Miss Peregrīnes nams brīnumbērniem

CETURTĀ NODALA

Lēkāju pa mežu un tipināju, taustīdamies miglā uz saules un gaismas pasauli, kur pārsteigts atklāju, ka saule jau riet un gaisma sārtojas. Nemanot bija pagājusi visa diena. Bārā mani sagaidīja tētis ar melnu kā nakts alu un atvērtu klēpjdatoru uz galda. Apsēdies izrāvu aliņu; viņš pat nepaguva atrauties no drukāšanas.

Žēlīgais Dievs, norijis malku, izdvesu. Kas tas ir? Fermentizēta degviela?

Gandrīz, tētis smējās, paķēris aliņu. Nav jau amerikāņu manta. Bet tu jau nezini, kāda tam garša, vai ne?

Nepavisam ne. Piemiedzu acis, lai gan tā tiešām bija.

Tētim gribējās ticēt, ka esmu tikpat populārs piedzīvojumu

meklētājs kā viņš manos gados, un uzturēt tādu ilūziju bija vieglāk par vieglu.

Pārcietu īsu iztaujāšanu: kā tiku līdz mājai, kas mani turp aizveda, un, tā kā vieglāk ir noklusēt nekā melot, es tiku cauri sveikā. Protams, neteicu, ka Tārps un Dailens mani izjokoja un es izbradājos pa aitu mēsliem, un beigās pusjūdzi pirms galamērķa abi izstājās no spēles. Tētis laikam bija apmierināts, ka man izdevies iepazīties ar diviem vienaudžiem, jo es, protams, aizmirsu pastāstīt, ka viņi mani necieš ne acu galā.

Nu, un kāda tad bija tā māja?

Kā izgāztuve.

Tētis saviebās.

Neko darīt, pagājis labs laiciņš, kopš tur dzīvoja vectētiņš, vai ne?

-Jā. Kopš kāds tur dzīvoja.

Tētis aizvēra klēpjdatoru, un es sapratu, ka visa viņa uzmanība tiks pievērsta man.

Redzu, ka esi vīlies.

Es taču neceļoju tūkstošiem jūdžu tāpēc, lai beigās ieraudzītu māju, kas piedzīta ar pretīgiem atkritumiem.

Un ko tu tagad domā darīt?

Meklēšu cilvēkus, ar kuriem parunāt. Kāds jau zinās, kur palika bērnunama audzēkņi. Manuprāt, daži vēl varētu būt dzīvi ja ne šeit, tad uz cietzemes. Pansionātos vai vēl kaut kur.

Protams. Laba doma. Tētis tomēr tā kā šaubījās.

Iestājās neveikls klusums, un tad viņš turpināja:

Tad jau tu sāc nojaust, kā vectētiņš te dzīvoja, vai ne?

Bridi padomāju.

Nezinu. Laikam. Ko gan var gribēt no tik nomaļas salas?

Tētis pamāja ar galvu.

Tieši tā.

Bet ko tu pats par to visu domā?

Es? Viņš paraustīja plecus. Es pat necentos tēvu saprast.

Skumji. Vai tad tas tevi neinteresēja?

Protams, interesēja. Taču vēlāk vairs ne.

Jutu, ka saruna ieiet nepatīkamā gultnē, tomēr neatkāpos.

Bet kāpēc?

Kad tevi nelaiž iekšā, tu pārstāj klauvēt. Vai saproti, ko es ar to domāju?

Parasti tētis tā nerunāja. Varbūt tur bija vainīgs alus, vai varbūt viņš tā teica tāpēc, ka bijām tik tālu no mājām. Bet varbūt viņš bija sapratis, ka beidzot esmu pietiekami liels, lai kaut ko tādu dzirdētu. Lai kāds būtu iemesls, negribēju, lai tētis apklust.

Bet viņš taču bija tavs tētis. Kā tu varēji tik vienkārši atmest visam ar roku?

Ne jau es atmetu ar roku! tētis mazliet par skaļu atbildēja, bet tad nodūra skatienu, apjucis skalinādams glāzē alu. Lūk, kā bija: tavs vectētiņš, manuprāt, nezināja, kā būt par tēti, tomēr juta, ka no šis lomas izvairīties nevar. Neviens no viņa brāļiem un māsām nepārdzīvoja karu. Tāpēc viņš centās ar to tikt galā, visu laiku būdams prom medībās, komandējumos, tu jau zini. Pat tad, kad tētisbija man blakus, šķita, ka viņa nav.

Vai tu domā Helovīnu?

Par ko tu runā?

Tu taču zini, mājās ir bilde.

Sens stāsts. Helovīna vakars. Manam tētim četri pieci gadi, un neviens vēl nebija viņu izāzējis. Vectētiņš Portmens apsolīja pēc darba atbraukt pēc viņa. Vecāmāte nopirka tētim jocīgu, sārtu zaķa tērpu, un viņš, to uzvilcis, gaidīja ceļa galā, kad atbrauks tēvs no pieciem vakarā līdz naktij bet veltīgi. Vecmamma bija tik dusmīga, ka nofotografēja manu tēti uz ielas, lai varētu parādīt papucim, kas viņš par draņķi. Lieki piebilst, ka attēls daudzus gadus mūsu ģimenē bija leģendārs un mulsināja manu tēvu.

Jūnijs

Ne jau tikai Helovīna vakaru vien, tētis noburkšķēja. Atklāti sakot, Džeik, tu viņam biji tuvāks nekā es. Es nezinu, jūs jau tik labi viens otru nepazināt.

Nepatapu, ko atbildēt. Vai tētis būtu uz mani greizsirdīgs?

Kāpēc tu man to saki?

Tāpēc, ka tu esi mans dēls un es negribu, lai tu ciestu.

Ciestu… no kā?

Tētis aprāvās. Aiz loga slīdēja mākoņi, un pēdējos gaismas staros uz sienas melnoja mūsu ēnas. Man sametās nelabi. Jutos tā, it kā vecāki grasltos paziņot, ka šķirsies, un es jau to zinātu, pirms viņi ir atvēruši muti.

Ja runājam par tavu vectētiņu, es necentos rakt pārāk dziļi, baidīdamies no tā, ko tur atradīšu, tētis beigās atzinās.

Tu runā par karu?

Nē. Tavs vectētiņš turēja noslēpumus sevi, jo tie bija sāpīgi. Es to sapratu. Es runāju par ceļojumiem, par to, ka viņš visu laiku bija ārpus mājām. Par viņa īsto nodarbošanos. Zini, mēs ar tavu krustmāti domājām, ka viņam ir cita sieviete. Varbūt pat vairākas.

Vārdi bridi palika karājamies klusumā. Man dīvaini notirpa seja.

Tas taču ir neprāts, tēti!

Mēs atradām vēstuli. No svešas sievietes, adresētu vectēvam.Es Tevi mīlu, pēc Tevis ilgojos, kad Tu atgriezīsies, apmēram tā. Salkana, uz stūra lūpu krāsa. Nemūžam to neaizmirsīšu.

Man aiz kauna sametās karsti, it kā tēvs runātu par manu pārkāpumu. Tomēr nespēju tam noticēt.

Vēstuli saplēsām, iemetām tualetē un nolaidām ūdeni. Vēlāk neko tādu vairs neatradām. Laikam jau viņš kļuva piesardzīgāks.

Nezināju, ko teikt. Nespēju paskatīties uz tēvu.

Man tiešām žēl, Džeik. Droši vien tev ir smagi to dzirdēt. Zinu, kā tu viņu pielūdzi.

Tētis pastiepās, lai paspiestu man plecu, bet es izvairījies atstūmu krēslu un piecēlos.

Es nevienunepielūdzu.

Labi. Es jau tikai… Negribēju, lai tu piedzīvo pārsteigumu, neko vairāk.

Paķēris žaketi, pārmetu to pār plecu.

Kur iesi? Tūlīt vakariņas.

Par vectēvu tu maldies, es sacīju. Un es to pierādīšu.

Labi. Ceru, ka tev tas izdosies, tētis nopūtās, it kā dodams man atļauju.

Aizcirtis Priesteru alas durvis, soļoju, pats nezinādams, uz kurieni. Dažreiz cilvēkam vienkārši jāiziet laukā pa durvīm.

Tētim, protams, bija taisnība: vectēvu es dievināju. Vēlējos noskaidrot patiesību, bet ne jau uzzināt par precēta vīra sānsoļiem. Bērnībā, klausoties vectētiņa Portmena fantastiskajos stāstos, iedomājos, ka varu dzīvot burvju pasaulē. Arī vēlāk, kad vairs pasakām neticēju, zināma burvestība vectēvā palika. Viņš taču bija pārdzīvojis īstas šausmas, redzējis cilvēces ļaunāko pusi, kas pārvērta viņa dzīvi līdz nepazīšanai, tomēr bija cienījams, krietns un drosmīgs cilvēks un tāds bija palicis manā atmiņā. Visa vectēva dzīve bija teiksmaina. Neparko nespēju noticēt, ka viņš bijis melis, krāpnieks un slikts tēvs. Ja vectētiņš Portmens nebija godīgs un labs, nezinu, kurš tad tāds bija.

* * *

Muzeja durvis bija atvērtas, gaismas ieslēgtas, bet iekšā nevienu nemanīju. Gribēju satikt pārzini, cerēdams, ka viņš kaut ko zinās par salas vēsturi un iedzīvotājiem un ieviesīs skaidrību par tukšo māju varbūt pastāstīs, kur meklēt bijušos iemītniekus. Nospriedis, ka cilvēks izgājis uz pāris minūtēm (apmeklētāju bari taču muzejā nelauzās), klīdu pa svētnīcu, aplūkodams eksponātus.

Ekspozīcijas, kādas jau nu tās bija, rindojās lielās, atvērtās vitrīnās gar sienām baznīcēnu solu vietā. Lielākoties nāvīgi garlaicīgas izsmeļoša informācija par dzīvi tradicionālā zvejnieku ciematā un bezgalīgas lopkopības mistērijas -, taču viena ekspozīcija citu vidū izcēlās. Tai bija atvēlēta goda vieta istabas priekšā, smalkā vitrinā, altāra vietā. Aiz auklas, kurai es pārkāpu pāri, nevīžodams izlasīt brīdinājuma zīmi. Vitrīnai bija pulētas koka malas un organiskā stikla virsma, tāpēc aplūkot to varēju tikai no augšas.

Laikam smagi nopūtos, ieraudzījis samelnējušu līķi un pirmajā acumirklī noturēdams to par briesmoni. Sačervelējies augums neticami atgādināja briesmoņus, kas mani vajāja sapņos; līdzīga bija pat miesas krāsa, kas šķita cepināta uz iesma ugunī. Kad eksponāts neatdzīvojās un man vairs nebija bail, ka tas izlauzīsies caur stiklu, mazliet nomierinājos. Lai cik patoloģisks, tas taču bija tikai muzeja objekts.

Redzu, ka esat ar veco vīru jau iepazinies! man aiz muguras kāds iesaucās, un pagriezies ieraudzīju muzeja pārzini, kas nāca uz manu pusi. Jūs izturējāt tīri labi. Viens otrs uzreiz noģībst! Pasmaidījis viņš sniedza man roku. Mārtiņš Padžets. Šķiet, todien neiegaumēju jūsu vārdu.

Džeikobs Portmens, stādījos priekšā. Kas viņš ir -Velsas ievērojamākā slepkavas upuris?

Ha, ha! Nu, varētu būt, lai gan man tas nav ienācis prātā. Mūsu salas vecākais iemītnieks, arheologu aprindās labāk pazīstams kā Kērnholmas cilvēks, lai gan mums viņš kā bija, tā palika vecais vīrs. Precīzāk, vecāks par divtūkstoš septiņsimt gadiem, lai gan miris sešpadsmit gadu vecumā. Tāpēc faktiski jauns vecais vīrs.

Divtūkstoš septiņsimt gadu? jautāju, lūkodamies mirušā puiša sejā: smalkie vaibsti bija lieliski saglabājušies. Bet viņš izskatās tik…

Tā gadās, ja labākos gadus pavadi vietā, kur nav skābekļa un baktēriju, proti, mūsu purva rāvā. Mūžīgās jaunības avots. Protams, ja esi miris.

Tātad jūs viņu atradāt tur? Purvā?

Mārtiņš iesmējās.

Ne jau es! Kūdras racēji, kas septiņdesmitajos gados rakās akmeņu krāvumā. Izskatījās neticami svaigs, un cilvēki nosprieda, ka Kērnholmā siro slepkava, taču policija ievēroja viņa rokās akmens laikmeta loku un ap kaklu no cilvēku matiem savītu cilpu. Tagad tādas vairs neizmanto.

Nodrebinājos.

Izskatās pēc upurēšanas vai tamlīdzīgi.

Tieši tā. Viņu nožņaudza, noslīcināja, izrāva iekšas un iebelza pa galvu. It kā gribētu nogalināt vairākas reizes, vai ne?

Laikam gan.

Mārtiņš sāka skaļi smieties. Laikam gan!

Labi, jā, tik tiešām.

Bet protams. Taču visvairāk mūs, modernos cilvēkus, valdzina fakts, ka nāvē zēns, visticamāk, gāja brīvprātīgi. Pat ar dedzību. Tolaik ļaudis ticēja, ka purvi un mūsējais jo sevišķi ir vārti uz dievu pasauli, tātad ideāla vieta, kur ziedot dārgāko: sevi.

Vājprāts.

Droši vien. Lai gan šodien, manuprāt, mēs nogalinām sevi tā, ka nākotnes cilvēkiem tas šķitīs īsts vājprāts. Ja runājam par vārtiem uz nākamo pasauli, purvs nav sliktākā izvēle. Ūdens tas nav, un ari zeme ne kaut kur pa vidu. Viņš pieliecās un nopētīja eksponātu. Skaists, vai ne?

Uzmetu skatienu ķermenim, kuru nemirstīgu padarīja žņaudzot, dīrājot un slīcinot.

Diez vai, es iebildu.

Mārtiņš atliecās un sāka pārspīlēti svinīgā balsī skaitīt:

Nāciet un palūkojieties uz darvas cilvēku! Melns veidols, maigā seja kvēpu krāsā, savītušie locekļi kā ogļu vēnas, no izskaloto pēdu spilventiņiem nokarājas sačokurojušās vīnogas! Māksloti iepletis rokas kā aktieris uz skatuves, viņš cienīgi soļoja apkārt vitrīnai. Nāciet un skatieties, cik nežēlīgu mākslu atklāj viņa brūce! Dziļi, līkumoti naža griezieni, smadzenes un kauli atsegti ar akmens palīdzību, aukla vēl griežas kaklā. Pirmais nocirstais, nokritušais auglis Debesu meklētājs vecais virs, kas aizkavējies jaunībā, es tevi gandrīz vai mīlu!

Viņš teatrāli paklanījās, un es sāku aplaudēt.

Vienreizīgi, es sacīju. Vai pats sacerējāt?

Es tas vainīgais! Mārtiņš kautrīgi pasmaidīja. Dažkārt paniekojos ar dzejas rindām, bet tikai vaļasprieka līmeni. Lai nu kā, pateicos jums par iecietību!

Interesanti gan, ko šis savādais, izsmalcinātais, runīgais kungs, rīmju kalējs buktētajās biksēs, meklēja Kērnholmā? Viņš taču izskatījās vairāk pēc bankas pārvaldnieka nekā pēc vēju appūsta cilvēka salā ar vienvienīgu telefonu un nebruģētām ielām.

Bet tagad es jums ar lielāko prieku izrādītu savas pārējās kolekcijas, viņš sacīja, vezdams mani uz durvīm. Diemžēl tuvojas darbalaika beigas. Tomēr, ja jūs būtu ar mieru atnākt rit…

Atklāti sakot, cerēju no jums kaut ko uzzināt, es sacīju, iekams viņš nebija mani izdzinis laukā. Par māju, kuru pieminēju šorīt un kurā jau pabiju.

Lai notiek! muzeja pārzinis iesaucās. Man gan šķita, ka esmu jūs no tās aizbiedējis. Kā mūsu vecajam spoku namam šobrīd klājas? Vai vēl stāv savā vietā?

Apstiprināju, ka stāv gan, un tad ķēros vērsim pie ragiem.

Cilvēki, kas tur dzīvoja… vai zināt, kas ar viņiem notika?

Miruši, viņš atbildēja, jau labi sen.

Jutos pārsteigts, lai gan par to nebūtu jābrīnās. Mis Peregrine bija veca. Un veci ļaudis mirst. Taču tas nenozīmēja, ka man jāpārtrauc meklējumi.

Es gribētu satikt kādu cilvēku, kas tur savulaik dzīvojis, ne jau tieši direktori vien.

Visi miruši, mans sarunu biedrs atkārtoja. Pēc kara tur neviens vairs nav dzīvojis.

Pagāja kāds bridis, iekams man pielēca.

Kā to lai saprot? Kuru karu jūs domājat?

Pie mums, par to runājot, vienmēr domā tikai Otro pasaules karu. Ja nemaldos, visi gāja bojā vācu uzlidojuma laikā.

Nē, tā nevar būt.

Vīrietis pamāja ar galvu.

Tolaik salas otrā galā bija pretgaisa aizsardzības pozīcijas pie meža, kur atrodas māja. Tāpēc Kērnholma bija likumīgs militārs mērķis. Bet, ticiet man, vāciešiem bija vienalga, likumīgs vai ne. Lai nu kā, viena bumba trāpīja mazliet sāņus un… viņš papurināja galvu. Cilvēkiem velnišķīgi nepaveicās.

Bet tas taču nav iespējams, es atkārtoju, lai gan sāku jau šaubīties.

Kāpēc gan jums neapsēsties un nepagaidīt, kamēr uzvārīšu tēju? Mārtiņš sacīja. Jūs izskatāties mazliet izsists no sliedēm.

Mazliet reibst galva, nekā vairāk…

Piedāvājis man krēslu savā kabinetā, muzeja pārzinis devās gatavot tēju. Tikmēr es mēģināju sakārtot domas. Sabumboja kara laikā tāpēc jau mājas mūri sagrauti. Bet mis Peregrīnes vēstule ar Kērnholmas pastmarku ir izsūtīta tikai pirms piecpadsmit gadiem.

Atgriezies Mārtiņš pasniedza man krūzi.

Tur ir lāsītePenderyn', viņš sacīja. Ziniet, slepena recepte. Acumirklī atgūsiet līdzsvaru.

Pateicies ierāvu malciņu, pārāk vēlu apķēries, ka slepenā piedeva ir augstas raudzes viskijs. Šķita, ka barības vadā uzliesmo napalms.

Zināmu grūdienu jutu, nosarcis izdvesu.

Mārtiņš sarauca pieri.

Varbūt dot ziņu jūsu tēvam?

Nē, nē, man nekas nekaiš. Bet, ja jūs varētu kaut ko pastāstīt par gaisa uzbrukumu, es tiešām būtu pateicīgs.

Mārtiņš iekārtojās krēslā iepretim man.

Mani moka ziņkārība, kāpēc jūs par to tā interesējaties. Jūs teicāt, ka tur dzīvojis jūsu vectēvs. Vai tad viņš uzlidojumu nepieminēja?

Ari mani moka ziņkāre, es atbildēju. Droši vien vācu uzlidojums bija tad, kad vectēvs jau bija aizbraucis. Vai tas notika kara beigās vai sākumā?

Ar kaunu jāatzīst, ka tiešām nezinu. Bet, ja esat tā iededzies, varu iepazīstināt ar cilvēku, kas zinās, ar savu tēvoci Ogiju. Viņam ir astoņdesmit trīs gadi, un viņš dzīvo te visu mūžu. Joprojām vesels kā rutks. Mārtiņš iemeta skatienu pulkstenī. Ja pagūsim līdz televīzijas seriālamFather Ted, esmu pārliecināts, ka viņš ar lielāko prieku izstāstīs jums visu, ko gribēsiet.

* * *

Pēc desmit minūtēm mēs ar Mārtiņu jau zvilnējām uz apkrauta dīvāna Ogija istabā, kas bija pilna ar grāmatu grēdām, vecām apavu kārbām un spuldzēm, ar kurām pietiktu Karlsbādes Nacionālā parka apgaismošanai, lai gan ieslēgta bija tikai viena. Sāku atskārst, ka dzīve nomaļā salā pārvērš cilvēkus žurku barā. Ogijs sēdēja, pagriezies pret mums, ģērbies apdilušā vējjakā un pidžamas biksēs, it kā gaidīdams viesus protams, ne jau tādus, kuru dēļ jāvelk kārtīgas bikses, un stāstīdams bez apstājas šūpojās ar plēvi apklātā atpūtas krēslā. Acīmredzot večuks priecājās par to vien, ka viņā kāds klausās, un pēc garas spriedelēšanas par laikapstākļiem un Velsas politiku, kā ari par bēdīgo mūsdienu jaunatnes stāvokli Mārtiņš beidzot varēja uzvedināt tēvoci uz sarunām par gaisa uzbrukumu un bērnunama iemītniekiem.

Protams, atceros, viņš sacīja. Dīvaiņu bariņš. Šad un tad redzējām viņus pilsētā bērnus. Dažkārt ari viņu audzinātājas pērkot pienu, zāles vai ko nu vajadzēja. Ja novēlēji labu ritu, viņi novērsās. Turējās savrup, tā gan, savā lielajā, tālajā mājā. Daudzi runāja, ka šis tas tur notiek, lai gan neviens neko skaidri nezināja.

Bet ko tieši runāja?

Nelabas lietas. Lai gan, kā teicu, neviens neko īsti nezināja. Viens gan bija skaidrs: tie nebija parasti bāreņi, teiksim, kā Barnardo nama bērni citās vietās, kuri brauca uz parādēm pilsētās un vienmēr bija ar mieru pačalot. Pavisam citādi bērni. Daži pat nerunāja pareizā angļu valodā. Vai vispār nesaprata angliski, lūk, kā.

Viņi jau nebija īsti bāreņi, es sacīju, bet bēgļi no citām valstīm no Polijas, Austrijas, Čehoslovākijas…

Ak tā? Ogijs izbrīnā pacēla uzacis. Jocīgi gan, man pirmā dzirdēšana.

Večuks izskatījās aizvainots, it kā es pretendētu uz labākām zināšanām par salu nekā viņš. Šūpuļkrēsls kustējās straujāk, agreslvāk. Ja manu vectētiņu un citus bērnus Kērnholmā sagaidīja tā, nebrīnos, ka viņi turējās malā.

Mārtiņš nokāsējās.

Bet, tēvoci, kā bija ar to uzlidojumu?

Nu bet tagad gan mani nepārtrauciet! Jā, jā, nolādētie friči. Kurš gan to aizmirsis?

Pēc tam Ogijs gari un plaši stāstīja par dzīvi tolaik, kad salai draudēja vācu bumbvedēju uzlidojumi: kaucošas sirēnas, izmisīga laušanās uz patvertnēm, brīvprātīgie sargi, kas nakti skraidīja no mājas uz māju, pārbaudīdami, vai visi slēģi aizvērti un ielu gaismas izslēgtas, lai laupītu ienaidnieku lidotājiem vieglus mērķus. Visi rūpīgi gatavojās, lai gan īsti neticēja, ka cietis uzbrukumā, jo galvenās ostas un rūpnīcas atradās uz cietzemes tie bija daudz svarīgāki mērķi nekā Kērnholmas mazā lielgabala pozīcija. Taču kādu nakti no debesīm sāka krist bumbas.

Velnišķīgs troksnis, Ogijs turpināja, it kā pa zemi stampātu milži, un šķita, ka tas nekad nebeigsies. Viņi mūs briesmīgi sabumboja, lai gan pilsētā, paldies Dievam, visi palikām dzīvi. To gan nevar teikt par lielgabalu zēniem -lai gan viņi cīnījās godam un arī par nabaga dvēselēm bērnunamā. Ar vienu bumbu viņiem pietika. Atdeva dzīvību par Lielbritāniju, kā sacīt jāsaka. Lai no kurienes viņi bija, -lai Dievs viņus par to svētī!

Vai atceraties, kad tas notika? es pajautāju. Kara sākumā vai beigās?

Varu jums pat precīzi nosaukt dienu, večuks atbildēja. 1940. gada trešajā septembrī.

Man šķita, ka istabā trūkst gaisa. Prātā uzplaiksnīja vectēva seja pelnu krāsā, lūpas, kas tik tikko kustas, izrunājot šos vārdus.1940. gada trešais septembris.

Vai jūs… vai nekļūdāties? Ka tas bija tiešitodien7

Es pats nekaroju, Ogijs atbildēja. Biju vienu gadu par jaunu. Tā nakts man bija viss karš. Nē, es nešaubos.

Apjucis sastingu. Neticami. Vai tik ar mani kāds nedzen velnu? Varbūt dīvaini, drūmi izjoko?

Un neviens nepalika dzīvs? Mārtiņš pajautāja.

Večuks brīdi domāja, skatienam klīstot pa griestiem.

Nu, kad tu tā saki, viņš atbildēja, atceros, ka palika gan. Viens vienīgs. Jauns cilvēks, ne vecāks par šo zēnu. -Šūpuļkrēsls sastinga. Viņš atnāca uz pilsētu sveiks un vesels. Pavisam mierīgs, ņemot vērā, ka bija redzējis biedru bojāeju. Un tas bija pats dīvainākais.

Varbūt cilvēks bija šokā, Mārtiņš ieminējās.

Nebūtu brīnums, Ogijs atbildēja. Runāja tik vien, lai pavaicātu manam tēvam, kad uz cietzemi dosies nākamā laiva. Teica, ka grib tūlīt ņemt rokā ieroci un nogalēt tos nolādētos briesmoņus, kas nonāvēja viņa biedrus.

Ogijs, tāpat kā vectētiņš Portmens, stāstīja dīvainas lietas, tomēr man nebija pamata šaubīties.

Mēs bijām pazīstami, es pateicu. Tas bija mans vectēvs.

Abi sarunu biedri pārsteigti manī noraudzījās.

0! Ogijs iesaucās. Man tiešām veicas!

Atvainojies piecēlos kājās. Mārtiņš, ievērojis, ka jūtos nelāgi,

piedāvājās pavadīt mani līdz Priesteru alai, bet es atteicos. Gribēju vienatnē visu pārdomāt.

Labi, tad tuvākajā laikā piekāpiet uz muzeju, Mārtiņš beigās piekodināja, un es apsolīju.

Atpakaļceļš šķita garš. Vilkos garām kustīgajām ostas ugunīm. Gaiss bija piesātināts ar sāli un skursteņu dūmiem, kas cēlās no simtiem pavardu. Aizgājis līdz doka galam, nolūkojos, kā virs ūdens paceļas mēness, iedomādamies, ka vectēvs tāpat stāvēja tajā drausmīgajā rītā, sastindzis šokā, -gaidīdams laivu, kas viņu aizvedīs projām no nāves, kuru viņš bija redzējis savām acīm, uz karu, kur nāve sastopama vēl biežāk. No briesmekļiem nekur nebija glābiņa, pat ne šajā saliņā, kura kartē nav lielāka par smilšu graudiņu un kuru aizsargā miglas vāli, kraujas klintis un mutuļojošas plūdmaiņas. Nekur. Lūk, baisā patiesība, no kuras vectēvs mēģināja mani pasargāt.

Tālumā buldurējošie ģeneratori pēkšņi apklusa, un gaismas gar ostu un māju logos man aiz muguras iekvēlojās un tad satumsa. Interesanti, kā sala tagad bez nevienas gaismiņas izskatītos no lidmašīnas: it kā tās vispār nebūtu. Miniatūra supernova.

* * *

Soļoju mēnesnīcā, juzdamies pavisam sīks. Tēti atradu bārā pie tā paša galda ar pa pusei apēstu bifšteku un recekļainu mērci uz šķīvja.

Paskat, kas atgriezies, viņš noteica, kad apsēdos. Es tev paglabāju pusdienas.

Man negribas ēst, atbildēju un tad izstāstīju, ko biju uzzinājis par vectētiņu Portmenu.

Tētis izskatījās vairāk dusmīgs nekā pārsteigts.

Nespēju noticēt, pirmā dzirdēšana, viņš sacīja.

Labi sapratu tēta dusmas: kaut ko tādu vectēvs varētu neteikt mazdēlam, bet ne jau tēvs dēlam, turklāt tik ilgi.

Centos pavērst sarunu labākā virzienā.

Pārsteidzoši, vai ne? Ko tik vectēvs nebija pārcietis!

Tēvs pamāja ar galvu.

Diez vai uzzināsim visu līdz galam.

Vectētiņš Portmens prata glabāt noslēpumus, vai ne?

Tu joko? Viņš bija emocionāla degbumba.

Varbūt to var kaut kā izskaidrot. Proti, viņa atturīgo attieksmi tavā bērnībā.

Tētis mani skarbi uzlūkoja, likdams noprast, ka man viss ātri jāpaskaidro vai ari būšu pārkāpis robežu.

Viņš jau divas reizes bija zaudējis ģimeni. Pirmoreiz -Polijā un pēc tam šeit audžuģimeni. Tāpēc, kad parādījāties jūs ar krustmāti Sūziju… es turpināju.

Vienreiz apdedzinājies, divkārt piesardzīgs?

Es runāju nopietni. Vai tev nešķiet, ka patiesībā viņš vecmammu nemaz nekrāpa?

Nezinu, Džeik. Laikam man bija grūti noticēt, ka viss ir tik vienkārši. Tētis nopūtās, un glāze no viņa elpas aprasoja. Tomēr zinu, ko tas faktiski nozīmē. Kāpēc jūs ar vectētiņu bijāt tik tuvi…

Nu un…

Cilvēkam vajadzēja piecdesmit gadus, lai tiktu pāri bailēm iegūt ģimeni. Tu nāci īstajā laikā.

Nezināju, ko atbildēt. Vai tad varēju miesīgajam tēvam teikt, ka viņa tēvs nebija viņu pietiekami mīlējis? Nevarēju,

tāpēc, novēlējis labu nakti, devos augšā gulēt.

* * *

Gandrīz visu nakti nemierīgi mētājos un grozījos. Prātoju par vēstulēm: vienu no svešās sievietes, vēstuli, kuru tētis ar krustmāti Sūziju atrada bērnībā, un otru no mis Peregrines, tā nonāca manās rokās pirms mēneša. Mocījos šaubās:varbūt tā bija viena un tā pati sieviete?

Pastmarka uz mis Peregrines aploksnes liecināja, ka vēstule rakstīta pirms piecpadsmit gadiem, lai gan tās autore jau 1940. gadā bija gājusi bojā. Manuprāt, pastāvēja tikai divas iespējas: vai nu vectēvs sarakstījās ar mironi (jāatzīst, tas būtu maz ticami), vai arī vēstules nerakstīja mis Peregrine, bet gan cita persona, parakstīdamās ar svešu vārdu, lai slēptu savējo.

Kāpēc vajadzētu tā maskēties? Jādomā, lai slēptos. Jo vēstules autore bija cita sieviete.

Bet ko tad, ja mana ceļojuma vienīgais ieguvums būs atklāsme, ka vectēvs bijis melīgs laulības pārkāpējs? Vai tiešām pēdējā brīdī, pirms nāves, viņš gribēja stāstīt par audžuģimenes bojāeju? Bet varbūt tikai vēlējās atzīties pliekanā, desmitiem gadu ilgušā mīlas dēkā? Varbūt gan to, gan to? Līdz jaunības gadiem vectēvs jau bija zaudējis gan īsto, gan audžuģimeni, tāpēc beigās, iespējams, nezināja, kā iegūt jaunu un saglabāt tai uzticību.

Taču tie bija tikai minējumi. Patiesību es nezināju, un nebija ari, kam pajautāt. Ikviens, kas varētu atbildēt, jau sen bija aizgājis viņsaulē. Nepaies ne divdesmit četras stundas, un izrādīsies, ka mans ceļojums bijis veltīgs.

Iekritu nemierīgā miegā. Rītausmā mani uzmodināja troksnis istabā. Pagriezos uz otriem sāniem, lai redzētu, kas notiek, un uzrāvos sēdus. Uz naktsgaldiņa tupēja liels putns, kas skatījās lejup uz mani. Galva tam bija klāta ar spīdīgi pelēku spalvu. Lai iekārtotos labāk un redzētu mani, putns ar nagiem knakšķināja pa galdiņu. Stīvi blenzu, nesaprazdams, vai tas ir sapnis vai īstenība.

Pasaucu tēti, un, dzirdot manu balsi, putns nolaidās no galdiņa. Aizklājis ar plaukstu seju, novērsos, bet, kad atkal palūrēju, nelūgtais viesis jau bija izlidojis pa atvērto logu.

Istabā iesteberēja tētis, galīgi samiegojies.

Kas noticis?

Parādīju nagu pēdas uz galdiņa un uz grīdas nokritušo putna spalvu.

Ak kungs, savādi gan. Tētis grozīja rokās spalvu. Parasti lielie medību piekūni cilvēkiem netuvojas.

Man šķita, ka esmu pārklausījies.

Lielais medību piekūns?3 Tā tu teici?

Tētis pacēla spalvu gaisā.

Jā, vanagu paveids, viņš pamāja. Neparasti lidoņi, ātrākie putni pasaulē. Planēdami gaisā, tie spēj mainīt izskatu.

Dīvaina sakritība, tomēr nespēju atvairīt izjūtu, ka noticis kaut kas pārdabisks.

Brokastu laikā iedomājos, ka varbūt esmu pārāk viegli padevies. Lai gan no bērnunama nebija palicis dzīvs neviens, ar ko parunāt par vectēvu, varēju taču kārtīgāk izpētīt lielo māju. No vienas puses ņemot, ja tur arī bija kaut kas par vectēvu (vēstulēs, fotoalbumos vai dienasgrāmatās), tad viss jau pirms vairākiem gadu desmitiem noteikti sadedzis vai satrūdējis. Bet, no otras, ja aizbraukšu no salas, par to nepārliecinājies, vēlāk nožēlošu.

Tā nu es, cilvēks, kas neparasti jūtīgs pret nakts murgiem un šausmām, kas raustās un baidās no nekā, iestāstīju sev, ka pēdējo reizi jādodas uz pamesto māju, kur noteikti spokojas desmitiem priekšlaicīgi mirušu bērnu.