Sargasi kosmosā

2. PASAUĻU IZPāRDOšANA

Deins iegāja kravas uzrauga dienesta kabīnē. Cilvēks, kas tur sēdēja mikrofilmu kasešu un dažādas pieredzējušam tirgotājam nepieciešamas aparatūras ielenkumā, nepavisam neatbilda viņa priekšstatam. Pasniedzēji, kas lasīja lekcijas Birojā, bija gludi sasukājušies, labi ģērbti un ar savu ārieni maz atšķiras no veiksmīgiem Zemes ierēdņiem. Dažiem no viņiem, šķiet, vispār nebija nekā kopīga ar kosmosu.

Turpretī par Dž. Van Raika piederību Dienestam liecināja ne tikai formas tērps. Tas bija cilvēks ar plāniem, gandrīz baltiem matiem un drīzāk sarkanu nekā iedegušu seju. Turklāt viņš bija liela auguma — tiesa, ne resns, bet ražens, un aizpildīja katru sava mīkstā krēsla collu. Viņš vēroja Deinu ar miegainu vienaldzību; tikpat miegaini un vienaldzīgi Deina blenza liels svītrains runcis, kas zvilnēja uz nelielā galda, aizņemdams turpat vai trešo daļu no tā.

Deins sveicināja.

— Kravas uzrauga palīgs Torsons ieradies uz kuģa, ser! — viņš enerģiski noskaldīja, kā bija mācīts Birojā, un nolika uz galda žetonu. Bet viņa jaunais priekšnieks pat nepakustējās.

— Torsons… — nodunēja dobjš bass, kas šķita nākam nevis no platajām krūtīm, bet no dziļas mucas pašām dzīlēm. — Pirmais reiss?

— Ja, ser.

Runcis piemiedza aci un nožāvājās, bet Van Raiks joprojām vērās Deinā ar vērtējošu skatienu. Un tad …

— Labāk paziņojiet par savu ierašanos kapteinim un pierakstieties.

Tas arī bija viss. Nedaudz samulsis, Deins kāpa augšā uz vadības sekciju. Šaurajā gaitenī viņš piespiedās pie sienas, lai palaistu garām kādu virsnieku, kas steidzīgā soli nāca viņam no muguras. Tas bija tas pats inženieris sakarnieks, kurš bija pusdienojis kopā ar Ripu un Kamilu.

— Jauniņais? — tas bija vienīgais vārds, ko viņš izmeta līdzīgi impulsam sakaru aparatūrā.

— Jā, ser. Man jāpierakstās …

— Kapteiņa kabīne klāju augstāk, — un sakarnieks nozuda.

Deins nesteidzīgi sekoja viņam. Tiesa, «Karaliene» nebija nekāds kosmosa ceļu gigants, un tai, bez šaubām, trūka tā komforta un lieliskās apdares, ar kādu lepojās kompāniju kuģi. Bet Deins, pat iesācējs būdams, uzreiz pamanīja, kāda kārtība valda kuģa iekšienē. Lai gan «Karalienes» ārējais apvalks bija nodeldēts un tā izskatījās nožēlojama un noplukuši, iekšpusē viss spīdēja un laistījās — varēja redzēt, ka kuģis atrodas īstajās rokās. Deins sasniedza nākamo klāju un pieklauvēja pie pusatvērtajām durvīm. Pikta balss aicināja ienākt.

Pirmajā brīdī Deins apstulba — viņam likās, ka viņš nokļuvis Teraportas kosmozooloģiskajā dārzā. Šaurās kabīnes sienas 110 vienas vietas klāja attēli — bet kādi! Tur bija redzami ārpuszemes dzīvnieki, kurus viņš bij.a redzējis, un tādi, par kuriem tikai dzirdējis, juku jukām ar tādiem, ko, šķiet, varēja ieraudzīt tikai visšausmīgākajos murgos. Nelielā krātiņā, kas šūpojās zem griestiem, sēdēja zils radījums, kas varēja būt vienīgi visneiedomājamākais krupja un papagaiļa sajaukums — ja vien eksistēja krupji ar sešām kājām, no kurām divas beidzās ar nagiem. Radījums paliecās uz priekšu, ieķērās ar nagiem krātiņa režģos un aukstasinīgi uzspļāva Deinam.

Pārsteigtais Deins stāvēja kā zemē ieiniets, līdz viņu atsauca īstenībā griezīgs uzkliedzicns:

— Nu, kas par lietu?

Deins ar steigu novērsa skatienu no zilā briesmoņa un palūkojas uz cilvēku, kas sēdēja zem krātiņa. Kapteinim galvā bija formas cepure, zem tās spraucās ārā sirmi mati. Rupjos sejas vaibstus vēl papildi- nāja rēta, kas šķērsoja vaigu, — tāda varēja palikt tikai pēc blastera radīta apdeguma. Kapteiņa skatiens bija tikpat auksts un valdonīgs kā viņa zilā gūstekņa ačeles.

Deins beidzot atguva valodu.

— Kravas uzrauga palīgs Torsons ieradies uz kuģa, ser! — viņš atkal pasniedza žetonu.

Kapteinis Džcliko to nepacietīgi paķēra.

— Pirmais reiss?

Deinam vēlreiz bija jāatbild apstiprinoši. Viņš sa- drūmis nodomāja — daudz labāk būtu, ja viņš varētu sacīt «Desmitais!».

Sajā brīdī zilais radījums izgrūda ausis plosošu kliedzienu. Kapteinis atzvēlās krēslā un uzsita ar roku pa krātiņa dibenu. Tā iemītnieks tūlīt apklusa un ņēmās spļaudīties. Tad kapteinis iemeta žetonu kuģa reģistratorā un nospieda pogu. Nu Deinj,varēja uzelpot — tagad tas bija oficiāli nokārtots, viņš bija ieskaitīts apkalpē, un viņu vairs no «Karalienes» nepadzīs.

— Starts astoņpadsmitos nulle nulle, — kapteinis sacīja. — Ejiet, uzmeklējiet savu kabīni.

— Jā, ser, — Deir.s pareizi saprata, ka viņš var būt brīvs, un sveicināja, priecīgs, ka ticis ārā no kapteiņa Dželiko zvērnīcas — kaut arī dzīvs bija tikai viens tās iemītnieks.

Kāpdams lejup uz kravas sekciju, Deins prātoja, no kādas dīvainas pasaules gan nācis šis zilais radījums un kāpēc kapteinis tam tik ļoti pieķēries, ka vadā to līdzi «Karalienē». Pēc viņa domām, šajā būtnē nebija nekā tāda, kas varētu izraisīt simpātijas.

Krava, kas «Karalienei» bija jānogādā uz Naksosu, jau bija iekrauta. Ejot garām tilpnei, Deins redzēja, ka lūkas ir aizplombētas. Tātad šajā ostā viņam dienesta pienākumu vairs nebija. Atlikušo brīvo laiku varēja izmantot, lai iepazītos ar nelielo kabīni, kuru viņam bija ierādījis Rips Senons, un iekravāt skapīti nedaudzās mantas.

Birojā Deinam bija tikai piekaramā gulta un skapītis, tāpēc šī telpa viņam likās ērta un plaša. Kad atskanēja signāls piesprādzēties un sagatavoties startam, viņš jau bija pilnīgi atguvis dzīvesprieku, ko Arturs Sendss viņam bija draudējis atņemt.

Viņi jau atradās kosmosā, kad Deins iepazinās ar pārējiem apkalpes locekļiem. Bez kapteiņa Dželiko vadības sekcijā uzturējās arī Stīns Vilkokss, kalsns skots, nedaudz pāri trīsdesmitiem, kurš pirms pāriešanas uz Tirdzniecības floti bija kalpojis Galaktikas Inspicēšanas dienestā un tagad bija astrogators. Sajā sekcijā ietilpa arī inženieris sakarnieks marsietis Tans Ja un Rips — astrogatora palīgs.

Dzinēju sekcija arī bija tikpat daudz cilvēku. Priekšnieks tur bija Johans Stocs, kluss, jauns vīrietis, kurš acīmredzot neinteresējās ne par ko citu, kā vien par saviem dzinējiem (no skopās informācijas, ko Deins bija saņēmis no Ripa, viņš uzzināja, ka Stocs ir savā ziņā ģeniāls mehāniķis un būtu varējis sameklēt labāku vietu nekā uz novecojušās «Karalienes», bet izšķīries palikt un, pieņemt tās izaicinājumu). Štoca palīgs bija nevainojami ģērbtais, gandrīz vai švītīgais Kamils. Deins drīz saprata, ka «Karaliene» neved pilnu kravu, — tāpēc arī Kamilām pie tāda priekšnieka kā Stocs, neraugoties uz klīrību, izdevās tikt galā ar saviem pienākumiem. Divi pārējie dzinēju sekcijas locekļi veidoja pārsteidzošu kombināciju, kas atgādināja zvaigžņu pāri gigants — punduris.

Karls Kosti bija masīvs, neveikls vīrs, līdzīgs lācim, bet darbā ar dzinējiem izveicīgs un precīzs kā labi noregulēta mehānisma mezgls. Ap viņu burtiski kā muša ap vērsi šaudījās viņa tiešs pretstats — mazais Džespers Vīkss, kura kalsnā seja uz Venēras bija tā izbalējusi, ka pat kosmiskie stari nespēja tai piedot dabisku brūnumu.

Arī Deina kolēģi, kas bija apmetušies uz kravas klāja, bija savdabīga kompānija. Tur bija pats priekšnieks Van Raiks, tik kompetents visās lietās, kam bija kāds sakars ar viņa sekciju, ka varētu aizstāt skaitļojamo mašīnu. Deins pastāvīgi juta godbijību pret viņu — šķita, ka brīvajā tirdzniecībā nav tādu sīkumu, kurus Van Raiks nepārzinātu visā pilnībā, un, ja viņš kādreiz padzirdēja kaut ko jaunu, tad tas uz visiem laikiem nogūlās viņa apbrīnojamajā atmiņas glabātavā. Bet arī Van Raikam bija sava vārīgā viela — viņš pastāvīgi lepojās ar to, ka viņa ciltskoks aizsākas tālā senatnē, kad kuģi vēl peldēja tikai pa vienas planētas ūdeņiem, un ka viņš cēlies no ģimenes, kura nodarbojusies ar tirdzniecību no burinieku laikiem līdz zvaigžņu kuģu ērai.

Diviem pārējiem, kas ietilpa sekcijā, ar kravu bija tikai daļējs sakars. Tie bija ārsts Kreigs Tau un stjuarts Frenks Mura. Tau Deins bija šad tad saticis darba laikā, bet Mura bija tik ļoti pieķēries savai kambīzei un darbam, ka pārējie viņu redzēja reti.

Jaunais kravas uzrauga palīgs vaiga sviedros strādāja nelielajā kravas sekcijas stūrītī, kas viņam bija atvēlēts, lai pārbaudītu dokumentāciju. Van Raiks nereti viņu neoficiāli, tomēr nesaudzīgi pārbaudīja, un Deins ar šausmām pārliecinājās, cik daudz viņa zinašanās vēl ir baltu plankumu. Drīz vien viņš vairs tikai kautrīgi brīnījās, kā gan kapteinis Dželiko viņu vispār pieņēmis uz kuģa, piekrītot Psihologa lēmumam. Bija pārāk acīm redzams, ka ar savam ārkārtīgi trūcīgajām zināšanām viņš pašreiz vairāk traucē nekā palīdz.

Starp citu, Van Raiks nebija tikai faktu un skaitļu mašīna, bet arī lielisks stāstnieks, un, kad viņš uzsaka kādu no savām leģendām, visi klausījās kā apburti. Tikai viņš vienīgais prata visos sīkumos attēlot baismīgo leģendu par «Jauno cerību» — kuģi, kas, bāztin piebāzts ar bēgļiem, startējis no Marsa sacelšanās laikā un atkal redzēts tikai pēc gadsimta. «Jauna cerība» pastāvīgi krīt tukšumā, tās priekšgalā deg nelaimi vēstošas mirušas sarkanas ugunis, un glābšanās lūkas ir cieši aizplombētas; neviens nekad nav mēģinājis uz šī kuģa uzkāpt, neviens nav mēģinājis to glābt, jo to redzējuši tikai tie kuģi, kas paši nokļuvuši briesmās. Tāpēc izteiciens «redzēt «Jauno cerību»» kļuvis par nelaimes simbolu.

Cits nostāsts vēstīja par «čukstētājiem», kuru sirēnām līdzīgās balsis dzird kosmonauti, kas pārāk ilgi uzturējušies kosmosā. Par «čukstētājiem» bija radušies daudzi mīti. Van Raiks varēja nosaukt arī cilvēkus — zvaigžņu ceļu pusdievus. Tā, piemēram, viņš pastāstīja par Senfordu Džonsu, pirmo cilvēku, kurš bija uzdrošinājies doties Galaktikā; viņa pazudušais kuģis pēkšņi bija izniris no hipertelpas Sīriusa apkaimē trīssimt gadus pēc tam, kad bija atstājis Zemi, un pilota mūmijā pārvērties ķermenis joprojām sēdējis pie nosarmojušā vadības paneļa. Tagad Senfords Džonss pieņemot uz sava rēgu kuģa «Komija» visus kosmonautus, kuri gājuši bojā, pildot dļļfiesta pienākumus. Jā, Van Raiks savam jaunajam pluīgam par kosmosu pavēstīja daudz ko…

Ceļojums uz Naksosu bija pavisam parasts. Un šī nomaļā pasaule arī pārāk atgādināja Zemi, lai izraisītu ziņkāri. Tomēr atļauju izkāpt uz planētas Deins nedabūja. Van Raiks uzdeva viņam vadīt izkraušanu. Un tagad izrādījās, ka ne velti viņš visas šīs dienas bija studējis kravas dokumentāciju, — atrast tilpnē jebkuru kravu viņam nesagādāja nekādas grūtības.

Van Raiks ar kapteini aizgāja. Turpmākais «Karalienes» reiss bija atkarīgs no viņu abu nojautas un rnākas slēgt darījumus. Neviens brīvo tirgoņu kuģis neuzkavējās ostā ilgāk, nekā bija nepieciešams, lai izkrautu kravu un uzņemtu jaunu.

Nākamās dienas pēcpusdienā Deinam nebija ko darīt. Nedaudz nomākts, viņš kopā ar Kosti slaistījās gar ieejas lūku. Neviens no «Karalienes» ļaudīm nebija aizgājis uz provinces pilsētiņu, kas pletās aiz lidlauka un ko ieskāva koki ar sarkanīgi dzeltenu lapotni, jo kuru katru bridi varēja sākties iekraušana, bet lidostas strādnieki svinēja kaut kādus vietējos svētkus un nestrādāja. Tā Deins un dzinēju mehāniķis vienlaikus ieraudzīja īrēto vagoniņu, kurš ar pilnu ātrumu drāzās šurp pa lidlauku.

Saceldams veselu putekļu mākoni, tas izdarīja pagriezienu un, riteņiem slīdot, nobremzēja pie trapa. Kapteinis Dželiko izlēca no mašīnas un sasniedza lūku, vēl pirms Van Raiks bija paspējis izrausties no savas vietas pie stūres. Kapteinis pagriezās pret Kosti un izmeta:

— Visiem sapulcēties kopkabīnē!

Deins pārlaida skatienu lidlaukam, domādams ieraudzīt vismaz vadu policistu. Abi priekšnieki bija atgriezušies tāda ātrumā, it kā nekavējoties vajadzētu laisties lapās. Bet viņš redzēja tikai savu šefu oa- rastajā cienīgajā solī kāpjam augšup pa trapu. 1m- klāt Van Raiks svilpoja — ka Deins jau bija ievērojTS, tā bija pazīme, ka, pēc viņa domām, viss kārtībā. Lai kādus jaunumus pavēstītu kapteinis, kravas uzraugs tos uzskatīja par labiem.

Dažas minūtes vēlāk Deins iespraucās šaurajā kop- kabīnē un kā jau iesācējs un jaunākais apkalpē palika stāvot pie durvīm. Bija sapulcējies viss kuģa personālsastāvs no Tau līdz mūžīgi iztrūkstošajam Muram, un visu uzmanība bija pievērsta kapteinim Dželiko, kurš sēdēja nelielā galda galā, ar pirkstu galiem glaudīdams veco apdeguma rētu uz vaiga.

— Nu, kaptein, kādi dārgumi mums šoreiz trāpījušies? — Stīns Vilkokss uzdeva jautājumu, kas bija uz mēles visiem klātesošajiem.

— Inspicēšanas dienesta ūtrupe! — izšāva Dželiko, it kā nevarētu vairs ilgāk izturēt.

Kāds iesvilpās, kāds cits noelsās. Deins mirkšķināja acis — viņš vēl bija pārāk zaļš, lai uzreiz saprastu lietas būtību. Bet, kad paziņojuma jēga nonāca līdz viņa apziņai, viņu pārņēma drudžains satraukums. Inspicēšanas dienesta ūtrupe — brīvajam tirgonim to gadās pieredzēt varbūt reizi mūžā. Un tieši šādās ūtrupēs var iegūt bagātību.

— Kas ies uz pilsētu? — mehāniķis Stocs, piemiedzis acis, gandrīz apsūdzoši vērās kapteinī.

Dželiko paraustīja plecus.

— Tie paši, kas vienmēr. Bet mēs esam veikuši garu ceļu, un vairāksolīšanā tiek pārdotas četras D klases planētas…

Deins ātri novērtēja situāciju. Kompānijas automātiski izķers A un B klases planētas, bet par C klasi notiks cīņa. Toties četras jaunatklātās D klases planētas… Federālās cenas par tirdzniecību ar šādām planētam brīvajiem tirgoņiem bija pa kabatai. Bet vaip «Karaliene» spēs piedalīties vairāksolīšanā? Pilnīgs monopols tirdzniecībā ar jaunatklātu pasauli uz

pieciem vai desmit gadiem nodrošinātu viņiem visiem labklājību — ja vien paveiktos.

— Cik mums ir seifā? — Tau jautāja Van Raikam.

— Kad mēs saņemsim čeku par pēdējo kravu un samaksāsim par stāvvietu ostā, tad… Bet kā ar pārtiku, Frenk?

Varēja redzēt, ka mazais kalsnais stjuarts galvā izdara aprēķinus.

— Vajadzīgs apmēram tūkstotis, lai atjaunotu krājumus, — tad pietiks… ja vien negadīsies reiss uz pašu nomali…

— Labi, Van, — sacīja Dželiko, — atskaitiet šo tūkstoti. Cik mēs varam tādā gadījumā solīt?

Kravas uzraugam nevajadzēja meklēties papīros — arī šie skaitļi, tāpat kā daudzi citi, glabājās viņa apbrīnojamajā atmiņā.

— Divdesmit piecus tūkstošus… varbūt vēl simtus sešus varēs sagrabināt.

Iestājās klusums. Neviens Inspicēšanas dienesta ūtrupnieks, protams, nepiekritīs šādai summai.

Tad ierunājās Vilkokss.

— Kāpēc ūtrupe notiek šeit? Naksosa taču nav administratīvais centrs.

«Tiešām dīvaini,» nodomāja Deins. Viņš nekad agrāk nebija dzirdējis, ka ūtrupe notiktu uz kādas planētas, kura nebūtu vismaz sektora centrs.

— Pārāk ilgi aizkavējies Inspicēšanas dienesta kuģis «Rimbolds», — apātiski atteica Dželiko. — Visiem kuģiem dota pavēle pārtraukt reisus un doties kosmosā to meklēt. Sis kuģis — «Grizvolds» — devās uz tuvāko planētu, lai sarīkotu ūtrupi. No likumības viedokļa viss kārtībā …

Van Raika resnie pirksti bungoja pa galda virsmu.

— Ieradušies kompāniju aģenti. Bet brīvo tirgoņu ostā bez mums ir vēl tikai divi. Ja līdz pulksten sešpadsmitiem neieradīsies vēl kuģi no citām planētām, šīs četras pasaules būs jāsadala starp mums trim. Kompānijas D klases planētas neinteresē — to aģentiem ir doti norādījumi vairāksolīšanā par tām nepiedalīties.

— Paklausieties, ser, — ierunājās Rips. — Sie divdesmit pieci tūkstoši… Vai tajos ietilpst arī mūsu algas?

Kad Van Raiks pakratīja galvu, Deins pēkšņi apjauta, kāds priekšlikums Ripām padomā. Brīdi viņš jutās aizvainots. Prasīt, lai viņš liek uz spēles samaksu par veselu reisu — un viņš bija pārliecināts, ka tieši tā arī būs —, taču bija gatavais neprāts! Bet Deins saprata, ka viņam nepietiks drosmes arī balsot pret…

— Un kopā ar algām? — klusi, nepaceļot balsi, vaicāja Tau.

— Apmēram trīsdesmit astoņi tūkstoši…

— Vienalga, pārāk maz Inspicēšanas dienesta ūtrupei, — Vilkokss neslēpa šaubas.

— Gadās tomēr, ka notiek brīnumi, — aizrādīja Tans Ja. — Es uzskatu, ka jāpamēģina. Ja neveiksies, mēs taču nebūsim neko zaudējuši…

Tika vienbalsīgi nolemts, ka «Karalienes» apkalpe pievieno savas algas pamatkapitālam, bet varbūtējie ienākumi tiks sadalīti proporcionāli summai, kādu katrs ieguldījis. Par solītāju vienprātīgi ievēlēja Van Raiku. Tā kā neviens no apkalpes locekļiem nevēlējās palikt malā, kapteinis Dželiko piekrita noīrēt kuģim sargu, un komanda pilnā sastāvā devās izmēģināt laimi.

Krēsla Naksosā iestājās agri, un gaiss te, tālu no degvielas izgarojumu pilnā lidlauka, bija piesātināts ar ziedu aromātu, kas Zemes iedzīvotājam likās pārāk stiprs. Tā bija tipiska nomales pilsētiņa, kurā no vienas vietas mirgoja trokšņainu kafejnīcu

ugunis. Bet «Karalienes» ļaudis devās tieši uz tirgus laukumu, kur bija jānotiek ūtrupei.

Uz ļodzīgas platformas no tukšām kastēm stāvēja vairāki cilvēki — divi Inspicēšanas dienesta zilganzaļajos formas tērpos, kāds pilsētnieks rupjas ādas un auduma apģērbā un policists melnā mundierī ar sudraba rotājumiem. Lai gan Naksosa bija mazapdzīvota nomales pilsētiņa, formalitātes šeit ievēroja stingri.

Ne visi sapulcējušies valkāja Tirdzniecības flotes brūnos formas tērpus. Pavērot neparasto skatu bija atnākuši arī vairāki pilsētnieki. Deins pūlējās pārnēsājamo lukturu vājajā gaismā saskatīt konkurentu nozīmes. Jā, bija ieradies «Intersolara» aģents, un nedaudz pa kreisi varēja saredzēt «Kombaina» trīskāršo apli.

Vispirms pārdeva A un B klases planētas, kuras Galaktikas Inspicēšanas dienests bija atklājis nesen, bet uz kurām jau bija augsti attīstīta civilizācija un kuras varbūt pat nodarbojās ar starpplanētu tirdzniecību savās sistēmās. Tās bija planētas, ar kurām kompānijām bija izdevīgi tirgoties. Uz C klases planētām kultūra bija atpalikušāka, un tirdzniecība ar tām bija riskantāka, tāpēc pieprasījums pēc šīm planētām bija mazāks. Bet D klases planētas, uz kurām bija sastopamas tikai visprimitīvākās saprātīgās būtnes, vai ari tādu tur vispār nebija, «Karalienei» bija vispieejamākās.

— Kouforts ir te… — Vilkokss pačukstēja kapteinim, un Deins dzirdēja viņu par atbildi īgni kaut ko atrūcam.

Deins vērīgāk ielūkojās trokšņainajā pūlī. Kurš no kosmonautiem bez kompāniju nozīmēm un uzšuvēm varētu būt leģendārais brīvo tirgoņu princis, cilvēks, kuram tik pasakaini veicās, ka par viņu runāja visās zvaigžņu trasēs? Tomēr viņam to neizdevās uzminēt.

Kāds no Inspicēšanas dienesta virsniekiem pienāca pie platformas malas, un troksnis pieklusa. Viņa pavadonis turēja rokās kasti ar aizzīmogotām paketēm, kurās bija mikrofilmas ar jaunatklāto planētu koordinātēm un aprakstiem.

Izsole sākās ar A klasi. Tādu planētu bija pavisam trīs, un «Kombaina» aģents divas no tām nocēla «Intersolara» solītājam. Toties «Intersolars» revanšējās B klasē, iegūdams abas planētas. Cita kompānija, kas specializējās atpalikušu pasauļu apgūšanā, sagrāba četras C klases planētas. Un tad nāca D klase… ^.f

«Karalienes» ļaudis lauzās uz priekšu, līdz kopā ar saujiņu savu neatkarīgo amata brāļu nokļuva pie pašas platformas.

Rips piegrūda ar īkšķi Deinam pie sāniem un tikai ar lūpām vien izveidoja vārdu:

— Kouforls!

Slavenais brīvais tirgonis bija pārsteidzoši jauns. Viņš vairāk atgādināja nepiekāpīgu policistu nekā tirgotāju, un Deins ievēroja, ka viņš nēsā blastcru, kas tik labi piegulēja gurniem, it kā īpašnieks nekad no tā nešķirtos. Bet citādi, kaut gan klīda baumas par viņa veiksmīgajiem darījumiem, ar savu ārieni Kouforts maz atšķīrās no citiem brīvajiem tirgoņiem. Viņš nedižojās ar rokassprādzēm, gredzeniem vai auskaru vienā ausī, ar ko mēdza plātīties daži turīgie tirgoņi, un viņa formas tērps bija tikpat vienkāršs un apnēsāts kā tas, ko valkāja Dželiko.

— Četras D klases planētas… — Inspicēšanas dienesta virsnieka balss atkal pievērsa Deina uzmanību notiekošajam. — Numurs viens — Federācijas noteiktā minimālā cena — divdesmit tūkstošu…

«Karalienes» apkalpe korī nopūtās. Te nebija vērts mēģināt. Ja jau minimums bija tik augsts, viņiem būtu jāizstājas no solīšanas, pat lāgā to neuzsāku- šiem. Deinam par izbrīnu, arī Kouforts nesolīja, un planētu ieguva kāds nomales tirgotājs par piecdesmit tūkstošiem.

Bet, kad pienāca kārta nākamajai planētai, Kouforts atdzīvojās un ātri vien atstāja pārējos klātesošos aiz sevis, piesolīdams gandrīz simt tūkstošus. Šķita, ka neviens nevarētu zināt, kādu informāciju satur katra no šīm paketēm, bet tagad ļaudis sāka domāt, vai tikai Koufortam kāds nav iepriekš kaut ko pačukstējis.

— Trešā D klases planēta — Federācijas noteiktā minimālā cena — piecpadsmit tūkstošu …

Tas jau bija kaut kas! Deins bija pārliecināts, ka Van Raiks uz to ielaidīsies. Tā arī bija, līdz Kouforts viņu pārspēja, pārlēkdams uzreiz no trīsdesmit tūkstošiem uz piecdesmit tūkstošiem. Tagad atlika tikai viena iespēja. «Karalienes» ļaudis saspiedās kopā aiz Van Raika, it kā atbalstīdami viņu cīņā uz dzīvību vai nāvi.

— Ceturtā planēta, D klase — Federācijas noteiktā minimālā cena — četrpadsmit tūkstošu …

— Sešpadsmit… — Van Raika balss noslāpēja paziņojumu.

— Divdesmit…

Tas nebija Kouforts, bet kāds tumšsejains, nepazīstams vīrs.

— Divdesmit pieci… — Van Raiks neatlaidās.

— Trīsdesmit… — sāncensis steidzīgi nobēra.

— Trīsdesmit pieci! — Van Raika balss skanēja pašpārliecināti, it kā viņa rīcībā būtu Kouforta kapitāli.

— Trīsdesmit seši… — tumšsejainais tirgonis kļuva piesardzīgs.

— Trīsdesmit astoņi! — Van Raiks solīja pēdējo reizi.

Atbildes nebija. Deins, pavēries apkārt, redzēja

Koiifortu pasniedzam čeku un saņemam savas divas paketes. I

Pirmajā brīdī «Karalienes» ļaudis gandrīz neticēja savai laimei. Tad Kamils izgrūda prieka saucienu, un nosvērtais Vilkokss sita kapteinim uz pleca, kamēr Van Raiks devās saņemt pirkumu. Viņi steidzīgi izgāja uz ielas un sakāpa vagoniņā. Visiem prātā bija viena doma — ātrāk atgriezties kuģī un uzzināt, ko viņi nopirkuši.