Nogrimusī pasaule

15 Saules paradīze

Nākamajā dienā viņam paveicās vētras mākoņi aizklāja sauli un gaiss kļuva krietni vēsāks. Pusdienlaikā temperatūra bija nokritusies līdz deviņdesmit pieciem grādiem. Melnu gubu mākoņu blāķi peldēja tikai četrsimt līdz piecsimt pēdu augstumā, Keransam šķila, ka iestājies saules aptumsums. Atguvis spēkus, viņš iedarbināja piekaramo motoru un palie­lināja plosta ātrumu līdz desmit jūdzēm stundā. Viņš virzījās uz dienvi­diem, apbraukdams nelielās saliņas un sekodams saulei, kas dunēja viņa apziņā. Vēlāk vakarā, kad sāka 1it, viņš jutās tik labi, ka spēja pie masta nostāties uz vienas kājas un |aut lietusgāzes šaltīm plūst pāri krūtīm un no­plēst žaketes skrandas. Kad pirmā ciklona josla aizvirzījās projām, redza­mība kļuva aizvien labāka. Viņš saskatīja jūras dienvidu krastu vairāk nekā simt jardu augstus milzīgus sanesu blāķus. Konvulsīvajā saules gaismā tic vizēja pie apvāršņa kā zelta lauki, un virs tiem slējās džungļu galotnes.

Keranss atradās pusjūdzi no krasta, kad piekaramā motora degvielas rezerves tvertnē beidzās benzīns. Viņš noskrūvēja motoru un iemeta ūdenī, vērodams to burbuļojot nogrimstam brūnajā dzelmē. Viņš satina buru un lēni airējās pret vēju. Kad Keranss sasniedza krastu, bija iestājusies krēsla un milzīgās, pelēkās nogāzes grima ēnā. Klibodams pa sēkļiem, viņš izvilka plostu krastā un apsēdās, atspiezdamies ar muguru pret mucu. Vērodams bezgala vientulīgo, plašo pludmali, novārgušais Keranss drīz iegrima miegā.

Nākamajā rītā viņš izjauta plostu un pēc kārtas nesa tā sastāvdaļas augšup pa milzīgo dūņām klāto nogāzi, cerēdams, ka atradīs ūdensceļa turpinājumu dienvidu virzienā. Tomēr jūdzēm tālu viņš redzēja tikai viļ­ņotus sanesu blāķus, kāpas bija kā nosētas ar tintes zivīm un sīkiem jūras dzīvniekiem. Jūra vairs nebija saskatāma, un viņš bija viens kopā ar šiem līķiem izzudušās pēctecības drupām. Viņš stiepa smagās piecdesmit galonu mucas no vienas kāpas virsotnes uz nākamo, un kāpas sekoja cita citai. Debesis bija blāvas un neapmākušās maiga, bezkaislīga zilgme. Tās vairāk atgādināja griestus, ko veidojis dziļas un neatgriezeniskas psi­hozes halucināciju mocīts interjerists, nekā vētras mākoņiem piesātināto debesjumu, ko viņš bija skatījis iepriekš. Reizēm, nometis zemē kārtējo nešļavu un dodamies pakaļ nākamajai, Keranss iekļuva nepareizā kāpu ieplakā. Viņš steberēja pa klusajām ieplakām, kuru dibeni bija saplaisājuši sešstūrainās plāksnēs, gluži ka cilvēks, kurš sapnī meklē durvis, pa kurām izkļūt no murga.

Pēdīgi Keranss pameta plostu un slampāja uz priekšu, nesdams līdzi tikai mazu krājumu sainīti un laiku pa laikam atskatīdamies uz mucām, kas lēni pazuda aiz apvāršņa. Uzmanīgi apiedams plūstošo smilšu joslas, kas stiepās starp kāpām, viņš devās uz to pusi, kur tālumā vīdēja džungļi un milzīgo kosu un paparžkoku zaļās galotnes slējās simt pēdu augstumā.

Viņš atkal atpūtās zem kāda koka meža malā un rūpīgi iztīrīja pistoli. Bija dzirdama sikspārņu pīkstēšana un spārnu vēdas starp koku stum­briem pameža mūžīgajā pustumsā. Apkārt šaudījās šņācošas iguānas. Viņa potīte dega sāpēs, ievainotā muskuļa pārpūle sekmēja infekcijas izplatīšanos. Nolauzis kāda koka zaru, Keranss iekliboja puskrēslā.

Vakarpusē sākās lietusgāze, kas pātagoja milzīgos, augu veidotos lietussargus simt pēdu augstumā. Melno tumsu kliedēja tikai fosforescējošās ūdens straumes, kas izlauzās cauri lapotnei. Viņš baidījās rīkot ap­metni, kur pavadīt nakti, un paātrināja gaitu, ar šāvieniem aizbaidīdams uzbrūkošās iguānas, kas skrēja no viena slēpņa lapotnē uz nākamo. Viet­vietām zaļais pārklājs virs viņa galvas pārtrūka, un viņš izgāja kādā nelielā klajumā, kur cauri brikšņiem vidēja kāds pussagruvis ēkas augšstāvs. Tomēr cilvēka roku veidotas celtnes bija sastopamas aizvien retāk sane­sas un džungļi bija aprijuši dienvidu pilsētas un ciematus.

Trīs dienas, ne mirkli neaizvēris acu, Keranss gāja uz priekšu cauri džungļiem. Viņš pārtika no milzīgām ogām, kas atgādināja ābolu ķeka­rus, un par kruķi izmantoja lielu koka zaru. Laiku pa laikam pa kreisi no sevis Keranss saskatīja kādas džungļu upes sudrabaini vizošo straumi, kuras virsmu kūla lietusgāze, taču tās krastus nosprostoja milzīgas mangroves un viņš nespēja nokļūt līdz ūdenim.

Keranss devās aizvien dziļāk fantasmagoriskajā biezoknī, lietus bez apstajas pātagoja viņa seju un plecus. Reizēm lietusgāze pēkšņi beidzās un starp kokiem pacēlās tvaika mākoņi. Tie ka caurspīdīga aitas vilna karājās virs piemirkušā pameža un pazuda tikai tad, kad lietusgāze sākās no jauna.

Vienā šāda lietus pārtraukuma brīdī Keranss uzkāpa kādā paugurā, kas pacēlas klajuma vidu, cerēdams izkļūt no miklās miglas, un ieraudzīja šauru ieleju ar kokiem apaugušām nogāzēm. Ieleju ieskāva pauguri, kas atgādinaja kāpas, un tas ieslēdza viņu zaļā, pilošā pasaulē. Miglas mākoņi virmoja un virpuļoja, cauri tiem Keranss pamanīja džungļu upi pusjūdzes attālumā. Rietošā saule bija iekrāsojusi lietus mākoņus, iesārta migla klāja tālumā esošo kalnu kores. Ar pūlēm virzīdamies uz priekšu pa slapjo, māliem līdzīgo zemi, Keranss nejauši nonāca pie celtnes, kas atgādināja neliela tempļa drupas. Vārtu vietu iezīmēja sašķiebušies stabi, aiz tiem atradās zemas puslokveida kāpnes, bet aiz tām piecas sabrukušas ieejas kolonnas. Ari jumts bija sabrucis, Keranss redzēja vienīgi dažas pēdas augstas sienu atliekas. Pašā priekšā stāvēja sadrupis altāris, no kura pavē­rās ielejas ainava. Saule lēni grima aiz apvāršņa, tās milzīgo oranžo apli aizklāja migla.

Cerēdams apmesties šeit uz naktsguļu, Keranss devās iekšā templi un gurdeni apstājās, kad atsākās lietusgāze. Sasniedzis altāri, Keranss ar rokām atspiedās pret marmora galdu, kas sniedzās krušu augstumā, un vēroja aiz apvāršņa slīdošo sauli, kuras virsma ritmiski pulsēja kā izdedžu kārta už izkausēta metāla kausa.

- A-ā-ā! Mitrajā gaisa atskanēja vārgs kliedziens, kas atgādināja ievainota dzīvnieka vaidu. Keranss ātri palūkojās apkārt, domādams, ka viņam līdzi drupās sekojusi kāda iguāna. Tomēr džungļi, ieleja un drupas bija klusas un nekustīgas, cauri pussagruvušo sienu plaisām tecēja lietus.

- A-ā-ā! Šoreiz skaņa plūda kaut kur no priekšas, no rietošās saules puses. Tās disks atkal pulsēja, šķiet, izraisīdams šo apslāpēto atbildi, kurā bija gan protests, gan pateicība.

Slaukot slapjo seju, Keranss aizgāja aiz altāra un satrūkās viņš gan­drīz paklupa pret kādu nožēlojamu skrandaini. Cilvēks sēdēja ar muguru pret altāri, atspiedis galvu pret akmeni. Acīmredzot viņš bija izdvesis savā­dās skaņas, tomēr novārgušais augums bija tik nekustīgs un nomelnējis, ka atgādināja mironi.

Vīra garās kājas bija bezpalīdzīgi izstieptas kā divi pārogļojušies koka gabali, tās bija aptītas ar melnām, skrandainām lupatām un koku mizu. Viņa rokas un iekritušās krūtis klāja tāds pats ietērps, ko saturēja kopā vīteņaugu stīgas. Savulaik krāšņā, bet tagad retā bārda pārklāja gandrīz visu seju. Lietus plūda pār iekritušajiem vaigiem un izvirzītajam žoklim, kas bija pavērsts pret dziestošo saules gaismu. Saule apspīdēja viņa seju un kailās rokas. Viena roka skeletam līdzīga zaļa spīle pēkšņi pacēlās gaisā ka izlīdusi no kapa un norādīja uz sauli, bet pēc tam bezspēkā atslīga atpakaļ. Saules disks atkal sarāvās, un sejā parādījās saprata atblāzma. Dziļās rievas ap muti un degunu, iekritušie vaigi, kas bija tik dziļi iegrimuši, ka šķita neatstājam vietu mutes dobumam, pēkšņi izlīdzinājās, it ka cauri ķermenim būtu izskrējusi dzīvības elpa.

Nespēdams pakustēties, Keranss vēroja milzīgo, novārgušo cilvēku, kas sēdēja viņa priekšā. Šis vīrs bija ka atdzīvojies mironis. Bez pārtikas un jebkādiem piederumiem, viņš sēdēja, atspiedies pret altāri kā līķis, kas izrauts no kapa un pamests gaidīt pastardienu.

Pēkšņi Keranss saprata, kāpēc virs nav viņu pamanījis. Ap acu dobu­miem vīdēja netīra un sažuvusi ada, acu dobumi atgādināja melnas piltuves, kuru galā vārgā spīdumā atmirdzēja tālīnās saules gaisma. Radzenes vēzis bija saēdis abas acis, un Keranss nojauta, ka šis virs nespēj saskatīt neko vairāk par rietošo sauli. Kad saules aplis nogrima aiz džungļiem un iestājās krēsla, vīrs bezpalīdzīgi pacēla galvu uz augšu, it ka vēlēdamies saglabāt ielu, kas bija kā iededzināts viņa acu tīklenē, un pēc tam atkrita pret akmens spilvenu. Ap viņa seju sāka lidināties mušas.

Keranss pieliecās, lai aprunātos ar šo vīru. Vīrs sajuta šo kustību. Iekri­tušas acis mēģināja kaut ko saskatīt.

Sveiks, bral, vīrs izdvesa tik tikko saklausāmā čukstā. Kareivi, panāc šurp! No kurienes tu esi ieradies?

Viņa kreisā roka ka krabja spīles taustījās pa miklo mālu. 'lad viņš uz­grieza muguru pazudušajai saulei, nelikdamies zinis par mušām, kas bija apsēdušas viņa seju un bārdu.

- Tā atkal ir pazudusi. A-a-ā. Tā virzās projām no manis. Palīdzi man piecelties, kareivi, mēs sekosim tai. Tagad, pirms tā nav pazudusi uz visiem laikiem.

Viņš ka mirstošs ubags pastiepa roku pretī Keransam. Tad viņš atslīga atpakaļ un lietus plūda pāri viņa melnajai galvai.

Keranss pietupās. Saulē izbalojušā un lietū izmirkušā formas tērpa bikšu atliekas liecināja, ka viņa priekšā atrodas virsnieks. Vīrs pavēra līdz šim cieši sažņaugto labās rokas plaukstu, un Keranss ieraudzīja nelielu sudraba cilindru ar grozāmu skalu kabatas kompasu, kas parasti atradās pilotu avārijas paketēs.

— Klau, kareivi! Vīrs pēkšņi bija atdzīvojies un pagrieza aklo seju pret Keransu. Es tev pavēlu neatstāt mani. Tagad tu vari atpūsties, es stāvēšu sardzē. Rīt mēs dosimies uz priekšu.

Keranss apsēdās blakus novārgušajam vīram, atvēra savu nelielo sai­nīti un sāka slaucīt no viņa sejas lietus lāses un beigtās mušas. Satvēris rokās viņa iekritušos vaigus, Keranss teica: 1 lardmen, es esmu Keranss, doktors Keranss. Es iešu kopā ar jums, bet tagad mēģiniet atpūsties.

Hārdmens nereaģēja uz Keransa uzvārdu, tikai izbrīnā sarauca uzacis.

Hārdmens gulēja, atspiedies pret altāri. Keranss ar kabatas nazi izraka dažus sasprēgājušus brugakmeņus un uzbūvēja ap sagumušo augumu pri­mitīvu pajumti, spraugas aizpildot ar vīteņaugiem, kurus noplēsa no sienām. Kaut arī Hārdmens vairs nemirka ūdeni, viņš sāka nemierīgi grozīties savā tumšajā alkovā, tomēr drīz pēc tam ieslīga miegā, laiku pa laikam gārdzoši ievilkdams elpu. Keranss aizgāja līdz džungļu malai un salasīja no kokiem ogas. Atgriezies templi, viņš apsēdās līdzās Hārdmenam un gaidīja, līdz pāri kalniem pacelsies saule.

Viņš palika pie Hārdmena trīs dienas, ēdinādams viņu ar ogām un skalodams viņa acis ar atlikušo penicilīnu. Keranss nostiprināja būdu ar vairākiem bruģakmeņiem un sanesa lapas, uz kuram viņi abi gulēja. Pēc­pusdienas un vakaros Hārdmens sēdēja atvērtajā durvju ailā un vēroja sauli, ko daļēji aizklāja migla. Viņš nepazina Keransu un sauca viņu vien­kārši par kareivi. Laiku pa laikam Hārdmens, kā atguvies no apstulbuma, paziņoja Keransam neskaitāmas saraustītas pavēles attiecībā uz nākamās dienas plāniem. Keranss saprata, ka Hārdmena īstā personība bija nogri­musi dziļi saprāta dzīlēs un viņa izturēšanās un reakcija uz apkārtni bija tikai bāls iepriekšējās personības atspulgs. Tagad Hārdmens atradās delī­rija un aptumšotas apziņas stāvoklī. Keranss nojauta, ka I lardmens zau­dējis redzi pirms apmēram mēneša un instinktīvi uzrāpies šajā kalnā, no kurienes viņš spēja uztvert sauli.

Otrajā dienā Hārdmens sāka rijīgi ēst, it kā gatavodamies tālākam gājienam cauri džungļiem, trešās dienas vakarā viņš apēda vairākus ķeka­rus milzīgo ogu. Šķita, ka izvārgušajā ķermenī pēkšņi sāk atgriezties spēks. Pēcpusdienā viņam pat izdevās uzslieties kājās. Viņš atspiedās pret durvju aiļu un vēroja sauli, kas rietēja aiz mežiem klātajiem pakalniem. Keranss nesaprata, vai Hārdmens beidzot ir viņu pazinis, taču viņš vairs neizteica saraustītās pavēles.

Nākamajā rītā atklājot, ka Hārdmens ir aizgājis, Keranss nejutās pār­steigts. Viņš aizkliboja līdz meža malai, kur tecēja neliels strautiņš. Keranss uzlūkoja tumšās paparžkoku galotnes, un pasauca Hārdmenu.

Viņš ieklausījās atbalsīs un tad atgriezās būdā. Viņam nebija iebildumu pret Hārdmena vēlmi turpināt ceļojumu. Keranss pieļāva, ka viņi varētu no jauna sastapties un varētu arī vairs nekad nesastapties savā kopīgajā ceļojumā uz dienvidiem. Hārdmens dosies uz priekšu līdz brīdim, kad viņa acis vairs nespēs saskatīt saules raidītos signālus vai kad viņu būs pieveikusi kāda iguāna. Viņš virzīsies uz priekšu soli pa solim, taustīdams savu ceļu džungļos, pacēlis galvu pretī saulei, kuras gaisma viņu apspīdēs cauri koku lapotnēm.

Keranss palika būdā vēl divas dienas, gaidīdams Hārdmena iespējamo atgriešanos. Tad ari viņš devās ceļā. Medikamentu viņam vairs nebija, tagad viņš nesa sev līdzi tikai maisu ar ogām un koltu, kurā bija atlikušas divas patronas. Viņa pulkstenis joprojām gāja, un viņš to izmantoja kā kompasu. Viņš arī uzskaitīja pagājušās dienas, atzīmēdams katru ar iezīmi uz savas bikšu jostas.

Keranss gāja pa ieleju, brizdams pa seklu strautu un cerēdams, ka tas izvedis viņu pie tālumā redzamās upes.

Strauts pagriezās uz rietumiem, viņš pameta to un devās taisni uz priekšu dienvidu virzienā. Džungļi beidzās, un sākās rets mežs, aiz kura savukārt bija slīkšņa.

Pēkšņi Keranss ieraudzīja, ka viņš atrodas milzīgas lagūnas krastā. Tās diametrs bija apmēram viena jūdze. Lagūnu ieskāva smilšaina pludmale un dažu pussagruvušu dzīvojamo ēku augšējie stāvi. Vienā no šīm ēkām Keranss pavadīja veselu dienu, mēģinādams kaut nedaudz atveseļot savu potīti, kas bija samelnējusi un uztūkuši. Lūkodamies pa logu uz lagūnu, viņš vēroja pēcpusdienas lietu mežonīgā niknumā pātagojam ūdens virsmu. Kad mākoņi aizpeldēja, ūdens virsma atkal atgādināja stikla plāk­sni, un tās krāsas šķita iemiesojam sevī visas pārmaiņas, kuras viņš bija redzējis savos sapņos.

Viņš bija pavirzījies simt piecdesmit jūdžu uz dienvidiem, par to lieci nāja arī krasā gaisa temperatūras paaugstināšanās. Karstums atkal bija kļuvis gandrīz neizturams simt četrdesmit grādu, bet Knansam negri bējās pamest lagūnu ar tās tuksnesīgajām pludmalēm un apkārtējiem džungļiem. Viņš pēkšņi skaidri saprata, ka hardmens drīz mirs un ka ari viņš pats nespēs izdzīvot milzīgajā džungļu masīvā, kas stiepās dienvidu virzienā.

Viņš atlaidās uz muguras un kā pusmiegā prātoja par pagātnes noti­kumiem, kuru kulminācija bija viņu ierašanās centrālajā lagūnā un viņa došanās šajā ceļojumā uz pagātni, viņš domāja par Strengmenu un viņa aligatoriem, un, visbeidzot, ar dziļu nožēlu un maigumu viņš atcerējās Beatrisi un viņas smaidu.

Tad viņš no jauna piesēja pie kājas kruķi un ar tukšā 45. kalibra kolta spalu sienā virs loga ieskrāpēja uzrakstu, būdams pārliecināts, ka neviens nekad neizlasīs šo vēstījumu:

27. diena. Esmu atpūties un dodos uz dienvidiem. Viss kārtībā. Keranss.

Viņš pameta lagūnu un no jauna iegāja džungļos. Pēc pāris dienām Keranss jau bija dziļi biezoknī, aligatoru un milzīgu sikspārņu vajāts, cauri lietum un aizvien pieaugošajam karstumam gar lagūnām virzīdamies uz dienvidiem jauns Ādams, kurš meklē atdzimušās saules aizmirsto paradīzi.