Nogrimusī pasaule

5.Nolaišanas laika dzīles

Vēlāk naktī, tumšajiem lagūnas ūdeņiem plūstot virs nogrimušās pilsētas, izmēģinājumu stacijas kajītes kojā Keranss redzēja savu pirmo sapni. Sapnī viņš bija izgājis no kajītes uz klāja un pāri margām lūkojās uz melno, mirguļojošo lagūnas apli. Pārsimt pēdu virs viņa galvas pie debesīm virpuļoja blīvi necaurredzamas gāzes līķauti, aiz kuriem viņš nojauta vārgi mirdzošu milzīgas saules apveidu. Tālumā rībot kā bungas, saule raidīja uz lagūnas pusi pulsējošus, nespodrus starus, ik pa brīdim izgaismodama garās kaļķakmens zemūdens klintis, kas bija uzradušās balto ēku apļa vietā.

Atstarodams šos saraustītos starus, dziļais ūdensbaseins mirguļoja 1ās-mojošā, izkliedētā miglā, ko izstaroja fosforescējošo mikroskopisko dzīvnieku bari, kas atgādināja nogrimušu oreolu virkni. Ūdenī starp šiem mikroskopiskajiem dzīvniekiem mudžēja tūkstošiem čūsku un zušu. Tie bija savijusies drausmīgos mezglos, kas it kā sašķēla lagūnas virsmu.

Lielā saule dunēja arvien skaļāk un aizņēma vai visas debesis. Biezā augu sega, kas klāja kaļķakmens klintis, pēkšņi tika norauta nost, atsedzot skatienam melnas un akmens pelēkas milzīgi lielu triasa perioda ķirzaku galvas. Cienīgā gaitā tuvodamās klinšu malām, ķirzakas kori sāka gaudot

uz sauli. Šis balsu koris pakāpeniski kļuva aizvien skaļāks un vairs nebija atšķirams no saules uzliesmojumu brāzmainās bungošanas. Keranss sajuta gaudojošo rāpuļu vareno, hipnotizējošo pievilkšanas spēku atbalso* jamies sevī kā pulsa sitienus un iekāpa ezerā, kura ūdens viņam tagad šķita esam savas paša asinsrites sistēmas turpinājums. Trulajai bungu rīboņai pieņemoties spēkā, Keranss juta izšķīstam barjeras, kas atdalīja viņa paša Šūnas no apkārtējās vides. Viņš peldus devās uz priekšu, izplatīdamies melnajā, dunošajā ūdenī…

Keranss pamodās smacējošajā kajītes metāla kārbā. Galvu plosīja griezīgas sāpes, viņš jutās tik noguris, ka nespēja atvērt acis. Pat pēc tam, kad bija piecēlies sēdus un apslacījis seju ar remdeno ūdeni no krūkas, viņš redzeja milzīgo, liesmojošo spokainās saules apli un dzirdēja mežonīgo bungu rīboņu, ko izraisīja šīs saules pulsēšana. Analizējot bungu sitienu ritmu, viņš aptvēra, ka sajūt paša sirds pukstus, taču kaut kādā neizprotamā veidā šīs skaņas tika pastiprinātas tā, ka atradās dzirdamības zonā, atbalsodamās no metāla sienām un grīdas kā neskaidra murdoņa, ko rada neredzamas okeāna straumes atsišanās pret zemūdens korpusa plāksnēm.

Skaņas turpināja vajāt Keransu, kad viņš atvēra kajītes durvis un pa gaiteni aizgāja līdz kambīzei. Pulkstenis bija seši no rīta, un izmēģinājumu stacijā valdīja sanošs klusums. Pirmie rītausmas stari apgaismoja putekļainos darbgaldus ar reaģentiem un gaitenī zem pusapaļajiem logiem sakrautos krātiņus. Vairākas reizes Keranss apstājās un mēģināja atbrīvoties no atbalsīm, kas joprojām skanēja viņam ausīs, satraukti prātodams par to, kas patiesībā ir šie viņa vajātāji. Zemapziņa strauji pārvērtās par aiz-bildniecisku fobiju un apsēstību panteonu, un šīs fobijas un apsēstības gluži ka neredzami telepāti sāka valdīt pār viņa jau tā pārslogoto psihi. Agri vai vēlu šie arhetipi paši sāks rosīties un cīnīties savā starpā — dvēsele pret personību, ego pret identitāti…

Tad viņš atcerējās, ka arī Beatrise Dāla bija redzējusi šādu sapni, un nomierinājās. Viņš uzkāpa uz klāja un pāri rāmi tekošajam lagūnas ūdenim lūkojās uz tālumā saskatāmo dzīvojamo ēku, prātodams, ka varbūt vajadzētu iekāpt vienā no plakandibena laivām, kas stāvēja pie mola, un doties pie Beatrises. Pēc iepriekšējās nakts dīvainā sapņa Keranss novērtēja Beatrises drosmi un pašpietiekamību, ar kādu viņa bija atraidījusi katru visniecīgāko līdzjūtības izpausmi.

Vienlaikus Keranss apzinājās, ka nesaprotamu iemeslu dēļ viņš nekad nebija centies izrādīt Beatrisei patiesu līdzjūtību, viņš bija uzdevis pēc iespējas īsākus jautājumus par viņas murgu saturu un ne reizes nebija piedāvājis viņai ārsta palīdzību vai nomierinošus līdzekļus. Viņš nebija ņēmis vērā Bodkina un Rigsa netiešos izteikumus par sapņiem un to bīstamību, it kā zinādams, ka drīz ari pats redzēs šādus sapņus un pieņems tos kā neatņemamu savas dzīves sastāvdaļu, kā paša nāves iedomu tēlu, kas mita kādā slepenā sirds stūrītī. (Tas bija loģiski. Kurai slimībai ir drūmāka prognoze kā dzīvei? Ik ritu katram cilvēkam vajadzētu pavēstāt saviem draugiem, ka viņš skumst par viņu nenovēršamo nāvi, tāpat kā mēs skumstam par katru, kas slimo ar nedziedināmu slimību. Vai vispārpieņemtā atturēšanās no šādas līdzjūtības izpausmes nebija tāda pati kā viņu nevēlēšanās apspriest savu sapņu saturu?)

Kad Keranss atgriezās kambīzē, Bodkins sēdēja pie galda un rāmā garā dzēra kafiju, ko bija uzvārījis lielā, saplaisājušā kastrolī, kas stāvēja uz plīts. Keranss apsēdās un ar trīcošu roku sāka masēt pieri. Neuzbāzīgi vērodams viņu ar savām asajām, gudrajām acīm, Bodkins ierunājās: — Robert, tātad jūs esat kļuvis par sapņotāju. Jūs esat ieraudzījis pēdējās lagūnas fatamorgānu. Izskatāties noguris. Vai tas bija dziļš sapnis?

Keranss piespieda sevi bezrūpīgi pasmieties.

Alan, vai jūs mēģināt mani iebiedēt? Es īsti nezinu, man tas likās pietiekami dziļš. Dievs mans liecinieks, man nevajadzēja pagājušo nakti pavadīt šeit. Viesnīcā man nerādās nekādi murgi.

Viņš domīgi malkoja karsto kafiju.

Tātad Rigss runāja par šiem sapņiem. Cik daudzi viņa vāri redz šādus sapņus?

Pats Rigss tos neredz, taču šādi sapņi piemeklē vismaz pusi no pārējiem vīriem, kā ari Beatrisi Dālu. Es redzu šos sapņus jau veselus trīs

mēnešus. Visos gadījumos tas ir viens un tas pats sapnis, kas periodiski atkārtojas.

Bodkins runāja lēni un rāmi, viņa balsī nejautās ierastā skarbā vaļsirdība. Keranss jutās it kā nupat būtu kļuvis par kādas izsmalcinātas un noslēgtas grupas dalībnieku.

Robert, jums izdevās noturēties ilgu laiku, tas izskaidrojams ar jūsu zemapziņas ārkārtīgi spēcīgajiem filtriem. Mēs visi jau sākām prātot, kad reiz jūs tiksiet līdz mūsu līmenim.

Viņš uzsmaidīja Keransam un turpināja: Protams, tā ir metafora. Es nekad neesmu apspriedis savus sapņus ar citiem cilvēkiem, izņemot nabaga Hārdmenu, un viņu šie sapņi noveda tur, kur viņš tagad atrodas.

Bridi paklusējis, Bodkins piemetināja, it kā šī doma viņam tikai tagad būtu iešāvusies prātā: Jūs redzējāt sauli tik līdzīgu pulsam. Hārdmena diskā bija ierakstīts viņa pulsa ritms, tas bija pastiprināts cerībā pasteidzināt krīzes iestāšanos. Nedomājiet, ka es apzināti aizsūtīju viņu džungļos.

Keranss pamāja ar galvu un pa logu raudzījās uz līdzās noenkurotās peldošās bāzes ieapaļo korpusu. Uz augšējā klāja helikoptera otrais pilots seržants Deilijs nekustīgi stāvēja pie margām, vērdamies vēsajā agrās rīta stundas ūdenī. Droši vien arī viņš nupat bija uzmodies no šā kopējā sapņa un mēģināja uzņemt sevī lagūnas ūdens zaļos olīvkrāsas toņus, izmisīgi cerēdams izdzēst degošo triasa perioda saules tēlu. Keranss pavērās pagaldē, kur valdīja dziļa krēsla, un no jauna saskatīja blāvo fosforescējošo līķautu mirguļošanu. Ausis joprojām atbalsojās tālīnas skaņas saule bungoja pa ūdens virsmu. Atguvies no izbīļa, viņš atskārta, ka Šīm skaņām, tāpat ka paša sirds pukstiem, piemīt kaut kas nomierinošs un iedrošinošs. Toties milzīgie rāpuļi iedvesa Šausmas.

Viņš atcerējās iguānas griezīgi brēcam un metamies uz muzeja kāpur m. Tāpat kā Šajā sapni nepastāvēja skaidri noteikta robeža starp tā apslēpto uu izpausto saturu, arī arpasaulē bija izgaisusi robeža starp reali-tiiti un nerealitāti. Fantomi bnvi pārvietojās no murgiem uz īstenību un atpakaļ, zemes un psihes ainavas tagad nebija atšķiramas viena no otras, gluЈi t&pat. kii tas bija Hiro&imā un Aušvicā, Golgātā un Gomorā.

īsti neticēdams iespējamajai dziedināšanai, viņš tomēr palūdza Bod-kinam: — Alan, jūs varētu man iedot Hārdmena modinātājus. Vai vēl labāk — vakarā atgādiniet, lai neaizmirstu iedzert fenobarbitālu.

Nevajag, Bodkins stingrā balsī iebilda. — Ja vien nevēlaties, lai sapņi iedarbojas ar divkāršu spēku. Dambi uztur vienīgi jūsu apziņas kontroles atliekas.

Bodkins aizpogāja uz kailas miesas uzvilkto kokvilnas žaketi un piebilda: Robert, tas nav vienkārši sapnis, bet gan miljoniem gadu vecas organisma atmiņas.

Viņš norādīja uz sauli, kas padaban parādījās virs kailsēkļu audzēm.

Sapni no jauna dek iedarbināti mehānismi, kas mūsu citoplazmā iebūvēti pirms daudziem miljoniem gadu, saules radiācijas pastiprināšanās un temperatūras paaugstināšanās mūs dzen atpakaļ pa mugurkaula līmeņiem uz nogrimušajām jūrām, kas atrodas mūsu zemapziņas zemākajos slāņos jaunajā neironu psihes zonā. Tā ir pāreja uz mugurkaula jostasvietas līmeni, absolūtā biopsihiskā atmiņa. Mēs tik tiešām atceramies šīs slīkšņas un lagūnas. Kaut ari šie sapņi ārēji šķiet šausmīgi, pēc pāris naktīm jūs vairs no tiem nebaidīsieties. Tieši šā iemesla dēļ Rigss saņēma pavēli doties atpakaļ.

Pelikozaurs…? Keranss apvaicājās.

Bodkins pamāja ar galvu: Šis joks nāca mums par labu. Bērdā mūsu ziņojums netika uztverts nopietni, jo tas nebija pirmais šāda veida ziņojums.

Uz lejupkāpnēm un metāla klāja bija dzirdami steidzīgi soļi. Tīri noskūtais un labi pabrokastojušais Rigss atvēra smagās divviru durvis.

Viņš draudzīgi pamāja ar steku un pārlaida pētošu skatienu nemazgāto krūžu kaudzei un abiem padotajiem, kuri sēdēja, atspiedušies ar elkoņiem pret galdu.

Ak Dievs, kas par cūku midzeni. Labs rīts. Mūs gaida darīšanām pilna diena, tāpēc noceliet elkoņus no galda. Esmu noteicis mūsu atiešanas laiku rit pulksten divpadsmitos nulle nulle, iekāpšana kuģī tiks

pārtraukta desmit pāri divpadsmitiem. Es nevēlos iztērēt vairāk degvielas, nekā tas ir nepieciešams, tāpēc aizvāciet no klāja visu, kas jums nav nepieciešams. Robert, vai jums nekas nekaiš?

Jūtos lieliski, Keranss vienaldzīgi atteica.

Priecājos dzirdēt. Jūs izskatāties mazliet saguris. Labi. Ja vēlaties paņemt kuteri, lai evakuētu no viesnīcas…

Keranss automātiski klausījās viņa vārdos, vērodams aiz pulkveža žestikulējošā silueta aprisēm austam sauli. Tagad viņi bija divi dažādi cilvēki, un viņus šķīra fakts, ka pulkvedis nebija redzējis šo sapni un izjutis tā milzīgo fascinējošo spēku. Rigss joprojām pakļāvās argumentu un loģisku secinājumu varai, viņš rosījās savā mazajā un nenozīmīgajā pasaulītē, iznēsādams savus mazos instrukciju sainīšus kā darba bite, kas gatavojas atgriezties dzimtajā stropā. Pēc dažām minūtēm Keranss vairs nelikās zinis par pulkvedi un ieklausījās dziļi apslēptajā, grandiozajā bungu ritmā, kas dunēja viņa ausīs. Viņš pievēra acis, lai varētu saskatīt mirdzošo, lāsaino ezera virsmu zem galda kājām.

Šķita, ka Bodkins, sakrustojis rokas uz ceļiem, jūtas gluži tāpat. Interesanti, cik bieži pēdējo sarunu laikā viņš bija atradies jūdzēm tālu no Keransa?

Rigss devās projām, Keranss pavadīja viņu līdz durvīm un teica: -Protams, pulkvedi, viss būs gatavs īstajā laikā. Paldies, ka apciemojāt mūs.

Kuteris aizbrauca pāri lagūnai, bet Keranss atgriezās savā krēslā. Pāris mirkļu abi vīri klusēdami raudzījās viens otram acīs. Saule cēlās aizvien augstāk, ārpusē kukaiņi sitās pret stiepļu sietu. Beidzot Keranss pārtrauca klusumu: AJan, es neesmu drošs, vai došos projām.

Bodkins klusēdams paņēma cigareti, aizsmēķēja un atkal apsēdās. Pēc brīža viņš vaicāja: Vai jūs zināt, kur mēs atrodamies? Kas šī reiz bija par pilsētu?

Keranss pakratīja galvu, un Bodkins turpināja: — Daļu Šīs vietas savulaik sauca par Londonu. Tas gan nav svarīgi, tomēr savādā kārtā es esmu šeit dzimis. Vakar es braucu pāri vecajam universitātes kvartālam tagad tajā vietā atrodas daudz sīku upīšu. Es pat atradu laboratoriju, kurā mans tēvs strādāja par pasniedzēju. Mēs pametām šo pilsētu, kad man bija seši gadi, tomēr es vēl atceros, ka reiz biju aizvests viņam pret! uz universitāti. Pārsimt jardu tālāk atrodas planetārijs. Esmu vienu reizi tajā pabijis vēl pirms tam, kad viņiem nācās no jauna pielāgot projektoru. Milzīgais kupols vēl ir turpat, tas atrodas apmēram divdesmit pēdu zem ūdens un atgādina milzīgu aļģēm apaugušu gliemežvāku, tieši tādu kā «Ūdens bērnu»1 ilustrācijās. Dīvaini kad es vēroju šo kupolu, man radās sajūta, ka esmu pietuvojies savai bērnībai. Atklāti sakot, es biju to jau aizmirsis -manā vecumā cilvēkam pieder tikai atmiņas par atmiņām. Pēc tam kad pametām Londonu, mēs dzīvojām klaidoņu dzīvi, vienīgās manas mājas ir bijušas šeit…

Bodkins pēkšņi apklusa, viņa seja izskatījās nogurusi.

Turpini,— Keranss mierīgi noteica.