Nogrimusī pasaule

9.Tanata baseins

Nākamajāis divās nedēļās pie dienvidu puses apvāršņa sāka krāties tumsi lietus mākoņi. Keranss bieži sastapās ar Strengmenu. Parasti viņš, nomainījis savu atpūtas uzvalku pret kombinezonu un aizsargķiveri, lielā ātrumā braukāja hidroplānā pa lagūnām, pārraudzīdams trofeju izcelšanas darbus.

Katrā no trim lagūnām atradās viena plakandibena laiva ar sešiem vīriem, kuri metodiski pārmeklēja visas nogrimušās ēkas. Laiku pa laikam ierastos ieniršanas un sūkņu trokšņus papildināja pa šāviena skaņai tika nošauts kāds aligators, kas bija piepeldējis pārāk tuvu ūdenslīdējiem un viņus apdraudēja.

Sēdēdams sava viesnīcas numura tumsā, Keranss domās atradās tālu projām no lagūnas. Viņi bija nolēmis jaut Strengmenam meklēt nogrimušos dārgumus pēc sirds patikas, jo dnz šim vīram nāksies doties pro-j&m. Keransa dzīvē sapņi sāka ieņemt aizvien lielāku vielu, viņa apziņa kļuva aizvien vājāka un atsvešinātāka. Laika līmenis, kurā dzīvoja Streng-mrtis un viņa viri, šķita caurspīdīgs un nenozīmīgs. Biižos, kad Streng-mcns ieradās viņu apciemot, Keranss uz mirkli uznira lidz šim līmenim, taču īstais viņa apziņas centrs atradās tālu projām.

Dīvainā kārtā pēc sākotnējā aizkaitinājuma Strengmens bija sācis izjust pret Keransu tādas kā slepenas simpātijas. Viņš bieži izvēlējās Keransu par savu garlaicīgo joku objektu. Reizēm viņš atdarināja Keransa runas veidu. Sarunas laikā satvēris Keransa roku, viņš svētulīgā balsī paziņoja: — Ziniet, Kerans, piespiedu iznākšana no jūras pirms diviem miljoniem gadu varētu būt izraisījusi tik dziju traumu, ka mēs vēl līdz šim brīdim neesam no tās attapušies…

Reiz viņš lika diviem vīriem uz visaugstākās pretējā krasta ēkas sienas uzzīmēt trīsdesmit pēdu augstus burtus, kas vēstīja:

Laika zona

Keranss nelikās zinis par šo apcelšanu, un nereaģēja arī tad, kad ūdenslīdēju neveiksmju dēļ joki kļuva skarbāki. Iegrimis pagātnē, viņš mierīgi gaidīja lietus sezonas sākumu.

Tikai pēc Strengmena sarīkotajām ūdenslīdēju viesībām Keranss pirmo reizi saprata, kāpēc viņš patiesībā baidās no šā cilvēka.

Strengmens bija sarīkojis viesības ar šķietamu ieganstu savest kopā visus trīs trimdiniekus. Savā familiārajā, lakoniskajā manierē viņš bija sācis lenkt Beatrisi, apzināti izmantodams Keransu kā cilvēku, kas var nodrošināt iespēju katrā laikā iekļūt Beatrises dzīvokli. Atklājis, ka trijotne nemēdz bieži tikties, viņš acīmredzot nolēma mainīt taktiku un centās piekukuļot viņus ar savu labi apgādāto virtuvi un pagrabu. Tomēr Beatrise allaž atteicās piedalīties brokastīs un pusnakts viesībās Strengmens, viņa aligatori un vienacainie mulati joprojām iedvesa viņai bailes -, tāpēc katru reizi viesības tika atliktas.

Tomēr patiesais šo «ūdenslīdēju svinību» iemesls bija daudz praktiskāks. Pirms kāda laika Strengmens bija ievērojis, ka Bodkins bieži braukā pa bijušā universitātes kvartāla upītēm. Reizēm veco viru, viņam par lielu izbrīnu, kādā no plakandibena laivām, uz kuras priekšgala bija uzkrāsotas pūķa acis, pavadīja Admirālis vai Lielais Cēzars, kā karnevāla braucienā nomaskējusi laivu ar paparžu zariem. Uzskatīdams, ka visiem cilvēkiem ir tādi paši nolūki kā viņam, Strengmens domāja, ka Bodkins meklē kādus apslēptus dārgumus. Visbeidzot Strengmens nosprieda, ka šie dārgumi atrodas nogrimušā planetārija rajonā — kādā no zemūdens ēkām, kurā varēja iekļūt bez lielām pūlēm. Strengmens pat bija norīkojis pastāvīgu sargposteni divsimt metru uz dienvidiem no centrālās lagūnas, kur atradās planetārijs. Bodkins tomēr ne reizes neieradās šajā vietā pusnaktī, bruņojies ar peldpleznām un akvalangu. Pamazām Strengmens zaudēja pacietību. Viņš nolēma Bodkinu apsteigt.

Mēs aizbrauksim jums pakaļ septiņos no rīta, — viņš teica Keransam. Būs šampanieša kokteiļi, aukstie uzkožamie, un mēs beidzot atklāsim, ko īsti vecais Bodkins tur lejā ir noslēpis.

— Strengmen, es varu jums to pateikt. Tur ir tikai viņa senās atmiņas. Viņam tās ir vērtīgākas par visas pasaules dārgumiem.

Strengmens tikai dārdoši iesmējās un aiztraucās savā hidroplānā, atstādams Keransu bezpalīdzīgi turamies pie mola.

Nākamajā rītā tieši septiņos viņam pakaļ ieradās Admirālis. Viņi aizbrauca pēc Beatrises un doktora Bodkina, bet pēc tam devās uz noliktavas kuģi, kur Strengmens bija sagatavojis visu ūdenslīdēju viesībām nepieciešamo. Otrajā plakandibena laivā atradās ūdenslīdēju piederumi — gan akvalangi un skafandri, gan ari sūkņi un tālrunis. Pie laivceltņa karājās ūdenslīdēju būris, taču Strengmens apgalvoja, ka līcī nav ne aligatoru, ne iguānu, tāpēc neesot nepieciešams visu viesību laiku sēdēt būri.

Keranss tam neticēja, taču šoreiz Strengmens bija teicis taisnību. Līcis izskatījās pilnīgi tukšs. Pie tā ieejām bija uzstādītas metāla restes, un pie tām dežurēja ar harpūnām un šautenēm bruņoti vīri. Kad viņi iebrauca līcī un pietauvojās pie kāda balkona, kas atradās līča austrumu krastā, ūdenī tika iemestas pēdējās granātas. Spalgie, pulsējošie sprādzieni uzmeta ūdens virspusē apdullinātus zušus, garneles un jūraszvaigznes, ko viri nekavējoties aizvāca malā.

Zem ūdens sakultās putas pamazām noplaka un izgaisa. Sēdēdami pie restēm, viņi vērās lejup uz plato aļģēm apaugušo planetārija jumta kupolu, kas, kā jau Bodkins bija teicis, atgādināja milzīgu gliemežvāku pili no bērnības pasakas. Pusapaļais logs kupola augšdaļā bija aizklāts ar noņemamu metāla ekrānu. Strengmena vīri bija mēģinājuši pacelt vienu Šā ekrāna sekciju, taču, Strengmenam par sarūgtinājumu, tā jau sen bija ierūsējusi un to nevarēja izkustināt no vietas. Galvenā ieeja planetārijā atradās sākotnējā ielas līmenī. Tas bija pārāk dziļi, tāpēc ieeja nebija saskatāma, taču iepriekšēja pārbaude liecināja, ka viņi varēs tikt iekšā bez grūtībām.

Pāri līcim ausa saule. Keranss vērās lejup zaļajā, caurspīdīgajā ūdenī -siltajā pirmatnējā augļūdenī, kurā viņš mēdza peldēt savos sapņos. Lai gan visapkārt bija tik daudz ūdens, Keranss aptvēra, ka nav tajā ieniris jau desmit gadu, un iztēlē atcerējās lēnās brasa stila kustības, kādām viņš miegā pārvietojās pa ūdeni.

Trīs pēdu dziļumā garām aizpeldēja neliels albīns pitons, meklēdams izeju no iežogojuma. Vērodams, kā tas mētā savu spēcīgo galvu un zibens ātrumā izvairās no harpūnām, Keranss pēkšņi sajuta, ka viņam nebūt negribas nolaisties zem ūdens. Otrā līča malā aiz metāla režģiem milzīgs sāļūdens krokodils cīnījās ar jūrniekiem, kuri mēģināja to padzīt. Ar milzīgajām kājām atspiedies pret šauro apakšējā šķērsstieņa pamatni, Lielais Cēzars nikni spēra amfībijai, kas metās virsū sdeņiem un mēģināja satvert žebērkļus un ķekšus. Krokodils bija vairāk nekā trīsdesmit pēdu garš, vairāk nekā deviņdesmit gadu vecs, tā diametrs krūšu līmenī varēja būt sešas līdz septiņas pēdas. Vērodams sniegbalto krokodila pavēderi, Keranss atcerējās, ka kopš Strengmena ierašanās šeit bija parādījušās ļod daudzas albīnas čūskas un ķirzakas, kas saradās no džungļiem, it kā tās piesaistītu Strengmena klātbūtne. Viņš bija manījis pat dažas albīnas iguānas. Kādu no tām iepriekšējā rītā viņš bija redzējis uz mola un gluži automātiski iedomājies, ka tā varētu būt atnesusi kādu ziņu no Strengmena.

Keranss paraudzījās uz Strengmenu. Tērpies baltā uzvalkā, Strengmens stāvēja laivas priekšgalā un nogaidoši vēroja, kā krokodils sitas pret restēm, gandrīz iegāžot ūdenī milzīgo nēģeri. Bija acīm redzams, ka Strengmena simpātijas pieder krokodilam, taču tas nebūt nebija saistīts ar sportisku azartu vai sadistisku vēlmi redzēt, kā tiek saplosīts un nogalināts viens no viņa leitnantiem.

Galu galā skaļā kliegšana un lamāšanās tika pārtraukta, pasniedzot Lielajam Cēzaram bisi. Stingri nostājies uz kājām, Lielais Cēzars izšāva abus stobrus nelaimīgajā krokodilā, kas atradās viņam pie kājām. Sāpēs iekaucies, dzīvnieks sāka kāpties atpakaļ, milzīgā aste kūla ūdeni.

Beatrise un Keranss novērsa acis, gaidīdami, kad krokodils saņems coup de grdce6. Strengmens rosījās ap restēm, mēģinādams atrast visērtāko novērošanas punktu.

Kad krokodils ir ievainots vai mirst, tas sit ar asti pa ūdeni, it kā raidīdams pārējiem trauksmes signālu, — viņš paskaidroja un pielika pie Beatrises vaiga rādītājpirkstu, it kā vēlēdamies piespiest viņu palūkoties notiekošajā. Kerans, neizrādiet tādu riebumu. Sasodīts, veltiet šim dzīvniekam vairāk līdzjūtības. Tie eksistē jau simt miljonus gadu, tie ir visvecākās radības zemes virsū.

Kad dzīvnieks jau bija beigts, Strengmens joprojām sajūsmināts stāvēja pie margām, šūpodamies uz papēžiem, it kā cerēdams, ka krokodils atdzīvosies un atgriezīsies pie restēm. Tikai tad, kad nocirstā galva tika ar ķeksi aizmesta projām, Strengmens pēkšņā uzbudinājumā pievērsās iecerētajam pasākumam.

Admirāļa vadībā divi vīri ar akvalangiem devās izlūkgājienā. Viņi pa metāla kāpnēm nokāpa līdz ūdenim un ienira kupola virzienā, tad pārbaudīja pusapaļo logu un pusapaļās konstrukcijas spraišļus. Viņi virzījās uz priekšu, pievilkdamies pie plaisām kupola pārsegumā. Pēc viņu atgriešanas ūdeni ienira trešais jūrnieks ūdenslīdēja skafandrā, kas bija piestiprināts pie gaisa vada. Ūdenslīdējs lēni soļoja pa duļķēm klāto ielas bruģi, nespodrā gaisina atstarojās no viņa aizsargķiveres un pleciem. Gaisa vads bija atritināts līdz galam. Ūdenslīdējs iegāja pa galvenajām durvīm un pazuda skatienam, pa tālruni sazinādamies ar Admirāli, kurš dobjā baritonā skaļi komentēja dzirdēto: Kase… tagad galvenā priekštelpa…

Kapteini Streng, Džomo saka, ka baznīcā redzami sēdekļi, bet altāris esot pazudis.

Pārliekušies pāri margām, visi gaidīja Džomo uzniršanu, bet Strengmens sapīcis sēdēja savā krēslā, aizsedzis seju ar roku.

— Baznīca! — viņš dzēlīgi nošņāca. Dievs! Nosūtiet lejā kādu citu, Džomo ir sasodīts muļķis.

— Jā, kapteini.

Ūdenī nolaidās vairāki ūdenslīdēji, un stjuarts pasniedza pirmos šampanieša kokteiļus. Keranss bija nolēmis ienirt, tāpēc iedzēra rikai nelielu malciņu dzirkstošā reibinošā dzēriena.

Beatrise pieskārās pie Keransa elkoņa, uzmanīgi vērodama viņa sejas izteiksmi: — Robert, vai tu dosies lejā?

Keranss smaidīja: Līdz pamatiem, Bea. Nesatraucies. Es uzģērbšu lielo skafandru, tas ir pilnīgi drošs.

— Es nedomāju par to.

Beatrise palūkojās uz saules elipsi, kas pakāpeniski kļuva aizvien platāka un savā spožumā bija tik tikko saskatāma virs jumta viņiem aiz muguras. Biezo paparžu lapotņu lauztā olīvzaļā gaisma piepildīja līci ar dzelteniem purva izgarojumiem, kas lēni peldēja pa ūdens virsmu kā no tvertnes izplūstoši garaiņi. Pirms īsa brīža ūdens šķita vēss un vilinošs, taču tagad bija pārvērties par noslēgtu pasauli. Tā virsma bija kā plakne, kas šķir divas dimensijas. Ūdeni tika nolaists ūdenslīdēju būris. Sarkanie stieņi mirgoja, un to kontūras izplūda, tādējādi būris izskatījās pilnīgi deformēts. Tika pārveidoti ari zem ūdens peldošo vīru augumi. Viņiem grozoties un pārvietojoties, ķermeņi pārvērtās par mirdzošām himerām, par ideju veidošanas impulsiem neironu džungļos.

Tālu lejā planetārija diženais kupols izcēlās uz dzeltenās gaismas fona, un Keransam tas atgādināja milzīgu pirms miljoniem gadu uz Zemes noenkurotu kosmosa kuģi, ko jūra atsegusi tikai šajā bridi. Viņš paliecās aiz Beatrises muguras un teica Bodkinam: Alan, Strengmens tagad meklē dārgumus, kurus jūs tur esot noslēpis.

Bodkins viegli pasmaidīja un mierīgi atteica: — Ceru, ka viņš tos atradīs. Ja viņš to spēs, viņu gaida zemapziņas pasaules izpirkuma maksa.

Strengmens stāvēja laivas priekšgalā, izvaicādams kādu ūdenslīdēju, kurš iznira no ūdens. Pārējie palīdzēja viņam novilkt skafandru, no kura vara apšuvuma virsmas uz klāja straumēm tecēja ūdens. Rejošā balsī izteikdams jautājumus, Strengmens pamanīja Bodkinu un Keransu sačukstamies. Savilcis uzacis, viņš lieliem soļiem pienāca klāt, piemiegtām acīm pārlaida viņiem aizdomu pilnu skatienu un nostājās līdzās gluži kā cietumsargs, kurs nenolaiž acu no trim potenciāli bīstamiem cietumniekiem.

Pacēlis tostā šampanieša kokteiļa glāzi, Keranss pajokoja: Es tikai apvaicājos doktoram Bodkinam, kurā vietā viņš ir paslēpis savas dārglietas.

Strengmens veltīja viņam aukstu skatienu. Beatrise neveikli iesmējās, paslēpdama seju aiz pludmales tērpa atlocītās apkakles. Strengmens ar rokām atspiedās pret Keransa pītā krēsla atzveltni, viņa seja atgādināja baltu krama gabalu.

Viņš klusu nošņāca: — Neraizējieties, Kerans, es zinu, kur tās atrodas, un man nav vajadzīga jūsu palīdzība, lai tās atrastu.

Viņš strauji pagriezās pret Bodkinu un piemetināja: Ta taču ir, vai ne, doktor?

Pielicis roku pie auss, it kā aizsargādamies pret dzēlīgo niknumu, kas skanēja Strengmena balsī, Bodkins atbildēja: Domāju, Strengmen, ka jums tas varētu izdoties.

Viņš pabīdīja krēslu atpakaļ ēnā, kas kļuva aizvien šaurāka, un vaicāja: Kad sāksies svinības?

Svinības? Strengmens uzmeta viņam saērcinātu skatienu, acīmredzot piemirsis, ka pats bija ierosinājis šo apzīmējumu. — Doktor, Šeit nav pludmales skaistuļu un šis nav vietējais akvadroms. Ak, jā, es nedrīkstu kļūt nepieklājīgs un pamest novārtā daiļo Dāla jaunkundzi.

Glaimīgi smaidīdams, Strengmens pieliecās pie Beatrises.

Nāciet, dārgā, es padarīšu jūs par fecrijas7 karalieni, kuru eskortēs piecdesmit brīnišķīgi krokodili.

Beatrise novērsa skatienu no viņa spīdošajām acīm un atteica: Nē, paldies, Strengmen. Man bail no jūras.

Bet jums tas ir jādara. Keranss un Bodkins nevar vien sagaidīt šo skatu, ari es degu nepacietībā. Jūs būsiet Venera, kas ienirst jūrā un iznirst no tās, kļuvusi divreiz skaistāka.

Viņš sniedzās pēc viņas rokas, bet Beatrise atrāvās atpakaļ, saraukusi uzacis pretīgumā, ko izraisīja Strengmena eļļainais smīns. Keranss pagriezās un satvēra viņas roku.

Strengmen, man nešķiet, ka šī būtu laba doma. Mēs peldamies tikai pilnmēness vakaros. Zināt, tas ir noskaņojuma jautājums.

Keranss uzsmaidīja viņam, taču Strengmena tvēriens neatslāba. Viņa seja atgādināja balta vampīra viepli, un šķita, ka viņš ir galīgi izvests no pacietības.

Keranss piecēlās un teica: Klau, Strengmen, es uzstāšos viņas vietā, sarunāts? Es gribētu nolaisties lejā un aplūkot planetāriju.

Pēc tam nomierinoši pamāja ar roku Beatrisei: — Nesatraucies, Strengmens un Admirālis parūpēsies par mani.

Protams, Kerans, — Strengmens bija atguvies. Viņš vai staroja no vēlēšanās dot Keransam šo izdevību, un tikai sīka liesmiņa viņa skatienā liecināja, kādu prieku viņam sagādā Keransa iedzīšana lamatās.

Mēs ievietosim jūs lielajā skafandrā, un jūs varēsiet sarunāties ar mums pa tālruni. Nomierinieties, Dāla jaunkundz, viņam nekas nedraud. Admirāli! Skafandru Keransa kungam! Ātri!

Keranss saskatījās ar Bodkinu un novērsās, pamanījis doktora acīs pārsteigumu par gatavību, ar kādu Keranss bija pieteicies ienirt jūrā. Keranss jutās dīvaini apskurbis, kaut ari savu kokteili viņš bija dk tikko pagaršojis.

Robert, nepalieciet tur lejā pārāk ilgi, — Bodkins uzsauca. — Ūdens temperatūra būs augsta vismaz deviņdesmit pieci grādi, tas būs ārkārtīgi nogurdinoši.

Keranss pamāja ar galvu un sekoja Strengmenam, kurš mundri devās uz priekšējo klāju. Pāris vīru ar šļūteni mazgāja ūdenslīdēja skafandru un aizsargķiveri, bet Admirālis, Lielais Cēzars un jūrnieki, kuri stāvēja atspiedušies pret sūkņa ratu, neuzticības pilnam acīm ieinteresēti vēroja Keransu.

Pamēģiniet iekļūt galvenajā skatītāju zālē, — Strengmens ierosināja.

— Viens no mūsu puišiem atrada šauru spraugu ieejas durvīs, taču durvju rāmis esot pilnīgi sarūsējis.

Strengmens kritiski vēroja Keransu, kurš gaidīja, lai viņam uz galvas uzliek aizsargķiveri.

Ķivere bija paredzēta ieniršanai tikai piecu jūras asu dziļumā, tā bija apaļa organiskā stikla bumba ar diviem sānu stiprinājumiem un nodrošināja maksimālu redzamību.

— Kerans, jums tā piestāv, jūs man atgādināt vīru no jūras dzīļu valstības.

Strengmena seja sašķobījās smaidam līdzīgā grimasē, un viņš piebilda: — Tikai nemēģiniet sasniegt zemapziņas pasauli, Kerans, jo skafandrs nav paredzēts tādam dziļumam.

Keranss lēni steberēja uz treliņu pusi. Jūrnieki nesa gaisa vadus, kas bija piestiprināti pie skafandra. Viņš apstājās, neveikli pamāja ar roku Beatrisei un doktoram Bodkinam, tad uzkāpa uz šaurajām kāpnēm un lēni sāka virzīties uz rāmā, zaļā ūdens pusi. Bija astoņi no rīta, un saules stari taisnā leņķī krita uz spilgto vinila apvalku, kas pārklāja viņa augumu, cieši piekļaudamies pie krūtīm un kājām. Keranss ar ilgošanos gaidīja iespēju atvēsināt svilstošo ādu. Līča virsma tagad bija pilnīgi necaurredzama. Pa to lēni peldēja notrauktas lapas un ūdenszāles. Reižu reizēm šajā segā parādījās plīsums, to izraisīja gaisa burbuļi, kas plūda no kupola iekšpuses.

Pa labi no sevis viņš redzēja Bodkinu un Beatrisi. Atspieduši zodu pret margām, viņi domīgi vēroja Keransu. Tieši aiz viņiem uz plakandibena laivas jumta vīdēja garais Strengmena augums. Atsitis atpakaļ žaketes malas un sakrustojis rokas uz krūtīm, viņš stāvēja dīkā pozā. Vieglais vējiņš plivināja viņa krita baltos matus. Strengmens klusi smaidīja. Kad Keranss ar kājām pieskārās ūdenim, Strengmens kaut ko uzsauca, taču

Keranss nespēja austiņās saklausīt viņa teikto. Pēkšņi pastiprinājās gaisa Šņākoņa aizsargķiveres ieplūdes vārstuļos un sāka darboties mikrofona iekšējā ķēde.

Odens bija karstāks, nekā viņš bija gaidījis — viņš iekāpa nevis vēsā, atsvaidzinošā vannā, bet tvertnē ar siltu, lipīgu želeju, kas gluži kā gigantiska, briesmīga pirmdzīvnieka smirdīgi apskāvieni aptvēra viņa ceļgalus un gurnus. Keranss ātri iegremdējās līdz pleciem, tad atrāva kājas no pakāpieniem un ļāva, lai paša svars lēni nes viņu lejup uz zaļgano bezdibeni. Viņš virzījās gar mērsliedi un apstājās pie divu jūras asu atzīmes.

Šeit ūdens bija vēsāks. Keranss lēni atslābināja rokas un kājas, pieradinādams acis pie blāvā apgaismojuma. Garām aizpeldēja divas nelielas eņģeļzivis. Zilganajā miglā, kas sniedzās no ūdens virsmas līdz piecu pēdu dziļumam, to ķermeņi mirdzēja gluži kā sudraba zvaigznes pie miljoniem putekļu un ziedputekšņu atstarotās gaismas «debesīm». Četrdesmit pēdu tālāk slējās vāji apgaismotais, izliektais planetārija korpuss. Tas bija daudz lielāks un noslēpumaināks, nekā viņam bija izskaitījies no augšas, tas atgādināja nogrimuša antīka kuģa pakaļgalu. Savulaik spožais alumīnija jumts bija kļuvis nespodrs un nobružāts, pie šaurajām šķērsvelvju dzegām karājās parastie un divvārstuļu moluski. Zemāk vietā, kur kupols savienojās ar Četrstūraino skatītāju zāles jumtu, virs pamatnes graciozi viļņojās milzīgu jūraszāļu biezoknis, dažas jūraszāles bija desmit pēdu garas — izsmalcināti jūras līķauti, kas kā gari lidinājās virs kādas svētas Neptūna valstības kapavietas.

Divdesmit pēdu no dibena kāpnes beidzās, taču Keranss jau bija gandrīz apguvis ūdens ekvilibristikas noslēpumus. Viņš lēni slīga lejup, ar pirkstiem turēdamies pie kāpņu beidzamā pakāpiena. Tad viņš to adaida un atmuguriski peldēja uz līča dibenu. Gaisa vada un tālruņa kabeļa antena vijās augšup pa šauro gaismas kūli, kas no ūdens atstarojās pret plakandibena laivas sudraboto korpusu.

Ūdens noslāpēja visas pārējās skaņas, ausīs ritmiski dunēja tikai gaisa sūkņa un paša elpas troksnis. Gaisa spiedienam palielinoties, troksnis kļuva skaļāks. Šķita, ka skaņas dun tumšajā oiīvzaļajā ūdenī kā milzīgais paisuma un bēguma pulss, ko viņš bija dzirdējis sapņos.

Austiņās atskanēja balss: Kerans, šeit Strengmens. Kā klājas mūsu dižajai, sirmajai māmuļai?

Jūtos kā mājās. Pašlaik esmu sasniedzis dibenu. Ūdenslīdēju būris atrodas pie ieejas.

Keranss nometās uz ceļiem mīkstajās dūņās, kas klāja līča dibenu, un atspiedās pret šķautņainu laternas stabu. Gluži kā bezsvara stāvoklī soļodams pa Mēness virsmu, viņš lēni brida pa dziļajām dūņām, kas kā gāzes mākonīši pacēlās gaisā no viņa pēdām. Pa labi ietves malā vīdēja ēku silueti. Sanesas bija sakrājušās kāpās, kas sniedzās līdz otrā stāva logiem. Spraugās starp ēkam kāpu nogāzes bija gandrīz divdesmit pēdu augstumā, un atbalsta restes bija ieaugušas sanesās kā milzīgi nolaižamie durvju režģi. Lielākā daļa logu bija piesērējuši ar gruvešiem, mēbeļu un metāla skapju daļam, grīdas dēļu gabaliem, kas kopā ar aļģēm un moluskiem bija savijušies nesaraujamā mudžeklī.

Ūdenslīdēju būris lēni šūpojās savā kabelī piecas pēdas virs dibena. Pie būra grīdas bija piestiprināti vairāki metālzāģi un uzgriežņu atslēgas. Vilkdams aiz sevis vadus, Keranss tuvojās ieejas durvīm, reižu reizēm sagrīļodamies, kad pārāk cieši nospriegotie vadi pavilka viņu atpakaļ.

Ņirbošajā gaismā, kas krita no ūdens virsmas, viņa priekšā kā milzīgs zemūdens templis slējās baltais planetārija korpuss. Tērauda barikādes, kas atradās ieejas priekšā, bija izjaukuši iepriekšējie ūdenslīdēji, un pus-apaļā durvju arka, kas veda uz vestibilu, bija atvērta. Keranss ieslēdza ķiveres lampu un iegāja ēkā. Soļodams pa kāpnēm, kas veda uz antre-solu8, viņš uzmanīgi vēroja stabus un nišas. Metāla margas un hroma stendi bija sarūsējuši, bet pārējais interjers, ko barjeras bija norobežojušas no lagūnas augu un dzīvnieku valsts, šķita pilnīgi neskarts, tas bija tikpat tīrs un nebojāts, kā dienā, kad sabruka pēdējie dambji.

Pagājis garām biļešu kasei, Keranss lēni grozījās pa antresolu, apstādamies pie margām un lasīdams uzrakstus virs ģērbtuvju durvīm. Spīdošie burti atstaroja viņa lampas gaismu. Apkārt skatītāju zālei vijās apļveida gaitenis, lampa melnajā ūdenī meta blāvu gaismas konusu. Cerībā, ka dambji varbūt tiks atjaunoti, planetārija vadība apkārt skatītāju zālei bija uzstādījusi otro barikāžu rindu. Tās bija saslēgtas kopā ar piekaramajām slēdzenēm. Barikādes laika gaitā bija sarūsējušas un pārvērtušās par neizkustināmām aizsargsienām. Otrās aizsargsienas augšējais stūra panelis bija atmūķēts un pavilkts nost, atklājot nelielu lūku, pa kuru bija redzama skatītāju zāle. Keranss bija pārāk noguris no ūdens spiediena pret viņa krūtīm un vēderu, lai paceltos ar smago skafandru uz augšu, tāpēc apmierinājās ar to, ka uzmeta skatienu gaismas puteklīšiem, kas sijājās cauri kupola spraugām.

Dodamies uz būri pēc metālzāģa, Keranss aiz biļešu kases pamanīja šauras durvis, kas atradās īsu kāpņu galā. Durvis acīmredzot veda uz telpu, kas atradās virs skatītāju zāles uz kinomehāniķa kabīni vai ari uz vadītāja kabinetu. Pieturēdamies pie margām, smago zābaku metāla zolēm slīdot pa saglumējušo paklāju, Keranss uzvilka sevi augšup pa kāpnēm. Durvis bija aizslēgtas, viņš atspiedās pret tām ar pleciem, un abas vērtnes pašķīrās, durvis atvērās gluži kā divas papīra lapas.

Apstādamies un sakārtodams vadus, Keranss ieklausījās spēcīgajās, ritmiskajās sūkņu skaņās, kas dunēja viņam ausīs. Sūknēšanas ritms bija manāmi mainījies. Tas nozīmēja, ka pie darba bija stājušies citi operatori. Viņi strādāja lēnāk, laikam nebija pieraduši sūknēt gaisu ar maksimālo spiedienu. Keransu nezin kāpēc pārņēma trauksmes sajūta. Kaut ari viņš apzinājās, ka Strengmens ir ļaunprātīgs un neaprēķināms, tomēr vienlaikus viņš bija pārliecināts, ka šis cilvēks nemēģinās viņu nogalināt, vienkārši pārtraukdams gaisa padevi. Laivā atradās Bodkins un Beatrise, un, kaut arī Rigss un viņa vīri patlaban bija tūkstošiem jūdžu attālumā no Londonas, allaž pastāvēja iespēja, ka lagūnās var ierasties kāda īpaša valdības uzdevuma grupa. Ja vien Strengmens nebija nolēmis nogalināt ari Bodkinu un Beatrisi — vairāku iemeslu dēļ tas bija maz ticams, jo viņš acīmredzot uzskatīja, ka viņi zina par šo pilsētu daudz vairāk, nekā viņi patiesībā zināja, — Keransa nāve varēja sagādāt viņam vairāk nepatikšanu nekā labuma.

Gaisam mierinoši šņācot aizsargķiverē, Keranss sāka staigāt pa tukšo telpu. No vienas sienas nokarājās daži plaukti, stūri stāvēja sašķiebies metāla dokumentu skapis. Pēkšņi viņš pārbīli ieraudzīja tuvojamies kādu stāvu. Tas bija cilvēks apjomīgā skafandrā. Viņš stāvēja desmit pēdu attālumā, no vardei līdzīgās galvas plūda gaisa burbuļi, rokas bija paceltas draudīgā pozā, no aizsargķiveres nāca spilgtas gaismas kūlis.

Strengmen! — Keranss nevilšus iekliedzās.

Kerans! Kas noticis? Strengmena balss izlauzās cauri viņa apziņas radīto baiļu čukstam. Kerans, jūs esat muļķis…!

Piedodiet, Strengmen, — Keranss saņēmās un lēni tuvojās netālu stāvošajai figūrai. Es nupat ieraudzīju sevi spogulī. Es esmu vai nu vadītāja kabinetā, vai arī mehāniķa telpā. Antresolā atrodas dienesta ieeja, iespējams, ka pa to var iekļūt skatītāju zālē.

Malacis. Pamēģiniet atrast seifu. Tam vajadzētu būt aiz gleznas rāmja tieši virs galda.

Nelikdamies zinis par šiem vārdiem, Keranss ar rokām atspiedās pret stikla virsmu un strauji pakustināja aizsargķiverē tērpto galvu pa labi. Viņš atradās vadības telpā, un viņa attēls atspoguļojās skaņas izolācijas stikla panelī. Priekšā atradās skapis, kurā kādreiz bijusi ievietota vadības pults, taču tā bija demontēta, un skatienam gluži kā baciļu fobijas apsēsta monarha tronis atklājās grozāmais producenta krēsls ar nolaižamu atzveltni. Ūdens spiediena nokausētais Keranss apsēdās un pārlaida skatienu apaļajai skatītāju zālei.

Aizsargķiveres lampas vārgajā apgaismojumā tumšā velve, kas slējās virs viņa, ar tās netīrajām, sanesām apķepušajām sienām atgādināja kāda sirreālista uzgleznotu, milzīgu ar samtu izklātu dzemdi. Melnais, necaurredzamais ūdens izskatījās kā biezi vertikāli aizkari, kas aizsedza paaugstinājumu zāles vidū, it kā paslēpdams savu svētnīcu. Aplī izkārtotie sēdekļi nevis samazināja, bet dīvainā kārtā pastiprināja telpas lidzibu ar dzemdi. Keranss klausījās ausīs skanošajā dunoņā, nebūdams pārliecināts, vai atkal nedzird savu sapņu dižo rekviēmu. Viņš atvēra nelielās paneļa durvis, kas veda uz skatītāju zāli, un atvienoja no aizsargķiveres tālruņa vadu, lai nebūtu jādzird Strengmena balss.

Grīdsegām klātos ejas pakāpienus sedza plāna sanesu kārta. Kupola centra ūdens bija vismaz divdesmit grādu siltāks nekā vadības telpā, tas

bija sasilis konvekcijas iespaidā un apņēma viņa ādu kā silts sāpes remdinošs līdzeklis. Projektors no paaugstinājuma bija demontēts, taču kupola spraugās gluži kā tāla kosmosa galaktiku kontūras mirguļoja sīki gaismas punkti. Viņš raudzījās šajā svešajā zodiakā, pētīja to kā okeāna Kortess9, kurš izniris no jūras un vēro bezgalīgo atklātās debess Kluso okeānu.

Stāvēdams uz paaugstinājuma, viņš vēroja tukšās sēdekļu rindas, prātodams, kādu dzemdes rituālu vajadzētu izpildīt skatītājiem, kuri šķita vērojam viņu. Ta kā vīri laivā bija zaudējuši tālruņa sakarus ar Keransu, gaisa spiediens ķiverē ievērojami pieauga. Ķiveres ventiļi darbojās kā negudri, sudrabaini burbuļi kā neprātīgi fantomi pacēlās gaisā un griezdamies aizlidoja.

Pakāpeniski šī tālā zodiaka (iespējams, deši tāds bija pleties virs Zemes triasa periodā) vērošana Keransam sāka šķist svarīgāka par visu pārējo. Viņš nokāpa no paaugstinājuma un, vilkdams aiz sevis gaisa vadu, sāka iet uz vadības telpas pusi. Sasniedzis durvis, viņš juta, ka vads kā čūska izslīd viņam no rokām. Pēkšņā niknuma lēkmē Keranss satvēra kādu vada cilpu un apmeta to ap durvju rokturi. Viņš pagaidīja, līdz cilpa savilkās, un tad apmeta otru cilpu. Nodrošinājis sev kustības brīvību desmit pēdu rādiusā, Keranss pagāja atpakaļ ejā un pavērās augšup, lai uz visiem laikiem iegravētu zvaigznāju attēlu savā tīklenē. Šis zvaigznāju izkārtojums viņam šķita pazīstamāks par to, kas ikdienā bija redzams pie debesīm. Plašā, straujā ekvinokciju10 atpakaļgaitā miljardiem zvaigžņu dienu bija atdzemdinā-jušas sevi un atjaunojušas miglāju un atsevišķu visumu sākotnējo izkārtojumu.

Ausī iedūrās asa sāpe, kas lika viņam norit siekalas. Keranss pēkšņi aptvēra, ka pārstājis darboties ķiveres ieplūdes vārstulis. Ik pēc desmit sekundēm tajā atskanēja vājš šņāciens, taču spiediens bija strauji samazinājies. Apdullis viņš aizklumburoja līdz durvju rokturim un mēģināja atraisīt gaisa vadu, būdams pārliecināts, ka Su*engmens ir nolēmis inscenēt nelaimes gadījumu. Elpai plēšot krūtis vai pušu, viņš paklupa pret pakāpienu un lempīgi gluži kā balons nolaidās uz sēdekļiem.

Starmeša gaismai atmirdzot pret griestu kupolu un pēdējo reizi apgaismojot milzīgo, tukšo dzemdi, Keranss sajuta, ka viņu pārņem silts, asiņains nelabums. Viņš izplestām kājām un rokām apgūlās uz pakāpieniem, atspiedis vienu roku pret gaisa vada cilpu, kas bija apmesta ap rokturi. Ūdens mierinošais spiediens pārņēma viņa skafandru, un robežas starp viņa paša asinsrites sistēmu un Šo milzīgo augļūdens tvertni pārstāja eksistēt. Dziļais sanesu šūpulis maigi ietvēra viņa augumu kā milzīga placenta, tā bija daudz mīkstāka par visām gultām, kurās viņš jebkad bija gulējis. Apziņai gaistot, viņš augstu virs sevis redzēja antīkos miglājus un galaktikas mirdzam cauri dzemdes naktij, taču to gaisma pamazām apdzisa, un savas personības vārgos uzplaiksnījumus viņš izjuta tikai ar apziņas atmiņām. Viņš rāmi virzījās pretī zvaigznēm, lēni peldēdams uz kupola centru, saprotot, ka zaudēs apziņu vēl pirms tā sasniegšanas. Kad gaisma apdzisa, viņš spiedās cauri tumsai kā akla zivs bezgalīgā, pamestā jūrā, pakļaudamies instinktīvai dziņai, kuras cēloni nav iespējams apzināties…

Garām slīdēja laikmeti. Milzīgi viļņi bezgala lēni pacēlās un pārplīsa pie laikā jūras bezsaules krastiem, viņam bezpalīdzīgi valstoties šīs jūras seklajos ūdeņos. Viļņi viņu nesa no viena līča uz nākamo cauri mūžības elles priekštelpām, un virsmas greizajos spoguļos vīdēja tūkstošiem viņa attēlu. Viņa plaušās bija iestrēdzis milzīgs ezers, tas šķita laužamies uz āru, viņa krūškurvis bija izpleties līdz vaļa krūškurvja apmēriem, lai spētu uzņemt milzīgo ūdens daudzumu.

Kerans…

Viņš palūkojās uz spožo klāju, uz spilgto gaismu virs audekla nojumes, zem kuras viņi gulēja, uz pētošo melno Admirāļa seju. Admirālis sēdēja uz viņa kūjām un ar milzīgajām rokām spaidīja viņa krūškurvi.

— Strengmens, viņš…

Aizrijies ar rīklē sastājušos šķidrumu, Keranss nolaida galvu uz sakarsētā klāja, saules gaisma dzēla acis. Viņā nolūkojās daudzas sejas — Beatrise, satraukumā iepletusi acis, Bodkins, savilcis seju raižpilnā grimasē, vesels bars brūnu seju zem baltām naga cepurēm. Pēkšņi parādījās vienīgā baltā, smaidošā seja. Pāris pēdu attālumā no Keransa šī seja glūnīgi vērās viņā kā neķītras statujas vieplis.

— Strengmen, jūs…

Smīns pārtapa par uzvarošu smaidu.

— Nē, Kerans, tas nebiju es. Nemēģiniet notikušajā vainot mani. Doktors Bodkins var to apstiprināt.

Un, padraudējis Keransam ar pirkstu, viņš turpināja: — Es taču brīdināju jūs neaiziet pārāk tālu.

Admirālis piecēlās, viņš acīm redzami jutās apmierināts, ka Keranss atguvis samaņu. Klājs šķita izgatavots no kvēlojošas dzelzs. Keranss paslē-jās uz elkoņa un iesēdās ūdens peļķē. Pāris pēdu attālumā kā saplacis līķis gulēja skafandrs.

Beatrise izspiedās cauri skatītāju pūlim un notupās viņam līdzās.

— Robert, nomierinies, nedomā par notikušo.

Viņa apskāva Keransu ap pleciem un nogaidoši palūkojās Streng-menā, kurš, iespiedis rokas gurnos, stāvēja līdzās un apmierināti smaidīja.

— Kabelis nosprostojās… Keranss ieklepojās. Šķita, ka plaušas pārvērtušās par diviem saplosītiem, trausliem ziediem. Viņš lēni ieelpoja nomierinoši vēso gaisu.

— Viņi vilka to no augšas. Vai tu nevarēji…

Bodkins atnesa žaketi un aplika to Keransam ap pleciem.

— Nomierinieties, Robert Tam vairs nav nekādas nozīmes. Esmu pārliecināts, ka tā nav Strengmena vaina. Kad tas notika, viņš sarunājās ar mani un Beatrisi. Kabelis bija aizķēries aiz kāda šķēršļa, izskatās, ka tas būs bijis tikai un vienīgi nelaimes gadījums.

— Nē, doktor, tas nebija nelaimes gadījums, Strengmens viņu pārtrauca. Nestāstiet pasakas, Keranss būs daudz pateicīgāks, ja uzzinās patiesību. Viņš pats pilnīgi apzināti piesēja kabeli. Kāpēc? Strengmens pamācoši pacēla gaisā roku. Tāpēc, ka viņš vēlējās kļūt par nogrimušās pasaules sastāvdaļu.

Strengmens sāka skaļi smieties, uzjautrinājumā sizdams sev pa gurniem. Keranss kā sapītām kājām steberēja uz sava krēsla pusi.

Un smieklīgākais ir tas, ka viņš nezina, vai es runāju taisnību, vai meloju, Bodkin, vai jūs spējat to iedomāties? Palūkojieties uz viņu, viņš tik tiešām to nezina! Ak Dievs, kas par ironiju!

Strengmen, Beatrise, pārvarējusi bailes, nikni nošņācās. Beidziet tā runāt! Tas varēja būt ari nelaimes gadījums.

Strengmens teatrāli paraustīja plecus un uzsvērti noteica: Tas varēja būt ari nelaimes gadījums. Tas šķistu vēl interesantāk it īpaši Keransam. «Vai es mēģināju vai nemēģināju izdarīt pašnāvību?» Viens no nedaudzajiem eksistenciālisma pamatjautājumiem, daudz nozīmīgāks par Hamleta jautājumu «Būt vai nebūt?», kurš tikai uzsver pašnāvības iespējas nenoteiktību, nevis tās upura mūžīgo ambivalenci11.

Viņš aizbildnieciski uzsmaidīja Keransam, kas rāmi sēdēja krēslā un malkoja Beatrises atnesto dzērienu.

Kerans, es apskaužu jūs par šo uzdevumu — atklāt patiesību —, ja vien jums tas būs pa spēkam.

Keranss izmocīja vārgu smaidu. Viņš ātri atguvās, tāpēc nosprieda, ka slīkšana nav nodarījusi viņam neko sliktu. Pārējā komanda bija ķērusies pie ikdienas darba, vairs neizrādīdama nekādu interesi par Keransu.

Paldies, Strengmen. Kad būšu izdibinājis atbildi, darīšu to jums zināmu.

Ceļā uz viesnīcu viņš klusēdams sēdēja plakandibena laivas pakaļgalā un domāja par milzīgo, dzemdei līdzīgo planetārija telpu un daudzslāņai-najām asociācijām, kādas šī telpa izraisīja, un mēģināja izdzēst no atmiņas briesmīgo «vai nu vai ari», kuru Strengmens bija pareizi definējis. Vai viņš neapzināti bija nosprostojis gaisa cauruli, lai nospriegotais kabelis viņu nosmacētu, vai ari tas bija nelaimes gadījums, varbūt pat Strengmena mēģinājums sagādāt viņam ciešanas? Tomēr abu glābēju ierašanās (iespējams, ka pēc tālruņa sakaru pārraušanas viņš rēķinājās ar to ierašanos) nesniedza skaidru atbildi uz šo jautājumu. Ari iemesls, kura dēļ viņš vispār bija devies lejup, viņam pašam nebija skaidrs. Varēja nešaubīties par to, ka viņu bija pārņēmusi dīvaina vēlme nodot sevi Strengmena žēlastības varā, gandrīz tā, it kā viņš būtu sagatavojis pats savas nāves uzvedumu.

Sī āķīgā mikla palika neatrisināta ari nākamajās dienās. Iespējams, ka pati nogrimusī pasaule un noslēpumainais dienvidu aicinājums, kurš bija pārņēmis savā varā Hārdmenu, nebija nekas cits kā pašnāvnieciska dziņa, zemapziņas akceptēts loģiskais noslēgums deģeneratīvajai ceļošanai laika dzīlēs, absolūtā arheopsihiskā nulles punkta neironu sintēzes produkts. Keranss nevēlējās mēģināt sadzīvot ar šo jauno neatrisināmo mīklu. Bez tam — viņš baidījās no aizvien pieaugošās Strengmena lomas savā dzīvē, tāpēc nepārtraukti mēģināja izdzēst šo notikumu no atmiņas. Ari Bodkins un Beatrise pārstāja to atgādināt, it kā saprazdami, ka atbilde uz šo jautājumu varētu atklāt ari daudzus citus noslēpumus, kas piederēja tikai viņiem, jo nevēlējās, lai izgaistu maldīgie priekšstati, kādi viņiem bija izveidojušies pašiem par sevi.