Nogrimusī pasaule

7.Aligatoru karnevals

Agri rīta klusumu virs lagūnas pāršķēla mežonīgs rēciens. Gar viesnīcas logiem aiztraucās milzīgs skaņu vilnis. Keranss ar pūlēm piecēlās no gultas un, kāpdams pāri izmētātajām grāmatām, piegāja pie balkona. Ar kāju atspēris vaļā stiepļu sieta durvis, viņš ieraudzīja baltu hidroplānu. Tā baltie spārni šķēla mirdzošos sīko ūdens pilieniņu mākoņus. Kad milzīgais ķīļūdens vilnis atsitās pret viesnīcas sienu, iztraucēdams ūdens-zirnekļu kolonijas un pamodinādams sikspārņus, kas gulēja starp pūstošajiem baļķiem, Keranss pamanīja kabīnē gara auguma vīrieti ar platiem pleciem. Viņam galvā bija balta aizsargķivere, un viņš stāvēja pie vadības pults.

Svešinieks nevērīgā lepnumā bez piepūles vadīja hidroplānu. Viņš paātrināja abas jaudīgās turbīnas, kas atradās priekšā. Hidroplāns sāka peldēt pa lagūnas viļņiem, ienirdams un iznirdams kā motorlaiva un mezdams gaisā varavīkšņainus ūdens pilieniņu mākoņus. Hidroplāns šūpojās, un vīrietis šūpojās tam līdzi, viņa garās kājas bija lokanas un nesasprindzinātas.

Paslēpies aiz vīteņaugiem, kas kuploja pa visu balkonu to apgriešanu viņš jau sen bija pārtraucis kā bezjēdzīgu pasākumu Keranss vēroja

notiekošo. Lidaparāts veica otro apli, un Keranss saskatīja lepnu profilu, spožas acis un baltus zobus pamirdzam uzvarētāja smaidā.

Vīrietim ap vidukli bija apsieta patronjosta. Kad viņš nokļuva līdz lagūnas otrai malai, atskanēja īsas sprādzienu virknes. Gaisā uzšāvās sarkanas signālraķetes, daļa no tām nokrita uz krasta.

Dzinējiem gaudojot, hidroplāns aiztraucās uz nākamo lagūnu. Gaisa vilnis sapurināja koku lapas. Keranss satvēra balkona margas, vērodams sabangoto ūdeni lēnām norimstam. Milzīgie kriptogāmi un kokveida staipekņi joprojām šūpojās vējā. Sarkanu tvaiku mākonītis aizpeldēja ziemeļu virzienā, izgaisdams kopā ar hidroplāna troksni. Vardarbīgā trokšņa un enerģijas ielaušanās un šis dīvainais baltā tērptais vīrs apmulsināja Keransu, izraujot viņu no apātijas un kūtruma.

Kopš Rigsa aizbraukšanas bija pagājušas sešas nedēļas, un gandrīz visu šo laiku Keranss bija pavadījis vienatnē, aizvien dziļāk un dziļāk iegrimdams apkārtējo džungļu klusajā pasaulē. Temperatūra turpināja celties — termometrs uz balkona tagad pusdienlaikā rādīja simt trīsdesmit grādu, pieauga ari gaisa mitrums, tādējādi pēc pulksten desmitiem no rīta vairs nebija iespējams iziet no viesnīcas. Lagūnās un džungļos mežonīgais karstums valdīja līdz pulksten četriem pēc pusdienas, ap to laiku viņš jau jutās pārāk noguris, lai kaut ko darītu, tāpēc likās gulēt.

Augu dienu Keranss sēdēja aiz aizslēģotajiem viesnīcas numura logiem, klausīdamies skaņās, ko izraisīja stiepļu sieta saraušanās un izplešanās karstuma iespaidā. Daudzas ap lagūnu izvietotās ēkas bija pazudušas zem kuplajiem augiem: milzīgi staipekņi un kalamīti apslēpa skatienam baltās fasādes un sniedza paēnu logu ailās snaudošajām ķirzakām.

Aiz lagūnas sanesas bija sākušas uzkrāties milzīgos, mirguļojošos sēkļos, kas vietvietām pacēlās augstāk par krasta līmeni gluži kā attālas zelta raktuves virszemes būves. Gaisma sitās pret viņa smadzenēm, apskalodama nogrimušos slāņus, kas atradās zem viņa apziņas līmeņa, un aiznesdama viņu siltos dziļumos, kuros neeksistēja parastās laika un vietas kategorijas. Sapņu vadībā viņš atpakaļgaitā virzījās cauri nogrimušajai pagātnei, cauri aizvien dīvainākām ainavām, kuras visas bija izvietotas ap lagūnu un kuras, saskaņā ar Bodkina teikto, pārstāvēja vienu no viņa mugurkaula līmeņiem. Reizēm ūdens aplis bija krāsains un rezonējošs, bet citreiz rēns un tumšs, un krasts šķita pārklāts ar zvīņām gluži kā rāpuļa āda. Citreiz mīkstajām smiltīm klātā sarkanā pludmale šķita aicinoši mirdzam, debesis bija siltas un mīkstas, garās smilšu strēles pilnīgi un absolūti tukšas, iedvešot viņā skaudras un maigas alkas.

Viņš ilgojās nokļūt līdz šā ceļojuma galapunktam, apspiezdams atjautu, ka tajā brīdī apkārtējā pasaule būs kļuvusi sveša un neizturama.

Reizēm viņš nenoguris turpināja reģistrēt jaunās augu pasugas savā botānikas dienasgrāmatā, un pirmajās nedēļās vairākkārt apciemoja doktoru Bodkinu un Beatrisi Dālu, taču abi pēdējie aizvien vairāk bija pārņemti ar iedziļināšanos absolūtajā laikā. Bodkins bija iegrimis savos privātajos sapņojumos, bezmērķīgi braukādams pa šaurajām pietekām, meklēdams savas bērnības nogrimušo pasauli. Reiz Keranss viņu sastapa sagumušu uz mazās metāla laivas aira, bezmērķīgi raugāmies apkārtesošajās ēkās. Viņš bija skatījies tieši cauri Keransam, nelikdamies viņu redzam.

Tomēr ar Beatrisi, neraugoties uz šķietamo atsvešināšanos, viņi bija saglabājuši vienotību, vārdos neizteiktu savu simbolisko lomu apziņu.

Virs tālākās lagūnas, pie kuras atradās stacija un Beatrises māja, tika izšautas jaunas signālraķetes. Kad gaisā uzsprāga spilgtās uguns bumbas, Keranss aizēnoja acis ar plaukstu. Pēc dažām sekundēm vairākas jūdzes tālāk virs sanesu sēkļiem, kas atradās uz dienvidiem, atskanēja vairāki atbildes Šāvieni un gaisā pavīdēja jaunas signālraķetes — tik tikko saskatāmas un drīz vien pazuda.

Tātad svešinieks šeit nebija viens. Draudošās iebrukuma izredzes lika Keransam sakopot domas. Tas, ka atbildes signāli tika raidīti no samērā liela attāluma, liecināja, ka šeit bija ieradušās vairākas grupas un hidroplānā vadītājs bija tikai izlūks.

Keranss rūpīgi aizvēra aiz sevis sieta durvis, atgriezās istabā un paņēma no krēsla savu žaketi. Pretēji paradumam viņš iegāja vannas istabā un nostājās pie spoguļa, izklaidīgi pētīdams nedēļu vecos bārdas rugājus. Bārdas rugāji bija balti kā pērles un kopā ar melnkoka krāsas iedegumu un introspektīvo izteiksmi, kas vīdēja acīs, piešķīra viņam izsmalcināta un kopta klaidoņa veidolu. No sabojātā desdlatora, kas atradās uz jumta, bija satecējis nepilns spainis netīra ūdens. Viņš pasmēla to plaukstās un apslacīja seju. Ta bija visai nosacīta higiēniskā procedūra. Viņš nodomāja, ka veicis to tikai ieraduma pēc.

Ar metāla ķeksi padzinis divas nelielas iguānas, kas dīki slaistījās uz mola, Keranss nolaida ūdenī katamarānu, iedarbināja mazo piekarināmo borta motoru un devās ceļā pa kūtrajiem viļņiem. Zem katamarāna viļņojās milzīgas aļģu skupsnas, bet gar tā priekšgalu skraidelēja ūdensvaboles un ūdenszimekļi. Pulkstenis bija apmēram septiņi no rīta, un gaisa temperatūra vēl nepārsniedza astoņdesmit grādu. Gaiss bija relatīvi dzestrs un patīkams, vēl nelidinājās milzīgie odu mākoņi. Vēlāk karstums tos pamodinās un izdzīs no to perēkļiem.

Viņš brauca pa simt jardu garo pieteku, kas veda uz dienvidu lagūnu. Virs galvas uzsprāga jaunas signālraķetes. Viņš dzirdēja hidroplānu lidināmies uz priekšu un atpakaļ. Kad tas palidoja garām Keransa katamarānam, viņš saskatīja pie stūres stāvošo baltā tērpto vīru. Iebraucis lagūnā, Keranss izslēdza piekaramo motoru un bez trokšņa slīdēja zem paparžu lapotnēm, vērīgi uzmanīdamies no ūdensčūskām. Ķīļūdens notrauca tās no paparžu zariem.

Nobraucis divdesmit piecus jardus no pietekas, Keranss noenkuroja katamarānu starp kosām, kas auga uz kāda universālveikala jumta, un pa tā slīpo virsmu aizbrida līdz blakus esošās ēkas ugunsdzēsēju kāpnēm. Viņš uzrāpās piecus stāvus augstāk, nokļuva uz lēzena jumta un nogūlās aiz zema frontona, no kura bija saskatāms Beatrises dzīvojamās ēkas korpuss.

Hidroplāns trokšņaini riņķoja ap kādu līcīti lagūnas otrā malā, pilots savu braucamrīku mētāja no vienas puses uz otru gluži kā jātnieks, kurš tur grožos rumaku. Gaisā traucās jaunas raķetes, un dažas no tām tika izšautas tikai ceturtdaļjūdzes attālumā. Keranss saklausīja klusu rēcienu, kas pamazām pieņēmās spēkā. Tas bija dzīvnieka izdotas skaņas, taču atšķīrās no iguānu kliedzieniem. Rēcējs tuvojās, ta balss saplūda ar dzinēju dūkoņu un skaņām, kādas izraisīja krītoši koki, kāds tos plēsa un dauzīja. Viņš redzēja līča krastos augošos milzīgos paparžkokus un kosas krītam citu pēc citas, to zari plīvoja kā iekarotāju nogāzti karogi. Šķita, ka džungļi padaban tiek uzšķērsti. Sikspārņu bari metās gaisā un, izmisīgi šaudīdamies uz visām pusēm, pajuka kur kurais, viņu spalgos pīksdenus pārmāca hidroplāna turbīnu un signālraķešu troksnis.

Pēkšņi līča grīvā ūdens pacēlās gaisā vairāku pēdu augstumā. Kāds milzīgai baļķu kaudzei līdzīgs priekšmets, šķaidīdams apkārt augošos kokus, ietriecās ūdenī un iepeldēja lagūnā. Tā abās pusēs augšup cēlās nelieli putojoši ūdenskritumi, ko radīja uzplūdu vilnis. Viļņa mugurā Keranss samanīja pulkveža Rigsa kuterim līdzīgas kvadrātveida laivas ar melniem korpusiem. Katras laivas priekšgalā bija uzzīmētas milzīgas pūķa acis un zobi, no kuriem lobījās krāsa. Plakandibena laivās atradās ducis melnīgsnēju vīru baltos šortos un sporta kreklos. Laivas slīdēja uz lagūnas centru, no tām joprojām šāvās gaisā signālraķetes, valdīja vispārējas gaviles un priekpilns satraukums.

Trokšņa apdullinātais Keranss vēroja garu, brūnganu ķermeņu baru, kas peldēja mutuļojošajā ūdenī, ar smagajām astēm pātagodami putas. Tie bija vislielākie aligatori, kādus viņš savā mūžā bija redzējis, daudzi no dem izskatījās garāki par divdesmit piecām pēdām. Aligatori, mežonīgi grūstīdamies, peldēja cieši līdzās cits citam, mēģinādami izkļūt brīvā ūdenī, un drūzmējās ap hidroplānu, kas tagad stāvēja uz vietas. Pie atvērtās lūkas bija redzams baltā tērptais vīrs. Iespiedis rokas sānos, viņš triumfējoši vēroja savu repdļu baru. Vīrs nevērīgi pamāja ar roku visu trīs plakandibena laivu komandām un apvilka gaisā apli, norādīdams uz lagūnu. Tas nozīmēja, ka vīri šeit var izmest enkurus.

Nēģeru leitnanti no jauna iedarbināja laivu motorus un devās uz sēkļa pusi, bet svešais vīrietis, galvu piešķiebis, kritiski pētīja apkārtējās ēkas. Aligatori gluži kā suņi drūzmējās ap saimnieku. Gaisā spalgi ķērca liels sargputnu, Nīlas tārtiņu un kuitalu bars. Aligatoru baram pievienojās aizvien jauni un jauni dzīvnieki. Cieši saspiedušies kopā, tie peldēja pa apli pulksteņa rādītāju kustības virzienā. Barā bija savākušies apmēram divi tūkstoši aligatoru tas bija kā neģēlīga ļaunuma iemiesojums.

Pilots iekliedzās un satvēra stūri, no ūdens iznira divi tūkstoši pumu. Propelleri sāka griezties, un hidroplāns pacēlās gaisā. Asie spārni bez žēlastības sagrieza šķēlēs visas bezpalīdzīgās radības, ko sastapa savā ceļā. Hidroplāns virzījās uz nelielo upīti, kas savienoja divas lagūnas. Milzīgais aligatoru bars sekoja hidroplānam. Daži dzīvnieki atdalījās no bara un pa pāriem sāka izpētīt lagūnu, pārmeklējot zem ūdens esošās logu ailas un izdzenājot iguānas, kas bija ieradušās pavērot notiekošo. Citi aligatori peldēja starp ēkām un ieņēma pozīcijas uz jumtiem, kurus klāja tikai plāna ūdens kārtiņa. Lagūnas centrā virmoja putās sakultais ūdens, un ik pa laikam tā virspusē uzpeldēja hidroplāna nogalināta aligatora sniegbaltais vēders.

Kad uzbrūkošā armāda devās uz līci, kas atradās pa kreisi no Keransa, viņš norāpās pa ugunsdzēsēju kāpnēm un pa slīpo jumtu virzījās pie sava katamarāna. Taču nepaspēja līdz tam nokļūt, jo hidroplāna saceltais ķīļūdens vilnis sašūpoja plostu un tas nokļuva viļņos un iepeldēja aligatoru barā. Aligatori, kuri centās iekļūt līcīti un saplosīt gabalos visu, kas trāpās ceļā, vienā mirklī plostu apsvieda otrādi un aprija to.

Milzīgs kaimans, kas peldēja bara aizmugurē, pamanīja Keransu stāvam līdz viduklim ūdenī starp kosām. Pievērsis viņam savu nekustīgo skatienu, dzīvnieks sāka tuvoties. Keranss skriešus metās atpakaļ pa slīpo jumtu, vienu reizi paklupdams, līdz sasniedza ugunsdzēsēju kāpnes. Kaimans ar īsajām, līkajām kājām steberēja viņam pakaļ un snaikstījās pēc Keransa stilbiem.

Sirdij dauzoties, Keranss atbalstījās pret treliņiem un palūkojās aukstajās, nemirkšķinošajās acīs, kas bezkaislīgi vēroja viņu.

— Tu esi labi apmācīts sargsuns, — Keranss vēlīgā balsī uzslavēja kai-manu, tad izlauza no sienas vaļīgu ķieģeli, satvēra to abām rokām un uzmeta uz izauguma, kas atradās kaimana puma galā. Viņš pasmaidīja, kad kaimans iebrēcās un sāka kāpties atpakaļ, uzbudināti tvarstīdams ar zobiem kosas un garām peldošos katamarāna takelāžas apaļkokus.

Pēc pusstundas, izcīnījis pāris divkauju ar bēgošajām iguānām, Keranss bija nogājis divus simtus jardu pa krastmalu un sasniedzis Beatrises dzīvojamo ēku. Kad viņš izkāpa no lifta, Beatrise viņu sagaidīja, bailēs iepletusi acis.

Robert, kas šeit notiek? — viņa uzlika rokas Keransam uz pleciem un piespiedās ar seju pie viņa slapjā krekla. Vai tu redzēji aligatorus? Šeit atrodas tūkstošiem aligatoru!

Redzēju ? Viens no šiem nezvēriem gandrīz aprija mani pie tavu durvju sliekšņa.

Keranss atbrīvojās no apskāviena un piesteidzās pie loga, ko aizsedza plastmasas žalūzijas, un atvilka tās sānis. Hidroplāns bija iebraucis centrālajā lagūnā un lielā ātrumā riņķoja virs ūdens, aligatoru bars tam sekoja. Tie aligatori, kas peldēja aizmugurē, atdalījās no bara un ieņēma pozīcijas visgarām krastam. Vismaz trīsdesmit līdz četrdesmit aligatori bija palikuši iepriekšējā lagūnā un lēni peldēja kā patruļnieki, ik pa brīdim uzklupdami kādai neuzmanīgai iguānai.

Šie ellišķīgie radījumi laikam gan būs viņu sargsuņi, — Keranss secināja. — Gluži kā piejaucētu tarantulu karaspēks. Ja tā labi padomā, de ir tikpat bīstami kā tarantuli.

Beatrise stāvēja viņam līdzās, nervozi plūkādama virs melnā peldkostīma uzģērbtā dzeltenzaļā zīda krekla apkaklīti. Kaut ari dzīvoklis sāka izskatīties pussagruvis un nekārtīgs, Beatrise nenogurstoši turpināja rūpēties par savu ārieni.

Tajās retajās reizēs, kad Keranss bija ieradies pie viņas, Beatrise sēdēja vai nu iekšējā pagalmā, vai guļamistabā pie spoguļa, automātiski likdama lietā neskaitāmus sevis izdaiļošanas līdzekļus — gluži kā akls gleznotājs, kurš nemitīgi aptausta kādu portretu, kuru tik tikko atceras, jo baidās, ka vienu dienu nebūs spējīgs to vairs pazīt. Viņas mati vienmēr bija sakārtoti nevainojamā sasukā, lūpas un plakstiņus allaž klāja izsmalcinātas kosmētikas kārta, taču sevi vērstais, vienaldzīgais skatiens piešķīra viņai nedzīva manekena slimīgo un salkano skaistumu. Tomēr šoreiz viņa bija satraukta.

Robert, bet kas viņi tādi ir? Tas vīrs ātrgaitas laivā iedveš man šausmas. Kaut šeit būtu pulkvedis Rigss.

Pulkvedis Rigss atrodas tūkstošiem jūdžu attālumā no šejienes, ja vien nav jau sasniedzis Bērdu. Nebaidies. Viņi izskatās pēc pirātu bara, taču mums nepieder nekas tāds, kas viņiem varētu būt vajadzīgs.

Lagūnā ienāca liels trisklāju kuģis ar dzenratu un lēni virzījās uz trīs plakandibena laivu pusi, kas bija noenkurotas pāris jardu no tās vietas, kur agrāk stāvēja Rigsa bāze. Kuģis bija pilns ar iekārtām un kravu, uz klājiem vīdēja milzīgas ķīpas un ar brezentu apsegti mehānismi. Kuģa vidusdaļā atradās tikai sešas collas plata brīvā klāja josla.

Keranss saprata, ka šis ir grupas noliktavas kuģis un ka šī grupa, tāpat kā vairākums citu pirātu grupu, kuras joprojām siroja pa ekvatoriālajām lagūnām un arhipelāgiem, izlaupa nogrimušās pilsētas, savākdama speciālās iekārtas, piemēram, elektriskās strāvas ģeneratorus un elektrosadales ietaises, kuras valdība bija pametusi piespiedu kārtā. Formāli šāda laupīšana bija krimināli sodāma rīcība, taču valdība ar prieku maksāja prāvas summas par katru šādi atgūto iekārtu.

Skat!

Beatrise sagrāba Keransu aiz elkoņa. Viņa norādīja uz izmēģinājumu staciju, uz kuras jumta stāvēja sakumpušais un izspūrušais doktors Bodkins un lēni māja ar roku vīriem, kuri atradās uz kuģa. Viens no viņiem -baltās biksēs tērpies nēģeris bez krekla un baltu naga cepuri galvā kaut ko sauca megafonā.

Keranss paraustīja plecus: — Alans rīkojas pareizi. Parādoties atklātībā, mēs varam daudz ko iegūt. Ja mēs viņiem palīdzēsim, viņi drīz vien dosies projām un liks mums mieru.

Beatrise vilcinājās, bet Keranss satvēra viņu aiz rokas. Hidroplāns, ko šoreiz nepavadīja aligatoru svīta, devās atpakaļceļā pāri lagūnai, skaistu ķīļūdens putu ietvarā viegli slīdēdams pa ūdeni.

Ejam. Ja mēs laikus nokļūsim līdz molam, viņš mūs pavizinās savā hidroplānā.

1

«The Waler Babies» (Ūdens bērni) angļu rakstnieka un publicista Čārlza Kingslija (1819 1875) pasaka.