai nu ka, atslēga visam ir meklējama kaut kur tepat, šajā nolādētajā jucekli!..

— Iekārta te, labirintā? — Mura pētīja sienas, kas slējās virs viņiem, it kā cerēdams izvilkt atbildi no pašām klintīm.

— Vai nu pati iekārta, vai kaut kas svarīgs, kas ar to saistīts. Caur labirintu var iziet… ja vien zina ceļu. Pa visu šo laiku, kopš es te klīstu, es divas reizes dzirdēju ļaužu balsis, vienu reizi tepat aiz sienas. Bet man tā arī neizdevās atrast pareizo ceļu. — Ali nopūtās. — Es jau taisījos izlaist garu, kad pēkšņi kā no debesīm nokritat jūs.

Deins aplika jostu un izvilka blasteru. Noregulējis to uz minimālo jaudu, viņš sāka izdedzināt sienā trūkstošos pakāpienus.

— Mēs varam to pameklēt, — viņš sacīja, joprojām turpinādams strādāt.

— Tas būs jādara jums, — noteica Mura. — Un pēc iespējas nemānāmi, izvairoties no jebkādiem starpgadījumiem. Ali nespēj iet pa sienām, vismaz pagaidam nē. Paskatieties — varbūt no augšas jums izdodas ieraudzīt ceļu, par kuru viņš runa. Un pēc tam jūsu vadība mēs varam doties uz priekšu …

Tas izklausījās saprātīgi. Kamēr Deins gaidīja pakāpienus atdziestam, Mura pavēstīja Ali, kas noticis, kopš viņš bija pazudis. Ali savukārt izstāstīja savus piedzīvojumus.

— Divi no viņiem bija gaidījuši paslēptuvē un uzklupa man, — viņš sacīja, acīm redzami kaunēdamies par savu ncpiesardzību. — Katram bija savs lidapa- rats! — Viņa balsi ieskanējās godbijība. — Bet ko nu par to! Augstais kosmos, šī planēta taču ir vesela Priekšteču tehnikas noliktava! Ričs izmanto šīs mašīnas, nezinādams nedz to funkcijas, nedz, kā tās dar-

iyo bojas — ar vārdu sakot, nezinadams neko! Kā jau teicu, šie kalni ir vesela noliktava. Nu, tātad viņi mani sagūstīja, apdullināja… Kad es atjēdzos, biju sasiets un atrados vienā no viņu posmainajām apvidus ma- šīnām. Pēc tam Ričs ar dažiem saviem rīkļurāvējiem sarīkoja nelielu nopratinašanu… — Ali balss skanēja drūmi, un viņš neiedziļinājās sīkumos, taču par notikušo pietiekami daiļrunīgi liecināja viņa seja. — Tad viņi pateica dažas asprātības un ieslodzīja mani te; šķiet, kopš tā brīža es visu laiku esmu riņķojis apkārt. Bet — vai jūs saprotat, ka tieši šo vietu visi meklē jau gadiem? Priekšteču tehnika turklāt ir jauna, kā tikko izgatavota! Ja mēs tiktu ara no šejienes…

— Jā, vispirms jātiek arā, — iejaucās Mura. — Un arī iekārtā …

Deins uzmeta skatienu sienas augšmalai.

— Kā es jūs atkal atradīšu?

— Peilējot. Turklāt… — Mura paņēma lukturīti, noregulēja to uz mazāko jaudu un nolika uz grīdas, tā lai gaismas stars būtu versts uz augšu. — Kad būsiet augšā, paskatieties, vai bus labi redzams.

Turēdamies pie pakāpieniem, Deins uzrāpās uz sienas un atskatījās. Ja, laternas gaismas stars vertikāli šķēla tumsu, tuvumā atgadinot «Karalienes» bāku. Viņš pamaja abiem biedriem lejā un devās ceļa, vii» zīdamies uz labirinta centru, kur, pēc Ali domām, bija meklējama iekārta.

Sienas, liecoties un veidojot asus pagriezienus, veda te pa labi, te pa kreisi, un Deinam laiku pa laikam vajadzēja griezties atpaka'ļ. Nekur nebija neviena gaiteņa, kurš nebeigtos ar strupceļu. Un, ja arī tads bija, tad to varēja atvērt tikai ar skaņu signālu, bet citādi visi likās vienādi.

Taču Deins ar visu ķermeni izjuta apslēptas iekārtās dobjo ritmu. Katrā ziņa viņš atradās netālu no ta avota. Pēkšņi priekšā pelēkajā krēsla kļuva redzama savāda atblāzma. Tā nebija laternas gaisma — drīzāk šķita, ka šajā sektorā intensīvāk spīd sienas. Tuvodamies šai vietai, Deins palēnināja soli, baidīdamies sevi nodot ar metāla zoļu troksni.

Vispirms viņš nonaca pie dubultsienas, kura ietvēra ovālas formas telpu. Atstatums starp abām gludajām sienām bija aptuveni trīs pēdas. Nolēmis uzzināt, kas tur atrodas, viņš noriskēja un pārlēca uz iekšējo sienu, nometās četrrāpus, palīda uz priekšu un ielūkojās ovālajā telpa. Tas, ko viņš tur ieraudzīja, bija krasā pretstatā visai pārējai apkārtnei.

Tur bija mašīnas — milzīgi, torņiem līdzīgi briesmoņi, kurus klāja pārvalki. Krietnu trešdaļu apkārtējās sienas aizņēma vadības pults, kuras centrā bija redzama milzīga gluda metāla plāksne, kas stipri līdzinājās pazīstamajiem videoekrāniem. Taču uz šī ekrāna nebija redzamas nekādas ārpasaules ainas — tas bija absolūti melns, un pa to skraidīja gaismas signāli.

Telpā atradās trīs cilvēki. Kāda spilgtāka uzliesmojuma laikā Deins pazina Salzaru Riču un rīge- lieti, kurš arī bija ieradies ar «Karalieni». Trešo, kurš sēdēja pie paša ekrāna, uzlicis rokas uz plata paneļa ar taustiņiem, viņš redzēja pirmo reizi.

Te nu tas bija! Te bija Limbo ļaunā sirds, kas padarīja planētu par īstu biedu šajā kosmosa nostūrī! Un kamēr vien tā pukstēs — šie puksti viļņiem vien strāvoja caur viņa ķermeni —, «Karaliene» atradīsies planētas gūstā, un tās apkalpe būs bezspēcīga…

Bet vai tiešām tā bija? Deins jutās nedaudz satraukts. Ričs izmantoja šīs mašīnas, lāgā nezinādams, kam tās domātas. Turpretī citās rokās tas viss būtu gluži nekaitīgs. Varbūt viņš pats vērojot var uzzināt, kā vadāma iekārta, kas tur gūstā «Karalieni»?

Uz ekrāna joprojām mirgoja uguntiņas, un trīs vīri uzmanīgi un, kā likās, bažīgi vēroja tās. Neviens ne-

pieskārās ne svirām, ne pogām uz vadibas pults. Deins uz vēdera pielīda tuvāk, lai dzirdētu pavēles, ko, iespējams, dos Ričs.

Pāris minūtes nogulējis izstiepies aizsegā uz sienas, viņš pēkšņi izdzirdēja skrejošu soļu troksni. Pa labirintu kāds tuvojās. Tas bija kāds cits gangsteris; viņš pa līkumoto gaiteni skrēja uz daudzstūraino telpu, nekur neapstādamies, kā jau cilvēks, kurš zina ceļu. Sasniedzis sienu, viņš atmeta galvu un pilnā kaklā iesaucās:

— Salzar!

Sauciens skanīgi atbalsojās zem plašās velves virs viņiem, Ričs apsviedās un nospieda kādu pogu uz vadības pults. Daļa sienas atvirzījās atpakaļ, lai ielaistu atnācēju.

— Kas noticis? — Ričs aizkaitināts asi noprasīja.

Skrējējs joprojām tusnīja, un viņa gaļīgā seja bija

pietvīkusi.

— Aigara ziņojums, šef. Viņš tuvojas… un viņam seko policijas kreiseris!

— Policija? — cilvēks pie pults savā krēslā pa pusei pagriezās un pavēra muti.

— Vai jūs viņu brīdinājāt, ka iekārta ir ieslēgta? — noprasīja Ričs.

— Protams. Bet viņš vairs nevar manevrēt. Vai nu viņš nolaidīsies, vai arī policija viņu sagūstīs…

Ričs brīdi klusēja, pacēlis galvu, lai varētu redzēt ekrānu. Viņa otrs palīgs rīgelietis ierunājās pirmais:

— Es vienmēr esmu teicis, ka te nepieciešama radiostacija, — viņš sacīja tāda cilvēka balsī, kuram pēc ilga strīda beidzot izrādījusies taisnība.

Cilvēkam pie vadības pults uz to jau bija gatava atbilde.

— Labi, bet kā tu domā tikt galā ar traucējumiem, lai kaut ko uztvertu? — viņš iesāka, bet Ričs aprauti pavēlēja ziņnesim:

— Dodies atpakaļ un pasaki Dženisam, lai Aigars dodas uz nosēšanos. Tieši pēc divām stundām, — viņš paskatījās pulkstenī, — mēs izslēgsim mašīnu uz stundu — uz vienu stundu, ne ilgāk. Viņam pa šo laiku jānosēžas… jānolaižas iespējami veiksmīgāk. Nebūs nekāda nelaime, ja viņš sadauzīs kuģi — pats jau nu viņš tiks sveikā cauri, par to es esmu drošs. Pēc tam mēs ieslēgsim mašīnu un sagūstīsim policijas kreiseri. Saprati?

— Divas stundas, pēc tam tiks izslēgta uz stundu, viņam jāpagūst nolaisties, pēc tam atkal tiks ieslēgta, — noskaldīja ziņnesis. — Skaidrs!

Viņš pagriezās, atstāja telpu un smagiem soļiem aizrībināja pa gaiteni. Vienu brīdi Deins vēlējās it kā sadalīties, lai varētu gangsterim sekot un atrast izeju no labirinta. Bet tagad daudz svarīgāk bija redzēt, kā Ričs izslēgs mašīnu, lai viņa padotais varētu nolaisties.

— Domā, viņam izdosies? — vaicāja cilvēks pie vadības pults.

— Lieku divpadsmit pret diviem, ka izdosies, — strupi noteica rīgelietis. — Aigars ir lielisks pilots.

Taču otrs gangsteris joprojām šaubījās.

— Viņam vajadzēs ieiet gravitācijas laukā un but gatavam ieslēgt bremžu dzinējus tieši tajā brīdī, kad mēs lauku noņemsim … riskanta padarīšana …

Ričs joprojām vēroja ekrānu. Uz tā parādījās divas jaunas uguntiņas. Taču tās svaidījās tik haotiski, ka Deins, nezinādams, kā neparastā ierīce izmantojama, neko no šīs dīvainās dejas nesaprata.

Riča lūpas kustējās, skaitot sekundes, un acis šaudījās no pulksteņa uz ekrānu un atpakaļ. Sasprindzinājums pieauga arvien vairāk. Cilvēks pie vadības pults bija sakņupis un nenolaida acis no taustiņu rindas sev zem pirkstiem. Pa to laiku rīgelietis savā

slīdošajā gaitā aizgāja līdz pults otram galam un pastiepa savu zvīņaino, zilgano, sešpirkstaino roku pret kādu sviru.

— Stop! — iesaucās cilvēks pie pults. — Pulsē atkal!

Ričs rupji nolamājās. Uguntiņas uz ekrāna mežonīgi lēkāja augšup un lejup. Arī Deins juta, ka iekārtas dūkoņa kļuvusi citāda un ritms vairs nav tik vienmērīgs.

— Pārslēdz atpakaļ! — Ričs pieskrēja pie pults. — Pārslēdz atpakaļ!

Cilvēks krēslā pagrieza pret viņu sviedriem klātu seju.

— Kā lai es to izdaru? — viņš iesaucās. — Mēs taču nezinām, kāpēc tā notiek!

— Saīsini staru — tas reiz palīdzēja, — deva padomu rīgelietis, vismierīgākais no visiem.

Gangsteris nospieda divas pogas. Visu triju skatieni pievērsās ekrānam, gaidot, kas notiks. Mežonīgi dejojošās uguntiņas nomierinājās, un tagad aina uz ekrana bija gandrīz tāda pati kā tad, kad Deins to bija ieraudzījis pirmo reizi.

— Cik tālu pašlaik sniedzas gravitācijas lauks? — vaicāja Ričs.

— Atmosfēras līmenī.

— Un kuģi?

Viņa apakšnieks uzmeta acis pultij, nolasīdams dažu skalu rādījumus.

— Tie sasniegs gravitācijas lauka robežu tikai pēc stundas… varbūt pēc divām. Taču mums būs vajadzīgs laiks, lai atjaunotu jaudu. Lai nu kā, bet šo nolādēto tirgoni tas neietekmē — tas jau nu nepacelsies.

Ričs izņēma no kabatas nelielu kārbiņu, uzbēra nedaudz no tās satura uz plaukstas un uzlaizīja.

— Patīkami dzirdēt, ka vismaz kaut kas tev izdodas, — viņš noteica tik ledaini, ka Deinam pārskrēja tirpas pār kauliem.

— Mēs taču par šo mašīnu tikpat kā neko nezinām, — cilvēks krēslā bungoja pa pults malu. — Neviens no mums nezina, kā ar to pareizi rīkoties. Pirmkārt, to ir būvējušas mums svešas būtnes…

— Kad tu atjaunosi pilnu jaudu — ja tev tas izdosies —, paziņo man, — tas bija viss, ko Ričs atbildēja.

«Pilna jauda tiks ieslēgta pēc divām stundām,» domāja Deins. «Ja es pa šo laiku paspētu atgriezties kopā ar Muru… un varbūt ari ar Kosti un Ali… Šī svira, kuru grasījās nospiest rīgelietis, — tā droši vien ieslēdz kaut ko svarīgu. Ja mēs varētu ieņemt šo telpu un sagūstīt tajā esošos ļaudis, mums izdotos uzzināt par mašīnas darbību vēl ko vairāk. Pieņemsim, ka policijas kreiseris sekmīgi nolaižas tūlīt pēc noziedznieka, kuram tas seko!.. Ko man tālāk darīt?»

Jautājumu viņa vietā izšķīra Ričs. Joprojām ritmiski gremodams, gangsteru barvedis devās pie slepenajām durvīm.

— Divas stundas, tu saki? — viņš iedams izmeta pār plecu. — Mums visiem būs labāk, ja tu to paveiksi uz pusi īsākā laikā, saprati? Es atgriezīšos pēc stundas — sagatavojies uz to laiku dot pilnu jaudu. — Ātri pamājis rīgelietim, Ričs izgāja pa atvērumu sienā.

Tagad Deins bija gatavs viņam sekot. Viņš nogaidīja, līdz Ričs bija pietiekami tālu, un devās viņam nopakaļ pa līkumotajiem gaiteņiem. Gangsteris gāja pārliecināti, kā pa labi pazīstamu ceļu. Vēl pirms viņi bija nonākuši vienā līmenī ar Muras improvizēto nelielo bāku, kuru Ričs no lejas saredzēt nevarēja, Deins jau bija atšifrējis labirinta noslēpumu. Divi pagriezieni pa labi, tad viens pa kreisi, vēl trīs pa labi, izlaist vienu eju un atkārtot visu no jauna. Ričs to visu veica četras reizes, un Deins bija pārliecināts, ka tā tas turpināsies lidz pat izejai no labirinta. To sapratis, viņš pagaidīja, līdz gangsteris attālinās par kādiem pieciem gaiteņiem, un devās uz telpu, kurā bija atstājis Muru un Ali.

Muras pūliņi nebija bijuši veltīgi — Kamils jau bija piecēlies un staigāja. Tikko Deins bija nokāpis pa primitīvajām kāpnēm, abi nepacietīgi mudināja viņu stāstīt.

— … Lūk, tādas tās lietas, — Deins pabeidza savu ziņojumu. — Policijas kreiseris seko šim putnam pa pēdām. Kamēr viņi nav nonākuši atmosfērā, nekas nedraud. Taču, tikko mašīnas jauda atkal sasniegs maksimumu … — viņš uzsita knipi.

— Tagad ir mūsu kārta rīkoties! — Kamils vēla vārdus pār uzpampušajām lūpām. — Mums jāizslēdz šī iekārta. Pavisam!

— Jā, — noteica Mura, piegājis pie sienā izveidotajiem pakāpieniem. — Bet vispirms jāatved šurp Kosti…

— Kā jūs domājat viņu nogādāt uz šejieni? Viņš taču teica, ka nevarot iet pa sienām …

— Ja cilvēks ir spiests, viņš var paveikt visu, — atbildēja Mura. — Jūs palieciet šeit, un es atvedīšu Kosti. Bet vispirms parādiet man ce|u uz šo «sirdi»…

Deins aiz stjuarta vēlreiz uzkāpa uz sienas un aizveda viņu garām trim starptelpām uz gaiteni, kurā bija redzējis līkumojam Riču. Kad viņš paskaidroja Muram maršruta sistēmu, stjuarts pasmaidīja savu rāmo smaidu.

— Ļoti vienkārši, vai ne? Tagad paliec pie Kamila… un nedari nekādas mu'ļķības, kamēr es atgriezīšos. Tas viss ir augstāka mērā interesanti…

Deins paklausīgi devās atpakaļ uz telpu, kurā bija palicis inženiera palīgs. Kamils sēdēja uz grīdas, atspiedies ar muguru pret sienu un pievērsis savu savainoto seju lukturīša gaismai. Deina zābakiem noklabot uz grīdas, viņš pagrieza galvu.

— Laipni lūdzam, — viņš nočāpstināja. — Tagad pastāsti man kaut ko vairāk par šo iekārtu …

Viņš uzdeva veselu virkni jautājumu par to, ko Deins bija redzējis, un kravas uzrauga palīgs atbildot vairākas reizes sapinās. No mašīnām viņš bija redzējis visai maz, jo tās sedza pārvalki. Tāpat viņš nevarēja aprakstīt arī vadības pulti, jo tobrīd viņa uzmanību vairāk bija saistījuši cilvēki pie tās. Un atkal Deinu pārņēma nepiemērotības sajūta. īstam tirgotajam bija jātur acis vaļā, un ne uz brīdi viņš nedrīksteja atslābināt uzmanību. Tagad Deins acīmredzot bija palaidis garām vēl vienu izdevību. Un viņā atkal pamodās vecā nepatika pret inženiera palīgu.

— No kurienes viņi ņem enerģiju? — Ali brīnījās. — Mums nav nekā tamlīdzīga — gluži nekā! Te jābūt tādām lietām, kas mums palīdzēs pavirzīties uz priekšu par daudziem gadiem… par vairākām paaudzēm …

— Protams, tikai tad, — nedaudz skeptiski piebilda Deins, — ja tas viss nonāks mūsu rokās. Pa- gaidam mēs vēl neesam uzvarējuši.

— Un neesam arī cietuši sakāvi, — atcirta Ali.

Šķita, ka viņi mainījušies lomām. Tagad Kamils

cēla gaisa pilis, bet Deins atvēsināja viņa sajūsmu.

— Eh, ja šī vieta būtu manā un Štoca rīcībā kaut uz pāris stundām! Zvēru pie Melnā Cauruma, mums ir vareni paveicies, ka mēs ieguvām šo Limbo…

Ali šķita pilnīgi aizmirsis, ka stāvokļa noteicējs lielā mērā joprojām ir Ričs, ka «Karaliene» ir piekalta pie planētas un ka ienaidnieka rīcībā ir spēki, kas var padarīt šo cietoksni neieņemamu. Jo rožaināka Kamilam rādījās nākotne, jo drūmāk Deins raudzījās uz tagadni. Taču drīz vien kluss uzsauciens no augšas lika viņiem pacelt galvas.

— Mura! — Deins pielēca kājās. Stjuartam bija veicies — uzlicis roku viņam uz pleca, uz sienas stāvēja vēl viens cilvēks.

— Jā! — no augšas atskanēja apslāpēta balss, — jums jākāpj augšā. Atri, laika ir maz!

Pirmais kāpa Ali, pāris reizes klusi ievaidēdamies aiz sāpēm sasistajā ķermenī. Deins paņēma lukturīti, izslēdza to un sekoja biedram.

— Tagad rīkosimies šādi, — Mura bija pilnīgi iejuties komandiera lomā, kuru pildīja visu laiku, kopš viņi bija nonākuši pazemē. — Kosti un Ali pa gaiteni dosies uz telpu, kura atrodas iekārta. Bet mēs, Torson, iesim pa sienu. Viņi gaida atgriežamies Riču. Ja viņa vietā ieradīsieties jūs, gangsteri būs pietiekami pārsteigti, lai spēlē pagūtu iesaistīties mēs. Mums jānokļūst pie sviras un jāizslēdz mašīna. Un jādara viss iespējamais, lai velnišķīgā mašīna turpmāk vairs nedarbotos. Bet tagad — uz priekšu!..

Viņi devās atpakaļ uz gaiteni, pa kuru bija gājis Ričs. Kosti gāja lēni, uzlicis roku stjuartam uz pleca, un viņa milzīgais augums manāmi drebēja. Vēlreiz sasējuši kopā jostas, viņi nolaida mehāniķi un Ali uz labirinta grīdas.

Blāzma virs iekārtas telpas bija labs orientieris, un viņi viegli sasniedza ovālo sienu. Mura deva mehāniķim zīmi, un viņš, tāpat kā to nesen bija darījis ziņnesis, skaļi iesaucās:

— Salzar!

Pārējie trīs saspringa, gatavi rīkoties, ja saucienam būs panākumi. Deina uzmanība bija pievērsta rīge- lietim. Tas pacēla galvu, un apaļo acu skatiens ieurbās tajā vietā, kur vajadzēja atvērties slepenajai ejai.

Viņa zilganā roka pastiepās pie kaut kādas pogas pulti. Bet aiz sienas Kosti jau turēja blasteru šaušanas gatavībā un neapbruņotais Ali stāvēja viņam aiz muguras.