Miss Peregrīnes nams brīnumbērniem

DEVĪTĀ NODAĻA

Vinšspēja redzēt briesmoņus. Bridi, kad Emma to f ī f pateica, visas šausmas, no kurām jau biju at-brivojies, atplūda atpakaļ. Briesmoņi pastāvēja. Viņi eksistēja un bija nonāvējuši manu vectēvu.

Es arī spēju tos redzēt, es čukstēju, it kā atklādams kaunpilnu noslēpumu.

Emmas acis kļuva miklas, un viņa mani apskāva.

Es zināju, ka tev piemīt kaut kas savdabīgs, viņa teica, un saku to kā vislielāko komplimentu.

Jau no laika gala apzinājos, ka esmu dīvains, taču man pat sapnī nerādījās, ka esmu kaut kas īpašs. Tomēr, ja jau redzēju to, kas slēpts gandrīz visu acīm, tad varētu atbildēt uz jautājumu, kāpēc Rikijs tonakt, kad tika nogalināts vectēvs, mežā neko neredzēja. Tāpat arī uz to, kāpēc visi uzskata mani par traku. Tātad neesmu jucis pusaudzis, kam rādās un kam ir stresa reakcija; tieši otrādi paniskās graizes vēderā, kad esmu baiso briesmoņu tuvumā un tos redzu, ir apdāvinātība.

Bet vai tu pati viņus redzi? es pajautāju.

Tikai ēnas; tāpēc jau viņi medī galvenokārt nakti.

Bet kāpēc viņi nevajā tevi tagad? es pajautāju un tad sevi pārlaboju: Es gribēju teikt mūs visus.

Emma kļuva nopietna.

Nezina, kur mūs meklēt. Tāpēc. Un vēl viņi nespēj iekļūt cilpā. Tāpēc jau uz salas esam drošībā un nedrīkstam to atstāt.

Bet Viktors taču uzdrošinājās!

Emma skumīgi pamāja.

Viņš teica, ka sajuks prātā, ja paliks te kaut bridi ilgāk. Nabaga Bronvme! Mans Abe ari devās projām, bet viņu vismaz tukšpauri nenoslepkavoja.

Piespiedu sevi palūkoties uz Emmu.

Tiešām nožēloju, ka man tev tas jāsaka…

Kas? Ai, nevajag!

Visi pūlējās man iestāstīt, ka vainīgi ir meža zvēri. Bet, ja tas, ko pirmīt teici, ir patiesība, tad ari vectēvu nogalināja briesmoņi. Pirmo un vienīgo reizi redzēju tos nakti, kad viņš nomira.

Piespiedusi ceļgalus pie krūtīm, Emma aizvēra acis. Apskāvis Emmu, piespiedu viņas galvu pie savējās.

Es zināju, ka briesmoņi beidzot dabūs Abi rokā, viņa čukstēja. Abe man solīja, ka Amerikā būs droši. Ka viņš spēs aizsargāties. Taču mēs nekad neesam drošībā neviens, ne pilnīgi.

Sēdējām uz vraka un runājām, līdz mēness jau bija nolaidies pavisam zemu, viļņi šļakstēja pie kakla un Emma sāka drebināties. Saķērušies rokās, bridām uz laivu. Irdamies uz krastu, dzirdējām, ka mūs sauc vārdā. Kad nogriezāmies gar klinti, ieraudzījām Hjū un Fionu, kas stāvēja krastā un mums māja. Pat no attāluma sapratām, ka noticis kaut kas nelāgs.

Piesējuši kanoe laiviņu, skrējām pie viņiem. Hjū bija aizelsies, un ap viņu riņķoja satrauktas bites.

Apstākļi mainījušies!.Jums tūlīt jāatgriežas kopā ar mums!

Nebija laika strīdēties. Emma uzvilka drēbes uz peldkostīma, es ielēcu biksēs, kas bija pilnas ar smiltīm. Hjū nedroši mani uzlūkoja.

Viņam gan nav jāiet, Hjū teica. Nopietna lieta.

Nē, Hjū, Emma atbildēja. Putnam taisnība. Viņš ir mūsējais.

Viņš pablenza uz Emmu, tad mani.

Tupateici?

Biju spiesta. Starp citu, viņš jau pats gandrīz visu bija sapratis.

Hjū mirkli šķita satriekts, bet tad pagriezās un stingri paspieda man roku.

Nu tad sumināts mūsu saimē!

Nezinādams, ko teikt, izmetu:

Paldies!

Pa ceļam ievācām no Hjū saraustītas ziņas par notikušo, tomēr lielākoties skrējām klusēdami. Kad mežā apstājāmies atvilkt elpu, viņš sacīja:

Ieradās viena no Putna draudzenēm, imbrine. Atlaidās pirms stundas, drausmīgā stāvokli. Vaimanādama par neģēlīgu slepkavību, viņa izrāva visus laukā no gultas. Nepaguvām apķerties, kas par lietu, kad viņa jau nogāzās zemē bez dzīvības.

Hjū nelaimīgs lauzīja rokas.

Cerēsim, ka tu maldies, Emma atbildēja, un tad mēs skrējām tālāk.

* * *

Gaiteni pie dzīvojamās istabas aizvērtajām durvīm ap petrolejas lampu drūzmējās bērni saburzītos naktskreklos, spriezdami par notikušo.

Varbūt viņi aizmirsa restartēt cilpu, minēja Klēra.

Varu saderēt, ka vainīgi tukšpauri, sacīja Enohs. Daudzi ir apēsti pa tīro, palikuši tikai zābaki.

Klēra un Olivija vaimanādamas saķēra ar mazajām rociņām galvu. Horācijs, sakņupis līdzās meitenēm, rāmā balsi sacīja:

Mieru, tikai mieru. Neļaujiet Enoham piestūķēt jūsu galvas ar muļķībām! Kurš tad nezina, ka tukšpauriem labāk patīk jaunie. Tāpēc jau mis Peregrines draudzene tika cauri sveikā viņa taču garšo pēc vecām kafijas pupiņām!

Olivija palūrēja caur pirkstu spraugām.

Bet pēc kā garšo jaunie?

Pēc brūklenēm, Horācijs lietišķi atbildēja.

Meitenītes atkal sāka vaimanāt.

Liec viņas mierā! Hjū neizturēja, un bišu spiets klupa virsū Horācijam, kas brēkdams metās projām pa gaiteni.

Kas te notiek? no dzīvojamās istabas kliedza mis Peregrīne. Vai es dzirdu misteru Eipstonu? Kur ir mis Blūma un misters Portmens?

Emma, sarāvusies bailēs, uzmeta Hjū nervozu skatienu.

Viņa zina?

Atklājusi, ka tevis nav, mis Peregrīne nekur nespēja atrast sev vietu. Domāja, ka tevi nolaupījuši tukšpauri vai notikusi kāda cita nelaime. Atvaino, Emma. Man bija jāpastāsta.

Emma šūpoja galvu, tomēr neatlika nekas cits kā saņemties un iet. Fiona mums pamāja, vēlēdama veiksmi, un mēs atvērām durvis.

Dzīvojamā istabā vienīgā gaisma nāca no pavarda uguns; tā meta uz sienas mūsu trīcošās ēnas. Bronvīne bija nolīkusi pār vecu sievieti, kas trīsēja krēslā, pa pusei zaudējusi samaņu, satīta segā kā mūmija. Mis Peregrīne sēdēja uz tahtas un ar karoti lēja vecajai sievietei mutē tumšu šķīdumu.

Ieraudzījusi negaidītās viešņas seju, Emma sastinga.

Ak kungs, viņa šņukstēja, tā taču ir mis Eivoseta!

Tikai tad atcerējos (un arī tikai kā pa miglu) mis Peregrīnes

rādīto fotoattēlu, kurā viņa pati vēl bija maza meitene. Mis Eivoseta tajā šķita nesatricināma, bet tagad izskatījās gaužām trausla un vārga.

Stāvējām un skatījāmies, bet mis Peregrīne tikmēr pielika mis Eivosetai pie lūpām sudraba blašķi un pielieca, un vecā imbrīne uzreiz atžirga: viņa iztaisnojās, un acis iemirdzējās. Taču jau nākamajā brīdī večiņas seja atkal kļuva trula un viņa atslīga krēslā.

Mis Brantlija, direktore vērsās pie Bronvīnes, ejiet un atnesiet mis Eivosetai dīvānu, bet pēc tam kokas vīnu un vēl vienu blašķi brendija.

Bronvīne aizsoļoja, garāmejot nopietni pamādama ar galvu. Pēc tam mis Peregrine vērsās pie mums klusā balsī:

Mis Blūma, jūs man sagādājāt neaprakstāmu vilšanos. Neaprakstāmu. Tieši šonakt jums vajadzēja aizlavīties projām!

Atvainojiet, mis. Bet kā es varēju zināt, ka notiks kas ļauns?

Man jūs būtu jāsoda. Tomēr, ņemot vērā apstākļus, laikam nav vērts pūlēties. Pacēlusi roku, direktore nogludināja savas darbaudzinātājas sirmos matus. Mis Eivoseta nemūžam nepamestu audzēkņus, lai dotos pie mums, ja nebūtu noticis kaut kas šausmīgs.

Sprakšķošās uguns tuvumā man uz pieres izspiedās sviedri, bet mis Eivoseta trīcēja. Vai viņa mirst? Vai tiešām traģiskā aina, kas bija jāpiedzīvo mums ar vectēvu, tagad piemeklējusi mis Peregrīni un viņas skolotāju? Gara acīm redzēju pats sevi turam rokās vectēva augumu. Jutu šausmas un apjukumu, pat nenojaušot patiesību par mums abiem. Nē, tagad notiek kaut kas cits. Mis Peregrine taču jau no sākta gala zina, kas viņa ir.

Diez vai bija īstais bridis jautāt, taču biju tik dusmīgs, ka nespēju valdīties.

Mis Peregrine? es iesāku, un viņa pacēla skatienu. Kad jūs man beidzot visu atklāsiet?

Direktore jau grasījās jautāt, ko, bet tad viņas acis aizslīdēja pie Emmas, kuras sejā varēja izlasīt atbildi. Pirmajā mirklī mis Peregrine izskatījās dusmīga, bet, redzot, cik esmu nikns, viņas dusmas noplaka.

Drīz, manu zēn. Lūdzu, mēģiniet mani saprast! Atklājot visu patiesību pirmajā tikšanās reizē, es jūs būtu satriekusi. Nezināju, kā to uztversiet. Varbūt jūs aizbēgtu uz neatgriešanos. Nevarēju tā riskēt.

-Tāpēc jūs izvēlējāties pavedināt mani ar maltītēm, izklaidi un meitenēm, nevis atklāt ļaunos noslēpumus?

Pavedināt? Emma izdvesa. Džeikob, lūdzu, nedomā par mani tā! Es to nepārdzīvošu.

Baidos, ka jums radies greizs, slikts iespaids, mis Pere-grīne atbildēja. Kas attiecas uz pavedināšanu, jūs vienkārši redzējāt mūsu ikdienu. Krāpšanās tā nebija, tikai dažu faktu neizpaušana.

Lūk, jums viens fakts! es atcirtu. Kāds no jūsu radījumiem nogalināja manu vectēvu!

Mis Peregrīne mirkli skatījās ugunī.

Man tiešām žēl, ka tas jādzird.

Vienu briesmoni es redzēju pats savām acīm. Kad stāstīju par to citiem, visi mēģināja man iestāstīt, ka esmu traks. Bet es nebiju jucis, un vectēvs arī ne. Visu dzīvi viņš stāstīja man patiesību, bet es neticēju. Mani pārņēma kauns. Ja es būtu ticējis, iespējams, vectēvs vēl būtu dzīvs.

Redzēdama, ka sagrīļojos, mis Peregrīne piedāvāja man krēslu iepretim mis Eivosetai.

Apsēdos, bet Emma notupās man blakus.

Abe noteikti zināja, ka tev piemīt neparastas spējas, -viņa sacīja. Un, jādomā, bija pamatots iemesls, kāpēc viņš tev to nestāstīja.

Abe tiešām to zināja, mis Peregrīne pamāja ar galvu. Vismaz rakstīja par to vēstulēs.

Tad es nudien neko vairs nesaprotu. Ja viss vectēva stāstītais ir patiesība un viņš zināja, ka abi esam līdzīgi, kāpēc tas bija jātur noslēpumā līdz pēdējam dzīves brīdim?

Mis Peregrīne ielēja ar karoti mis Eivosetai mutē brendiju; vecā sieviete vaimanādama uz mirkli sasparojās, bet tad atkal atkrita krēslā.

Manuprāt, viņš gribēja jūs pasargāt, mis Peregrīne turpināja. Mūsu dzīvē ir ne mazums ciešanu un zaudējumu. Abem bija dubulta dzīve, jo Viņš bija piedzimis kā ebrejs visļaunākajā laikā. Divreiz viņš piedzīvoja genocīdu: kā ebrejs no nacistu puses un kā īpatnis no briesmoņiem. Jūsu vectēvu plosīja doma, ka viņš pats slēpjas, bet viņa tauta gan ebreji, gan īpatņi tikmēr tiek slepkavota.

Vectēvs mēdza teikt, ka ir devies karot pret briesmoņiem, es sacīju.

Tā bija, Emma atsaucās.

Karš beidzās ar nacistu sakāvi, taču briesmoņi izrādījās tik stipri kā vēl nekad, mis Peregrīne turpināja. Tāpat kā daudzi citi īpatņi, ari mēs slēpāmies. Taču Abe atgriezās mājās kā cits cilvēks. Viņš bija kļuvis par karotāju, apņēmies izveidot dzīvi ārpus cilpas, atteikdamies slēpties.

Lūdzos, lai viņš nebrauc uz Ameriku, Emma piebalsoja. Un ne jau es vien visi lūdzās.

Bet kāpēc viņš izvēlējās tieši Ameriku? painteresējos.

Tolaik tur vēl bija maz briesmoņu, mis Peregrīne paskaidroja. Pēc kara īpatņi masveidā uz Ameriku neizceļoja. Kādu laiciņu daudzi spēja dzīvot mierīgi, kā jūsu vectēvs. Viņa kvēlākā vēlēšanās bija dzīvot kā visiem klusi un rāmi. Abe bieži to pieminēja vēstulēs. Nešaubos, ka tieši tāpēc viņš tik ilgi slēpa no jums patiesību. Acīmredzot nenovēlēja mazdēlam savu dzīvi.

Negribēja ne ar ko izcelties, es sacīju.

Mis Peregrīne pamāja ar galvu.

Tomēr no savām neparastajām spējām Abe nevarēja aizbēgt. Unikālās dabas dāvanas, apvienotas ar drošsirdību, kuru jūsu vectēvs uzspodrināja karā kā briesmoņu mednieks, piešķīra viņam vienreizīgu vērtību. Jūsu vectēvu bieži piespieda darboties, aicinot iznīdēt bīstamus briesmoņu perēkļus. Viņam bija tāds raksturs viņš noraidīja reti kuru lūgumu.

Atcerējos vectētiņa Portmena garos medību ceļojumus, kuros viņš bieži devās. Mūsu ģimenes albumā bija attēls no tāda ceļojuma. Es gan nezinu, kas bija fotografējis, jo vectētiņš gandrīz vienmēr ceļoja viens. Bērnībā nebeidzu vien brīnīties, kāpēc viņš ģērbies uzvalkā. Kurš gan tādā apģērbā dodas medībās?

Tagad zināju: tas, kurš medī ne tikai zvērus vien.

Mani aizkustināja atklājums, ka vectēvs tomēr nav bijis paranoisks, traks ieroču kolekcionārs, slepens brunču mednieks vai ģimenei nederīgs vīrietis, bet gan ceļojošs bruņinieks, kas, riskējot ar dzīvību, glāba citus, iztika ar lētām automašīnām un moteļiem, lavījās pie nāvējošām ēnām un atgriezās mājās kautrīgs ar dažām lodēm kabatā un rētām, par kurām neko nestāstīja, bet naktīs murgoja, par ko nedrīkstēja runāt. Par tik lielu ziedošanos viņš pretī saņēma tikai mīļoto cilvēku dusmas un aizdomas. Laikam jau tāpēc vectēvs tik bieži rakstīja Emmai un mis Peregrinei. Viņas saprata.

Bronvīne atgriezās ar kokas vīna karafi un viskija blašķi. Aizsūtījusi viņu projām, mis Peregrīne sajauca dzērienus tējas krūzē un sāka maigi pliķēt mis Eivosetu pa zilām dzīslām caurausto vaigu.

Esmeralda, viņa sacīja, Esmeralda, tev jāpamostas un jāiedzer tonizējošais dzēriens, kuru tev pagatavoju.

Mis Eivoseta ievaidējās, un mis Peregrīne pacēla tējas krūzīti pie viņas lūpām. Vecā sieviete paņēma mutē dažus malkus un, lai gan raustījās un kāsēja, tomēr lielu daļu violetā šķīduma norija. Brīdi šķita, ka mis Eivoseta jau atkal kritīs nemaņā, tomēr beigās viņa uzslējās sēdus ar apskaidrotu seju.

Apžēliņ! vecā kundze nočērkstēja. Vai tad biju aizmigusi? Ai, cik nepiedienīgi no manas puses! Viņa izskatījās mazliet pārsteigta, it kā mēs būtu uzradušies uz līdzenas vietas. Alma, vai tā esi tu?

Mis Peregrīne paberzēja večiņas kaulainās rokas.

Esmeralda, tu esi mērojusi tālu ceļu, lai tiktos ar mums nakts melnumā. Esi sagādājusi mums lielus uztraukumus.

Tiešām? mis Eivoseta, piemiegusi acis, sarauca pieri.

Vecās kundzes skatiens apstājās pie pretējās sienas; viņas

acīs mirgoja ēnas un sejā iezagās nemiers.

Jā. Mis Eivoseta pamāja ar galvu. Ierados brīdināt, Alma. Jums jābūt modriem. Lai netiekat pārsteigti tikpat nesagatavoti kā es.

Mis Peregrines roka uz skolotājas vaiga sastinga.

Bet kas jums uzbruka?

Tie varēja būt tikai tukšpauri. Nakti atnāca divi, nomaskējušies padomes biedru apģērbā. Vīriešu, protams, padomē nav, taču mani audzēkņi bija samiegojušies un apjuka, tāpēc iebrucējiem izdevās viņus sasaistīt un aizvest projām.

Mis Peregrine izdvesa:

Ai, Esmeralda…

Mūs ar mis Bantingu uzmodināja sāpju pilni kliedzieni, mis Eivoseta turpināja, un tad atklājām, ka esam iebarikādētas. Pagāja laiciņš, līdz dabūjām vaļā durvis, un, kad tas izdevās, sekojām tukšpauru smakai uz cilpas robežu, taču viņā pusē miglā jau gaidīja bars nezvēru, kas rēkdami mums uzbruka.

Mis Eivoseta apklusa, rldama asaras.

Bet bērni?

Mis Eivoseta šūpoja galvu. Viņas acis nodzisa pēdējā gaismiņa.

Bērni bija tikai ēsma, viņa atbildēja.

Emma ieslidināja roku manējā un paspieda. Mis Peregrines vaigi uguns gaismā spīdēja.

Viņi ieradās pēc mis Bantingas un manis. Man izdevās aizbēgt, bet mis Bantingai gan nepaveicās.

Vai viņu nogalināja?

Nē, ar varu aizveda projām. Tāpat kā mis Renu un mis Trikriperi, kad pirms divām nedēļām notika uzbrukums viņu cilpām. Viņi nolaupa imbrines, Alma. Izskatās, ka organizēti. Kādam nolūkam, par to baidos pat domāt.

Tad jau ieradīsies ari pie mums, mis Peregrine klusi sacīja.

Ja spēs jūs sameklēt, mis Eivoseta atbildēja. Jūs esat labāk paslēpušies nekā citi, tomēr jāsagatavojas, Alma.

Mis Peregrine pamāja ar galvu. Mis Eivoseta bezpalīdzīgi skatījās uz savām rokām, kas trīsēja viņas klēpī kā putns ar aizlauztiem spārniem. Balss viņai raustījās.

Ai mani mīļie bērni! Lūdziet par viņiem! Viņi tagad ir likteņa varā.

Novērsusies viņa sāka raudāt.

Mis Peregrine aplika segu ap vecās sievietes pleciem, bet pati piecēlās. Sekojām viņai laukā no istabas, atstājot mis

Eivosetu vienu ar viņas bēdām.

* * *

Bērnus atradām sapulcējušos dzīvojamā istabā. Varbūt viņi nebija dzirdējuši visu, ko teica mis Eivoseta, tomēr pietiekami daudz, un to varēja nolasīt nemierpilnajās sejās.

Nabaga mis Eivoseta, Klēra šņukstēja, trīsot apakšlūpai.

Nabaga mis Eivosetas bērni, sacīja Olīvija.

Vai tagad viņi ieradīsies pēc mums? prasīja Horācijs.

Mums vajag apbruņoties! sauca Milards.

Ar kaujas cirvjiem! Enohs piebalsoja.

Un bumbām! sauca Hjū.

Tūlīt pat izbeidziet! mis Peregrine iekliedzās, ar rokas mājienu visus apklusinādama. Mums jāsaglabā miers. Notikums ar mis Eivosetu ir traģisks, neizsakāmi traģisks, taču nav teikts, ka kaut kas tāds jāpiedzīvo ari mums. Lai nu kā, modrība jāsaglabā. Turpmāk atstāsiet mājas tikai ar manu atļauju un iesiet tikai divatā. Ja ievērosiet svešu cilvēku, pat ja viņš šķitīs īpatns, uzreiz nāciet pie manis un ziņojiet! Par to un citiem piesardzības pasākumiem parunāsim rit no rīta. Bet tagad visi gultās! Nav īstais laiks sapulcēm.

Bet mis… Enohs iesāka.

Gultā!

Bērni aizspurdza uz istabām.

Kas attiecas uz jums, mister Portmen, nejūtos diez cik omulīgi, ka staigājat vienatnē. Manuprāt, jums vajadzētu palikt te, līdz viss mazliet pieklust.

Es nevaru tā pazust. Mans tētis ies pa gaisu.

Mis Peregrine sadrūma.

Tādā gadījumā jums jāpaliek te vismaz šonakt. Es uzstāju.

Labi, bet ar noteikumu, ka izstāstīsiet man visu par radījumiem, kas nogalināja vectēvu.

Mis Peregrīne pielieca galvu, pētīdama mani ar tādu kā uzjautrinājumu.

Lieliski, mister Portmen, es neapstrīdu jūsu tiesības zināt. Iekārtojieties dīvānā uz visu vakaru, un uzskatīsim to par galveno sarunu.

Es vēlos tūlīt! Gadiem biju alcis uzzināt patiesību, tāpēc nespēju gaidīt ne minūti ilgāk. Lūdzu!

Reizēm, jauno cilvēk, jūs nedroši pārkāpjat smalko līniju starp apburošu saprātīgumu un neciešamu stūrgalvību.

Pēc tam viņa pievērsās Emmai.

Mis Blūma, lūdzu, pasniedziet man kokas vīna blašķi! Manuprāt, šonakt nespēšu aizmigt, tāpēc izdabāšu jaunā

cilvēka iegribām, ja jau jāpaliek nomodā.

* * *

Kabinets atradās pārāk tuvu bērnu guļamistabām, lai tajā nakts vidū sarunātos, tāpēc abi ar direktori devāmies uz nelielu siltumnīcu mežmalā. Apsēdāmies uz apgāztām stādu kastēm garu rožu vidū, nolikuši starp mums abiem petrolejas lampu. Aiz stikla sienām rītausma vēl nebija uzsvīdusi. Mis Peregrīne izņēma no kabatas pīpi un pieliecās, lai aizdegtu to lampas liesmā. Domīgi pāris reižu ievilkusi dūmu un izpūtusi gaisā zilus apļus, viņa uzsāka sarunu.

Senos laikos cilvēki mūs maldīgi uzskatīja par dieviem, -viņa teica, lai gan mēs, īpatņi, esam tikpat mirstīgi kā parastie cilvēki. Laika cilpas tikai attālina nenovēršamo, un par to mēs dārgi maksājam, neatsaucami šķiroties no reālās tagadnes. Jūs jau zināt, ka tiem, kas ilgi dzīvojuši cilpā, pietiek iemērkt kāju pirkstus tagadnē, lai sačokurotos un nomirtu. Tā noteikts kopš neatminamiem laikiem.

Ievilkusi dūmu, mis Peregrīne turpināja:

Pirms dažiem gadiem, ap gadsimtu griežiem, mūsējo vidū parādījās šķeltnieku frakcija neapmierinātu īpatņu bariņš ar bīstamām idejām. Viņi iedomājās, ka atklājuši veidu, kā sagrozīt laika cilpu darbību, un vēlējās piešķirt atsevišķiem lietotājiem nemirstību gribēja ne tikai aizkavēt vecuma iestāšanos, bet vispār no tā izvairīties. Viņi runāja par mūžīgās jaunības baudīšanu, apejot cilpas ierobežojumus, un kāroja nesodīti lēkāt turp un atpakaļ no nākotnes uz pagātni, izvairoties no ļaunajām sekām, kas attur no tādas pārgalvības, vārdu sakot, valdīt pār laiku un nepakļauties nāvei. Jau pati ideja bija traka: pilnīgas blēņas, empīrisko likumu, kam pakļauts viss, noliegšana!

Mis Peregrīne strauji izelpoja un brīdi klusēja, lai saņemtos.

Pilnīgs neprāts! Ar šo ideju aizrāvās arī abi mani brāļi, visnotaļ gudri zēni, taču zaudējuši sajēgu. Viņiem pat pietika nekaunības lūgt man palīdzību, lai īstenotu šo projektu. Atbildēju, ka viņi grib iecelt sevi dievu godā. Tas nav iespējams. Pat ja būtu, tā nedrīkst. Taču atrunāt nespēju. Jau bērnībā apguvuši mis Eivosetas imbrīnu mācību, brāļi par mūsu unikālajām spējām zināja vairāk nekā liela daļa vīriešu kārtas īpatņu. Baidos, ka pietiekami daudz, lai kļūtu bīstami. Par spīti Padomes brīdinājumiem, pat draudiem, 1908. gada vasarā abi un vēl daži simti renegātu frakcijas biedru, kuru vidū bija daudz spēcīgu imbrīnu (visi nodevēji), devās riskantā ceļojumā uz Sibīrijas tundru, lai veiktu ļauno eksperimentu. Viņi bija noskatījuši vecu cilpu bez nosaukuma, kas jau gadsimtiem netika izmantota. Gaidījām, ka visi pēc nedēļas atgriezīsies mājās, iespieduši asti kājstarpē, dabas nemainīgā rakstura pazemoti. Taču pelnītais sods izrādījās daudz traģiskāks: katastrofāls sprādziens, kas satricināja logu rūtis pat tālajās Azoru salās. Visi cilvēki piecsimt kilometru rādiusā domāja, ka pienācis pasaules gals. Uzskatījām, ka viņi miruši un piedauzīgā pasaules sašķelšana satriekusi viņu kolektīvo vēlmi.

Bet viņi izdzīvoja, es minēju.

Tā varētu teikt. Dažs labs uzskata, ka viņi pieņēma dzīva lāsta veidolu. Pēc dažām nedēļām īpatņiem vairākas reizes uzbruka baisi radījumi, un redzamas bija tikai viņu ēnas, jo vien daži īpatņi (kā jūs) spēj viņus redzēt. Tās bija mūsu pirmās sadursmes ar tukšpauriem. Taču tikai vēlāk apķērāmies, ka izdzimteņi ar taustekļiem mutē ir mūsu ietiepīgie brāļi, kas atrāpojuši no dūmojoša krātera, kurš radās eksperimenta rezultātā. Viņi nebija pārvērtušies dievos, bet transformējušies velnos.

Bet kur viņi kļūdījās?

Tas nav skaidrs līdz pat šai dienai. Viena no hipotēzēm vēsta, ka neprāši atgriezās laikā, kad vēl nebija izveidojušās dvēseles, tāpēc jau ieguva tukšpauru vārdu: viņu sirdis un dvēseles ir tukšas. Cietsirdīga likteņa ironija nemirstība, pēc kuras viņi tiecās. Valda uzskats, ka tukšpauri spēj dzīvot tūkstošiem gadu, taču viņu dzīve ir pastāvīgas fiziskas ciešanas, mūžīgi pazemojumi jāēd krituši zvēri, jāturas savrup, visu laiku jūtot neremdināmu badu pret bijušās cilts miesu, jo viņu vienīgais glābiņš ir mūsu asinis. Aprijis pietiekami daudz īpatņu, tukšpauris pārvēršas nebūtnē.

Jau atkal tas vārds, es sacīju. Kad satikāmies pirmo reizi, Emma arī mani apsūdzēja tādā grēkā.

Es pati domātu tāpat, ja iepriekš nebūtu jūs novērojusi.

Bet kas tās nebūtnes tādas ir?

Tukšpauris dzīvo ellē (par to nav divu domu), taču nebūtne mīt tādā kā šķīstītavā. Nebūtnes ir gandrīz vai parasta parādība. Nekādu īpašu spēju. Nebūtnes var viegli noturēt par cilvēkiem, tāpēc tās kalpo saviem brāļiem tukšpauriem, darbojoties kā izlūki, spiegi un miesas sagādnieki. Šī nolādētā hierarhija kādudien pārvērtīs visus tukšpaurus nebūtnēs, bet īpatņus līķos.

Bet kā viņus apturēt? es jautāju. Ja jau viņi savulaik bija īpatņi, tad zina, kur slēpjaties!

Par laimi, nelieši neatceras iepriekšējo dzīvi. Lai gan nebūtnes nav tik spēcīgas un atbaidošas kā tukšpauri, tomēr bieži vien ir tikpat bīstamas. Atšķirībā no tukšpauriem tās virza ne tikai instinkts, turklāt, kā jau minēju, nebūtnēm bieži izdodas sajaukties ar parastajiem iedzīvotājiem. Dažreiz grūti tās atšķirt no cilvēka, lai gan ir zināmas pazīmes. Piemēram, acis. Dīvaini, bet viņu acīm nav zīlīšu.

Man uzmetās zosāda, atceroties vectēva kaimiņu ar baltajām acīm, kas laistīja pāraugušu zālienu tovakar, kad briesmeklis nogalināja vectēvu.

Manuprāt, vienu esmu redzējis. Noturēju par aklu cilvēku.

Tad esat vērīgāks nekā liela daļa pārējo, mis Peregrīne konstatēja. Parasti jau nebūtnes paliek nemanāmas. Sabiedrībā tās uzvedas neuzkrītoši: vīrieši pelēkos uzvalkos vilcienā; badacietēji, kas diedelē sīknaudu; vienkāršas sejas drūzmā. Lai gan zināms, ka daža laba nebūtne riskējusi parādīties ievērojamākās vietās: ārstu, politiķu, garīdznieku lomā, lai mijiedarbotos ar iespējami daudziem cilvēkiem un iegūtu pār viņiem varu, tāpēc nebūtnes tik viegli atrod īpatņus, kas slēpjas parasto ļaužu vidū kā, piemēram, Abe.

Mis Peregrīne pasniedzās pēc fotoalbuma, kuru bija paņēmusi līdzi no mājām, un sāka to šķirstīt.

Šos attēlus pavairojām un izplatījām īpatņiem kā meklēšanā izsludināto noziedznieku bildes. Rau! Viņa pamāja uz divām meitenēm, kas sēdēja mākslīga brieža mugurā, caur kura ragiem lūrēja sastindzis Santaklauss ar tukšām acīm. Šis nebūtne tika atklāts strādājam amerikāņu lielveikalā Ziemassvētku laikā. Būdams saskarsmē ar daudziem bērniem samērā īsā laikā, viņš varēja tiem pieskarties, izprašņāt, meklējot īpatņu pazīmes.

Mis Peregrīne pāršķīra lapu, un es ieraudzīju sadistiska izskata zobārstu.

Bet šis strādāja par mutes ķirurgu. Es nebūtu pārsteigta, uzzinot, ka demonstrētais galvaskauss savulaik piederējis īpatnim, kas krita viņam par upuri.

Pāršķīrusi dažas lapas, mis Peregrīne norādīja uz attēlu ar meitenīti, uz kuras pusi krita liela ēna.

Tā ir Mārsija. Viņa pameta mūs pirms trīsdesmit gadiem, lai dzīvotu laukos ar parastu ģimeni. Lūdzos, lai paliek, bet viņa bija stingri nolēmusi. Drīz vien Mārsiju notvēra nebūtne, kad viņa gaidīja skolas autobusu. Notikuma vietā tika atrasts fotoaparāts ar neattīstītu filmiņu.

Kas fotografēja?

Nebūtne. Viņiem patīk dramatiski žesti, un viņi allaž atstāj pēc sevis jocīgus suvenīrus.

Pētot fotogrāfijas, manī trīsēja jau pazīstamās šausmas.

Nespēdams vairs skatīties, aizvēru albumu.

Stāstu ne jau tāpēc vien, ka jums to pienākas zināt no dzimšanas, bet arī tamdēļ, ka man vajag jūsu palīdzību. Jūs no mums esat vienīgais, kas var uzturēties ārpus cilpas, neradot aizdomas. Kamēr būsiet te un gribēsiet ceļot turp un atpakaļ, jūs varētu man ziņot par tiem, kas ierodas salā.

Vakar viens parādījās, es atbildēju, domādams putnu vērotāju, kas tā bija satraucis manu tēti.

Vai redzējāt viņa acis?

Ne gluži. Bija tumšs, un viņš bija ar lielu platmali, kas slēpa pusi sejas.

Mis Peregrīne sāka grauzt pirksta locītavu, un viņas seja samācās.

Ko jūs gribat teikt? Vai, jūsuprāt, tas varētu būt viens no viņiem? es prasīju.

Neredzot viņa acis, nevar skaidri zināt, direktore atbildēja, tomēr mani ļoti uztrauc varbūtība, ka viņš sekoja jums uz salu.

Kā to lai saprot? Vai, jūsuprāt, viņš ir nebūtne?

Varbūt tas pats, kuru redzējāt vectēva nāves vakarā. Tad varētu izskaidrot, kāpēc viņi pasaudzēja jums dzīvību: lai jūs aizvestu viņus pie daudz lielākas balvas pie mums.

Bet kā viņi uzminēja, ka esmu īpatnis? Es pats to nezināju!

-Ja viņi zināja par jūsu vectēvu, tad varat būt drošs, ka par jums arīdzan.

Iedomājos par tām reizēm, kad briesmoņi mierīgi varēja mani nogalināt. Vairākas nedēļas pēc vectētiņa Portmena nāves, kad jutu viņus tuvumā. Vai viņi mani novēroja? Gaidīja, kad es rīkošos tieši tā, kā izdarīju, lai varētu man sekot?

Iespaidu pārpilns, piespiedu galvu ceļgaliem.

Nedomāju, ka jūs man ļausiet ieraut kādu malku vīna, -es sacīju.

Nekādā gadījumā.

Pēkšņi jutu, ka krūtis sažņaudzas.

Vai es kādreiz kaut kur varēšu justies drošs? es pajautāju.

Mis Peregrīne pieskārās manam plecam.

Pie mums jūs esat drošībā, viņa atbildēja. Un varat dzīvot te, cik ilgi vēlaties.

Gribēju runāt, taču spēju tikai stostīties.

Bet es… es nevaru… mani vecāki…

Iespējams, ka viņi jūs mīl, viņa čukstēja, tomēr nekad nesapratīs.

* * *

Kad tiku līdz pilsētai, saule jau meta pirmās garās ēnas pār ielām. Visi nakts dzērāji grābstījās ap laternu stabiem, negribīgi vilkdamies mājās; tikmēr zvejnieki lielos, melnos zābakos nosvērtā solī devās uz ostu un mans tēvs sāka grozīties pēc smaga miega. Kad viņš izvēlās no gultas, es ierāpoju savējā, pārvilku palagus pār smilšaino apģērbu, un jau pēc dažām sekundēm tētis atvēra durvis, lai pārbaudītu, vai esmu uz vietas.

Vai ar tevi viss labi?

Novaidējies aizgriezos ar seju pret sienu, un viņš aizgāja. Pamodies vēlā pēcpusdienā, atradu uz kopējās istabas galda zāles pret saaukstēšanos. Pasmaidījis bridi jutu sirdsapziņas ēdas, ka biju tētim melojis. Pēc tam sāku uztraukties, ka viņš staigā gar zemesragiem ar binokli un piezīmju grāmatiņu rokā, iespējams, traka aitu slepkavas sabiedrībā.

Izberzējis no acīm miegu un uzmetis plecos lietus necaurlaidīgu jaku, devos apgaitā uz pilsētu un tuvākajām klintīm un pludmalēm, cerēdams ieraudzīt tēti vai dīvaino ornitologu (lai apskatītu viņa acis), tomēr nemanīju nedz vienu, nedz otru. Metās jau mijkrēslis, kad beidzot padevies atgriezos Priesteru alā, kur atradu tēti pie bāra letes raujam iekšā kārtējo aliņu. Spriežot pēc iztukšotajām pudelēm, viņš jau bija tur labu laiciņu.

Apsēdies blakus, pajautāju, vai viņš nav redzējis bārdaino ornitologu. Tētis atbildēja, ka ne.

Labi, bet, ja manīsi, izdari man pakalpojumu un turies no viņa pa gabalu, norunāts? es sacīju.

Tētis uz mani dīvaini paskatījās.

Kāpēc?

Viņš man krīt uz nerviem. Vai tik nav aptaurēts? Varbūt tieši viņš noslaktēja aitas?

No kurienes tev tik jocīgas iedomas?

Gribējās visu izstāstīt, lai tētis mani beidzot saprot un sniedz tēvišķu padomu. Tobrīd tiešām vēlējos pagriezt laika ratu atpakaļ: lai mēs nebūtu uz šejieni braukuši, lai es nebūtu atradis mis Peregrīnes vēstuli, lai varētu atgriezties pagātnē, kad vēl biju puslīdz parasts bagātnieku bērns pilsētas nomalē. Bet es sēdēju un tukši vāvuļoju, mēģinādams atcerēties, kāda man bija dzīve neizmērojami tālajā ērā pirms četrām nedēļām un kāda tā būs pēc četrām nedēļām, tomēr nekādi nespēju iztēloties. Beigās vairs nebija, par ko runāt, un es devos augšā pa kāpnēm, lai pabūtu vienatnē.