Nogrimusī pasaule

6.Nogremdētais šķirsts

Divi vīri āttri kustējās pa klāju, mīkstajās kurpēs ieauto kāju soļi nebija sadzirdami. Virs tumšās lagūnas virsmas pletās baltas pusnakts debesis, pāris nekustīgu gubu mākoņu atgādināja aprimušus burukuģus. Virs ūdens virmoja klusas naksnīgo džungļu skaņas — reižu reizēm iebul-durējās kāds mērkaķītis vai savā mājoklī kādā biroja ēkā iekliedzās iguāna. Virs ūdens lidinājās milzīgi kukaiņu bari, kurus laiku pa laikam iztraucēja kāds vilnis, kas atsitās pret slīpajām pontonlaivas malām.

Izmantodams viļņus, Keranss sāka nocelt no pāļiem tauvas, ar kurām bāze bija pievienota pie stacijas. Stacija sāka lēni griezties, un Keranss bažīgi palūkojās uz tumšo bāzes korpusu. Pakāpeniski skatienam pavērās trīs helikoptera lāpstiņas, un tad parādījās arī aizmugures rotors. Viņš bridi pagaidīja, līdz Bodkins no labā borta tiltiņa signalizēja, ka viss ir kārtībā, un tad ķērās pie pēdējās tauvas.

Tā bija nospriegojusies, un Keransam nācās vairākas minūtes pūlēties, līdz viņš nocēla metāla tauvas cilpu no pāļa gala. Katrs vilnis mazliet sašķieba staciju, un pēc tam sašķiebās ari bāze, tādējādi Keransam radās iespēja pavilkt cilpu pāris collu uz augšu. Viņš dzirdēja nepacietīgos Bod-kina čukstus viņi bija apgriezušies par simt astoņdesmit grādiem un

atradās ar seju pret lagūnu. Vienīgā gaisma plūda no Beatrises dzīvokļa loga. Keranss beidzot nocēla cilpu un iemeta smago metāla tauvu ūdenī, kas atradās trīs pēdas zemāk. Tauva aizpeldēja uz bāzes korpusa pusi.

Kad milzīgais bāzes korpuss bija atbrīvojies no piekabinātās stacijas svara, smaguma centrs pārvietojās uz helikopteru, kas atradās uz augšējā klāja. Korpuss par pieciem grādiem nosvērās no vertikālās līnijas, tomēr tūlīt pēc tam sāka pakāpeniski atgūt līdzsvara stāvokli. Kādā kajītē iedegās gaisma, taču pēc dažām minūtēm tā nodzisa. Keranss satvēra ķeksi, kas atradās uz klāja viņam aiz muguras. Atklātā ūdens zona paplašinājās -sākumā līdz divdesmit, pēc tam līdz piecdesmit jardiem. Lagūnai cauri plūda pastāvīga lēna straume, tai vajadzēja viņus aiznest līdz iepriekšējai enkurvietai.

Viņi centās turēt staciju tālāk no ēkām un lēni virzījās uz priekšu, pa ceļam aizķerdami mīkstos paparžkoku zarus, kas liecās ārā pa logiem. Drīz vien viņi bija nobraukuši divsimt jardu. Pie kāda ieloka straume kļuva vājāka, un viņi beidzot apstājās šaurā līcī, kas bija apmēram simt kvadrātpēdu liels.

Keranss pārliecās pāri margām. Cauri tumšajam ūdenim divdesmit pēdu dziļumā viņš saskatīja nelielu kinoteātri. Laimīgā kārtā uz tā jumta nebija ne lifta šahtu, ne arī ugunsdzēsēju lūku. Pamājis ar roku Bodkinam, kurš stāvēja uz augšējā klāja, Keranss izgāja cauri laboratorijai un gar paraugu traukiem un izlietnēm nonāca pie kāpnēm, kas veda uz pontoniem.

Pontonu pamatnē bija iebūvēts tikai viens noslēdzošais krāns. Kad viņš pagrieza rokratu, viņa kājas apšļāca spēcīga auksta, putojoša ūdens šalts. Kad viņš atgriezās uz apakšējā klāja, lai pēdējo reizi pārbaudītu laboratoriju, telpā ūdens jau sniedzās līdz potītēm. Keranss ātri izlaida mērkaķīd no velkmes skapja un izstūma kuplastaino zvēriņu pa logu. Stacija laidās lejup gluži kā lifts. Līdz viduklim ūdenī Keranss aizbrida pie kāpnēm un uzkāpa augšstāvā, kur Bodkins sajūsmināts vēroja apkārtējo biroja ēku logus paceļamies uz augšu.

Viņi iekārtojās apmēram trīs pēdas dziļāk par klāja līmeni uz plakana ķīļa, no kura bija ērta pieeja labā borta tiltiņam. Lejā laboratorijā bija dzirdama ūdens burbuļošana retortēs un stikla laboratorijas traukos, un viņi redzēja putojošu reaģentu plankumu izplūstam pa laboratorijas logu.

Keranss vēroja spilgti zilos burbuļus izbalojam un izšķīstam apkārtējā ūdenī, domādams par milzīgo programmas grafiku pusloku, kas, viņam izejot no laboratorijas, jau mirka ūdenī. Tas bija kā lielisks, gandrīz teatrāls komentārs par tiem biopsihiskajiem mehānismiem, kurus viņi vēlējās aprakstīt, un laikam gan simbolizēja visus sarežģījumus, kas viņus gaidīja tagad, kad viņš un Bodkins bija izlēmuši palikt šeit. Tagad viņi bija nonākuši aqua incognita un varēja vadīties rikai pēc dažiem praksē apgūtiem principiem.

Keranss paņēma papīra lapu, kas bija atradusies viņa kajītes rakstāmmašīnā, un piesprauda to pie kambīzes durvīm. Bodkins parakstīja viņu paziņojumu, tad abi vīri atkal izgāja uz klāja un nolaida ūdenī Keransa katamarānu.

Ievilkuši trapu, viņi lēni airējās pāri tumšajam ūdenim un drīz pazuda tumšzilajā ēnā, kas klāja lagūnas krastu.

Helikoptera lāpstiņu saceltā gaisa plūsma saviļņoja peldbaseina virsmu, lāpstiņas sapinās audekla nojumē, un helikopters, apdullinoši rēkdams, riņķoja virs iekšējā pagalmiņa, meklēdams vietu, kur nosēsties. Keranss smaidīja, pa žalūzijām aizklātajiem viesistabas logiem vērodams notiekošo. Viņš un Bodkins bija sakrāvuši milzīgu benzīna mucu kaudzi, Keranss bija pārliecināts, ka šī kaudze atturēs pilotu nolaisties. Pāris mucu nokrita no kaudzes un ieripoja baseinā. Helikopters pacēlās augstāk, bet tad atkal nolaidās zemāk un ieņēma stabilu stāvokli.

Seržants Deilijs pagrieza korpusu tā, ka lūka atradās pretī viesistabas logiem, un lūkas durvis parādījās kalsnais Rigsa augums, divi kareivji viņu turēja. Rigss sāka kaut ko kliegt elektriskajā megafonā.

Beatrise Dāla, aizspiedusi ausis, pameta savu novērošanas posteni pie loga viesistabas otrā galā un pieskrēja pie Keransa.

Robert, viņš mēģina mums kaut ko pateikt.

Keranss pamāja ar galvu. Pulkveža balsi apslāpēja rotora rēkoņa. Rigss bija pabeidzis sakāmo, un helikopters devās atpakaļceļā pāri lagūnai, aiznesdams sev līdzi troksni un vibrācijas.

Keranss aplika roku Beatrisei ap pleciem, izjuzdams viņas kailās ādas gludo vēsumu.

Es domāju, ka mēs labi zinām, ko viņš mums gribēja pateikt.

Viņi izgāja iekšējā pagalmiņā. Bodkins bija iznācis no lifta šahtas un

kārtoja sagāztās mucas. Zem viņiem lagūnas pretējā krastā virs ūdens vīdēja nogremdētās izmēģinājumu stacijas augšējais klājs un tiltiņš, ap kuru peldēja simtiem piezīmju papīra lapu. Stāvēdams pie margām, Keranss ar roku rādīja uz dzelteno bāzes korpusu, kas bija noenkurots pie viesnīcas «Ritz», tālākajā no trim centrālajām lagūnām.

Pēc veltīgiem mēģinājumiem izcelt nogremdēto izmēģinājumu staciju Rigss saskaņā ar plānu bija pacēlis enkuru pulksten divpadsmitos, nosūtīdams kuteri uz dzīvojamo ēku, kurā, pēc viņa domām, slēpās abi biologi. Lifts nestrādāja, un kareivji atteicās kāpt pa kāpnēm līdz divdesmitajam stāvam — apakšējo stāvu kāpnēs jau bija apmetušās uz dzīvi dažas iguānas. Pēc tam Rigss bija mēģinājis tikt pie viņiem ar helikopteru. Tas nebija izdevies, un pašlaik Rigss demolēja viesnīcu «Ritz».

Paldies Dievam, ka viņš ir prom, — Beatrise dedzīgi iesaucās. Nezin kāpēc viņš man tik tiešām krita uz nerviem.

Tu to nepārprotami liki manīt. Brīnos, ka viņš tev nesadeva pa mizu.

Dārgumiņ, viņš bija neciešams. Visas tās stīvās manieres un pārģērbšanās pirms pusdienām džungļos. Pilnīgs pielāgošanās spējas trūkums.

Rigss bija labs cilvēks, — Keranss rāmi iebilda. — Viņš tiks ar visu galā.

Tagad, kad Rigss bija projām, Keranss atskārta, cik atkarīgs viņš visu

laiku ir bijis no Rigsa dzīvespriecīgās izturēšanās un labās omas. Ja nebūtu Rigsa, grupas morālā stāja būtu izirusi vienā mirklī. Atlika vien cerēt, ka Keransam izdosies saturēt kopā viņu trio ar tādu pašu pašapziņu un mērķtiecību. Lidera loma neapšaubāmi pienācās viņam: Bodkins bija pārāk vecs, bet Beatrise pārāk iegrimusi sevī.

Keranss paraudzījās termometrā, ko nēsāja uz rokas kopā ar pulksteni. Bija pusčetri, taču termometrs joprojām rādīja simt desmit grādu un saule gluži kā ar dūri dauzīja viņa muguru. Viņi pievienojās Bodkinam un iegāja viesistabā.

Atjaunodams apspriedi par rīcības plānu, ko bija pārtraukusi helikoptera ierašanās, Keranss sacīja: Bea, tvertnē uz tava jumta ir apmēram tūkstoš galonu degvielas. Ar to pietiek trim mēnešiem… ja kļūs vēl karstāks, diviem mēnešiem. Iesaku tev noslēgt pārējās dzīvokļa istabas un pārcelties uz šo telpu. Tā atrodas iekšējā pagalma ziemeļu pusē, un lifta šahta pasargās tevi no lietus, kad līdz ar dienvidu virziena vētrām sāksies an lietus sezona. Desmit pret vienu, ka guļamistabas sienās esošo logu slēģi un gaisa aizslēgi laidīs cauri ūdeni. Alan, cik ilgam laikam mums pietiks ēdamā, kas atrodas saldētavā?

Bodkins saviebās: — Tā kā lielākā daļa jēra mēļu želejā jau ir apēsta, jāatzīst, ka krājumi galvenokārt sastāv no konservētas liellopu gaļas, tādējādi varētu teikt, ka mums ēdamā pietiks nenoteiktam laikam. Tomēr, ja jūs tik tiešām plānojat ēst konservētu liellopu gaļu, mums tās pietiks sešiem mēnešiem. Es gan labprātāk ēstu iguānu gaļu.

— Nešaubos, ka iguānas labprāt ēstu mūsu gaļu. Labi, tas izklausās diezgan cerīgi. Līdz tam, kad ūdens līmenis sāks celties, Alans dzīvos stacijā, bet es — viesnīcā.

Beatrise no dīvāna devās pie bāra un izmeta: Jā, dārgumiņ. Aizveries. Tu sāc runāt tāpat kā Rigss. Tev nepiestāv militāras manieres.

Keranss izsmejoši salutēja un piegāja pie Ernsta gleznas, bet Bodkins pa logu lūkojās uz džungļiem. Abas ainavas aizvien vairāk sāka līdzināties viena otrai un tai trešajai — nakts ainavai, kura glabājās viņu apziņā. Viņi nekad neapsprieda savus sapņus — kopējo krēslas zonu, kurā viņi dzīvoja naktī gluži kā Delvo gleznas varoņi.

Beatrise bija apsēdusies uz dīvāna ar muguru pret Keransu, un viņš pēkšņi atskārta, ka pašreizējā grupas vienotība nevar pastāvēt ilgi. Beatrisei bija taisnība militārais izturēšanās veids viņam nepiestāvēja, jo viņš bija pārāk pasīvs un intraverts, pārāk nodarbināts pats ar sevi. Bez tam -tagad viņi iegāja jaunā zonā, kur nebija spēkā agrākās saistības un lojāli-tāles principi. Tagad, kad viņi bija pieņēmuši savu lēmumu, viņu agrākās saites jau sāka irt un lēmums dzīvot katram par sevi nebija tikai ērtību diktēts apsvērums. Lai cik ļoti viņam bija vajadzīga Beatrise Dāla, viņas personība tomēr apdraudēja absolūto brīvību, kas viņam bija nepieciešama. Galu galā katram no viņiem nāksies pašam lauzt savu taku laika džungļos, lai pazustu uz neatgriešanos. Kaut arī viņi varētu nejauši satikties lagūnās vai izmēģinājumu stacijā, īstā tikšanās vieta būs tikai viņu sapņi.