Sargasi kosmosā

1. «SAULES KARALIENE»

Kalsns, ļoti jauns cilvēks slikti pieguļošā Tirdzniecības flotes formas tērpā pūlējās izstiept savas garās notirpušās kājas. «Diez vai tie, kas projektēja šos apakšzemes starpkontinentālos vagonus, maz padomāja, ka tajos brauks ari gara auguma pasažieri, nevis tikai punduri,» mazliet aizkaitināts nodomāja Deins Torsons. Jau kuro reizi viņš vēlējās, kaut būtu izmantojis gaisa transportu. Bet pietika tikai aptaustīt plakano kabatiņu jostā, kur glabājās nauda, lai atcerētos, kas viņš ir — tikai iesācējs Dienestā, bez kuģa un protekcijas.

Kabatiņā bija pārcelšanās nauda, ko Deins bija saņēmis no Biroja, un plāna paciņa saburzītu kredītbiļešu — viss, ko bija izdevies dabūt par mantām, kuras nevarēja ņemt līdzi kosmosā. Viņam bija tikai neliela mugursoma ar visu atlikušo iedzīvi — ja neskaita niecīgu metāla plāksnīti ar iegriezumiem un robiņiem, kas veidoja šifru, par kuru viņam nebija ne mazākās jēgas. Tā bija caurlaide uz gaišāku nākotni, kttrai viņš nešaubīgi ticēja.

«Tomēr līdz šim tev arī nav gājis slikti,» Deins pats sev iegalvoja. Galu galā ne jau katrs puišelis no federālās patversmes tika sūtīts uz Biroju un pēc desmit gadiem kļuva par kravas uzrauga palīgu, kas gatavs jebkura brīdī saņemt norīkojumu 'uz kosmosa kuģi. Jau atceroties vien nedaudzu pēdējo nedēļu grūtos eksāmenus, viņš nodrebēja. Mehānikas pamati, ievads astrogācijā un pēc tam vēl grūtāki pārbaudījumi viņa specialitātē — kravas sagatavošana pārvadāšanai, iekraušanas tehnika, tirdzniecības operācijās, Galaktikas tirgi, ārpuszemes psiholoģija un visi pārējie priekšmeti, kas Deinam bija jāsadzen galvā, līdz viņš jau sāka domāt, ka zina tikai drumslas un fragmentus, kurus nemūžam nespēs apvienot sakarīgā sistēmā. Turklāt ne tikai mācību kurss bija smags — nomāca arī jaunās vēsmas absolventu atlasē. Daudzi viņa biedri nāca no Dienesta darbinieku ģimenēm un bija uzauguši tirdzniecības vidē.

Deins drūmi vērās priekšējā sēdekļa atzveltnē. Vai gan tirdzniecība arvien vairāk nepārvērtās par slēgtu klanu? Dienestā dēli nomainīja tēvus, brāļi brāļus, un cilvēkam bez sakariem kļuva arvien grūtāk saņemt norīkojumu uz Biroju. Viņam bija palaimējies …

Kaut vai Sendss — viņam ir divi vecākie brāļi, tēvocis un brālēns, un visi kalpo «Intersolarā». Un Sendss pastāvīgi to visiem atgādina. Ja vien iesācējs tiek nosūtīts uz kādu no lielajām kompānijām, viņš ir nodrošināts uz visu mūžu. Kompānijas organizē regulārus reisus starp planētu sistēmām. To darbinieki vienmēr ir droši par savām vietām un var iegādāties kompāniju akcijas. Kad pienācis laiks atstāt kosmosu, viņiem — ja vien viņi kaut kā sevi parādījuši — piešķir pensijas un administratīvus posteņus. Viņi nokrejo labākās vietas tirdzniecības flotē — «Intersolarā», «Kombainā», kompānijās «Dcnebgalak- tik», «Folvortignesti» …

Deins uzmeta skatienu televīzijas ekrānam pludlīnijas formas vagona galā — tur pašreiz komerciāla reklāma dziedāja slavas dziesmas «Folvortignesti» importa precēm —, taču tas nenokļuva līdz viņa apziņai. Viss ir atkarīgs no Psihologa. Deins vēlreiz pataustīja jostu, lai pārliecinātos, vai metāla plāksnīte joprojām noslēpta slepenākajā kabatiņā.

Reklāma izdzisa, tās vietā parādījās sarkana bulta, vēstot, ka vagons sasniedzis pieturu. Deins nogaidīja vieglu grūdienu, kas nozīmēja, ka divu stundu ilgais ceļojums beidzies. Viņš bija priecīgs, ka ticis ārā no šāviņveida vagona un beidzot var izvilkt savu mugursomu no mantu gūzmas bagāžas vagonā.

Lielākā daļa viņa ceļabiedru bija tirdzniecības darbinieki, tomēr tikai nedaudzi no tiem lepojās ar kompāniju nozīmēm. Lielākoties tie bija klaidoņi vai brīvie tirgoņi, cilvēki, kas vai nu sava rakstura, vai citu iemeslu dēļ nevarēja atrast piemērotu nodarbošanos lielajās organizācijās, bet klejoja no viena neatkarīga kuģa uz otru, — tirdzniecības pasaulē viņi stāvēja uz paša zemākā pakāpiena.

Deins uzsvieda somu plecā un iespraucās liftā, kas viņu uznesa virszemē, spožā vasaras saules gaismā. Brīdi viņš uzkavējās uz betonētās joslas šaipus pacelšanās laukumam un pārlaida skatienu tā grumbuļainajai, saules izdedzinātajai virsmai. Uz lidlauka atradās starta ierīces ar kosmosa kuģiem, kas gatavojās lidojumam. Deinu maz interesēja strupie starpplanētu tirgoņi, kuri veica reisus uz Marsu un asteroīdu joslu, kā arī drūmie, tumšie kuģi, kas lidoja uz Saturna un Jupitera pavadoņiem. Viņam bija vajadzīgi zvaigžņu kuģi, kas atradās tālāk; to gludos sānus klāja jauns berzes aizsargslānis, un pie atbalsta stabilizatoriem droši vien vēl bija pielipuši svešu pasauļu putekļi.

— Lai mani zibens nosper, ja tas nav Vikings! Laikam medī sev kuģīti, Dein?

Tikai zinātājs varēja noprast, ko nozīmē Deina apakšlūpas noraustīšanās. Kad viņš pagriezās pret

runātāju, viņa sejas izteiksme atkal bija kļuvusi neko neizteicoša.

Artura Sendsa plātibas pietiktu desmit pieredzējušiem vīriem, un, kā Deins apmierināts secināja, tā dīvaini kontrastēja ar viņa pārāk spodrajiem apaviem» un neievalkāto formas tērpu. Tomēr Sendsa iznesība, kā vienmēr, radīja Deinā slepenu sašutumu. Turklāt Arturu pavadīja viņa parastie iztapoņas Rikijs Vorens un Henlefs Bots.

— Tikko kā ieradies, Viking? Šķiet, tu vēl neesi izmēģinājis laimi? Mēs arī. Tad iesim kopā un sagatavosimies uz visļaunāko.

Deins vilcinājās. Vismazāk viņš vēlējās sastapt Psihologu Artura Sendsa klātbūtnē. Artura nomācošā pašpārliecinātība viņu satrauca. Sendss cerēja gūt lauvas tiesu, un, spriežot pēc vairākiem starpgadījumiem Birojā, viņš vienmēr dabūja visu, ko gribēja.

Turpretī Deinam vienmēr bija iemesls bažīties par savu nākotni. Un, ja viņam tagad liktenis izrādīsies nelabvēlīgs, tad labāk to uzzināt bez lieciniekiem. Taču Deins saprata, ka no Artura atkratīties nevarēs, tāpēc uzsvērti mierīgi atdeva savu somu garderobē, kamēr pārējie nepacietīgi gaidīja.

Viņi bija ieradušies ar lidmašīnu — Arturs sev un saviem drauģeļiem neko nemēdza atteikt. Bet kāpēc viņi vēl līdz šim laikam nav bijuši pie kravas nodaļas Psihologa? Kāpēc gaidījuši lieku stundu? Bet varbūt viņi pēdējo patiesi brīvo laiku veltījuši vienkārši pastaigai? Vai tiešām… Deinam, to iedomājoties, pamira sirds — nevarētu taču būt, ka arī viņi šaubās par mašīnas atbildi.

Bet šī cerība izgaisa, kad Deins pievienojās viņiem un Arturs jau spriedelēja par savu iemīļoto tēmu.

Mašīna esot objektīva. Birojā mums vienkārši pūš miglu acīs. Kurš tad nezin to pasaciņu — cilvēkam pēc rakstura un spējām jābūt piemērotam savam

darbarti, katra kuģa apkalpei jābūt atbilstoši nokom- plektētļai… Pasakas! Ja «Intersolar» kādu gribēs, viņi to arī dabūs, un nekāds Psihologs nevarēs viņu iekārtot uz kompānijas kuģa, ja kompānijā to nevēlēsies! Visas šīs runas domātas tiem, kuri no šīm lietam neko nesajēdz vai kuriem nepietiek smadzeņu, lai sameklētu labu vietiņu. Mani, lūk, nemūžam neiebāzīs kaut kādā noplukušā nomales tirdziniekā…

Rikijs un Henlefs burtiski aprija katru Artura vārdu. Bet Deins nevēlējās klausīties. Ticība Psihologa neuzpērkamlbai bija kā salmiņš, pie kura viņš bija turējies pēdējās nedēļas, kamēr Arturs un viņam līdzīgi bija pašpārliecināti grozījušies pa Biroju, būdami droši par spožu karjeru tirdzniecībā.

Deins labprātāk ticēja oficiālajam apgalvojumam, ka mašīnas impulsus un relejus nekas nevar ietekmēt un tā objektīvi novērtē katru, kas griežas pie tās pēc norīkojuma uz kosmosa kuģiem. Viņš gribēja ticēt, ka mašīnu neietekmēs tas, ka viņš ir bārenis, bez sakariem Dienestā un ar tukšu kabatu, ka lēmums būs atkarīgs tikai no viņa zināšanām, Biroja dotā raksturojuma un viņa paša īpašībām un spējām.

Bet šaubas bija radušās, nedrošība auga, un, kad viņi tuvojās norīkojumu zālei, Deins neviļus pagausi- nāja soli. Tomēr viņš netaisījās ļaut nojaust savas bažas ne Arturam, ne arī kādam no viņa pavadoņiem.

Stūrgalvīga lepnuma dzīts, Deins pirmais no viņiem četriem iemeta žetonu mašīnas spraugā. Bet roka neviļus pastiepās uz priekšu, lai atkal to satvertu vēl pirms nozušanas mašīnā, tomēr viņš piespieda sevi savaldīties un pagāja sāņus, dodot vietu Arturam.

Psihologs nebija nekas vairāk kā kaste, masīvs metāla kubs — vismaz tāds tas likās absolventiem. «Būtu daudz vieglāk gaidīt,» Deins prātoja, «ja varētu redzēt sarežģītos procesus šajā kastē, vērot, kā mašīna novērtē, salīdzina un kombinē līnijas un robiņus žetonos, līdz atrod kādu kuģi ostā, kam vajadzīgs apkalpes loceklis.»

Ilgajos cejojumos, kuros zvaigžņu kuģos ieslodzītajām nelielajām apkalpēm nebija gandrīz nekādu iespēju atpūsties vai izklaidēties, agrāk bija risinājušās daudzas šausmīgas traģēdijas, kurām par iemeslu bija nesaskaņas apkalpes locekļu starpā. Vairāki traģiski gadījumi bija minēti arī tirdzniecības vēstures lekcijās Birojā. Tad parādījās Psihologs un ar bezpersonisku objektivitāti sāka norīkot vajadzīgos ļaudis uz vajadzīgajiem kuģiem atbilstoši darba profilam un apkalpes sastāvam, lai viņiem būtu optimāli darba apstākļi un iespējami mazāk savstarpēju nesaskaņu. Birojā neviens viņiem nebija stāstījis, kā darbojas Psihologs, kā tas var atšifrēt zīmes uz žetona. Bet, ja reiz mašīna bija izlēmusi, tad šis lēmums bija galīgs un nepārsūdzams.

To viņiem bija mācījuši, un Deins tam vienmēr bija nešaubīgi ticējis — kā gan tas viss varētu būt nepareizi?

Sīs pārdomas pārtrauca gongs mašīnas iekšienē — bija atgriezies viens no žetoniem, un uz tā virsmas bija parādījusies jauna līnija. Arturs to sagrāba. Brīdi vēlāk viņš triumfējoši iesaucās:

— «Intersolara» «Zvaigžņu skrējējs»! Es zināju, mazulīt, ka tu nepiekrāpsi veco zēnu Arturu! — Viņš tēvišķīgi paplikšķināja pa Psihologa plakano virspusi. — Vai es jums neteicu, ka manā labā viņš pacentīsies?

Rikijs dedzīgi pamāja, bet Hcnlefs uzdrošinājās pat uzsist Arturam pa muguru. Sendss bija brīnumdaris, kuram bija veiksmīgi izdevies kārtējais triks.

Divi nākamie gonga signāli atskanēja gandrīz vienlaikus, un žetoni klikšķēdami viens uz otra iekrita turētājā. Tos izmakšķerēja Rikijs 1111 Henlefs. Rikija sejā bija lasāma vilšanās.

— Marsa — Zemes apvienotā sabiedriba — «Piedzīvojumu meklētājs», — viņš skaļi izlasīja. Deins redzēja, kā dreb viņa pirksti, noglabājot žetonu jostā. Rikijam nebija lemtas tālās zvaigznes un interesanti piedzīvojumi — viņu gaidīja necila vieta pārpildītajā starpplanētu dienestā, kur bija tik maz cerību uz slavu un panākumiem.

— «Kombaina» «Denēba karotājs»! — Henlefa līksmei nebija robežu, un viņš nelikās ne zinis par Rikija vārdiem.

— Sit saujā, ienaidnieki — Arturs smīnēdams pastiepa roku. Ari viņš nepievērsa uzmanību Rikijam,

— it kā līdzšinējais draugs ar Psihologa lēmumu pēkšņi

būtu fiziski izgaisis no viņu vidus. ^ — Se pieci, konkurenti — negaidītā veiksme kā ar roku bija atņēmusi Henlefa parasto iztapīgumu.

«Kombains» bija liela kompānija, pietiekami liela, i lai nu jau divus gadus konkurētu ar «Intersolaru». *> Tā bija nocēlusi saviem konkurentiem no deguna priekšas valdības kontraktu par pasta pārvadājumiem un pratusi iegūt koncesiju uz reisiem kādā planētu sistēmā. Arturs un viņa bijušais līdzskrējējs droši vien nekad vairs nesatiksies kā draugi. Bet pašreiz galvenais bija viņu kopīga veiksme — labās vietas kompānijās.

Deins joprojām gaidīja Psihologa atbildi. Vai tiešām žetons iestrēdzis kaut kur šajā kastē? Varbūt uzmeklēt kādu no administrācijas un apvaicāties, ko darīt? Viņš taču bija pirmais iemetis žetonu, bet tas joprojām neatgriezās. To bija pamanījis arī Arturs…

— Tā, tā, Vikingam kuģīša kā nav, tā nav? Droši vien nav tik vienkārši atrast tādu, kas būtu piemērots tavām retajām dotībām, veco zēn …

«Varbūt tiešām tā ir?» Deins nodomāja. Varbūt — ostā pnofcia uz kura nepieciešams cilvēks

SIgaMas p'l — ztna ' f felftllo ve.l a

ar viņa specialitāti. Vai tas nozīmēja, ka viņam jāpaliek šeit un jāgaida, līdz tāds kuģis ieraļdīsies?

Šķita, ka Arturs lasa viņa domas. Sendsa triumfējošo smaidu nomainīja nicīgs smīns.

— Ko es jums teicu? — viņš iesaucās. — Vikings nepazīst īstos cilvēkus. Vai tu neatnesīsi savu somu un neapmetīsies kaut kur tepat, līdz Psihologs sabruks pīšļos un dos tev atbildi?

Ilenlefs bija kļuvis nepacietīgs. Viņa pašpārliecinātība bija padarījusi viņu neatkarīgu, un viņš pat iedrošinājās uzrunāt Arturu.

— Es esmu izbadējies, — viņš paziņoja. — Ieturēsimies un pēc tam uzmeklēsim savus kuģus…

Arturs pakratīja galvu.

— Mazliet pagaidi. Es gribu redzēt, vai Vikings atradīs sev piemērotu kuģi — ja vien ostā tāds vispār ir…

Deins izlikās, kā jau viņš to vairākkārt bija darījis, ka nekas sevišķs nav noticis un Arturs ar saviem drauģeļiem viņam ir gluži vienaldzīgi. Varbūt mašīna nemaz nedarbojās, vai arī viņa žetons noklīdis kaut kur tās noslēpumainajā mehānismā? Viņš būtu devies meklēt palīdzību, ja Arturs nebūtu šeit un nevērotu viņu ar šo kaitinošo jautrību.

Henlefs grasījās aiziet, un Rikijs jau bija pie durvīm, it kā viņu norīkojums uz visiem laikiem būtu padarījis par kaut ko zemāku, kad gongs atskanēja ceturto reizi. Ar ātrumu, kādu nejaušs vērotājs no viņa nebūtu gaidījis, Deins metās uz priekšu. Viņa roka pašāvās zem Artura pirkstiem un satvēra žetonu, iekams vēl to paspēja sagrābt zemiskais laimes luteklis.

Deins acumirklī aptvēra, ka uz žetona nav spožās līnijas — kompānijas simbola. Vai tiešām… vai tiešām viņam lemts Rikija neapskaužamais liktenis — nīkt kādā planētu sistēma?

Bet ļnē — tur tomēr bija zvaigznīte, kas viņam nodrošināja Galaktiku, un blakus kuģa nosaukums… lai gan ne kompānijas kuģa, tomēr zvaigžņu kuģa — «Saules karaliene». Pagāja labs bridis, iekams Deins apjēdza, ko tas nozīmē, lai gan viņš nekad nebija uzskatījis sevi par neattapīgu.

Tikai kuģa nosaukums — tātad brīvais tirgonis! Viens no klejojošajiem kosmosa izlūkiem, kas kreisēja pa takām, kuras bija pārāk bīstamas, pārāk jaunas un pārāk reti solīja drīzus ienākumus, lai ieinteresētu kompānijas. Tiesa, arī šie kuģi ietilpa Tirdzniecības flotē, un iesācēji tur saskatīja sava veida romantiku. Bet Deinam sažņaudzās sirds. Godkārīgam cilvēkam brīvā tirdzniecība personificēja gandrīz vai strupceļu. Pat pasniedzēji Birojā lekcijās bija centušies sniegt stflftlentiem par šo jautājumu tikai pašas nepieciešamākās ziņas. Brīvā tirdzniecība pārāk bieži nozīmēja rotaļu ar nāvi un dažādām sērgām, cīņu ar naidīgām, svešām rasēm. Tur varēja zaudēt ne vien ienākumus un kuģi, bet arī dzīvību. Brīvos tirgoņus Dienestā vērtēja viszemāk. Tiešām, pat par Rikija norīkojumu jebkurš absolvents priecātos vairāk nekā par šo!

Negaidot Artura roka pastiepās Deinam par plecu un satvēra žetonu. Tūlīt arī sekoja Deina apkaunojošās neveiksmes novērtējums.

— Brīvais tirgonis!

Deinam šķita, ka Sendss kliedz tikpat skaļi kā televīzijas diktors.

Rikijs apstājās durvīs un pagriezās pret Deinu. Ilenlefs ieķiķinājās, bet Arturs sāka smieties.

— Tad redz kāds tu esi, veco zēn! Tu būsi kosmosa vikings… zvaigžņu taku Kolumbs… tālu ceļu klaidonis! Vai tu proti apieties ar blasteru, draugs? Un vai tev nebūtu labāk iet atsvaidzināt savas zināšanas par kontaktu nodibināšanu ar ārpuszemes ciltīm? Tu taču zini, ka brīvajiem tirgoņiem visai reti iznāk

saskare ar civilizāciju. — Viņš pagriezās pret abiem pārējiem. — Ejam, zēni! Sarīkosim Vikingam lepnas vakariņas — viņam lāču tagad visu mūžu, bez šaubām, būs jāpārtiek no koncentrātiem. — Arturs satvēra Dcinu aiz rokas. Lai gan atbrīvoties nebūtu grūti, viņš saprata, ka labāk saglabāt godu un pašcieņu, tāpēc gāja līdzi, apspiezdams niknumu.

Lai gan brīvos tirgoņus Dienestā nevērtēja augstu un tikai nedaudzi no viņiem dižojās lielajās ostās līdzīgi kompāniju darbiniekiem, tomēr arī nomalēs bija sakrāts ne mazums mantas un neviens nevarēja apgalvot, ka brīvie tirgoņi ir no tiem, kas dzīvē pazustu. Artura izturēšanās saniknoja Deinu, un viņš ar sev raksturīgo iedzimto stūrgalvību centās savā nākotnē saskatīt labo. Izlasījis norīkojumu, viņš pirmajā brīdi bija juties pavisam nomākts, bet tagcid garastāvoklis atkal uzlabojās.

Tirdzniecības flotē nebija stingra iedalījuma kastās, darbinieki atšķīrās nevis pēc ranga, bet pēc darba devēja. Ostas lielā ēdamzāle bija atvērta jebkuram, kas vien valkāja aktīvā dienesta formas tērpu. Vairumam kompāniju te bija pastāvīgas telpas, kur to kalpotāji norēķinājās ar taloniem. Turpretī caurbraucēji un jaunpieņemtie, kuri vēl nebija ieskaitīti savu kuģu apkalpēs, aizņēma galdiņus tuvāk durvīm.

Deins pirmais apsēdās pie brīva galdiņa un nospieda kontrolpogu. Par vakariņām maksās viņš, brīvais tirgonis, kaut arī šis žests maksātu lielāko daļu viņa ietaupījumu. Deins netaisījās apēst ne kumosa, par ko būtu maksājis Arturs.

Uzgriezuši uz diska pasūtījumus, viņi varēja kādu brīdi palūkoties apkārt. No tuvējā galdiņa piecēlās vīrietis ar inženiera sakarnieka nozīmi, kurā bija attēlots zibens. Atstājis savus divus galda biedrus vienmērīgi košļājam, viņš devās uz izeju. Vīrietim bija austrumnieciski vaibsti, bet platās krūtis liecināja, ka viņš ir otras vai trešās paaudzes marsiešu kolonists.

Pārējie divi bija palīgi. Vienam no viņiefn formas tērpu rotāja astrogatora palīga zīmotnes, otrajam — inženiera zobratiņš. Tieši šis otrais arī piesaistija Deina uzmanību.

Kravas uzrauga palīgs nodomāja, ka vēl nekad līdz šim nav redzējis tik izaicinoši glītu seju. Cietie melnie mati, kas ietvēra labi veidotos, kosmiskā iedeguma klātos vaibstus, bija īsi apcirpti, tomēr varēja redzēt, ka tie cirtojas. Tumšās acis sedza smagi plakstiņi, un vīrietim pārāk jutekliskās lūpas bija iz- iiekušās ciniskā smaidā. Tas bija tipisks televīzijas varonis kosmonauts, un Deinam viņš nepatika jau 110 pumā acu uzmetiena.

"Toties skaistuļa biedrs bija rupji veidots, tikpat kā granītā cirsts. Viņa dabiski brūnā āda vairs nespēja kļūt tumšāka, jo viņš bija nēģeris. Viņš kaut ko dzīvi stāstīja, bet glītais inženieris laiku pa laikam apātiski atbildēja.

Artura dzēlīgā mēle pārtrauca Deina vērojumus.

— «Saules karaliene»! — pēc Deina domām, Arturs to pateica pārāk skaļi. — Brīvais tirgonis. Jā, Viking, tu iepazīsi dzīvi, tik tiešām. Lai nu kā, vismaz aprunāties varēsim, kā nākas, jo konkurents no tevis …

Deins izmocīja kaut ko līdzīgu smaidam.

— Cik cēlsirdīgi no tevis, Sends! Nu man vairs nav ko žēloties — «Intersolara» darbinieks ir ar mieru atzīt manu eksistenci!

Sarunā iejaucās Rikijs.

— Bet tas taču ir bīstami — brīvā tirdzniecība — man šķiet…

Arturs sarauca pieri. Riskantai tirdzniecībai tomēr varēja piemist zināms valdzinājums, un to viņš nevēlējās pieļaut.

— Ak, ne jau visi brīvie tirgoņi ir petnieki vai strādā nomaļajās sistēmās, Rikij. Daudzi regujāri kursē stdrp nabadzīgajām planētām, kur kompānijām nav izdevīgi darboties. Deinam droši vien nāksies klejot turp un" atpakaļ starp divām pilsētelēm zem kupola, un viņš nevarēs pat degunu izbāzt no ska-

13 «Un tieši to tu vēlētos, vai ne?» Deins pie sevis nodomāja. «Tev šķiet, man veicies vairāk, neka tev labpatiktos, Sends?» Un viņš kādu brīdi domaja kāpēc gan Sendsam sagādā tādu prieku viņu izsmiet.

— Jā… — Rikijs ātri piekrita. Bet Deins pamanīja, ka viņa acis turpina skumji vērot nākamo brīvo

Ur —"Lai nu kā — par Tirdzniecības floti! — Arturs ar teatrālu žestu pacēla kausu. — Labu veiksmi «Saules karalienei»! Tev droši vien veiksme noderes, Viking!

Deins atkal jutās sarūgtinats. v.

— Nezinu, Sends… Brīvie tirgoņi ir paveikusi

lielas lietas. Un risks…

— Tur jau tā lieta, vecīt, — risks! Un kauliņi krīt gan tā gan šitā. Uz vienu brīvo tirgoni, kas guvis panākumus, ir simts tādu, kuri nespēj samaksat par stāvvietu lidlaukā. 2ēl gan, ka tu nesagadaji pazīšanos ar šīs pasaules varenajiem! _

Nu Deinam bija diezgan. Viņš atmetas pret krēsla

atzveltni un ielūkojās Arturam tieši acīs

— Es došos turp, kurp mani norīkojis Psihologs, — viņš stingri sacīja. - Visas šīs runas par brīvas tirdzniecības bīstamību nav ne graša vērtas. Paklejosim gadu kosmosā, Sends, un tad tu varēsi runāt…

Arturs iesmējās.,

— I<ā tad — es gadu «Intersolarā», tu gadu sava

salauztajā silē. Nākamreiz es izmaksāšu pusdienas, Viking tev nepietiks naudas, lai nosegtu rēķinu, — lieku desmit pret vienu, ka tā būs. Bet tagad, — viņš palūkojās pulkstenī, — es vēlos apskatīt «Zvaigžņu skrējēju». Vai kāds no jums nāks līdzi?

Šķita, ka Rikijs un Henlefs ir ar mieru, — vismaz viņi tūlīt piecēlās, lai pievienotos Arturam. Deins palika turpat, lai pabeigtu lieliskās pusdienas, pārliecināts, ka paies ilgs laiks, līdz viņam radīsies izdevība atkal nogaršot kaut ko tādu. Šķiet, viņš bija izturējies ar cieņu, lai gan Sendss viņam bija līdz nāvei apnicis.

Bet ilgi viņš nepalika viens. Kāds apsēdās Rikija krēslā otrpus galdiņam un jautāja:

— Tu uz «Saules karalieni», puis?

Deins ātri pacēla galvu. Vai tas būtu jauns Artura joks? Bet šoreiz viņš savā priekšā ieraudzīja jauno astrogatoru no blakus galdiņa. Ielūkojoties — viņa atklātajā sejā, Deina dusmas mazinājās.

— Tikko saņēmu norīkojumu. — Viņš pasniedza sarunu biedram žetonu.

— Deins Torsons, — nēģeris skaļi izlasīja. — Mani sauc Rips Senons… Riplijs Senons, ja gribi zināt precīzāk. Bet tas, — viņš pamāja televīzijas varonim, — tas ir Ali Kamils. Mēs abi esam no «Karalienes». Tātad tu esi kravas uzrauga palīgs, — viņš pusjautājoši nobeidza.

Deins pamāja un sasveicinājās ar Kamilu, cerēdams, ka nav izrādījis savu neveiklību ne ar balsi, ne izturēšanos. Viņš nosprieda, ka Kamils aplūko viņu atklāti vērtējoši un acīmredzot neuzskata par diez kādu atradumu.

— Mēs tieši esam ceļā uz «Karalieni», varbūt nāksi līdzi? — Ripa balsī skanēja tāda draudzīga vienkāršība, ka Deins tūlīt pat piekrita.

Viņi iesēdās vagoniņā, kas viņus aizvizināja pa lidlauku līdz zvaigžņu kuģu starta ierīcēm, kuras pacēlās tālumā. Pa ceļam Rips visu laiku runāja, un Deinam šis milzis iepatikās arvien vairāk. Senons bija vecāks, droši vien jau pēc gada viņam būs jāsāk strādāt patstāvīgi, un jaunatnācējs ar pateicību tvēra katru informācijas drusku par «Karalieni» un tās apkalpi.

Salīdzinājumā ar lielajiem kompāniju superkuģiem «Saules karaliene» bija nožēlojams punduris. Tās apkalpe sastāvēja no divpadsmit cilvēkiem, un katram bija jāpilda vairāk par vienu pienākumu — uz brīvās tirdzniecības kuģa nebija krasi nodalītas specializācijas.

— Tagad mums jādodas parastā reisā ar kravu uz Naksosu, — Ripa patīkamā balss turpināja. — No turienes, — viņš paraustīja plecus, — kas to lai zina…

— Tikai ne atpakaļ uz Zemi, — strupi noteica Kamils. — Tā kā atvadies no mājām uz ilgu laiku, Torson. Tagad mēs labu laiciņu netrāpīsimies uz šī ceļa. Arī šobrīd mēs esam šeit tikai tāpēc, ka pagadījās sevišķs reiss, bet tā notiek labi ja reizi desmit gados.

Deinam likās, ka Kamils izjūt kaut kādu neizprotamu baudu, sniegdams šo neiepriecinošo informāciju.

Vagoniņš apmeta loku ap pirmo augsto starta ierīci. Tie bija kompāniju kuģi savos privātdokos — to adatām līdzīgās smailes šķita iesniedzamies mākoņos, iekraušana ritēja pilnā sparā, apkārt ņudzēja ļaudis. Deins nespēja atraut skatienu no šiem gigantiem, tomēr nepagrieza galvu, kad vagoniņš nogriezās pa kreisi un tuvojās citai starta ierīču rindai, kur kuģu bija mazāk — kāds pusducis nelielu brīvo tirgoņu, kas gaidīja startu. Deins nez kāpēc nejutās pārsteigts, kad viņi piebrauca pie trapa, kas veda uz pašu noplukušāko no tiem.

Bet Ripa balsī jautas mīlestība un neviltots lepnums, kad viņš paziņoja:

— Te viņa ir, draugs, labākais tirdzniecības kuģis zvaigžņu trasēs. Viņa ir īsta lēdija, mūsu «Karaliene»!