Sargasi kosmosā

3. SIVĒNS MAISĀ

Atkal komanda bija sanākusi kopkabīnē — vienīgajā telpā, kas bija pietiekami liela, lai tajā varētu sapulcēties visa apkalpe. Tans Ja uzstādīja uz galda projekcijas aparātu, kamēr kapteinis Dželiko atvēra paketi un izņēma no tās sīciņu kaseti ar filmu. Deins vēlāk sprieda — diez vai kāds no viņiem bija tā īsti dziļi elpojis, kamēr aparāts tika nostiprināts un nostādīts fokusā uz sienu, kas aizvietoja ekrānu.

— Limbo… vienīgā apdzīvojamā no trim planētām dzeltenās zvaigznes sistēmā… — kabīnē monotoni atskanēja kāda garlaikota Inspicēšanas dienesta ierēdņa bezkaislīgā balss.

Uz «Karalienes» sienas parādījās plakans triju pasauļu attēls ar sauli centrā. Dzeltena saule… varbūt uz planētas bija tāds pats klimats kā uz Zemes! Deina garastāvoklis uzlabojās. Varbūt viņiem uzsmaidījusi laime — īsta laime.

— Limbo… — novilka Rips, kas bija iespraucies viņam blakus. — Ai, draugs, tas nav laimīgs nosaukums, tik tiešām nav laimīgs![1]

Bet Deinam tas neko neizteica. Vai gan pusei planētu tirdzniecības trasēs nebija savādi nosaukumi — kāds nu kuro reizi bija ienācis prātā Inspicēšanas dienesta ierēdnim?

— Koordinātes… — balss sāka bērt formulu rindas, kuras Vilkokss ātri pierakstīja. Noteikt kursu uz Limbo bija tieši viņa pienākums.

— Klimats — līdzīgs Zemes mērenās joslas klimatam. Atmosfēra… — un atkal sekoja skaitļi, kas ietilpa Tau kompetencē. Bet Deins saprata tikai to, ka tā ir planēta, uz kuras cilvēks var dzīvot un strādāt.

Attēls uz ekrāna mainījās. Tagad viņi it kā karājās virs Limbo, lūkodamies uz to pa kuģa iluminatoriem. Un šo skatu vismaz viens no viņiem uzņēma ar šausmu izsaucienu.

Nebija nekādu šaubu par to, kas ir šie brūnganpe- lēkie plankumi, kas izkropļoja zemi. So leprai līdzīgo ainu bija radījis karš — tik plaša mēroga un drausmīgs karš, ka neviens Zemes iedzīvotājs nespētu iztēloties to sīkāk.

— Pelnu kaudze! — izgrūda Tau, bet šo saucienu noslāpēja kapteiņa balss.

— Tā ir nejēdzīga krāpšana!

— Pagaidiet! — visam pāri nodārdināja Van Raiks, pastiepdams roku uz projekcijas aparāta pogu. — Papētīsim tuvāk. Nedaudz vairāk uz ziemeļiem, gar šīm deguma rētām…

Lode uz ekrāna sāka tuvoties viņiem, palielinoties apmēros, līdz tās robežas izzuda, it kā viņi gatavotos nosēsties. Sen pagājušā kara atstātā šausmīgā postaža bija acīm redzama — zeme bija izdegusi un pārvērtusies izdedžos, kas varbūt vēl joprojām bija radioaktīvu vielu saindēti. Bet kravas uzraugs nebija maldījies — izsekojot atbaidošajām rētām uz ziemeļiem, viņi ieraudzīja dīvaini zaļu joslu, kas varēja būt vienīgi augu valsts. Van Raiks atviegloti nopūtās.

— Kaut kas tur vēl saglabājies, — viņš noteica ar cerību pieskaņu balsī.

— Nē, — rūgti atcirta Dželiko, — varbūt tur ir tieši tik daudz dzīvības, lai mēs nevarētu paziņot par krāpšanu un saņemt atpakaļ savu naudu.

— Varbūt tās ir Priekšteču celtņu drupas? — nedroši ieminējās Rips, it kā bīdamies tikt izsmiets.

Dželiko paraustīja plecus.

— Mēs neesam muzeja darbinieki, — viņš strupi atteica. — Un kur lai mēs šo lietu kārtojam? Katrā ziņā ārpus Naksosas. Un kā lai mēs no šejienes paceļamies — tagad, kad mums nav ne graša, ko samaksāt par kravas muitas zīmi?

Viņš bija pārliecinoši attēlojis neapskaužamo situāciju. Viņi bija uz desmit gadiem ieguvuši tiesības tirgoties ar planētu, uz kuras acīmredzot tirdzniecība vispār nepastāvēja, — viņi bija par to samaksājuši naudu, kas bija vajadzīga, lai sakomplektētu kravu. Tagad viņi droši vien nevarēs atstāt Naksosu. Kā jau brīvie tirgoņi, viņi bija ielaidušies riskantā pasākumā un cietuši zaudējumu.

Vienīgi kravas uzraugs nelikās nomākts. Viņš joprojām pētīja Limbo attēlu.

— Nenokārsim degunus, — viņš rāmi sacīja. — Inspicēšanas dienests nepārdod pasaules, kuras nav izmantojamas…

— Kompānijām, protams, nē, — p-r.'Aēja Vilkokss. — Bet kas gan ies uzklausīt brīvā ISfgoņa protestu — ja vien tas nav Kouforts?

— Un tomēr es saku, — tajā pašā mierīgajā balsī turpināja Van Raiks, — ka mums jāizpēta mazliet tuvāk…

— Vai tiešām? — Dželiko acis šķīla niknuma dzirkstis. — Jūs gribat, lai mēs dodamies uz turieni un tilkam izmesti uz sēkļa? Sī planēta ir izdedzināta, tātad tā jāizsvītro 110 mūsu sarakstiem. Jūs taču zināt, ka ne uz vienas Priekšteču planētas, kurai ticis uzbrukts, nekad nav saglabājusies dzīvība…

— Uz lielākās daļas no tām tagad ir tikai kailas klintis, — prātīgi sacīja Van Raiks. — Man šķiet, ka Limbo nav tik stipri cietusi. Galu galā — ko mēs zinām par Priekštečiem? Bezgala maz! Viņi bija pazuduši jau simtiem, varbūt pat tūkstošiem gadu pirms tam, kad mēs ielauzāmies kosmosā. Tā bija varena rase, kas pārvaldīja veselas planētu sistēmas, un viņi aizgāja bojā karā, kas aiz sevis atstāja mirušas pasaules un pat mirušas saules. Labi. Bet varbūt Limbo saņēmusi triecienu šī kara pēdējos gados, kad viņu vara jau bija norietā. Es esmu redzējis citas izpostītas pasaules — Hadesu, Helu, Sodomu un Satanu — tās klāj tikai pelni. Uz šīs Limbo vēl ir saglabājusies augu valsts. Un, tā kā šī planēta nav cietusi tik stipri kā citas, es domāju, ka mēs tomēr kaut ko varam iegūt…

«Viņš savu panāks,» pie sevis noteica Deins, vērodams, kā mainās pie galda sēdošo sejas izteiksme. «Varbūt tas tāpēc, ka mēs negribam ticēt tādai neveiksmei un gribam cerēt, ka galu galā tomēr kaut ko gūsim.» Vienīgi kapteinis Dželiko joprojām šķita ietiepīgi nepārliecināms.

— Mēs nedrīkstam riskēt, — viņš atkārtoja, stūrgalvīgi sakniebis lūpas. — Mēs varam apgādāt kuģi ar def'i^lu vienam reisam — vienam reisam. Ja mēs dodam, s uz Limbo un nedabūjam kravu atpakaļceļam, tad, — viņš uzsila ar dūri pa galdu, — jūs zināt, ko tas nozīmēs, — beigas!

Stīns Vilkokss ska'ļi noklepojās, un visi pievērsās viņam.

— Vai ir kāda iespēja sazināties ar Inspicēšanas dienestu? — viņš vēlējās zināt.

Kamils iesmējās, bet smieklos jautās drīzāk nievas nekā jautrība.

— Vai tad tie tur no Federācijas jebkad atdod kādu grasi, ja reiz uzlikuši naudai savu ķepu? — viņš noprasīja.

Neviens neatbildēja, līdz kapteinis Dželiko smagi piecēlās, it kā viņa spēcīgais ķermenis būtu zaudējis elastīgumu.

— Rīt mēs viņus redzēsim. Jūs vēlaties pamēģināt, Van?

Kravas uzraugs paraustīja plecus.

— Labi, es iešu līdzi. Bet ne jau tāpēc, ka tas mums ko dos.

— Izdedzināta … pilnīgi…

Deins atkal stāvēja pie atvērtās lūkas, vērdamies ārā, naktī, ko Naksosas dubultmēness darīja gandrīz pārāk gaišu. Viņš bija pārliecināts, ka Kamila vārdi nav domāti viņam. Un brīdi vēlāk to apstiprināja Ripa atbilde.

— Es, draugs, nekad nesaku, ka neveicas, līdz neesmu pavisam piespiests pie sienas. Vans pareizi teica — šī planēta nav pilnīgi izdegusi. Tu taču esi redzējis lielas un Sodomas attēlus, vai ne? Tās ir pelnu kaudzes, kā Vans teica. Bet šī Limbo — uz tās ir zaļumi. Vai tu, Ali, kādreiz esi padomājis, kā būtu, ja mēs nokļūtu uz planētas, kur būtu saglabājies kaut kas no Priekštečiem?

— Hm, — Ripa vārdi bija radījuši interesi. — Bet vai tirdzniecības likumi dod mums īpašuma tiesības uz šādu atradumu?

— Vans zinās — tas ir viņa kompetencē. Bet, — Rips, šķiet, ieraudzīja pie lūkas stāvam Deinu, — te ir Torsons. Kā tur īsti ir, Dein? Ja mēs atrodam kaut ko, kas saglabājies no Priekštečiem, vai mēs varam likumīgi uz to pretendēt?

Deins bija spiests atzīties, ka nezina. Bet viņš nolēma sameklēt atbildi kravas uzrauga likumu un instrukciju ierakstu bibliotēkā.

— Es nedomāju, ka šāds jautājums jebkad ir izvirzījies, — viņš nedroši sacīja. — Vai tad kaut reizi ir atrasts kaut kas saistīts ar Priekštečiem, ko vēl varētu izmantot, — izņemot tukšas drupas? Planētas, uz kurām vajadzētu būt viņu lielajām ierīcēm, ir izpostītas …

— Interesanti, — Kamils atspiedās pret lūkas durvīm un lūkojās pilsētas mirgojošajās ugunīs, — kā viņi izskatījušies. Visas humanoīdu rases, kuras mēs esam sastapuši, ir cēlušās no Zemes kolonijām. Un tās piecas mums zināmās, kuras nepieder pie lnimanoī- diem, par Priekštečiem zina tikpat maz, cik mēs. Ja arī viņi ir atstājuši kādus pēcgājējus, tad mēs tos pagaidām neesam sastapuši. Un, — viņš labu brīdi klusēja, tad turpināja, — vai tu esi kādreiz padomājis par to, ka mēs neesam uzgājuši ari nevienu no viņu ierīcēm? Ir pagājuši tieši desmit gadi kopš Krāteru kara…

Viņa vārdiem sekoja dziļš klusums, kurā jautās kaut kas draudīgs, ko Deins neizprata, kaut gan nojauta, ko Kamils varēja būt domājis. Zemes iedzīvotāji bija cīnījušies nikni un nodarījuši smagus postījumus. Krāteru karš uz Marsa bija tikai beigu posms ilgajā cīņā starp dzimto planētu un kolonistiem otrpus izplatījumam. Federācija uzturēja nestabilu mieru, tirgotāji izmisīgi centās to nostiprināt, lai cits, drausmīgāks konflikts nepazudinātu visu Dienestu un, iespējams, nenovestu pie viņu nestabilās civilizācijas bojā ejas.

Kas varētu notiki, ja ieroči, kurus Priekšteči bija lietojuši savā pēdējā cīņā, vai pat tikai ziņas par šādiem ieročiem nonāktu nepiemērotās rokās uz Zemes? Vai Saule nekļūtu par mirušu zvaigzni, ap kuru riņķo sadegušas, pelniem klātas pasaules?

— Protams, ja mēs atrastu ieročus, varētu rasties nepatikšanas, — Rips turpināja prātot par to pašu. — Bet viņiem taču nebija tikai ieroči. Un varbūt uz Limbo …

Kamils izslējās.

— Varbūt uz Limbo viņi atstājuši dārglietu noliktavu, kurā glabājas Torkas dārgakmeņi un Lamgri- mas zīds — vai kaut kas tamlīdzīgs. Bet es nedomāju, ka kapteinis ir noskaņots doties to visu meklēt. Mūsu ir divpadsmit, un mums ir viens kuģis — kā tev šķiet, cik ilgs laiks vajadzīgs, lai mēs varētu izķemmēt veselu planētu? Un iegaumē, ka mūsu izlūkfliteri arī patērē degvielu. Kā tev patiktu būt izmestam uz kādas planētas, līdzīgas šai Naksosai, — varbūt vajadzētu kļūt par fermeri, lai sagādātu sev iztiku? Tev tas nekādu prieku nesagādātu.

Deins bija spiests klusībā piekrist, ka viņam jau nu tas nekādā ziņā nesagādātu prieku. Un, ja «Karaliene» tiešām tā nosēstos — iestrēgtu kādā ostā, jo līdzekļu trūkuma dēļ nevarētu atkal pacelties —, viņš pat nesaņemtu algu, lai varētu iztikt, kamēr izdodas sameklēt citu kuģi. Droši vien par to domāja arī pārējie.

Vēlāk Deins vaļējam acīm gulēja šaurajā kojā, pārsteigts par to, cik ātri zudušas visas viņu cerības. Ja vien Limbo būtu izrādījusies tāda, kādu viņi to sākumā bija iedomājušies… vai arī, ja viņiem būtu pietiekami lieli krājumi, lai varētu doties aplūkot pirkumu… Bet — un Deins piepeši piecēlās sēdus — tur bija tas otrs tirgonis, kas izsolē bija sacenties ar Van Raiku. Vai nevarētu viņu pierunāt nopirkt no viņiem Limbo ar lielu atlaidi?

Bet tādu izdegušu viņš to negribēs pat par pusi no tās summas, kādu viņi bija samaksājuši Inspicēšanas dienestam. Risks bija pārāk liels — neviens neies riskēt izmantot šādu niecīgu priekšrocību. Tikai vīrs ar tādu aizmuguri kā Kouforts varēja to atļauties, bet viņš nebija izradījis interesi par šo sevišķo «izdevību».

i No rīta vīri saīguši klīda iekšā un ārā no kopka-

bīnes. Visi rūpīgi izvairījās no galda gala, kur sēdēja drūmais kapteinis Dželiko, sūkdams no tases dzērienu, ko Mura bija pagatavojis pēc slepenas receptes un ko parasti pasniedza vienīgi svētku reizēs. Tagad nekādu svinību nebija — stjuarts, šķiet, bija nolēmis, ka ļaudīm nepieciešams uzmundrinājums.

Ienāca Van Raiks, gatavs doties uz pilsētu — viņa formas tērps bija akurāti aizpogāts no jostas vietas līdz platajam zodam un galvā uzlikta virsnieka cepure ar kokardi. Dželiko kaut ko noņurdēja, pagrūda tālāk tasi un piecēlās, lai pievienotos viņam. Kapteiņa drūmais skatiens bija tik draudīgs, ka neviens neiedrošinājās novēlēt panākumus viņu misijā.

Deins nokāpa kravas telpā, izpētīja tās brīvo platību un izdarīja dažus mērījumus. Ja palaimēsies dabūt kravu, viņš gribēja būt gatavs to novietot. Kravas telpa sastāvēja no divām daļām — platas noliktavas, kas aizņēma gandrīz trešo daļu no kuģa, un mazas, kabīnes lieluma telpas virs tās, kur varēja novietot neparastus priekšmetus.

Tajā pašā stāvā bija vēl kāda neliela telpa, kurā plauktos un kastēs glabājās viņu pašu «tirdzniecības preces» — nelieli priekšmeti, kas bija paredzēti mežoņu vai atpalikušu cilšu pievilināšanai, — mehāniskas rotaļlietas, stikla un emaljēta metāla greznuma priekšmeti. Deins, pārbaudīdams atmiņu, apstaigāja kastes un salīdzināja to saturu ar noliktavas katalogu. Van Raiks bija viņu divas stundas instruējis, taču viņš joprojām nevarēja vien beigt apbrīnot šo priekšmetu dažādību un kvalitāti, kā arī kravas uzrauga — šīs kolekcijas sakārtotāja — zināšanas un iztēli. Te bija dāvanas virsaišiem un sīkiem ķeizari- ņiem, neredzēti priekšmeti, kuriem vajadzēja likt

primitīvu ciematu iedzīvotājiem steigšus vien mesties aplūkot šos citas pasaules brīnumus. Protams, krājumi bija stingri ierobežoti, bet priekšmeti bija izvēlēti ar tādu rūpību, tādu humanoīdu un ārpuszemes civilizāciju psiholoģijas izpratni, ka nodrošināja «Karalienei» plašu klientūru.

Bet uz Limbo tam visam nebūtu jēgas. Nebija iespējams, ka uz izpostītās planētas būtu saglabājušās saprātīgas dzīvas būtnes. Ja tur atrastos kādi iedzimtie, Inspicēšanas dienesta izlūkgrupa būtu par tiem ziņojusi un tas varētu būt cēlis planētas vērtību — tā pat nebūtu pārdota izsolē, kamēr valdības pārstāvji neatrastu laiku to izpētīt tuvāk.

Deins pūlējās aizmirst neveiksmi ar Limbo, sākdams pētīt «kontakta» preces. Van Raiks bija pacietīgi vadājis viņu pa noliktavu un stāstījis par to, kur izmantojams katrs kastēs un slēgtajos plauktos novietotais priekšmets, ilustrējot teikto ar piemēriem no savas prakses. Daļa šo preču, kā Deins noprata, bija apkalpes locekļu roku darbs.

Ilgie ceļojumi kosmosā, kad kuģis pārslēgts uz automātisko vadību un apkalpei pienākumu ir maz, draudēja kļūt vienmuļi. Garlaicība noveda pie kosmosa mānijas, un Galaktikas trašu braucēji jau sen bija sapratuši, ka te palīdz smadzeņu un roku nodarbināšana. Iespēju bija daudz.

«Karalienes» kapteinis Dželiko bija ksenobiologs, turklāt nepavisam ne iesācējs. Tā kā viņš nevarēja vadāt līdzi dzīvus paraugus — izņemot tādus «mīluļus» kā zilo Ilubatu, kas mita krātiņā viņa kabīnē, — viņš fotografēja nepazīstamu pasauļu dzīvnieku valsti ar trīsdimensiju kameru, un šie uzņēmumi viņu bija padarījuši slavenu dabaszinātnieku vidū. Slīns Vilkokss, kura dienas pagāja, cīnoties ar sausiem matemātiskiem aprēķiniem, nodarbojās ar šo formulu transponēšanu mūzikā. Ar visdīvaināko nodarbošanos no visiem Deina jaunajiem ceļabiedriem aizrāvās ārsts Tau — viņš krāja maģiskus paņēmienus, tikdamies ar svešu pasauļu iedzimto burvjiem un dziedniekiem, un centās atklāt šo burvestību būtību.

Deins paņēma rokās kādu Muras darinājumu — plastokristāla lodi, kurā lidinājās, pēc visa spriežot, dzīvs, kāds viņam pilnīgi nepazīstams kukainis, kura spārni vizēja visās varavīksnes krāsās. Pēkšņi durvīm pa kreisi pārslīdēja kāda ēna, kas lika viņam atkal pievērsties šīs pasaules lietām. Sinbads, «Karalienes» kaķis, graciozi uzlēca uz vienas no kastēm un apsēdās, uzmanīgi vērodams kravas uzrauga palīgu.

No visiem Zemes dzīvniekiem kaķu dzimtas pārstāvji bija vispiemērotākie ce'ļojumiem kosmosā kopā ar cilvēku. Tie panesa paātrinājumu, brīvo kritienu un visas pārējās zvaigžņu lidojuma neērtības, turklāt tik viegli, ka par viņu dzimumu klīda savādas leģendas. Viena no tām vēstīja, ka Dorrtesiica felinus neesot cēlušies uz Zemes, bet palikuši dzīvi pēc kāda sen aizmirsta iebrukuma un ka zvaigžņu kuģos tie tikai atgriežoties savā bijušajā zelta laikmetā.

Tomēr Sinbads un citi viņa sugas pārstāvji uz kuģa pildīja noteiktas funkcijas un neēda maizi veltīgi. Kopā ar kravu kuģī mēdza nokļūt ne vien Zemes žurkas un peles, bet arī dīvaini radījumi no svešām pasaulēm, kurus dažkārt neatklāja nedēļām, pat tienešiem ilgi, līdz tie sāka saimniekot kādā attālā kuģa stūrī. Tie tad arī bija Sinbada pārziņā. Kad un kur viņš tos noķēra, komandas locekļi droši vien nekad neuzzinās, taču nogalināto līķi vienmēr tika nogādāti Van Raikam. Un lai nu kā, bet daži no ceļojumu laikā noķertajiem radījumiem tiešām bija ļoti neparasti!

Deins pastiepa roku, Sinbads laiski apošņāja viņa pirkstus un piemiedza aci. Viņš atzina šo jauno cilvēkveidīgo būtni. Deins pilnīgi likumīgi un ar pilnām tiesībām atradās šeit. Sinbads izstaipījās un viegli nolēca no kastes, lai dotos kārtējā apgaitā pa noliktavu. Pie kāda saiņa viņš uzkavējās ilgāk un tik pamatīgi to apošņāja, ka Deins jau gribēja to atvērt, lai dzīvnieks varētu izpētīt saturu tuvāk. Bet viņu iztraucēja attāls gongs, un Sinbads, kurš nekad nemēdza atstāt neievērotu aicinājumu uz maltīti, izjo- ņoja ārā; Deins viņam sekoja, protams, daudz cienīgākā gaitā.

Ne kapteinis, ne kravas uzraugs vēl nebija atgriezušies, un kopkabīnē joprojām valdīja tā pali atturīgā atmosfēra. Tā kā ostā atradās vēl divi brīvo tirgoņu kuģi, tad jebkura krava, kas ir pārāk maza, lai varētu iekārdināt kompāniju kuģus, būtu īsts ķēriens. Tomēr visi bija pārsteigti, kad virs viņu galvām iedegās ieejas lūkas signāluguns.

Stīns Vilkokss ar vienu lēcienu bija gaitenī, un Deins no viņa atpalika tikai par pāris sekundēm. Tā kā Dželiko un Van Raika nebija kuģī, Vilkokss formāli bija «Karalienes» komandieris, bet Deins, kā jau savas sekcijas pārstāvis, aizvietoja kravas uzraugu.

Trapa piekājē bija apstājies vagoniņš, kura vadītājs joprojām sēdēja pie pults. Bet pa trapu ieejas lūkai pašpārliecinātā gaitā tuvojās garš, kalsns, brūni iededzis cilvēks.

Viņš valkāja apdilušas rupjas ādas formas tērpu, rievota auduma bikses un korvalādas zābakus, kas sniedzās līdz augšstilbiem, — jaunu pasauļu izlūka apģērbu. Toties viņam nebija platmalainās cepures, kādas Deins bija redzējis pilsētā, bet metaplasta ķivere ar noņemamu nagu un piepūšamām austiņām īsviļņu uztvērējam — parastā Inspicēšanas dienesta darbinieka galvassega.

— Kapteinis Dželiko? — balss bija skarba, autoritatīva kā cilvēkam, kurš radis pavēlēt un kura pavēlēm citi bez ierunām paklausa.

Astrogators papurināja galvu.

— Kapteinis ir pilsētā, ser.

Svešinieks brīdi vilcinājās, bungodams ar pirkstiem pa savu plato, kabatām nosēto jostu. Bija skaidri redzams, ka kapteiņa prombūtne viņu kaitina.

— Kad viņš atgriezīsies?

— Nezinu, — Vilkoksa balss neskanēja draudzīgi. Acīmredzot apmeklētājs viņā neizraisīja simpātijas.

— Vai jūsu kuģi var nofraktēt? — nepazīstamais uzdeva pārsteidzošu jautājumu.

— Jums jārunā ar kapteini… — Vilkokss vēl vēsāk atteica.

Svešinieka pirksti sāka vēl ātrāk bungot pa jostu.

— Labi! Es runāšu ar kapteini! Kur viņš ir — vai to jūs man varat pateikt?

«Karalienei» tuvojās vēl kāds vagoniņš, un tā vadītāju pēc masīvā ķermeņa nevarēja sajaukt ne ar vienu citu. Uz kuģa atgriezās Van Raiks. Ari Vilkokss bija viņu ievērojis.

— Tūlīt uzzināsiet. Tas ir mūsu kravas uzraugs…

— Tā… — svešinieks uz trapa apsviedās. Viņa lokanais ķermenis pauda trenētību.

Deins kļuva nopietns. Sajā svešiniekā bija kaut kas intriģējošs. Viņš bija tērpies kā jaunu pasauļu izlūks, bet kustējās kā trenēts cīkstonis. Deina atmiņā atausa kāda aina — sporta laukums Birojā karstā vasaras pēcpusdienā. Sī rokas kustība no apakšas uz augšu … šis nodevīgais pleca saliekums … Sisvīrs bija forsbleiders, turklāt pieredzējis! Bet forsbleids bija aizliegts ar likumu — nevienai civilpersonai nebija atļauts iepazīties ar tā lietošanu.

Van Raiks apmeta līkumu stāvošajam vagoniņam, kas bija atvedis svešinieku, un savā parastajā smagnējā gaitā kāpa augšup pa trapu.

— Vai jūs kādu meklējat?

— Vai jūsu kuģi var nofraktēt? — vēlreiz jautāja svešais.

Van Raika kuplas uzacis noraustījās.

— Jebkurš tirgotājs vienmēr ir gatavs noslēgt labu darījumu, — viņš rāmi atbildēja. — Torson, — viņš šķila neievērojam svešinieka nepacietību, — dodies uz «Jautro zaļo putniņu» un palūdz kapteini Dželiko atgriezties kuģī…

Deins noskrēja pa trapu un iekāpa Van Raika vagoniņā. Iedarbinādams motoru, viņš pameta skatienu atpakaļ un redzēja svešinieku ieejam līdzi kravas uzraugam «Karalienē».

«Jautrais zaļais putniņš» bija pa pusei kafejnīca, pa pusei restorāns. Kapteinis Dželiko sēdēja pie galdiņa netālu no durvīm, sarunādamies ar tumšsejaino vīrieti, kurš bija piedalījies vairāksolīšanā par Limbo. Kad Deins ienāca tumšajā telpā, svešais tirgotājs noteikti pakratīja galvu un piecēlās. Kapteinis viņu nemēģināja aizturēt, vienīgi pabīdīja kausu kādu collu pa labi, pats saspringti vērodams šo kustību, it kā tā būtu kāda sarežģīta operācija, kas viņam jāapgūst.

— Ser… — Deins uzdrīkstējās uzlikt roku uz galdiņa, lai pievērstu sev uzmanību.

Kapteinis pacēla galvu un uzmeta Deinam drūmu, aukstu skatienu.

— Uz «Karalienes» ir kāds cilvēks, ser. Viņš jautāja, vai kuģi nevar nofraktēt. Misters Van Raiks mani sūtīja pēc jums…

— Nofraktēt? — kauss apgāzās un novēlās uz grīdas. Kapteinis Dželiko uzmeta uz galda vietējo monētu un jau bija ceļā uz durvīm. Deins steidzās nopakaļ.

Dželiko apsēdās pie vagoniņa vadības pults un no vietas uzņēma traku ātrumu, taču viņi vēl nebija sasnieguši ielas galu, kad kapteinis noņēma gāzi, un, kad vagoniņš piebrauca pie kuģa, neviens nebūtu varējis pateikt, ka viņi steigušies.

Pēc divām stundām apkalpe sapulcējās vēlreiz, lai dzirdētu jaunumus. Svešinieks apsēdās blakus Dželiko, un kapteinis paziņoja ļaudīm par necerēto veiksmi.

— Tas ir doktors Salzars Ričs, — viņš īsi iepazīstināja. — Viņš ir viens no Federācijas ekspertiem jautājumos par Priekšteču atstāto mantojumu. Puiši, šķiet, Limbo galu galā nebūt nav tāds izdedzis tuksnesis. Doktors saka, ka Inspicēšanas dienests esot norādījis kādu vietu ziemeļu puslodē, kur atrodas diezgan plašas drupas. Viņš ir nofraktējis «Karalieni», lai nogādātu turp savus ļaudis…

— Un, — ar labsirdīgu smaidu piebilda Van Raiks, — tas nekādā ziņā neliek šķēršļus mūsu tiesībām tirgoties. Mums būs izdevība arī izpētīt planētu.

— Kad mēs pacelsiinies? — gribēja zināt Johans Stocs.

— Kad jūs varat būt gatavs, doktor Rič? — Dželiko pievērsās arheologam.

— Tiklīdz jūs varēsit iekraut manus instrumentus un iekārtot manus ļaudis, kaptein. Es varu savas mantas atgādāt šurp tūlīt pat.

Van Raiks piecēlās.

— Torson, — viņš pasauca Deinu, — mēs sagatavosimies iekraušanai. Varat gādāt šurp savas mantas kaut vai tūlīt, doktor.