Nogrimusī pasaule

3.Pretī jaunai psiholoģijai

Noenkuro jis katamarānu kuģu piestātnē, Keranss pārkāpa pāri bortam un pa trapu devās uz bāzi. Iedams cauri stiepļu tīkla lūkai, viņš pāri plecam pameta skatienu atpakaļ uz lagūnu un cauri karstā gaisa viļņiem uz mirkli pamanīja Beatrisi stāvam pie balkona margām. Viņš pamāja ar roku, taču Beatrise, kā parasti, aizgriezās un neatbildēja uz sveicienu.

— Viņai uznākuši kārtējie untumi, doktor? — Seržants Makrīdijs iznāca no sardzes kajītes. Viņa knābim līdzīgajā sejā pavīdēja humora dzirksts. — Viņa ir dīvaina sieviete, man jāsaka.

Keranss paraustīja plecus: — Zināt, seržant, šīs stūrgalvīgās neprecētās jaunās dāmas — ja cilvēks neuzmanās, viņas spēj to nobiedēt līdz nejēdzībai. Es mēģināju viņu pārliecināt savākt mantas un braukt projām kopā ar mums. Ja man paveiksies, domāju, ka viņa paklausīs.

Makrīdijs nikni pētīja attālo dzīvojamās ēkas jumtu.

Priecājos dzirdēt, doktor, viņš teica balsī, kas nebūt nepauda pārliecību, un Keranss īsti nesaprata, vai Makridija skepse attiecas uz Beatrisi, vai ari uz viņu pašu.

Neatkarīgi no tā, vai viņi galu galā paliks vai nepaliks šeit, Keranss bija nolēmis izlikties, ka viņi brauc projām nākamo trīs dienu laikā katra brīvā minūte būs jāvelta, lai apvienotu viņu krājumus un nozagtu visu nepieciešamo papildu aprīkojumu no bāzes noliktavas. Keranss joprojām nebija izlēmis pēc aiziešanas no Beatrises viņš atkal sāka svārstīties (nožēlas pilnā neziņā Keranss prātoja, vai šī Pandora ar savu nāvējošo muti un burvju lādīti, kurā glabājās alkas un izmisums un kuras vāks pilnīgi neparedzamos brīžos te pacēlās, te nolaidās, apzināti mēģina viņam jaukt galvu), tomēr viņš nevēlējās klaiņot apkārt, mokošas neziņas plosīts, jo Rigss un Bodkins drīz vien saprastu, kas ar viņu notiek. Keranss nolēma atlikt izšķirošā lēmuma pieņemšanu līdz pēdējam brīdim. Lai arī kā Keranss ienīda bāzi, viņš zināja, ka bridis, kad viņš redzēs to aizpeldam projām uz visiem laikiem, būs brīnumains baiļu un panikas katalizators, un visi abstraktie šeit palikšanas motīvi drīz vien izrādīsies nekur nederīgi. Pirms gada viņš nejauši tika pamests uz kādas nelielas salas, kamēr tur nolasīja neparedzētus ģeomagnētiskos rādījumus. Viņš salīcis sēdēja ar saviem instrumentiem vecā bunkurā, un pēkšņi cauri austiņām sadzirdēja atskanam kutera atiešanas signālu. Kad pēc desmit minūtēm viņš iznāca no bunkura un ieraudzīja bāzi sešsimt jardu attālumā (un atstatums aizvien palielinājās), viņš jutās kā bērns, kurš uz visiem laikiem šķirts no mātes. Viņam tik tikko izdevās apspiest paniskās bailes un raidīt šāvienu no signālpistoles.

Ser, doktors Bodkins lūdza jūs aiziet pie viņa, tiklīdz jūs ieradīsieties. Šorīt leitnantam Hārdmenam neklājas labi.

Vērodams tukšo klāju, Keranss pamāja ar galvu. Viņš bija paēdis pusdienas kopā ar Beatrisi, jo zināja, ka pēcpusdienās bāze mēdz būt pilnīgi tukša. Puse komandas bija projām vai nu kopā ar Rigsu, vai ari atradās helikopterā, bet pārējie karavīri gulēja savās kojās. Viņš bija cerējis slepeni izpētīt noliktavas un arsenālu. Kā par nelaimi pulkveža aizvien modrais sargsuns Makridijs neatkāpās no Keransa ne soli, gatavodamies pavadīt viņu pa lejupkāpnēm uz lazareti, kas atradās uz B klāja.

Keranss vērīgi pētīja divus Anopheles odus, kas bija iekļuvuši cauri stiepļu lūkai aiz viņa muguras. Viņš parādīja tos Makrīdijam un teica:

Tie joprojām iekļūst iekšā. Kur palicis dubultais siets, kuru jums vajadzēja uzstādīt?

Makrīdijs ar laiviņccpuri nosita odus un apmulsis paraudzījās apkārt. Pulkvedis Rigss jau sen loloja ieceri apvilkt ap bāzi otru tikla kārtu. Laiku pa laikam Rigss atgādināja Makrīdijam, lai viņš norīko karavīru vadu to paveikt, taču darbs bija saistīts ar sēdēšanu uz koka steķiem saules svelmē odu mākoņa ielenkumā, tāpēc pagaidām dubulttīlds ieskāva vienīgi pulkveža Rigsa kajīti. Tagad, kad viņi posās ceļā uz ziemeļiem, šī iecere bija zaudējusi jēgu, taču Makridija prezbiterieša sirdsapziņa, reiz pamodināta, neļāva viņam rimties.

— Šovakar likšu, lai vīri to izdara, doktor, viņš paziņoja, izvilkdams no bikšu sānkabatas pildspalvu un piezīmju grāmatiņu.

Seržant, tas nav steidzami, taču izdariet to, ja jums nav cita darba. Es zinu, ka pulkvedis to ļoti vēlas.

Keranss pameta Makridiju, kas samiegtām acīm vēroja metāla žalūzijas, un devās projām pa klāju. Tiklīdz Makrīdijs bija pazudis skatienam, Keranss iegāja pa pirmajām durvīm.

Uz C klāja — zemākā no visiem trim bāzes klājiem atradās komandas kazarmas un kambīze. Divi vai trīs vīri tropu aprīkojumā gulēja savās kojās, bet atpūtas telpa bija tukša. Blakus tenisa galdam stūri skanēja radio. Keranss bridi ieklausījās griezīgajos ģitāras ritmos, kurus pārmāca virs blakusesošās lagūnas riņķojošā helikoptera rēkoņa. Tad viņš devās lejup pa centrālo trapu, tas veda uz arsenālu un darbnīcām, kas atradās pontonā.

Trīs ceturtdaļas korpusa aizņēma 2000 zirgspēku dīzeļdzinēji, kas darbināja dzenskrūves, kā ari eļļas un aviācijas degvielas tvertnes. Darbnīcas pagaidām bija pārceltas uz divām tukšām A klāja kajītēm, kas atradās aiz virsnieku kajītēm, — lai mehāniķi maksimāli ātri varētu apkalpot helikopteru.

Arsenāls bija slēgts. Aiz tehniskās daļas kaprāļa kabīnes stikla sienas spīdēja viena vienīga lampa. Keranss pārlaida skatienu smagajiem koka darbgaldiem un skapjiem, kuros atradās karabīnes un mašīnpistoles, ieroči bija ieslēgti aiz tērauda režģiem. Dīki aplūkojis smagās ieroču laides, Keranss prātoja, vai maz prastu rīkoties ar šiem ieročiem, pat ja izdotos kādu no tiem nozagt. Izmēģinājumu stacijas atvilktnē mētājās 45. kalibra

kolts un piecdesmit patronu, ko viņš bija saņēmis pirms trim gadiem. Reizi gadā viņš oficiāli nodeva izšautās patronas bet tādu patiesībā vispār nebija — viņš vienkārši apmainīja patronas pret svaigākām, taču ne reizes nebija mēģinājis izšaut.

Dodoties ārā, Keranss nopētīja tumši zaļās munīcijas kastes, kas atradās pie sienas apkārt skapjiem. Tās visas bija aizslēgtas ar divām piekaramajām atslēgām. Ejot garām kabīnei, cauri durvīm plūstošajā apgaismojumā viņš pamanīja apputējušas etiķetes uz metāla kārbām, kas atradās zem viena no darbgaldiem.

«Hy-Dyne ». Keranss apstājās, iebāza pirkstus starp metāla režģi un notrausa putekļus no kādas kārbas, ar pirkstiem taustīdams uzraksta burtus. «Ciklotrimetilēntrinitrotriamīns: gāzes izplūdes ātrums 8 ooo metru sekundē.»

Apcerēdams iespējamo sprādziena efektu — tas būtu lielisks tour de force4, ar kuru pēc Rigsa aizbraukšanas viņš varētu iztekā nogremdēt vienu no biroju ēkām, tādējādi nogriežot Rigsam atpakaļceļu. Keranss atspiedās ar elkoņiem pret darbgaldu un izklaidīgi rotaļājās ar četru collu diametra misiņa kompasu, kas bija šeit atstāts salabošanai. Kalibrētais aplis bija vaļīgs un pagriezts par simt astoņdesmit grādiem, ziemeļu punkts bija atzīmēts ar kritu uzvilktu krustu.

Prātodams par iecerēto sprādzienu un iespēju nozagt detonatorus un degauklu, Keranss noslaucīja ar kritu uzvilktās neskaidrās zīmes, paņēma kompasu rokā un pasvārstīja. Viņš izgāja no arsenāla un sāka kāpt augšup, atbrīvodams kompasa adatu un ļaudams tai dejot un peldēt.

Pa C klāju aizgāja kāds jūrnieks, un Keranss veikli iebāza kompasu kabatā.

Pēkšņi iztēlojies sevi ar visu auguma svaru metamies virsū gremd-virzuļa kārbas rokturiem un katapultējam Rigsu, bāzi un izmēģinājumu staciju uz nākamo lagūnu, Keranss apstājās un piespiedās pie margām. Skumji pasmaidījis par absurdo iedomu, viņš sāka prātot, kā kaut kas tāds vispār varēja ienākt prātā.

Tad viņš pamanīja smago kompasa cilindru izspiežamies cauri žaketes kabatai un bridi domīgi nolūkojās uz to.

Viņš klusi nomurmināja: Klau, Kerans, tu dzīvo divos līmeņos.

Pēc piecām minūtēm Keranss iegāja B klāja hospitālī. Tur viņu sagaidīja neatliekami risināmas problēmas.

Ambulancē atradās trīs vīri ar apdeguma čūlām, bet divpadsmitvietīgā galvenā palāta bija tukša. Keranss pamāja ar galvu kaprālim, kurš mainīja ar penicilīnu piesūcinātos pārsējus, un devās uz nelielu vienvietīgu palātu, kas atradās klāja labā borta pusē.

Durvis bija ciet. Pagriezis rokturi, viņš izdzirda kādu nemitīgi grozāmies gultā. Pacients kaut ko aprauti murmināja, un doktors Bodkins nosvērtā, taču stingrā balsī laiku pa laikam kaut ko atbildēja. Pēc tam doktors klusā balsī uzsāka garu monologu, ko ik pēc brīža pārtrauca saraustīti iebildumi, un tad iestājās rāms klusums.

Leitnants Hārdmens vecākais helikoptera pilots, kuru patlaban aizvietoja viņa pārinieks seržants Deilijs, — bija viens no abiem uzmērīšanas vienības vienīgajiem virsniekiem un pēdējos trīs mēnešus bija pildījis Rigsa vietnieka un galvenā vadītāja pienākumus. Viņš bija drukns, inteliģents, nedaudz flegmatisks apmēram trīsdesmit gadu vecs vīrs, kurš klusēdams turējās atstatus no pārējiem komandas locekļiem. Viņš bija dabas pētnieks amatieris, sastādījis savus floras un faunas pārmaiņu aprakstus, izmantojot paša izgudrotu taksonomisko sistēmu. Kādā vājuma brīdī viņš bija parādījis savas piezīmes Keransam, taču pēc taktiska aizrādījuma, ka klasifikācija ir neskaidra, viņš atkal ierāvās sevī.

Pirmos divus gadus Hārdmens bija kā lielisks buferis starp Keransu un Rigsu. Pārējā komanda saņēma norādījumus no leitnanta, un Keranss par šīs situācijas priekšrocību uzskatīja to, ka grupai neizveidojās tā laimīgā saliedētības apziņa, kuru būtu varējis radīt atvērtāks komandiera vietnieks un kura būtu padalījusi dzīvi neizturamu. Paviršās un fragmentārās attiecības, kas valdīja bāzē, kur katrs aizvietotājs piecu minūšu laikā tika pieņemts kā pilntiesīgs komandas biedrs un visiem bija vienalga, vai šis

aizstājējs ir pavadījis šeit divas dienas vai divus gadus, lielā mērā bija Hārdmena nopelns un viņa temperamenta atspulgs. Kad viņš organizēja basketbola sacensības vai regad pa lagūnu, viņā nebija azarta, bet gan pilnīga vienaldzība pret to, vai kāds piedalās vai nepiedalās šajā pasākumā.

Tomēr pēdējā laikā Hārdmena personībā sāka dominēt tās tumšās puses. Pirms diviem mēnešiem viņš bija sūdzējies Keransam par saraustītu miegu — no Beatrises Dālas dzīvokļa logiem Keranss bieži redzēja Hārd-menu pēc pusnakts stāvam mēness gaismā uz jumta līdzās helikopteram un lūkojamies pāri rāmajai lagūnai. Vēlāk, aizbildinādamies ar malārijas lēkmi, Hārdmens bija atteicies no pilota pienākumu pildīšanas. Viņš veselu nedēļu gandrīz neizgāja no kajītes, strauji iegrimdams savā iekšējā pasaulē. Viņš pārskatīja savas agrākās piezīmes un gluži kā aklais, kurš lasa Braila rakstu, vilka ar pirkstiem pa kolekcijas stikla kastītēm, kurās bija nedaudzi dienas tauriņi un milzīgi naktstauriņi.

Šim savārgumam uzstādīt diagnozi bija viegli. Keranss saskatīja tos pašus simptomus, kurus bija novērojis sev un ko izraisīja paātrināta iekļūšana «pārejas zonā». Viņš bija atstājis leitnantu mierā un palūdzis, lai Bodkins reizi pa reizei viņu izmeklē.

Dīvainā kārtā Bodkins Hārdmena slimību uztvēra nopietnāk.

Atgrūdis durvis, Keranss klusiem soļiem ienāca aptumšotajā telpā. Bodkinss brīdinoši pacēla roku, un Keranss apstājās stūrī pie ventilatora. Žalūzijas bija aizvērtas, un, Keransam par pārsteigumu, gaisa kondicionēšanas iekārta bija izslēgta. Ventilatora atdzesētā gaisa temperatūra bija tikai divdesmit grādu zemāka par lagūnas gaisa temperatūru, turpretī gaisa kondicionēšanas iekārta parasti uzturēja telpā vienmērīgu septiņdesmit grādu temperatūru. Bodkins nezin kāpēc bija ne vien izslēdzis kondicionēšanas iekārtu, bet arī iespraudis elektriskā kamīna kontaktspraudni skuvekļa kontaktligzda virs izlietnes spoguļa. Keranss atcerējās, kā Bodkins izveidoja so kamīnu izmēģinājumu stacijas laboratorijā, ievietodams ieliektā paraboloīda formas spogulī vienu vienīgu kvēldiegu. Kvēldiega jauda nebija lielāka par pāris vatiem, taču šķita, ka kamīns izstaro ārkārtīgu karstumu, kvēlodams mazajā telpā kā īsta kurtuve. Pēc īsa mirkļa Keranss juta, ka uz kakla sāk izspiesties sviedri. Bodkins sēdēja uz metāla krēsla pie gultas, uzgriezis kamīnam muguru, un viņam mugurā joprojām bija balta kokvilnas žakete. Lāpstiņu apvidū pletās plati sviedru plankumi, un nespodri sarkanajā gaismā Keranss saskatīja no Bodkina galvas krītam sviedru krellītes, kas atgādināja izkausēta svina pilienus.

Hārdmens gulēja, atspiedies uz viena elkoņa. Viņa platās krūtis un pleci aizsedza gultas galvgali, milzīgajās rokās viņš turēja pie ausīm piespiesto austiņu vadus. Viņa šaurā seja ar platajiem žokļkauliem bija pavērsta pret Keransu, taču acis bija kā piekaltas elektriskajam kamīnam. Paraboliskā kausa projicētais intensīvas sarkanās gaismas aplis ar trīs pēdu diametru pārklāja kajītes sienu. Šķita, ka ap Hārdmena galvu, kas atradās šā apļa centrā, staro milzīga kvēloša aura.

Uz grīdas pie Bodkina kājām atradās pārnēsājamais atskaņotājs, kurā griezās trīs collu disks. Bija dzirdamas klusas, skrāpējošas skaņas. Adaptera galviņa mehāniski ģenerēja gandrīz neuztveramas dobjas bungu rīboņas efektu, kas izgaisa, kad ieraksts beidzās un Bodkins izslēdza atskaņotāju. Tad viņš ātri pierakstīja dažus vārdus bloknotā, izslēdza elektrisko kamīnu un ieslēdza pie gultas esošo lampu.

Lēni šūpodams galvu, Hārdmens noņēma austiņas un pasniedza tās Bodldnam.

— Doktor, tā ir velta laika tērēšana. Šie ieraksti ir nenormāli, tos var interpretēt pēc katra ieskatiem.

Viņš iekārtojās ērtāk šaurajā gultā. Kaut ari telpā valdīja tveice, uz viņa sejas un kailajām krūtīm gandrīz nebija sviedru, un viņš ilgpilnām acīm vēroja elektriskā kamīna ogles, it kā nožēlodams, ka tās apdziest.

Bodkins piecēlās kājās, uzlika atskaņotāju uz krēsla un aptina ap to austiņu vadus.

Leitnant, iespējams, ka tur ari ir jēga — tas ir kā Roršaha tests, tikai ar skaņu. Manuprāt, pēdējais ieraksts īpaši rosina iztēli, vai ne?

Hārdmens māksloti nevērīgi paraustīja plecus, acīmredzot nevēlēdamies sadarboties ar Bodkinu un piekāpties kaut vai vienā punktā. Viņš īgni atņurdēja: Atvainojiet, man gan Šķiet, ka šis ieraksts neuzvedina uz noteiktiem tēliem.

Bodkins pasmaidīja, viņš apzinājās, ka Hārdmens pretojas viņa ietekmei, un bija nolēmis šoreiz padoties.

— Nevajag atvainoties, leitnant, šis bija mūsu visvērtīgākais seanss, tidet man.

Bodkins pamāja Keransam: — Nādet iekšā, Robert, piedodiet, ka šeit ir tik silti mēs kopā ar leitnantu Hārdmenu veicām nelielu eksperimentu. Es jums pastāstīšu par to, kad būsim atgriezušies stadjā. Tagad.. . viņš norādīja uz ietaisi, kas atradās uz naktsgaldiņa un atgādināja divus ar aizmugurēm kopā samontētus modinātājpulksteņus. To rādītāji bija savienoti ar primitīviem metāla pagarinātājiem un atgādināja divu saķērušos zirnekļu kājas. — … ļaujiet tam darboties, cik ilgi vien spējat to izturēt. Tas nevarētu būt pārlieku grūti. Vienīgais, kas jums jādara — ik pēc divpadsmit stundām no jauna jāuzstāda abu pulksteņu signāli. Šie pulksteņi modinās jūs ik pēc desmit minūtēm. Ar to pietiks, lai gūtu pietiekamu atpūtu pirms no pirmsmiega stāvokļa ieslīgsiet dziļajā miegā. Ja jums paveiksies, jūs neredzēsiet nekādus sapņus.

Hārdmens neticīgi pasmaidīja un uzmeta skatienu Keransam.

Doktor, man šķiet, ka jūs esat pārāk optimistiski noskaņots. Patiesība jūs gribčjāt teikt, ka es neapzināšos šos sapņus.

Viņš paņēma krietni nodilušus zaļus aktu vākus savu botānikas dienasgrāmatu un mehāniski sāka to Šķirstīt.

~ Reizēm man šķiet, ka es sapņoju bez mitas, ka sapņoju katru dienas tniuūti. Iespējams, ka mēs visi darām to pašu.

Viņa balss skanēja rāmi un nesteidzīgi, kaut an nogurums bija izkaltējis adu ap acīm un muti la, ka garais žoklis izskatījās vēl vairāk izģindis. Keranss sapi ata. ka slimība, lai kāds ari būtu tās cēlonis, nebija skārusi Šā vira personības butibu. Hārdmena personībai piemītošais pašpietiekamī-bas elements bija tikpat spēcīgs kā agrak vai pat vēl spēcīgāks tas atgādināja tērauda floreies asmeni.

Dontfgi vērodams Hārdmenu, Bodkins nosusināja seju ar dzeltenu zidtt kabatlakatu. Netīrā kokvilnas žakete, nevīžīgais apģērbs un pietūkusi, hinīna iekrāsotā āda piešķīra viņam maldinošu noplukuša šarlatāna izskatu, aiz kura slēpās ass un vērigs prāts.

Iespējams, ka jums taisnība, leitnant. Daži cilvēki uzskata, ka apziņa ir tikai īpašs citoplazmatiskās bezsamaņas veids, ka sapņi, tāpat kā nomoda stāvoklis, attīsta un paplašina centrālās nervu sistēmas spējas. Tomēr mums jāpieņem empīriskā pieeja šim jautājumam un jāizmēģina visas iespējamās zāles un līdzekli. Kerans, vai jūs man piekrītat?

Keranss pamāja ar galvu. Gaisa temperatūra kajītē bija sākusi pazemināties, un viņš varēja brīvāk elpot

— Tikpat labi varētu palīdzēt arī klimata maiņa.

Ārpusē atskanēja apslāpēta šķindoņa. Laivceltnis cēla augšup vienu no metāla plakandibena laivām, un tā dauzījās pret bāzes korpusu.

Keranss piebilda: Sajās lagūnās valdošā gaisotne ir kaitīga nerviem. Domāju, ka pēc trim dienām, kad dosimies projām, mēs visi jutīsimies krietni labāk.

Keranss pieņēma, ka leitnantam ir paziņots par gaidāmo aizbraukšanu, taču Hārdmens uzmeta viņam vērīgu skatienu, nolaižot uz leju savu dienasgrāmatu. Bodkins ieklepojās un nekavējoties sāka runāt par kaitīgo caurvēju, ko rada ventilators. īsu brīdi Keranss un Hārdmens cieši rau-dzījās viens otrā. Tad Hārdmens īsi pamāja ar galvu un turpināja lasīt, rūpīgi atzīmēdams pulksteņu rādīto laiku.

Dusmodamies pats uz sevi, Keranss pagrieza pārējiem muguru un pie-gāja pie loga. Viņš aptvēra, ka bija tīšām darījis Hārdmenam zināmu šo vēsti, zemapziņā gaidīdams tieši šādu reakciju un pilnīgi saprazdams, kāpēc Bodkins Hārdmenam nebija neko teicis. Ne mirkli nešaubīdamies, Keranss bija brīdinājis Hārdmenu par to, ka trīs dienu laikž viņam jāpaveic visi uzdevumi un jāatrisina visas iekšējās pretrunas.

Keranss uzmeta aizkaitinātu skatienu modinātājietaisei, pārdzīvodams, ka sācis zaudēt kontroli pār sevi. Vispirms kompasa bezjēdzīgā nozagšana, un tagad šī nepamatotā kaitniecība. Lai kādi ari bija viņa trūkumi, agrāk viņš allaž tika uzskatījis, ka tos visus atsver izcila laba īpašība spēja pilnīgi un objektīvi apzināties savas rīcības iemeslus. Reizēm viņš nevajadzīgi kavējās, tas notika nevis tāpēc, ka viņš būtu neizlēmīga bet gan tāpēc, ka nevēlējās rīkoties situācijās, kurās nebija iespējama pilnīga rīcības iemeslu izpratneTas attiecās arī uz viņa attiecībām ar Beatrisi Dālu — tās ietvēra sevī tik daudz pretrunu, ka atgādināja dejošanu uz stingri savītas ierobežojumu un brīdinājumu virves.

Novēloti mēģinādams nomierināt pats sevi, viņš teica Hārdmenam:

— Leitnant, neaizmirstiet pulksteni. Jūsu vietā es to noregulētu tā, lai zvans skanētu bez apstājas.

Izgājuši no hospitā)a, viņi devās uz molu un iekāpa Keransa katamarānā. Keranss bija pārāk noguris, lai iedarbinātu motoru. Viņš lēni vilka katamarānu pa trosi, kas stiepās starp bāzi un izmēģinājumu staciju. Bodkins sēdēja priekšgalā, starp ceļiem iespiesto atskaņotāju turēdams kā portfeli, ads samiedzis spožajos gaismas vizuļos, kas lēkāja pa mainīgo rāmā zaļganā ūdens virsmu. Viņa tuklā, netīri pelēkā cepures naga apēnotā seja šķita noraizējusies un domīga. Viņš izklaidīgi vēroja apkārtējo pusnogrimušo ēku apli kā noguris sīkpreču tirgotājs, kurš jau tūkstošo reizi laivā tiek vadāts pa ostu. Tuvojoties stacijai, virs viņu galvas ierēcās helikopters un nolaidās uz bāzes klāja. Bāze salīgojās, trose iegrima ūdenī un pēc tam cieši nostiepās, apšļākdama viņus ar spēcīgu strūklu. Bodkins pie sevis nolamājās, kaut arī viņi izžuva vienā mirklī. Pulkstenis jau rādīja pāri četriem, taču saule joprojām piepildīja debesis, pārvērzdama tās par milzīgu lāpu, tāpēc acis nebija iespējams pacelt augstāk pāf ūdens līmeni. Ik pa brīdim apkārtējo ēku spoguļstikla sienās atvizēja neskaitāmi saules atspulgi, kas kustējās uz milzīgajām ugunīgajām plāksnēm kā kvēlojošas, šķautņainas gigantisku kukaiņu acis.

Izmēģinājumu stacijas divstāvu cilindrveida korpuss svēra divdesmit tonnu un bija piecdesmit pēdu plats. Apakšstāvā atradās laboratorija, bet augšstāvā divu biologu kajītes, karšu telpa un kabineti. Šķērsām jumtam stiepās neliels kapteiņa tiltiņš, uz kura stāvēja gaisa temperatūras un mitruma reģistrētāji, lietusūdens mērinstruments un radiācijas līmeņa mēri-tājs. Jūraszāļu un brūnaļģu skupsnas, kas sedza pontonlaivas ar bitumenu klātās plāksnes, saule bija sačokurojusi un izkaltējusi, pirms tās paguva sasniegt laboratorijas margas. Viņi piestāja pie šaurā mola, un katamarāna triecienu pret to apslāpēja atkritumiem piebārstītu sargasu un spi-rogiru mudžeklis, kas izpletās un iegrima gluži kā milzīgs piemircis plosts.

Viņi iegāja vēsajā, tumšajā laboratorijā un apsēdās pie saviem rakstāmgaldiem zem izbalējušu programmas tabulu pusloka, kas aiz paaugstinājuma stiepās līdz pat griestiem kā noputējis sienas gleznojums un lūkojās lejup uz galdu un velkmes skapju jucekli. Pa kreisi atradās tabulas, kas bija sastādītas pirmajā viņu darba gadā. Tajās bija detalizēti ieraksti un gandrīz vai pa minūtēm precizētas bultas. Pa labi esošās tabulas pakāpeniski kļuva aizvien tukšākas, un pēdējās bija redzami tikai daži kricelējumi ar zīmuli, kurus noslēdza viena vai divas aizpildītas ekoloģiskās ailes. Daudzas kartona lapas bija atbrīvojušās no spraudītēm un brīvi nokarājās uz priekšu kā atlupušas senlaicīga kuģa korpusa apšuvuma plāksnes.

Putekļos uz galda virsmas ar pirkstu dīki zīmēdams milzīgu kompasu, Keranss gaidīja, ka Bodkins izskaidros savus dīvainos eksperimentus ar Hārdmenu, bet Bodkins ērti apsēdās aiz kartotēku un katalogu kastēm nokrautā galda, atvēra atskaņotāju, izvilka disku un sāka to grozīt rokās.

Keranss pārtrauca klusumu: Man žēl, ka izpļāpājos par mūsu aizbraukšanu. Man neienāca prātā, ka jūs neesat Hārdmenam to pateicis.

Bodkins paraustīja plecus, it kā norādīdams, ka tas nav svarīgi.

Robert, šī ir sarežģīta situācija. Man negribējās to vēl vairāk samezglot, iekams neesmu atrisinājis iepriekšējos sarežģījumus.

Bet kāpēc tad viņam to nedrīkstēja teikt? Keranss uzstājīgi vaicāja, slepenībā cerēdams tikt vaļā no nelielās vainas apziņas. Izredzes uz aizbraukšanu varētu atmodināt viņu no šā letarģiskā stāvokļa.

Bodkins pabīdīja brilles līdz degungalam un vaicājoši uzlūkoja Ke-ransu.

Robert, man šķiet, ka uz jums šī ziņa nebūt nav atstājusi uzmundrinošu iespaidu. Ja vien es nepiedodami nekļūdos, jūs izskatāties diezgan mierīgs. Kāpēc Hārdmenam vajadzētu reaģēt citādi?

Keranss pasmaidīja: Totiche5 , Alan. Es negribētu iejaukties, jo pats esmu nodevis Hārdmenu jūsu rīcībā, taču kādu spēli jūs abi īsti spēlējat — kādam nolūkam vajadzīgs elektriskais kamīns un modinātājpulksteņi?

Bodkins ievietoja plati minidisku plauktā sev aiz mugurasViņš pacēla skatienu uz Keransu un kādu bridi vēroja viņu tikpat mierīgi, tomēr caururbjoši, kā bija vērojis Hārdmenu. Keranss pēkšņi saprata, ka viņu uzticēšanās pilnās kolēģu attiecības pēkšņi pārvērtušās par novērotāja un novērojamā attiecībām. Pēc īsa brīža Bodkins novērsa acis un sāka raudzīties uz programmu diagrammām, bet Keranss nevilšus iespurcās. Viņš nodomāja: sasodīts, vecais zēns tagad mani ierindojis starp aļģēm un jūras sīk-būtnēm, drīz viņš sāks man atskaņot savus ierakstus.

Bodkins piecēlās un norādīja uz trīs rindās izvietotajiem laboratorijas galdiem, kas bija nokrauti ar vivārija un paraugu traukiem. Virs tiem pie velkmes pārsegiem bija piestiprinātas piezīmju lapiņas.

Robert, ja vajadzētu apkopot trīs gadu pētījumu rezultātus vienā slēdzienā, kāds būtu jūsu slēdziens?

Keranss mirkli pavilcinājās un tad atmeta ar roku: Tas nebūtu pārāk sarežģīts.

Viņš saprata, ka Bodkins gaida nopietnu atbildi, un sakopoja domas:

— Varētu teikt šādi: temperatūras, mitruma un radiācijas līmeņa paaugstināšanās rezultātā Šīs planētas flora un fauna atkal sāk pieņemt to veidolu, kāds jau reiz bija, kad uz Zemes eksistēja identiski apstākļi, precīzāk izsakoties, triasa periodā.

~ Tieši tā, Bodkins sāka soļot starp galdiem. Pēdējo trīs gadu laikā es un jus, Robert, esam izpētījuši gandrīz piecus tūkstošus dzīvnieku valsts pārstāvju un redzējuši vārda liesā nozīmē desmitiem tūkstošus jaunu augu varietāšu. Si parādība norisinās pēc viena parauga neskaitāmu mutāciju rezultāta organismi pilnīgi pārveidojas, tādējādi pielāgodamies dzīvei jau-naja vide. Visos gadījumos mēs esam novērojuši lavinveida atgriešanos pagātne tā ir tik strauja, ka tie daži sarežģītie organismi, kuriem uz šis kraujās nogāzes izdevies saglabāt stabilu stāvokli, izskatās kā anomālijas, -dažas amfībijas, putni un cilvēks. Dīvaini, ka mēs esam aprakstījuši tik daudzu dzīvnieku un augu lejupceļu, taču esam pametuši novārtā pašu nozīmīgāko radību uz šīs zemes.

Keranss iesmējās: Alan, labprāt piekritu. Tomēr, ko īsti jūs vēlaties pateikt? Vai to, ka Homo sapieris pakāpeniski kļūs par Kromanjonas cilvēku un Javas cilvēku, un galu galā par sinan tropu? Tas ir maz ticams. Vai tas nebūs otrādi apvērstais lamarkisms?

Piekritu. Es runāju ne par to.

Bodkins atspiedās pret kādu galdu un pastiepa sauju zemesriekstu mazam mērkaķī tim, kas bija iesprostots pārveidotā velkmes skapī.

— Tomēr pēc diviem līdz trim miljoniem gadu Homo sapiens varētu izmirt, bet mūsu mazais brālēns kļūt par augstāko dzīvības formu uz zemes. Tomēr neviens bioloģiskais process nav pilnīgi apgriežams otrādi.

Bodkins izvilka no kabatas zīda kabatlakatu un pamāja ar to mērkaķī-tim. Dzīvnieciņš bikli parāvās atpakaļ.

Pat tad, ja mēs atgrieztos džungļos, mēs joprojām pārģērbtos pirms pusdienām.

Bodkins piegāja pie loga un sāka lūkoties pa to cauri stiepļu sietam, ko no augšas pārsedza dēļu sauljums, atstādams tikai šauru joslu, pa kuru ieplūda intensīvā saules gaisma. Karstuma apņemtā lagūna bija nekustīga, virs ūdens kā milzīgu ziloņu rēgi pacēlās tvaika mākoņi.

— Patiesībā es domāju par kaut ko citu. Vai mainās tikai ārējā dabas ainava? Cik bieži daudzi no mums pēdējā laikā ir piedzīvojusi dēja vu — sajūtu, ka mēs to jau kādreiz esam redzējuši, sajūtu, ka ārkārtīgi labi atceramies šīs slīkšņas un lagūnas? Apziņa tomēr ir selektīva, jo vairums bioloģisko atmiņu ir nepatīkamas, tās ir pārciesto briesmu un šausmu atbalss. Nekas nesaglabājas tik ilgstoši kā bailes. Dabā mēs redzam iedzimtus, miljoniem gadu vecus baiļu rašanās mehānismus, kuri apslēptā veidā pārdzīvojuši tūkstošiem paaudžu, taču to spēks nav samazinājies. Lauku peles iedzimtās bailes no vanaga ir klasisks piemērs ieraugot kaut vai vanaga siluetu, kas izgriezts no papīra, pele šausmās meklē patvērumu. Un kā citādi mes varam izskaidrot plaši izplatītās, taču pilnīgi nepamatotās bailes no zirnekļiem, kaut ari mes zinām tikai vienu vienīgu indigo zirnekļu pasugu? Ka, ņemot včrā samērā reto čūsku un rāpuļu sastopamību, mčs varam izskaidrot tikpat pārsteidzošo naidu pret Šiem dzīvniekiem? Gluži vienkārši mes visi zemapziņā esam saglabājuši atmiņas par tiem laikiem, kad milzīgie zirnekļi spēja nonāvēt cilvēku, bet rāpuļi bija mūsu planētas valdošā dzīvības forma.

Juzdams misiņa kompasa svaru, kas vilka uz leju kabatu, Keranss ievaicājās: Tātad jūs baidāties, ka augstā gaisa temperatūra un radiācijas līmenis mūsu apziņā izraisa tādas pašas reakcijas?

“ Robert, es nerunāju par apziņu. Tās ir visvecākās atmiņas uz pasaules, tie ir laika kodi, kas ieprogrammēti katrā hromosomā un gēnā. Katrs solis, ko mēs esam spēruši savas evolūcijas gaitā, ir organisma atmiņā ierakstīta ceļazīme gan cnzīmos, kas pārvalda oglekļa dioksīda apriti organismā, gan ari vidējo smadzeņu piramidālo šūnu nervu ceļos ir tūkstošiem tādu lēmumu pierakstu, kas pieņemti pēkšņas ķermeniskas ķīmiskas krīzes situācijā. Tāpat kā psihoanalītiķis rekonstruē sākotnējo traumatisko situāciju, lai atbrīvotu pacienta apspiestās atmiņas, ari mčs patlaban esam iegremdēti savā arheopsihiskajā pagātnē, lai atklātu senos tabu un dzenuļus, kuri tūkstošiem gadu ir bijuši apslēpti. Indivīda dzīves īslaicība ir maldinoša. Katrs no mums ir tikpat vecs, cik veca ir visa bioloģiskā pasaule, un mūsu asinsvadi ir kā kopējās bioloģiskās atmiņas okeāna pietekas. Augošs embrijs mātes miesās apgūst visu savas sugas evolūcijas pagātnes pieredzi, un viņa centrālā nervu sistēma ir kodēta laika skala, kurā katrs nervu pinums un katrs spinālais līmenis apzīmē kādu simbolisku stāvokli, kādu neironu laika mērvienību.

Ja rnes virzāmies uz leju pa centrālo nervu sistēmu — no pakauša smadzenēm līdz muguras smadzenēm -, mēs nolaižamies neironu pagātne. Piemēram, mezgls starp kruikurvja skriemeli un jostasvietas skriemeli starp T-12 un JL-j ir nozīmīga zona, kurā notiek pāreja no zivīm, kas elpo ar žaunām, uz amfībijām, kas elpo gaisu ar krūškurvi. Tā ir tā pati zona, kura mes tagad atrodamies šīs lagūnas krastos, zona starp paleozoja ēru un triasa periodu.

Bodkins piegāja atpakaļ pie galda un pārlaida roku pār diskiem, kas atradās plauktā. Izklaidīgi klausīdamies Bodkina rāmajā, klusajā balsi, Keranss iztēlojās, ka četrstūrainie melnie diski ir ncirofonisks mugurkaula modelis. Viņš atcerējās Hārdmena kabīnē dzirdētās tālīno bungu skaņas un to savādo apakšloni. Varbūt šis tēls vairāk līdzinājās īstenībai, nekā viņam šķita?

Bodkins turpināja: Ja vēlaties, varat to nosaukt par absolūto ekvivalentu psiholoģiju īsāk sakot, par neironiku un noraidīt kā metabio-loģisku fantāziju. Tomēr esmu pārliecināts, ka, virzīdamies atpakaļ ģeofiziskajā laikā, mēs no jauna iekļūstam augļa ūdens gaitenī un virzāmies atpakaļ cauri spinālajam un arheopsihiskajam laikam, atsaukdami zemapziņā katra perioda dabas ainavas. Katrai no tām ir noteikta ģeoloģiskā teritorija, sava unikāla fauna un flora, un tās pazīst katrs cilvēks, it kā ceļotu ar Velsa laika mašīnu, tikai tas nav ceļojums atklātos vagoniņos, bet gan pilnīga personības pārorientācijā. Ja mēs |ausim šiem dziļi apslēptajiem fantomiem pēc to uzrašanās valdīt pār mums, mēs kļūsim par peldošām atlūzām, ko plūdu vilnis neglābjami aiznesīs tālu atpakaļ.

Bodkins izņēma no plaukta kādu disku un tad nedroši atlika to atpakaļ.

Iespējams, ka šo pēcpusdien es pakļāvu Hārdmenu riskam, izmantodams sildītāju, kas imitēja sauli un paaugstināja gaisa temperatūru līdz simt divdesmit grādiem, taču tas bija to vērts. Iepriekšējo trīs nedēļu laikā sapņi viņu gandrīz padanja traku, taču pēdējo pāris dienu laikā viņš nebija tik uzbudināts, viņi it kā pieņēma šos sapņus un ļāvās, lai tie nes viņu atpakaļ, nesaglabādams nekādu apziņas kontroli pār notiekošo. Viņa paša laba es vēlos, lai viņš paliek nomodā pēc iespējas ilgāk — modinātājpulksteņi varētu viņam palīdzēt.

Ja vien viņš neaizmirsīs tos noregulēt, Keranss klusi piebilda.

Pa lagūnu dūkdams aiztraucās Rigsa kuteris. Keranss piecēlās, piegāja pie loga un sāka vērot desantkuģi apliecam slaidu loku ap bāzi. Kuteris pietauvojās pie mola, un Rigss pāri trapam kaut ko apsprieda ar Mak-ridiju. Vairākas reizes Rigss ar savu steku norādīja uz izmēģinājumu staciju, un Keranss saprata, ka viņi gatavojas staciju aizvilkt tauva lidz bāzei.

Tomēr nezināma iemesla dēļ nenovēršamā aizbraukšana atstāja viņu vienaldzīgu.

Bodldna apsvērumi, lai cik izplūduši tie bija, un jaunā neironikas psiholoģija sniedza daudz patiesāku izskaidrojumu tai metamorfozei, kas pašlaik norisinājās viņa smadzenēs, nekā jebkura cita teorija. Apvienoto Nāciju organizācijas direktorāta vārdos neizteiktais pieņēmums ka jaunajā zonā, kuras robežas iezīmēja Polārais loks, dzīve turpināsies tāpat kā agrāk: saglabāsies tās pašas sociālās un ģimenes attiecības, tās pašas ambīcijas un to apmierināšanas veidi, bija acīm redzami maldīgs, un šis mal-digums kļūs saprotams brīdī, kad ūdens līmenis un augstā gaisa temperatūra būs sasniegusi tā saucamās polārās redutes. Nogrimušo neironu kontinentu spokaino deltu un mirdzošo sēkļu kartēšana bija daudz svarīgāks uzdevums par ostu un lagūnu kartēšanu.

Alan, — Keranss ierunājās pāri plecam, turpinādams vērot Rigsu uzkāpjam uz mola, — kāpēc jūs nesastādāt ziņojumu Bērdai? Man šķiet, ka jums vajadzētu darīt to viņiem zināmu. Allaž pastāv iespēja…

Bodkins bija aizgājis. Keranss dzirdēja viņu lēni uzkāpjam pa kāpnēm un ieejam kajītē. Bodkins bija pārguris, un viņš bija arī pārāk vecs un pārāk pieredzējis, lai uztrauktos par to, vai kāds ņems vai neņems vērā viņa izteiktos brīdinājumus.

Keranss no jauna apsēdās pie rakstāmgalda. Viņš izvilka no žaketes kabatas kompasu, satvēra to abās plaukstās un nolika uz galda. Apslāpētie laboratorijas trokšņi mērkaķiša rosīšanās, ierakstošās iekārtas spoles tikšķi, kādas rotējošas ložņaugu fototropisma6 noteikšanas iekārtas skaņas -veidoja viņa apziņas darbības fonu.

Keranss dīki pārbaudīja kompasu, uzmanīgi sašūpodams adatu un noregulēdams rādītāju un skalu. Viņš mēģināja izprast, kāpēc bija paņēmis šo kompasu no arsenāla. Parasti tas atradās kādā no motorlaivām, un 16 pazušana droši vien driz tiks pamanīta, tādējādi viņam nāksies paciest pazemojumu un atzities zādzībā.

Un de tUcU (Cranču vai;.) gadsimta beigas.

2

Punkorzuāllah šādi Indijā dēvēja ceļojošus tirgotājus, Mūsdienās šis jēdziens ir novecojis un tiek izmantots ironiskos izteicienos.

3

Pied-d-leire (Tranču vai.) burtiski «pēda pie zemes»; neliels dzīvoklis vai māja (galvenokārt izmantošanai atsevišķos gadījumos).

4

Tour de force (franču vai.) varoņdarbs.

5

loucht (Ironču vdL) paukošana ciriicna (dūriena) fiksēšana; cīņas sportā pie-

sium&l*iui pļe paklāja.

6

lutoOuptain» augu ipatība noliekties, pagriezties gaismas virziena vai uz pretējo pua.