Miss Peregrīnes nams brīnumbērniem

SESTĀ NODAĻA

Rits atnāca ar lietu, vēju un miglu nomācošs laiks, un grūti bija noticēt, ka iepriekšējā diena nav bijusi tikai savāds, brīnumains sapnis. Kā vilks aprijis brokastis, pateicu tētim, ka dodos pastaigā. Viņš paskatījās tā, it kā es būtu nojūdzies.

Tādā paskatā? Uz kurieni?

Uz tikšanos ar… nedomādams iesāku.

Pēc tam, lai jauktu pēdas, pacentos iestūķēt mutē vēl vienu kumosu. Taču bija jau par vēlu: tētis bija dzirdējis.

Ar ko satikties? Ceru, ka ne jau ar tiem repa jefiņiem.

Lai tiktu laukā no bedres, atlika tikai rakt dziļāk.

Nē, tu viņus diez vai esi redzējis. Viņi dzīvo salas otrā galā… jā, un…

Tiešām? Cik zinu, tur neviens nedzīvo.

Jā, tikai daži. Aitkopji un tamlīdzīgi. Starp citu, forši cilvēki, pavadīja mani līdz pašām mājām.

Draugi un drošība: pret tādiem argumentiem taču tētis nevarēja iebilst.

Es labprāt ar viņiem iepazītos, viņš paziņoja, izlikdamies bargs.

Tētis bieži uzvilka masku, tēlodams iejūtīgu, nebūt ne bezjēdzīgu papuclti, par kādu es laikam sapņoju.

Bet protams. Šodien gan norunājām satikties tur, varbūt tad citā reizē.

Tētis pamāja ar galvu un paņēma kumosu no brokastu šķīvja.

Tā ka pusdienās būtu atpakaļ! viņš piekodināja.

Kā bankā!

Uz purvu vārda tiešā nozīmē skrēju. Laipodams starp mēsliem, centos atcerēties gandrīz vai neredzamās zāles kušķu saliņas, kuras iedama parasti izmantoja Emma. Visu laiku uztraucos, ka beigās ieraudzīšu tikai lietus lāses un sagrautu māju. Tāpēc atviegloti nopūtos, kad, izgājis no akmeņu krāvuma, ieraudzīju 1940. gada trešo septembri tieši tādu pašu, kādu atstāju: siltu, saulainu, skaidru dienu, debesis uzticami zilā krāsā, mākoņus nomierinoši pazīstamos veidolos. Vēl labāk Emma mani jau gaidīja, sēdēdama pie kalna un mezdama purvā oļus.

īsti laikā! pielēkusi kājās, viņa iesaucās. Ejam, visi tevi jau gaida.

Tiešām?

Jā-ā. Nepacietīgi iepletusi acis, viņa saņēma mani aiz rokas un vilka projām.

Degu satraukumā ne tikai Emmas pieskāriena dēļ, bet ari domājot par dienu, kas solīja bezgalīgas iespējas. Lai gan miljons dažādos sastingušos sīkumos tā būs tāda pati kā vakar uzpūtis tā pati brāzma, lūzis tie paši koki, tomēr redzēšu ari kaut ko jaunu. Un kur nu vēl īpatnie bērni! Dīvainās, mazās paradīzes dievi, un es viņu viesis.

Metāmies cauri purvam un tad mežam, it kā kavēdami satikšanos. Kad tikām līdz mājai, Emma aizveda mani uz pagalmu, kur bija uzradusies koka skatuvīte. Turp un atpakaļ no mājas skrēja bērni, nesdami propellerus, pogādami žaketes, raustīdami vizuļos mirdzošo kleitu rāvējslēdzējus. Turpat iesildījās neliels orķestris, kura muzikantiem bija tikai akordeons, daudz cietusi taure un muzikālais zāģis, uz kura ar loku spēlēja Horācijs.

Kas te notiek? pajautāju Emmai. Vai jūs uzvedat lugu? *

Redzēsi pats, viņa atbildēja.

Kas tur būs?

Gan jau redzēsi.

Ko redzēšu?

Emma man ieknieba.

Nopūta svilpe, un visi steidza ieņemt vietas salokāmajos krēslos skatuves priekšā. Tikko ar Emmu apsēdāmies, pacēlās priekškars, atklājot gaisā peldošu salmu cepuri virs spilgta, sarkani balti svītrota uzvalka. Tikai dzirdot balsi, apķēros, ka tas ir Milards.

Dāāāmas un kungi! viņš ieķērcās. Ar lielāko prieku aicinu jūs noskatīties izrādi, kādas vēl nav bijis visā vēsturē! Redzēsiet uz skatuves tik nepārspējamu uzdrīkstēšanos, līdz pēdējam sīkumam noslīpētu burvju mākslu, ka neticēsiet savām acīm! Krietnie pavalstnieki, tūlīt jūs satiksieties ar mis Peregrīni un viņas brīnumbērniem!

Atskanēja apdullinoša aplausu vētra. Milards norāva no galvas cepuri.

Pirmais brinumpriekšnesums būs pati mis Peregrine!

Ieniris viņpus aizkara, Milards pēc minūtes atgriezās, pār

vienu roku pārmetis salocītu palagu, bet uz otras nesdams uztupušos medību piekūnu. Viņš pamāja orķestrim, kas sāka zāģēt tādu kā karnevāla mūziku.

Emma piebikstīja man ar elkoni.

Skaties uzmanīgi! viņa čukstēja.

Nolicis piekūnu, Milards pacēla palagu sev priekšā, noslēpdams putnu no skatītāju acīm. Pēc tam viņš sāka skaitīt no otra gala:

-Trīs, divi, viens!

Līdz arviens nepārprotami nošvīkstēja spārni, un virs palaga, dārdot aplausiem, parādījās mis Peregrīnes galva (ne jau putna, bet cilvēka). Mati direktorei bija sajaukti, un redzama viņa bija tikai līdz pleciem, laikam jau zemāk nebija apģērba. Droši vien, pārvēršoties putnā, tas bija nokritis. Saņēmusi palagu aiz stūriem, mis Peregrine tikli tajā ietinās.

Mister Portmen! viņa uzrunāja mani no skatuves. Priecājos, ka atkal esat kopā ar mums. Jūs redzat nelielu izrādi, ar kuru bezrūpīgajā pagātnē apceļojām Eiropu. Iedomājos, ka jums tā varētu būt pamācoša.

Pēc tam viņa cēli aizslīdēja uz mājām atgūt apģērbu. Cits pēc cita uz skatuves kāpa īpatnie bērni katrs ar savu priekšnesumu. Milards, noģērbis smokingu un kļuvis neredzams, demonstrēja triku ar stikla pudelēm. Olivija, noāvusi svina kurpes, vingroja uz līdztekām, mezdama izaicinājumu gravitācijas likumiem. Emma uzbūra uguni, aprija to, pēc tam izpūta, pati neapdedzinādamās. Aplaudējot gandrīz vai iedzīvojos tulznās.

Kad Emma atgriezās savā vietā, pajautāju:

Es tomēr nesaprotu. Vai tu to savulaik demonstrēji publikai?

Protams. Viņa pamāja ar galvu.

Parastiem cilvēkiem?

Protams, parastiem. Kāpēc lai īpatņi maksātu par to, kas pašiem pa spēkam?

Bet vai tā tu neatklāji savas mākslas noslēpumu?

Emma nosmīkņāja.

Nevienam nebija ne jausmas, viņa atbildēja. Cilvēki nāca uz starpspēlēm, lai redzētu visus mūsu trikus un stiķus, taču atklāja tikai to, ko rādījām uz skatuves.

Tad jau nodarbojāties ar acu apmānīšanu.

Tādā veidā maizi pelnīja vairums īpatņu.

Un neviens netika pieķerts?

Ik pa brīdim aizkulisēs ieklīda kāds maita, kas gribēja •apmierināt ziņkāri, tāpēc mums allaž bija miesassargi, kas tādam iesper ar kāju pa pēcpusi un izmet laukā! Kā velnu piemin, tā velns klāt!

Uz skatuves parādījās vīrišķīga izskata meitene, vilkdama laukakmeni maza ledusskapja lielumā.

Iespējams, ka viņa nav labākais darbarīks mežā, Emma čukstēja, tomēr cilvēks ar zelta sirdi, kas drauga dēļ ies nāvē. Mēs ar Bronvīni esam nešķiramas draudzenes.

Kāds palaida riņķī atklātnes, ar kurām mis Peregrine popularizēja izrādes. Kad tās sasniedza mani, virsējā bija redzama Bronvīne. Basām kājām, raudzīdamās objektīvā ar ledainu skatienu. Otrā pusē bija reljefs uzraksts:PĀRSTEIDZOŠI SPĒCĪGA MEITENE N0 SVANSĪ!

Bet kāpēc viņa tur neceļ akmeni, ja jau dara to uz skatuves? es izrādīju interesi.

Bronvīne bija nelāgā omā, jo Putns lika uz fotografēšanos saģērbties kā dāmai. Tāpēc viņa atteicās pacelt pat cepuru kārbu.

Izskatās, ka viņai ir bijuši iebildumi ari pret apaviem.

Visā visumā jā.

Beidzot izvilkusi akmeni skatuves vidū, meitene uz mirkli sastinga, skatidamās drūzmā, it kā viņai būtu pieteikts ieturēt pauzi dramatiska efekta radīšanai. Pēc tam viņa pieliecās, sagrāba akmeni ar lielajām rokām un nesteigdamās pacēla to virs galvas. Visi brēkdami sita plaukstas nevaldāmi bērnišķīgā sajūsmā, lai gan, jādomā, triku skatījās nez kuro reizi. Jutos, gandrīz vai kā redzot līdzjutēju baru svešā skolā.

Bronvīne nožāvājās un, paņēmusi akmeni padusē, atstāja skatuvi. Pēc tam parādījās meitene ar mežonīgajiem matiem. Emma teica, ka viņu sauc Fiona. Nostājusies ar seju pret skatītājiem, Fiona virs dekoratīva puķpoda pacēla rokas kā diriģents. Orķestris iesāka "Kamenes lidojumu" (kā jau nu prata), bet Fiona airējās gaisā virs poda, aiz piepūles un koncentrēšanās saviebusies. Mūzika sasniedza kulmināciju, un no zemes izlīda rinda pīpeņu, kas plaukdamas tiecās uz meitenes plaukstu pusi. Tikpat kā paātrinātā filmā, kurā izplaukst zieds; vienīgi šķita, ka Fiona velk puķes laukā no mālainās augsnes aiz neredzamām stīgām. Bērni kāri skatījās, lēkādami un viņu uzmundrinādami.

Emma pārcilāja atklātnes, līdz atrada Fionu.

Mana mīļākā atklātne, viņa sacīja. Fionas tērpu gatavojām vairākas dienas.

Ieskatījos. Fiona bija ģērbusies kā ubadze, bet rokās turēja vistu.

Ko tas nozīmē? pajautāju. Lauksaimniece bez pajumtes?

Emma atkal man ieknieba.

-Viņai bija jāizskatās dabiski, kā mežonei. Mēs viņu saucām par džungļu Džillu.

Viņa tiešām ir no džungļiem?

Nē, no Īrijas.

Vai tad džungļos ir daudz vistu?

Emma kārtējo reizi man ieknieba. Kamēr sačukstējāmies, Fionai uz skatuves bija piebiedrojies Hjū. Viņš stāvēja, atvēris muti, un laida laukā bites, kas apputeksnēja Fionas izaudzētās puķes: ērmīgs pārošanās rituāls.

Ko vēl viņa audzē, ja neskaita krūmus un puķes?

Visus šos dārzeņus, Emma pamāja uz dārza vadziņām pagalmā. Savu reizi ari kokus.

Tiešām? Veselus kokus?

Emma jau atkal pārkārtoja atklātņu kaudzīti.

Savu reizi uzspēlējam garo pupu. Mežmalā kāds ieķērās jauna kociņa zaros, bet pēc tam mēs skatījāmies, cik augstu Fiona to spēj izaudzēt, ja kāds sēž uz tā jāteniski. Atradusi meklēto attēlu, Emma piesita tam ar pirkstu. Lūk, rekords, -viņa lepni paziņoja, divdesmit metri.

-Jūs gan te mokāties garlaicībā, vai ne?

Emma jau atkal grasījās man kniebt, taču es saķēru viņas roku. Meiteņu jautājumā neesmu lietpratējs, taču, ja kāda grib tev kniebt jau ceturto reizi, nešaubos, ka viņa flirtē.

Pēc Fionas un Hjū uz skatuves tika rādīti vēl vairāki priekšnesumi, taču bērni jau sāka nepacietīgi dldlties. Drīz vien izklldām, lai pēcpusdienā svētlaimīgi baudītu vasaru -laiskotos saulē, sūktu limonādi, spēlētu kriketu, koptu dārzu, kas, pateicoties Fionai, gandrīz vai neprasīja uzmanību, un apspriestu, kas varētu būt lenčā. Gribēju palūgt mis Peregrinei pastāstīt par vectēvu (ar Emmu par to runāt vairījos: jau dzirdot mana vectēva vārdu, viņa sadrūma). Taču direktore bija aizgājusi vadīt stundu mazo bērnu kabinetā. Laika bija atliku likām, un gurdais miers tveicīgajā dienas vidū sagrāva manu gribasspēku, neļaudams darīt neko citu kā vien pārsteigtam klīst apkārt kā sapni.

Pēc dekadentiska lenča ar zosu gaļas sviestmaizēm un šokolādes pudiņu Emma sāka apvārdot lielākos bērnus, ka jāiet papeldēt.

Par to nevar būt ne runas, Milards vaimanāja, nespēdams aizdarīt augšējo bikšu pogu. Esmu piedzīts pilns kā Ziemassvētku tītars.

Zvilnējām samta krēslos dzīvojamā istabā, tā pieēdušies, ka vai jāpllst. Bronvlne bija saritinājusies un iebāzusi galvu starp diviem spilveniem.

Es pa taisno noietu dibenā, viņa murdēja.

Tomēr Emma neatlaidās. Pēc desmit minūšu pielabināša-nās viņa izrāva no snaudas Hjū, Fionu un Horāciju un nelika mieru Bronvlnei (kas acīmredzot nevienā peldēšanas veidā nebija citiem sāncense), lūkodama visus pierunāt uz sacensībām.

Redzēdams mūs barā atstājam māju, Milards nošķendējās, ka esam nolēmuši viņu pamest.

Vislabākā peldvieta bija līcī, taču uz turieni varēja aizkļūt, tikai ejot cauri pilsētai.

Bet ko ar dullajiem dzērājiem, kas uzskata mani par vācu spiegu? es pavaicāju. Negribu, lai ari šodien viņi dzenas man pakaļ ar rungām.

Tu nu gan esi nelga, Emma atbildēja, tas taču bija vakar. Šodien viņi neko vairs neatcerēsies.

Labāk ietinies dvieli, lai neviens neredz tavas, mjā, nākotnes drēbes, ieteica Horācijs.

Biju ģērbies kā vienmēr džinsos un sporta krekliņā, bet Horācijs, protams, melnā smokingā. Gaumes ziņā viņš bija tuvs mis Peregrinei: vienmēr un visur neiedomājami, līdz vājprātam oficiāls. Ari lādē atrastajā portretā redzēju, ka viņš bija centies piemēroti uzcirsties, kā allaž pāršaudams pār strīpu: cilindrā, ar tauriņu, aci monoklis kā ministrs.

Tev taisnība, es piekritu, zīmīgi pamājis Horācijam. Negribu, lai kāds pievērš manai garderobei uzmanību.

Tu laikam runā par manu vesti, viņš augstprātīgi atbildēja. Jā, es atzīstu, ka sekoju modei.

Pārējie bērni sāka ķiķināt.

Uz priekšu! Smejieties vien par veco Horāciju! Ja gribat, sauciet mani par dendiju, taču tāpēc vien, lai ciemā neviens neatcerētos, kas man mugurā, nestaigāšu kā klaidonis!

To pateicis, Horācijs nogludināja svārku atlokus, sasmīdinādams visus vēl vairāk. Aizkaitināts viņš nosodoši pameta ar pirkstu uz manu pusi.

Kas attiecas uz viņu Dievs pasarg', ja mūsu garderobe priekšdienās būs tāda!

Kad smiekli beidzot pierima, pavilku sāņus Emmu un čukstus pajautāju:

Ar ko Horācijs izceļas, proti, ja neskaita ģērbšanās stilu?

Ar viediem sapņiem. Naktīs viņš bieži murgo, un satraucošā kārtā sapņi bieži piepildās.

Cik bieži? Un cik lielā mērā?

Pajautā viņam pats!

Diemžēl Horācijs nebija noskaņots izklaidei ar maniem jautājumiem, tāpēc atliku sarunu uz citu reizi.

Kad tuvojāmies pilsētai, aptinu ap vidu dvieli, bet otru uzmetu plecos. Gluži par telepātiju es to nesauktu, taču vienā ziņā Horācijam bija taisnība: neviens mani nepazina. Kad gājām pa galveno taku, mūs pavadīja viens otrs izbrīnīts skatiens, taču ar to arī viss beidzās. Mierīgi pagājām garām pat resnajam vecim, kas bārā manis dēļ bija sacēlis traci. Viņš pie tabakas veikala uzpildīja pīpi, gvelzdams par politiku sievietei, kas viņā lāgā neklausījās. Ejot garām, nespēju nepaskatīties. Resnais palūkojās pretī, un nekas neliecināja, ka viņš būtu mani pazinis.

11 vien šķita, ka pilsētā notiek tas pats, kas vakar. Ievēroju pajūgu, kas atkal mežonīgi dragāja pa ceļu, aizmugures ritenim buksējot granti. Tā pati sieviete stāvēja rindā pie akas, bet kāds vīrs darvoja laivas dibenu, neticis tālāk kā pirms divdesmit četrām stundām. Gandrīz vai gaidīju, ka sāksies mana dubultā es sprints cauri pilsētai, bēgot no satracinātā bara, taču jādomā, ka gluži viss tomēr neatkārtojās.

Jums nu gan daudz jāzina, es sacīju. Tāpat kā vakar par lidmašīnu un zirgu pajūgu.

Visu zina tikai Milards, Hjū atbildēja.

Tik tiešām. Milards piekrītoši pamāja. Ja nopietni, mans apkopojums pasaulē pirmā izsmeļošā informācija par vienu dienu pilsētas dzīvē no katra cilvēka pozīcijām -jau ir pusē. Esmu fiksējis katru darbību, sarunu un skaņu, kas attiecas uz Kērnholmas simt piecdesmit deviņiem cilvēkiem un trīsdesmit deviņiem dzīvniekiem, minūti pēc minūtes, no saullēkta līdz saulrietam.

Neticami, es izdvesu.

Nevaru tev nepiekrist, Milards atbildēja. Nieka divdesmit septiņos gados esmu novērojis jau pusi dzīvnieku un gandrīz visus cilvēkus.

Man aiz biīnumiem atvērās mute.

Divdesmit septiņosgados7

Trīs gadus viņš veltīja tikai cūkām! Hjū iesaucās. Trīs gadus katru dienu rakstīja piezīmes parcūkām! Vari iedomāties? Viena saražoja veselu kravu kūtsmēslu! Otra paurkšķēja un tajos aizmiga!

Pētniecībā pierakstiem ir būtiska loma, Milards pacietīgi skaidroja. Hjū, es saprotu, kāpēc esi tik skaudīgs. Mans darbs solās būt vēsturē nepieredzēts akadēmisks pētījums.

Nestum nu ar degunu mākoņus! Emma aizrādīja. Tas būs arī līdz šim nepieredzēts muļķību krājums. Trulākais gara ražojums pasaulē!

Neatbildējis Milards sāka uzskaitīt, kas tūlīt notiks.

Misis Higinsai gaidāma klepus lēkme, viņš paziņoja, un sieviete uz ielas tiešām sāka kāsēt un klepoja, līdz viņas seja kļuva sarkana.

Zvejnieks žēlosies, cik grūti viņam strādāt kara laikā!

Un tiešām, kāds vīrs, salīcis uz vezuma, kas bija pilns ar

tīkliem, sāka zūdīties:Ūdenī tik daudz to nolādēto zemūdeņu, ka nevari droši kutināt pie saviem tīkliem!

Tas atstāja uz mani lielu iespaidu, un es to Milardam pateicu.

Man prieks, ka vismazkāds novērtē manu darbu, viņš atbildēja.

Gājām pa rosīgo ostu, līdz beigās parādījās doki un tad akmeņainais krasts, kas veda uz zemesragu, līci un smilšaino piekrasti. Mēs, zēni, nometām apģērbu (visi, izņemot Horā-ciju, kas tikai noāva kurpes un noņēma kaklasaiti), bet meitenes pazuda, lai uzvilktu vienkāršus, veclaicīgus skolnieču peldkostīmus. Pēc tam sākām plunčāties. Bronvīne brīdi sacentās ar Emmu, bet pārējie draiskojās. Kad spēki bija izsīkuši, izkāpām smilšainajā krastā pasnaust. Tiklīdz saule šķita par karstu, metāmies atpakaļ ūdenī, bet, kad vēsā jūra uzdzina drebuļus, atkal rāpāmies laukā, un tā ne reizi vien. Tikmēr mūsu ēnas smiltīs stiepās garumā.

Sākām tērzēt. Bērniem bija sakrājies simtiem jautājumu, kurus man uzdot, un, kad tuvumā nebija mis Peregrīnes, varēju atklāti atbildēt. Kāda ir mana pasaule? Ko cilvēki ēd, dzer, kā ģērbjas? Kad zinātne uzvarēs nāvi un slimības? Viņi dzīvoja pārticībā, taču alka pēc jaunām sejām un ziņām. Kā varēdams, stāstīju, mēģinādams atrast smadzeņu atvilktnēs divdesmitā gadsimta vēstures dārgumus no misis Džonstones stundām. Cilvēks uz Mēness! Berlīnes mūris! Vjetnama! Taču bērniem bija grūti to visu aptvert.

Visvairāk viņus pārsteidza mana laikmeta tehnoloģijas un dzīves līmenis kaut vai tas, ka mūsu mājās ir gaisa kondicionētāji. Bērni bija dzirdējuši par televizoriem, bet redzējuši gan ne, un bija tiešām satriekti, dzirdot, ka mūsu ģimenē gandrīz vai katrā istabā ir runājošās bildes. Gaisa ceļojumi mums ir tikpat parasti un pieejami kā viņiem brauciens ar vilcienu. Mūsu karaspēks vada kaujas iekārtas no attāluma. Mobilos telefonus ar datora funkcijām nēsājam kabatā, un, lai gan manējais te nedarbojās (tāpat kā visa elektronika), tomēr izvilku to no kabatas tāpēc vien, lai parādītu spīdīgo, spožo korpusu. Saule jau laidās uz rietu, kad beidzot devāmies atpakaļ. Emma pielipa kā dadzis un iedama ar delnas virspusi mani glāstīja. Kad gājām garām ābelei pilsētas nomalē, viņa apstājās, lai norautu ābolu, taču pat uz pirkstgaliem nespēja aizsniegt zemāko zaru, tāpēc es kā jebkurš džentlmenis viņai palīdzēju saņēmu aiz vidukļa un, cenzdamies nestenēt, pacēlu (viņas mitrie mati spīdēja saulē, rokas bija ieplestas). Kad nolaidu Emmu zemē, viņa uzspieda man uz vaiga skūpstu un pasniedza ābolu.

Lūdzu, viņa sacīja, esi nopelnījis.

Ābolu vai skūpstu?

Emma iesmējās un metās nopakaļ pārējiem. Nezināju, kā saukt mūsu attiecības, tomēr man tās patika. Jutos kā pēdējais muļķis: nesamaitāts un vientiesīgs. Iemetis ābolu kabatā, skrēju viņai pa pēdām.

Kad tikām līdz purvam un teicu, ka man laiks uz mājām, Emma sabozās.

Ceru, ka vismaz drīkstu tevi pavadīt, viņa sacīja.

Pamājuši atvadījāmies no pārējiem un laidāmies pāri purvam uz akmeņu krāvumu. Centos iegaumēt katru Emmas soli.

Kad bijām tikuši galā, teicu:

Ienāc manā pasaulē kaut uz brītiņu!

Nedrīkstu. Jāiet atpakaļ, citādi Putns turēs mūs aizdomās.

Par ko?

Emma kautrīgi pasmaidīja.

Par… kaut ko.

Ko tad?

Viņa modri kaut ko meklē, Emma izplūda smieklos.

Mainīju taktiku.

Bet varbūt labāk apciemosi mani rit?

Apciemošu? Tur?

Kāpēc gan ne? Mis Peregrines tur nebūs, un viņa nevarēs mūs novērot. Tu varētu pat iepazīties ar manu tēti. Protams, viņam nav jāzina, kas tu esi. Varbūt tad viņš tā nesekos, kur eju un ar ko augām dienām nodarbojos. Satiekos ar foršu meiteni? Tas taču ir viņa dedzīgākais sapnis.

Gaidīju, ka Emma pasmaidīs par foršo meiteni, taču nē, viņa palika nopietna.

Putns atļauj jūsu pusē aizkavēties pāris minūšu, ne vairāk vai zini, lai neaizvērtos cilpa.

Tad pasaki viņai, ka tieši tāpēc iesi!

Emma nopūtās.

Es labprāt. Norunāts. Tomēr gudri tas nav.

Viņa tur tevi īsā saitē.

Tu pats nezini, ko runā, Emma sadrūma. Paldies, ka salīdzināji mani ar suni! Lieliski!

Nobrīnījos, cik ātri viņa pārslēdzās no flirta uz kaujinie-ciskumu.

Es jau burtiski tā nedomāju.

Ne jau tāpēc, ka es negribētu, Emma turpināja. Gluži vienkārši nevaru.

Labi, tad darīsim tā. Aizmirsti, ka ielūdzu tevi uz visu dienu. Nāc tikai uz minūti, bet tūlīt.

Uz vienu minūti? Ko gan var tik īsā mirklī pagūt?

Es pasmaidīju.

Tu būsi pārsteigta.

Pasaki man! Emma mani pagrūda.

Tu nofotografēsies.

Emmas smaids izgaisa.

Šobrīd neesmu tam sagatavojusies, viņa šaubīdamās atbildēja.

Nē, tu esi satriecoša. Goda vārds.

Tikai vienu minūti? Apsoli?

Ievedu Emmu akmens krāvumā. Kad iznācām laukā, pasaule atkal bija miglaina un auksta, lai gan, par laimi, vismaz nelija. Paņēmu savu mobilo un laimīgs secināju, ka man taisnība. Šaipus cilpas elektronika darbojās.

Bet kur tad tavs fotoaparāts? Emma notrīsējusi pajautāja. Mums taču nav laika!

Pacēlis mobilo, noknipsēju. Emma tikai pašūpoja galvu, it kā manā ekscentriskajā pasaulē nekas vairs nespētu viņu pārsteigt. Pēc tam viņa metās projām, un es skrēju nopakaļ gar stūri. Abi smējāmies, un Emma te pazuda, te parādījās, skatīdamās uz mobilo. Necik ilgi, un biju uzņēmis tik daudz kadru, ka telefonam gandrīz beidzās atmiņa.

Pieskrējusi pie ieejas spraugas, Emma sūtīja man gaisa skūpstu.

Līdz rītdienai, nākotnes zēn!

Atvadīdamies pamāju ar roku, un viņa pazuda akmens tunelī.

* * *

Diebu uz pilsētu pārsalis, izmircis, tomēr smaidīdams kā muļķis. Līdz Priesteru alai bija vēl vairākas mājas, kad ģeneratoru dūkoņu pārspēja dīvaina skaņa: kāds sauca mani vārdā. Gāju uz balss pusi un beigās ieraudzīju uz ielas tēvu piemirkušā džemperi. Viņa elpa cēlās gaisā kā izpūtēja dūmi dzestrā rītā.

Džeikob! Es tevi meklēju!

Tu teici, lai es atgriežos līdz pusdienām, un klāt esmu!

Aizmirsti par pusdienām! Ejam!

Tētis nekad neizlaida maltīti. Tātad kaut kas tiešām bija noticis.

Kas gadījies?

Pa ceļam izstāstīšu, tētis sacīja, vezdams mani uz Priesteru alas pusi.

Ieskatījies manī vērīgāk, viņš iesaucās:

Bet tu taču esi izmircis līdz pēdējai vīlītei! Apžēliņ, vai tad pazaudēji ari otru žaketi?

Es… ai…

Un kāpēc tev sarkana seja? Varētu nodomāt, ka esi apdedzis saulē.

Nolādēts! Visu dienu pludmalē ar atsegtu ģīmi!

Skriedams sakarsu, meloju, lai gan uz rokām man metās zosāda. Kas īsti noticis? Kāds nomiris, vai?

Nē, ne jau tas, viņš atbildēja. Lai gan varētu tā teikt. Dažas aitas.

Bet kāds tam sakars ar mums?

Klīst baumas, ka tas ir pusaudžu nedarbs. Uzvedušies kā barbari.

Kas to teica? Aitu policija?

Fermeri, tēvs turpināja. Iztaujājuši visus, kas jaunāki par divdesmit gadiem. Dabiski, ka interesējās arī, kur tu biji visu dienu.

Man sarāvās kuņģis. Nebiju izgudrojis ticamu pasaciņu un, tuvojoties Priesteru alai, drudžaini domāju, ko teikt.

Pie Priesteru alas ap saniknotiem aitkopjiem drūzmējās cilvēku bariņš. Viens lopkopis bija atnācis dubļainā darba tērpā un stāvēja, draudīgi atbalstījies pret mēslu dakšām. Otrs bija sagrābis aiz apkakles Tārpu, kas bija ģērbies neona krāsas treniņbiksēs un krekliņā ar uzrakstuI LOVE ITWHEN THEY CALL ME BIG POPPA*. Tārps pinkšķēja, puņķiem tricot uz augšlūpas.

Kad tuvojāmies, uz mums norādīja trešais fermeris, tievs kā skals, adītā cepurē.

Redz, kur jau nāk! viņš iesaucās. No kurienes, dēls?

Tētis papliķēja man pa muguru.

Pasaki! viņš pašapzinīgi mudināja.

Mēģināju runāt tā, it kā man nebūtu nekā slēpjama:

Pētīju salas pretējo malu. Lielo māju.

Vīrs ar adīto cepuri samulsa.

Kas tā par lielo māju?

Vecais grausts mežā, paskaidroja vīrs ar dakšām. Tikai pēdējais plānprātiņš spers tur savu kāju. Vieta ir apburta, īsts nāves slazds.

Vīrs ar adīto cepuri pašķielēja uz mani.

Lielajā mājā kopā ar…?

Ar nevienu, es atbildēju, un tēvs izbrīnījies manī paskatījās. *

Nemuldi! Neticu, ka gāji uz turieni viens, teica fermeris, kas turēja Tārpu.

Es aitas nenositu! Tārps iekliedzās.

Aizveries! fermeris viņam uzbrēca.

Džeik? tētis ierunājās. Bet tavi draugi?

* Big Poppa populāra repa dziesma pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu vidū.

Ai, tēt, muļķības.

Virs ar adīto cepuri pagriezās un nospļāvās.

Tu, sīkais meli! Man vajadzētu tevi nopērt ar siksnu Dieva un visu acu priekšā.

Lieciet viņu mierā, tētis tēloja bargu senci.

Virs ar adīto cepuri nolamājies spēra soli uz viņa pusi, un starp abiem sākās asa vārdu apmaiņa. Taču kautiņu novērsa pazīstama balss.

Pagaidi, Denis, tūlīt visu noskaidrosim. No bara iznāca Mārtiņš un iespiedās starp abiem strīdniekiem kā ķīlis. Pasakiet, ko zēns jums īsti teica, viņš vērsās pie mana tēva.

Tētis uzmeta man niknu skatienu.

Viņš teica, ka tajā pusē tiekas ar draugiem.

Kādiem draugiem? virs ar dakšām uzstājīgi prasīja.

Sapratu, ka jārīkojas radikāli, citādi man vakars uz ezera.

Par bērniem stāstīt nedrīkstēju, un neviens jau tāpat neticētu, tāpēc apzināti izgāju uz risku.

Ne ar vienu es nesatikos. Nolaidu skatienu, izlikdamies, ka man ir kauns. Es to visu izdomāju.

Ko viņš teica?

Viņš teica, ka draugus izdomāja, tētis atkārtoja bažīgā balsī.

Fermeri apjukuši saskatījās.

Redzat? Tārps iesaucās, un viņa sejā pazibēja cerība. Viņš taču ir galīgi traks. Noteikti vainīgs!

Es aitām pat nepieskāros, taisnojos, bet neviens manī neklausījās.

Amerikānis tas nebija, teica fermeris, kas turēja Tārpu un tagad parāva viņu aiz krekla. Bet šim gan ir pieredze. Pirms dažiem gadiem pats redzēju, kā viņš ar spērienu nogrūda no klints jēru. Neticētu, ja nebūtu redzējis savām acīm. Paprasīju, kāpēc viņš tā darīja. Esot gribējis pārbaudīt, vai aita prot lidot. Viņš pats ir tas slimais.

Cilvēki sačukstējās, pauzdami riebumu. Tārps diez cik labi nejutās un vairs neliedzās.

Bet kur ir viņa drauģelis no zivju bodes? pajautāja vīrs ar dakšām. Ja šis vainīgs, tad, varu saderēt, arī tas būs pielicis savu roku.

Kāds ieminējās, ka Dailens redzēts ostā, un daži brīvprātīgie devās pēc viņa.

Bet varbūt vilks vai… vilku suns? tētis minēja. Manu tēvu saplosīja suņi.

Kērnholmā ir tikai aitu suņi, atbildēja vīrs ar adīto cepuri. Un tiem nav tāds raksturs, lai plēstu aitas.

Domās lūdzos, lai tēvs klusē, kamēr neviens mūs neaiztiek, bet viņš bija iededzies kā Šerloks Holmss.

Bet par cik aitām ir runa? viņš painteresējās.

Par piecām, atbildēja ceturtais fermeris, drukns vīrs ar īgnu seju, kas līdz šim bija klusējis. Visas manējās. Nogalinātas aplokā. Nabadzītes pat nevarēja aizbēgt.

Piecas aitas. Kā jums šķiet, cik daudz tām ir asiņu?

Es nebrīnītos, ja sanāktu krietna pusvanna, vīrs ar dakšām atsaucās.

Varbūt vainīgais, lai kas tas bija, paslēpās asinīs?

Fermeri saskatījās. Pēc tam pievērsās man un tad Tārpam.

Beigās visi raustīja plecus un kasīja pakaušus.

Varbūt vainīgas lapsas, vīrs ar adīto cepuri ieminējās.

Tad tur bijis vesels bars, vīrs ar dakšām šaubīdamies noteica. Ja uz salas vispār ir tik daudz lapsu.

Es palieku pie sava, ka griezieni ir pārāk precīzi, sacīja vīrs, kas turēja Tārpu. Noteikti ar nazi.

Es vienkārši nespēju tam noticēt! tētis izsaucās.

Tad iesim un apskatīsim, vīrs ar adīto cepuri ierosināja.

Bars sāka izklīst, bet mēs, neliela grupa, sekojām fermeriem uz nozieguma vietu. Vilkāmies pāri kalnam, pēc tam pa lauku uz brūno kūtiņu, aiz kuras pletās taisnstūrveida aploks. Piesardzīgi pienākuši klāt, lūrējām pa žoga spraugām.

Vardarbības pēdas atgādināja animācijas filmu vai traka impresionista darbu, kurā triepta tikai sarkanā krāsa. Samīdītā zāle bija vienās asinis, tāpat ari laikazoba sagrauztie mieti un baltie, sastingušie aitu ķermeņi, kas, raustoties agonijā, bija nokrituši, kur pagadās. Viena aita bija mēģinājusi pārlēkt pār aploku, bet pakaļkājas bija iestrēgušas starp mietiem. Tagad tā karājās, neparasti sagriezusies, pāršķelta no rīkles līdz staklei, it kā tai būtu atrauts vaļā rāvējslēdzējs.

Man bija jānovēršas. Citi murminādami šūpoja galvu, kāds klusi iesvilpās. Tārps sāka rīstīties un raudāt, un tas tika uztverts kā vārdos neizteikta vainas atzīšana noziedznieks nespēj noskatīties savos upuros. Viņu aizveda, lai ieslēgtu Mārtiņa muzejā bijušajā sakristejā, kas salā kalpoja kā pagaidu apcietinājuma kamera, un vēlāk nodotu cietzemes policijas rokās.

Atstājuši saimnieku vienu ar viņa nelaimi, pagriezāmies atpakaļ uz pilsētu un zaļganpelēkajā miglā smagi soļojām pār mitrajiem kalniem. Zināju, ka viesnīcas numurā tētis ņems mani priekšā, tāpēc, kā varēdams, centos viņu pirms uzbrukuma atbruņot.

Es tev meloju, tēt, piedod.

Jā? viņš ironiski atsaucās, mainīdams mitro džemperi pret sausu. Lielmeistars! Par kuriem meliem tu runā? Es vairs nespēju izsekot.

Par satikšanos ar draugiem. Salā jau manu vienaudžu tikpat kā nav. Izgudroju, jo negribēju, lai uztraucies, ka dienām klīstu apkārt viens.

Es uztraucos gan, lai gan tavs ārsts teica, ka nav vērts.

Es zinu, ka tu uztraucies.

Tātad draugus izdomāji? Vai doktors Golans par viņiem zina?

Noraidoši purināju galvu.

Arī tiem večiem es sameloju. Lai liek man mieru.

Tētis sakrustoja rokas, nezinādams, kam ticēt un kam ne.

Tiešām?

Labāk lai mani tur par pasistu nekā par aitu slepkavu, vai ne?

Apsēdos pie galda. Tētis bridi lūkojās mani, un es netiku gudrs, vai viņš man tic. Aizgājis pie izlietnes, viņš apslacīja seju ar ūdeni. Dvieli noslaucījies un tad atgriezies pie galda, tētis laikam bija izšķiries, ka daudz vieglāk tomēr ir ticēt.

Kā tev šķiet, vai tomēr nederētu vēlreiz piezvanīt doktoram Golanam? Un labi izrunāties?

-Ja gribi, zvani, bet ar mani viss ir kārtībā.

Tāpēc jau negribēju, lai saejies ar tiem repa zēniem, -tētis turpināja, jo vajadzēja sarunu noslēgt, kā pieklājas, tēvišķā noskaņā.

Tev par viņiem bija taisnība, tēt, es atbildēju, lai gan sirdi neticēju, ka Tārps un Dailens uz kaut ko tādu spējīgi. Brūķē muti, un viss.

Tētis apsēdās iepretim man. Viņš izskatījās noguris.

Tomēr es gribētu zināt, kā tu tādos laikapstākļos iemanījies apdegt saulē.

Nūja. Tētis taču nav akls.

Laikam esmu baigi jutīgais, es atbildēju.

Nestāsti man pasakas, viņš strupi izmeta.

Tomēr beigās tētis mani atlaida, un es devos uz vannasistabu, kur, stāvēdams zem dušas, domāju par Emmu. Pēc tam tīrīju zobus, domādams par Emmu, un noskaloju seju, atkal domādams par Emmu. Aizgājis uz guļamistabu, izņēmu no kabatas viņas doto ābolu un noliku uz naktsgaldiņa, un tad, lai pārliecinātos, ka Emma tiešām eksistē, paņēmu mobilo un skatījos pēc kārtas šodien uzņemtos kadrus. Skatījos arī, kad tētis blakusistabā devās gulēt, un ari tad, kad ģeneratori beidza darboties un man nodzisa lampa. Un, kad vairs nemaz nebija gaismas, tikai Emmas seja mazajā telefona ekrānā, gulēju tumsā, nenolaizdams no viņas skatienu.