Nogrimusī pasaule

2.Iguānu ierašanas

Gaudojot gluži kā gaisa trauksmes sirēna, no šaurās pietekas gaisā pacēlās milzīgs sikspārnis ar āmurveida galvu un tuvojās kuterim. Vairīdamies no plašā zirnekļu tīklu labirinta, kuru pāri pietekai bija saaudušas vilkzirnekļu kolonijas, sikspārnis paslīdēja garām stiepļu būrim tikai dažu pēdu attālumā no Keransa galvas un aizlidoja tālāk virs daļēji ūdenī iegrimušajām biroja ēkām, nolaizdamies zemāk un atkal paceldamies gaisā starp milzīgajiem paparžu puduriem, kas auga uz šo ēku jumtiem. Sikspārnis patlaban lidoja virs kādas dzegas, kas slējās laukā no ūdens. Pēkšņi kāda pārakmeņojusies radība paslējās gaisā un sagrāba sikspārni. Keranss dzirdēja spalgu brēcienu un redzēja sikspārņa spārnus sašķīstam ķirzakas žokļos. Pēc tam rāpulis no jauna pazuda starp lapām.

Stīvi grozot akmenscietās galvas, visu ceļu iguānas pa biroja ēku un lielveikalu logiem vēroja viņus braucam garām. Kutera radītā trokšņa uzmodinātās ķirzakas uznira ūdens virspusē, tvarstīja no nezāļu puduriem un pūstošajiem baļķiem izlīdušos kukaiņus, tad iepeldēja atpakaļ pa logiem un pa kāpnēm atgriezās savās iepriekšējās iecienītajās apmešanās vietās, saguļoties šķērsām pāri cita citai. Ja nebūtu šo rāpuļu, lagūnai un pietekām ar neaptveramā karstuma ieskautajām pusnognmušajām biroju ēkām būtu piemitis savāds, pasakains skaistums, taču iguānas un ķirzakas šo ilūziju iznīcināja. Rāpuļu perēkļi bijušajās valdes sēžu zāles liecināja, ka patiesībā šie dzīvnieki ir ieguvuši varu pār pilsētu un no jauna kļuvuši par dominējošo dzīvības formu.

Uzlūkodams aizvēsturiskos, bezkaislīgos ķirzaku purnus, Keranss spēja saprast savādās bailes, ko izraisīja šīs radības, atsaukdamas atmiņā arhaiskos, briesmīgos paleocēna laikmeta džungļus, kuros rāpuļi bija spiesti atkāpties zīdītāju priekšā, un viņš izjuta nesamierināmo naidu, kādu viena dzīvnieku klase izjūt pret citu klasi, kas nelikumīgi piesavinās tās teritoriju.

Pietekas galā viņi iebrauca nākamajā lagūnā milzīgā tumši zaļa ūdens apli, kura diametrs bija gandrīz jūdze. Sarkanu plastmasas boju rinda iezīmēja kanālu, kas veda līdz atvērumam lagūnas otrā malā. Kutera iegrime tikai nedaudz pārsniedza vienu pēdu. Braukdami pa seklo ūdeni, spilgtajā saules gaismā, kas iespiedās līdz pat ūdens apakšai, viņi varēja saskatīt piecstāvu un sešstāvu ēku siluetus, kas neskaidri iezīmējās kā milzīgi spoki. Vietvietām kutera sacelto viļņu ieplakās pavīdēja ar sūnām klāti jumti.

Sešdesmit pēdu dziļumā zem kutera starp ēkām stiepās taisna, pelēka, plata iela — bijusī maģistrāle, ietves malā joprojām rūsēja pamestu automašīnu virsbūves. Daudzas pilsētas centra lagūnas ieskāva nebojātas ēkas, kuras sedza tikai neliela sanesu kārta. Virs šīm ielām un veikaliem nebija augu (izņemot dažus peldošus sargasa nezāļu pudurus), tāpēc ielas un veikali bija saglabājušies gandrīz neskarti kā oriģinālu zaudējis atspulgs ezerā.

Lielākā daļa pilsētas jau sen bija pazudusi, tikai centrālo komercdarbības un finanšu rajonu tērauda konstrukciju ēkas bija izturējušas ūdens plūdu uzbrukumu. Priekšpilsētu ķieģeļu ēkas un vienstāva rūpnīcas bija pilnīgi pazudušas zem peldošo sanesu nogulumiem. Vietās, kur sanesas šķēla ūdens virsmu, milzīgi meži slējās pret degošajām, drūmi zaļajām debesim, nomainīdami bijušos mērenā klimata joslas Eiropas un Ziemeļamerikas kviešu laukus. Necaurejamie Matugrosu lietus mežu biezokņi

Brazīlijā, kas vietumis slējās trīssimt pēdu augstumā, bija šausmu pasaule, kurā visas dzīvības formas strauji atgriezās paleozoja ēras pagātnē. Vienīgās Apvienoto Nāciju organizācijas militāro vienību satiksmes artērijas bija lagūnu sistēmas, kas izveidojās virs bijušajām pilsētām. Tomēr arī šīs lagūnas pakāpeniski aizsērēja ar nogulām un izzuda.

Keranss atcerējās nebeidzamo zaļo puskrēslu, kas nolaidās aiz viņiem, kad viņš un Rigss lēnām bija virzījušies pāri Eiropai uz ziemeļiem, atstādami pilsētu pēc pilsētas, neveselīgā veģetācija pārpurvoja šauros kanālus un sakuploja nojumta uz jumtu.

Tagad viņiem vajadzēja pamest vēl vienu pilsētu. Kaut ari galvenās komercdarbības ēkas bija monolītas, šī pilsēta sastāvēja tikai no trim galvenajām lagūnām, kuras ieskāva piecdesmit jardu plati ezeriņi un šauru pieteku un izteku tikls, kas aptuveni atbilda pilsētas ielu tīklam un aizvijās netālajos džungļos. Vietām šie ūdensceļi pazuda vai ari paplašinājās līdz milzīgiem atklāta ūdens baseiniem bijušo okeānu atliekām. Šajos atklātā ūdens baseinos pacēlās arhipelāgi, tie saplūda kopā, veidojot milzīgos dienvidu masīva džungļus.

Rigsa un viņa vada nodibinātā karabāze, kurā atradās bioloģisko izmēģinājumu stacija, bija izvietota dienvidu lagūnā, ko ieskāva vairākas pilsētas augstākās celtnes trisdesmitstāvu ēkas, kurās reiz bija atradies pilsētas finanšu centrs.

Viņiem šķērsojot lagūnu, dzeltensvītrotais peldošās bāzes korpuss atradās saules pusē un tās gaismā gandrīz nebija saskatāms. Uz bāzes jumta novietotā helikoptera rotējošās lāpstiņas pār ūdeni uz viņiem meta mirdzošus atspulgus. Divsimt jardu tālāk atradās nelielais balti krāsotais bioloģisko izmēģinājumu stacijas korpuss. Tas bija pietauvots pie platas ēkas ar arkveida jumtu bijušās koncertzāles.

Keranss raudzījās uz zemūdens taisnstūrveida klintīm. Veselās logu rūtis atsauca atmiņā Nicas, Riodežaneiro un Maiami saules apspīdētās promenādes, kuru attēlus viņš Kempbērdā bērnībā bija redzējis enciklopēdijās. Savādi neraugoties uz lagūnu un nogrimušo pilsētu maģisko pievilcību, Keranss nekad nebija izjutis interesi par šīs pasaules saturu un nekad nebija pūlējies uzzināt, virs kuras pilsētas viņi bija apmetušies.

Par viņu divdesmit piecus gadus vecākais doktors Bodkins bija savulaik dzīvojis dažādās pilsētās gan Eiropā, gan ari Amerikā. Brīvajā laikā viņš plakandibenē braukāja pa attālākajiem ūdensceļiem, mēģinādams sameklēt bijušās bibliotēkas un muzejus. Tagad tur vairs nebija nekā, vien viņa atmiņas.

Iespējams, ka personisko atmiņu trūkuma dēļ Keransam šī slīkstošās civilizācijas aina bija gluži vienaldzīga. Viņš bija piedzimis un uzaudzis vietā, kas savulaik bija aiz tā sauktā Ziemeļu polārā loka, bet tagad — subtropu zonā ar gada vidējo temperatūru astoņdesmit pieci grādi, un dienvidos bija nokļuvis tikai trīsdesmit gadu vecumā, kad sāka strādāt kādas ekoloģiskās ekspedīcijas sastāvā. Viņam plašās slīkšņas un džungļi bija brīnumaina laboratorija, bet nogrimušās pilsētas — tikai sarežģīta pamatne, uz kuras tā atradās.

Izņemot nedaudzos gados vecākos cilvēkus, piemēram, doktoru Bod-kinu, neviens vairs neatcerējās dzīvi šajās pilsētās, un jau Bodkina bērnībā šīs pilsētas bija kā aplenkti, milzīgu dambju ieskauti, panisku baiļu un izmisuma plosīti cietokšņi Venēcijas, kas nelabprāt stājās laulībā ar jūru. Šo pilsētu burvība un skaistums slēpās tieši to tukšumā, divu dabas galējību savādā apvienojumā, kas līdzinājās atkritumos izmestam karaļa kronim, virs kura aug savvaļas orhidejas.

Milzīgu ģeofizisko pārvērtību virkne, kuras rezultātā Zemes klimats pārveidojās, bija sākusies pirms sešdesmit vai septiņdesmit gadiem. Pēkšņa Saules nestabilitāte izraisīja vairākas spēcīgas un ilgstošas saules vētras vairāku gadu garumā. To rezultātā bija paplašinājušās Van Allena starojuma joslas un samazinājies Zemes pievilkšanas spēks attiecībā uz jonosfēras ārējiem slāņiem. Minētie slāņi izgaisa kosmosā, un tādējādi izzuda šķērslis, kas pasargāja Zemi no pilna Saules starojuma, gaisa temperatūra sāka pakāpeniski pieaugt, sakarsētās atmosfēras robežas paplašinājās līdz jonosfērai, un sākās apburtais loks.

Ik gadu visā pasaulē vidējā gada temperatūra turpināja pieaugt par dažiem grādiem. Lielākā daļa tropu zonas drīz vien vairs nebija piemērota cilvēka eksistencei, un šo zonu iedzīvotāji masveidā emigrēja uz zieme|iem vai dienvidiem, pamezdami vietas, kurās gaisa temperatūra sasniedza simt trīsdesmit un pat simt četrdesmit grādu. Kādreizējā mērenā klimata josla tagad bija tropiska, Eiropa un Ziemeļamerika pagura no nepārtraukta karstuma, gaisa temperatūra gandrīz nekad nebija zemāka par simt grādiem. Apvienoto Nāciju organizācijas vadībā tika sākta Antarktīdas plato, kā ari Kanādas un Krievijas ziemeļu rajonu kolonizācija.

Šā divdesmit gadu ilgā sākumperioda laikā cilvēku dzīve pakāpeniski tika pielāgota jaunajiem klimatiskajiem apstākļiem. Iepriekšējā dzīves tempa palēnināšanās bija neizbēgama, un nevienam nebija tik daudz liekas enerģijas, lai cīnītos ar džungļiem, kas uzbruka ekvatoriālajam reģionam. Šajā laikā pastiprinājās ne tikai visu veģetācijas varietāšu attīstība, bet ari mutāciju veidošanās, ko sekmēja augstākais radiācijas līmenis. Radās pirmās dīvainās botāniskās varietātes, kas atgādināja milzīgos kar-bona perioda paparžkokus, tāpat norisinājās ārkārtīgi straujš visu zemāko augu un dzīvnieku sugu uzplaukums.

Šo tālo priekšteču ierašanos pavadīja otrais būtiskais ģeofiziskais apvērsums. Aizvien pieaugošās atmosfēras temperatūras iespaidā sāka kust polārais ledus. No Antarktīdas plato plūda kūstošu ledāju ūdens straumes, tās salauza un izkausēja desmitiem tūkstošus šļūdoņu ap Polāro loku, kā arī Kanādā, Ziemeļeiropā, Krievijā un Ziemeļamerikā, un ieplūda okeānos. Miljoniem akru mūžīgā sasaluma kļuva par gigantiskām upēm.

Arī šajā gadījumā globālā ūdens līmeņa celšanās nebūtu bijusi lielāka par dažām pēdām, ja vien milzīgie ūdens noteces kanāli nebūtu nesuši sev līdzi miljardiem tonnu augsnes virskārtas. Šo kanālu grīvās izveidojās milzīgas deltas, tās paplašināja kontinentālās piekrastes līnijas un aizdambēja okeānus. Tie no divām trešdaļām pārtapa par vairāk nekā pusi no zemeslodes virsmas.

Dzīdamas sev pa priekšu plūdu sanesas, jaunās jūras pilnīgi pārveidoja kontinentu formu un apveidus. Vidusjūra pārvērtās par iekšzemes ezeru sistēmu, bet Lielbritānijas salas atkal savienojās ar Ziemeļfranciju. Savienoto Valstu vidējo rietumu štati pēc applūšanas ar Misisipi ūdeņiem, zem kuriem nogrima Klinšu kalni, pārtapa par milzīgu līci, kas savienojās ar Hudzonas līci, bet Kārību jūra kļuva par sanesu un sāļas augsnes sēkļu klātu tuksnesi. Eiropa pārvērtās par milzīgu lagūnu sistēmu, kuru centrā atradās galvenās līdzenumos uzceltās pilsētas, kas pazuda zem sanesām, ko uz dienvidiem dzina jaunās upes.

Nākamo trīsdesmit gadu laikā turpinājās cilvēku migrācija polu virzienā. Tikai dažas nocietinātas pilsētas cīnījās pret pieaugošo ūdens līmeni un džungļu uzbrukumu, izbūvējot apkārt pretplūdu dambjus, taču visi dambji tika izpostīti cits pēc cita. Dzīve kaut cik ciešama bija vienīgi bijušajā Polārā loka zonā — Arktikā un Antarktikā. Slīpi krītošie saules stari nodrošināja ekrānu, kas aizsargāja pret spēcīgo radiāciju. Cilvēki pameta augstu kalnos uzbūvētās pilsētas ekvatoriālajā zonā, kaut arī gaisa temperatūra tajās bija zemāka, jo šīs pilsētas bija pakļautas spēcīgam starojumam.

Tieši radiācija bija pēdējais nosacījums, kas atrisināja pārceļotāju nometināšanas problēmu jaunajos Zemes apstākļos. Zīdītāju vairošanās tempa straujā samazināšanās un aizvien pieaugošā amfībiju un rāpuļu populācija, kas bija labāk pielāgojusies dzīvei lagūnās un purvos, izjauca ekoloģisko līdzsvaru. Laikā, kad Keranss piedzima Kempbērdā — Ziemeļ-grenlandes pilsētiņā ar desmit tūkstošiem iedzīvotāju -, bija aprēķināts, ka polārajās zonās joprojām dzīvo apmēram pieci miljoni cilvēku.

Bērna piedzimšana bija retums, un tikai vienai no katrām desmit ģimenēm bija kada atvase. Keranss reizēm sev atgādināja, ka cilvēces ģenealoģiskais koks pastāvīgi apcērp pats sevi, acīm redzami virzīdamies atpakaļ laikā, un galapunkts, šķiet, būs sasniegts brīdī, kad jaunie Ādams un Ieva būs divi vien jaunajā Ēdenes dārzā.

Rigss pamanīja Keransu pie sevis pasmaidām par šo koncepciju.

Robert, par ko tu tā uzjautrinies? Kāds no taviem neizprotamajiem jokiem? Ir nemēģini man to izskaidrot.

Es gluži vienkārši iztēlojos sevi jaunā lomā.

Keranss pāri trapam lūkojās uz biroju ēkām, kas slīdēja garām divdesmit pēdu attālumā. Gar kutera ķīļūdens līniju pa ēku atvērtajiem logiem iekšā skalojās ūdens. Mitro kaļķu asā smarža patīkami kontrastēja ar pārlieku salkano augu aromātu. Makrīdijs bija ievadījis kuteri ēku pavēnī, un kutera dzenskrūves saceltā ūdens migliņa piešķīra gaisam atsvaidzinošu vēsumu.

Pāri lagūnai Keranss saskatīja tuklo doktoru Bodkinu. Kailām krūtīm viņš stāvēja uz izmēģinājumu stacijas labā borta tiltiņa, apsējis ap vidukli platu Paislej jostu un uzlicis zaļu celuloīda cepures nagu, kas aizsargāja acis. Viņš izskatījās kā upju kuģu kāršu spēlmanis, kurš izbauda brīvdienu priekus. Bodkins plūca apelsīna lieluma ogas, kas auga paparžu zaros virs stacijas, un cienāja ar tām spiedzošos mērkaķīšus, kuri karājās zaros virs viņa galvas, apveltīdams tos ar rotaļīgiem izsaucieniem un svilpieniem. Piecdesmit pēdu attālumā uz kādas izvirzītas dzegas trīs iguānas ledainā nosodījumā vēroja šo ainu, lēni kustinot astes no vienas puses uz otru, tādējādi izrādot savu nepacietību.

Makrīdijs strauji pagrieza stūres ratu, un kuteris slaidā lokā smalku ūdens pilieniņu vēdekļa pavadīts iegriezās augstas, baltas ēkas ēnā. Eka pacēlās virs ūdens divdesmit stāvu augstumā. Blakusesošās mazākās ēkas jumts tika izmantots kā mols, un pie tā bija pietauvots sarūsējis kreiseris ar baltu korpusu. Slīpie organiskā stikla vadītāja kabīnes logi bija sasprēgājuši un netīri, no izplūdes atverēm ūdenī pilēja zvīņām līdzīgi eļļas pilieni.

Kad Makrīdijs meistarīgi novietoja kuteri aiz kreisera, viņi uzrāpās līdz stiepļu durvīm, nolēca uz mola un pārgāja pāri šaurajam trapam, kurš veda uz dzīvojamo ēku. Gaiteņa sienas bija mitrumā saglumējušas, apmetumu klāja plaši pelējuma traipi, tomēr lifts joprojām darbojās, jo to darbināja avārijas dīzeļdzinējs. Viņi lēni brauca augšup, nonāca divstāvu dzīvoklī un pa dienesta gaiteni devās uz jumtu.

Tieši zem viņiem, apakšstāvā, atradās neliels peldbaseins un segts pagalms, spilgti atpūtas krēsli bija ievilkti tramplīna ēnā. Trijās baseina pusēs logus aizklāja dzeltenas žalūzijas, tomēr pa spraugām varēja saskatīt vēsās ēnas iekšējā viesistabā un slīpēta stikla un sudraba spīdumu uz galdiņiem. Pagalma aizmugures daļā izkliedētajā gaismā zem zili svītrotā sauljuma vīdēja gara hromēta lete, kas bija tikpat vilinoša kā bārs ar gaisa kondicionēšanas iekārtu, ja to vēro no putekļainas ielas puses. Glāzes un karafes atspoguļojās dimanta skaldnēm līdzīgajā spogulī. Viss šajā miera ostā šķita tīrs un kluss, it kā tā atrastos tūkstošiem jūdžu attālumā no izkurtējušās veģetācijas un remdenā džungļu ūdens divdesmit stāvu zemāk.

Baseina otrā malā aiz grezna balkona pavērās plaša lagūnas panorāma pilsēta ar uzbrūkošajiem džungļiem fonā un sudrabaina ūdens klajumi, kas plūda uz zaļo biezokni pie dienvidu apvāršņa. Lieli sanesu sēkļi vīdēja virs ūdens virsmas, un uz to mugurām gaiši dzeltenas svītras iezīmēja pirmo milzīgo bambusa audžu kontūras.

No bāzes jumta laukuma pacēlās helikopters un meta slaidu loku augšup Ķerama un Rigsa virzienā, pilots sašūpoja helikoptera asti, mainot virzienu, un tas rēkdams aizlidoja virs viņu galvām. Pie atvērtās lūkas stāvēja divi vīri un ar binokli vēroja jumtus.

Beatrise Dāla gulēja uz muguras atpūtas krēslā, un viņas slaidais ar eļļu ieziestais ķermenis ēnā vizēja kā gulošas žņaudzējčūskas augums. Vienas rokas sarkani lakotie pirksti bija satvēruši ar ledu pildītu glāzi, kas atradās uz galdiņa, bet ar otru roku viņa dīki šķirstīja žurnāla lapas. Viņas gludo, kalsno seju slēpa lielas, zilganmelnas saulesbrilles, Keranss ievēroja viņas īgnumā viegli uzmesto, stingro apakšlūpu. Acīmredzot Rigss, pūlēdamies uztiept savu viedokli, bija viņu sakaitinājis.

Pulkvedis uz mirkli apstājās pie margām, patiesā atzinībā vērodams skaisto, lokano augumu. Pamanījusi Rigsu, Beatrise noņēma saulesbrilles un sasēja atraisītās krūštura lencītes. Viņas acīs pavīdēja auksts mirdzums.

— Klau, jūs abi, izbeidziet. Te nav striptīza seanss.

Rigss ieķiķinājās un nosteidzās lejup pa baltajām metāla kāpnēm. Keranss viņam sekoja, pie sevis prātodams, kā gan viņš varētu pārliecināt Beatrisi atstāt viņas privāto svētnīcu.

— Mīļā Dāla jaunkundz, jums vajadzētu jusdes glaimotai, ka es turpinu jūs apciemot, — Rigss iesāka, atbīdīdams sānis audekla nojumi un apsēzdamies atpūtas krēslā. — Turklāt man kā šīs zonas militārajam gubernatoram, — Rigss draiski pamirkšķināja Keransam, — ir daži pienākumi pret jums, un otrādi.

Beatrise uzmeta viņam žultainu skatienu un pagrieza skaļāk radioaparātu, kas atradās viņai aiz muguras.

— Ak Dievs. *. — viņa pie sevis nomurmināja kaut ko ne pārāk pieklājīgu un uzlūkoja Keransu.

— Un kas ir ar tevi, Robert? Kas tevi atvedis šurp tik agrā rīta stundā?

Keranss paraustīja plecus un draudzīgi pasmaidīja: — Es ilgojos pēc

tevis.

— Malacis. Man likās, ka šis gauleiters būs mēģinājis tevi iebiedēt ar saviem šausmu stāstiem.

— Patiesību sakot, tas viņam ir izdevies, Keranss paņēma no Beatrises ceļiem žurnālu un pašķirstīja to. Tas bija pirms četrdesmit gadiem izdots Parīzes «Vogue». Lapas bija ledusaukstas, acīmredzot žurnāls tika glabāts kādā aukstā vietā. Viņš nosvieda žurnālu uz zaļām flīzēm klātās grīdas.

— Bea, izskatās, ka mums visiem pēc pāris dienām nāksies doties projām. Pulkvedis un viņa vīri aiziet uz visiem laikiem. Mēs nevaram šeit palikt pēc viņu aizbraukšanas.

— Mēs? Beatrise vienaldzīgi pārjautāja. Nebiju domājusi, ka tev ir kāda iespēja šeit palikt.

Keranss nevilšus palūkojās uz Rigsu. Pulkvedis nenolaida no viņa acu.

— Tādas iespējas nav, Keranss apņēmīgi paziņoja. Tu zini, ko es ar to gribu teikt. Nākamajās četrdesmit astoņās stundās visiem būs daudz darba. Pacenties nesarežģīt stāvokli, emocionālu apsvērumu dēļ pretodamās notiekošajam.

Beatrise nepaspēja iebilst, jo Rigss mierīgā balsī turpināja Keransa domu: Dala jaunkundz, gaisa temperatūra turpina pieaugt. Kad ģeneratora degviela būs izsīkusi, jūs nespēsiet pārciest simt trīsdesmit grādu karstumu. Lielā ekvatoriālā lietus josla izplešas ziemeļu virzienā, un pēc pāris mēnešiem tā būs sasniegusi šo vietu. Kad pēc lietus beigām izklīdīs mākoņi, ūdens šajā peļķē… — viņš norādīja uz tvaikojošo, kukaiņiem nosēto baseinu, — būs gandrīz verdošs. Tas nozīmē, ka X tipa Anopheles , ādas vēža un augu nakti spiedzošo iguānu dēļ gulēt jums sanāks pavisam maz.

Pievēris acis, viņš domīgi piebilda: — Protams, ja pieņemam, ka jums vispār vēl būs nepieciešams miegs.

Pēc šīs piebildes meitenes lūpas tikko manāmi notrīcēja. Keranss saprata, ka divdomīgais Rigsa jautājums par to, kā viņš guļ, nav bijis tēmēts uz viņa attiecībām ar Beatrisi.

Pulkvedis turpināja: — Bez tam jums nebūs viegli tikt galā ar dažiem cilvēku sugas maitēdājiem, kuri izdzīti no Vidusjūras lagūnām un .nu virzās uz ziemeļiem.

Beatrise pārlika pār plecu garos, melnos matus un teica: Pulkvedi, es pastāvīgi turēšu durvis aizslēgtas.

Keranss aizkaitināti nošņāca: — Dieva dēļ, Beatrise, ko īsti tu vēlies pierādīt? Iespējams, ka šo pašiznīcināšanās impulsu demonstrēšana pašlaik ir uzjautrinoša rotaļa, taču pēc mūsu aizbraukšanas tie vairs nebūs nekādi joki. Pulkvedis vienīgi cenšas tev palīdzēt patiesībā viņam par tavu palikšanu vai aizbraukšanu nav ne silts, ne auksts.

Rigss aprauti iesmējās: — Es nu gan tā neteiktu. Tomēr gadījumā, ja jūs tik ļoti satrauc doma par manu personisko ieinteresētību, varat vienkārši pieņemt, ka tikai pildu savu pienākumu.

Pulkvedi, tas ir ļoti interesanti. Man allaž licies, ka mūsu uzdevums ir palikt šeit pēc iespējas ilgāk un šā uzdevuma izpildes vārdā nest jebkuru upuri. Vismaz… viņas acis pazibēja pazīstamā kodīga humora dzirksts,

…tieši šo iemeslu valdība minēja manam vectēvam, kad atsavināja lielāko daļu viņa ipašumu.

Beatrise pamanīja, ka Rigss pāri viņas plecam šķielē uz bāra pusi.

Kas par lietu, pulkvedi? Vai meklējat savu punka-wallah2? Ja esat ieradies iedzert, es jums dzeramo nepiedāvāšu. Man šķiet, ka jūs, viri, nākat šurp tikai iedzert.

Rigss piecēlās. Labi, Dāla jaunkundz. Es padodos. Uz redzēšanos, doktor.

Viņš uzsmaidīja Beatrisei un pielika roku pie cepures: Dāla jaunkundz, rīt atsūtīšu Šurp kuteri savākt jūsu mantas.

Kad Rigss bija aizgājis, Keranss adaidās atpūtas krēslā un vēroja helikopteru riņķojam virs blakusesošās lagūnas. Reizi pa reizei helikopters nolaidās līdz ūdens līmenim, rotora lāpstiņu apakšvelkmei dauzot paparž-koku plīvojošos zarus un iztrenkājot uz jumtiem gulošās iguānas. Beatrise paņēma no bāra dzēriena glāzi un apsēdās krēslā pie Keransa kājām.

— Robert, man nepatīk, ka tu analizē manu izturēšanos, šim vīram dzirdot.

Viņa pasniedza Keransam glāzi un, atspiedusi zodu rokā, atlaidās pret viņa ceļiem. Parasti viņa izskatījās eleganta un labi kopta, taču šodien viņas seja šķita nogurusi un domīga.

— Piedod, — Keranss atvainojās— Laikam gan es patiesībā analizēju pats sevi. Rigsa ultimāts man bija pārsteigums, es nebiju gaidījis, ka mēs dk drīz dosimies projām.

— Tatad tu grasies aizbraukt?

Keranss saminsdnājās. Automātiskais radioaparāta atskaņotājs pārslēdzās no Bēthovena Pastorālās simfonijas uz Septīto simfoniju Toskanīni vietā nāca Bruno Valters. Atskaņotājā augu dienu bez pārtraukuma skanēja visas deviņas Bēthovena simfonijas pēc kārtas. Keranss meklēja atbildi, drūmā Septītās simfonijas sākuma melodija ietekmēja viņa noskaņojumu.

Man šķiet, ka man vajadzētu braukt, taču vēl neesmu atradis tam pienācīgu pamatojumu. Ar emocionālo vajadzību apmierināšanu vien ir par maz. Man nepieciešams reālāks motīvs. Iespējams, ka šīs ūdeni iegrimušās lagūnas gluži vienkārši atsauc man atmiņā to laiku, kad es vēl biju embrijs un peldēju šķidrumā, tādā gadījumā visprātīgāk būtu nekavējoties doties projām. Viss, ko Rigss saka, ir patiesība. Mums nav cerību pārciest lietavas un malāriju.

Keranss uzlika roku uz Beatrises pieres, it kā mēģinādams noteikt maza bērna temperatūru.

Ko Rigss gribēja teikt ar vārdiem, ka tu nespēsi labi gulēt? Viņš pieminēja gulēšanu jau otro reizi šajā rītā.

Beatrise uz mirkli novērsa acis.

Ak, tie ir nieki. Gluži vienkārši es nesen redzēju divus savādus, murgainus sapņus. Daudzi cilvēki miegā murgo. Neliecies par to zinis. Klau, Robert, parunāsim nopietni vai ari tu paliksi šeit, ja es nolemšu palikt? Tu varētu apmesdes šajā dzīvoklī.

Keranss plati pasmaidīja: — Bea, tu centies mani pavedināt? Kas par jautājumu! Neaizmirsti, ka tu esi ne vien visskaistākā, bet ari vienīgā sieviete šajā vietā. Nekas nav svarīgāks par salīdzināšanas iespēju. Ādamam nepiemita nekādas estētiskas prasības, jo citādi viņš būtu apjautis, ka Ieva ir tikai nejaušības auglis.

Tu šodien esi vaļsirdīgs.

Beatrise piecēlās un aizgāja līdz baseina malai, abām rokām atstumdama matus no pieres. Viņas slaidais, lokanais augums saules gaismā vizēja.

Bet vai tad mums jādodas projām tik steigšus, kā to pavēl Rigss? Mums ir kreiseris.

Tas ir vraks. Pirmā lielā vētra to sašķaidīs kā konservu kārbu.

Tuvojās pusdienlaiks. Terasē valdošā svelme vairs nebija paciešama,

un viņi no pagalma iegāja telpās. Dubultžalūzijas zemajā, plašajā viesistabā ielaida tikai nespodru gaismu, un kondicionēšanas iekārtas atdzesētais gaiss bija vēss un tīkams. Beatrise atlaidās uz gara ar bāli zilganu ziloņādas imitāciju apšūta dīvāna, ar vienu roku virpinādama paklāja bārkstis. Šis dzīvoklis ir bijis viens no Beatrises vectēva pieds d terre3 un Beatrises mājas kopš viņas vecāku nāves drīz pēc viņas piedzimšanas. Viņa bija uzaugusi vectēva uzraudzībā. Viņas vectēvs bija vientuļš, ekscentrisks magnāts (Keranss nezināja Beatrises vectēva bagātības avotus; drīz pēc tam, kad viņi ar Rigsu bija pārkāpuši šā augšstāva komfortablā dzīvokļa dīvainās pasaules slieksni, viņš bija uzdevis Beatrisei šo jautājumu, taču viņa tikai īsi atcirta: «Teiksim tā — viņam bija nauda.»), kurš jaunībā aizrāvās ar mākslinieku atbalstīšanu. Viņu interesēja viss eksperimentālais un dīvainais, un Keranss prātoja, cik lielā mērā vectēva personību, tās dīvainās iekšējās nianses mantojusi viņa mazmeita. Virs kamīna karājās milzīga 20. gadsimta sākuma sirreālista Delvo glezna, kurā bija attēlotas līdz jostasvietai kailas, līķa bālas sievietes dejojam ar švītīgiem smokingos tērptiem skeletiem uz spokaina kauliem līdzīga fona. No otras sienas Maksa Ernsta pašiznīcināšanās tieksmes apsēstie fantasma-goriskie džungļi klusēdami kliedza paši sevī kā nenormālas apziņas kloāka.

Keranss brīdi klusēdams vēroja Ernsta uzgleznotās saules blāvo, dzelteno gredzenu, kas kā kvēldiegs zvīļoja cauri eksotisko augu valstij, un viņā radās savāda atmiņu un pazīšanas nojauta. Arhaiskās saules attēls daudz spēcīgāk nekā Bēthovena simfonijas skaņas urbās viņa smadzenēs, apgaismodams gaistošās ēnas, kuras drudžaini uznira no visdziļākajiem apziņas bezdibeņiem.

— Beatrise.

Viegli saraukusi pieri, viņa lūkojās Keransā, kurš piecēlās un tuvojās viņai.

Ko tu vēlies teikt, Robert?

Keranss saminstinājās. Viņš pēkšņi apzinājās, ka pienācis nozīmīgs un izšķirošs brīdis. Tas bija īss un nemanāms mirklis, taču tā ritums nesa viņu sev līdzi uz tādu saistību zonu, no kurām viņš vairs nebūs spējīgs atteikties.

Tu taču saproti, ka, gadījumā ja Rigss aizbrauks bez mums, mēs vairs nevarēsim gluži vienkārši uzkavēties šeit vēl kādu laiciņu* Mēs paliksim.