Nogrimusī pasaule

8.Virs ar balto, smaidošo seju

Strangmsna skaistajā, drūmajā sejā vīdēja aizdomu, uzjautrinājuma un nicinājuma pilna izteiksme. Viņš sēdēja vēsumā zem audekla nojumes, kas apēnoja noliktavas kuģa pakaļgala klāju. Strengmens bija pārģērbies spodri baltā uzvalkā. Ta zīdam līdzīgajā drānā atspīdēja renesanses laikmeta troņa atzveltnes zeltītā plāksne (tronis droši vien bija izvilkts no kādas lagūnas Venēcijā vai Florencē), piešķirdama šai savādajai personai gandrīz maģisku auru.

— Doktor, jūsu motīvi man šķiet pārāk sarežģīti, viņš teica Keran-sam. Iespējams, ka jūs pats vairs nespējat tos izprast. Nosauksim to par absolūto pludmales sindromu un liksim šo tēmu mierā.

Strengmens uzsita knipi, pieaicinādams stjuartu, kurš stāvēja ēnā aiz viņa, un no uzkodu paplātes paņēma olīvu. Beatrise, Keranss un Bodkins pusloka sēdēja uz zemiem dīvāniņiem. Virs viņiem griezās savāds ventilators, un atkarībā no tā pagrieziena leņķa viņi sajuta te dzestrumu, te ne-deiamu karstumu. Pusstundu pirms pusdienlaika lagūna atgādināja uguns baseinu, spilgtajā gaismā augsto dzīvojamo ēku pretējā krastā gandrīz nevarēja saskatīt. Džungļi bija kā sastinguši briesmīgajā karstumā, aligatori slēpās visur, kur bija pieejama kaut mazākā paēna.

Tomēr daži Strengmena vīri rosījās vienā no plakandibena laivām, viņi izkrāva smagu ūdenslīdēju iekārtu zaļos kokvilnas šortos tērpta milzīga kupraina nēģera vadībā. Sī milzīgā, groteskā cilvēka parodija ik pa brīdim noņēma no acs pārsēju un skaļi nolamāja pārējos. Verdoši karstajā gaisā skanēja ņurdieni un lamas.

Doktor, — Strengmens neatlaidās, jo Keransa atbildes viņu acīmredzot nebija apmierinājušas, — kad jūs domājat beidzot doties projām?

Keranss vilcinājās, prātodams, vai nevajadzētu nosaukt kādu izgudrotu datumu. Pēc gandrīz stundu ilgas gaidīšanas, līdz Strengmens bija pārģērbies, viņš visu vārdā bija apsveicis Strengmenu ar ierašanos un mēģinājis izskaidrot, kāpēc viņi joprojām atrodas šeit. Tomēr šķita, ka Strengmens neņem šo paskaidrojumu par pilnu. Viņš te brīnījās par viņu naivumu, te pauda aizdomas. Keranss rūpīgi vēroja Strengmenu, nevēlēdamies pieļaut ne mazāko kļūdu. Lai kas ari Strengmens padesībā bija, viņš pavisam noteikti nebija parasts pirāts. Ap noliktavas kuģi, tā komandu un kapteini valdīja savāda, draudīga gaisotne. Keransu it sevišķi biedēja pats Strengmens, viņa baltā, smaidošā seja, kuras cietsirdīgie vaibsti, Strengmenam smaidot, savilkās kā asas bultas.

Mēs padesībā neesam apsvēruši šādu iespēju, Keranss teica. — Man šķiet, ka mēs visi ceram šeit pavadīt nenoteiktu laiku. Mums ir nelieli pārtikas krājumi.

Mīļais cilvēk, Strengmens iebilda, gaisa temperatūra drīz sasniegs divsimt grādu. Visa planēta strauji atgriežas mezozoja ērā.

Tieši tā, — doktors Bodkins pēkšņi iesaistījās sarunā, — un tā kā mēs esam planētas daļa, veselā sastāvdaļa, ari mēs atgriežamies mezozoja ērā. Sī ir mūsu pārejas zona, šeit mēs no jauna pielāgojamies savai bioloģiskajai pagātnei. Tāpēc mēs atrodamies šeit. Mums, Strengmen, nav nekādu slepenu nodomu,

Protams, doktor. Es pilnībā novērtēju jūsu vaļsirdību.

Šķita, ka Strengmena sejā atspoguļojas viņa noskaņojuma pārmaiņas, tā izskatījās te sakaitināta, te draudzīga, te garlaikota vai atsvešināta. Viņš ieklau^jās skaņās, kas plūda no plakandibena laivas puses, un turpināja: -Doktor Bodkin, vai jūs bērnībā esat dzīvojis Londonā? Jums droši vien ir daudz sentimentālu atmiņu par diženajām pilīm un muzejiem. Vai arī jūsu atmiņas attiecas vienīgi uz pirmsembrija periodu?

Keranss pacēla acis. Viņu pārsteidza tas, cik viegli Strengmens bija apguvis Bodkina izteiksmes veidu. Viņš ievēroja, ka Strengmens ne tikai vēlīgi pēta Bodkinu, bet ari gaida, kā uz viņa vārdiem reaģēs Keranss un Beatrise.

Bodkins tikai atmeta ar roku: — Diemžēl neko neatceros. Mani neinteresē nesenā pagātne.

— Zēl gan, — Strengmens šķelmīgi noteica. — Jūsu nelaime ir tā, ka esat šeit pavadījuši jau trīsdesmit miljonus gadu un jūsu uzskati ir galīgi aplami. Jūs palaižat garām pārejošo dzīves skaistumu. Mani saista nesenā pagātne — triasa perioda bagātības ir apšaubāmākas par otrā gadu tūkstoša pēdējo gadu dārgumiem.

Viņš atspiedās uz elkoņa un uzsmaidīja Beatrisei, kura sēdēja, nolikusi rokas uz kailajiem ceļiem, un atgādināja peli, kas vēro īpaši pievilcīgu kaķi.

— Un ko domājat jūs, Dāla jaunkundz? Jūs izskatāties mazliet noskumusi. Vai tā būtu laika slimības izpausme? Laika putra?

Viņš pasmējās pats par savu joku, bet Beatrise klusi atteica: Streng-mena kungs, mēs vienkārši jūtamies noguruši. Starp citu — man nepatīk jūsu aligatori.

— Viņi jums nenodarīs neko ļaunu, — Strengmens atlaidās krēslā un nopētīja trijotni. — Tas viss ir ļoti savādi.

Viņš pāri plecam kaut ko aprauti pateica stjuartam un turpināja sēdēt, kaut ko pie sevis apsvērdams. Keranss ievēroja, ka Strengmena sejas un roku āda ir nedabiski balta, tai nepiemita nekāda pigmentācija. Keranss, tāpat kā Beatrise un Bodkins, bija tā iedeguši, ka ārēji ne ar ko neatšķīrās no nēģeriem. Tik tikko manāmās atšķirības starp mulatiem un kvartero-niem bija pilnīgi izzudušas. Vienīgi Strengmens bija saglabājis savu sākotnējo balto ādu, un to vēl vairāk izcēla viņa baltais uzvalks.

Parādījās līdz jostas vietai kailais nēģeris ar naga cepuri galvā. Pāri viņa spēcīgajiem muskuļiem ritēja sviedri. Viņš bija apmēram sešas pēdas garš, taču milzīgi plato plecu dēļ izskatījās plecīgs un drukns. Viņš izturējās godbijīgi un uzmanīgi. Keranss prātoja, kā gan Strengmenam izdodas valdīt pār komandu un kāpēc visi pacieš viņa skarbo un bezjūtīgo izturēšanos.

Strengmens strupi stādīja priekšā nēģeri: Šis ir Admirālis, mans galvenais organizators. Gadījumā ja jums rodas kādi sarežģījumi un manis tobrīd nav tuvumā, varat vērsties pie viņa.

Strengmens piecēlās un nokāpa no paaugstinājuma, teikdams: — Pirms dodaties prom, atļaujiet jūs iepazīstināt ar manu dārgumu kuģi.

Viņš galanti pasniedza roku Beatrisei. Viņa kautrīgi ielika savu plaukstu Strengmena elkonī. Strengmena acīs pazibēja alkatīga izteiksme.

Keranss nodomāja, ka noliktavas kuģis sākotnēji būs bijis azartspēļu tvaikonis un peldošs netiklības perēklis, kas atradies noenkurots piecu jūdžu attālumā no Mesīnas vai Beirūtas vai ari kāda jūras līča krastā zem iecietīgākām debesīm, vairāk uz dienvidiem no ekvatora. Viņiem iznākot, pāris vīru, grieztuvēm čīkstot kā trošu ceļa namiņā, nolaida senlaicīgu, greznu trapu. Ta margas bija apzeltītas, bet markīze — izgreznota ar zelta pušķīšiem un drapērijām. Ari kuģa interjers bija ieturēts baroka stilā. Patlaban tukšais un aizvērtais bārs novērošanas klāja galā atgādināja greznas galeonas pakaļgalu. Bāra portiku rotāja kailas, apzeltītas kariatīdes1. Mākslīgā marmora kolonnas veidoja nelielas lodžijas, kas veda uz privātajiem alkoviem2 un ēdamistabām, bet centrālās kāpnes atgādināja ainu no filmas par dzīvi Versaļā nereāla noputējušu kupidonu un gaismekļu pārpilnība, kuru netīro bronzu klāja pelējuma sēnīšu un apsūbējuma kārta.

Tomēr šeit nebija agrāko ruletes un kāršu galdu. Uz saskrāpētās parketa grīdas atradās neskaitāmas redeļu kastes un kartona kārbas, kas bija sakrautas kaudzēs, daļēji aizsedzot ar metāla sietu klātos logus, tādējādi telpā valdīja puskrēsla. Viss bija kārtīgi iesaiņots un aizzīmogots. Vienā

stūri Keranss pamanīja senlaicīgu sarkankoka kāršu galdu, uz kura bija sakrauti marmora un bronzas locekļi un torsi statuju fragmenti, kurus vajadzēja sašķirot.

Kāpņu apakšā Strengmens apstājās un norāva no kāda sienas gleznojuma adupušu krāsas plēksni.

— Kuģis jūk gabalos. Doktor, šīs telpas nevar salīdzināt ar viesnīcu «Ritz». Es apskaužu jūsu izvēli.

Keranss paraustīja plecus un iebilda: g? Tagad mana viesnīca ir uzskatāma par lētu dzīvokli.

Strengmens atslēdza kādas durvis, un viņi iegāja galvenajā noliktavā — tumšā, smacīgā alā, kas bija piebāzta ar lielām koka redeļu kastēm. Grīda bija nokaisīta ar zāģskaidām. Viņi vairs neatradās tajā kuģa daļā, kur darbojās gaisa kondicionēšanas iekārta, tāpēc Admirālis un vēl viens jūrnieks, kun gāja viņiem līdzi, ar šļūteni pievadīja aukstu gaisu no sienā iebūvēta krāna. Strengmens uzsita knipi, un Admirālis steigšus sāka vilkt ārā starp kastēm sabāztos brezenta gabalus.

Nespodrajā apgaismojumā Keranss tik tikko saskatīja telpas galā uzstādītā greznā altāra mirdzošo apveidu. Tas bija izrotāts ar arabeskām un augstu delfīna formas gaismekli, bet augšpusē bija uzstādīts neoklasicisma stila proscēnijs, ar kuru varētu pārklāt nelielu māju. Līdzās atradās ducis skulptūru, galvenokārt tās bija no vēlīnā renesanses laikmeta, blakus bija sakrauti apzeltīti gleznu rāmji. Tālāk atradās vairāki mazāka izmēra altāri un triptihi3, apzeltīta kancele, trīs lielas zirgu skulptūras — zirgu krēpēs vēl vidēja sažuvušas jūraszāles — vairākas milzīgi lielas ar zeltu un sudrabu izrotātas katedrāļu durvis un milzīga pakāpienveida marmora strūklaka. Uz metāla plauktiem, kas atradās pie noliktavas sienām, bija sakārtoti dažādi priekšmeti: ziedojumu urnas, biķeri, vairogi un paplātes, greznu bruņu fragmenti, greznas tintnīcas ar piederumiem utt.

Joprojām turēdams Beatrises roku, Strengmens stāvēja pāris jardu tālāk un enerģiski žestikulēja. Keranss dzirdēja viņu sakām: «Siksta kapela», «Mediči kapenes», bet Bodkins nomurmināja: No estētiskā viedokļa tās ir grabažas, tās ir pievāktas tikai un vienīgi zelta dēļ. Tomēr zelta te nav pārāk daudz. Ko īsti meklē šis vīrs?

Keranss pamāja ar galvu, vērodams baltajā uzvalkā tērpto Strengmenu un viņam līdzās stāvošo baskājaino Beatrisi. Pēkšņi viņš atcerējās Delvo gleznu ar smokingos tērptajiem skeletiem. Strengmena krita bālā seja atgādināja galvaskausu, un viņam piemita gleznā attēloto skeletu bezrūpība. Pēkšņi bez jelkāda iemesla šis vīrs viņam šķita ārkārtīgi pretīgs, turklāt šis riebums drizāk bija vispārīgs, nevis personisks.

Kerans, ko teiksiet? Strengmens kādas ailas galā apgriezās un uzkliedza, lai Admirālis apklāj eksponātus. Vai nav iespaidīgi?

Keranss ar pūlēm atrāva skatienu no Strengmena sejas un sāka vērot salaupītās senlietas.

— Tas atgādina kaulus, viņš apņēmīgi atteica.

Strengmens pārsteigumā papurināja galvu: — Kauli? Ko jūs runājat? Kerans, jūs esat traks. Kauli, lai Dievs ir žēlīgs!

Viņš izdvesa mocekļa cienīgu nopūtu. Admirālis atkārtoja pēdējo teikumu, klusi izrunājot vārdu «kauli», it kā pētīdams kādu nepazīstamu objektu, bet pēc tam sāka atkārtot šo vārdu skaļāk un skaļāk, kā nervu lēkmē. Platā seja raustījās smieklos. Viņam pievienojās ari otrs jūrnieks, un, raustīdami ugunsdzēsēju šļūteni kā dejotāji ar čūsku, viņi abi sāka skandēt: Kauli! Jā, vecais, tie visi ir kauli! Kauli, kauli, kauli!4

Strengmens nikni vēroja abus vīrus, viņa sejas muskuļi te saspringa, te atslāba. Keransam bija pretīga šī nepieklājības un smagā rakstura izpausme, un viņš pagriezās, lai izietu no noliktavas. Saniknotais Strengmens devās viņam pakaļ un ar roku sāka stumt Keransu ārā no telpas.

Pēc piecām minūtēm, kad viņi plakandibena laivā devās projām, Admirālis un pusducis citu jūrnieku stāvēja pie margām un joprojām skandēja tekstu un dejoja. Strengmens bija atguvis labo omu. Viņš savā švītīgajā baltajā uzvalkā stāvēja savrup un izsmejoši māja ar roku.