Miss Peregrīnes nams brīnumbērniem

Pirmā nodaļa

PēdējāPirms pēcpusdienā būvēju no pamperu kārbāmEmpire State Building modeli (mērogs 1:10 000). Manuprāt, bija padevies tīri skaists: pamats apmēram pusotru metru plats; virs parfimērijas stenda, uzlikts uzJumbo kārbām, no lukturiem veidots skatu laukums, bet simboliskajā smailē pedantiski saliktiTrialsize flakoni. Gandrīz vai pati pilnība, trūka tikai vienas būtiskas detaļas.

-Jūs esat izmantojisNeverleak pamperus, aizrādīja Šellija, apskatīdama manu meistardarbu ar skeptiski sarauktu pieri. Bet mēs tirgosimStay-Tite.

Šellija bija veikala vadītāja. Viņas salīkušie pleci un skābā sejas izteiksme piederēja pie formas tērpa, tāpat kā zilie polokrekli, kuri mums visiem bija jānēsā.

Manuprāt, jūs teicātNeverleak, es sacīju, un tā tiešām arī bija.

Stay-Tite, Šellija palika pie sava, ar nožēlu purinādama galvu, it kā mans tornis būtu sakropļots sacīkšu zirgs un viņa turētu rokās revolveri ar perlamutra rokturi. Iestājās neveikls klusums; Šellija, šūpodama galvu, ar skatienu nomērīja mani, tad torni, pēc tam atkal mani. Truli lūkojos pretī, nespēdams saprast, ko viņa tik pasīvi agresīvi vēlas paust.

Ak vai! beigās nozūdījos. Vai gribat teikt, ka man tas jāpārbūvē?

Pats vainīgs, nevajadzēja liktNeverleak, Šellija atbildēja.

Labi, lai notiek!

Piegrūdu melnās krosenes pie maketa pamatnes. Lieliskā būve pajuka uz visām pusēm: pamperi izbira uz grīdas, bet kārbas atsitās pret pārsteigto pircēju kājām, aizslīdot līdz automātiskajām durvīm, kas atvērās un ielaida telpā augusta karstā vēja brāzmas.

Šellijas seja pietvīka kā nobriedis granātābols. Viņai vajadzētu uz karstām pēdām atlaist mani no darba, taču es pat necerēju uz tādu laimi. NoSmart Aid biju mēģinājis tikt vaļā visu vasaru, bet izrādījās, ka tas ir gandrīz vai neiespējami. Vairākas reizes kavēju darbu, pat nevīžodams taisnoties, kļūdījos, izdodot pircējiem naudu, tīšām liku preces nepareizos plauktos, sagrūzdams vienviet losjonus, caurejas līdzekļus, kontracepcijas tabletes un bērnu šampūnus. Reti kad esmu bijis tik centīgs, tomēr, lai kādu nejēgu es tēloju, Šellija spītīgi ierakstīja mani algu sarakstā.

Man tikpat kā nebiju izredžu atbrīvoties noSmart Aid. Jebkurš cits darbinieks tiktu atlaists par daudz mazākiem grēkiem. Tā man bija pirmā dzīves mācība. Englvudā, miegainajā pludmaļu pilsētiņā, kur es dzīvoju, bija trīsSmart Aid nodaļas, Sarasotas grāfistē divdesmit septiņas, bet Floridā simt piecpadsmit: izplatījušās štatā kā neārstējami izsitumi. Mani nepadzina tāpēc, ka tas viss piederēja maniem tēvočiem. Pats es nevarēju aiziet, joSmart Aid bija mana pirmā darbavieta un tā mūsu ģimenē ir svēta tradīcija. Ar savu anarhistisko kampaņu iesaistījos bezcerīgā karā ar Šelliju, izpelnīdamies nepārejošas darbabiedru dusmas, kas, atklāti sakot, tāpat neietu secen: galvenais jau nebija, cik stendu es apgāzīšu vai cik klientu apkrāpšu ar sīknaudu, bet tas, ka

vienudien es mantošu brangu daļu uzņēmuma, bet viņi ne.

* * *

Izbridusi cauri pamperiem, Šellija iebakstīja man krūtis ar pirkstu, jau gribēdama kaut ko teikt, taču viņu pārtrauca skaļruņu sistēma:

Džeikob, jums zvans otrajā līnijā. Džeikob, otrā līnija.

Atkāpos, atstādams Šelliju ar granātābola krāsas seju torņa

drupās, viņas niknā skatiena pavadīts.

* * *

Darbinieku atpūtas istaba bija drēgna, bez logiem, un tur mani sagaidīja aptiekas asistente Linda, kas gāzētā ūdens automāta dzīvīgajā gaismā knibinājās ap mīkstu sviestmaizi bez garozas. Ieraudzījusi mani, viņa pamāja uz sienai pieskrūvētu tālruni.

-Jums otrā līnija. Nezinu, kas zvana, bet izklausāsaptaurēts.

Paņēmu šūpojošos klausuli.

Jakub? Vai tu?

-Jā, vectētiņ Portmen!

Paldies Dievam, Jakub. Man vajag atslēgu. Kur tā nobāzta?

Vectēvs šķita apjucis un aizelsies.

Kāda atslēga?

Nespēlē ar mani paslēpes! viņš šņāca. Tu labi zini, kas par atslēgu.

Varbūt aizmirsi, kur noliki.

Tavs tēvs būs tevi pierunājis, vectēvs turpināja. Pasaki, neko vairāk man nevajag. Viņam tas nav jāzina.

Neviens mani nav pierunājis, pūlējos mainīt sarunas tematu. Vai šorīt iedzēri tabletes?

Viņi atnākuši pēc manis, saproti? Nezinu, kā atrada pēc tik daudziem gadiem, bet tas ir noticis. Kā lai stājos pretī? Ar to nolāpīto galda nazi, vai?

Vectēvs tā bija runājis ne reizi vien. Viņš kļuva arvien vecāks, un, atklāti sakot, to varēja just. No sākuma atmiņas zudums bija tikko manāms, piemēram, viņš aizmirsa nopirkt ēdamo vai nosauca manu māti tantes vārdā. Taču vasarā vectēvam uzbrūkošā plānprātība uzņēma nežēlīgus apgriezienus. Fantastiskie stāsti, kurus viņš izgudroja par dzīvi kara laikā, -briesmoņi, burvju sala kļuva pārāk cietsirdīgi reāli. Sevišķi satraukts vectēvs bija pēdējās nedēļās, un vecāki, baidīdamies, ka viņš var kaut ko sev nodarīt, nopietni domāja par pansionātu.

Kaut kāda iemesla dēļ vectēva apokaliptiskie zvani pienāca tikai man.

Kā vienmēr, centos viņu mierināt.

Tev nekas nedraud. Viss kārtībā. Paņemšu videofilmu, un abi to noskatīsimies. Ko teiksi?

Nē! Paliec, kur esi! Te ir pārāk bīstami!

Vectētiņ, briesmekļi pēc tevis nenāks. Vai aizmirsi, ka pats viņus karā nogalināji? Pagriezu seju pret sienu, lai Linda nedzird dīvainās sarunas nobeigumu: viņa jau meta ziņkārīgus skatienus uz manu pusi, lai gan izlikās lasām modes žurnālu.

Ne jau visus, vectēvs strīdējās pretī. Kur nu! Protams, daudzus nositu, bet vēl vairāk palika dzīvi.

Dzirdēju, ka viņš skraida pa māju, raustīdams atvilktnes un mētādams priekšmetus. Laikam jau galīgi sagājis sviestā.

Turies pa gabalu, vai dzirdi? Ar mani viss būs kārtībā. Izgriezīšu viņiem mēli un izduršu acis, pats redzēsi! Vienīgi jāatrod tā nolādētā ATSLĒGA!

Vectēvs meklēja atslēgu, lai atvērtu garāžā lādi, kurā viņam bija vesels šaujamieroču un nažu arsenāls ar to pietiktu nelielas zemessardzes vienības apbruņošanai. Ieročus vectēvs bija krājis pusi dzīves, braukādams uz šaujamieroču izstādēm citos štatos, dodamies garos medību ceļojumos un saulainās svētdienās vilkdams mūsu kūtro ģimeni uz šautuvēm, lai iemācītu mums šaut. Viņš tā mīlēja ieročus, ka dažreiz pat lika tos pa nakti gultā. Manam tēvam bija vecs fotoattēls, kas to pierāda: vectētiņš Portmens iesnaudies ar pistoli rokā.

Kad pajautāju tētim, kāpēc vectētiņš ir uzburts uz ieročiem, saņēmu atbildi, ka dažkārt tā gadās tiem, kas karojuši vai pārdzīvojuši traģiskus brīžus. Acīmredzot pēc drausmajiem notikumiem vectēvs nekur nejutās droši, pat savās mājās ne. Likteņa ironija: maldu un neprātīgu baiļu brīžos viņš trīcēja pat mājās ar ieroču arsenālu. Tāpēc tētis nočiepa viņam atslēgu.

Melīgi atkārtoju, ka neko nezinu. Klausulē dzirdēju lādēša-nos un trokšņus vectētiņš meklēja atslēgu.

Sasodīts! viņš beigās teica. Lai jau tavs tēvs ņem to atslēgu, ja viņam tik ļoti vajag! Varēs savākt arī manu līķi!

Iespējami pieklājīgi beidzis sarunu, piezvanīju tētim.

Vectētiņš plēš sev matus, es pavēstīju.

Vai tabletes šodien ir iedzēris?

To viņš man neteica. Izklausījās, ka ne.

Tētis nopūtās.

Varbūt aizbrauksi paskatīties, vai tiešām nav kas atgadījies? Es šobrīd nevaru izrauties.

Tētis piestrādāja par brīvprātīgo putnu glābēju, palīdzēdams rehabilitēt automašīnu notriektos sniegbaltos gārņus un pelikā-nus, kas norijuši zvejas āķus. Amatieris ornitologs, kas sapņo uzrakstīt grāmatu par dabu, par to liecināja kaudze nepublicētu manuskriptu. Kaut ko tādu var uzskatīt par darbu tikai tad, ja esi precējies ar sievieti, kuras ģimenei pieder simt piecpadsmit aptiekas.

Protams, man pašam jau arī nebija īsta darba: kad gribēju, varēju slaistīties. Apsolīju aizbraukt.

Paldies, Džeik! Apsolu tuvākajā laikā sakārtot visu vectētiņa mantību, norunāts?

Visu vectētiņa mantību.

Tu taisies nodot viņu pansionātā, es čukstēju. Nogrūst problēmas uz svešu cilvēku pleciem.

Mēs ar mammu vēl neesam līdz galam nolēmuši.

Gan jau esat.

Džeikob…

Es varētu ar viņu tikt galā, tēt. Nopietni.

Pagaidām varbūt. Bet viņam kļūs arvien sliktāk.

Labi. Tūlīt aizbraukšu.

Beidzis sarunu ar tēti, piezvanīju draugam Rikijam un palūdzu, lai aizved mani pie vectēva. Pēc desmit minūtēm stāvvietā nepārprotami dzirdēju antīkāCrown Victoria aizsmakušo tau-rēšanu. Iedams projām, pateicu Šellijai slikto vēsti, proti, ka viņasStay-Tite tornim būs jāpagaida līdz rītdienai.

Ārkārtas gadījums ģimenē, es piebildu.

Skaidrs. Viņa pamāja ar galvu.

Izgājis ārā sutīgajā vakarā, atradu Rikiju ar smēķi mutē uz daudz cietušā automobiļa pārsega. Redzot drauga zābakus ar apkaltušiem dubļiem, caur lūpām laistos dūmus un saulrieta apspīdētos zaļos matus, iedomājos panku nevīžīgo Džeimsu Dinu. Mans draugs bija dīvains subkultūru krustojums, kāds iespējams tikai Dienvidfloridā.

Ieraudzījis mani, Rikijs nolēca no mašīnas.

Neesi vēl atlaists? viņš sauca pāri stāvvietai.

Kušššš, es šņācu, skriedams uz viņa pusi. Par maniem plāniem te neviens nezina.

Rikijs uzmundrinoši ieknieba man plecā, gandrīz vai traumēdams muskuli.

Neuztraucies, Specizglītība. Rīt atkal jauna diena.

Par Specizglītību Rikijs mani saukāja tāpēc, ka skolā man bija vairākas apdāvināto bērnu stundas, faktiski iekļautas īpašajā izglītības programmā, nomenklatūras viltība, kas Rikiju gaužām uzjautrināja. Mūsu draudzība sastāvēja pa daļai no kašķēšanās, pa daļai no sadarbības. Sadarbībā ietilpa neoficiāla smadzeņu un muskuļu darbības apmaiņa: es palīdzēju Rikijam, lai viņš neizgāžas angļu valodā, bet viņš glāba mani no agresīviem kaušļiem skolas gaiteņos. Manos vecākos Rikijs viesa dziļu neomulību, bet tas bija tikai ieguvums. Laikam jau viņš bija mans labākais draugs, godīgi sakot vienīgais.

Rikijs atspēra vaļā mašīnas durvis (citādi tās atvērt nevarēja), un es iekāpu. Viņa automobilis labi iederētos muzejā kā tautas mākslas eksponāts. Mašīnu Rikijs bija nopircis pilsētas izgāztuvē par riekšavu sīknaudas vismaz viņš pats tā apgalvoja -, un tā bija tik dižciltīga, ka smaku nespēja nomākt pat gaisa atsvaidzinātājs ar meža smaržu, kas karājās pie spogulīša. Sēdekļi bija salāpīti ar līmlenti, lai kāda atspere neieduras dibenā. Tomēr visiespaidīgākie bija mašīnas bleķi -sarūsējusi mēness ainava ar caurumiem un iedobumiem: lai iegūtu papildu naudu degvielai, draugs ļāva iereibušiem uzdzīvotājiem belzt pa mašīnu ar golfa nūjām, par katru sitienu iekasēdams vienu dolāru. Vienīgais noteikums (tas gan nebija obligāts): nedrīkstēja mērķēt uz stikliem.

Dzinējs pamodās, pazuzdams zilu dūmu mākonī. Izbraukuši no stāvvietas, rullējām garām veikalu rindai uz vectētiņa Portmena māju, un es jau sāku uztraukties, kas mūs tur sagaidīs. Ļaunākajā gadījumā vectēvs būs izskrējis kails uz ielas, ar medību bisi rokās, varbūt trakos pagalmā vai arī atgūlies gaidīs ar trulu priekšmetu rokās. Iespējams viss minētais, un visvairāk mani uztrauca, ka tas būs Rikija pirmais iespaids par cilvēku, par kuru es runāju ar godbijību.

Kad iebraucām vectēva kvartālā (mežonīgā strupceļu labirintā, kuru sauca par Riņķa ciematu), debesis bija svaiga nobrāzuma krāsā. Apstājāmies pie sardzes vārtiem, lai dotu par sevi ziņu, bet večuks būdiņā krāca, un vārti stāvēja atvērti (ne jau pirmo reizi), tāpēc iebraucām, un lieta darīta. Mans mobilais nopīkstēja, saņemot īsziņu no tēta ar jautājumu, kā man iet, un īsajā mirklī, kamēr atbildēju, Rikijs iemanījās galīgi, neglābjami apmaldīties. Kad pateicu, ka man nav ne jausmas, kur atrodamies, viņš nosodījās un, riepām čīkstot, strauji izmeta vairākus līkumus, slaidi spļaudams pa logu sazelētu tabaku, bet es pētīju apkaimi, meklēdams pazīstamas zīmes. Viss šķita svešs, lai gan bērnībā pie vectēva biju bieži ciemojies. Visas mājas izskatījās vienādas kantainas kastītes ar nelielām atšķirībām, septiņdesmitajos gados noklātas ar alumīniju vai tumšiem dēļiem, ar ģipša kolonnām priekšā, kas radīja ilūziju par godkārību. No ceļa zīmēm arī nebija nekāda labuma: puse no tām bija baltas vai izdegušas saulē. Atlika vadīties tikai pēc jocīgajiem, krāsainajiem dārza ģipša ornamentiem, kuru dēļ vectēva mājas apkaime atgādināja brīvdabas muzeju.

Beidzot ieraudzīju pastkastīti; to turēja metāla sulainis, kas, neraugoties uz stalto stāju un augstprātīgo seju, raudāja rūsainas asaras. Uzsaucu Rikijam, lai griež pa kreisi: riepas nokaucās, un es atsitos pret mašīnas durvīm. Laikam trieciens iekustināja man smadzenes, jo pēkšņi sapratu, kur esam.

Pa labi uz flamingo orģiju! Pa kreisi uz jumtu ar kosmopolītisko Santaklausu! Tieši garām čurājošajiem ķerubiem!

Kad pabraucām garām ķerubiem, Rikijs palaida mašīnu bruņurupuča gaitā un šaubīdamies pārlaida skatienu māju rindai. Ne pie viena sliekšņa nedega uguns, aiz loga nemanīja televizora gaismu, stāvvietā nebija neviena auto. Visi kaimiņi bija aizbraukuši uz ziemeļiem glābties no nežēlīgās vasaras tveices -, atstādami aizaugušajos zālienos nogrimušus rūķus, cieši aizvēruši slēģus. Mājas atgādināja nelielas bumbu patvertnes no plastilīna.

Pēdējā pa kreisi. Es pamāju.

Rikijs uzspieda uz gāzes pedāļa, un mēs lēni slīdējām uz priekšu. Pie ceturtās vai piektās mājas pabraucām garām večukam, kas laistīja zālienu. Galva viņam bija kaila kā ola, un viņš, ģērbies peldmētelī un čībās, stāvēja līdz potītēm zālē. Viņa māja bija tikpat tumša un aizslēģota kā pārējās. Pagriezos, lai viņu nopētītu, un večuks laikam skatījās pretī; to gan viņš nevarēja, es satriekts atklāju, jo viņa acis bija baltas kā piens.Dīvaini, es nodomāju.Vectētiņš Portmens ne ar vārdu nav pieminējis, ka viņam kaimiņos dzīvo aklais.

Iela beidzās ar sīku priedīšu rindu, un Rikijs strauji pagrieza uz vectēva pievedceļu. Izslēdzis dzinēju, viņš izkāpa laukā un atspēra vaļā durvis manā pusē. Kurpēm švīkstot pa sauso zāli, gājām uz lieveni.

Nospiedis zvana pogu, gaidīju. Kaut kur ierējās suns: vienīgais troksnis spiedīgajā vakarā. Nesagaidījis atbildi, sāku klauvēt, domādams, ka varbūt zvans nedarbojas. Rikijs kāvās ar odiem, kas jau sāka mūs ielenkt.

Varbūt izgājis laukā, Rikijs pasmaidīja. Vai ari izliekas, ka devies uz randiņu.

Smejies, smejies, es atrūcu. Viņam te daudz labākas izredzes nekā mums ar tevi. Iekārojamu atraitņu ka biezs.

Jokoju tāpēc vien, lai nomierinātos. Klusums jau sāka mani biedēt.

Pacēlu rezerves atslēgu no slēptuves krūmos.

Paliec tepat.

Velns parāvis, kāpēc?

Tāpēc, ka tavs augums ir metrs deviņdesmit seši, mati -zaļi, vectēvs tevi nepazīst un viņam pa ķērienam ir ieroču arsenāls.

Paraustījis plecus, Rikijs iebāza aiz vaiga kārtējo tabakas plāksnīti. Pēc tam viņš izstiepās dārza krēslā, bet es atslēdzu ārdurvis un iegāju iekšā.

Pat pustumsā redzēju postažu it kā māju būtu pārmeklējuši zagļi. Grāmatplaukti un skapīši iztukšoti, to saturs -dažādi nieciņi unReader's Digest lielā drukā izmētāts pa grīdu. DIvānspilveni un krēsli apgriezti otrādi. Ledusskapja un saldētavas durvis atvērtas, produkti sakusuši uz linoleja lipīgās peļķēs.

Man sarāvās sirds. Vectētiņš Portmens tiešām ir zaudējis prātu. Saucu viņu vārdā. Nekādas atbildes.

Gāju no vienas istabas uz nākamo, ieslēgdams gaismas un skatīdamies, kur baiļu pārņemtais večuks varētu slēpties no nezvēriem: aiz mēbelēm, varbūt guļus bēniņos vai aiz darbgalda garāžā. Apskatīju pat ieroču lādi, lai gan tā, protams, bija aizslēgta; rokturis vienās švīkās vectēvs bija mēģinājis atraut vāku. Stiklotajā verandā vējš šūpoja brūnējošas, nelaistītas papardes kā karātavas. Nometies ceļos uz mākslīgās zāles, paskatījos zem pītajiem krēsliem, baidīdamies tur kaut ko atklāt.

No pagalma plūda vārga gaismiņa.

Izskrējis laukā, ieraudzīju zālē nomestu lukturīti, kura gaisma krita uz mežu, kas robežojās ar vectēva pagalmu: gar

Riņķa ciematu jūdzes garumā rindojās sīkas, robainas savvaļas palmas, nošķirot to no nākamā kvartāla Mūžameža. Ja ticēt vietējai leģendai, meži bija pilni ar čūskām, jenotiem un mežacūkām. Iedomājies, ka tur ir vectēvs apmaldījies, kaut ko nesakarīgi runā, ģērbies tikai peldmētelī -, jutos pavisam drūmi. Katru otro nedēļu ziņās dzirdēju par kādu slimu, vecu pilsoni, kas iekritis dīķi tieši rīklē aligatoriem. Kaut ko ļaunāku bija grūti iedomāties.

Pasaucu Rikiju, un mirkli vēlāk viņš parādījās pie mājas stūra. Draugs ievēroja to, ko es biju palaidis garām: garu, neglītu švīku stikla durvis. Viņš klusi nosvilpās:

Velnišķīgs cirtiens! Varbūt mežacūkas darbs. Vai lūsis? Var redzēt nagu pēdas.

Tuvumā atskanēja mežonīgas rejas. Satrūkušies pārmijām satrauktus skatienus.

Varbūt suns? es minēju.

Riešana izraisīja ķēdes reakciju, un nu jau vaukšķēja visās malās.

Iespējams, Rikijs pamāja. Man bagāžniekā ir šaujamais. Pagaidi.

To pateicis, draugs devās pēc ieroča.

Suņi pieklusa, taču sāka sīkt svešāds kukaiņu koris. Man uz sejas izspiedās sviedri. Metās jau tumšs, taču vējiņš bija pierimis un gaiss šķita karstāks nekā dienā.

Pacēlis lukturi, gāju uz koku pusi. Nešaubījos, ka vectēvs ir tur. Bet kur tieši? Es taču neesmu detektīvs, un Rikijs ari ne. Tomēr nezin kas mani vadīja, krūtis kaut kas saknosijās, biezajā gaisā izdzirdēju čukstus, un es sapratu, ka nedrīkstu zaudēt ne mirkli. Iesoļoju krūmājā kā asinssuns, saodis neredzamas pēdas.

Floridas mežos paskriet grūti: ik kvadrātmetrā, ko nav ieņēmuši koki, biezē palmu pīķi līdz ceļgaliem un vīnogulāju stīgu ņudzeklis, tomēr, kā varēdams, mēģināju lauzties uz priekšu, saukdams vectēvu vārdā un spldinādams lukturi uz visām pusēm. Ar acs kaktiņu ievērojis baltu plankumu, metos to pētīt, taču atklāju tikai izbalējušu, pārdurtu futbolbumbu, kuru biju pazaudējis pirms daudziem gadiem.

Gribēju jau atmest visam ar roku un iet atpakaļ pie Rikija, kad tuvumā starp palmām ievēroju šauru, svaigi iemītu taku. Apstājies pārlaidu gaismu visapkārt lapas bija apšļakstītas ar kaut ko tumšu. Man izkalta mute. Sadūšojies sāku iet pa taku uz priekšu. Jo tālāk tiku, jo nelāgāk man sarāvās kuņģis, it kā augums zinātu, kas gaida priekšā, un mani brīdinātu. Taka ar pieplacinātajiem krūmiem kļuva platāka, un es ieraudzīju vectēvu.

Viņš gulēja starp vīteņiem ar seju pret zemi, iepletis kājas, vienu roku saliecis zem sevis, it kā būtu nokritis no liela augstuma. Nešaubījos, ka jau miris. Apakškrekls bija piesūcies ar asinīm, bikses saplēstas, viena kurpe pazaudēta. Labu brīdi skatījos, luktura gaismai trīcot uz vectēva auguma. Beidzot, ievilcis elpu, saucu viņu vārdā, bet viņš nekustējās.

Noslīdzis ceļos, piespiedu plaukstu vectēva mugurai. Asinis vēl bija siltas. Jutu, ka viņš tik tikko manāmi elpo.

Pabāzis zem vectēva ķermeņa rokas, apgriezu viņu ar muguru pret zemi. Viņš vēl bija dzīvs, lai gan uz nāves sliekšņa -acis stiklainas, seja iekritusi un bāla. Ieraudzījis pie vidukļa dziļas brūces, piedzītas ar zemi un dubļiem, kas sajaukti ar asinīm, gandrīz zaudēju samaņu. Mēģināju novilkt sadriskāto kreklu, neskatīdamies uz brūcēm.

Dzirdēju no pagalma Rikija balsi.

ES TE! atsaucos, lai gan laikam pienāktos teikt ko vairāk, piemēram,briesmas vai asinis, taču vārdi nenāca man pār lūpām.

Galvā jaucās viena doma: vectēviem taču jāmirst gultā -mierīgā vietā, kur dūc medicīniskie aparāti, nevis uz izmirkušas, dubļainas zemes, skudrām skrienot pār augumu, trīcošajā rokā turot misiņa vēstuļu nazi.

Vēstuļu nazis. Vienīgais aizsargāšanās ierocis. Izņēmu to no vectēva plaukstas, un viņš bezpalīdzīgi sagrāba tukšu gaisu, tāpēc satvēru viņa roku un nelaidu vaļā. Mani pirksti ar apgrauztajiem nagiem savijās ar viņa bālajiem, zilganu vēnu cauraustajiem pirkstiem.

Man tevi jāizkustina no vietas, teicu, paslidinājis vienu roku zem viņa muguras, bet otru zem kājām.

Mēģināju celt, bet vectēvs ievaidējies sastinga, tāpēc metu mieru. Neparko negribēju sagādāt viņam sāpes. Taču atstāt ari nevarēju, tāpēc neatlika nekas cits kā gaidīt. Maigi notrausu zemi no viņa rokām, sejas un nu jau retajiem sirmajiem matiem. Un tad ievēroju, ka vectēvs kustina lūpas.

Balsi tik tikko varēju sadzirdēt, tā skanēja klusāk par čukstu. Noliecies pieliku ausi pie viņa lūpām. Vectēvs murmināja te skaidrāk, te nesaprotamāk, pārmaiņus angliski un poliski.

Neko nevaru saklausīt, es čukstēju.

Atkārtoju vectēva vārdu, līdz viņa acis beidzot apstājās pie manis, un tad viņš, dziļi ieelpojis, pateica:

Brauc uz salu, Jakub! Te ir bīstami.

Vecā baiļu mānija. Stingri saņēmis vectēvu aiz rokas, centos viņu pārliecināt, ka ar mani viss ir labi un ar viņu tāpat. Todien jau otro reizi vectēvam meloju.

Pajautāju, kas īsti notika, kāds dzīvnieks viņu savainojis, taču vectēvs mani neklausījās.

Brauc projām uz salu! viņš atkārtoja. Tur būsi drošībā. Apsoli man!

Noteikti. Apsolu.

Ko citu es varēju teikt?

Domāju, ka spēšu tevi pasargāt, vectēvs turpināja. Vajadzēja jau sen tev pateikt…

Redzēju, ka viņš dziest.

Ko pateikt? rīdams asaras, prasīju.

Nav laika, vectēvs čukstēja. Pēc tam, pacēlis no zemes galvu, piepūlē trīcēdams, viņš iečukstēja man ausi: Sameklē putnu. Cilpā. Viņpus vecā vīra kapa. 1940. gada trešajā septembri.

Pamāju ar galvu, taču vectēvs redzēja, ka es neko nesaprotu. Saņēmis pēdējos spēkus, viņš piebilda:

Emersons… vēstule. Pastāsti, Jakub, viņiem visu, kas notika.

Pēc tam vectēvs atkrita atpakaļ, izšķiedis pēdējos spēkus un dzisdams. Pateicu, ka viņu mīlu. Un tad man šķita, ka vectēvs izgaist pats sevī, ar skatienu slīdēdams man garām uz debesīm, kurās jau mirdzēja zvaigznes.

Mirkli vēlāk no brikšņiem izlauzās Rikijs. Ieraudzījis manās rokās ļengano augumu, viņš atkāpās soli atpakaļ.

Ak vai… Ak kungs… Akkungs… berzēdams ar plaukstām seju, viņš runāja un tad sāka murmināt, ka jāpārbauda pulss, jāizsauc policija, vai es mežā kaut ko nemanīju.

Mani pārņēma ērmīga sajūta. Izlaidis no rokām vectēvu, piecēlos. Visos nervu galos kņudēja zemapziņa, kaut es pat nezināju, ka man tāda ir. Mežā kaut kas bija, es taču to jutu!

Debesīs mēnesi nemanīju, un krūmos nekas nekustējās, izņemot mūs, taču es nezin kā zināju, kad pacelt lukturīti un uz kuru pusi vērst gaismu, un šaurajā gaismas starā uzreiz ieraudzīju seju, kas šķita atceļojusi pa taisno no bērnības murgiem. Skatījos acīs, kas peldēja tumšā šķīdumā, bet uz kuprainā stāva karājās piķa melna miesa, izvagota ar rievām; mute bija groteski pavērta, atklājot garas, zušiem līdzīgas mēles, kas locījās uz visām pusēm. Uzkliedzu, un radījums saliecies pazuda, sakustinot krūmus un pievēršot Rikija uzmanību. Pacēlis šauteni, viņš izšāva pif-paf, pif-pafl un beigās noprasīja:

Kas tur bija? Velns parāvis, kas tur bija?

Diemžēl draugs neko nebija redzējis, bet es nevarēju parunāt un viņam pateikt; stāvēju sastindzis kā sālsstabs, tumstošajai lukturīša gaismai krītot virs neizteiksmīgā meža. Droši vien pēc tam atslēdzos, jo Rikijs teicaDžeikob, Džeik, paklau, vaiartevivisskārtībā, un tad man pārtrūka filma.