Miss Peregrīnes nams brīnumbērniem

TREŠĀ NODAĻA

Biezajā miglā bijām kā akli. Kad kapteinis paziņoja, ka tuvojamies krastam, noturēju to par joku: no prāmja zvalstīgā klāja neko neredzēju, izņemot bezgalīgu, pelēku aizkaru. Pieķēries margām, lūkojos zaļganajos viļņos, vērodams zivis, kas tuvākajā nākotnē, iespējams, priecēs mani brokastis; tikmēr tēvs drebēdams stāvēja blakus, izmeties vienā kreklā. Kas gan varēja paredzēt, ka jūnijs būs tik auksts un mitrs? Cerēju, ka mums abiem, kas, drosmīgi pievārējuši trīsdesmit sešas mokošas stundas (trīs lidmašīnas, divas pārsēšanās) un snauduši uz maiņām netīrās dzelzceļa stacijās, ari bezgalīgais, nelabumu uzdzenošais brauciens ar prāmi atmaksāsies. Bet tad tēvs iesaucās:

Skaties!

Pacēlis galvu, ieraudzīju, ka tukšajā audeklā mūsu priekšā iezīmējas augsts, klinšains kalns.

Mana vectēva sala. Izplūdušām kontūrām, drūma, tīta miglā, miljoniem ķērcošu putnu sargāta, tikpat kā sens, milžu būvēts cietoksnis. Skatījos uz kraujajām klintīm, kuru virsotnes iznira rēgainu mākoņu kalnos, un atskārtu, ka tiešām tuvojos mistiskai pasaulei.

Nelabumi pamazām atkāpās. Tētis skraidīja riņķī kā bērns Ziemassvētkos, neatraudams skatienu no putniem, kas meta virs mums slaidus lokus.

Džeikob, paskaties uz to tur! viņš sauca, rādīdams uz punktiņiem gaisā. Mazie vētrasputni!

Kad piebraucām tuvāk klintīm, sāku ievērot dīvainus veidojumus, kas glūnēja no ūdens. Viens no jūrniekiem garāmiedams pieķēra mani, kad, noliecies pār margām, skatījos ūdenī.

Vai neesi redzējis nogrimušu kuģu vrakus?

Uzmetu viņam vaicājošu skatienu.

Vai tiešām vraki?

Te taču viscaur ir kuģu kapsēta. Kā saka vecie kapteiņi: "Starp Hartlandas ragu un Kērnholmas līci nakt' un dien' jūrnieku gaida kaps vien!"

Tobrīd peldējām garām avarējušam kuģim, kas bija tik tuvu ūdens virsmai, ka skaidri redzēju tā zaļgano karkasu. Šķita, ka vraks tūlīt iznirs no seklā ūdens kapa kā zombijs.

Vai redzi to tur? Jūrnieks pamāja. To nogremdēja zemūdene.

Vai te bija zemūdenes?

Bez sava gala. Visa Īrijas jūra bija piedrazota ar vācu zemūdenēm. Ja izceltu visus kuģus, kurus viņi torpedēja, varu saderēt, ka sanāktu puse flotes.

Izteiksmīgi pacēlis vienu uzaci, jūrnieks smiedamies aizgāja.

Diebu pa klāju uz kuģa galu, lai noskatītos vrakā, kas pazuda skatienam. Sāku jau pārlikt, vai mūs krastā neizcels ar īpašu mehānismu, bet tad stāvās klintis, mūs sveicinādamas, nolaidās zemāk. Apbraukuši zemesragu, ieslīdējām klinšainā pusmēness formas līcī. Tālumā jau redzēju nelielu ostu, kurā šūpojās daudzkrāsainas zvejnieku laivas, bet tālāk pilsētu, kas šķita ielikta zaļā podā ar zemi. Pļavu ielāpi ar plankumiem līdzīgām aitām klāja kalnus, kas cēlās pretim augstai korei, virs kuras kā vate klājās baltas mākoņu kupenas. Dramatiski un skaisti neko tādu vēl nebiju redzējis. Kad iepukšķinājām līcī, mani pārņēma piedzīvojumu gars, beidzot ieraugot zemi, kas kartē iezīmēta ar necilu, zilu švīku.

Piestātnē kuģis apstājās, un mēs ar ceļasomām devāmies uz pilsētiņu. Ieskatoties vērīgāk, redzēju, ka, tāpat kā citos gadījumos, arī tagad tuvumā viss nebija tik skaists kā no tāluma. Gar dubļaina grantsceļa malām rindojās balti nobal-sināti namiņi svešādi, ja neņem vērā satelītšķīvjus, kas rēgojās uz jumtiem. Kērnholma atradās nomaļā vietā, un piegādāt strāvu no cietzemes izmaksu dēļ nebūtu saprātīgi, tāpēc uz katra stūra kā niknas lapsenes dūca pretīgi smirdoši dīzeļa ģeneratori, sabalsodamies ar traktoru rūkoņu, kuri te bija vienīgais transports. Pilsētas nomalēs rindojās pamesti senatnīgi namiņi bez jumtiem, liecinot par iedzīvotāju skaita samazināšanos; droši vien jauno paaudzi no gadsimtiem senās zvejniecības un lauksaimniecības tradīcijām aizvilināja spožākas izredzes lielajā pasaulē.

Stiepām ceļasomas cauri pilsētai, meklēdami Priesteru namu, kur tētis bija rezervējis mums istabu. Domāju, ka tas būs vecs dievnams, pārvērsts pansijā, nekā īpaša, tikai gultasvietas, kur atlaisties, kad nevērosim putnus un nemeklēsim noslēpuma pavedienus. Prasījām vairākiem vietējiem cilvēkiem ceļu, bet par atbildi saņēmām tikai apjukušus skatienus.

Viņi taču runā angļu valodā, vai ne? tētis skaļi prātoja.

No nesaprātīgi smagā kofera man jau sāka sāpēt roka, kad

beidzot ieraudzījām baznīcu. Cerējām, ka tur būs viesnīca, bet, iegājuši iekšā, redzējām, ka dievnams tiešām pārvērsts, taču ne pansijā, bet panīkušā mazā muzejā.

Pusslodzes pārzini atradām istabā, kurā uz sienām karājās veci zvejas tīkli un aitu cirpšanas dzirkles. Ieraugot mūs, viņa seja sāka starot, bet, uzzinot, ka esam tikai apmaldījušies, viņš sašļuka.

Jādomā, ka meklējatPriesteru alu, muzeja pārzinis sacīja. Mūsu salā nekur citur istabas neizīrē.

Labu bridi viņš sniedza mums padomus ritmiskā izloksnē, kas mani gaužām uzjautrināja. Biju stāvā sajūsmā par velsiešu izrunu, lai gan pusi no teiktā nesapratu. Tētis pateicās, un mēs pagriezāmies, lai ietu prom, taču kungs bija tik laipns, ka es aizkavējos, lai uzdotu vēl kādu jautājumu.

Kur jums te būtu vecais bērnunams?

Vecais… kā jūs teicāt? Viņš uz mani pašķielēja.

Ne pa jokam nobijos, iedomājies, ka esam atbraukuši uz pavisam citu salu vai bērnunams ir tikai viens no vectēva izgudrotajiem stāstiem.

Vai te kaut kur tuvumā nebija patversme bēgļu bērniem? es prasīju. Kara gados. Liela māja.

Iekodis lūpā, muzeja pārzinis mani aizdomīgi pētīja, it kā apsvērdams, ko darīt palīdzēt vai atteikt.

Par bēgļiem man pirmā dzirdēšana, viņš sacīja, taču, šķiet, zinu vietu, kas jūs interesē. Otrā salas galā, garām purvam, cauri mežam. Lai gan jūsu vietā es viens tur neietu. Varat nomaldīties, un tad vienīgie orientieri, lai neieskrietu klintī, būs slapja zāle un aitu bariņi.

Labi gan, ka pateicāt, tētis uzmeta man skatienu. Apsoli, ka viens tur neiesi!

Labi jau, labi.

Starp citu, kas jūs īsti interesē? muzeja pārzinis pavaicāja. Tūristu maršrutā tas nav iezīmēts.

Neliels ģenealoģijas projekts, nekas vairāk. Tētis jau mīņājās pie durvīm. Mans tētis bērnībā te dažus gadus dzīvoja.

Sapratu, ka tēvs par katru cenu grib noklusēt par psihiatru un mirušo vectēvu. Vēlreiz pateicis paldies, viņš steigšus izgrūda mani laukā pa durvīm.

Likām aiz auss muzejnieka norādījumus un, pagriezušies atpakaļ, aizgājām līdz drūmam, melnā granītā cirstam piemineklim ar iegravētu uzrakstu Gaidošā sieviete. Veltījums visiem, kas pazuduši jūrā. Sievietes seja pauda līdzjūtību, rokas viņa bija izstiepusi pret līci tālumā un ari pret Priesteru alu tepat pāri ielai. Neesmu lietpratējs viesnīcu jautājumā, tomēr pietika uzmest skatienu noplukušajai izkārtnei, lai zinātu, ka mūs negaida četru zvaigžņu viesnīca un mīksti spilveni ar konfektēm uz tiem. Virs durvīm milzu burti vēstīja, ka te irVĪNI, ALUS, DEGVĪNS, bet zemāk, jau necilākā rakstā:

Labs ēdiens. Pašā apakšā izlasīju piebildi rokrakstā:Izīrējam istabas, taču burtias bija nokasīti un to vietā uzskricēlētsu, tātad vienu istabu. Velkot somas uz durvīm, tētis zūdījās par viltvāržiem un maldinošiem sludinājumiem, bet es, pametis skatienu atpakaļ uzGaidošo sievieti, pārliku, vai viņa negaida dzeramā glāzīti.

Tikuši ar visām ceļasomām pāri slieksnim, mirkšķinājām acis zemas griestu spuldzes spilgtajā gaismā. Tiklīdz redze pielāgojās, sapratu, kaala ir visai trāpīgs raksturojums: pa sīkrūšu logiem telpā ieplūda tik vien gaismas, lai varētu tikt pie alus mucas krāna, pa ceļam nepaklūpot pret krēsliem un galdiem. Galdi bija veci, izļodzījušies, drīzāk derīgi malkai. Pie bāra letes rīta stundā sēdēja diezgan daudz apmeklētāju nenosakāmā reibuma pakāpē, kā lūgsnā noliekuši galvu virs glāzēm ar dzintarkrāsas dzērienu.

Droši vien meklējat istabu, ierunājās vīrs aiz letes un iznāca laukā, lai ar mums sarokotos. Mans vārds ir Kevs, un tie ir mani biedri. Sasveicinieties ar viesiem!

Sveiki, vīri atmurmināja, paceldami glāzes.

Sekojām Kevam pa šaurām kāpnēm uz istabām

(daudzskaitlī!), lai gan labākajā gadījumā to varētu nosaukt par pieticīgu mitekli. Divas guļamistabas, no kurām uz lielāko pieteicās tētis, un telpa, kas bija gan virtuve, gan ēdamistaba un dzīvojamā istaba, proti, ar galdu, kožu saēstu dīvānu un elektrisko plīti. Kevs teica, ka tualete darbojas gandrīz visu laiku, bet, ja saiet grīstē, vienmēr gatavībā ir vecā labā būda. Viņš pamāja uz pārvietojamu tualeti alejas galā, labi redzamu no manas guļamistabas loga.

Jā, un vēl jums vajadzēs šīs, saimnieks izņēma no skapja divas petrolejas lampas. Ģeneratorus desmitos izslēdz, jo degvielas piegāde ir nāvīgi dārga, tāpēc atliek vai nu agri iet gulēt, vai arī izmantot sveces un petroleju, -viņš pasmaidīja. Ceru, ka tas jums neatgādina viduslaikus, ha, ha!

Pārliecinājām Kevu, ka pret tualeti laukā un petroleju neiebilstam:tīri jautri, īstenībā neliels piedzīvojums, jā, ser. Beigās viņš mūs veda lejā, lai atzīmētu mūsu ierašanos.

Laipni lūdzu uz maltītēm! Kevs sacīja. Gan jau nāksiet, jo citur paēst nevar. Ja vajag piezvanīt, aiz stūra mums ir telefonu būda. Dažreiz gan jāpastāv rindā, jo mobilo te izmantot nevar un mums ir tikai viena telefonlīnija. Bet teikšu, kā ir: tikai pie mums ir ēdamais, gultasvietas un tālrunis!

Atliecies viņš palaida garu, skaļu smieklu.

Vienīgais telefons uz salas. Nopētīju pa gabalu: jā, ar durvīm, kuras var aizvērt, lai citi neklausās, kā vecās filmās. Ar šausmām atskārtu, ka pirms vairākām nedēļām zvanīju uz šejieni, bordeli, uzdzīvotāju midzeni.Ak tad te ir Pesteļu ala!

Kevs pasniedza tētim mūsu numura atslēgas.

Ja rodas jautājumi, viņš teica, zināt, kur mani meklēt.

Man ir jautājums, es sacīju, kas ir pest… gribēju teikt, priesteru ala?

Vīri pie bāra letes sāka smieties.

Tā taču ir ala priesteriem, kā tad citādi! viens iesaucās, un pārējie smējās vēl skaļāk.

Kevs pa nelīdzenajiem dēļiem piegāja pie kamīna, pie kura gulēja noplucis suns.

Tieši te, viņš ar papēdi piedauzīja grīdai, kur acīmredzot bija durvis, senos laikos, kad par to vien, ka biji katolis, tevi pakāra kokā, mācītāji te meklēja patvērumu. Kad tuvojās karalienes Elizabetes asinssuņi, mēs, ja vajadzēja slēpties, meklējām omulīgu kaktiņu, tādu kā te priesteru alā.

Ievēroju, ka viņš sakamēs, it kā ar sen mirušajiem saliniekiem būtu bijis personiski pazīstams.

Tiešām mājīgi! atsaucās viens no dzērājiem. Vienīgi zem grīdas bija karsti un šauri pēc velna!

Es pats meklētu siltu, mājīgu stūrīti, ja nāktos bēgt no priesteru slepkavām!

Aiziet! pirmais runātājs iesaucās. Par Kērnholmu lai tā mums vienmēr ir drošs patvērums kā klints!

Par Kērnholmu! visi korī piebalsoja, paceldami glāzes.

* * *

Laika joslu maiņas un nāvīgā noguruma dēļ agri devāmies pie miera, pareizāk sakot, atgūlāmies un spiedām galvas spilvenos, lai glābtos no pulsējošās kakofonijas, kas spiedās cauri grīdas dēļiem, turklāt tik skaļi, ka vienubrīd domāju -dzīrotāji ielauzušies manā istabā. Pēc tam pulkstenis acīmredzot nosita desmit, jo ģeneratori aiz loga nosprauslojušies noslāpa, apklusa mūzika apakšstāvā un nodzisa ari ielu gaismas, kas iespīdēja manā istabā. Pēkšņi jutos, kā iekūņojies klusā, svētlaimīgā tumsā, un tikai viļņu šļaksti tālumā atgādināja, kur esmu.

Pirmo reizi pēc daudziem mēnešiem iekritu dziļā miegā bez murgiem. Sapnī redzēju vectēvu zēna gados pirmajā naktī uz salas, ieceļojušu svešā zemē, zem sveša jumta; turklāt viņš jutās parādā par dzīvi cilvēkiem, kas runāja citā valodā. Kad pamodos, pa logu lija saules gaisma, un es sapratu, ka mis Peregrīne izglāba dzīvību ne tikai vectēvam, bet arī man un tēvam. Šodien, ja paveiksies, centīšos beidzot viņai pateikties.

Nokāpis lejā, ieraudzīju tēti sēžam pie galda un malkojam kafiju: droši vien domās viņš jau skatījās binoklī. Apsēdos, un tad parādījās Kevs ar diviem šķīvjiem, kas bija pilni ar nezināmas izcelsmes gaļu un apceptiem grauzdiņiem.

Pat nenojautu, ka grauzdiņus var apcept, es noteicu, un Kevs man atbildēja, ka nezinot nevienu produktu, kuru, viņaprāt, nevar uzlabot ar cepšanu.

Brokastu laikā apspriedāmies ar tēti, ko šodien darīsim. Izšķīrāmies doties izlūkgājienā uz salu. Vispirms nolēmām sameklēt putnu novērošanas vietas tētim, bet pēc tam meklēt bērnunamu. Riju dzīvus kumosus, gribēdams ātrāk tikt laukā.

Krietni iestiprinājušies ar trekno maltīti, izgājām no Priesteru alas un devāmies pastaigā pa pilsētu, vairīdamies no traktoriem un sakliegdamies ģeneratoru rūkoņā, līdz ielas atkāpās lauku priekšā un troksnis aiz muguras pieklusa. Bija spirdzinoša, brāzmaina diena saule slēpās aiz milzīgiem mākoņu vāliem, lai pēc mirkļa izsprauktos laukā, raibinā-dama kalnus ar iespaidīgām gaismas svēdrām: jutos uzlādēts un cerību pilns. Gājām uz klinšu ieskautu pludmali, kur tētis no prāmja bija nopeilējis putnu bariņu. Prātoju, kā to sasniegsim, jo sala atgādināja bļodu: gar malām tai bija stāvi kalni un pašā jūras krastā bīstamas klintis, taču te bija īpaša vieta, kur krauja noapaļojās un taciņa gar ūdeni veda uz šauru smilts joslu.

Gājām uz krastu, kur mitinājās vesela spārnaiņu civilizācija. Putni lidinājās un ķērca, tvarstīdami paisuma peļķēs zivis. Redzēju, ka tēvs iepleš acis.

Apbrīnojami, viņš murmināja, ar pildspalvas strupo galu skrāpēdams pārakmeņojušos mēslus. Man te vajadzēs mazliet vairāk laika. Neiebilsti?

Tādu izteiksmi tēva sejā neredzēju pirmo reizi, tāpēc zināju, kamazliet vairāk nozīmē nez cik stundu.

Tad iešu meklēt māju viens, es atbildēju.

Viens tu neiesi! Tu taču apsolīji.

Atradīšu kādu, kas mani aizvedīs.

-Kur?

Gan jau Kevs kādu ieteiks.

Tētis skatījās uz jūru, kur klinšu vidū pacēlās liela, aprūsējusi bāka.

Tu jau zini, ko es tev atbildētu, ja blakus būtu mamma, -viņš sacīja.

Mammai un tētim bija dažādi uzskati par vecāku lomu. Mamma bija uzstājīga, vienmēr grozījās manā tuvumā, taču tēvs šķita mazliet pieļāvīgāks. Viņaprāt, man šad un tad bija veselīgi kļūdīties. Turklāt, palaidis mani savā vaļā, viņš pats varētu visu dienu spēlēties ar jaunatklājumu.

Labi, tētis beigās piekrita, tomēr paziņo man sava pavadoņa tālruņa numuru.

Tēt, te taču nevienam nav telefona!

Viņš nopūtās.

Labi. Nu bet meklē tādu, uz ko var paļauties.

* *

Kevs bija izgājis darīšanās, un, tā kā hroniskos žūpas lūgt sev ceļabiedros negribēju, iegāju tuvākajā veikalā pie cilvēka, kas vismaz kārtīgi strādā. Uz durvīm bija rakstīts ZIVJU TIRGOTAVA. Atgrūdu tās vaļā un sarāvos, ieraudzījis priekšā bārdainu milzi ar asiņainu priekšautu. Nogriezis zivij galvu, vīrs glūnēja uz mani ar lielu nazi rokā, un es sev apsolīju nekad vairs nenosodīt dzērājus.

Kāda velna pēc? noklausījies manu lūgumu, veikalnieks norūca. Tur jau nekā nav, tikai muklājs un traki laikapstākļi.

Pastāstīju par vectēvu un bērnunamu. Saraucis uzacis, viņš pārliecās pār leti un aizdomīgi nopētīja manas kurpes.

Manuprāt, Dailens nebūs pārāk aizņemts un jūs aizvedīs, viņš sacīja, ar nazi norādīdams uz zēnu apmēram manos gados, kurš kārtoja zivis saldētavas nodalījumā, vienīgi vajadzēs kārtīgus apavus. Krosenēs tur nevar iet, uzreiz būs pilnas ar dubļiem.

Tiešām? es brīnījos. Jūs tā domājat?

Dailen! Sameklē viesim gumijas zābakus!

Smagi nopūties, zēns, cik lēni vien varēdams, aizvēra saldētavu, apslaucīja rokas un aizslāja pie plauktiem ar rūpniecības precēm.

Jums paveicies, jo varam piedāvāt labus, pamatīgus zābakus, zivju tirgotājs sacīja. Jāpērk, par velti jau neko nevar dabūt!

Smiedamies viņš cirta ar nazi lasim, un zivs galva aizslīdēja pa asiņaino leti tieši giljotīnas spainītī.

Izķeksēju no kabatas naudu, kuru tētis man bija piešķīris ārkārtas gadījumam. Neliela izspiešana taču nav dārga samaksa par to, lai sameklētu sievieti, kuras dēļ biju šķērsojis Atlantijas okeānu.

No veikala izgāju gumijas zābakos tik lielos, ka iekāpu tajos ar visām krosenēm, un tik smagos, ka bija grūti turēties vienā solī ar īgno pavadoni.

Vai tu mācies skolā tepat uz salas? pajautāju Dailenam, steigdamies, lai no viņa neatpaliktu.

Mani tiešām interesēja, kā te dzīvo mani vienaudži.

Viņš nomurmināja kādas pilsētiņas vārdu uz cietzemes.

Bet kā tu tur tiec? Katru dienu brauc stundu ar prāmi?

Nūja.

Lūk, kā. Uz maniem turpmākajiem centieniem uzturēt sarunu Dailens atbildēja vēl atturīgāk, proti, neteikdams neko, tāpēc beigās padevos un sekoju klusēdams. Ejot laukā no pilsētas, saskrējāmies ar viņa draugu, vecāku zēnu žilbinoši dzeltenā treniņtērpā un ar mākslīgā zelta ķēdēm. Kērnholmā viņa apģērbs izskatījās tikpat eksotisks kā astronauta skafandrs. Iebelzis Dailenam ar dūri, zēns nosauca savu vārdu Tārps.

-Tārps?

Tas ir viņa skatuves vārds, Dailens paskaidroja.

Mēs esam nāvīgākais repa duets Velsā, Tārps dižojās. Esmu Tārps, bet viņš ir Dakteris Slakteris, ari Melnais Dailens, arīdzan Netīrais Bizness, Kērnholmas Pārākais Grāvējs. Vai parādīsim jeņķim, kā mēs to darām, Melnais D?

Dailens rādija sapīkušu vaigu.

-Tūlīt?

Palaid mazliet zemāk, dēls!

Dailens pārgrieza acis, tomēr paklausīja. No sākuma domāju, ka viņš aizrijies pats ar savu mēli, taču buldurējošie kāsi skanēja ritmiski puf, puf, HAH, puf-puf, HAH -, un tad Tārps sāka repa priekšnesumu.

Man patīk tizlā Priesterala/Tavam tētim pabalsts galā/ Mans ritms ir blīvs, jā, no malas viegli tas/Dailens rūc kā vārīts cālis karijā!

Dailens pieklusa.

Tur jau nav nekādas jēgas, viņš burkšķēja. Un no pabalsta dzīvo tavs tētis, nevis manējais!

Pie joda, Melno Dailen, mazliet zemāk! Tārps sāka dungot kā automāts, ar krosenēm rakdamies granti. Paņem mikrofonu, D!

Dailens šķita apjucis, tomēr pakļāvās.

Tikos ar spiču džāru, Šāronu / Kas bij' traka uz manām trenūzenēm un krosenēm ar / Izklaidēju šo kā pats doktors Kas / Bet ritmu uzbūru uz poda es!

Uz poda? Tārps nogrozīja galvu.

Nebiju sagatavojies!

Abi pajautāja, kā man patīk. Bet viņi taču paši nebija apmierināti viens ar otru, tāpēc nezināju, ko teikt.

Ziniet, man lielāka sajēga ir no melodiskām dziesmām ar ģitārām un tamlīdzīgi.

Tārps ar rokas mājienu mani pārtrauca.

Šim jau nebūtu saprašanas par ritmu, pat saņemot spērienu pa dibenu! viņš noburkšķēja.

Dailens iesmējās, un abi dīvaini sarokojās, saskardamies ar dūrēm.

Varbūt beidzot iesim? es pajautāju.

Abi vēl bridi paburkšķēja, pagorījās, taču bridi vēlāk devāmies tālāk, un tagad es jau vilkos aiz diviem pavadoņiem.

Turējos savrup, gudrodams, ko teikt mis Peregrīnei, ja viņu satikšu. Cerēju, ka mani stādīs priekšā kārtīgai velsiešu lēdijai un mēs malkosim tēju viesistabā, pieklājīgi tērzēdami, un es gaidīšu piemērotu bridi sliktām vēstīm.Esmu vectētiņa Portmena mazdēls. Man žēl, ka tieši man tas jums jāpavēsta, taču viņš mūs ir atstājis. Kad kundze klusēdama būs savaldījusi asaras, apbēršu viņu ar jautājumiem. Gāju nopakaļ Dailenam un Tārpam pa taku gar ganībām un gremojošām aitām, un tad sākām kāpt stāvā, elpu aizraujošā kalnā. Virsotnē mūs sagaidīja ložņājoši, neparasti biezi miglas vāli, radot iespaidu par citu pasauli. Iedomājos Bībeles stāstus. Varbūt migla simbolizēja Dievu nelielā dusmu uzplūdā, lādot ēģiptiešus. Kalna otrā pusē tā kļuva vēl biezāka. Saule izplēnēja, atgādinot bālgani baltu ziedu. Visu apņēma mitrums, kas pilēja man no pieres un sūcās apģērbā. Temperatūra kritās. Uz brīdi pazaudēju skatienam Dailenu un Tārpu, bet, tiklīdz taka iztaisnojās, ieraudzīju abus stāvam un gaidām mani.

Jeņķijzēn! Dailens iesaucās. Turp!

Paklausīgi sekoju. Nogriezāmies uz staignu pļavu. Aitas noskatījās ar lielām, valgām acīm, piemirkušu vilnu, nokārtām astēm. Un tad no miglas iznira neliela ar dēļiem apsista māja.

Vai tiešām te? brīnījos. Izskatās pavisam tukša.

Tukša? Tieši otrādi: pilna ar mēsliem, Tārps atbildēja.

Uz priekšu! Dailens mudināja. Pārliecinies pats!

Nospriedu, ka viņi grib mani izjokot, tomēr iegāju pa

durvīm, pat pieklauvējis. Tās nebija aizslēgtas un pie pirmā pieskāriena atvērās. Iekšā bija pārāk tumšs, lai kaut ko redzētu, tāpēc spēru soli uz priekšu, un, man par pārsteigumu,lejā, kur izskatījās pēc netīras grīdas, īstenībā bija izkārnījumu okeāns, kurā iegrimu līdz potītēm. Neapdzīvotā būda, kas šķita pavisam nekaitīga, bija aitu kūts. Vārda tiešā nozīmē mēslu bedre.

Ak kungs! riebuma pārņemts, iesaucos.

Laukā atskanēja skaļi smiekli. Steberēdams atkāpos uz durvīm, lai smakā nenoģībtu, bet mani pavadoņi, saķēruši vēderus, locījās smieklos.

Jūs nu gan esat baigie maitas, es sacīju, tīrīdams zābakus.

Kāpēc? Tārps jautāja. Mēs taču brīdinājām, ka tur pilns ar mēsliem!

Ieskatījos Dailenam tieši sejā.

Parādīsi man beidzot to māju vai ne?

Viņš runā nopietni. Tārps slaucīja asaras.

Protams, nopietni!

Dailena smaids apdzisa.

Draudziņ, man šķita, ka tu gāji pačurāt.

Kā, lūdzu?

Es tikai pajokoju.

Es gan ne.

Zēni neveikli saskatījās. Dailens kaut ko pačukstēja Tārpam, un tas atčukstēja. Beigās Dailens pagriezās un pamāja uz taku.

Ja tiešām gribi redzēt, viņš sacīja, ej garām purvam uz mežiem. Māja ir liela un veca. Garām nepaskriesi.

Velns lai parauj! Tev taču jānāk kopā ar mani!

Tārps novērsies atbildēja:

Tālāk mēs neiesim.

Kāpēc?

Neiesim, un viss.

Pagriezušies abi slampāja atpakaļ, no kurienes bijām atnākuši, pazuzdami miglā.

Apsvēru, ko darīt. Mest plinti krūmos un sekot spīdzinātājiem atpakaļ uz pilsētu? Vai arī iet uz priekšu vienam un melot tētim?

Bridi šaubījies, gāju tālāk.

* * *

Abpus takai pletās liels, bezkrāsains purvs, un, ciktāl sniedza skatiens, redzēju tikai brūnu zāli un ūdeni tējas krāsā. Vienmuļo ainavu vietām pārtrauca akmeņu kaudzes. Apstājos pie meža, kurā auga skeletiem līdzīgi koki ar izstīdzējušiem zariem, kas atgādināja mitras otas. Vienubrīd taka pazuda zem kritušiem kokiem un efeju paklāja un es spēru soļus uz labu laimi. Prātoju, kāpēc kundze gados, tāda kā mis Peregrine, noskatījusi tik velnišķīgu vietu.Viņai taču piegādā pastu, es nodomāju,bet pa taku neviens nav gājis mēnešiem, varbūt gadiem.

Pārsvempos pāri milzīgam stumbram ar slidenām sūnām, un tad taka strauji pagriezās. Koki negaidot pašķīrās kā aizkars, un kalna galā parādījās miglā tīta un nezālēs ieaugusi māja. Man kļuva skaidrs, kāpēc zēni atteicās iet tālāk.

Vectēvs bija aprakstījis māju simtiem reižu, taču viņa stāstos tajā vienmēr valdīja prieks un laime. Liela un plaša, jā, bet saulaina māja, kur vienmēr skanēja smiekli. Taču es neredzēju te patvērumu no briesmoņiem, bet gan pašu briesmoni, kas glūn no laktas ar trulām, izsalkušām acīm. Pa izdauzītajiem logiem lauzās iekšā koki, pie mūriem plosījās raupji vīnogulāji kā vīrusiem uzbrūkošas antibiotikas -, it kā pati daba būtu pieteikusi karu mājai, kas izskatījās nenonāvējama un apņēmīgi stāvēja par spīti greizajiem stūriem un sabrukušajam jumtam, caur kuru rēgojās robaini debesu ielāpi.

Tomēr cerēju, ka mājā kāds vēl dzīvo, lai cik tā nolaista. Biju dzirdējis par graustiem mūsu pilsētas nomalēs, kuru logiem vienmēr aizvilkti priekšā aizkari un kuros kopš neatminamiem laikiem dzīvo vientuļnieki, pārtikdami no makaronu zupas un gaļas atgriezumiem, un par viņiem neviens neko nezina līdz brīdim, kad ierodas īpašuma novērtētājs vai pārāk centīgs tautas skaitītājs, kas atrod nabaga dvēseli klubkrēslā, pārvērtušos pīšļos. Šie cilvēki ir pārāk veci, lai rūpētos par māju, un ģimene viņus tā vai cita iemesla dēļ ir norakstījusi -skumji, bet tāda ir dzīve. Tātad, gribu vai negribu, bet būs vien jāklauvē. Saņēmis drosmi, cik nu man tās bija, bridu uz slieksni pa zāli līdz viduklim, pa sadauzītiem stikliem un trūdošu koksni, lai ieskatītos pa daudz piedzīvojušo logu. Caur netīro stiklu varēju redzēt tikai mēbeļu siluetus. Beidzot pieklauvējis, gaidīju rēgainajā klusumā, taustīdams kabatā mis Peregrines vēstuli. Paņēmu līdzi visādam gadījumam, lai pierādītu, kas esmu, taču aiztikšķēja minūte, otra un mani sagrāba šaubas, vai tā man maz noderēs.

Atgriezies pagalmā, soļoju apkārt mājai, lēsdams, cik tā liela, un meklēdams vēl kādu ieeju. Māja izskatījās milzīga. Pietika nogriezties gar stūri, un nez no kurienes izauga jauni balkoni, tornīši un skursteņi. Ejot atpakaļ, atradu vietu, kur savulaik bijušas durvis, bet tagad rēgojās melni vīteņaugi: tikpat kā atvērta mute, kas grib mani norit. Jau skatoties vien, uzmetās zosāda, taču nebiju braucis tādu gaisa gabalu, lai, ieraudzījis spocīgu māju, kliegdams mestos atpakaļ. Atcerējies šausmas, kādas bija piedzīvojis vectētiņš Portmens, saņēmu sevi rokās. Ja mājā kāds ir, es viņu atradīšu. Uzsoļojis pa drūpošajiem pakāpieniem, iegāju iekšā.

* * *

Stāvēju piķa melnā tumsā priekšnamā, kas sākās uzreiz aiz sliekšņa, stingi lūkodamies telpā. Pie sienām uz āķiem karājās kaut kas līdzīgs ādām. Man sametās šķērmi: šķita, ka no pustumsas izlēks traks kanibāls ar nazi rokā. Bet tad apķēros, ka tie taču ir skrandās pārvērtušies mēteļi, aiz vecuma zaļi. Nevilšus nodrebinājies, ievilku elpu. Biju izpētījis tikai pāris metru un jau gandrīz pieslapināju bikses.Saņemies, es sev teicu un tad lēni devos uz priekšu, sirdij sitot kā ar āmuru.

Jo tālāk gāju, jo neiedomājamāka postaža atklājās. Sabir-zušu avīžu kaudzes. Putekļiem klātas rotaļlietas tātad bērnu te sen vairs nav. Ložņājošs pelējums padarījis sienas pie logiem melnas un pūkainas. Kamīni bija iegrimuši vīteņaugos, kas laidās lejup no jumta un pletās pa grīdām kā svešādi taustekļi. Virtuvē bija noticis gaužām neveiksmīgs eksperiments: plauktos rindojās pārsprāgušas burkas, kas, sešdesmit sezonas sasalstot un atkūstot, bija notašķījušas sienas ar velnišķīgiem traipiem. Ēdamistabas grīdu klāja tik bieza nokritušā apmetuma kārta, ka sākumā noturēju to par sniegu. Trūcīgi apgaismotā gaiteņa galā pārbaudīju, vai ļodzīgās kāpnes izturēs manu svaru, atstādams uz putekļu kārtas svaigas pēdas. Kāpnes vaidēja, it kā pamodinātas no dziļa miega. Ja kāds augšstāvā bija, tas mitinājās tur bezgala ilgi.

Beigās sasniedzu divas istabas, kurām vairs nebija sienu: gan vienā, gan otrā auga krūmu puduri un nīkulīgi kociņi. Nez no kurienes pēkšņi iebrāzās vējš, un es jautāju sev, kas varēja tā izpostīt māju. Nojautu, ka šeit ir noticis kaut kas šausmīgs.

Vectēva idilliskie stāsti nebūt nesaskanēja ar murgaino gaisotni un faktu, ka viņš te atrada patvērumu. Šeit taču virmoja nelaimes aura. Varēju vēl šo to papētīt, taču pēkšņi iedomājos, ka velti nositu laiku: neviens te vairs nevar dzīvot, pat lielākais cilvēknidējs un vientuļnieks ne. Atstāju māju, juzdams, ka esmu vēl tālāk no patiesības nekā iepriekš.