Nogrimusī pasaule

14 Lielais slems [1]

Karanss sadēja naliali birojā, kas atradās divus stāvus zemāk par dambja augšējo virsmu. Viņš klausījās mūziku, tās skaņas plūda no apgaismota noliktavas kuģa augšējā klaja. Strengmcna viesības turpinājās pilnā sparā. Divi jaunākie komandas locekli darbināja dzenratu. Lielās lāpstiņas lēni griezās, to asmeņi šķēla krāsainās prožektoru gaismas un svieda tās pret debesīm. Baltās audekla nojumes no apakšas atgādi­nāja gadatirgus telti mirdzošu trokšņa un līksmības salu tumšajā laukumā.

Piekāpdamies Strengmenam, Rigss piedalījās šajās atvadu viesībās. Abi vadoņi bija noslēguši darījumu, ložmetējs tika novākts, un nosusinātā pilsēta vairs nebija pulkveža vīru pārraudzībā. Strengmens savukārt bija piekritis līdz Rigsa aizbraukšanai neiziet ārpus lagūnas robežām. Visu dienu Strengmens un viņa vīri bija klaiņojuši pa pilsētu, un visās malās bija skanējuši laupītāju izsaucieni un signālraķešu šāvieni. Ari tagad, kad pēdējie viesi pulkvedis un Beatrise Dala bija atstājuši viesības un pa ugunsdzēsēju kāpnēm atgriezušies izmēģinājumu stacijā, uz klāja valdīja kaujiniecisks noskaņojums un uz laukuma pusi lidoja pudeles.

Keranss bija šķietami iesaistījies viesību norisē, turēdamies pa gabalu no Strengmena, kurš arī neizrādīja nekādu vēlēšanos runāt ar viņu. Tikai vienu reizi starplaikā starp kabareja numuriem Strengmens bija garām­ejot apstājies pie Keransa, pieskāries viņam pie elkoņa un pacēlis pret viņu glāzi tostā:

- Ceru, doktor, ka tev nav pārāk garlaicīgi. Tu izskaties noguris. Palūdz, lai pulkvedis aizlienē tev savu punka-ivallah.

Strengmens divdomīgi uzsmaidīja pulkvedim, kurš taisnu muguru sēdēja uz bārkstaina zīda spilvena ar piesardzīgu sejas izteiksmi — kā apga­bala pilnvarotais pašā [2] galmā.

Tās viesības, pie kādām mēs ar doktoru Keransu esam pieraduši, bija pavisam citādas, pulkvedi. Tajās jautrība patiešām sita augstu vilni.

- Droši vien, Strengmen, Rigss klusi atteica, bet Keranss novērsās. Viņš, tāpat kā Beatrise, nespēja noslēpt savu riebumu pret Strengmenu. Beatrise pāri plecam raudzījās uz laukumu. Viņa bija saraukusi pieri un šķita uz mirkli izkļūstam no apātijas un gremdēšanās sevi.

Vērodams Strengmenu aplaudējam nākamajam kabareja numuram, Keranss prātoja, vai Strengmens nebija jau sasniedzis savas dzīves virsotni un nesāka brukt. Tagad viņš izskatījās vienkārši pretīgs kā izvirtis vampīrs, kurā iemiesojies ļaunums un šausmas. Kādreizējais šarms bija izgaisis, tagad Keransa priekšā atradās ļauns laupitajs. Drīz vien Keranss notēloja malārijas lēkmi un devās projām.

Keranss bija pieņēmis vienīgo iespējamo lēmumu. Viņa galva atkal bija skaidra, un viņš spēja domāt par lietām, kas atradās ārpus lagūnas robežām.

Piecdesmit jūdžu uz dienvidiem lietus mākoņi savilkās biezos slāņos, apslēpdami pie apvāršņa esošās slīkšņas un arhipelāgus. Pēdējās nedēļas notikumi bija aizēnojuši arhaisko sauli, bet tagad ta atkal nepārtraukti un uzvaroši pulsēja viņa apziņā, saplūstot ar īsto sauli, kura bija redzama aiz lietus mākoņiem. Nerimstoša un pievilcīga ka magnēts tā aicināja viņu uz dienvidiem, uz ekvatora zonā valdošā karstuma un lagūnu valstību.

Beatrise ar Rigsa palīdzību uzkāpa uz izmēģinājumu stacijas jumta, kas vienlaikus kalpoja arī par helikoptera pacelšanās un nosēšanās lau­kumu. Kad seržants Dcilijs iedarbināja dzinēju un sāka griezties rotori, Kcranss steigšus devās uz divus stāvus zemāko balkonu. Viņš atradās vidū starp helikopteru un dambi apmēram simt jardu attālumā no abiem.

Aiz ēkas vīdēja milzīgs sanesu sēklis, tas pacēlās virs apkārtējās slīkšņas līdz pat terases margām un bija apaudzis ar lekniem augiem. Slēpdamies zem platajām paparžu lapotnēm, Keranss skrēja gar dambi. Šajā posmā dambis bija izveidots starp ēkas galu un nākamo biroju ēku. Izņemot izteku lagūnas pretējā malā, kur bija novietota sūkņu laiva, šī bija vienīgā nozīmīgā vieta, pa kuru lagūnā reiz bija ieplūdis ūdens. Sākotnējā ieplū­des gultne divdesmit jardu plata un dziļa upe tagad bija pārvērtusies par šauru ar dubļiem un sēnēm piesērējušu kanālu, sešas pēdas platā grīva bija nosprostota ar smagu baļķu aizsargvalni. Pēc aizsargvaļņa nojauk­šanas straumes ātrums būs neliels, taču tā aizskalos aizvien vairāk un vairāk sanesu, un grīva atkal sāks paplašināties.

No nelielas slēptuves, kas atradās zem vaļīga bruģakmens, Keranss izvilka divas melnas kvadrātveida kastītes. Katrā no tām atradās seši kopā sasieti dinamīta stienīši. Keranss visu pēcpusdienu bija pārmeklējis apkār­tējās ēkas. Pamazām viņā bija nostiprinājusies pārliecība, ka Bodkins bija iekļuvis bāzes arsenālā tieši tajā laikā, kad viņš pats tur nozaga kompasu. Galu galā viņa meklējumi vainagojās panākumiem kāda tukšā tualetes telpas tvertnē Keranss uzgāja dinamītu.

Kad, izplūdes gāzēm spoži spīdot tumsā, helikoptera dzinēja rēkoņa kļuva skaļāka, Keranss aizdedzināja īso — 30 sekundēm paredzēto deg­auklu, pārlēca pāri margām un skriešus metās uz dambja pusi. Nonācis pie dambja, viņš pieliecās un uzkāra abas kastītes uz neliela mietiņa, kuru vēl no rīta bija iedzinis baļķu ārējā rindā. Kastītes karājās divas pēdas virs ūdens līmeņa un bija apslēptas skatienam.

— Doktor Kerans! Ser, ejiet projām no šejienes!

Kēranss pacēla acis un ieraudzīja seržantu Makridiju stāvam pie mar­gām uz nākamās ēkas jumta. Seržants paliecās uz priekšu, pēkšņi pama­nīja kvēlojošo degauklas galu un steigšus notēmēja Tompsona automātu.

Keranss skriešus metās atpakaļ pa dambi un sasniedza terasi. Makrīdijs no jauna iekliedzās un izšāva īsu kārtu. Lodes trāpīja pa margām, izsizdamas cementa gabalus, un Keranss pakrita, jo viena melhiora lode bija trāpījusi viņa labajā kājā virs potītes. Pievilcies pie margām, viņš re­dzēja seržantu Makridiju uzmetam plecā šauteni un nolecam uz dambja.

Makrīdij! Griezieties atpakaļ! viņš uzkliedza seržantam, kurš lēkšoja pa baļķiem. Dambis tūlīt uzsprāgs!

Viņa balss pazuda helikoptera rēkoņā tas patlaban pacēlās gaisā, lai dotos pēdējā pārbaudes lidojumā, un Keransam atlika vien bezpalīdzīgi noskatīties, ka Makridijs stāv dambja centra un sniedzas pēc kastītēm.

Divdesmit astoņi, divdesmit deviņi… Keranss automātiski pie sevis skaitīja sekundes. Uzgriezis muguru dambim, viņš kliboja pa terasi, līdz nokrita uz grīdas.

Atskanēja mežonīgs sprādziens, uzmezdams gaisā putu un sanesu mā­koni. Sprādziena gaisma uz mirkli izrāva no tumsas terasi, uz kuras, rokas un kājas izpletis, gulēja Keranss. Troksnis strauji pieņēmās spēkā, pēc tam pārgāja nemitīgā dārdoņā, sprādziena viļņa pērkonam līdzīgais grāviens pārvērtās ūdenskrituma šalkoņā. Terases flīzes visapkārt Keransam pār­klāja sanesu un saplosītu augu pikas. Keranss piecēlās kājās un piegāja pie margām.

Viņš vēroja, kā ūdens aizvien platākā straume ieplūst apkārtējās ielās, nesdams sev līdzi milzīgus sanesu sēkļa gabalus. Uz noliktavas kuģa klāja izskrēja cilvēki, un ducis roku norādīja uz ūdeni, kas plūda no pārrāvuma vietas. Ūdens ietecēja laukumā, tas pacēlās jau dažu pēdu augstumā, apdzēsa ugunskurus un skalojās ap kuģa korpusu. Sprādziena iespaidā kuģis joprojām viegli šūpojās.

Pēkšņi dambja apakšējais posms ducis divdesmit pēdu garu sastip­rinātu baļķu — sagāzās uz priekšu. Pēc tam sabruka U veida sanesu valnis, atvērdams ietekas grīvu visa tās platumā, un uz ielas gluži kā recekļa gabals nogāzās gigantisks piecdesmit pēdu augsts ūdens kubs. Atskanēja dārdošs brūkošu eku troksnis, un jūra mutuļodama ielauzās pilsētā.

- Kerans!

Pāri Keransa galvai aizsvilpa lode. Viņš pagriezās un ieraudzīja no helikoptera nosēšanās laukuma puses skrienam Rigsu ar pistoli rokā. Heli­koptera dzinējs bija apstājies, un seržants Deilijs palīdzēja Beatrisei izkāpt no kabīnes.

Gar ēku brāzās straume, un celtne drebēja no tās triecieniem. Turē­damies ar roku pie labās kājas, Keranss aizkliboja aiz neliela tornīša, kurš aizsedza viņa iepriekšējo novērošanas punktu. Viņš izvilka no bikšu jostas 45. kalibra koltu, satvēra to abās rokās un divas reizes gar stūri izšāva uz tuvojošos Rigsu. Viņš netrapija, taču Rigss apstājās, pakāpās atpakaļ un paslēpās aiz balustrādes.

Pēc mirkļa Keranss izdzirda steidzīgu soļu troksni un palūkojās atpa­kaļ. Pa terasi skriešus viņam tuvojas Beatrise. Rigss un Deilijs sauca, lai viņa griežas atpakaļ, taču Beatrise pieskrēja pie Keransa un nokrita uz ceļiem viņam līdzās.

- Robert, tev jādodas projām! Tūlīt, pirms Rigss nav atvedis šurp savus vīrus. Viņš grib tevi nogalināt, es to zinu.

Keranss piekrītoši pamāja un ar pūlēm uzslējās kājās: — Seržants… es nezināju, ka viņš tur patrulē. Pasaki Rigsam, ka man ļoti žēl…

Keranss bezpalīdzīgi noplātīja rokas un uzmeta skatienu lagūnai. Plūs­tot cauri ekam, to piepildīja melnais ūdens. Tas sniedzās līdz augšstāvu logiem. Otrādi apgāztais noliktavas kuģis ar norautiem dzenratiem lēni dreifēja uz pretējā krasta pusi, tā korpuss slējās gaisā ka mirstoša vaļa aug­šup pavērstais vēders. No uzsprāgušajiem kuģa tvaika katliem pa korpusā izsistajiem caurumiem ārā lauzas tvaika un putu mutuļi. Straume nesa kuģi virsū zemūdens klintīm pusnogrimušo ēku asajām dzegām. Ke­ranss klusā gandarījumā vēroja kuģi, ar baudu ieelpodams svaigo, aso smaržu, kas ieplūda lagūnā kopā ar ūdeni. Ne Strengmens, ne viņa ko­manda nebija redzami. Virpuļojošā ūdens straume le aprija, te atkal atvēma dažus sašķaidītā tiltiņa un dūmeņa fragmentus.

- Robert! Pasteidzies! Beatrise parāva viņu aiz piedurknes, pāri ple­cam vērdamās uz Rigsu un pilotu, kuri strauji virzījās uz priekšu un atra­dās vairs tikai piecdesmit jardu attālumā.

- Dārgais, uz kurieni tu dosies? Žēl, ka nevaru iet tev lidzi.

- Uz dienvidiem, Keranss klusi atteica, ieklausīdamies ūdens rēkoņā. Pretī saulei. Bea, tu nāksi kopā ar mani.

Keranss apskāva Beatrisi, tad strauji atrāvas no viņas un skriešus metās uz otru terases galu, atgrūzdams smagās paparžu lapotnes. Brīdī, kad viņš uzkāpa uz sanesu sēkļa, aiz stūra parādījās Rigss un Deilijs. Viņi izšāva pa lapotni, taču Keranss pieliecās un sāka skriet starp rievotajiem paparžu stumbriem, līdz ceļgaliem stigdams mīkstajos dubļos.

Ūdenim ieplūstot lagūnā, slīkšņas krasta līnija bija nedaudz atkāpusies. Ar milzīgām pūlēm pāri biezajai ūdenszāļu saaudzei Keranss vilka uz ūdens pusi smago paštaisīto plostu pa pāriem savienotās, paralēli izvie­totās četras piecdesmit galonu mucas. Brīdī, kad plosts jau bija ūdenī, no papardēm izskrēja Rigss un Deilijs.

Kamēr iesila piekaramais motors, Keranss pārgurumā gulēja uz plosta plankām. Rigsa 38. kalibra ieroča raidītās lodes kapāja nelielo trisstūrveida buru.

Attālums starp Keransu un abiem vajātājiem pieauga sākumā tas bija simt jardu, tad divsimt. Keranss sasniedza pirmo saliņu, kas pacēlās virs slīkšņas uz nogrimušas ēkas jumta. Saliņas aizsegā Keranss piecēlās sēdus, ierēvēja buru un pārlaida pēdējo skatienu lagūnai.

Rigss un pilots bija pazuduši skatienam, bet tālu augšā uz ēkas jumta viņš redzēja Beatrisi lēni mājam ar roku slīkšņas virzienā. Viņa bez apstā­jas kustināja te vienu, te otru roku, kaut gan Keransu viņa nevarēja saskatīt. Tālumā pa labi no Beatrises virs sanesu sēkļiem vīdēja labi pazīs­tamais viesnīcas siluets. Viņš pat varēja saskatīt Strengmena vīru uzkrā­sotā milzīgā uzraksta burtus: Laika zona.

Pretējais straumes virziens palēnināja plosta kustību, un pēc piecpa­dsmit minūtēm, kad pāri viņam rēkdams pārlidoja helikopters, Keranss vēl nebija sasniedzis slīkšņas malu. Keranss apstājas pie nelielas ēkas augš­stāva un cauri logam ieslīdēja telpā. Viņš nogaidīja, kamēr helikopters te nolaidās zemāk, te atkal pacēlās gaisā, ar ložmetēju apšaudīdams visas salas pēc kārtas.

Kad helikopters pazuda, Keranss turpināja ce|u un pēc stundas sasnie­dza slīkšņas izteku, iebraukdams atklātā iekšzemes jūrā, pa kuru viņam vajadzēja tikt līdz dienvidiem. Jūrā bija neskaitāmas vairākus simtus jardu garas salas. Augi sniedzās līdz pat ūdenim. īsajā laikposmā, kas bija pagā­jis no brīža, kad viņi tika meklējuši Hārdmenu, augošais ūdens līmenis bija pilnīgi pārvērtis šo salu kontūras. Izcēlis uz plosta piekaramo motoru, Keranss uzvilka mazo buru, un vieglās dienvidu brīzes dzītais plosts devās uz priekšu ar ātrumu trīs jūdzes stundā.

Viņa kāja zem ceļgala sāka kļul nejūtīga. Keranss atvēra nelielo aptie­ciņu, izskaloja lodes brūci ar penicilīnu un uzlika ciešu apsēju. Ap rīt­ausmu, kad sāpes kļuva neciešamas, viņš iedzēra morfija tableti un iegrima nemierīgā, dunošā miegā, kurā diženā saule kļuva aizvien lielāka un aizpildīja visu universu, tā pulsēja, un tās stari raustījās pulsa ritmā.

Nākamajā rītā viņš pamodās pulksten septiņos. Viņam uz ceļiem gulēja atvērtā aptieciņa, un katamarāna priekšgala ieliekums bija atspie­dies pret milzīgu paparžkoku, kas auga uz nelielas saliņas. Jūdzi tālāk piec­desmit pēdu virs ūdens lidoja helikopters, no tā kabīnes bira ložmetēja lodes, kas kapāja apkārtējās salas. Keranss nolaida mastu un paslēpa to zem koka. Viņš gaidīja, līdz helikopters pazuda. Viņš masēja ievainoto kāju, tomēr baidījās iedzert morfiju. Pēc tam viņš apēda nelielu šokolādes tāfeliti tā bija pirmā no desmit tāfelītēm, ko bija izdevies pievākt. Par laimi, patruļkutera dežurējošajam virsniekam, kurš bija atbildīgs par noliktavas krājumiem, bija pavēlēts nodrošināt Keransam brīvu piekļuvi pie medikamentiem.

Gaisa uzbrukumi atjaunojās ik pēc pusstundas, un vienu reizi heliko­pters pārlidoja tieši virs Keransa. No savas paslēptuves uz kādas nelielas saliņas Keranss saskatīja Rigsu, kurš lūkojās pa helikoptera lūku, viņa šaurie žokļi nikni kustējās. Tomēr ložmetēja šāvieni kļuva aizvien retāki un pēcpusdienā nelikopters tā ari vairs neparādījās.

Ap pulksten pieciem Keranss bija pārguris lidz nemaņai. Simts piec­desmit grādu karstais gaiss bija izsūcis no viņa visu enerģiju. Viņš nekus­tīgi gulēja zem mitrās buras, ļaudams karstajam ūdenim pilēt uz krūtīm un sejas, un ilgojās pēc vēsā vakara gaisa. Ūdens virsma bija karsta kā uguns, un plosts šķita peldam liesmu mākonī. Dīvainu vīziju vajāts, viņš vārgi kustināja vienu roku.