Miss Peregrīnes nams brīnumbērniem

Prologs

Biju jau samierinājies ar ikdienišķo dzīvi, kad sākās savdabi notikumi. Pirmais no tiem mani satrieca un kā viss, kas sašķoba pamatus, sašķēla manu mūžu divās daļās.Pirms unPēc. Tāpat kā daudz kas cits ārkārtējs, tas bija saistīts ar vectēvu Ābrahamu Portmenu.

Bērnībā un pusaudža gados vectētiņš Portmens man šķita interesantākais cilvēks pasaulē. Dzīvojis bērnu patversmē, piedalījies karā, šķērsojis ar tvaikoni okeānus un zirga mugurā -tuksnešus, uzstājies cirka arēnās, prata rīkoties ar ieročiem, spēja sevi aizsargāt un izdzīvot ekstremālos apstākļos, runāja vismaz trijās valodās, ja neskaita angļu. Bērnam, kas nekad nav bijis ārpus Floridas, tā bija prātam neaptverama eksotika, tāpēc pie katras izdevības lūdzu aplaimot mani ar stāstiem. Vectētiņš labprāt to darīja, atklādams tos kā noslēpumus, kurus uztic tikai man.

Sešu gadu vecumā nospriedu, ka tik aizraujoša dzīve kā vectētiņam man būs tikai tad, ja kļūšu par pētnieku. Vectēvs uz to mudināja, daudzas stundas sēdēdams kopā ar mani, salīcis virs pasaules kartes, un iztēlē vezdams mani ekspedīcijās, iezīmējot vietas ar sarkanām piespraudēm un stāstot par fantastiskām zemēm, kuras nākotnē atklāšu. Mājās savu godkāri paudu, maršēdams ar salocīta kartona binokli, piespiedis to acij un brēkdams:

Ahoj, zeme! Vai ari: Pacelt enkuru! Beigās vecāki iztrenca mani laukā. Viņi laikam baidījās, ka vectēvs mani aplipinās ar nelabojamu sapņainību, no kuras

nekad neatgūšos, jo šīs fantāzijas, var teikt, padarīja mani imūnu pret praktiskām ambīcijām. Reiz māte nosēdināja mani uz krēsla un paziņoja, ka es nekad nekļūšu par pētnieku, jo pasaulē sen viss atklāts. Biju piedzimis neīstajā gadsimtā, tāpēc jutos pievilts.

Vēl lielāks sarūgtinājums mani sagaidīja, kad beigās sapratu, ka lielu daļu labāko stāstu vectētiņš Portmens ir izdomājis. Visbiežāk viņš kavējās atmiņās bērnībā: dzimis Polijā, divpadsmit gadu vecumā aizsūtīts uz bērnunamu Velsā. Kad jautāju, kāpēc viņš pameta vecākus, vectētiņš vienmēr atbildēja, ka viņu vajājuši briesmekļi. Polija no tiem burtiski trūdējusi, tā viņš teica.

Kādi bija tie briesmekļi? plati iepletis acis, prasīju.

Tas mums jau bija kļuvis par rituālu.

Šaušalīgi, kupraini, ar pūžņojošu ādu un melnām acīm, -viņš atbildēja. Un staigāja viņi tā!

Vectēvs steberēja man nopakaļ kā briesmonis veclaiku filmā, līdz es sāku smieties.

Lai nu kā, ik reizi stāstījumā uzradās kāda jauna, baisa detaļa briesmekļi smirdēja pēc trūdošiem atkritumiem, redzamas bija tikai viņu ēnas, mutē tiem locījās taustekļi, kurus tie varēja kuru katru mirkli izšaut laukā, lai sagrābtu cilvēku un iegrūstu savos spēcīgajos žokļos. Necik ilgi, un mani jau mocīja bezmiegs: pārkairinātā iztēle riepu švīkstoņu uz mitra asfalta aiz loga pārvērta smagās nopūtās, bet ēnas zem durvīm vijīgos, melni pelēkos taustekļos. No bries-mekļiem baidījos, tomēr vienlaikus biju sajūsmā par to, ka vectēvs ar tiem cīnījies un palicis dzīvs, un tagad var visu pastāstīt man.

Vēl neticamākas bija vectēva atmiņas par dzīvi Velsas bērnunamā.

Tas atradies uz burvju salas, kas glābusi bērnus no bries-mekļiem; ik dienu tur spīdējusi saule un nebijis nedz slimību, nedz nāves. Bērni dzīvojuši lielā namā, kuru apsargājis milzīgs putns, vismaz viņi tā domājuši. Mazliet paaudzies, sāku šaubīties.

Kas tas par putnu? kad man bija septiņi gadi, neticīgi prasīju.

SpēlējāmMonopolu, kurā vectēvs ļāva man uzvarēt.

Liels vanags, kas smēķēja pīpi, viņš atbildēja.

Vectētiņ, tu laikam turi mani par pēdējo muļķi, es nelikos mierā.

Viņš pāršķirstīja dilstošo oranžo un zilo banknošu žūksni.

Jakub, es par tevi nekad tā nedomātu.

Sapratu, ka esmu vectēvu aizvainojis: tamlīdzīgos brīžos viņš nespēja noslēpt poļu akcentu, unalkas pārvērtās par aukām, betDžeikobs parJakubu. Juzdamies vainīgs, nolēmu turpmāk izlikties, ka ticu katram viņa vārdam.

Bet kāpēc briesmoņi gribēja jums darīt pāri? es pajautāju.

Tāpēc, ka nebijām tādi kā citi. Mēs bijām īpatni.

Kādā ziņā?

Ai, daudzējādā, vectēvs atbildēja. Kāda meitene varēja lidināties gaisā, vienam zēnam iekšā dzīvoja bites, bet kāds brālis un māsa spēja pacelt virs galvas laukakmeni.

Netiku gudrs ticēt viņam vai ne. Taču vectēvs nebija jokupēteris. Ievērojis manā sejā šaubas, viņš sarauca pieri.

Paklau, varbūt tu man netici, vectētiņš sacīja. Labi, parādīšu tev bildes!

Atstūmis dārza krēslu, viņš iegāja mājā, atstādams mani stiklotajā terasē. Pēc dažām minūtēm vectēvs atgriezās ar vecu cigāru kārbu. No tās viņš izņēma četrus sagumzītus, sadzeltējušus foto, un es pieliecos, lai labāk tos apskatītu.

Viens bija izplūdis; tajā bija redzams tāds kā uzvalks, taču bez cilvēka. Vai ari viņam nebija galvas.

Galva, protams, ir! vectēvs smaidīja. Vienīgi tu to neredzi.

Kāpēc? Vai tad viņš bija neredzams?

Viņš nu gan bija gudrinieks! Vectēvs pacēla uzacis, it kā pārsteigts par manām dedukcijas spējām. Milards. Neparasts zēns. Dažkārt viņš man teica:Paklau, Abe, es zinu, ko tu šodien darīji, un pēc tam vārds vārdā pastāstīja, kur esmu bijis un kurā bridi urbinājis degunu un bāzis mutē puņķus, domādams, ka neviens neredz. Milards sekoja citiem klusi kā pelīte -neapģērbies, lai neviens viņu neredz, un vēroja. Vectēvs nogrozīja galvu. Vienreizīgi, vai ne?

Vectētiņš Portmens sniedza man nākamo attēlu. Kad biju to kārtīgi apskatījis, viņš pavaicāja:

Nu? Ko tu tur redzi?

Meitenīti.

Un vēl?

Viņai galvā ir diadēma.

Vectēvs piesita ar pirkstu pie attēla apakšmalas.

Ko teiksi par viņas pēdām?

Ieskatījos uzmanīgāk. Meitenes kājas nepieskārās zemei. Viņa nelēkāja, bet gan peldēja gaisā. Man izstiepās ģīmis.

-Viņa lido!

Gandrīz. Vectēvs pamāja ar galvu. Paceļas. Vienīgā nelaime, ka viņa nespēja sevi kontrolēt, tāpēc dažreiz mēs sējām viņai ap vidu auklu, lai neaizlido projām!

Nespēju atraut skatienu no meitenes rēgainās, lellei līdzīgās sejas.

Vai viņa bija dzīvs cilvēks?

Bet protams, vectēvs aizsmakušā balsī atbildēja, izņemdams man no rokām attēlu un sniegdams nākamo, kurā bija redzams pasīks zēns, kas pacēlis laukakmeni. Viktors un viņa māsa nebija tik apdāvināti, taču spēka abiem gan netrūka, -viņš stāstīja.

Neizskatās stiprs, sacīju, pētīdams puikas kaulainās rokas.

Vari ticēt, ka bija gan. Vienreiz lūkoju lauzties, un daudz netrūka, ka viņš būtu norāvis man roku!

Tomēr visneparastākais bija pēdējais fotoattēls. Cilvēka galva no mugurpuses ar uzkrāsotu seju.

Skatījos labu bridi, un tad vectēvs paskaidroja:

Viņam bija divas mutes, saproti?

Bet tā taču ir blēdība, es atbildēju. Seja ir uzmālēta!

Krāsa, protams, ir blēdība. Cirka izrāde. Bet klausies, ko tev saku, tam cilvēkam bija divas mutes. Varbūt tu man netici?

Bridi domāju, skatīdamies te uz bildēm, te vectēvu, taču viņa seja bija nopietna un atklāta. Kāpēc lai vectētiņš man melotu?

Ticu, beigās padevos.

Un tik tiešām vismaz dažus gadus es viņam ticēju, tomēr galvenokārt tāpēc, ka gribēju ticēt, tāpat kā mani vienaudži ticēja Santaklausam. Mēs pieķeramies pasakām, līdz maksa par ticību tām kļūst pārāk augsta, un to es sapratu otrajā klasē, kad Robijs Džensens pie galda meiteņu priekšā mani izsmēja, ka ticu pasakām. Laikam biju to pelnījis, jo atkārtoju vectēva stāstīto skolā, taču šajās pazemojošajās sekundēs paredzēju, ka gadiem tikšu saukāts par pasaku princi, tāpēc ņēmu ļaunā, lai gan nezinu pamatoti vai ne.

Todien mani pie skolas sagaidīja vectētiņš Portmens: kad vecāki bija darbā, viņš to darīja bieži. Iekārtojies vecāpontiaka sēdekli, es paziņoju, ka pasakām vairs neticu.

Kādām pasakām? Vectēvs palūkojās mani caur brillēm.

Tu pats zini. Taviem stāstiem. Par bērniem un briesmekļiem.

Vectēvs izskatījās samulsis.

Vai kāds tev kaut ko teica?

Es atbildēju, ka izdomāts stāsts ir tas pats, kas pasaka, un pasakas domātas mazuļiem, kas slapina autiņos, un viņa bildes un stāsti nav īsti. Gaidīju, ka vectēvs sapiktosies vai iebildis, bet viņš tikai pamāja ar galvu.

Labi.

Pēc tam vectēvs iedarbinājapontiaku. Uzspiedis kāju starterim, viņš klusēdams pagrieza stūri. Ar to mūsu saruna beidzās.

Jādomā, vectēvs paredzēja, ka beigās pāraugšu pasaku vecumu, tomēr aprāvās tik pēkšņi, it kā tiešām būtu melojis. Nevarēju saprast, kāpēc viņam bija jāizgudro un jāliek man ticēt tam, kas nav iespējams. Tikai pēc vairākiem gadiem tētis atklāja, ka vectēvs arī viņam bērnībā šo to stāstījis un tie jau neesot meli, bet gan pārspīlēts realitātes variants, jo vectētiņa Portmena bērnība nav bijusi pasaka, bet gan šausmu stāsts.

Pirms Otrā pasaules kara vectēvs vienīgais no visas ģimenes aizbēga no Polijas. Vecāki atdeva pastarīti, tolaik divpadsmit gadu vecu zēnu, svešās rokās, iesēdinādami vilcienā uz Lielbritāniju ar koferi un vienu drēbju kārtu, kas mugurā. Tas bija vienvirziena ceļojums. Vectēvs vairs nekad nesatika māti un ^ tēvu, vecākos brāļus, brālēnus un māsīcas, krustmātes un tēvo-čus. Jau pirms viņa sešpadsmitās dzimšanas dienas tos visus bija nogalinājuši briesmekļi, no kuriem viņš pats tik tikko bija paglābies. Taču šiem briesmoņiem nebija pūžņojošas ādas un taustekļu, kas varētu saistīt septiņgadīga bērna iztēli, bet gan N^ cilvēku sejas, un viņi, ģērbušies glītos mundieros, gāja ierindas solī; viss šķita tik banāli, ka tad, kad apķēries, kas notiek, jau bija par vēlu.

Tāpat kā briesmekļi, ari stāsts par burvju salu bija izpušķota patiesība. Salīdzinājumā ar šausmām Eiropas kontinentā bērnunams, kurā vectēvs nokļuva, bija paradīze, tāpēc stāstos pārtapa par drošu patvērumu ar mūžīgu vasaru, sargeņģeļiem un brīnumbērniem, kas, protams,īstenībā nemaz nelidoja, nebija neredzami un necilāja laukakmeņus. Bērnus noteikti vajāja vienas un tās pašas īpatnības dēļ viņi bija ebreji. Karalaika bāreņi, kurus uz mazo salu bija atskalojuši asinsplūdi. Brīnišķīgās spējas bērniem nemaz nepiemita: pietika ar to, ka viņi bija aizbēguši no geto un gāzes kamerām.

Nelūdzu vairs vectēvu stāstīt, un jācer, ka viņš klusībā atviegloti nopūtās. Vectēva bērnību klāja noslēpumainības plīvurs. Negribēju būt okšķeris. Vectēvs bija izgājis cauri ellei, un cilvēkam taču ir tiesības uz saviem noslēpumiem. Man bija kauns, ka apskaudu viņa dzīvi, par kuru bija tik

dārgi samaksāts, tāpēc mēģināju sev iestāstīt, ka man tiešām paveicies ar klusu un mierīgu dzīvi, lai gan nebiju pakustinājis pat mazo pirkstiņu, lai to nopelnītu.

Taču pēc dažiem gadiem, kad man jau bija piecpadsmit, atgadījās kaut kas ārkārtējs un šausmīgs, kas sašķēla manu dzīvi divās daļās Pirms unPēc.