Miss Peregrīnes nams brīnumbērniem

SESTĀ NODALA

Aiz muguras palika pēdējās mājas, un tad mēs, _ ^^^^p^klusi izslīdējuši no ratiem, kājām devāmies pāri I kalnam uz meža pusi. Man pie viena sāna klusēdama, domās iegrimusi, soļoja Emma, ne mirkli neatlaizdama manu roku, bet pie otra Milards, savā nodabā dungodams un spārdīdams akmeņus. Es biju uztraucies un apjucis, bet vienlaikus mani māca ziņkāre. No vienas puses, šķita, ka tūlīt kaut kas notiks, bet, no otras -, gaidīju, ka pamodīšos no drudžaina sapņa vai stresa mirkļa, vai kas nu tas bija, ar nosiekalotu seju uz galdaSmart Aid atpūtas istabā un nodomāšudīvaini gan, bet pēc tam atgriezīšos savā garlaicīgajā dzīves lomā.

Taču es nepamodos. Mēs soļojām uz priekšu meitene, kura spēja plaukstās uzburt uguni, neredzamais zēns un es. Gājām pa mežu, kur takas bija tik platas un tīras kā nacionālajā parkā, līdz parādījās liela pļava ar ziedošām puķēm un glītu dārziņu joslām. Bijām atnākuši.

Skatījos un brīnījos ne jau tāpēc, ka māja būtu šausmīga; tieši otrādi, tā bija skaista. Viss bija savā vietā, neredzēju nevienu saplēstu logu. Tornīši un skursteņi, kas manā atmiņā vīdēja laiski sašļukuši, tagad pārliecinoši slējās debesīs. Lielais mežs, kas grasījās aprīt mūrus, nu turējās pieklājīgā attālumā.

Gāju abiem nopakaļ pa bruģētu celiņu un tad augšā pa svaigi krāsotām lieveņa kāpnēm. Emma laikam vairs neuzskatīja mani par bīstamu recidīvistu, tomēr pirms ieiešanas mājā sasēja man rokas aiz muguras acīmredzot tīrās izrādīšanās dēļ. Medniece, kas atgriežas ar notvertu laupījumu mani. Emma jau grasījās vest mani iekšā, bet Milards mūs apstādināja.

Viņam nocūkotas kurpes, viņš aizrādīja, paliks dubļainas pēdas. Putns kritis ģīboni.

Sagūstltāji pagaidīja, līdz novilku kurpes un zeķes, kas ari bija notašķītas ar dubļiem. Pēc tam Milards ieteica uzlocīt džinsu staras, lai tās nevilktos pa paklāju, un es tā ari izdarīju. Beigās Emma nepacietīgi ierāva mani iekšā pa durvīm.

Gājām uz garajām kāpnēm pa gaiteni, kas pirms dažām stundām bija tā piegrūsts ar salauztām mēbelēm, ka nezināju, kur spert kāju. Tagad viss spīdēja un laistījās. Gar kāpņu margām un no ēdamistabas mani pētīja ziņkārīgas acis. Apmetums, kas atgādināja sniegu, bija izgaisis; tagad tā vietā stāvēja garš koka galds ar krēsliem riņķi. Tā pati māja, kuru biju pārmeklējis, vienīgi ideālā kārtībā. Kur pirmīt rēgojās zaļš pelējums, tagad bija uzlīmētas tapetes un paneļi līksmās krāsās. Vāzēs bija glīti salikti ziedi. Satrūdējušie dēļi, kas bija rēgojušies visās malās, un auduma gabali bija pārtapuši reibinoši skaistās tahtās un klubkrēslos, bet pa augstajiem logiem, kas iepriekš bija tik drūmi, ka šķita miruši, šobrīd ieplūda saules gaisma.

Beigās tikām līdz mazai istabai, no kuras pavērās skats uz pagalmu.

Turi viņu stingri, kamēr aiziešu paziņot direktorei, -Emma piekodināja Milardam, un viņš sagrāba mani aiz elkoņa. Tikko viņa bija aizgājusi, tvēriens atslāba.

Vai nebaidies, ka izēdīšu tev smadzenes vai nodarīšu vēl kaut ko? es pajautāju.

Ne pārāk.

Pagriezies pret logu, brīnīdamies lūkojos laukā. Pagalms bija pilns ar bērniem, un gandrīz visus biju redzējis sadzeltējušajos fotoattēlos. Daži laiskojās koku ēnā, citi mētāja bumbu vai viens otru dzenāja gar puķu dobēm, kurās valdīja krāsu dumpis. Paradīze, par kādu man bija stāstījis vectēvs. Burvju sala un brīnumbērni. Ja es sapņoju, tad negribēju pamosties. Vismaz tuvākajā laikā ne.

Kāds bērns par stipru iespēra bumbai, un tā izlidoja no zāliena un iesprūda krūmā, kas bija izveidots milzīga dzīvnieka veidolā. Tur bija vesela rinda krūmu-dzīvnieku fantastiskas būtnes mājas augstumā, kas sargāja no meža; starp tām spārnots grifs, pakaļkājās saslējies kentaurs un nāra. Meklēdami pazudušo bumbu, divi pusaugu zēni pieskrēja pie kentaura kājām, un viņiem sekoja kāda meitene. Uzreiz atcerējos pie vectēva redzēto fotoattēlu ar meiteni, kas plivinājās gaisā, vienīgi tagad viņa stāvēja uz zemes. Meitene gāja lēnā, gurdā, kārtīgā solī, it kā pārvarēdama neparasti spēcīgu gravitāciju.

Tikusi līdz zēniem, meitene pacēla rokas, un tie apmeta viņai ap vidukli cilpu. Uzmanīgi izslīdējusi laukā no kurpēm, meitene palēcās augšup kā balons. Kaut kas traks! Pēc tam viņa cēlās augšup, līdz aukla stingri nostiepās, un planēja trīs metrus virs zemes, bet abi zēni turēja auklu.

Meitene kaut ko teica, un puikas pamājuši palaida auklu brīvāk. Lēnām pietuvojusies kentaura sāniem un tad krūtīm, viņa pasniedzās zaros pēc bumbas, taču tā bija iekritusi pārāk dziļi krūmā. Meitene pameta skatienu lejup, papurināja galvu, un zēni vilka viņu lejā. Tikusi uz zemes, viņa iekāpa savās smagajās kurpēs un noņēma virvi.

Baudi izrādi? pajautāja Milards.

Klusēdams pamāju ar galvu.

Bumbu varētu izņemt no krūma ari daudz vieglāk, viņš paskaidroja, taču bērni zina, ka te ir skatītāji.

Tikmēr kentauram tuvojās jau cita meitene. Astoņpadsmit deviņpadsmit gadus veca, mežonīga, ar matiem, kas bija savēlušies blīvās šķipsnās un atgādināja putna perēkli. Noliekusies viņa paņēma kentaura garo, lapaino asti, aptina sev ap roku un aizvēra acis it kā koncentrēdamās. Jau pēc mirkļa redzēju, ka kentaurs pakustina roku. Uz zaļo krūmu skatījos cauri stiklam, tāpēc nodomāju, ka uzpūtuši vēja brāzma, bet tad kentaurs palocīja pirkstus, it kā tajos lēnām atgrieztos dzīvība. Pārsteigts skatījos, kā milzīgā roka saliecas elkonī, pieskaras krūtīm, izņem no tām bumbu un pamet atpakaļ līksmojošajiem bērniem. Kad bērni atsāka spēli, mežonīgā meitene atlaida kentaura asti un tas atkal sastinga.

No Milarda elpas logs man blakus nosvīda. Pārsteigts pagriezos pret viņu.

Negribu būt nepieklājīgs, es pajautāju, bet kādu ļaužu jūs esat?

Mēs esam īpatņi, Milarda balsī jautās apjukums. Vai tad tu ne?

Nezinu. Laikam jau ne.

Žēl gan.

Kāpēc tu viņu neturi? mums aiz muguras atskanēja pārmetoša balss, un pagriezies ieraudzīju durvīs Emmu. Nu, labi, lai paliek. Viņa sagrāba auklu. Ejam! Direktore grib tevi redzēt.

* * *

Gājām tālāk, un mūs atkal pavadīja ziņkārīgi skatieni no durvju spraugām un no dīvānu aizmugures, līdz tikām saulainā viesistabā ar smalku persiešu paklāju. Tur krēslā ar augstu atzveltni sēdēja godājama izskata dāma un adīja. Melnā apģērbā, ar nevainojami izveidotu matu mezglu galvvidū, mežģīņu cimdos un blūzē ar stāvkrādziņu, kas bija cieši aizpogāta gandrīz līdz zodam, tikpat izsmalcināti glīta kā pati māja. Es zinātu, kas viņa ir, ari ja neatcerētos fotoattēlu no sašķīdušās lādes. Mis Peregrīne.

Uzveduši mani uz paklāja, Emma nokremšļojās, un mis Peregrīnes adāmadatu vienmērīgie klikšķi pieklusa.

Labdien, pacēlusi skatienu, kundze sveicināja. Jūs noteikti esat Džeikobs.

Emmai aiz brīnumiem palika vaļā mute.

Kā jūs zināt viņa…

Esmu direktore Peregrine, kundze turpināja, ar paceltu pirkstu apklusinājusi Emmu. Bet, ja jums patīk labāk jo neesat mans audzēknis sauciet mani par mis Peregrīni. Priecājos, ka beidzot esam satikušies.

Kundze pastiepa cimdoto roku uz manu pusi un, kad nevarēju to saņemt, ievēroja auklu, kas saistīja manas plaukstu locītavas.

Mis Blūma! viņa iesaucās. Ko tas nozīmē? Vai tā jūs izturaties pret viesiem? Tūlīt atraisiet!

Bet, direktore! Viņš ir okšķeris, melis un nezinu, kas vēl!

Uzmetusi man aizdomīgu skatienu, Emma kaut ko

iečukstēja mis Peregrinei ausi.

Bet, mis Blūma, kundze smaidīdama nodūdoja, tās taču ir pēdējās muļķības! Nebūtne? Tad jūs jau sen kūpētu viņa zupas katlā. Nešaubos, ka viņš ir Ābrahama Portmena mazdēls. Ieskatieties uzmanīgāk sejā!

Atviegloti nopūtos, cerēdams, ka varbūt vairs nevajadzēs taisnoties. Mis Peregrine mani bija gaidījusi!

Emma tā kā gribēja iebilst, bet direktore ar jau gaistošām dusmām viņu apklusināja.

Nu, labi, Emma nopūtās, tikai vēlāk nesakiet, ka es jūs nebrīdināju.

Pēc tam viņa parāva auklu un tā nokrita zemē.

-Jums jāpiedod mis Blūmai, kad berzēju locītavas, mis Peregrine sacīja. Viņai piemīt tieksme visu dramatizēt.

Es jau ievēroju.

Emma saviebās.

-Ja viņš ir tas, par ko uzdodas, kāpēc nezin' par cilpām un pat gadskaitli ne? Pajautājiet pati!

Kāpēcnezina, mis Peregrine izlaboja. Un jūs būsiet vienīgā, kuru rīt pēcpusdienā iztaujāšu par gramatisko formu lietošanu!

Emma novaidējās.

Bet tagad, ja neiebilstat, es labprāt parunātu ar misteru Portmenu zem četrām acīm.

Emma saprata, ka nav vērts strīdēties. Nopūtusies viņa devās uz durvīm, tomēr, pirms iziet, pagriezās un uzmeta man pār plecu skatienu. Tādu sejas izteiksmi Emmas sejā redzēju pirmo reizi: bažas.

-Jūs arī, mister Nulle! mis Peregrine iesaucās. Pieklājīgi cilvēki nenoklausās svešas sarunas!

Es aizkavējos tikai tāpēc, ka gribēju pavaicāt, vai nevēlaties tēju! Milards atbildēja, un man radās aizdomas, vai tik viņš nav pielīdējs.

Paldies, nevajag! direktore atcirta.

Dzirdēju Milarda baso kāju dipoņu pa grīdu, un tad atvērās un aizcirtās durvis.

Es gribētu lūgt jūs apsēsties, mis Peregrine norādīja uz vieglu krēslu man aiz muguras, bet jums uz drēbēm sakaltuši netīrumi.

Protams, neapsēdos, bet nometos ceļos uz grīdas kā svētceļnieks, kas lūdz padomu viedam pravietim.

Jūs dzīvojat salā jau vairākas dienas, mis Peregrine iesāka. Kāpēc zaudējāt laiku un tikai tagad ieradāties pie manis?

Man nebija ne jausmas, ka tepat vien esat, es atbildēju. Bet kā jūs zinājāt, ka esmu ieradies?

Es jūs novēroju. Jūs jau mani arī redzējāt, lai gan varbūt neapķērāties. Es biju pieņēmusi savu otro veidolu. -Pastiepusies viņa izvilka no matiem garu, pelēku spalvu un tad paskaidroja: Novērojot cilvēkus, ieteicams pieņemt putna izskatu.

Man izstiepās ģīmis.

Tātad šorīt manā istabā bijāt jūs? es pajautāju. Vanags.

Piekūns, mis Peregrīne izlaboja. Precīzāk, medību piekūns.

Tātad tā ir taisnība! es iesaucos. Jūs tiešām esat Putns!

Šo iesauku es paciešu, tomēr neatbalstu, viņa atbildēja.

Bet tagad gribu jums ko pajautāt, mis Peregrīne turpināja. Augstā debess, kas jums meklējams drūmajā, vecajā graustā?

Gribēju satikt jūs, es atbildēju, un viņas acis mazliet iepletās. Nezināju, kur meklēt. Tikai vakar iedomājos, ka jūs visi… Aprāvos, sapratis, cik dīvaini skanēs mani nākamie vārdi. Nezināju, ka neesat mirusi.

Mis Peregrīne veltīja man stingru smaidu.

Apžēliņ! Vai tad vectēvs jumsnemaz nestāstīja par vecajiem draugiem?

Šo to biju dzirdējis. Tomēr daudzus gadus uzskatīju par pasakām.

Skaidrs. Viņa pamāja ar galvu.

Ceru, ka tas jūs neaizvaino.

Jāatzīst, ka mazliet pārsteidz gan. Tomēr tāds uzskats mums ir pa prātam, jo aiztaupa nelūgtus ciemiņus. Mūsu laikos arvien mazāk cilvēku tic laumām, gobliniem un tamlīdzīgiem niekiem, tāpēc vienkāršā tauta pat nepūlas mūs meklēt. Tas mazliet atvieglo mūsu dzīvi. Arīdzan spoku stāsti un atbaidošas vecas mājas tīri labi palīdz, lai gan par jums to nevarētu teikt. Mis Peregrīne pasmaidīja. Drošsirdība, jādomā, ir jūsu ģimenei asinīs.

Laikam jums taisnība. Nervozi iesmējos, lai gan pašam šķita, ka tūlīt atslēgšos.

-Jebkurā gadījumā, ja runājam par šo namu, direktore cienīgi pamāja, bērnībā jūs uzskatījāt, ka vectēvs visu izgudrojis, vai ne? Vienā laidā barojis jūs ar meliem. Vai tā?

Ne glužimeliem, tomēr…

Izdomājumi, fantāzijas, leģendas kādu terminoloģiju tik vēlaties. Bet kad jūs sapratāt, ka Ābrahams saka patiesību?

Nu… Pētīju paklāja savīto ornamentu labirintu. Laikam tikai tagad.

Mis Peregrīne, kas visu laiku bija mundra, pēkšņi sakritās.

Ak kungs, nu man viss skaidrs.

Viņa sadrūma, it kā īsajā klusuma bridi būtu nojautusi, ka esmu ieradies, lai paziņotu drausmīgo vēsti. Bet es nespēju sameklēt vārdus, lai to pateiktu.

Manuprāt, viņš gribēja visu paskaidrot, es sacīju, bet pārāk ilgi vilcinājās. Tāpēc savā vietā atsūtīja uz šejieni mani. -Izvilku no kabatas saburzīto vēstuli. To esot rakstījusi jūs. Tās dēļ es uz šejieni atbraucu.

Rūpīgi nogludinājusi vēstuli uz krēsla atzveltnes, mis Peregrīne to paņēma rokās un klusi, kustinādama lūpas, sāka lasīt.

Cik netaktiski! Es taču diedelēju no viņa atbildi. -Direktore pašūpoja galvu, uz bridi aizsapņojusies. Izmisīgi gaidījām no Abes ziņu. Reiz pajautāju, vai tiešām viņš grib satraukt mani līdz nāvei, dzīvodams tik uzkrītoši atklāti. Abe spēja būt velnišķīgi stūrgalvīgs!

Salocījusi vēstuli, mis Peregrīne ielika to aploksnē, un man šķita, ka pār viņu nolaižas tumšs padebesis.

Viņš no mums aizgājis, vai ne?

Es pamāju ar galvu. Aprauti izstāstīju visu, kas notika, proti, par policistiem, kas bija izvirzījuši savu versiju, kurai pēc ilgām pārrunām ari pats sāku ticēt. Lai nesāktu raudāt, stāstīju tikai galveno: ka vectēvs dzīvoja pilsētas nomalē, gandrīz laukos, un pēc lielā sausuma meži bija pilni ar izsalkušiem, izmisušiem zvēriem; ka vectēvs dzīvoja neīstajā vietā un neīstajā laikā.

Mums nevajadzēja ļaut viņam dzīvot vienam, es paskaidroju, bet jūs jau pati teicāt, ka viņš bija stūrgalvīgs.

Tas mani biedēja, mis Peregrīne piekrītoši sacīja. Es jau brīdināju, lai nebrauc projām. Viņa stingri saņēma dūrē adāmadatas, it kā apsvērdama, kam iedurt. Un beigās viņš lika nabaga mazdēlam drausmīgo vēsti paziņot mums.

Labi sapratu mis Peregrlnes dusmas. Pats jutos tāpat. Lūkoju viņu mierināt, uzskaitīdams visas puspatiesības, kuras pagājušajā rudenī, manas dzīves melnākajos brīžos, vecāki un dakteris Golans bija sacījuši:Vectēvam jau bija laiks aiziet. Viņš bija vientuļš. Vecmamma nomira pirms daudziem gadiem, un prāts viņam vairs īsti nedarbojās. Viņš bija aizmāršīgs, visu ko jauca. Tāpēc jau arī viņš aizgāja uz mežu.

Mis Peregrīne bēdīgi pamāja ar galvu.

Abe padevās vecumam.

Zināmā mērā vectēvam paveicās. Ātri un bez nīkuļošanas. Nevajadzēja mēnešiem ilgi gulēt slimnīcā, pieslēgtam pie sistēmas.

Tās, protams, bija muļķības, jo vectēva nāve bija bezjēdzīga un neģēlīga, taču, manuprāt, tādi vārdi mūs abus mazliet nomierināja.

Nolikusi rokdarbu, mis Peregrīne piecēlās un aizkliboja līdz logam. Stīvā, neveiklā gaitā, it kā viena kāja viņai būtu īsāka par otru.

Mis Peregrīne lūkojās pagalmā, kur spēlējās bērni.

Viņiem tas nav jādzird, viņa sacīja. Vismaz pagaidām ne. Tāda vēsts visus sarūgtinātu.

Skaidrs. Jūs jau zināt labāk.

Mis Peregrīne klusēdama bridi stāvēja pie loga ar trīcošiem pleciem. Kad beigās viņa pagrieza seju pret mani, tajā atkal bija līdzsvarota, lietišķa izteiksme.

Labi, mister Portmen, direktore možā balsī turpināja, manuprāt, esmu jūs pienācīgi iztaujājusi. Jums ari noteikti ir jautājumi.

Ap tūkstoti, ne vairāk.

Izvilkusi no kabatas pulksteni, viņa padomāja.

Pirms vakariņām mums ir brīvs laiciņš. Ceru, ka spēšu jūs pietiekami apgaismot.

Apklususi mis Peregrīne pielieca galvu. Pēc tam viņa aprautā solī devās uz durvīm, atrāva tās vaļā un pieķēra aiz sliekšņa sakņupušu Emmu ar sarkanu, asaru izraibinātu seju. Viņa bija dzirdējusi visu sarunu.

Mis Blūma? Jūs noklausījāties?

Emma uzslējās kājās, nespēdama apvaldīt šņukstu.

Pieklājīgi cilvēki nenoklausās sarunas, kas nav paredzētas…

Taču Emma jau skrēja projām, un mis Peregrīne, rūgti nopūtusies, aprāvās.

Diez kas nav. Baidos, ka viņa pret jūsu vectēvu nebija vienaldzīga.

Es jau manīju, piebildu. Kāpēc? Vai viņi bija…?

Kad Ābrahams devās karā, viņš salauza visu sirdis, bet vissmagāk cieta mis Blūma. Jā, viņi viens otru dievināja, bija mīļākie, pārītis.

Pamazām sāku atskārst, kāpēc Emma negribēja man ticēt, -droši vien saprata, ka esmu ieradies ar sliktu vēsti par vectēvu.

Mis Peregrīne sasita plaukstas, it kā pārtraukdama burvestību.

Labi, lai paliek, viņa teica, tāpat jau nevaram neko mainīt.

Sekoju mis Peregrinei uz kāpņu pusi. Viņa devās augšup ar drūmu nolemtību, turēdamās ar abām rokām pie margām, pārnesdama augumu no viena pakāpiena un otru, atteikdamās no palīdzības. Kad sasniedzām kāpņu laukumu, direktore pagriezās uz gaiteni un beigās uz bibliotēku. Šobrīd tā izskatījās kā īsta klase: solu rindas, vienā stūrī tāfele, tīri noslaucītas grāmatas, kārtīgi saliktas plauktos. Mis Peregrīne pamāja uz solu:

Apsēdieties!

Ielocījos solā, tikmēr viņa, nostājusies klases priekšā, mani pētīja.

Atļaujiet jūs aši iepazīstināt ar pašu ābeci. Manuprāt, tā spēs atbildēt uz lielu daļu jūsu jautājumu.

Klausos.

Cilvēku sugu kopums ir daudzveidīgāks, nekā vairums spēj iedomāties, viņa iesāka. īstāHomo sapiens taksonomija ir noslēpums, kuru zina tikai retais, un jūs tagad būsiet viens no viņiem. Pamatā ir vienkārša dihotomija: dzīvelnieki lauvas tiesa parastās tautas, kas veido cilvēces lielāko slāni, bet ir ari slēpts atzars crypto sapiens, ja vēlaties, tā sauktie sindrigasti jeb īpašie gari, runājot manu senču trauslajā valodā. Jūs jau noteikti būsiet uzminējis, ka mēs piederam pie otrās grupas.

Māju ar galvu, it kā saprazdams, lai gan nespēju izsekot viņas domu gaitai. Cerēdams kaut cik palēnināt lekciju, uzdevu jautājumu.

Bet kāpēc cilvēki par jums neko nezina? Vai jūs tādi esat vienīgie?

īpatņu pietiek visā pasaulē, mis Peregrine paskaidroja, lai gan senāk mūsu skaits bija daudz lielāks. Saglabājas tie, kas slēpjas tāpat kā mēs, direktores balsi ielavījās nožēla. Savulaik pat varējām atklāti saieties ar vienkāršo tautu. Vienā otrā pasaules nostūri mūs uzskatīja par šamaņiem un mistiķiem, pie kuriem vērsties smagā bridi. Dažām kultūrām saglabājušās ar mums harmoniskas attiecības, lai gan tikai vietās, kur nespēja nostiprināties laikmetlgums un galvenās reliģijas, piemēram, melnās maģijas salā Ambrimā Jaun-hebridās. Liela daļa pasaules no mums jau sen novērsusies. Musulmaņi mūs padzina. Kristieši dedzināja uz sārtiem kā raganas. Pat Velsas un Īrijas pagāni beigās nosprieda, ka esam ļauni elfi un rēgi, kas maina izskatu.

Bet kāpēc tad jūs… vienkārši… nu, nezinu… kaut kur neizveidojat neatkarīgu valsti, kurā varētu dzīvot paši par sevi?

Ak, ja tas būtu tik viegli! Mis Peregrine nopūtās. Raksturīgās īpatnības bieži vien kādā paaudzē neatklājas, dažkārt pat desmit paaudzēs pēc kārtas ne. īpatnie bērni ne

īso

vienmēr, pareizāk sakot, reti piedzimst īpatniem vecākiem, un īpatniem vecākiem ne vienmēr, pareizāk sakot, reti piedzimst īpatni bērni. Vai spējat iedomāties, kāpēc pasaulē, kas tā baidās no atšķirīgā, visiem īpatņiem draud briesmas?

Tāpēc, ka parasti vecāki kļūtu traki, ja bērni sāktu, piemēram, mētāties ar uguni?

Tieši tā, mister Portmen. Parastu vecāku īpatnajiem bērniem bieži vien neiedomājami šausmīgi nodara pāri, viņus atgrūž. Ne tik sirmā senatnē īpatno bērnu vecāki uzskatīja, ka viņu mazuļi nolaupīti un to vietā atstātas laumu atvases, proti, apburti, ļauni, pats par sevi saprotams, nereāli dubultnieki, un tumšākajos laikos nabaga mazuļus, ja uzreiz nenogalināja, tad visbiežāk pameta likteņa varā.

Cik šausmīgi!

Neiedomājami. Kaut kas bija jādara, un tādi kā es radīja vietas, kur brīnumbērni varētu dzīvot šķirti no dzīvelniekiem -reālos pagaidu anklāvos kā, piemēram, mūsējais, ar kuru es ļoti lepojos.

Tādi kā jūs?

Mēs, īpatņi, esam apveltīti ar spējām, kuru parastajiem cilvēkiem nav, un to kombinācijas un dažādība ir tikpat bezgalīgi plaša kā ādas pigmentācija vai sejas panti. Proti, dažas spējas ir ikdienišķas, kaut vai domu nolasīšana, bet citas retas, kā mana spēja manipulēt ar laiku.

Ar laiku? Manuprāt, jūs bijāt pārvērtusies putnā.

Drošs paliek drošs, un tur slēpjas manu spēju atslēga. Tikai putni spēj prasmīgi apieties ar laiku. Tieši tāpēc visiem laika manipulatoriem jāmāk pieņemt putna veidolu.

Mis Peregrīne runāja tik nopietni un lietišķi, ka man vajadzēja bridi padomāt.

Vai tad putni… ceļo laikā? Muļķīgi pasmaidīju.

Mis Peregrīne atturīgi pamāja ar galvu.

Jāatzīst, ka liela daļa slīd turpatpakaļ un to dara tikai reizēm, nejauši. Bet mēs, kas spējam apzināti rīkoties ar laika lauku un ne tikai savējo, bet arī citu -, esam pazīstamas kā imbrīnes. Mēs radām laika cilpas, kurās īpatņi var dzīvot mūžīgi.

Cilpa, es atkārtoju, atcerējies vectēva rīkojumu atrast putnu un cilpu. Tātad mēs esam cilpā?

Jā. Lai gan to vieglāk atcerēties kā 1940. gada trešo septembri.

Pārliecos pāri mazajam solam uz viņas pusi.

Ko jūs gribat teikt? Tikai viena diena? Kas atkārtojas?

Nepārtraukti, lai gan mūsu dzīve turpinās. Pretējā gadījumā mēs zaudētu atmiņas par pēdējiem, ak vai, septiņdesmit gadiem, kopš esam te apmetušies.

Apbrīnojami! es izdvesu.

Protams, mēs bijām Kērnholmā jau desmit gadus pirms 1940. gada trešā septembra, salas unikālās ģeogrāfijas dēļ fiziski nošķirti, tomēr tikai pēc liktenīgā datuma mums vajadzēja norobežoties ari laikā.

Bet kāpēc?

Tāpēc, ka pretējā gadījumā mūs visus nonāvētu. Uzlidojuma laikā.

Skaidrs.

Pētīju skolas solu. Viss pamazām ieguva jēgu, lai gan pagaidām neskaidru.

Vai līdztekus šai cilpai pastāv ari citas?

Daudzas, mis Peregrīne atbildēja, un gandrīz visas imbrīnes, cilpu mātes, ir manas draudzenes. Teiksim, mis Ganeta Īrijā 1770. gada jūnijā, mis Naitdžāra no Svansī 1901. gada trešajā aprīlī, mis Eivoseta un mis Bantinga, abas Dārbi-šīrā 1867. gada Svētā Svizina dienā, mis Trikripera, neatceros gan datumu, un mīļā mis Finča. Kaut kur jābūt viņas jaukajai ģīmetnei.

Izcēlusi no plaukta smagu fotoalbumu, mis Peregrīne nolika to manā priekšā uz sola. Pārliekusies man pār plecu, viņa šķīra biezās lapas, meklēdama attēlu, tomēr pakavēdamās arī pie citiem, un viņas balsi jautās sapņaina nostalģija. Albumā manīju attēlus, kādi bija ari pagrabā izšķīdušajā lādē un vectēva cigāru kārbā. Mis Peregrīne bija saglabājusi visus. Dīvaini bija iedomāties, ka viņa rādīja tos vectēvam pirms daudziem gadiem, kad viņš bija manā vecumā, varbūt pat šajā klasē, pie šī sola, bet tagad man, it kā es būtu iekļuvis pagātnē un vectēva dzīvē.

Beidzot atradusi fotoattēlu, kurā redzama ēteriska būtne un apaļš putniņš, kas tup uz viņas plaukstas, mis Peregrīne sacīja:

Tā ir mis Finča1 ar savu krustmāti mis Finču.

Izskatījās, ka sieviete ar putnu sarunājas.

Kā jūs viņas vienu no otras atšķīrāt? es pajautāju.

Vecākā mis Finča lielu daļu laika labprāt dzīvoja kā žubīte. Tā viņa jutās labāk. Viņa nebija no runātājām.

Mis Peregrīne pašķira vēl dažas lapas, šoreiz apstādamās pie grupas portreta, kurā sievietes un bērni ar nopietnām sejām stāvēja pie papīra mēness.

Ak jā! Gandrīz vai aizmirsu. Izņēmusi fotoattēlu no albuma, viņa to godbijīgi turēja rokā. Lēdija priekšplānā ir mis Eivoseta. Viņa bija tuvu mūsu, īpatņu, karalienes godam. Piecdesmit gadus pēc kārtas izvirzījām mis Eivosetu Imbrīņu Padomes vadītājas amatam, taču viņa nevēlējās atteikties no mācīšanas akadēmijā, kuru pati bija nodibinājusi kopā ar mis Bantingu. Šodien neviena imbrīne nav mis Eivosetas mazā pirkstiņa vērta, ja laiciņu nav pie viņas mācījusies. Es jau pati ari! Ja ieskatīsieties vērīgāk, varbūt pazīsiet meitenīti ar brillēm.

Piemiedzu acis. Mis Peregrines norādītā seja bija tumša un tāda kā izplūdusi.

Vai tā esat jūs?

Es biju viena no jaunākajām mis Eivosetas akadēmijā uzņemtajām studentēm, mis Peregrīne lepni atbildēja.

Bet zēni? es painteresējos. Viņi izskatās vēl mazāki par jums.

Mis Peregrines seja samācās.

-Jūs runājat par maniem nerātnajiem brāļiem. Lai nešķirtos no manis, abi devās man līdzi uz akadēmiju. MIkstpēdiņi kā divi mazi prinči, lūk, kādi viņi bija. Atļaušos pateikt, ka tāpēc abi ņēma nelabu galu.

Vai tad viņi nebija imbrini?

Ai nē, mis Peregrine sapīka. Kā imbrines piedzimst tikaisievietes, un paldies Dievam! Vīrieši nespēj savaldīt temperamentu un nest tādu atbildības nastu. Mums, imbrinēm, jāceļo pa laukiem, meklējot īpatņus, tiem jāpalīdz un jāvairās no visiem, kas vēl mums ļaunu, turklāt audzēkņi jāpaēdina, jāapģērbj, jāslēpj un jāiemūžina mūsu tautas atmiņā. Un, it kā ar to vien nepietiktu, arī jānodrošina, lai mūsu cilpas katru dienu tiktu uzgrieztas kā pulkstenis. Par laimi, restartēšanas mehānisms ir vienkāršs: vienai no mums jāiziet cauri ieejai cilpā. Saprotiet, tāpēc jau tā ir tik atsperīga. Iekļūt cilpā var kā pa caurumu svaigā mīklā: ja laikus neiegrūdīsi pirkstu, var aizvērties. Ja nav ieejas un izejas, nav ari vārstuļa, ar kuru regulēt spiedienu, kas, dabiski, rodas noslēgtā laika sistēmā.

Mis Peregrine sasita plaukstas, it kā tēlojot petardes blīkšķi.

Nu un tad tiek izjaukts līdzsvars.

Atkal noliekusies pār albumu, direktore šķīra tālāk.

-Ja jau par to runājam, lūk, vēl viena bilde. Jā, redz kur tā ir. Iekļūšanas vieta, tieši tā! Viņa paņēma rokās fotoattēlu.

Tā ir mis Finča un viena no viņas audzēknēm, un abas iet uz brīnumaino mis Finčas cilpu reti lietojamā Londonas metro daļā. Cilpas restartēšanas mirklī tuneli piepilda neiedomājami spilgta gaisma. Vienmēr domāju, ka mūsu vārti salīdzinājumā ar šo ir visai pieticīgi, mis Peregrines balsi jautās skaudība.

Es tikai gribu pārliecināties, vai sapratu, es sacīju. -Ja šodien ir 1940. gada trešais septembris, vai rīt arī… būs trešais septembris?

Nu, dažās no cilpas divdesmit četrām stundām būs otrais, bet visā visumā trešais.

Tātad rītdiena nekad nepienāks.

-Zināmā mērā-jā.

Laukā atskanēja tāli dārdi kā pērkona atbalss, un tumstošā loga rāmis nograbēja. Pametusi skatienu augšup, mis Peregrīne atkal izvilka pulksteni.

Baidos, ka šobrīd man vairs nav laika. Tiešām ceru, ka paliksiet uz vakariņām.

Atbildēju, ka labprāt. Tas, ka tētis nesapratīs, kur esmu palicis, man neienāca prātā. Izlocījies laukā no sola, devos viņai pa pēdām uz durvīm, bet tad iedomājos pajautāt vēl kaut ko, kas man jau sen nelika mieru.

Vai mans vectēvs, kad ieradās pie jums, tiešām bēga no nacistiem?

Tiešām. Viņa pamāja ar galvu. Kara pirmajos baisajos gados pie mums ieradās daudz bērnu. Lielā tautas staigāšana. -Mis Peregrīnes sejā redzēju sāpes, it kā viņai viss vēl būtu dzīvā atmiņā. Ābrahamu atradu vienā no cietzemes bēgļu nometnēm. Nabadzīgs, izmocīts zēns, taču tik spēcīgs! Es uzreiz sapratu, ka viņš ir mūsējais.

Atviegloti nopūtos: vismaz šajā ziņā vectēva dzīve man nesagādāja vilšanos. Mēles galā dega vēl kāds jautājums, taču nezināju, kā to formulēt.

Vai viņš… mans vectēvs… vai viņš bija tāds pats kā…

Kā mēs?

Es pamāju ar galvu.

Mis Peregrīne dīvaini pasmaidīja.

Viņš bija tāds kā jūs, Džeikob.

To pateikusi, viņa pagriezās un aizkliboja uz kāpņu pusi.

Mis Peregrīne pieprasīja man pirms maltītes nomazgāt purva dubjus, tāpēc palūdza, lai Emma sagatavo vannu. Laikam cerēja, ka, mazliet ar mani parunājusi, Emma jutīsies labāk. Taču meitene uz mani pat nepaskatījās. Vēroju, kā viņa ielaiž vannā aukstu ūdeni un pēc tam, airējoties ar kailām rokām, sasilda, līdz sāk celties tvaiki.

Visu cieņu, es noteicu, taču Emma neatbildējusi devās projām.

Kad ūdens vannā bija kļuvis pilnīgi brūns, noslaucljos dvielī. Aizdurvē atradu tīru drēbju kārtu maisveida tvīda bikses, krekliņu ar pogām un bikšturus, kas bija man krietni par īsiem, taču nevarēju izgudrot, kā tos pielāgot sev. Atlika vai nu iet ar biksēm, kas nolaistas līdz ceļiem, vai ari aizķert pie krekliņa zemākās pogas. Nospriedu, ka otrais variants ir mazāks ļaunums, un lejā pa kāpnēm uz neparastāko maltīti dzīvē devos klauna apģērbā, trūka tikai grima.

Pusdienas man iespiedās atmiņā kā izplūduši vārdi un sejas, no kurām daudzas atcerējos no fotoattēliem un sen dzirdētajiem vectēva aprakstiem. Kad iegāju ēdamistabā, bērni, kas skaļi klaigāja, ieņemot vietas pie garā galda, pamira un skatījās uz mani. Laikam jau pusdienās viņiem reti kad bija viesi. Mis Peregrīne, kas jau sēdēja galda galā, piecēlās un, izmantodama pēkšņo klusumu, stādīja mani visiem priekšā.

Tie, kuriem vēl nav bijis tas prieks, lūdzu, iepazīstieties, -viņa paziņoja, ar Ābrahama mazdēlu Džeikobu. Viņš ir mūsu goda viesis, mērojis tālu ceļu. Ceru, ka jūs piedienīgi pret viņu izturēsieties.

Pēc tam direktore norādīja uz visiem bērniem pēc kārtas, nosaukdama viņu vārdus, no kuriem lielu daļu uzreiz aizmirsu, kā gadās satraukuma brīdī. Pēc iepazīšanās sekoja jautājumu krusa, kuru mis Peregrīne meistarīgi un zibenīgi atvairīja.

Vai Džeikobs paliks pie mums?

Par to man nekas nav zināms.

Kur ir Abe?

Abe rosīgi darbojas Amerikā.

Kāpēc Džeikobs uzvilcis Viktora bikses?

Viktoram tās vairs nav vajadzīgas, un mistera Portmena bikses nodotas mazgāšanā.

Ko Abe dara Amerikā?

Dzirdot šo jautājumu, ieraudzīju Emmu, kas nikni raudzījās no stūra un tad pēkšņi piecēlās un izgāja laukā no istabas. Pārējie, acīmredzot pieraduši pie viņas mainīgā garastāvokļa, nepievērsa tam uzmanību.

Nav svarīgi, ko Abe tur dara! mis Peregrīne atcirta.

Kad viņš atgriezīsies?

Tas ari nav svarīgi. Bet tagad ēdīsim!

Visi trokšņaini apsēdās. Domādams, ka esmu atradis brīvu krēslu, gribēju uz tā piemesties, bet tad jutu, ka man kājā ieduras dakšiņa.

Atvainojos! atskanēja Milarda balss.

Taču mis Peregrīne viņā daudz neklausījās, bet lika iet un apģērbties.

Cik reižu man jums jāsaka, mis Peregrīne sauca nopakaļ, ka pieklājīgi cilvēki kaili nevakariņo!

Parādījās bērni, virtuves dežuranti, nesdami paplātes ar ēdamo, kas bija apsegts ar spīdīgiem sudraba vākiem, tā ka nevarēja redzēt saturu, liekot visiem degt ziņkārībā, kas būs jāēd.

Gumijas šļaukas! iesaucās kāds zēns.

Sālīti kaķēni un ciršļu aknas! auroja otrs, un mazākie bērni sāka rīstīties.

Kad vāki beidzot tika nocelti, atklājās karaliska maltīte: zoss cepetis burvīgi dzeltenbrūnā krāsā, vesels lasis un vesela menca, izdaiļoti ar citroniem, svaigām dillēm un kūstošām sviesta piciņām; gliemežu sautējums, ceptu dārzeņu šķēles, vēl karstas maizes rikas, pa taisno no krāsns, visvisādas želejas un mērces svešādas, bet izskatījās gardas. Tas viss kārdinoši spīdēja gāzes lampu gaismā. Bezgala atšķirīgi no taukainajiem nenosakāmas izcelsmes sautējumiem, kas spriedās man rīklē Priesteru alā. Nebiju ēdis kopš brokastīm un tagad neveikli ķēros pie maltītes.

Nebūtu jābrīnās, ka īpatniem bērniem ir īpatni ēšanas paradumi, tāpēc, cilājot dakšiņu ar ēdamo, zaglīgi skatījos uz visām pusēm.

Lidojošo meiteni Oliviju vajadzēja piesprādzēt pie krēsla, kas bija pieskrūvēts pie grīdas, lai viņa neplivinātos pie griestiem. Lai pasargātu citus no bitēm, Hjū, kura vēderā tās dzīvoja, ēda zem liela moskītu tikla pie atsevišķa galdiņa stūri. Klēra, lellei līdzīgā meitene ar dabiskām zelta matu cirtām, sēdēja blakus mis Peregrinei un neņēma mutē ne kumosa.

Vai tev tiešām negribas ēst? es pajautāju.

Klēra ar mums kopā neēd, Hjū bez prasīšanas atbildēja, un viņam no mutes izspruka bite. Kautrējas.

Nav taisnība! Klēra uzmeta viņam niknu skatienu.

-Jā? Nu tad kaut ko ieēd!

Pie mums neviens nekautrējas par savām spējām! mis Peregrīne sacīja, tomēr mis Densmore dod priekšroku maltītei vienatnē. Vai tā ir, mis Densmore?

Klēra skatījās tukšumā, droši vien gribēdama, lai visa viņai veltītā uzmanība izgaist.

Klērai mute ir otrā pusē, paskaidroja Milards, kas sēdēja man blakus baložpelēkā žaketē (neko citu viņš uzģērbis nebija).

Kā, lūdzu?

Uz priekšu, parādi viņam! kāds iesaucās.

Necik ilgi, un jau visi pieprasīja, lai Klēra kaut ko ieēd. Beigās viņa tāpēc vien, lai apklusinātu pārējos, padevās.

Klērai pasniedza šķīvi ar zoss kāju. Sagriezusies krēslā otrādi, viņa ieķērās roku balstos un, atliekusies atpakaļ, ar pakausi pieliecās pie šķīvja. Skaidri dzirdēju šmakstināšanu, un, kad viņa atkal pacēla galvu, no zoss kājas bija pazudis pamatīgs gabals. Zem viņas zelta matiem slēpās žokļi ar asiem zobiem. Pēkšņi sapratu, kāpēc mis Peregrines albumā bija divi Klēras fotoportreti: vienā bija viņas smalkā, daiļā seja, bet otrā matu cirtas, kas tik sekmīgi apslēpa muti galvas otrā pusē.

Pastiepusies uz priekšu, Klēra sakrustoja rokas, aizkaitināta, ka ļāvusies pierunāties uz tik pazemojošu izrādi. Viņa sēdēja klusēdama; tikmēr pārējie apbēra mani ar jautājumiem. Pēc tam kad mis Peregrīne bija ignorējusi vēl vairākus jautājumus par manu vectēvu, bērni pievērsās citiem tematiem. Jo sevišķi viņus interesēja dzīve divdesmit pirmajā gadsimtā.

Kāda lidojošā mašīna jums pieder? prasīja zēns ar pūtītēm klātu seju (vārdā Horācijs, tumšā uzvalkā, kurā viņš izskatījās pēc bēru nama mācekļa).

Nekāda, es atbildēju, vismaz pagaidām.

Vai uz Mēness jau ir uzceltas pilsētas? cerīgi pajautāja cits zēns.

Sešdesmitajos gados astronauti tur atstāja šādas tādas drazas un karogu, bet tas ari viss.

Vai Lielbritānija vēl valda pār pasauli?

Nu… ne gluži.

Visi izskatījās vīlušies. Jauzdama iespēju, mis Peregrīne ierunājās:

Redzat, bērni? Nākotne, kā izrādās, nav nemaz tik grandioza. Mūsu vecajiem labajiem laikiem nav ne vainas!

Man radās iespaids, ka viņa bieži mēģina to bērniem iestāstīt, taču bez lieliem panākumiem. Interesanti, cik sen jau viņi mitinās te, vecajos labajos laikos?

Vai drīkstu pajautāt, cik jums gadu? es sacīju.

Astoņdesmit trīs, Horācijs atbildēja.

Olivija satraukti pacēla roku.

Man nākamajā nedēļā būs septiņdesmit pieci ar pusi!

Netiku gudrs, kā viņiem nesajūk mēnešu un gadu skaits,

dzīvojot vienā un tajā pašā dienā.

Man ir simt septiņpadsmit vai simt astoņpadsmit gadu, -sacīja zēns ar smagiem plakstiem, Enohs.

Es viņam nedotu vairāk par trīspadsmit.

Agrāk dzīvoju citā cilpā, viņš piebilda.

Bet man ir gandrīz astoņdesmit septiņi, atzinās Milards, piestūķējis muti ar pilošiem zoss gabaliem. Runādams viņš atklāja visu skatieniem daļēji sagremotu masu, kas trīcēja neredzamā barības vadā.

Pienāca ari mana kārta. Atklāju, ka esmu sešpadsmit gadus vecs. Redzēju, ka daži bērni iepleš acis. Olīvija pārsteigta iesmējās. Visiem šķita dīvaini, ka esmu tik jauns, savukārt man vēl lielāks brīnums bija viņu bērnišķīgā āriene. Floridā pazinu daudzus astoņdesmitgadniekus, bet šie bērni uzvedās pavisam citādi. Acīmredzot mierīga dzīve vienā un tajā pašā dienā, mūžīgā un nemirstīgā vasara saistīja gan garīgi, gan fiziski un viņi bija sastinguši jaunībā kā Pīters Pens un tā pazaudētie puikas.

Laukā nodārdēja, šovakar jau otro reizi, taču skaļāk un tuvāk, sadrebinot uz galda sudrablietas un šķīvjus.

Steigšus pabeidziet ēst! mis Peregrīne dziedošā balsī iesaucās, un tad māju satricināja kārtējais sprādziens, noraujot man aiz muguras attēlu ar visu rāmi.

Kas tad tas? es pajautāju.

Atkal tie nolādētie friči! norūca Olīvija, uzsizdama ar mazo dūriti pa galdu kā dažs labs pārskaities pieaugušais.

Tālumā atskanēja tāda kā dūkoņa, un es pēkšņi attapos, kas notiek. Bija 1940. gada trešā septembra vakars, un tūlīt no debesīm nokritīs bumba, izraujot mājā lielu caurumu. Kalna pusē kauca gaisa trauksmes sirēna.

Mums jāskrien projām! juzdams, ka rīkli aizžņaudz nāvīgas bailes, iesaucos.

Viņš nezina! Olīvija ķiķināja. Domā, ka tūlīt mirsim!

Tā ir tikai transformācija, Milards paskaidroja. Nav vērts laisties lapās.

Vai tā notiek katru vakaru?

Mis Peregrīne pamāja ar galvu.

Bez izņēmuma, viņa sacīja.

Tomēr šaubas no manis neatkāpās.

Vai varam iziet laukā un parādīt to Džeikobam? Hjū prasīja.

Jā, vai drīkstam? Klēra iesāka, pēc divdesmit minūšu Igņošanās pēkšņi iedegusies sajūsmā. Transformācija ir tik skaista!

Mis Peregrīne iebilda, ka viņi vēl nav pabeiguši vakariņot, taču bērni tā lūdzās, ka direktore beigās atmaiga.

Labi, bet tikai ar tādu norunu, ka uzvilksiet maskas, -viņa piekodināja.

Aizspurguši no galda, visi skrēja laukā no istabas, aizmirsuši par nabaga Olīviju, līdz beidzot kāds apžēlojās un atbrīvoja viņu no krēsla. Skrēju nopakaļ bērniem uz vestibilu gar koka paneļa sienām, kur visi, paķēruši kaut ko no skapja, metās laukā. Ari man mis Peregrīne kaut ko pasniedza, un es stāvēju, grozīdams to rokās. Priekšmets atgādināja sakritušos seju no melnas gumijas ar platiem, stiklotiem acu caurumiem (kā šokā sastingušu skatienu) un nokarenu snuķi, kas beidzās perforētā kārbā.

Uz priekšu! mis Peregrīne mudināja. Uzvelciet tās!

Beigās apķēros, ka tā taču ir gāzmaska.

Piesprādzējis to pie galvas, sekoju bērniem uz zālienu, kur visi stāvēja kā izmētātas šaha figūras, maskās sveši, un skatījās uz melnām dūmu grīstēm, kas vēlās pāri debesīm. Tālu dūmakā dega koku galotnes. Rūkoņa nāca no neredzamām lidmašīnām un skanēja no visām pusēm.

Ik pa brīdim atskanēja dobja dārdoņa, belžot man krūtīs, it kā man būtu otra sirds, un mirkli vēlāk sekoja cepinoša karstuma viļņi. Sarāvos pie katra sprādziena, bet bērni pat nepamirkšķināja acis. Viņi dziedāja, vārdiem ritmiski sabalsojoties ar bumbu būkšķiem.

Skrien, trusi, projām, skrien, skrien, SKRIEN! Pif-paf, šauj mednieka bise, PIF-PAF, Būs vien jāiztiek bez truša cepeša šo dien'. Skrien, trusi, projām, skrien, skrien, SKRIEN!

Beidzoties dziesmai, debesis pāršķēla spožas signālraķetes.

Bērni aplaudēja kā skatītāji uguņošanas laikā, un mežonīgi krītošās krāsu šautras atspīdēja maskās. Vakara uzbrukums bija kļuvis par neatņemamu dzīves sastāvdaļu; viņi vairs nebaidījās, un arī mis Peregrines redzētajos fotoattēlos bija parakstiMūsu brīnišķīgais šovs. Zināmā, patoloģiskā veidā viņiem laikam bija taisnība.

Sāka smidzināt, it kā metāla lidaparāti būtu izcaurumojuši mākoņus. Sprādzieni skanēja arvien retāk. Laikam jau uzbrukums bija galā.

Bērni cits pēc cita devās projām. Domāju, ka atgriezīsimies mājā, taču visi gāja garām ārdurvīm uz pagalma malu.

Kur jūs ejat? pajautāju diviem bērniem, kas vēl bija maskās.

Viņi neatbildēja, tomēr, laikam juzdami manas bažas, viegli saņēma mani aiz rokas un veda pie pārējiem. Nogriezāmies gar mājas stūri pagalma pusē, kur visi jau stāvēja pie milzīga krūma (šis krūms nebija izveidots kā mistiska būtne, bet gan kā zālē atlaidies cilvēks, kas ar vienu roku bija atspiedies pret zemi, bet ar otru rādīja uz debesīm). Tikai mirkli vēlāk apķēros, ka tas ir Siksta kapelas Mikelandželo freskasĀdams atveidojums no zariem un lapām. Ņemot vērā izmantoto materiālu, tiešām iespaidīgi. Man šķita, ka redzu pat Ādama rāmo seju, kurā acu vietā ziedēja divas gardēnijas.

Tuvumā stāvēja meitene ar mežonīgajiem matiem. Puķainā kleitā, uz kuras bija tik daudz ielāpu, ka tā atgādināja skotu bruncīšus. Piegāju klāt, norādīju uz Ādamu un pajautāju:

Tavs darbs?

Meitene pamāja ar galvu.

Bet kā?

Viņa pieliecās un paturēja virs zemes roku. Jau pēc dažām sekundēm zāle sāka locīdamās stiepties plaukstas formā, līdz beigās tai pieskārās.

Tas taču ir trakums! es brīnījos.

Neko vairāk nespēju pateikt.

Kāds mani ar saucienu apklusināja. Izstiepuši kaklus, bērni nerunādami māja uz debesu pamali. Pametu skatienu augšup, taču redzēju tikai dūmu mākoņus, no kuriem atspīdēja mirgojoši oranža uguns.

Bet tad gaisu pāršķēla lidmašīnas rēkoņa, nākdama arvien tuvāk. Mani sagrāba panika.Nakts, kurā viņi tika nonāvēti. Ne nakts, bet liktenīgais brīdis. Varbūt bērni mira katru vakaru, bet vēlāk cilpā augšāmcēlās, un, tāpat kā Sīzifs katru ritu sāka velt akmeni, ari viņiem bija lemts katru vakaru uzsprāgt gaisā, bet nākamrit tikt salipinātiem atpakaļ. Un tā mūžīgi?

No mākoņiem atrāvās mazs, pelēks punkts un brāzās uz mūsu pusi. Izskatījās pēc akmens, bet akmeņi jau krītot nesvelpj.

Skrien, trusi, skrien, trusi, skrien! Es skrietu, bet nebija vairs laika, atlika tikai kliegt un krist zemē, meklējot glābiņu. Nogāzos zālē, ar rokām apķēris galvu, neko citu nepatapdams.

Sakodis zobus, aizvēru acis un aizturēju elpu, taču apdullinošais sprādziens, uz kuru biju sagatavojies, izpalika: visapkārt valdīja miers un klusums. Rēcošie dzinēji pēkšņi apklusa, bumbas nesvilpa, šāviņi tālumā nesprāga. Tā vien šķita, ka pasauli kāds padarījis mēmu.

Varbūt biju jau miris?

Noņēmis no galvas rokas, lēni pametu skatienu sev aiz muguras. Vēja šūpotie koki bija sastinguši kustībā. Debesis atgādināja fotoattēlā notvertas liesmas, kas laiza mākoņu vālu. Acu priekšā gaisā karājās lietus lāses. Bērnu bariņa vidū kā mistiska rituāla objekts bija sastingusi aviobumba, ar galu pieskardamās Ādama pastieptajam pirkstam.

Un tad, tikpat kā skatoties filmu, čirkstot projektoram, man priekšā izpletās karsts, žilbinoši balts zieds, kas pletās plašumā

un beigās aprija visu pasauli.

* * *

Atguvies dzirdēju smieklus. Visaptverošais baltums izgaisa, un es ieraudzīju, ka visi stāv pie Ādama tāpat kā pirmīt, vienīgi nebija nekādas vācu bumbas: bija mierīga nakts, un vienīgā gaisma skaidrajās debesīs nāca no pilnmēness. Virs manis parādījās mis Peregrīne un pasniedza roku. To satvēris, es apstulbis uzslējos augšā.

Lūdzu, pieņemiet manu atvainošanos, viņa sacīja. Man vajadzēja jūs labāk sagatavot.

Direktore nespēja slēpt smaidu, tāpat kā bērni, kas sāka raut nost maskas. Biju pārliecināts, ka esmu izmuļķots.

Jutos apreibis, kā izjucis.

Laikam būs jāiet nakšņot uz mājām, teicu mis Peregrīnei.

Mans tētis uztrauksies. Un tad aši piebildu: Es tačuvaru iet mājās, vai ne?

Protams, viņa atbildēja un tad klusi pajautāja, kurš gribēs mani pavadīt uz akmeņu krāvumu.

Man par pārsteigumu, pieteicās Emma. Mis Peregrine šķita apmierināta.

Vai jūs par viņu nešaubāties? pačukstēju direktorei.

Pirms dažām stundām viņa bija gatava pārgriezt man rīkli.

Mis Blūma varbūt ātri iekarst, tomēr ir viena no manām uzticamākajām audzēknēm, mis Peregrine atbildēja. Turklāt jūs, iespējams, varēsiet šo to parunāt bez ziņkārīgu ausu klātbūtnes.

Pēc piecām minūtēm abi devāmies ceļā, vienīgi šoreiz biju brīvām rokām un Emma nebikstlja man mugurā ar nazi. Daži mazākie bērni pavadīja mūs līdz pagalma galam. Viņi gribēja zināt, vai rit atnākšu. Ne pārāk pārliecinoši apsolīju, tikai ar pūlēm spēdams aptvert notiekošo, kur nu vēl domāt par rītdienu.

Tumšajā mežā iegājām divatā. Kad mums aiz muguras pazuda māja, Emma pacēla delnu, pagrieza to augšup, pakustināja locītavu, un virs viņas pirkstiem iedegās mazītiņa uguns bumbiņa. Viņa turēja to kā viesmīle paplāti, apgaismodama mums ceļu, un kokos krita mūsu ēnas.

Vai teicu tev, ka tas ir baigi vēsi? es pārtraucu klusumu, kas ar katru mirkli kļuva nepatīkamāks.

Nemaz nav vēsi, viņa atbildēja, pievilkdama uguni tuvāk, lai es justu starojošo siltumu. Sarāvies atkāpos dažus soļus.

Es domāju kaut ko citu: baigi vēsi, ka tu tā vari.

Ja tu runātu pareizi, es būtu sapratusi, viņa atcirta un apstājās.

Skatījāmies viens otrā no droša attāluma.

Tev nav no manis jābaidās, Emma sacīja.

Tiešām? Kā lai zinu, ka neuzskati mani par ļaunu radījumu? Varbūt pieteicies mani pavadīt, lai beidzot varētu nogalināt?

Nerunā muļķības, viņa atbildēja. Tu parādījies tik pēkšņi, nepazīstams un svešs, un vajāji mani kā trakais. Ko gan es varēju domāt?

-Jauki, viss skaidrs. Pamāju ar galvu, lai gan pārliecināts nebiju.

Nodūrusi skatienu, Emma ar zābaka purngalu urbināja dubļos bedrīti. Liesma viņas plaukstās mainīja krāsu, no oranžas izbālēdama vēsā indigo.

Es meloju. Es tevi uzreiz pazinu. Viņa uzmeta man skatienu. Tu esi ļoti līdzīgs viņam.

Tā cilvēki saka.

Piedod, ka sarunāju tev muļķības. Negribēju ticēt, kad sacīji, kas esi. Es jau zināju, ko tas nozīmē.

Viss kārtībā, es atteicu. Bērnībā man ļoti gribējās ar jums visiem satikties. Tagad, kad tas beidzot noticis… -Pašūpoju galvu. Man tiešām žēl, ka bija jābrauc ar tādu vēsti.

Pēkšņi pieskrējusi klāt, Emma apmeta man ap kaklu rokas, un, pirms mūsu augumi saskārās, liesmiņa viņas plaukstās apdzisa. Jutu, cik sakarsušas Emmai no uguns plaukstas. Bridi stāvējām tumsā klusēdami: es un pusaudze-večiņa, skaista meitene, kas mīlēja manu vectēvu, kad viņš bija manos gados. Neatlika nekas cits kā apvīt ap Emmu rokas, un mirkli vēlāk abi jau raudājām.

Dzirdēju tumsā, ka Emma dziļi ievelk elpu, un tad viņa atrāvās. Uguns viņas plaukstā atkal iedegās.

Atvaino, ka es tā, Emma sacīja, parasti jau es…

Neņem galvā!

-Jāiet tālāk.

Rādi ceļu. Es pamāju.

Gājām pa mežu, patīkami klusēdami. Kad sasniedzām purvu, Emma piekodināja:

Ej tieši manās pēdās!

Tā arī darīju, soli pēc soļa. Tālumā mirgoja purva gāzes zaļie sārti, it kā sasaukdamies ar Emmas gaismiņu.

Tikuši līdz akmeņu krāvumam, iegājām iekšā, vienā rāvienā aizšļūcām uz sānu kambari un mirkli vēlāk iegājām miglas cauraustajā pasaulē. Emma pavadīja mani līdz takai un tad, savijusi pirkstus ar manējiem, cieši tos saspieda. Bridi klusējām. Pēc tam Emma pagriezās un devās projām, un migla aprija meitenes augumu tik ātri, ka bridi šaubījos, vai viņa maz bijusi man blakus.

* * *

Atgriezies pilsētā, gandrīz vai gaidīju, ka ielas atkal būs pilnas ar zirgu pajūgiem. Bet nē, mani sveica ģeneratoru rūkoņa un televizoru gaisma namiņu logos. Biju mājās, kādas nu tās bija.

Pie bāra letes atkal darbojās Kevs, kas, man ienākot, pacēla glāzi uz manu pusi. Neviens negribēja mani nolinčot. Pasaulē viss bija nostājies savās vietās.

Uzkāpis augšā, atradu tēti aizmigušu pie galdiņa ar klēpj-datoru. Kad aizvēru durvis, viņš uzrāvās augšā.

Sveiks! Sveicināts! Tu nu gan vēlu. Vai ne? Cik pulkstenis?

Nezinu, es atbildēju. Laikam deviņi vēl nav. Vismaz ģeneratori vēl rūc.

Tētis izstaipījās, paberzēja acis.

Kur tu šodien biji? Cerēju tevi satikt jau pusdienās.

Vēlreiz devos papētīt veco māju.

Vai kaut ko atradi ari?

Nu… ne gluži, es noburkšķēju, nožēlodams, ka nebiju izgudrojis labāku atbildi.

Tētis uzmeta man dīvainu skatienu.

Kur tu tiki pie šitā?

Pie kā?

Pie drēbēm, viņš atbildēja.

Pametis skatienu lejup, apķēros, ka esmu klauna kostīmā.

Atradu vecajā mājā, es izmetu, jo nebija laika izgudrot neko ticamāku. Vai nav foršas?

Tētis saviebās.

Uzvilki to, koatradi? Džeik, tas taču nav higiēniski. Un kur palika tavi džinsi un žakete?

Bija pēdējais laiks mainīt sarunas tematu.

Nāvīgi sasmērējos, un es… Balss man aizlūza, un, lai glābtu situāciju, blenzu tēta datorā. Paklau, vai tu ņemies ar grāmatu? Kā sviežas?

Tētis aizcirta klēpjdatoru.

Mana grāmata šobrīd nav galvenais. Pirmajā vietā ir tava veselība. Šaubos, vai doktoram Golanam bija prātā tavi vientuļie pārgājieni uz veco māju. Dodot zaļo gaismu ceļojumam.

Kaut kas traks, īsts rekords! es iesaucos.

-Ko?

Apbrīnojami ilgi izturēji, nepieminējis manu psihiatru.

Izlikos, ka skatos rokas pulkstenī, kura man nebija.

Četras dienas, piecas stundas un divdesmit septiņas minūtes, kurās viss bija kārtībā.

Tas cilvēks tev tiešām palīdzēja, tētis sacīja. Dievs vien zina, kādā stāvoklī tu būtu, ja mēs nebūtu viņu atraduši.

Tev taisnība, tēt. Dakteris Golans man ļoti palīdzēja. Taču tāpēc vien viņš nekontrolēs visu manu dzīvi. Ak kungs, jūs ar mammu tikpat labi varētu nopirkt man aproci, kas teiktu: Kā rīkotos doktors Golans? Tad es, pirms kaut ko darīt, tai pajautātu. Pirms iet nokārtoties. Kā doktors Golans ieteiktu man to darīt? Sāniski vai taisni uz priekšu? Kāda nokārtošanās man būtu psiholoģiski vērtīgākā?

Tētis brīdi klusēja, bet tad sāka runāt klusā, čērkstošā balsi. Viņš paziņoja, ka rit man jāiet kopā ar viņu vērot putnus, gribu to vai ne. Kad atbildēju, ka viņš smagi kļūdās, tētis piecēlās un devās lejup uz bāru. Domāju, ka viņš iet dzert vai vēl kaut ko, tāpēc novilku klauna kostīmu, taču jau pēc dažām minūtēm viņš, pieklauvējis pie manas guļamistabas durvīm, paziņoja, ka man kāds zvana.

Nospriedis, ka mamma, sakodu zobus un sekoju tētim pa kāpnēm uz telefona būdu bāra tālajā galā. Pasniedzis man klausuli, viņš gāja apsēsties pie galdiņa. Aizslidināju ciet durvis.

Hallo?

Tikko runāju ar jūsu tēvu, klausulē atskanēja vīrieša balss. Viņš šķita tāds kā satraukts.

Zvanīja dakteris Golans.

Gribēju pasūtīt viņu kopā ar tēti bekot, taču zināju, ka šoreiz jāizturas stratēģiski. Ja es pasūtītu Golanu pie velna, ceļojumam būtu pielikts punkts. Es taču nevarēju braukt projām, kad beidzot pavērās iespēja uzzināt kaut ko par brīnumbērniem. Beigās nolēmis būt atsaucīgs, visu izstāstīju vienīgi par bērniem cilpā ne -, cenzdamies runāt tā, it kā jau būtu sācis domāt, ka nedz mājā, nedz manā vectēvā nav nekā īpaša. Vārdu sakot, maza konsultācija pa telefonu.

Ceru, ka nesakāt man to, ko, jūsuprāt, vēlos dzirdēt, -dakteris Golans atbildēja. Nu jau izklausījās pēc viņa parastās runāšanas. Varbūt aizbraukt un jūs izmeklēt? Man pašam arī derētu īss atvaļinājums. Ko teiksiet?

Lūdzu, pasakiet, ka jokojat, domās diedelēju.

Ar mani viss kārtībā. Patiešām, es sacīju.

Neuztraucieties, Džeikob, es jau tikai pajokoju, lai gan Dievs vien zina, cik ļoti man derētu izrauties no kabineta. Atklāti sakot, es jums ticu. Pēc balss saprotu, ka viss kārtībā. Bet jūsu tēvam jau pateicu, ka vislabākais ir ļaut jums brīvi paelpot, lai varat sakārtot domas.

Tiešām?

Pārāk ilgi esat bijis vecāku un manā uzraudzībā. Zināmā mirklī rodas pretējs efekts.

Es augstu vērtēju jūsu vārdus!

Ārsts teica vēl kaut ko, bet to es nesaklausīju, jo vada otrā galā atskanēja skaļi trokšņi.

Grūti jūs saklausīt, es sacīju. Vai esat lielveikalā?

Lidostā, viņš atbildēja. Atbraucu pretī māsai. Kā jau teicu galvenais, baudiet dzīvi! Pētiet un ne par ko neuztraucieties! Drīz tiksimies, vai ne?

Vēlreiz paldies, doktor G.

Nolicis klausuli, jutu sirdsapziņas pārmetumus, ka agrāk biju vilcis viņu uz zoba. Nu jau otro reizi ārsts iestājās par mani, kad miesīgie vecāki man neticēja.

Tētis bāra otrā galā sūca alu. Ejot uz kāpnēm, apstājos pie viņa galdiņa.

Kas attiecas uz rītdienu… es iesāku.

Droši vien darīsi, ko gribēsi.

Tiešām?

Tētis dusmīgi paraustīja plecus.

Ārsta rīkojums.

Līdz pusdienām būšu atpakaļ. Apsolu.

Tētis tikai pamāja ar galvu. Atstājis viņu bārā, devos gulēt.

Laižoties miegā, manas domas aizpeldēja pie īpatnajiem bērniem un pirmā jautājuma mis Peregrīnei, kad viņa mūs sapazīstināja:Vai Džeikobs paliks pie mums? Tobrīd domāju, ka nekādā gadījumā. Bet kāpēc gan ne? Ja neatgriezīšos pie ģimenes, ko es galu galā zaudēšu? Iedomājos vēsās, cietoksnim līdzīgās mājas, pilsētu, kurā nav draugu, tikai ļaunas atmiņas; iedomājos pelēko, necilo dzīvīti, kas mani sagaida nākotnē. Apķēros, ka līdz šim man nebija ienācis prātā no tās atteikties.