Nogrimusī pasaule

11.«Balade par Kaulu kungu»

Pēc pusstundas Beatrise, Keranss un doktors Bodkins varēja iziet uz ielas. Visur joprojām skalojās lielas ūdens peļķes, kas satecēja no ēku pirmajiem slāviem, taču tās nebija dziļākas par divām līdz trim pēdām. Bija redzami līdz simt jardu gari, sausi ietvju posmi, daudzas ielas vispār bija pilnīgi sausas.

Uz ielu braucamās daļas mira zivis un vīta jūras augi. Notekas un ietves klāja melnu dubļu sanesas, taču, laimīgā kārta, noplūstošais ūdens sanesās bija izlauzis novadceļus.

Komanda atzimēja šo nolikumu baurojošā barā, Strengmens skraidīja sava baltajā uzvalka vīriem pa priekšu un tumšajās ielās izšāva krāsainas tignālraķetes. Priekšgala esošie, augstu paceltu, nesa ruma mučeli, bet pārējie pa gaisu draudīgi vicināja pudeles, mačetes un ģitāras. Kad Keranss palīdzēja Beatrisei nokāpt pa trapu, atskanēja pāris izsmejošu saucienu: «Kaulu kungs», bet tad trijotne lika pamesta klusumā, kas valdīja ari uz milzīgā, sausumā izmesta kuģa ar dzen ratu.

Keranss vadīja Bodkinu un Beatrisi pa ietvi uz tuvāko ēku pusi, nedroši veidaime* uz attālo džungļu apli, kas augstu gaisā tumsā slējās pret debesim ka izdzisuša vulkāna krātera mala. Viņi nonāca pie kāda milzīga kinoteātra ieejas durvīm. Uz flīžu grīdas vārgi raustījās jūraseži un jūras-gurķi, bijušajā biļešu kasē tagad ziedēja jūraszvaigznes.

Beatrise uzmeta uz rokas garo kleitas apakšmalu, un viņi lēni soļoja gar kinoteātriem, kafejnīcām, izpriecu arkādēm, kurās tagad mita vienīgi moluski. Tikuši līdz pirmajam stūrim, viņi iegriezās šķērsielā, lai aizbēgtu no laukumā valdošā dzīru trokšņa, un pa tumšajiem, pilošajiem kanjoniem devās rietumu virzienā. Laiku pa laikam gaisā švirkstēdama uzšāvās kāda signālraķete. Atstarodami spilgti sarkano un zilo gaismu, mirguļoja trauslie jūrassūkļi, kas karājās pie ēku durvīm.

Koventristrita, Heimārketa… Keranss lasīja uz sarūsējušajām plāksnītēm ielu nosaukumus. Viņi ātri paslēpās vārtu ejā, jo pamanīja Strengmenu kopā ar bandu raķešu gaismas un trokšņa pavadībā atgriežamies laukumā un kapājam ar maČetēm sapuvušos dēļus virs veikalu vitrīnām.

— Cerēsim, ka viņi atradis ko tādu, kas viņus nomierinās, Bodkins nomurmināja. Viņš ilgpilnām acīm vēroja mākoņaino apvārsni, it kā meklēdams dziļo, melno ūdeni, kas reiz bija pārklājis ēkas.

Vairākas stundas viņi kā vientuļi, eleganti spoki klaiņoja pa šaurajām ielām, retumis satikdami kādu dzīrojošās kuģa komandas locekli, kas piedzēries rikšoja pa brauktuvi, turēdams vienā rokā kādu izbalojuša apģērba gabala atlieku, bet otrā mačeti. Ielu krustojumos bija iekurti daži nelieli ugunskuri, un pāris viru sildījās pie posas liesmām.

Izvairīdamies no šie ugunskuriem, trijotne soļoja pa ieliņu mudžekli, virzīdamies uz bijušās lagūnas dienvidu krastu, kur tumsā slējās Beatrises dzīvojamā ēka. Augšstāva dzīvoklis pazuda starp zvaigznēm.

— Tev nāksies kājām uzkāpt līdz desmitajam stāvam, Keranss teica Beatrisei un norādīja uz biezu sanesu sēkli, kura mitrā, ieliektā nogāze slējās fidz piektā stāva logiem. Sanesu sēklis bija daļa no milzīgā, sarecējušā smiišmāla masīva, kuri, kā bija stāstījis Strengmens, tagad ieskāva lagūnu un veidoja ūdensnecaurlaidīgu dambi, kas aizsargaja pilsētu no apkārtējās jūras. Šķērsieliņu galā uz jumtiem viņi redzēja milzīgus

staipīgas masas blāķus, kas lēni sūcās cauri izpostītajām ēkām, pamazām sacietējot

Vietumis dambis atdūrās pret kādu lielāku šķērsli baznīcu vai valdības iestāžu ēku — un novirzījās no apļa līnijas, kas vijās apkārt lagūnai. Viens no šādiem izliekumiem virzījās pa maršrutu, pa kuru viņi bija devušies ūdenslīdēju viesību laikā. Viņi tuvojās planetārijam, un Keranss atskārta, ka nevilšus ir pielicis soli. Viņš nepacietīgi gaidīja, kamēr pārējie pētīja tuksos veco veikalu ēku skatlogus vai vēroja melnus dubļus sūcamies no liftu šahtām, kas atradās zem biroju ēkām, un krājamies netīrās peļķēs uz ielas.

Pat vismazākās ēkas pirms to pamešanas bija aizbarikādētas, durvju ailās vīdēja uz ātru roku izgatavotas tērauda plāksnes un restes, kas sargāja visu, kas atradās ēkās. Visu klāja plāna sanesu kārtiņa, izdzēsdama to pievilcību un raksturīgās pazīmes, kas savulaik bija piemitušas katrai ielai, tāpēc Keransam šķita, ka pilsēta ir izrakta no kādas kanalizācijas bedres. Ja būtu pienākusi pastardiena, mirušie droši vien celtos augšā tādā pašā notraipītā apģērbā.

— Robert, — Bodkins satvēra Keransa roku un norādīja uz tumšo ielu, kas atradās viņu priekšā. Piecdesmit jardu attālumā stāvēja drūmais, ēnainais planetārija korpuss. Metāla kupols neskaidri iezīmējās uz tālīno signālraķešu fona. Keranss apstājās. Viņš pazina ielas braucamo daļu, ietves, laternu stabus un, izjuzdams gan nedrošību, gan ziņkāri, devās uz pan-teonu, kas personificēja tik daudzas viņa bailes un mīklas.

Laipodami starp dubļu sanesām, kas atradās ielas malās, viņi nonāca pie ieejas. Uz ietves bija sakrituši sūkļi un sārtās brūnaļģes. Līķautiem līdzīgo aļģu saaudzes, kas agrāk bija ietinušas kupolu, tagad ļengani karājās virs portāla, un to garie zari plivinājās virs ieejas kā lupatās saplīsusi audekla nojume. Keranss pastiepās un atbīdīja aļģes, tad uzmanīgi ielūkojās tumšajā vestibilā. Visur — virs biļešu kasēm, uz kāpnēm, kas veda uz antresolu, uz sienām un durvju paneļiem — atradās biezi, melni dubļi, kas tik tikko dzirdami šņāca, jo tajos pamazām mira jūras dzīvnieki, izlaizdami gaisu no sava peldpūšļa. Tagad tā vairs nebija samta mantija, ko viņš atcerējās no sava pirmā apmeklējuma, bet gan pūstošu organismu kloāka, kapa pārsegs. Savulaik dzidrais dzemdes slieksnis bija pazudis, un tā vietā bija stājušies kanalizācijas bedres vārti.

Keranss sāka iet uz foajē pusi, atcerēdamies cauri skatītāju zāles kupolam redzētos savādos zvaigznājus. Viņš sajuta zem kājām šļakstāmies virs dubļiem sakrājušos tumšo Šķidrumu, un viņam šķita, ka tur asiņo milzīgs valis. Viņš ātri satvēra Beatrises roku un devās projām pa ielu.

Baidos, ka burvība ir izgaisusi, — viņš apņēmīgi paskaidroja un izmocīja smieklus. Domāju, ka Strengmens būtu teicis, ka pašnāvnieki nedrīkst atgriezties nozieguma vietā.

Mēģinādami atrast īsāko ceļu, viņi iemaldījās kādā līkumainā strupceļā, tādējādi nokļūdami pagātnē no seklas peļķes viņiem metās virsū neliels kaimans. Laipodami starp rūsošiem automašīnu vrakiem, viņi izkļuva uz platākas ielas. Kaimans dzinās viņiem pakaļ. Lēni kulstīdams asti un klabinādams žokļus, tas apstājās pie laternas staba ietves malā. Keranss vilka Beatrisi uz priekšu. Viņi sāka skriet, taču pēc desmit jardiem Bodkinam paslīdēja kāja un viņš iegāzās sanesu blāķī.

Alan! Ātri! Keranss steidzās pie Bodkina. Kaimans, galvu grozīdams, viņiem tuvojās. Palicis viens un izmests no lagūnas, kaimans bija saniknots un gatavs uzbrukt visam, kas gadījās ceļā.

Pēkšņi atskanēja šāvieni, lodes aizsvilpa viņiem pāri galvām. No stūra bija iznākuši vairāki vīrieši. Priekšgalā soļoja baltsejainais Strengmens, aiz viņa, turēdami pie pleca bisi, gāja Admirālis un Lielais Cēzars.

Strengmena acīs mirguļoja šāviņu gaisma. Viņš viegli paklanījās Beatrisei un salutēja Keransam. Aligatoram bija sadragāts mugurkauls. Dzīvnieks bezpalīdzīgi spirinājās notekā, rādīdams dzelteno pavēderi. Lielais Cēzars izvilka mačeti un nogrieza aligatoram galvu.

Strengmens ļaunā priekā vēroja notiekošo.

Pretīgs lops, viņš noteica un izvilka no kabatas milzīgu, aļģēm aplipušu mākslīgo briljantu kaklarotu un pasniedza to Beatrisei.

Tas tev, mana dārgā, viņš paziņoja un izveicīgi aplika rotu Beatrisei ap kaklu, ar patiesu patiku vērojot efektu aļģes kopā ar

mirguļojošajiem akmentiņiem piešķīra Beatrisei ūdeņu nimfas izskatu.

Un ari visi pārējie šīs mirušās jūras dārgakmeņi.

Tad viņš devās projām. Liesmas kopā ar vīru klaigām pazuda tumsā, un viņi trīs palika klusumā kopā ar baltajiem dārgakmeņiem un bezgal-vaino aligatoru.

Nākamajās dienās Keranss aizvien vairāk zaudēja orientēšanās spējas. Naktis viņš viens klaiņoja pa tumšajām ielām — dienā šķērsieliņu labirintā valdīja neciešams karstums —, nespēdams tikt vaļā no atmiņām par bijušo lagūnu un vienlaikus sākdams izjust pieķeršanos tukšajām ielām un izpostītajām ēkām.

Pēc pirmā izbrīna, ko bija izjutis, redzot nosusināto lagūnu, Keranss strauji sāka ieslīgt miegainā apātijā un nespēja likt no tās vaļā. Viņš neskaidri apjauta, ka lagūna bija iemiesojusi sevī īpašu vajadzību kompleksu un šīs vajadzības nebija iespējams apmierināt ne ar kādiem citiem līdzekļiem. Trulas letarģijas stāvoklis padziļinājās, no tā viņu nespēja izraut ari apkārt valdošā vardarbības gaisotne. Viņš aizvien biežāk sāka justies kā vīrs, kas izsēdināts vientuļā laika jūras salā starp nesaskanīgām realitātēm, kuras šķir miljoniem gadu.

Viņa apziņā pulsējošā diženā saule gandrīz pārmāca laupīšanas un uzdzīves trokšņus, kā ari šāvienu skaņas. Gluži kā akls viņš klaiņoja pa vecajām arkādēm un ejām. Baltais smokings bija kļuvis netīrs un saņurcīts, jūrnieki par viņu ņirgājās un it kā jokodami mēdza uzsist viņam pa plecu. Pusnaktīs viņš, kā drudzī degdams, klaiņoja starp trakojošajiem dziedātājiem, kas dzīroja uz laukuma, un, noslēpies noliktavas kuģa ēnā, sēdēja līdzās Strengmenam viņa viesībās, vērodams dejotājus un klausīdamies bungu un ģitāru melodijas, kuras viņa apziņā noslāpēja melnās saules uzstājīgā dunoņa.

Viņš nemēģināja atgriezties viesnīcā — līci bija nobloķējušas laivas ar sūkņu iekārtām, un lagūnā mudžēja aligatori. Dienā Keranss gulēja vai nu Beatrises dzīvoklī uz dīvāna, vai ari sēdēja šūpuļtīklā kuģa spēļu klāja niSā. Komanda vai nu gulēja starp redeļu kastēm vai strīdēdamās dalīja laupījumu, nepacietīgi gaidīdama krēslas iestāšanos, un lika viņu mierā. Tagad viņam drošāk bija turēties Strengmena tuvumā, nevis mēģināt atjaunot iepriekšējo savrupnieka statusu. Bodkins mēģināja to saglabāt, joprojām uzturēdamies izmēģinājumu stacijā tagad tajā varēja iekļūt vienīgi pa pussagrautām ugunsdzēsēju kāpnēm. Taču kādu nakti, kad viņš bija devies pastaigā pa universitātes kvartālu aiz planetārija, viņu notvēra un zvēriski piekāva kāda jūrnieku grupa. Pievienodamies Strengmena svītai, Keranss it kā atzina viņa varu.

Reiz viņš piespieda sevi apciemot Bodkinu. Vecais vīrs mierīgi gulēja savā kojā, telpā darbojās paštaisīts ventilators un daļēji sabojājusies gaisa kondicionēšanas iekārta. Šķita, ka Bodkins, tāpat kā Keranss, ir pamests laika jūrā uz kādas sīkas realitātes klints atradzes.

— Robert, viņš teica, ar pūlēm kustinādams satūkušās lūpas, ej prom no šejienes. Paņem sev līdzi to meiteni… viņš ar pūlēm atcerējās vārdu, … Beatrisi un sameklē citu lagūnu.

Sēdēdams vēsajā gaisā, kas plūda no gaisa kondicionēšanas iekārtas, Keranss pamāja ar galvu: Alan, es zinu, ka Strengmens ir nenormāls un bīstams, taču man pašam neizprotamu iemeslu dēļ es vēl nevaru aiziet. Nezinu, kāpēc tas tā ir, taču šajās atkailinātajās ielās ir kaut kas… — viņš apklusa un pēc mirkļa turpināja: Es nezinu, kas tas ir. Manam saprātam uzgūlis kāds dīvains lietuvēns. Vispirms man tas jāpadzen.

Bodkins ar pūlēm uzslējās sēdus un teica: — Kerans, klausi mani. Paņem meiteni un ej projām. Šovakar. Laika jēdziens šeit vairs neeksistē.

Lejā, laboratorijā, progresa diagrammas, Bodkina neironu zvaigznājus, galdus un velkmes skapjus klāja brūnganu netīrumu kārta. Keranss mēģināja nolikt vietā no sienas nokritušās tabulas, taču drīz vien tam atmeta ar roku un nākamo pusstundu mazgāja savu zīda smokingu ūdens peļķē, kas bija sakrājusies zem kādas izlietnes.

Laikam atdarinādami Keransu, arī daži komandas locekļi tagad nēsāja smokingus un melnas kaklasaites. Kādā mēbeļu furgonā, kas stāvēja vienā no noliktavām, viņi bija uzgājuši vakara uzvalkus ūdensnecaurlaidīgos maisos. Strengmena uzkūdīti, daži jūrnieki uzcirtās smokingos un frakās, aplika kaklasaites ap kailajiem kakliem un nevaldāmā līksmē, fraku ļipām plīvojot, maršēja pa ielām, augstu celdami ceļgalus un atgādinādami plānprātīgu viesmīļu trupu, kas uzstājas dervišu karnevālā.

Kad sākotnējais prieka uzplūds bija noplacis, laupīšana kļuva nopietnāka, Nezināmu iemeslu dēļ Strengmenu interesēja tikai un vienīgi mākslas vērtības. Rūpīgi izpētot pilsētu, viņš bija atklājis vienu no galvenajiem muzejiem, taču diemžēl ēka jau bija izlaupīta un vienīgais Strengmena ieguvums bija liela mozaīka, kuru viņa vīri gabaliņu pa gabaliņam noplēsa ieejas vestibilā un gluži kā lielu puzli salika uz noliktavas kuģa novērošanas tiltiņa.

Redzēdams Strengmena sapīkumu, Keranss nolēma brīdināt Bod-kinu, ka Strengmens varētu mēģināt izgāzt uz viņu savas dusmas. Nākamajā vakarā, uzkāpis uz izmēģinājumu stacijas klāja, Keranss atklāja, ka Bodkins ir pazudis. Gaisa kondicionēšanas iekārta nedarbojās, jo bija beigusies degviela, un Bodkins, laikam gan apzināti, pirms aiziešanas bija atvēris visus logus, tāpēc stacija atgādināja verdošu katlu.

Dīvainā kārtā Bodkina pazušana Keransu īpaši neuztrauca. Iegrimis savās izjūtās, Keranss nosprieda, ka biologs būs ņēmis vērā pats savu padomu un devies uz dienvidiem meklēt kādu lagūnu.

Toties Beatrise joprojām bija šeit. Tāpat kā Keranss, ari viņa bija iegrimusi savā pasaulē. Dienā Keranss viņu redzēja reti. Viņa bija ieslēgusies savā guļamistabā, bet pusnaktī, kad kļuva vēsāks, viņa atstāja grezno dzīvokli starp zvaigznēm un piedalījās Strengmena rīkotajās viesībās. Viņa vienaldzīgi sēdēja blakus Strengmenam savā zilajā vakarkleitā, iespraudusi matos trīs vai četras diadēmas, ko Strengmens bija nozadzis dārglietu veikalu pagrabos, apkārusies ar neskaitāmām spīguļojošām ķēdēm un kaklarotām gluži kā ārprātīga karaliene šausmu lugā.

Strengmens izturējās pret viņu ar dīvainu godbijību un vienlaikus ar pieklājīgu naidīgumu, it kā viņa būtu kāds cilts totēms, dievība, kuras varā ir nodrošināt pastāvīgu labklājību, bet kura vienlaikus tiek ienīsta. Keranss mēģināja uzturēties viņas tuvumā un aizstāvībā. Tajā vakarā, kad pazuda Bodkins, viņš pieliecās pie Beatrises, kas bija adaidusies spilvenos, un teica: Alans ir aizgājis. Vecais Bodkins. Vai viņš tevi apciemoja pirms aiziešanas?

Beatrise vērās laukumā degošajos ugunskuros un, neskatīdamās uz Keransu, klusi vaicāja: — Robert, vai tu dzirdi bungošanu? Kā tu domā, cik sau)u šeit ir?

Strengmens bija kļuvis vēl mežonīgāks nekā agrāk. Viņš dejoja ap ugunskuriem, reizēm piespiezdams Keransu pievienoties un likdams bundziniekiem paātrināt tempu. Pēc tam viņš pārguris atkrita dīvānā, šaurā, baltā seja atgādināja iezilganu kritu.

Atspiedies uz elkoņa, viņš drūmi uzlūkoja Keransu, kurš sēdēja uz spilvena viņam aiz muguras, tad ierunājās: — Kerans, vai tu zini, kāpēc viņi -Admirālis, Lielais Cēzars un pārējie baidās no manis? Es tev atklāšu savu noslēpumu. Viņi domā, ka es esmu miris, viņš čukstus piebilda.

Pēc tam viņš smiedamies atkrita uz dīvāna: Ak Dievs, Kerans! Kas jums abiem kaiš? Atjēdzieties taču no tā transa!

Strengmens palūkojās uz Lielo Cēzaru, kurš turēja rokās izbāzto aligatora galvu, kuru mēdza nēsāt kā cepuri.

— Kas tas ir? Dziesma, kas veltīta doktoram Keransam? Lieliski! Vai dzirdi, doktoi Kerans? Noklausīsimies «Balādi par Kaulu kungu».

Dižmanīgi gorīdamies un žestikulēdams, milzīgais nēģeris nokremšļojās un sāka dziedāt zemā rīkles balsī:

«Kaulu kungam patīk kaltēti vīri,

Viņš iepazinās ar banānu meiču; trīs pravieši slepeni noskatījās,

Kā meiča padarīja viņu traku un noslīcināja čūsku vīnā,

Vecais kungs aligators

Nekad nebija dzirdējis tik daudz slīkšņu putnu.

Kaulu kungs devās zvejot galvaskausus

Eņģeļu upē, kur peldas kaltētie vīri,

Viņš paņēma savu bruņurupuča kaulu un gaidīja kapelas laivu,

No tās izkāpa trīs pravieši.

Tas bija slikts amulets.

Kaulu kungs ieraudzīja mīlošo meiču,

Atdeva savu bruņurupuča kaulu par diviem banāniem,

Viņš dabūja šo banānu meiču kā gatavu mangrovi,

Pravieši to visu redzēja,

Neviens kaltētais vīrs nenāca pakaļ Kaulu kungam.

Kaulu kungs dejoja šai mīlošajai meičai

Nopirka banānu māju viņas mīlas gultai…

Pēkšņi iekliedzies, Strengmens izlēca no dīvāna un, paskrienot garām Lielajam Cēzaram, iebrāzās laukuma vidū, norādīdams uz dambi, kas apjoza lagūnu. Iezīmējoties pret saulrieta debesīm, augstu gaisā vīdēja druknais Bodkina augums. Viņš lēni gāja gar sacietējušo valni, kas aizturēja ūdeni. Bodkins droši vien neapzinājās, ka ir labi saskatāms. Rokās viņš nesa nelielu koka kastīti, nopakaļ vilkās aukla, no kuras plūda vāja gaisma.

Strengmens iebļāvās: Admirāli! Lielais Cēzar! Notveriet viņu! Viņam ir bumba!

Mežonīgā steigā vīri pārtrauca viesības. Visi, izņemot Beatrisi un Ke-ransu, metās skriet. No visām pusēm skanēja šāvieni. Bodkins pārsteigts apstājās, pie viņa kājām kūpēja degaukla. Tad viņš pagriezās un sāka virzīties atpakaļ.

Beidzot arī Keranss pielēca kājās un skriešus metās pakaļ pārējiem. Kad viņš sasniedza valni, gaisā sprakstēja signālraķetes un uz ielas braucamās daļas lija magnēzija dzirksteļu lietus. Strengmens un Admirālis ātri rāpās augšup pa kādām ugunsdzēsēju kāpnēm, pāri viņu galvām traucās Lielā Cēzara raidītās lodes. Bodkins bumbu bija atstājis dambja vidū un skrēja projām pajumtiem.

Strengmens pārvarēja pēdējo pakāpienu un nokļuva uz dambja, pāris lēcienos sasniedza bumbu un iespēra to upē. Atskanēja skaļš šļaksts, un lejā stāvošie viņam uzgavilēja. Ar pūlēm atvilcis elpu, Strengmens atpogāja žaketi un no maksts, kas karājās pie pleca, izvilka 38. kalibra īsstobra šauteni. Sejā vīdēja viegls smaids. Skatītājiem gavilējot, Strengmens metās pakaļ Bodkinam, kurs izmisīgi rāpās pa izmēģinājumu stacijas pontonu.

Keranss kā sastindzis klausījās pēdējos šāvienos, atcerēdamies Bodkina brīdinājumu un domādams par iespējamību tikt noslaucītam no zemes virsmas kopā ar Strengmenu un viņa komandu. Viņš nevarēja Bodkinam neko pārmest, jo nebija ņēmis vērā izteikto brīdinājumu. Keranss lēni atgriezās laukumā. Beatrise joprojām sēdēja uz spilvenu kaudzes, un viņai priekšā gulēja aligatora galva. Nokļuvis līdz Beatrisei, viņš dzirdēja, ka soļi aizmugurē palēninās. Banda bija kļuvusi dīvaini klusa.

Keranss pagriezās un ieraudzīja Strengmenu lēni tuvojamies, viņa sejā vīdēja smīns. Strengmenam līdzās plecu pie pleca nāca Admirālis un Lielais Cēzars, bises viņi bija nomainījuši pret mačetēm. Pārējie jūrnieki bija izvietojušies nekārtīgā puslokā un nogaidoši vēroja notikumu attīstību, acīmredzot priecādamies par iespēju noskatīties, kā Keranss — savrupais dakteris, kas pārstāvēja viņiem naidīgu reliģiju, — saņems pelnītu un taisnīgu sodu.

— Doktor, vai tev nešķiet, ka Bodkins rīkojās kā pēdējais muļķis? Turklāt viņš bija arī bīstams muļķis. Daudz netrūka, lai mēs visi noslīktu.

Strengmens apstājās pāris pēdu attālumā no Keransa un nikni raudzījās viņā.

— Tu labi pazini Bodkinu. Brīnos, ka nevarēji to paredzēt. Nezinu, vai man vajadzētu turpināt krāmēties ar prātā jukušiem biologiem.

Viņš jau grasījās padot Lielajam Cēzaram zīmi, bet Beatrise pielēca kājās un pieskrēja pie Strengmena.

— Strengmen] Debesu vārdā, pietiek jau ar vienu. Mēs tev nenodarīsim nekā ļauna. Skaties, visu šo tu vari savākt.

Viņa norāva kaklarotas un diadēmas un iesvieda tās Strengmenam sejā. Dusmās šņākdams, viņš iespēra dārglietas notekā. Lielais Cēzars nostājās aiz Beatrises un atvēzēja gaisā mačeti.

— Strengmen! Beatrise metās Strengmenam virsū, paklupa un, satvērusi viņu aiz atlokiem, gandrīz norāva zemē.

— Tu, baltais velns, vai tu nevari likt mums mieru?

Elpai šņācoši plūstot caur sakostajiem zobiem, Strengmens viņu atgrūda. Mežonīgām acīm vērodams izspūrušo sievieti, kas stāvēja uz

ceļiem starp izsvaidītajām dārglietām, viņš jau grasījās pamāt, lai Lielais Cēzars turpina iesākto, bet tad pēkšņi viņa labais vaigs sāka raustīties spēcīgā krampju lēkmē. Viņš iesita sev pa seju ar plaukstu, it kā gribēdams nosist uzmācīgu mušu, taču nespēja atslābināt muskuļus, un seja savilkās atbaidošā grimasē. Viņš sāka dīvaini žāvāties, it kā viņa žokļi būtu paralizēti. Redzēdams sava saimnieka neizlēmību, Lielais Cēzars nesaprata, ko iesākt. Keranss metās bēgt, pazuzdams ēnā zem noliktavas kuģa.

— Labi! Dievs, kas par…! — Strengmens kaut ko nesakarīgi murmināja un, it kā negribīgi piekāpdamies, noraustīja žaketi. Krampju lēkme bija norimusi. Viņš lēni pamāja ar galvu Beatrisei, it kā brīdinādams, ka visi turpmākie lūgumi tiks noraidīti, tad asi uzkliedza Lielajam Cēzaram. Vīri nometa mačetes, un, pirms Beatrise paguva no jauna iejaukties, viss bars gaudodams un rēkdams, rokas vicinādams un plaukšķinādams, metās pakaļ Keransam.

Keranss mēģināja izvairīties. Viņš vēroja ņirdzošās sejas un prātoja, vai tā būtu tikai savdabīga rupja izprieca ar mērķi mazināt spriedzi, ko bija izraisījusi Bodkina nogalināšana. Bars saslēdzās ap Keransu, un viņš mēģināja aizlēkt aiz Strengmena dīvāna, taču ceļā nostājās baltas tenis-kurpes uzvilkušais Admirālis, kurš gluži kā dejotājs izdarīja māņu kustības un tad metās Keransam virsū, notriekdams viņu no kājām. Keranss smagi nokrita uz dīvāna. Ducis brūnu, spīdīgu roku satvēra viņu aiz kakla un pleciem un kūleniski nometa uz bruģa. Keranss bezpalīdzīgi mēģināja atbrīvoties. Cauri ķermeņu ņudzeklim viņš saskatīja Beatrisi un Streng-menu, kuri vēroja notiekošo. Strengmens sagrāba Beatrisi aiz rokas un rāva uz trapa pusi.

Tad Keransa seja tika piespiesta pie liela zīda spilvena un cietas delnas sāka dauzīt viņa pakausi.

1

Kariafide sievietes statuja, kas kaut ko balsta vai ari dekorē konstruktīvo balstu.

2

Alkovs padziļinājums sienā, niša.

3

Triptih* trīsdaļīga, salokāma svētbilde.

4

Kauli! uz Vecās Derības ĒceĶiēļa grāmatas 37. nodaļas 1. 14. pantu balstīts spiričuels.

5

TiuuM# takvc* dim ieagrieķu mitoloģija.

6

C&ttjt df gtācf ilraitf u vaj.) burtiski «žēlsirdības dūriens (sitiens)» (ar ko nonāvē ievainotu dzīvnieku vai cilvēku, lai Uu» nemocītos).

7

Feerija uzvedums ar pasakas sižetu, krāšņām dekorācijām un kostīmiem, kā ari inscenējuma efektiem.

8

Antresols divos pusslāvos sadalītās telpas augšējā daļa.

9

Emans Kortess (1485 1547) spāņu konkisiadors; vadīja Meksikas iekarošanu un sagrāva acteku valsti; ar sevišķu nežēlību iznicināja indiāņus.

10

Ekvinokcija (astronomijas termins) laika moments, kurā Saules diska centrs sava redzamajā gada kustībā šķērso debess ekvatoru un dienas un nakts garums ir vienāds.

11

Ambivalencē pārdzīvojumu divējadiba: viens un las pats objekts izraisa diametrāli pretējas izjūtas.

12

Džons Donns (1572 1631) angļu dzejnieks, metafiziķis.

13

Feniķjjas Flēbs — tēls angļu dzejnieka Tomasa Slērna Eljota (1888 1965) poēmā «The Wasteland» (Neauglīgā zeme). Citēts poēmas fragments.

14

Kserkss 1 (ari Ahasvers) (? 465 p. m. ē.) Senās Persijas valdnieks, apprecēja Esteri 4798* Pm(Vecās Derības Esteres grāmatas 2. nodaļas 16. 18. pants).

15

line (jūrniecības termins) virve, kuras apkārtmērs ir mazāks par vienu collu.