Nogrimusī pasaule

12.Galvaskausu dzīres

Galvaskausu dzīres!

Signālraķešu gaismā pacēlis biķeri, dzintarkrāsas šķidrumam apšļakstot uzvalku, Strengmens izgrūda triumfa saucienu un nolēca no strūklakas. Pa bruģi ripoja pašizgāzēja rati, tos salīkuši vilka seši līdz viduklim kaili, nosvīduši jūrnieki. Rad rībēja un kratījās kokogļu liesmu atblāzmā. Desmitiem roku palīdzēja ratiem virzīties uz priekšu. Bungām mežonīgi rībot, rad sasniedza paaugstinājumu laukuma vidū, un to balti mirguļojošā krava tika izgāzta uz dēļiem pie Keransa kājām. Ap viņu saslēdzās monotonu melodiju skandējošu vīru loks, viņi sita plaukstas mežonīgā ritmā, baltie zobi mirdzēja un zibēja kā ellišķīgi spēļu kauliņi, viņi gorīja gurnus un ritmiski mīņājās. Admirālis izlauzās cauri virpuļojošajam baram. Aiz viņa nāca Lielais Cēzars, turēdams rokās metāla trijžuburi, uz kura zobiem bija uzsprausts milzīgs brūnaļģu un jūraszāļu blāķis. Viņš uzlēca uz paaugstinājuma un sēkdams aizsvieda pilošo blāķi pāri tronim.

Keranss bezpalīdzīgi sagrīļojās, kad sīvi smaržojošās zāles pārklāja viņa galvu un kaklu. Troņa apzeltītajos roku balstos atmirdzēja dejojošās liesmas, apkārt dunēja bungas, to skaņas gandrīz pārmāca pulsējošo dunotju, kas skanēja viņa apziņas dzīlēs. Viņš karājās, aiz rokām piesiets

ādas saitēs, nejuzdams sāpes un ik pa brīdim zaudēdams samaņu. Pie viņa kājām vizēja baltu kaulu kaudze: lielie lielakauli, augšstilbi, lāpstiņas, kas atgādināja nobružātas liekšķeres, ribu un mugurkaula skriemeļu kaudze un pat pāris galvaskausu. Gaisma raustījās virs paura kauliem un mirguļoja tukšajos acu dobumos. Tā plūda no kausiem ar degošu benzīnu. Kausus rokās turēja statujas. Tās bija novietotas divās rindās gluži kā gaitenis, kas pāri laukumam veda uz troni. Dejotāji bija izkārtojušies garā viļņveida rindā, tās priekšgalā stāvēja Strengmens. Rinda sāka pārvietoties starp marmora nimfām. Pie ugunskuriem sēdošie bundzinieki ritmiski grozījās uz saviem sēdekļiem.

Kamēr šie ļaudis riņķoja pa laukumu, Keranss guva īsu atelpu. Viņš atspiedās pret atbalstu, kas bija apšūts ar samtu, mēģinādams atslābināt savilktās plaukstu locītavas. Aļģes vijās ap kaklu un pleciem, krizdamas acīs pāri nelielajam kronim, kuru Strengmens bija uzlicis viņam uz pieres. Aļģes bija gandrīz izžuvušas un izplatīja salkanu smaku. Tās pārklāja arī viņa rokas. Cauri aļģēm vīdēja Keransa smokinga piedurknes. Paaugstinājuma malā aiz kaulu un ruma pudeļu kaudzes atradās vēl dažas jūraszāļu skupsnas, kā arī gliemežvāku un sašķaidītu jūras zvaigžņu čupa. Ar tām viņi Keransu tika apmētājuši, pirms bija izveidojuši šo mauzoleju.

Divdesmit pēdu attālumā slējās tumšais noliktavas kuģa korpuss, uz kura vēl spīdēja dažas ugunis. Viesības turpinājās jau divas naktis, to temps kļuva aizvien straujāks. Strengmens acīmredzot bija nolēmis novest savu komandu līdz pārgurumam. Keranss bezpalīdzīgi gremdējās savā iekšējā pasaulē, viņš tikai daļēji apzinājās notiekošo. Sāpes notrulināja rums, ko viņam ar varu lēja mutē (acīmredzot tā bija galējās necieņas izrādīšana — Neptūns tika noslīcināts vēl maģiskākā un varenākā okeānā). Vieglās kontūzijas rezultātā viss acu priekšā notiekošais šķita redzams cauri asins un tumšu plankumu miglai. Viņš da|ēji juta sāpes saplosītajās plaukstu locītavās un sadauzītajā ķermenī, taču izturējās mierīgi, vīrišķīgi tēlodams sev uzspiesto Neptūna lomu un pieņemdams pazemojumus un apvainojumus, ar kuriem komanda pauda savas bailes un naidu pret jūru. Šī loma, pareizāk sakot, lomas karikatūra, bija viņa vienīgā cerība uz glābiņu. Nezināmu iemeslu dēļ Strengmens nevēlējās viņu nogalināt, un komanda pakļāvās viņa gribai. Viņi izlikās, ka visi Keransam sagādātie apvainojumi un mocības ir tikai groteski un pārgalvīgi jautri joki, tādējādi sevi aizsargādami. Apmētājot Keransu ar jūraszālēm, viņi iztēlojās, ka pienes ziedojumus kādam elkam.

Dejotāju rinda pārvērtās par apli, kas te tuvojās Keransam, te attālinājās no viņa. Strengmens pagāja malā, acīmredzot nevēlēdamies pienākt pārāk tuvu Keransam, iespējams, ka viņš baidījās no tā, ka asiņojošā Keransa piere un plaukstu locītavas varētu liecināt par to, cik nežēlīgs ir šis joks. Lielais Cēzars panāca uz priekšu, viņa lielā, pumpainā seja atgādināja uzbudināta degunradža viepli. Šūpodamies bungu ritmā, viņš izvilka no kaulu kaudzes galvaskausu un lāpstiņkaulu un sāka tos taktī rībināt vienu pret otru, pēc kārtas sizdams te pa deniņkauliem, te pa pakauša kauliem, tādējādi radīdams atšķirīga augstuma skaņas. Viņam pievienojās vairāki vīri, un sākās mežonīga deja, kuras melodija tika izpildīta ar grabošiem augšstilba kauliem, lielajiem lielakauliem, spieķkauliem un elkoņa kauliem. Keranss, tikai daļēji saskatīdams smīnošās, izaicinošās sejas, kas atradās pāris pēdu attālumā no viņa, gaidīja, kad beigsies šis dancis. Viņš atslīga pret troņa atzveltni un mēģināja aizvērt acis. Visapkārt sprāga signālraķetes, uz brīdi izgaismodamas noliktavas kuģi un apkārtējās ēkas. Tas bija signāls, kas vēstīja par dzīru beigām un nakts darbu sākumu. Strengmens un Admirālis izdzenāja pūli. Rati, metāla riteņiem šķindot pret bruģi, tika aizvesti projām, tika apdzēstas benzīna lāpas. Pēc minūtes laukums bija tukšs un kluss, starp spilveniem un bungām mirguļoja dažas liesmiņas, atstarodamās troņa zeltītajās kājās un baltajos kaulos, kas to ieskāva.

Ik pa brīdim uz laukuma parādījās kāda laupītāju grupiņa, kas stiepa līdzi sazagto kādu bronzas statuju vai portāla fragmentu uznesa to uz kuģa un tad atkal pazuda naktī, nelikdamās zinis par nekustīgo augumu, kas sarāvies tupēja tronī. Keranss bija aizmidzis, nejuzdams ne slāpes, ne badu. Viņš pamodās tikai īsi pirms rītausmas visvēsākajā nakts stundā -un sāka saukt Beatrisi. Viņš nebija viņu redzējis kopš Bodkina nāves un savas ķgišanas gūstā, tāpēc pieņēma, ka Strengmens būs ieslodzījis Beatrisi savā kuģī.

Pēc nakts, ko piepildīja bungu dārdoņa un sprāgstošās signālraķetes, pāri laukumam atausa gaisma un parādījās saule. Pēc stundas laukums un apkārtējās nosusinātās ielas iegrima klusumā, tikai tālīna gaisa kondicionēšanas iekārtas dūkoņa uz noliktavas kuģa Keransam atgādināja, ka viņš nav viens šajā pasaulē. Brīnumainā kārtā bija izdevies pārciest iepriekšējo dienu, kad viņš bija atradies pusdienlaika svelmē un viņa galvu no saules pasargāja tikai jūraszāļu kārdņa, kas nokarājās no kroņa. Gluži kā krastā izmests Neptūns, viņš no jūraszāļu pavēņa lūkojās uz spilgtās gaismas paklāju, kas apmirdzēja kaulu un drazu kaudzi. Pēkšņi viņš izdzirda atveramies kādu kuģa klāja lūku un saprata, ka Strengmens ir iznācis no savas kajītes, lai palūkotos uz Keransu. Pēc dažām minūtēm viņam tika uzgāzd vairāki spaiņi ledusauksta ūdens. Viņš drudžaini ar lūpām tvarstīja aukstos pilienus, kas gluži kā sasalušas pēries pilēja viņam mutē no jūraszālēm. Tūlīt pēc tam Keranss ieslīga dziļā nemaņā un atjēdzās tikai pirms krēslas iestāšanās — īsi pirms nakts dzīru sākuma.

Bija parādījies Strengmens savā izgludinātajā, baltajā uzvalkā. Viņš kritiski nopētīja Keransu un pēkšņā žēluma uzplūdā nomurmināja: — Kerans, tu joprojām esi dzīvs. Kā tev tas izdevās?

Tieši šī piezīme palīdzēja Keransam izturēt ari nākamo dienu. Pusdienlaikā saules gaismas paklājs līdz baltkvēlei nokaitētos slāņos pārklāja laukumu. Šie slāņi gulēja pāris collu attālumā cits no cita kā paralēlu visumu plaknes, kuras mežonīgajā karstumā izkristalizējušās no bezgalības. Gaiss apskāva Keransa augumu gluži kā liesmas. Viņš nekustīgi vērās marmora statujās un domāja par Hārdmenu, kurš cauri gaismas kolonnām bija gājis tieši pretī saules mutei un pazudis aiz mirdzošu pelnu kāpām. Šķita, ka Keransu pārņēmis tas pats spēks, kas bija uzturējis Hārdmenu. Šis spēks bija pārkārtojis viņa vielmaiņu tā, ka viņš spēja izturēt mežonīgo karstumu. Viņš joprojām tika novērots no augšējā klāja. Kādā brīdī starp kauliem parādījās trīs pēdas gara salamandra un tuvojās Keransam, mežonīgi šņakstinot obsidiāna šķembām līdzīgos zobus. No kuģa atskanēja šāviens, un lode sašķaidīja ķirzaku asiņainā putrā.

Tāpat kā nekustīgi saulē sēdošie rāpuļi, arī Keranss pacietīgi gaidīja dienas beigas.

Šķita, ka Strengmens no jauna jūtas pārsteigts, ieraugot Keransu daļēji iegrimušu pārguruma izraisītā delīrijā, tomēr joprojām dzīvu. Strengmena lūpas sašķiebās nervozā grimasē, viņš īgni pavērās uz Lielo Cēzaru un komandu, kas lāpu gaismā bija sapulcējusies ap paaugstinājumu un izskatījās tikpat pārsteigta kā pats Strengmens. Viņš sāka aurot un saukt bundziniekus, taču šoreiz atsaucība bija daudz mazāka.

Nolēmis reiz un uz visiem laikiem satriekt Keransa spēku, Strengmens pavēlēja atnest no noliktavas kuģa vēl divas papildu mučeles ruma, cerēdams tādējādi mazināt savu vīru neapzinātās bailes no Keransa un tēvišķīgās okeāna aizsardzības, kurā, viņuprāt, atradās Keranss. Drīz vien laukumā ņudzēja trokšņaini, streipuļojoši vīri, kuri nemitīgi cēla pie mutes krūzes un pudeles un dauzīja bungas. Strengmens kopā ar Admirāli ātri apstaigāja visus atsevišķos pulciņus, uzkūdīdams vīrus uz jaunām trakulībām. Lielais Cēzars uzlika aligatora galvu kā cepuri un rēcošas bundzinieku grupas pavadībā četrrāpus lēkāja pa laukumu.

Keranss garlaikots gaidīja, kad iestāsies dzīru kulminācijas bridis. Pēc Strengmena pavēles tronis tika nocelts no paaugstinājuma un ielikts ratos. Keranss ļengani atspiedās pret galvas balstu un vēroja tumšos ēku siluetus. Lielais Cēzars sakrāva pie viņa kājām kaulus un jūraszāles. Strengmens izkliedza pavēli, un piedzērušies vīri devās ceļā. Viņi grūstīja cits citu, mēģinādami satvert ratu rokturus, rad svaidījās pa laukumu un apgāza divas marmora statujas. Strengmens un Admirālis skrēja aiz ratiem un kliegdami veltīgi mēģināja panākt, lai tie virzītos taisni uz priekšu. Rati strauji uzņēma ātrumu un iegriezās kādā šķērsielā. Sasvērušies uz sāniem, tie kratīdamies brauca pa ietvi, pa ceļam sadauzīdami kādu sarūsējušu metāla laternas stabu. Ar milzīgajām dūrēm dauzīdams pa sprogainajām galvām, Lielais Cēzars izlauzās līdz ratu rokturiem, satvēra tos un piespieda vīrus uzņemt lēnāku gaitu.

Augstu virs viņu galvām Keranss sēdēja svārstīgajā tronī, vēsajā gaisā pamazām atgūdams samaņu. Viņš kā pusmiegā vēroja notiekošo, redzēdams, ka procesija virzās pa nosusinātās lagūnas ielām, it kā viņš būtu

nolaupīts Neptūns, kurš pret savu gribu tiek spiests iesvētīt tās nogrimušās pilsētas daļas, kuras Strengmens tam bija nozadzis un paņēmis savā valdījumā.

Piepūle, kāda bija nepieciešama, lai vilktu ratus uz priekšu, pakāpeniski noskaidroja vīru galvas. Viņi vairs neskrēja, bet soļoja un uzsāka dziesmu, kas izklausījās kā sena Haid kulta dziesma. Tā bija dungojoša melodija, kas vēlreiz pauda šo vīru divējādo attieksmi pret Keransu. Lai atgādinātu šā gājiena padeso mērķi, Strengmens sāka kliegt un šaut gaisā signālraķetes. Pēc neilgas grūstīšanās rad mainīja virzienu, un tagad vīri tos nevis vilka, bet gan stūma. Braucot garām planetārijam, Lielais Cēzars uzlēca uz ratiem, pieķērās pie troņa atzveltnes kā milzīgs pērtiķis un uzlika Keransam aligatora galvu.

Pretīgi smirdošās, neizstrādātās ādas apdullinātais Keranss, neko neredzot, bezpalīdzīgi mētājās troni, rati kratīdamies devās tālāk, no jauna uzņemdami ātrumu. Vīri, kas stūma ratus, vairs nesaprotot, kādā virzienā vajadzētu braukt, brāzās uz priekšu, un Strengmens, Admirālis un Lielais Cēzars apveltīja viņus ar spērieniem un belzieniem. Rati vairs gandrīz nepakļāvās vadībai, tie zvārstījās, grīļojās un gandrīz apgāzās, atsizdamies pret kādu satiksmes drošības saliņu, tad iztaisnojās un sāka strauji ripot pa ielas braucamo daļu. Kad viņi tuvojās kādam stūrim, Strengmens pēkšņi uzkliedza Lielajam Cēzaram. Milzīgais mulats bez kavēšanās ar visu sava auguma svaru uzgūlās uz labās puses roktura. Rati sagriezās un uzbrauca uz ietves. Apmēram piecdesmit jardu rati bezpalīdzīgi kratījās uz priekšu, vīri, sapinušies cits cita kājās un elkoņos, nokrita zemē. Asu metālam un kokam gaudojot, rati atsitās pret sienu un apgāzās uz sāniem.

Tronis izkrita no ratiem, aizlidoja pāri ielai un iegāzās zemā dubļu sēklī. Keranss gulēja uz mutes dubļos. Mīkstās sanesas apslāpēja trieciena spēku. Aligatora galva bija nokritusi, taču Keranss joprojām bija iesprostots sēdeklī. Izplestām kājām un rokām viņam līdzās gulēja pāris vīru. Viņi mēģināja piecelties, gaisā lēni griezās ratu riteņi.

Raustīdamies smieklos, Strengmens sita Lielajam Cēzaram un Admirālim pa muguru, un drīz arī pārējie vīri sāka priecīgi un satraukti sasaukties. Viņi sastājās ap sadauzītajiem ratiem un pēc tam devās pie apgāztā troņa. Strengmens majestātiskā žestā uzlika kāju uz sadauzītās atzveltnes un stāvēja šādā pozā pietiekami ilgi, lai pārliecinātu savus sekotājus par to, ka Keransa varai tagad tik tiešām pienācis gals. Pēc tam viņš iebāza makstī raķešpistoli un skriešus devās projām pa ielu, saukdams pārējos sev līdzi. Klaigādama un gavilēdama banda pazuda aiz stūra.

Sasietām rokām gulēdams zem otrādi apgāztā troņa, Keranss izmisīgi grozījās. Galva un labais plecs daļēji bija iegrimuši sacietējošu sanesu kaudzē. Viņš kustināja plaukstu locītavas. Saites bija atslābušas, taču viņš joprojām nespēja atbrīvot rokas. Keranss atspiedās uz pleciem un mēģināja ar rokām nostumt troni. Viņš pamanīja, ka kreisās rokas atbalsta koks ir nokritis no vertikālā rāmja. Viņš lēni piespieda nejutīgos pirkstus pie atbalsta un lēni cilpu pēc cilpas sāka attīt ādas siksnu no vertikālā stieņa, kas atradās virs savienojuma gropes.

Atbrīvojis roku, viņš bezspēkā nolaida to uz zemes. Tad viņš pamasēja sadauzītās lūpas un vaigus, kā ari savilktos krūšu un vēdera muskuļus. Pēc tam pagriezās uz sāniem, atraisīja siksnas mezglu, ar kuru viņa Labās plaukstas locītava bija piesieta pie otrā roku atbalsta. Izšauto rakešu apgaismojumā Keranss atraisīja siksnas un atbrīvojās no gūsta.

Piecas minūtes viņš nekustīgi gulēja zem tumšā troņa, ieklausīdamies tālīnajās balsu skaņās, kas plūda no noliktavas kuģa puses. Pakāpeniski lāpas apdzisa un iela kļuva par klusu kanjonu. Jumti liegi vizēja dziestošajā fosfbrescējošo, mirstošo mikroskopisko dzīvnieku gaismā. Šī gaisma atgādināja virs ēkām pārmestu zirnekļtīklam līdzīgu sudraba līķautu. Tas bija mirstošs senas spoku pilsētas stūrītis.

Izlīdis no troņa apakšas, Keranss pieslējās kājās, pārstreipuļoja pāri ietvei un atspiedās pret sienu. Galva piepūlē dunēja. Viņš piespieda seju pie vēl mitrā, vēsā akmens un vēroja ielu, kurā bija nozudis Strengmens un viņa vīri.

Acis pašas no sevis vērās ciet, taču pēkšņi Keranss pamanīja ātrā gaitā tuvojamies divus stāvus. Viens no tiem bija tērpts pazīstamajā baltajā uzvalkā, bet otrais bija garš un uzkumpis.

Strengmens…! Keranss pie sevis nočukstēja. Viņš ieķērās ar pirkstiem vaļīgajā mūri un sastinga ēnā, kas klāja sienu. Abi vīri atradās simt jardu attālumā, tomēr viņš skaidri redzēja Strengmena ātros, noteiktos soļus un Lielo Cēzaru klumpačojam tūlīt aiz viņa. Uzplaiksnīja mirdzošs gaismas stars, ko raidīja sudraba priekšmets Lielā Cēzara rokā.

Tumsā taustīdamies, Keranss sāniski virzījās gar sienu, gandrīz sagriezdams rokas pret sasista veikala skadoga stikla šķēpeli. Pāris jardu tālāk atradās ieeja lielā arkādē, kas stiepās vesela kvartāla garumā līdz paralēlai ielai, kas bija piecdesmit jardu tālāk uz rietumiem. Arkādes grīdu klāja pēdu dziļa melnu sanesu kārta. Saliecies Keranss nokāpa pa zemajam kāpnēm un sāka lēni skriet pa tumšo tuneli uz arkādes pretējo galu. Mīkstās sanesas apslāpēja viņa soļu troksni.

Keranss nostājās aiz kādas kolonnas un vēroja Strengmenu un Lielo Cēzaru tuvojamies tronim. Milzīgajā mulata rokā sažņaugtā mačete neizskatījās lielāka par bārdasnazi. Pirms pieskarties pie troņa, Strengmens pacēla roku brīdinošā žestā. Viņš vērīgi nopētīja ielu un ēku sienas. Mēness gaismā vizēja viņa baltie, šaurie žokļi. Tad Strengmens aši pamāja lielajam Cēzaram un ar kājas spērienu apgāza troni.

Atskanēja skaļa lādēšanās, un Keranss paslēpās aiz kolonnas. Pēc tam viņš uz pirkstu galiem pārskrēja pāri ielai, kas veda uz universitātes kvartāla šķērsieliņu mudžekli.

Pēc pusstundas Keranss iekārtojās kādas piecpadsmitstāvu biroja ēkas augšstāvā. Eka ietilpa lagūnas dambja sastāvā. Ārpusē atradās balkons, kas apjoza visu stāvu un veda uz ugunsdzēsēju kāpnēm. Pa tām pāri zemāko ēku jumtiem varēja nokļūt līdz džungļiem. Kāpnes beidzās pie milzīgiem sanesu sēkļiem. Uz telpu plastmasas grīdas vīdēja seklas ūdens peļķes — tas bija pēcpusdienas karstuma tvaiku kondensāts. Keranss bija uzkāpis pa centrālajām kāpnēm, viņš apgūlās un iemērca seju vēsajā šķidrumā, lēni glāstīdams savainotās plaukstu locītavas.

Neviens viņu nemeklēja. Ļaudams komandai uzskatīt Keransa pazušanu par pilnīgu sakāvi, Strengmens acīmredzot bija nolēmis pieņemt to par notikušu faktu un aizmirst par Keransa eksistenci. Viņš nosprieda, ka Keranss būs devies uz dienvidu lagūnām. Visu nakti ielās siroja jūrnieki, ar signālraķetēm atzīmēdami katru vērtīgāku atradumu.

Keranss gulēja peļķē un ļāva, lai ūdens piesūcina saplēstā zīda smokinga skrandas un aizskalo jūraszāļu un sanesu smirdoņu. Tā viņš atpūtās līdz pat rītausmai. Stundu pirms rītausmas viņš piecēlās kājās, novilka smokingu un kreklu un iebāza tos kādā sienas spraugā. Pēc tam noskrūvēja kādu stikla konsoli, kas nebija sadauzīta, un sāka smelt ūdeni no tīras peļķes. Kad saule pacēlās virs dambja austrumu sienas, viņš jau bija savācis apmēram ceturtdaļlitru ūdens. Divus stāvus zemāk viņš kādā vannas istabā noķēra nelielu ķirzaku un nosita to ar ķieģeli. Ar stikla lauskas palīdzību aizdedzinājis nelielu posas ugunskuru, viņš cepa tumšo, cīpslaino gaļu, līdz tā kļuva mīksta. Siltie tauki, kas pilēja no nelielajiem cepeša gabaliņiem, patīkami veldzēja viņa sasprēgājušo muti. Atguvis spēkus, Keranss atkal uzkāpa augšstāvā un iegāja dienesta kabīnē, kas atradās aiz lifta šahtas. Nostiprinājis durvis ar sarūsējušu stieni, viņš apsēdās kabīnes stūrī un sāka gaidīt vakaru.

Pēdējie saules stari apspīdēja ūdens virsmu. Keranss ar plostu brauca zem paparžkokiem, kuru zari mirka ūdenī. Pēcpusdienas saules asinssar-kanās un bronzas krāsas ēnas pamazām nomainīja violeti un zilgani toņi. Debesis dega safīra un purpura krāsā, fantastiski koraļsarkanu mākoņu vijumi gluži kā barokāli tvaika stabi apņēma rietošo sauli. Lagūnas virsma liegi viļņojās, ūdens kā caurspīdīgs vasks šķita pielīpam pie paparžu lapām. Simt jardu tālāk, pie viesnīcas, ūdens lēni skalojās ap sadauzītajām mola atliekām, mētādams dažas koka šķēpeles. Tauvu tīkla saturētas, piecdesmit galonu mucas joprojām vīdēja ūdenī kā uzkumpušu aligatoru muguras. Par laimi, aligatori, kurus Strengmens bija izvietojis ap lagūnu, joprojām gulēja savās migās starp ēkām vai ari bija devušies medībās uz tuvējām pietekām, jo iguānas jau sen bija aizbēgušas no šīs zonas.

Pirms izbraukšanas atklātā ūdeni pie viesnīcas «Ritz » Keranss vērīgi pārlūjtoja krastu un blakusesošo pieteku, meklēdams Strengmena sardzes vīrus. Lai no divām cinkotā skārda ūdenstvertnēm uzbūvētu plostu, Keransam bija nācies ļoti papūlēties. Tuvodamies molam, viņš redzēja, ka enkuru tauvas ir tīšuprāt sagrieztas un koka rāmi ir sašķaidījis kāds smags ūdens satiksmes līdzeklis. Iespējams, ka tas bija izdarīts ar hidroplānu, ko Strengmens bija noenkurojis centrālajā lagūnā.

Nostiprinājis plostu starp divām mucām, kur tas it kā pazuda starp peldošajām atlūzām, Keranss ar rokām pievilkās pie kāda balkona un pāri palodzei iekāpa viesnīcā. Sekodams uz leju nākušu milzīgu pēdu nospiedumiem zilajā pelējumā uz paklāja, Keranss ātri uzkāpa pa kāpnēm.

Augšstāva numurs bija izdemolēts. Kad viņš atvēra numura koka ārdurvis, viņam pie kājām nokrita saplēstais gaisa noslēga stikla panelis. Kāds bija staigājis pa telpām un mežonīgā niknumā dauzījis visu, kas vien gadījies pa rokai. Ludviķa XV stila mēbeles bija saskaldītas gabalos, to kājas un roku atbalsti bija triekti pret iekšējās sienas stikla paneļiem. Grīdsegas bija sagrieztas šaurās strēmelēs, kāds bija noplēsis pat korda apakš-slāni, lai varētu sacirst un sarobot grīdas dēļus. Rakstāmgalda skapim bija nocirstas kājas, un tas bija pāršķelts divās daļās, krokodilāda bija noplēsta. Uz grīdas mētājās grāmatas, dažas no tām bija pārplēstas uz pusēm. Ari kamīns bija sadauzīts, tā apzeltītajā plauktā vīdēja dziļi iecirtumi. Spogulis mirguļoja milzīgās saplaisājuša stikla zvaigznēs.

Pārkāpis pāri postažai, Keranss izgāja uz terases. Moskītu tīkla stiepļu pinums bija pārplēsts, atpūtas krēsli, kuros viņš bija aizvadījis tik daudzus mēnešus, bija saskaldīti gabalos.

Kā jau Keranss bija gaidījis, vandaļi bija atraduši nomaskēto seifu aiz rakstāmgalda, tā durvis stāvēja vaļā, un pats seifs bija tukšs. Iegājis guļamistabā, Keranss pasmaidīja: Strengmena vīri nebija atraduši otru seifu, kas bija iebūvēts sienā aiz spoguļa virs sekretāra. Zobainais bāzē nozagtā kompasa cilindrs, kura adata joprojām rādīja uz dienvidiem, gulēja uz grīdas. Kāds bija triecis kompasu pret spoguli, kura stikls nu atgādināja lielu sniegpārsliņu. Keranss lēni pagrozīja rokoko stila rāmi, noņemdams spoguli no sienas. Aiz tā atradās apaļais seifa rokturis.

Debesis satumsa, un numurā krita garas ēnas. Keranss taustīdamies uzgrieza kodu, atvēra seifa durvis un izvilka smago 45. kalibra koltu un patronas. Viņš apsēdās uz sadauzītās gultas un pielādēja koltu. Sabāzis pārējās patronas kabatās, viņš savilka ciešāk jostu un iegāja atpakaļ viesistabā.

Pavēries apkārt, viņš pēkšņi atskārta, ka neizjūt naidu pret Streng-menu, kurš bija Licis to izdemolēt. Aplūkojot šīs izpostītās telpas un izjūtot ar lagūnu saistītās atmiņas, kuras nu pastiprinājās, kā arī atceroties Strengmena ierašanos un ar to saistītos notikumus, Keranss nolēma pamest lagūnu un doties uz dienvidiem. Viņš bija izdzīvojis savu šeit pavadāmo laiku, un gaisu necaurlaidīgais numurs ar tā pastāvīgo temperatūras un gaisa mitruma līmeni, kā arī degvielas un pārtikas krājumiem nebija nekas vairāk, kā iekapsulējusies viņa agrākās vides forma, pie kuras viņš bija turējies kā embrijs pie nabassaites. Šīs čaulas satriekšana, tāpat kā urdošās šaubas par viņa zemapziņas patiesajiem motīviem, kuras bija izraisījis piedzīvojums planetārijā, kad viņš gandrīz noslīka, bija nepieciešamas, lai pamudinātu viņu rīkoties, lai pamudinātu iegrimt viņa paša iekšējās arheopsihiskās saules apmirdzētajā dienā. Tagad viņš bija spiests dodes uz priekšu. Ne pagātne, ko pārstāvēja Rigss, ne arī tagadne, ko simbolizēja izdemolētais viesnīcas numurs, vairs nespēja nodrošināt viņa eksistenci. Lēmums dodes uz dienvidiem, kurš līdz šim bija tikai viena no iespējām un kura galīgo pieņemšanu bija kavējušas dažādas šaubas un bailes, tagad tika pieņemts galīgi un negrozāmi.

Tumsā noliktavas kuģa slaidais, izliektais korpuss atgādināja sausumā izmesta vaļa samtaino vēderu. Keranss bija noslēpies zem pakaļgala dzen-rata, viņa kalsnais bronzas krāsas augums saplūda ar zemi. Viņš paslēpās šaurajā spraugā starp divām dzenrata lāpsdņām piecpadsmit pēdu platām un četras pēdas dziļām sakniedēta metāla plāksnēm un skatījās caur dzinēja ķēdes kokosrieksta lieluma posmiem. Tuvojās pusnakts, un pēdējās laupītāju grupas devās lejā pa trapu. Jūrnieki, vienā rokā turēdami pudeli, bet otrā mačeti, aizsteidzās pāri laukumam. Bruģakmeņi bija kā nosēti ar apdegušiem spilveniem, bungām, kauliem un apdzisušām oglēm, visas drazas vienā jūklī.

Keranss nogaidīja, līdz pēdējā grupa pazuda kādā šķērsielā, un novietoja ērtāk aiz jostas aizbāzto koltu. Tālu lagūnas pretējā krastā vīdēja Beatrises māja. Logi grima tumsā, ari pilona gaisma bija nodzēsta. Keranss tika apsvēris iespēju uzkāpt līdz augšstāvam, taču saprata, ka Beatrise noteikti tiek turēta uz noliktavas kuģa Strengmena viešņas statusā.

Augšā pie margām pavīdēja un pazuda kāds stāvs. Tālumā kāda balss kaut ko uzkliedza, un kāds no sardzes tiltiņa atbildēja uz šo saucienu. Atvērās kambīzes lūka, un uz laukuma izšļācās samazgu straume. Zem kuģa jau bija sakrājusies prāva gruntsūdens peļķe. Drīz lagūnā no jauna saplūdīs ūdens un kuģis atkal sāks peldēt.

Palīdis zem dzinēja ķēdes, Keranss uzkāpa uz zemākās lāpstiņas un ātri pievilkās pie nākamās, pēc tam vēl pie nākamās, tādējādi vilkdams sevi uz augšu pa izliektajām, radiālajām kāpnēm. Dzenrats klusi krakšķēja. Dzinēja ķēde zem viņa svara saspringa, un dzenrats pagriezās par pāris collām. Nokļuvis līdz dzenrata augšai, Keranss uzkāpa uz metāla stieņa, uz kura bija uzlikta dzenrata ass. Pieturēdamies pie atsaites, kas nostiprināja lāpstiņu skrēperi, viņš uzmanīgi rāpās pa pēdu plato stieni. Pēc tam viņš piecēlās kājās un pārkāpa pāri pasažieru klāja margām. Pretī atradās šauras kāpnes, kas veda uz novērošanas tiltiņu. Keranss klusi uzla-vījās pa kāpnēm, apstādamies pirms katra no abiem klājiem, jo baidījās, ka pie margām varētu stāvēt kāds paģiru un bezmiega mocīts jūrnieks.

Slēpdamies aiz balti krāsotas gigas, kas stāvēja uz klāja, Keranss zagās no viena ventilatora pie nākamā, līdz sasniedza aprūsējušu vinču, kas atradās pāris pēdu attālumā no galda, pie kura viņi bija sēdējuši viesību laikā. Galds tagad stāvēja savrup no dīvāniem, kas bija novietoti vienā rindā zem milzīgās gleznas. Tā joprojām atradās vecajā vietā.

No apakšas atkal atskanēja balsis un trapa čīkstoņa. Pēdējā jūrnieku grupa devās uz laukumu. Tālumā virs jumtiem uzšāvās signālraķete, uz mirkli apgaismodama skursteņus. Kad raķete apdzisa, Keranss piecēlās un gar gleznu aizgāja līdz apslēptajai lūkai.

Pēkšņi viņš apstājās un satvēra kolta spalu. Piecpadsmit pēdu attālumā iegailējās sarkans cigāra gals, kas šķita eksistējam pats par sevi. Keranss notupās, nespējot ne doties tālāk, ne arī atkāpties. Viņš vērīgi aplūkoja cigāra galu un pamanīja balto Admirāļa cepures nagu. Pēc mirkļa, dziļi ievelkot dūmus, Admirāļa acis atspīdēja degošā cigāra atspulgs.

Viri šķērsoja laukumu, bet Admirālis pagriezās un nopētīja klāju. Pāri koka margām Keranss saskatīja bises laidi, kas karājās Admirālim elkonī. Viņš pabīdīja cigāru uz vienu mutes kaktiņu, un gaisā kā sudrabaini putekļi novizēja tieva dūmu strūkliņa. Divas trīs sekundes Admirālis skatījās tieši virsū Keransam, taču nelikās par viņu zinis, acīmredzot uzskatīdams, ka Keransa siluets ir fragments no lielās gleznas. Tad Admirālis lieliem soļiem iegāja sardzes mājā.

Uzmanīgi sperdams soļus, Keranss virzījās uz priekšu gar gleznu un tad ienira aiz tās. Uz klāja parādījās gaismas kūlis, kas plūda no kādas atvērtas lūkas. Pieliecies un cieši sažņaudzis rokā kolta spalu, Keranss lēni nokāpa uz tukšā azartspēļu klāja, uzmanīgi vērodams visas durvis, lai pamanītu katru kustību, katru pret sevi pavērstu ieroča stobru. Strengmena kajīte atradās tieši zem tiltiņa, un tajā varēja iekļūt pa durvīm no alkova, kas atradās aiz bāra letes.

Viņš nogaidīja pie durvīm, līdz kambīzē nošķindēja kāda metāla paplāte, tad nospieda rokturi un klusiem soļiem ieslīdēja pa durvīm. Pāris mirkļu viņš pastāvēja uz vietas, pieradinādams acis pie vājās gaismas, kura priekštelpā plūda caur aizkariem, kas bija savērti no krellītēm. Šie aizkari atradās aiz karšu telpas. Tas vidū stāvēja milzīgs karšu galds, zem stikla varēja redzēt sarullētus karšu tīstokļus. Kailajām kājām grimstot paklājā, Keranss pagāja garām galdam un ielūkojās aiz aizkariem. Apmēram trīsdesmit pēdu garā telpa bija galvenais Strengmena salons — ar ozolkoka paneļu apšuvumu, pie sienām stāvēja ādas dīvāni, bet zem iluminatoriem uz bronzas pjedestāla atradās milzīgs senlaicīgs globuss. Pie griestiem karājās trīs milzīgi gaismekļi, taču tikai vienā no tiem dega gaisma. Zem šā gaismekļa, ko rotāja krāsaina stikla ielaidumi, telpas dibenā varēja saskatīt milzīgu bizandešu stila krēslu ar augstu atzveltni. Blāvā gaisma krita uz dārgakmeņiem, de mirdzēja ieroču kastēs, kas bija novietotas uz puslokā izkārtotiem zemiem galdiņiem.

Atspiedusi galvu pret krēsla atzveltni, elkoni novietojusi uz sarkankoka galdiņa malas, vienā rokā turot ar zeltu izrotātas glāzes slaido kājiņu, istabā sēdēja Beatrise Dāla. Zilā brokāta kleita bija izplesta kā pāva aste, un no kreisās rokas izslīdējušās pērles un safīri mirgoja starp kleitas krokām kā elektriskas acis. Keranss saminstinājās, vērodams pretējās durvis, kas veda uz Strengmena kajīti, tad viegli pašķīra aizkaru. Stikla krellītes klusi nošķindēja.

Beatrise nelikās par to zinis. Viņa acīmredzot jau bija pieradusi pie stikla šķindoņas. Lādēs pie viņas kājām atradās neskaitāmas dārglietas: ar dimantiem izrotātas kājsprādzes, zelta rokassprādzes, cirkonija diadēmas un ķēdes, kaklarotas no kalnu kristāla, milzīgi pērļu auskari. Dārglietas saplūda kopīgā mirdzumā un noslīga uz paplātēm, kas bija novietotas uz grīdas kā trauki, kuri domāti dzīvsudraba pilienu uztveršanai.

Mirkli Keransam šķita, ka Beatrise ir narkotiku reibumā — viņas sejā vīdēja tukša un trula izteiksme, tā atgādināja vaska lelles seju, bet acis neatraudamās vērās kādā tālā punktā. Viņa pakustināja roku un nevērīgi pacēla pie lūpām glāzi.

— Beatrise!

Viņa satrūkās, vīns izlija klēpī, un viņa pacēla acis. Keranss atgrūda aizkaru krellītes, pārsteidzās pāri telpai un satvēra Beatrisi aiz elkoņa, pirms viņa bija paspējusi piecelties kājās.

— Beatrise, pagaidi! Nekusties!

Keranss paraustīja rokturi aiz Beatrises krēsla. Durvis bija aizslēgtas.

— Strengmens ar saviem vīriem atrodas pilsētā, man šķiet, ka uz kuģa ir tikai Admirālis.

Beatrise piespieda seju pie viņa pleca un vēsiem pirkstiem glāstīja zilumus, kas vīdēja cauri bronzas krāsas iedegumam.

— Robert, uzmanies! Kas ar tevi notika? Strengmens man neļāva skatīties.

Atvieglojumu un prieku nomainīja satraukums. Viņa bažīgi pārlaida skatienu telpai.

— Dārgumiņ, atstāj mani šeit un ej projām. Es nedomāju, ka Strengmens darīs man pāri.

Keranss pakratīja galvu un palīdzēja viņai piecelties. Viņš vēroja eleganto Beatrises profilu, smalkās sarkani nokrāsotās lūpas un lakotos nagus, ieelpoja reibinošo parfīma smaržu un klausījās brokāta šalkās. Pēc pēdējās dienās piedzīvotās vardarbības un netīrības viņš jutās kā viens no noputējušajiem Nefertites kapa atklājējiem, kurš kapeņu dziļumā raugās uz viņas smalki izstrādāto masku.

Beatrise, Strengmens ir spējīgs uz visu. Viņš ir ārprātīgs. Viņi spēlēja ar mani kādu murgainu spēli un gandrīz nogalināja mani.

Beatrise savāca kopā tērpa velci, notraukdama dārgakmeņus, kas bija pieķērušies pie auduma. Kaut ari Beatrises priekšā gulēja milzu bagātības, viņa ar tām nebija izgreznojusies, ap kaklu vīdēja viņas pašas zelta kaklarota.

Bet, Robert, pat tad, ja mēs tiksim ārā…

Klusu! Keranss apstājās pāris pēdu attālumā no aizkara. Viņš ievēroja krellīšu virtenes viegli izliecamies uz āru un tad atliecamies atpakaļ un mēģināja atcerēties, vai priekštelpā bija kāds atvērts iluminators.

Es uzbūvēju nelielu plostu, mēs ar to tiksim pietiekami tālu. Pēc tam atpūtīsimies un uzbūvēsim lielāku plostu.

Viņš sāka virzīties uz durvīm. Pēkšņi divas krellīšu virtenes viegli pašķīrās, aiz tām kaut kas sakustējās ātri kā čūska, un gluži kā milzīga izkapts gaisā pavīdēja virpuļojošs trīs pēdas garš sudraba asmens, kas griezdamies lidoja uz viņa galvas pusi. Keranss strauji pieliecās. Viņš juta asmeni pārslīdam pār labo plecu. Ierāvis plecā trīs collas dziļu skrambu, asmens vibrēdams ietriecās ozolkoka panelī Keransam aiz muguras. Aiz bailēm zaudējusi balsi, Beatrise kāpās atpakaļ un uzgrūdās kādam galdam, apgāzās dārglietu lāde, un tās saturs izbira uz grīdas.

Keranss nepaspēja piesteigties viņai palīgā. Milzīga roka atrāva vaļā aizkaru, un durvīs parādījās liels, kuprains stāvs. Vienacainā galva zem virsgaismas loga bija pieliekta kā bullim. No platajām krūtīm uz zaļajiem šortiem plūda sviedri. Labajā rokā atradās divpadsmit collu garš asmens, kuru viņš grasījās iedurt Keransa vēderā.

Keranss sāniski kāpās atpakaļ, satvēris rokās revolveri. Milzīgā nēģera vienīgā ciklopa acs viņu uzmanīgi vēroja. Tad Keranss uzkāpa uz kādas kaklarotas asās malas un nevilšus paklupa pret dīvānu. Kad viņš, atbalstīdamies pret sienu, izslējās taisni, Lielais Cēzars strauji tuvojās, griezdams rokā nazi kā propelleru. Beatrise iekliedzās, taču viņas balsi apslāpēja kolta rēkoņa. Atsitiena apdullināts, Keranss apsēdās uz dīvāna, vērodams melno vīru sabrūkam pie durvīm, nazis izkrita viņam no rokas. No nēģera rīkles izlauzās aizžņaugts, burbuļojošs gārdziens, kurā šķita apvienojušās visas viņa sāpes un izmisums. Viņš satvēra krellīšu aizkaru un norāva to no virsgaismas loga. Milzīgie torsa muskuļi pēdējo reizi konvulsīvi noraustījās. Pārsegts ar aizkaru, viņš gulēja uz grīdas, atgādinādams uztūkušu milzi. Pāri viņam nobira stikla krellīšu lietus.

Beatrise! Ejam! Keranss satvēra sievieti aiz rokas un garām saļimušajam līķim izvilka priekštelpā. Keransa labā roka un plecs bija nejutīgi pēc saņemtā kolta atsitiena trieciena. Viņi izskrēja cauri alkovam un aizsteidzās garām tukšajam bāram. Augšā uz tiltiņa kāds iekliedzās, un kāds pāri klājam pieskrēja pie margām.

Keranss apstājās, palūkojās uz bagātīgi sakrokoto Beatrises kleitu un atmeta ieceri tikt ārā, spraucoties garām pakaļgala dzenratam.

Mums jāmēģina tikt projām pa trapu, viņš norādīja uz neapsargāto izeju pie labā borta. Abās kāpņu pusēs atradās statujas — piespieduši pie rubīna lūpām flautas, dejoja naktskluba kupidoni.

Tas patlaban ir vienīgais ceļš, pa kuru mēs varam izkļūt ārā.

Viņi bija pusceļā, kad traps sāka šūpoties un griezties, viņi dzirdēja Admirāli kliedzam no tiltiņa. Nākamajā mirklī iedārdējās bise un cauri trapa jumtam pašķīda skrotis. Keranss pieliecās un atpakaļ atgāztā trapa galā uz tiltiņa, kas tagad atradās tieši virs viņu galvām, redzēja grozāmies garo bises stobru.

Keranss nolēca lejā, aptvēra Beatrisi ap vidukli un nocēla viņu no kuģa. Viņi notupās zem noliktavas kuģa korpusa, tad metās pāri laukumam un ienira kādā šķērsieJiņā.

Uz bridi Keranss palūkojās atpakaļ un ieraudzīja otrā laukuma malā parādāmies baru Strengmena vīru. Viņi sasaucās ar Admirāli un tad pamanīja Beatrisi un Keransu simt jardu attālumā.

Krranss saka skriet, taču Beatrise viņu atturēja: — Nē, Robert! Skaties!

No priekšpuses viņiem tuvojās cita grupa, kuras centrā atradās vīrs baltā uzvalka. Viņi soļoja plecu pie pleca un aizņēma visu ielas platumu.

Strengmens soļoja, nevērīgi aizāķējis īkšķi aiz jostas. Ar otru roku viņš māja saviem vīriem, viņa pirksti gandrīz aizskāra mačetes galu, ko bija pacēlis gaisā blakus ejošais vīrs.

Keranss un Beatrise mainīja virzienu un metās pa diagonāli pāri laukumam, taču pirmā grupa bija nostājusies puslokā un aizsprostojusi viņiem ceļu. No kuģa klāja gaisā uzšāvās signālraķete, un tās sarkanā gaisma apspīdēja laukumu.

Beatrise aizelsusies apstājās, bezpalīdzīgi turēdama rokā savas zeltītās kurpes nolauzto papēdi. Viņa nedroši uzlūkoja vīrus, kas puslokā tuvojās viņiem.

Dārgumiņ…, Robert, varbūt mēģini nokļūt uz kuģa? Mēģini to izdarīt viens pats.

Keranss satvēra viņas roku, un viņi paslēpās ēnā aiz priekšgala dzen-rata. Metāla lāpstiņas aizsargāja viņus no bises šāvieniem. Keranss bija pārguris pēc uzrāpšanās uz kuģa un skriešanas pa laukumu. Viņš krampjaini elsoja un tik tikko spēja noturēt rokās revolveri.

Kerans… pāri laukumam skanēja Strengmena vēsā, ironiskā balss. Viņš viegliem soļiem nesteidzīgi tuvojās. Strengmens atradās kolta šāviena robežās, taču viņu aizsargāja abās pusēs soļojošo vīru augumi. Visiem rokās bija mačetes un pangas, sejās vīdēja draudzīga un mierpilna izteiksme.

Beigas, Kerans, visam beigas, — Strengmens apstājās divdesmit pēdu attālumā no viņa. Lūpās rotājās rāms smaids, un viņš patiesā nožēlā nopētīja Keransu.

Man ļoti žēl, Kerans, taču tu esi viens apnicīgs zellis. Nomet ieroci, vai mēs nogalināsim ari Dāla jaunkundzi.

Viņš brīdi pagaidīja un piebilda: — Es runāju nopietni.

Keranss ieteicās: Strengmen…

Kerans, tagad nav īstais laiks metafiziskām diskusijām.

Strengmena balsī ieskanējās nepacietība, it kā viņš runātu ar ietiepīgu bērnu.

Tici man, tev nav laika sprediķiem, tev vispār vairs nav laika. Es teku, Ui tu nomet ieroci. Mani viri domā, ka tu esi nolaupījis Dāla jaunkundzi. Viņi meiteni neaiztiks. Kerans, nomet ieroci. Mēs taču negribam, lai Beatrisei kaut kas notiktu, vai ne? Iedomājies, cik skaista maska sanāktu no viņas sejas. Skaistāka par to vecā aligatora masku, kuru tu biji uzmaucis galvā, — viņš ieķiķinājās kā prātu zaudējis.

Keransam kaklā iespiedās kamols. Viņš apgriezās un pasniedza revolveri Beatrisei, piespiezdams viņas mazās plaukstas pie ieroča spala. Viņi nepaspēja saskatīties, jo Keranss novērsās, pēdējo reizi ieelpojis muskusa smaržu, kas plūda no viņas krūtīm, un devās uz priekšu. Strengmens, ļauni smīnēdams, vēroja viņu, tad pēkšņi paliecās uz priekšu un pamāja ar roku pārējiem.

Garie naži griezās gaisā. Keranss strauji metās atpakaļ, mēģinādams nokļūt aiz kuģa. Pēkšņi Keranss paslīdēja kādā peļķē un nokrita. Viņš uzrausās ceļos un pacēla roku, lai aizsargātos no mačetēm, bet pēkšņi kāds no aizmugures viņu satvēra un parāva atpakaļ.

Viņš dzirdēja Strengmenu pārsteigumā iekliedzamies. No ēnas aiz kuģa iznāca grupa šautenēm bruņotu vīru brūnos formas tērpos. Priekšgalā soļoja pulkvedis Rigss. Divi kareivji nesa ložmetēju, bet trešais divas kastes ar patronlentēm. Viņi veicīgi uzstādīja ložmetēju un pavērsa tā stobru pret apmulsušo pūli, kas lēnām kāpās atpakaļ. Pārējie kareivji izkārtojās plašā puslokā, pasteidzinādami lēnākos Strengmena vīrus ar šauteņu durkļiem.

Vairākums jūrnieku steidzīgi kāpās atpakaļ pāri laukumam, taču daži, joprojām vicinādami pangas, mēģināja izlauzties cauri kordonam. Pēkšņi virs viņu galvām nosvilpa lodes, nepaklausīgie vīri nometa ieročus un klusēdami pievienojās pārējiem.

Jauki, Strengmen, tas ir ļoti jauki.

Rigss uzsita ar steku Admirālim pa krūtīm un atgrūda viņu atpakaļ.

Galīgi apjukušais Strengmens noskatījās garām skrienošajos kareivjos. Viņš pacēla acis uz kuģi, it kā gaidīdams parādāmies lielgabalu, kas varētu mainīt notikumu gaitu. Tā vietā uz tiltiņa parādījās divi vīri ar ķiverēm galvā, uzstādīja pārnēsājamu prožektoru, un tā stari apgaismoja laukumu.

Kāds pieskārās Keransam pie elkoņa. Pagriezies atpaka), viņš ieraudzīja gādīgo, knābim līdzīgo seržanta Makridija seju. Viņa elkonī karājās mašīnpistole. Sākumā Keranss gandrīz nepazina Makrīdiju. Tikai pēc saspringtas piepūles viņš spēja atsaukt atmiņā šos ērgļa knābim līdzīgos sejas vaibstus, it kā tos būtu redzējis pirms veselas mūžības.

Ser, vai jums nekas nekaiš? Makridijs klusi apvaicājās. Piedodiet, ka es jūs tā raustīju. Šķiet, ka jums šeit gājis varen jautri.