Miss Peregrīnes nams brīnumbērniem

DESMITĀ NODAĻA

Tresdoenas nakti, kad jau šķita, ka esmu ticis par sevi skaidrībā, tomēr biju kļūdījies. Svētdienas rītā abi ar tēti grasījāmies kravāt mantas un doties mājup. Man bija vēl dažas dienas, kurās izšķirties. Palikt vai braukt projām īsti laba nešķita ne viena, ne otra izvēle. Kā lai palieku te, atsakoties no savas pasaules? Bet vai varēju doties mājās, zinādams patiesību?

Visļaunākais bija tas, ka nezināju, kam lūgt padomu. Par tēti nevarēja būt ne runas. Emma bieži un kaismīgi pamatoja, kāpēc man jāpaliek, protams, nepieminot, ka man jāatsakās no savas dzīves (lai cik bāla tā šķita), tāpat arī kā jutīsies mani vecāki, zaudējuši vienīgo bērnu, tāpat arī smacējošo sajūtu cilpā (kā viņa pati atzina). Emma uzsvēra tikai vienu:Kopā ar tevi būs labāk!

No mis Peregrīnes bija vēl mazāk labuma. Viņa atbildēja, ka nevar pieņemt lēmumu manā vietā, un vispār atteicās to apspriest. Tomēr sapratu, ka arī direktore grib, lai palieku: tā būtu drošāk ne tikai man, bet arī visiem pārējiem cilpas iemītniekiem. Taču es negribēju visu mūžu pavadīt sargsuņa lomā. (Šobrīt man jau modās aizdomas, ka vectēvs bija juties tāpat un zināmā mērā tādēļ pēc kara bija atteicies te atgriezties).

Pievienojies brīnumbērniem, es nepabeigtu vidusskolu un neiestātos koledžā man būtu liegta parastā jauniešu dzīve. Tomēr savā pasaulē man visu laiku būtu jādomā, kaneesmu normāls, un, ja mani vajātu tukšpauri, dzīve ārpus cilpas droši vien ātri aprautos. Līdz nāvei vai katru dienu būtu jādreb bailēs, jāmet skatiens pār plecu, naktis jāmokās murgos, gaidot, kad viņi ieradīsies un mani piebeigs. Tas taču bija daudz ļaunāk nekā iztikt bez koledžas.

Bet tad man ienāca prātā, ka varbūt ir trešais variants. Kāpēc es nevarētu tāpat kā vectētiņš Portmens piecdesmit gadus dzīvot, novecot un apkarot tukšpaurus ārpus cilpas?

Tikmēr iekšējā balss mani nosodīja:Muļķi, viņš taču bija militāri izglītots. Rūdīts kara vilks. Viņa rīcībā bija pilns skapis ieroču ar apgrieztiem stobriem. Salīdzinājumā ar tevi vectēvs bija Rembo.

Bet es taču varētu iestāties šaušanas kursos, optimists mani strīdējās pretī.Apgūt karatē. Izstrādāt rīcības plānu.

Tu joko? Tu nespēji aizstāvēties pat vidusskolā! Tev nācās piekukuļot par miesassargu kādu dauzoņu. Ja kāds pagrieztu uz tavu pusi īstu ieroci, tu pielaistu bikses.

Nepielaistu gan.

Tu taču esi vārgulis. Neveiksminieks. Tāpēc jau vectēvs tev neatklāja, kas viņš bija īstenībā. Viņi zināja, ka tu netiksi ar to galā.

Aizveries! Aizveries!

Vairākas dienas domās mētājos turp un atpakaļ. Palikt vai doties projām? Mani apsēda neizlēmība. Tikmēr tēta grāmatas projekts izlaida garu. Jo mazāk viņš strādāja, jo vairāk zaudēja drosmi, un, jo mazāk drosmes, jo vairāk laika tika atvēlēts bāram. Savu mūžu nebiju redzējis, ka tētis tā plītē sešus septiņus alus vienā vakarā -, un, kad viņš bija tādā stāvokli, negribēju rādīties tuvumā. Tētis sadrūmis klusi īgņojās, bet, kad atvēra muti, teica to, ko negribēju zināt.

Vienudien tava māte mani pametis, kādu vakaru viņš paziņoja. Ja es tuvākajā nākotnē neko nemainīšu, manuprāt, viņa var to izdarīt.

Sāku no tēva vairīties. Nezinu, vai viņš to ievēroja. Kļuva nomācoši viegli samelot, kurp eju un kāpēc.

Tikmēr mis Peregrlne bērnunamā ieviesa gandrīz vai komandantstundu. Tika izsludināts, var teikt, karastāvoklis: mazākie bērni nekur nedrīkstēja iet bez pavadoņa, lielākie -tikai divatā, un mis Peregrlnei bija jāzina, kur ikviens ir katrā bridi. Jau prasīt atļauju bija īsts pārbaudījums.

Tika izveidota sardze uz maiņām; tā darbojās visu diennakti, vērojot, kas notiek mājas priekšā un aizmugurē. Augu dienu un lielu daļu nakts no logiem skatījās garlaikotas sejas. Tiklīdz kāds tuvojās mājai, bērni paraustīja ķēdīti un mis Peregrines istabā atskanēja zvans. Tas nozīmēja, ka ik reizi, kad ierados, viņa mani sagaidīja un sāka iztaujāt. Kas notiek ārpus cilpas? Vai neesmu redzējis kaut ko aizdomīgu? Vai esmu pārliecināts, ka neviens man nesekoja?

Nav brīnums, ka bērni sāka kļūt jocīgi. Mazākie trokšņoja, bet lielākos māca grūtsirdība, un viņi žēlojās par jaunajiem likumiem pietiekami skaļi, lai visi to dzirdētu. Gaisā virmoja traģiskas nopūtas, dažkārt tāpēc vien, ka istabā bija ienācis Milards. Hjū bites spietodamas dzēla visiem pēc kārtas, līdz beidzot tās tika padzītas no mājas, un Hjū pēc tam visu laiku sēdēja pie loga, bet stikla otrā pusē sijājās viņa bites.

Olīvija paziņoja, ka pazaudējusi svina kurpes, un tagad plivinājās pie griestiem kā muša, mezdama citiem uz galvas risu graudus, līdz tie pacēla acis un viņu ieraudzīja, un tad Olivija smējās tik sirsnīgi, ka viņas planēšanas spēja sagrīļojās, tāpēc vajadzēja pieķerties pie lustras, lai nenokristu. Tomēr visdīvaināk izturējās Enohs; viņš pazuda pagraba laboratorijā, kur veica ķirurģiskus eksperimentus ar māla kareivjiem Frankenšteina baisajā gaumē: amputēdams locekļus diviem, lai izveidotu trešo pretīgu cilvēku-zirnekli, vai sagrūzdams četras cāļu sirdis vienā krūšu dobumā, mēģinot radīt māla pārcilvēku ar neizsīkstošu sparu. Cits pēc cita pelēkie augumiņi neizturēja spriedzi, un pagrabs sāka atgādināt pilsoņu kara hospitāli.

Mis Peregrlne nepārtraukti kustējās, smēķēdama pīpi pēc pīpes, klibodama no istabas uz istabu un pārbaudīdama bērnus, it kā tie ārpus viņas redzesloka acumirkli varētu pazust. Vēl aizvien pa gaiteņiem klīda mis Eivoseta, kas, ik pa brīdim atguvusies no sastinguma, izmisīgi sauca vārdā zaudētos audzēkņus, līdz iekrita kādam rokās un tika nogādāta atpakaļ gultā. Mājā virmoja baiļpilni pieņēmumi par mis Eivosetas traģisko pārdzīvojumu un par to, kāpēc tukšpauri grib nolaupīt imbrines: sākot ar ērmotām teorijām, proti, lai radītu lielāko cilpu vēsturē, tik lielu, ka tā aprītu visu planētu, un beidzot ar smieklīgi optimistiskām idejām (lai uzturētu tukšpauriem sabiedrību, jo drausmīgie briesmoņi, lai ari bez dvēselēm, jutās gaužām vientuļi).

Beigās māju pārņēma šausminošs klusums. Ar divām dienām ieslodzījumā pietika, lai gaisotne atgādinātu letarģisko miegu. Uzskatīdama, ka ierastā dienas kārtība ir labākā aizsardzība pret depresiju, mis Peregrlne lūkoja visos modināt interesi par ikdienas mācību stundām, maltīšu gatavošanu, mājas uzturēšanu ideālā kārtībā. Taču bērni, ja vien nesaņēma tiešu rīkojumu, smagi atslīga krēslos, gurdeni skatījās pa aizvērtajiem logiem, šķirstīja simtreiz lasītās grāmatas ar cūku ausīm vai vienkārši gulēja.

Nebiju vēl redzējis Horācija īpašo spēju dzīvē, līdz kādu vakaru viņš sāka kliegt. Bariņā metāmies augšup pa kāpnēm uz jumtistabu, kur bija Horācija saīgpostenis, un atradām viņu sastingušu krēslā, šausmās vicinot rokas pa gaisu, it kā viņu būtu sagrābuši murgi dienas laikā. Sākumā Horācijs tikai brēca, bet tad sāka vaimanāt, ka jūras vārās un no debesīm birst pelni, pilnībā pārklājot zemi ar dūmu segu. Dažas minūtes pēc apokaliptiskā paziņojuma viņš laikam nogura, jo iekrita nemierīgā miegā.

Bērni kaut ko tādu jau bija piedzīvojuši pietiekami bieži, lai mis Peregrīnes albumā par tamlīdzīgiem notikumiem liecinātu fotoattēli, tāpēc zināja, kā rīkoties. Sekojot direktores norādījumiem, viņi paņēma Horāciju aiz rokām un kājām un aiznesa uz gultu. Pēc vairākām stundām pamodies, Horācijs teica, ka sapni neatceras un tas, ko viņš aizmirsis, reti piepildās. Pārējos tas apmierināja: tāpat jau netrūka uztraukumu. Bet es gan jutu, ka viņš kaut ko noklusē.

Ja kāds pazūd tādā mazpilsētiņā kā Kērnholma, to nevar nepamanīt. Tāpēc trešdien, kad Mārtiņš neatvēra muzeja durvis un neienāca Priestera alā kā allaž vakarā ieraut glāzīti labam miegam -, cilvēki sāka prātot, vai viņš nav saslimis, un, kad Keva sieva devās pārbaudīt un atrada Mārtiņa mājas ārdurvis vaļā, uz virtuves galda maciņu un brilles, bet pašu saimnieku ne, visi sāka pārlikt, vai viņš nav miris. Kad ari nākamajā dienā Mārtiņš neparādījās, tika izveidota viru vienība, kas devās pārmeklēt šķūņus, paskatīties zem apgāztām laivām, meklējot vecpuisi, kam garšo viskijs un kas sadzēries kaut kur nolūzis. Meklēšana tikko bija sākusies, kad īsviļņu radiouztvērējs paziņoja, ka Mārtiņa līķis izcelts no okeāna.

Sēdējām ar tēti bāriņā, kad to pateica ienākušie zvejnieki. Bija tikko pāri pusdienai, bet tētis principa dēļ bija pasūtījis alu, un jau pēc dažām minūtēm kāds zvejnieks atklāja, kas noticis.

Vilku pie Ganeta raga tīklus, viņš iesāka, un tie bija tik smagi kā vēl nekad. Tas šķita ērmoti, jo parasti tur ķeras tikai sīkas zivteles, garneles un tamlīdzīgi nieki. Nospriedis, ka tīkls ieķēries krabju slazdā, paņēmu žebērkli un paķeksēju ap laivu, līdz jutu, ka aizķeras.

Mēs visi ar krēsliem sanācām tuvāk, kā klausīdamies baisu pasaku bērnudārzā.

Jā, skatos Mārtiņš. Varētu padomāt, ka nokritis no klints malas un ticis pa ķērienam haizivīm. Dievs vien zina, ko viņš nakts melnumā vienās apakšbiksēs un halātā meklēja uz klints. ,

Viņš nebija apģērbies? Kevs pajautāja.

Gultai varbūt jā, zvejnieks atbildēja, bet ne jau pastaigai mitrā laikā.

Cilvēki aši aizlūdza par Mārtiņa dvēseli un cits pēc cita sāka izteikt savu viedokli. Necik ilgi, un istaba pārvērtās piedūmotā iereibušu šerloku holmsu perēklī.

Varbūt bija pamatīgā ķirsī, kāds minēja.

Bet varbūt pie klintīm ieraudzīja aitu slepkavu un dzinās tam pakaļ, bilda cits.

Un ko teiksiet par zaglīgo jaunatbraucēju? zvejnieks jautāja. Kurš dzīvo teltī.

Tētis apsēdās uz krēsla taisnāk.

Es viņam uzskrēju virsū, viņš pavēstīja. Aizvakar.

Pārsteigts uzlūkoju tēti.

Man tu neko neteici.

Gāju uz aptieku, baidīdamies, ka tā jau būs slēgta, bet viņš devās uz citu pusi, projām no pilsētas. Briesmīgi steidzās. Kad bijām blakus, aizķēru šo aiz pleca, lai pakaitinātu. Viņš apstājies paskatījās manī. Mēģināja iebiedēt. Izspēru viņam acīs, ka gribu zināt, ko viņš te dara un ko iecerējis. Teicu, ka cilvēkiem taču pieņemts pastāstīt par sevi.

Kevs pārliecās pāri bāra letei.

Nu un?

Domāju, ka metīsies man virsū, bet nē, aizgāja tālāk.

Vīri sāka cits pēc cita taujāt, ko ornitologs te dara, kāpēc

dzīvo teltī un daudz ko tādu, ko jau zināju. Man mēles galā dega viens vienīgs jautājums:

Vai neievēroji kaut ko neparastu? Sejā?

Tētis mirkli padomāja.

Nūjā, tik tiešām. Uz deguna saulesbrilles.

-Naktī?

Nolādēts, gatavais ērms!

Man sametās nelabi, iedomājoties, ka ar tēvu varēja notikt daudz kas ļaunāks par dūru vicināšanu. Jāpaziņo mis Peregrinei, turklāt ātri.

Va velns, Kevs norūca, Kērnholmā slepkavību nav bijis simt gadu. Bet kāpēc kādam vajadzēja nogalināt veco Mārtiņu? Bezjēdzīgi. Varu saderēt: pēc autopsijas uzzināsim, ka viņš pa taisno aizšāvās uz nākamo gadsimtu.

Varētu paiet krietns laika sprīdis, zvejnieks sacīja. Tuvojas vētra, un laika ziņās sola kārtīgu bliezienu. Trakāko šogad.

Laika ziņās sola, Kevs norūca. Es tiem stulbeņiem

neticētu pat tad, ja viņi teiktu, vaišobrīd līst vai ne.

* * *

Salinieki bieži izteica drūmus pareģojumus, ko dabas māte būs pataupījusi Kērnholmai (viņu dzīve taču bija atkarīga no klimatiskajiem apstākļiem, turklāt viņi visi bija dzimuši pesimisti), taču šoreiz apstiprinājās visļaunākie pareģojumi. Vējš un lietus, kas šaustīja salu visu nedēļu, pieņēmās spēkā un tonakt pārvērtās vētru virknē, kas velnišķīgi saslēdza debesjumu un sakūla jūru putās. Mārtiņa slepkavības un laikapstākļu dēļ pilsētā bija iestājusies tāda pati komandantstunda kā bērnunamā. Neviens negāja laukā no mājas. Slēģi bija aizvērti, durvis cieši aizbultētas. Piesietās laivas spēcīgajās brāzmās grabēja, un neviens nedevās jūrā: atstāt ostu tādā aukā varēja vienīgi pašnāvnieks. Iekams jūra nebija pierimusi, cietzemes policija nevarēja atbraukt pēc Mārtiņa mirstīgajām atliekām, tāpēc pilsētnieku ziņā palika nepatīkams jautājums: ko iesākt ar līķi? Beigās tika nolemts, ka zivju tirgotājs, kura rīcībā bija vislielākie ledus krājumi, noliks viņu veikala noliktavā, vēsumā starp lašiem, mencām un citām zivīm, kas, tāpat kā Mārtiņš, bija izvilktas no jūras.

Tēvs stingri piekodināja nespert kāju laukā no Priesteru alas, taču man bija arī citi norādījumi, proti, jāziņo mis Peregrīnei par dīvainiem notikumiem, un, ja tiem nevarētu pieskaitīt aizdomīgu nāvi, tad nezinu, ko vispār varētu. Tāpēc tonakt, simulēdams gripas uzliesmojumu, ieslēdzos istabā, bet pēc tam izlīdu laukā pa logu un norāpos pa notekcauruli zemē. Neviens cits muļķis nebāza laukā pat degunu, tāpēc skrēju kapājošā lietū tieši uz galveno ceļu, nebaidīdamies, ka mani kāds ieraudzīs, cieši savilcis ap kaklu jakas kapuci.

Kad sasniedzu mērķi, mis Peregrīne, uzmetusi man skatienu, uzreiz saprata, ka noticis kaut kas ļauns.

Kas atgadījies? viņa jautāja, pētīdama mani ar piesarkušajām acīm.

Izstāstīju visus trūcīgos faktus un noklausītās baumas, un mis Peregrines seja kļuva pelnu pelēka. Viņa steigšus ieveda mani dzīvojamā istabā, kur, panikas pārņemta, sasauca visus bērnus, kurus varēja atrast, un tad aizkliboja meklēt pārējos, kas ignorēja saucienus. Istabā sanākušie bērni apjukuši mīņājās.

Emma un Milards ievilka mani stūri.

Kas viņai lēcies? Milards pajautāja.

Klusā balsī izstāstīju par Mārtiņu. Milards dziļi ieelpoja, bet Emma, sakrustojusi uz krūtīm rokas, izskatījās gaužām satraukta.

Vai tiešām tik ļauni? es prasīju. Manuprāt, tie nevarētu būt tukšpauri. Viņi taču vajā tikai īpatņus, vai ne?

Emma novaidējās.

Tu pastāstīsi, vai ari tas jādara man?

Tukšpauri daudz labprātāk izvēlas īpatņus nekā parastus mirstīgos, Milards iesāka, taču uzturam izmanto jebkuru svaigu gaļu.

Tieši pēc tā var pateikt, ka tuvumā ir tukšpauri, Emma paskaidroja. Līķis pēc līķa. Tāpēc jau viņi klaiņo. Ja viņi tik bieži nepārceltos, viņus būtu vieglāk atmaskot.

Cik bieži? Man pār muguru pārskrēja skudriņas. Proti, cik bieži viņiem jāēd?

Ai, viņi ir baigie rīmas, Milards atbildēja. Gādājot tukšpauriem maltītes, nebūtnes pavada lielu daļu laika. Ja var, sameklē īpatņus, taču lauvas tiesa enerģijas un pūļu aiziet, medījot parastus upurus dzīvniekus un cilvēkus un pēc tam slēpjot nozieguma pēdas. Milards skaidroja kā zinātnieks, kas spriež par ne pārāk interesantām grauzēju sugu varietātēm.

Bet vai nebūtnes nevar pieķert? es jautāju. Ja jau viņi slepkavo cilvēkus, vai, jūsuprāt…

Viens otrs jau ir iekritis, Emma atbildēja. Varu saderēt, ka par dažiem gadījumiem būsi dzirdējis, ja vien klausies ziņas. Vienam ledusskapī atrada cilvēku galvas, bet ķidas katlā uz lēnas uguns, it kā viņš gatavotu Ziemassvētku pusdienas. Tas notika tavā pasaulē, manuprāt, ne pārāk sen.

Kā pa miglu atcerējos sensacionālu televīzijas vakara ziņu speciālizlaidumu par sērijveida slepkavu-kanibālu no Milvoki, kurš tika apcietināts apmēram tādos šaušalīgos apstākļos.

-Jūs domājat… Džefriju Dāmeru?

Manuprāt, tā to kungu sauca, jā. Milards pamāja ar galvu. īpatnējs gadījums. Laikam jau šis nebija zaudējis apetīti uz svaigiem produktiem, lai gan daudzus gadus vairs nebija tukšpauris.

Paklau, manuprāt, jūs pārāk daudz zināt par nākotnes notikumiem, es atbildēju.

Emma viltīgi pasmaidīja.

Putns noklusē tikai par nākotnes labumiem, bet vari nešaubīties, ka pretīgos notikumus izstāsta.

Atgriezās mis Peregrīne, vilkdama aiz krekla piedurknes Enohu un Horāciju. Visi sasprindzināja uzmanību.

Tikko pienāca jaunumi par kārtējiem draudiem, direktore paziņoja, atzinīgi man pamādama. Ārpus cilpas aizdomīgos apstākļos miris cilvēks. Ej nu sazini, vai tas bija negadījums vai ari bīstams drauds mūsu drošībai, tomēr jāsagatavojas uz visļaunāko. Līdz nākamajam paziņojumam neviens nedrīkst iziet no mājas, pat vākt dārzeņus vai atnest zosi vakariņām ne.

Visi reizē novaidējās, un mis Peregrīne paaugstināja balsi.

Mums vairākas dienas būs jāiztur pārbaudījums. Lūdzu ari turpmāk saglabāt pacietību.

Visapkārt cēlās rokas, taču direktore, nelikdamās ne zinis par jautājumiem, devās pārbaudīt durvis, vai tās ir kārtīgi aizslēgtas. Panikas pārņemts, metos nopakaļ. Ja salā notiek šausmu lietas, mani varētu nogalināt, tikko pārkāpšu cilpas robežu. Bet, palikdams te, pametīšu briesmās tēvu, nemaz nerunājot par to, ka viņš par mani uztrauksies. Otrā iespēja šķita vēl ļaunāka.

Man jāiet, panācis mis Peregrini, teicu.

Viņa ievilka mani tukšā istabā un aizvēra durvis.

Muti ciet! viņa pavēlēja. Mani likumi jāievēro. Tas, ko teicu, attiecas ari uz jums. Neviens neizies laukā no mājas!

Bet…

Līdz šim pieļāvu bezprecedentu jūs pats lēmāt, kad nākt un iet, izrādot cieņu jūsu unikālajam stāvoklim. Taču tagad jums, iespējams, kāds uz šejieni sekoja, radot draudus manu audzēkņu drošībai. Turpmāk vairs neļaušu jums pakļaut briesmām nedz viņus, nedz sevi.

Vai tiešām jūs nesaprotat? es dusmīgi prasīju. Ūdens satiksme pārtraukta. Cilvēki nevar tikt laukā no pilsētas. Mans tētis ari. Vai tiešām domājat, ka mani aizkavēs dažas aizslēgtas durvis?

Iespējams. Bet, ja jūs tik uzstājīgi vēlaties tikt projām, es kategoriski aizliegšu jums te vairs rādīties.

Biju tik satriekts, ka sāku smieties.

Bet jums taču manivajag, es sacīju.

Jā, vajag, viņa atbildēja. Jūs mums esat ļoti nepieciešams.

* * *

Iebrāžos Emmas istabā, kur mani sagaidīja cerību iziršanas aina, tikpat kā Normena Rokvēla gleznā ja mākslinieks būtu pievērsies cilvēku smagajai dzīvei cietumā. Bronvīne kokaini skatījās laukā pa logu. Enohs sēdēja uz grīdas, ar nazi apstrādādams cietu māla piku. Emma bija uztupusies uz gultas malas un, atspiedusi elkoņus uz ceļgaliem, plēsa ārā no blociņa lapas un dedzināja starp pirkstiem.

Tu esi atgriezies! ieraudzījusi mani, viņa iesaucās.

Es nemaz netiku projām, atbildēju. Mis Peregrīne nelaida.

Visi klausījās, kā sūkstos par savu ķezu.

-Ja mēģināšu aiziet, mani no šejienes izrakstīs.

Emmas plaukstās uzliesmoja viss blociņš.

To viņa var izdarīt! meitene iesaucās, aizmirsusies apsvilinādama pirkstus un tagad tos laizīdama.

Viņa var darīt, ko grib, sacīja Bronvlne. Kā jau Putns.

Atnācu tikai tāpēc, lai pateiktu, ka dodos projām, vēlas viņa to vai ne. Neesmu nekāds cietumnieks un neslēpšu galvu smiltis, kad manam tēvam, iespējams, draud nopietnas briesmas.

Tādā gadījumā iešu tev līdzi, paziņoja Emma.

Tu joko, sacīja Bronvīne.

-Nē.

Tā būtu septiņdesmit procentu liela muļķība, paziņoja Enohs. Tu pārvērtīsies vecā, grumbainā žāvētā plūmē. Un kam tu tāda būsi vajadzīga? Viņam?

Nepārvērtīšos, Emma atbildēja. Ārpus cilpas jāuzturas stundām ilgi, tikai tad laiks tevi notvers, un mēs jau tik ilgi nebūsim projām, vai ne, Džeikob?

Gudri tas nav, es sacīju.

Gudri? Enohs turpināja. Emma pat nenojauš, ka liek uz spēles visu savu dzīvi!

Direktorei tas nepatiks, Bronvlne konstatēja acīmredzamo faktu. Viņa mūsnogalinās, Em.

Emma piecēlās un aizvēra durvis.

Viņa jau nu mūs nenogalinās, meitene atbildēja. To izdarīsviņi. Un, ja ne, varbūt dzīve būs ļaunāka par nāvi. Putns mūs tur tik šaurā sprostā, ka grūti elpot, un tikai tāpēc, ka pašai nepietiek dūšas stāties pretī tam, kas notiek tur!

Vai ari ne tur, secināja Milards, par kura klātbūtni es pat nenojautu.

Bet viņai tas nepatiks, Bronvīne atkārtoja.

Emma kaujinieciski spēra soli uz draudzenes pusi.

Cik ilgi var slēpties zem šīs sievietes brunčiem?

Varbūt esi aizmirsusi, kas notika ar mis Eivosetu? -Milards pajautāja. Viņas audzēkņus aizveda projām, bet mis Bantingu nogalināja tāpēc vien, ka viņa atstāja cilpu! Ja viņi būtu palikuši iekšā, nekas nebūtu noticis.

Nekas? Emma šaubījās. Tas tiesa, tukšpauri nespēj iekļūt cilpā. Bet nebūtnes gan, un tieši viņi izvilināja bērnus ārā. Vai tiešām mums jāsēž kā perētājvistām, gaidot, kad viņi ienāks pa durvīm? Ko tad, ja viņi izdomās atklāti ierasties ar šaujamieročiem?

Es viņu vietā tā darītu! teica Enohs. Pagaidītu, līdz visi aizmieg, un pēc tam ieslīdētu pa skursteni kā Santaklauss un BLADĀC! viņš tēloja, ka tēmē ar revolveri uz Emmas spilvenu. Izšķaidītas smadzenes uz sienām!

Paldies par mierinājumu, Milards nopūtās.

Mums jādod trieciens, pirms viņi vēl nav apķērušies, ka esam sagatavojušies, Emma sacīja. Mums viņi jāpārsteidz!

Bet kurš no mums tad zina, kur viņus meklēt?

Uzzināsim!

Un kā tu iesaki to izdarīt? Klaiņot, līdz ieraugi tukšpauri? Un tad?Atvainojiet, vai jūs gadījumā neesat izdomājuši, kā sacīt jāsaka, mūs apēst?

Mums ir Džeikobs, Bronvīne atbildēja. Viņš briesmoņus redz.

Man aizžņaudzās rīkle: ja izveidosies mednieku vienība, uz maniem pleciem gulsies atbildība parvisu drošību.

Esmu redzējis tikai vienu, brīdināju, tāpēc par īstu lietpratēju sevi neuzskatu.

Ko tad, ja viņš neko neievēros? Milards prasīja. Tas nozīmētu, ka briesmoņus neredz itin neviens vai arī viņi slēpjas. Būsim tikpat gudri kā tagad.

Visi sadrūma. Milardam bija taisnība.

Rādās, ka atkal pārsvaru guvusi loģiskā domāšana, viņš secināja. Iešu izvārīt vakariņām biezputru un neiebildīšu, ja kāds dumpinieks man piebiedrosies.

Viņš piecēlās, nočīkstot gultas atsperēm, un devās uz durvīm, taču nebija vēl izgājis, kad Enohs pielēca kājās.

Es zinu! viņš vērsās pie manis. Tas čalis, kuram, iespējams, uzbruka tukšpauris, kur viņu nolika?

Zivju tirgotavā.

Enohs saberzēja rokas.

Tad zinu, kā mēs varētu pārbaudīt, kas notika.

Nu, kā? Milards pajautāja.

Pajautāsim viņam pašam!

* * *

Izveidojām ekspedīcijas vienību. Man piebiedrojās Emma, kas neparko negribēja laist mani ceļā vienu, kā arī Bronvīne, kura nevēlējās izsaukt mis Peregrīnes dusmas, tomēr uzstāja, ka bez miesassarga mums neiztikt, un Enohs, kura plāns bija jāīsteno. Milards, kura neredzamība varētu noderēt, nepiedalījās, turklāt viņš bija jāuzpērk, lai mūs nenodotu.

Ja iesim bariņā, Putns neuzdrīkstēsies Džeikobu padzīt. Tad jau būs jāpatriec mūs visus četrus.

Es negribu, lai mani padzen! iesaucās Bronvīne.

Viņa neuzdrošināsies, Vīn! Tur jau tas suns aprakts. Turklāt, ja pagūsim atgriezties, pirms izslēdz gaismas, varbūt pat neievēros, ka bijām projām.

Mani gan māca šaubas, tomēr bijām vienisprātis, ka ir vērts riskēt.

Pasākums atgādināja bēgšanu no cietuma. Pēc vakariņām, kad mājā valdīja vislielākais juceklis un mis Peregrīne bija visvairāk nodarbināta, Emma izlikās ejam uz dzīvojamo istabu, bet es uz kabinetu. Pēc dažām minūtēm satikāmies gaiteņa galā pie kāpnēm, kur taisnstūrveida griestu daļa liecās lejup, atklājot trepes. Emma devās uz priekšu, bet es viņai sekoju un pēc tam uzvilku trepes augšā. Iegājām tumšā bēniņtelpā. Tās vienā galā bija viegli atskrūvējama lūka, pa kuru tikām laukā uz līdzenas jumta daļas.

Izgājuši laukā naktī, ieraudzījām citus, kas mūs jau gaidīja. Bronvīne mūs abus spēcīgi apskāva un pasniedza melnus mēteļus, kurus bija sameklējusi, acīmredzot lai pasargātu no vētras, kas trakoja ārpus cilpas. Jau grasījos pajautāt, kā tiksim zemē, kad ieraudzīju jumta galā plivināmies Olīviju.

Vai kādam nenesas prāts nolaisties ar izpletni? viņa, plati smaidīdama, jautāja.

Olīvija bija basām kājām, ar viduklim piesietu virvi. Gribēdams zināt, kas ir otrā galā, palūrēju pār jumta malu un ieraudzīju Fionu ar virvi rokā. Izkārusies laukā pa logu, viņa man pamāja. Kā redzams, mums bija atbalstītāji.

Tu pirmais! Enohs norēja.

Es? uztraucies atkāpos no jumta malas.

Pieķeries pie Olīvijas un lec! Emma mudināja.

Neatceros, ka mūsu plānā man būtu paredzēts salauzt kaulus.

Ja turēsies cieši pie Olīvijas, muļķīt, viss būs labi. Baigi jautri! Esam lēkuši ne reizi vien. Brīdi padomājusi, Emma piebilda: Nu, kādu reizīti.

Neredzēdams citu iespēju, saņēmos un tuvojos jumta malai.

Nebaidies! Olīvija mani drošināja.

Tev viegli teikt, es norūcu, tu jau nevari nokrist.

Olīvija apķēra mani ar rokām, un es viņu, un tad viņa

nočukstēja:

Viss kārtībā, aiziet!

Aizvēris acis, spēru soli tukšumā. Baidījos, ka kritīšu lejā, taču mēs lēni laidāmies zemē kā balons, no kura pamazām izplūst hēlija gāze.

Jauki, Olīvija sacīja. Tagad laid mani vaļā.

Paklausīju, un viņa svilpdama uzšāvās uz jumta. Pārējie

Olīviju pieklusināja un tad cits pēc cita ķērās viņai riņķī un laidās lejup pie manis. Tikuši zemē, zagāmies projām uz mežu, kura galotnes krāsoja mēnesnīca. Fiona un Olīvija mums pamāja. Varbūt es tikai tā iedomājos, taču vēja brāzmās mums māja arī dekoratīvie krūmu radījumi un Ādams atvadoties nopietni palocījās.

* * *

Purva malā apstājāmies atvilkt elpu, un Enohs, parakņājies savā uztūkušajā mētelī, sniedza mums visiem pēc kārtas pa marlē ietītam sainītim.

Ņemiet, viņš teica, viens es visu nestiepšu!

Kas tur ir? Bronvīne painteresējās un, attaisījusi vaļā, ieraudzīja brūnganas gaļas gabalu ar tajā iespraustām caurulītēm. Fui, kā smird! sarāvusies un aizgriezusi galvu, viņa iebrēcās.

Nomierinies, tā ir aitas sirds, nekas vairāk, Enohs atbildēja un pasvieda man līdzīgu sainīti.

Tas smirdēja pēc formaldehīda un pat caur marli bija nepatīkami mitrs.

Pielaidīšu bikses, ja man tāds būs jānes, Bronvīne izmeta.

Gribētu to redzēt, Enohs atņurdēja, laikam apvainojies. Paslēp lietusmētelī un uz priekšu!

Soļojām pa neredzamu cietzemes lenti cauri purvam. Biju te gājis tik bieži, ka gandrīz biju aizmirsis, cik bīstams var būt purvs, kas gadsimtu gaitā aprijis neskaitāmas dzīvības. Kad tikām līdz akmeņu krāvumam, piekodināju visiem aizpogāt lietusmēteļus.

Ko tad, ja kādu satiksim? Enohs pajautāja.

Izturieties dabiski, es atbildēju. Pateikšu, ka esat mani draugi no Amerikas.

Bet ja satiksim nebūtni? Bronvīne prasīja.

Būs jālaižas projām.

Un ja nu Džeikobs ieraudzīs tukšgalvi?

Tad, Emma sacīja, skriesim tā, it kā mums pakaļ dzītos pats nelabais.

Cits pēc cita ienirām akmens krāvumā, izgaisdami no rāmās vasaras nakts. Visapkārt bija klusums līdz brīdim, kad sasniedzām pēdējo kambari, kur gaisa spiediens pazeminājās un temperatūra kritās, un vētra auroja pilnā rīklē. Gājām uz grabošo trokšņu pusi. Apstājies brīdi ieklausījos, kā tuneļa galā mutuļo un kauc vētra. Kā zvērs būrī, kuram tikko pasnieguši ēdamo. Neatlika nekas cits kā piedāvāt tam sevi.

Nometušies uz ceļgaliem, ierāpojām, kā pašiem šķita, melnā caurumā. Zvaigznes patvērās aiz negaisa padebešiem. Lietusmēteļus šaustīja stindzinošs lietus. Zibens šautru gaismā izbalojām kā kauls, un pēc tam visapkārt šķita vēl tumšāk. Emma lūkoja iedegt plaukstās uguni, taču viņai neveicās labāk kā ar salauztām šķiltavām: dzirkstele plaukstā nočūkstēja neiedegusies. Drebēdami ietināmies ciešāk lietusmēteļos un salikuši gājām pretī aukai. Kājām sūcās klāt arvien biezāka migla, liekot orientēties vairāk pēc atmiņas nekā redzes.

Pilsētā lietus bungoja pie katras rūts un katrām durvīm, bet tās visas palika aizslēģotas un aizslēgtas, tāpēc, neviena neievēroti, pa pludojošajām ielām paskrējām garām vēja norautiem dakstiņiem, vientuļai aitai, kas nomaldījusies blēja, un norautai piebūvei, kas mētājās uz ceļa, līdz beidzot nonācām pie zivju tirgotavas. Veikala durvis bija aizslēgtas, taču pietika ar diviem būkšķošiem Bronvlnes belzieniem, lai tās atsprāgtu vaļā. Noslaucījusi plaukstu lietusmēteļa oderē, Emma beidzot spēja uzšķilt liesmu. Kad ievedu visus veikalā, no stikla vitrīnas uz mums noskatījās store ar ieplestām acīm. Pagājām garām letei, kur Dailens vadīja savas dienas, čukstus lādēdamies un tīrīdams zivis, un tad jau stāvējām pie rūsas izķēmotām durvīm. Aiz tām bija neliela saldētava īstenībā būcenis ar skārda jumtu un robustām dēļu sienām. Pa spraugām kā starp bojātiem zobiem spiedās lietus. Nojumē mūs sagaidīja ducis taisnstūrveida siļu ar ledu, kas bija uzliktas uz steķiem.

Kurā viņš ir? Enohs prasīja.

Nezinu. Es paraustīju plecus.

Emma grozīja delnās liesmu, bet mēs, pārējie, staigājām gar silēm, mēģinādami uzminēt, kurā nav zivju līķi vien. Visas izskatījās vienādas: ledus zārki bez vākiem. Lai atrastu Mārtiņu, acīmredzot vajadzēs pārmeklēt visas siles.

Es nepiedalos, Bronvīne paziņoja. Negribu viņu redzēt. Man nepatīk miroņi.

Man arī ne, bet mums tas jādara, Emma atbildēja. Mums visiem ir viens uzdevums.

Tad nu izvēlējāmies katrs savu sili un rakājāmies kā suņi, kas meklē kaulus puķu dobē; ar plaukstām grābām un likām zemē ledus kalnus. Iztukšojis vienu sili līdz pusei, vairs nejutu pirkstus, un tad Bronvīne iekliedzās. Pagriezies redzēju, ka viņa steberē projām no siles, aizklājusi ar plaukstu muti.

Metāmies pie Bronvlnes, lai redzētu, ko viņa atklājusi. No ledus rēgojās sasalusi plauksta ar spalviņām.

Uzdrīkstos teikt, ka esi atradusi īsto, Enohs paziņoja.

Mēs caur pirkstiem noskatījāmies, kā viņš skrāpē nost ledu,

lēni atklādams mirušā cilvēka roku, pēc tam rumpi un beigās visu Mārtiņa daudz cietušo ķermeni.

Baisa aina. Locītavas bija izlocītas uz visām pusēm. Krūškurvis atgriezts vaļā un iztukšots, bet iekšā salikts ledus. Ieraugot Mārtiņa seju, mums visiem aizrāvās elpa. Puse no tās bija uzburbusi sarkana, āda sloksnēm atkārusies kā sadriskāta maska. Otrā puse bija puslīdz saglabājusies, tā ka varēja Mārtiņu pazīt: apakšžoklis ar bārdiņu, robains vaiga un pieres fragments, blāvi zaļa acs ar tukšu skatienu. Mārtiņš bija tikai apakšbiksēs un apdriskātā frotē halātā. Tā ģērbies, viņš nevarēja naktī iet uz klintīm. Kāds vai kaut kas viņu bija uz turieni aizvilcis.

Smagi cietis, Enohs secināja, novērtēdams mirušo kā ķirurgs gandrīz bezcerīgu slimnieku. Teikšu jums, kā ir: var neizdoties.

Mums jāmēģina, Bronvīne sacīja, varonīgi pienākusi kopā ar mums pie siles. Ja jau esam atnākuši, vismaz jāpamēģina.

Pavēris vaļā lietusmēteli, Enohs izņēma no iekškabatas vienu no iesaiņotajām sirdīm. Man ienāca prātā hokeja vārtsarga cimds, ieliecies uz iekšu.

-Ja viņš pamodīsies, Enohs brīdināja, diez cik laimīgs nebūs. Tāpēc turieties pa gabalu un nesakiet, ka es jūs nebrīdināju.

Visi labprāt atkāpāmies, izņemot pašu Enohu, kurš, piespiedies silei, iegremdēja roku ledū, kas pildīja Mārtiņa krūtis, un sāka rakāties, it kā ledusskapi meklēdams skārdeni. Pēc mirkļa Enoha plauksta kaut kur ieķērās, bet otru, kurā bija aitas sirds, viņš pacēla virs galvas.

Mārtiņa augums pēkšņi noraustījās, un aitas sirds sāka pukstēt, izsprauslodama asiņainu sālījuma migliņu. Enohs elpoja aprauti, sekli. Šķita, ka viņš kaut ko noskaņo. Pētīju Mārtiņa augumu, vai tajā neparādās dzīvības pazīmes, bet viņš gulēja mierīgi.

Tikmēr sirds Enoha plaukstā pukstēja arvien lēnāk, un tās krāsa izbālēja līdz melni pelēkai, atgādinot saldētavā ilgi glabātu gaļu. Nosviedis sirdi zemē, Enohs ar otru roku pamāja man. Izvilku no kabatas sirdi un atdevu. Enohs sāka visu no gala, un sirds sūknēja un raustījās labu bridi, līdz kļuva arvien vārgāka tāpat kā pirmā. Enohs atkārtoja to visu trešo reizi, izmantodams Emmai uzticēto sirdi.

Bija palikusi tikai viena sirds, pie Bronvīnes, un tā bija pēdējā Enoha iespēja. Viņa seja saspringa vēl vairāk, kad viņš pacēla virs Mārtiņa robustā zārka sirdi un saspieda to, it kā gribētu izspiest tai cauri pirkstus. Sirds sāka drebēt un trīcēt kā pārkarsis dzinējs, un Enohs iekliedzās:

Mosties, aizgājēj! Mosties!

Manīju dzīvības uzplaiksnījumu. Kustību zem ledus. Gaidot dzīvības pazīmes, pieliecos tik tuvu, cik nu varēju paciest. Labu bridi nekas nenotika, bet tad Mārtiņa ķermenis strauji, spēcīgi izliecās, it kā saņēmis tūkstoš voltu triecienu. Emma iespiedzās, un mēs ar Bronvīni atsprāgām atpakaļ. Kad nolaidu no sejas rokas, Mārtiņa seja bija pagriezta uz manu pusi un ar plēvi pārklātā acs drudžaini grozījās, līdz beidzot apstājās, šķiet, pie manis.

Viņš tevi redz! Enohs iebrēcās.

Es pieliecos. Mirušais oda pēc mēslotas zemes, sālsūdens un vēl kaut kā sliktāka. No Mārtiņa plaukstas nokrita ledus; brīdi tā trīcēdama cēlās gaisā, novārgusi un zilgana, un tad apstājās uz manas rokas. Apslāpēju sevī vēlmi to atgrūst.

Mārtiņa lūpas pavērās, žoklis sakustējās. Noliecos zemāk, lai kaut ko saklausītu, taču nebija jau, ko dzirdēt.Tas taču nav iespējams, es domāju,plaušas sairušas. Tikmēr Mārtiņš negaidot kaut ko klusi izdvesa, un es pieliecos vēl tuvāk -gandrīz vai piespiedu ausi pie viņa sasalušajām lūpām. Nezin kāpēc atcerējos lietus novadcauruli pie mūsu mājas: ja tai pieliku ausi un pagaidīju, līdz pieklust satiksmes trokšņi, varēju dzirdēt pazemes straumju čukstus, kuras bija apbedītas pilsētas celšanas laikā, tomēr plūda, ieslodzītas mūžīgā naktī.

Visi sanāca man apkārt, taču mirušo cilvēku dzirdēju tikai es. Vispirms viņš izrunāja manu vārdu.

Džeikobs.

Man caur smadzenēm izšāvās bailes. -Jā-

Es biju miris. Vārdi naca lēnām, kā pilot sīrupam. Viņš pārlaboja pats sevi: Esmu miris.

Pastāstiet, kas ar jums notika, es lūdzu. Vai spējat kaut ko atsaukt atmiņā?

Iestājās klusuma bridis. Caur sienu spraugām svilpoja vējš. Mārtiņš kaut ko teica, bet es nesapratu.

Atkārtojiet. Lūdzu, Mārtiņ!

Viņš mani nogalināja, mirušais čukstēja.

-Kas?

Mans vecais vīrs.

Jūs gribat teikt Ogijs? Jūsu tēvocis?

Mans vecais vīrs, Mārtiņš atkārtoja. Viņš izauga liels. Un stiprs, zvērīgi stiprs.

Kas tad, Mārtiņ?

Acs aizvērās, un es nobijos, ka Mārtiņš aizgājis uz visiem laikiem. Pametu skatienu uz Enohu. Viņš pamāja. Sirds viņa rokās vēl pukstēja.

Mārtiņa acs zem plakstiņa noraustījās. Viņš atkal sāka runāt lēni, bet vienmērīgi, it kā skaitīdams:

Simtiem paaudžu viņš gulēja, salocījies kā auglis Zemes noslēpumainajā dzemdē, pārtikdams no saknēm, naktīs briezdams kā vasaras auglis, kas iekonservēts un aizmirsts pieliekamajā, līdz zemnieks ar lāpstu izcēla viņu dienas gaismā, raupja vecmāte un neparasts auglis.

Mārtiņš, lūpām drebot, pieklusa, un īsajā pārtraukumā Emma pieskrēja man klāt un čukstus pajautāja:

Ko viņš tur runā?

Nezinu, es atbildēju, bet izklausās pēc poēmas. Mārtiņš turpināja drebošā balsi, taču pietiekami skaļi, lai

dzirdētu visi:

Melns veidols, maigā seja kvēpu krāsā, savītušie locekļi kā ogļu dzīslas, no izskaloto pēdu spilventiņiem nokarājas sačokurojušās vīnogas…

Man beidzot pielēca, kas tā par poēmu. Mārtiņa sacerējums par purva zēnu.

Ai, Džeikob, kā es par viņu rūpējos! Mārtiņš turpināja. Slaucīju no stikliem putekļus, mainīju zemi un iekārtoju mājvietu, it kā viņš būtu mans lielais, daudz cietušais bērns. Rūpējos tik ļoti, bet… Mārtiņš sāka trīcēt, un pa viņa vaigu noritēja asara, kas tūlīt sasala. Bet viņš mani nogalināja.

Vai jūs runājat par purva zēnu? Veco vīru?

Laidiet mani atpakaļ, Mārtiņš lūdzās. Man sāp. Viņa aukstā roka trinās man pie pleca, bet balss pamazām

dzisa.

Uzmetu lūdzošu skatienu Enoham. Saņēmis sirdi ciešāk, viņš papurināja galvu.

Bet tagad gan aši, draugs, viņš sacīja.

Un tad man pielēca. Mārtiņš runāja par purva zēnu, taču īstenībā viņu nogalināja kāds cits.Viņi kļūst redzami mums, pārējiem, vienīgi uzņemot barību, mis Peregrlne man bija atklājusi, vārdu sakot, kad ir jau pārvēlu. Mārtiņš nakts tumsā bija ieraudzījis tukšpauri, kad tas viņu jau plosīja, maldīgi noturēdams to par savu vērtīgāko eksponātu.

Mani uzbangoja vecās bailes, sakarsēdamas visu augumu. Pagriezos pret pārējiem.

Viņu ir apstrādājis tukšpauris, es paziņoju. Un tas atrodas tepat, kaut kur uz salas.

Pajautā, kur, Enohs mudināja.

Mārtiņ, kur? Man jāzina, kur tieši jūs viņu redzējāt.

Lūdzu. Man sāp.

Kur jūs viņu redzējāt?

Viņš pienāca pie manām durvīm.

Vai to izdarīja vecais vīrs?

Mirušā elpa dīvaini raustījās. Bija grūti uz Mārtiņu skatīties, tomēr piespiedu sevi sekot viņa acs skatienam, kas pacēlās un sastinga man aiz muguras.

Nē, Mārtiņš atbildēja, viņš.

Mums pēkšņi uzspīdēja gaisma, un skaļa balss norēja:

Kas te notiek?

Emma sakļāva plaukstu, un liesma apdzisa, bet Bronvīne aizstājās priekšā silei, piesegdama Mārtiņu.

Mēs nemaz negribējām ielauzties, Bronvīne sacīja. Tūdaļ jau iesim projām, tik tiešām!

Palieciet uz vietas! vīrs kliedza neskanīgā balsī.

Apžilbināts neredzēju seju, taču atnācēju nodeva jakas,

savilktas viena uz otras. Ornitologs!

Kungs, mēs neesam visu dienu ēduši, Enohs nu reiz činkstēja kā divpadsmitgadīgs puišelis. Gribējām paķert zivi vai divas, vairāk neko, goda vārds!

Tiešām? vīrs jautāja. Vienu jau laikam esat izvilkuši. Palūkosim, kas tā par zivi.

Vīrietis spīdināja lukturi turp un atpakaļ, it kā gribēdams ar gaismas staru mūs izšķirt. Paejiet malā!

Mēs paklausījām, un gaisma pārslīdēja pār Mārtiņa līķi -bezgaumīgu sabrukuma ainu.

Tā nu gan ir ērmota zivs, vai ne? svešais aukstasinīgi sacīja. Droši vien svaiga. Vēl kustas!

Gaismas stars apstājās uz Mārtiņa sejas. Viņa acs izvalbījās, bet lūpas mēmi kustējās refleksa dēļ, dziestot Enoha iedvestajai dzīvībai.

Kas jūs esat? Bronvīne paģēroši noprasīja.

Atkarībā no tā, par ko jūs jautājat, ornitologs atbildēja. Turklāt tas nebūt nav tik svarīgi kā tas, ka man ir zināms, kas esatjūs.

Apspīdinādams mūs visus pēc kārtas, viņš runāja, it kā atklādams slepenus dosjē:

Emma Blūma, dzirkstele, pamesta cirkā, kad vecākiem neizdevās meitu nevienam pārdot. Bronvīne Brantlija, vellata, garšo asinis, neapzinājās savu spēku, līdz kādu nakti pārlauza draņķa patēvam sprandu. Enohs O'Konors, mirušo augšāmcēlējs, dzimis bēru rīkotāju ģimenē, kas nespēja saprast, kāpēc zaudē klientus.

Redzēju, ka visi no svešinieka novēršas. Beigās gaisma apstājās pie manis.

Un Džeikobs. īpatna gan tev tagad sabiedrība.

Kā jūs zināt manu vārdu?

Ornitologs nokāsējies sāka runāt pavisam citā balsī.

Vai tiešām tu mani jau esi aizmirsis? dzirdēju Jaunanglijas akcentu. Bet es jau esmu tikai nabaga autobusa šoferis laikam vairs neatceries.

Neticami, bet svešinieks tiešām atgādināja vidusskolas laiku šoferi misteru Bāronu. Viņš bija tik nicināms, ar tik draņķīgu raksturu un nelokāms kā robots, ka astotās klases pēdējā dienā samaitājām viņa gadagrāmatas foto ar skavām un atstājām aiz šofera sēdekļa. Pēkšņi atcerējos, ko misters Bārons teica katru dienu, man izkāpjot no autobusa, un ari viņš pats jau nodziedāja:

Pēdējā pietura, Portmen!

Misters Bārons? šaubīdamies prasīju, mēģinādams luktura gaismā saskatīt viņa seju.

Nosmējies viņš nokremšļojās un atkal mainīja akcentu.

Vai nu viņš, vai ari sētnieks, vīrietis stiepa vārdus kā Floridā. Jūsu kociņi jāapcērp. Piedāvāju labu cenu!

Balss skanēja tieši kā darbiniekam, kas gadiem bija kopis mūsu zālienu un tīrījis baseinu.

Kā tas iespējams? Kā jūs pazīstat visus šos cilvēkus? es brīnījos.

Tāpēc, kaesmu visi šie cilvēki. Balss jau atkal bija kļuvusi neskanīga.

Viņš iesmējās, izbaudīdams manas neizsakāmās šausmas.

Un tad es apķēros. Vai tad es biju redzējis mistera Bārona acis? Viņš vienmēr nēsāja milzīgas vecīšu saulesbrilles, kas aizsedza pusi sejas. Arī sētnieks staigāja ar tumšām acenēm un platmali. Vai es biju viņos cieši ieskatījies? Cik vēl lomu manā dzīvē bija spēlējis šis hameleons?

Kas te notiek? Emma ierunājās. Kas viņš ir?

Aizveries! misters Bārons nošņāca. Pienāks ari tava kārta!

-Jūs mani novērojāt, es secināju. Jūs nogalinājāt aitas. Jūs noslepkavojāt Mārtiņu.

Es, vai? viņš nevainīgi prasīja. Es nevienu nenogalināju.

Bet jūs taču esat nebūtne, vai ne?

Tas irviņu vārds, skanēja atbilde.

Biju neizpratnē. Sētnieku nebiju saticis jau trīs gadus, kopš māte viņa vietā bija pieņēmusi citu cilvēku, bet misters Bārons no manas dzīves bija izgaisis pēc astotās klases. Vai viņi -viņš tiešām mani izsekoja?

Kā jūs zinājāt, kur mani meklēt?

Bet, Džeikob, balss atkal mainījās, jūs taču pats man pateicāt. Zem četrām acīm, protams.

Nu jau viņam bija izsmalcināta, izglītota Amerikas vidienes cilvēka runas veids. Vīrietis pagrieza lukturi, lai gaisma kristu uz viņa sejas.

Bārda, ar kuru viendien viņu redzēju, bija pazudusi. Tagad vairs nešaubījos, ka tas ir viņš.

Doktors Golans… Manus čukstus aprija lietus bungošana.

Atcerējos mūsu telefonsarunu pirms dažām dienām. Troksnis fonā viņš teicās esam lidostā. Nekādu māsu doktors Golans negaidīja. Viņš devās pie manis.

Sagrīļojies atspiedos pret sili, kurā gulēja Mārtiņš. Manu augumu pārņēma stingums.

Kaimiņš, es sacīju, vecais vīrs, kas laistīja zālienu tovakar, kad nomira mans vectēvs. Ari tas bijāt jūs.

Viņš pasmaidīja.

Bet acis? es pajautāju.

Kontaktlēcas, viņš atbildēja.

Ar īkšķi vienu atbīdījis, viņš parādīja man baltu acābolu.

Var pabrīnīties, ko tikai mūslaikos neražo! Ja esmu uzminējis vēl dažus tavus jautājumus, tad varu atbildēt: jā, esmu diplomēts ārsts, un mani jau sen valdzina parasto cilvēku prāts. Un, nē, par spīti tam, ka mūsu seansi balstījās uz meliem, neuzskatu tos par velti izšķiestu laiku. īstenībā jau es varu ari turpmāk tev palīdzēt vai, pareizāk, mēs varētu palīdzēt viens otram.

Džeikob, lūdzu, Emma neizturēja, neklausies viņā!

Neuztraucies, es viņu mierināju. Savulaik uzticējos. Otrreiz nekļūdīšos.

Golans turpināja, it kā nebūtu dzirdējis.

Varu piedāvāt tev drošību un naudu. Varu atdot atpakaļ dzīvi, Džeikob. Tev tikai jāsadarbojas ar mums.

-Jums?

Maltusu un mani, viņš sacīja un pagriezies uzsauca pār plecu. Nāc sasveicināties, Maltus!

Durvīs aiz Golana muguras parādījās ēna, un mums uzvilnīja kodīga smaka. Bronvīne sāka rīstīties un soli atkāpās, bet Emma sažņaudza dūres, it kā gribētu tās uzlādēt. Pieskāries viņas rokai, pamāju:Pagaidi!

To visu es tev piedāvāju, Golans turpināja, mēģinādams man iedvest, ka runā saprātīgi. Palīdzi mums atrast tādus cilvēkus kā tu! Tad tev nebūs jābaidās nedz no Maltusa, nedz viņa brāļiem. Varēsi dzīvot mājās. Brīvajā laikā kopā ar mani apceļosi pasauli, un par to mēs tev kārtīgi maksāsim. Taviem vecākiem pateiksim, ka esi mans zinātniskais līdzstrādnieks.

-Ja es piekritīšu, kas notiks ar maniem draugiem?

Golans nevērīgi pamāja ar šaujamo.

Viņi jau sen ir izdarījuši izvēli. Galvenais taču ir tas, ka ir uzsākts liels projekts. Tas darbojas, Džeikob, un tu tajā piedalīsies.

Vai apsvēru tādu iespēju? Laikam gan, vismaz bridi. Doktors Golans piedāvāja tieši to, ko biju meklējis: trešo variantu. Nākotni, kurā navjāpaliek te uz mūžīgiem laikiem, bet nav arījādodas projām un jāmirst. Taču pietika uzmest skatienu draugiem, kuru sejas bija savilktas bažās, lai es noraidītu jebkuru vilinošu piedāvājumu.

Nu? doktors Golans jautāja. Kāda būs tava atbilde?

Labāk mirt nekā palīdzēt jums.

Bet tu man jau esi palīdzējis, viņš sacīja.

Un sāka atkāpties uz durvīm.

Žēl, ka mums vairs nebūs seansu, Džeikob. Taču viss, manuprāt, nav zaudēts. Ar jums četriem nabaga Maltusam varbūt pietiks, lai atbrīvotos no pazemojošā stāvokļa, kurā viņš tik ilgi iestrēdzis.

Ai nē, Enohs činkstēja, es negribu, lai mani apēd!

Neraudi, nepazemojies, Bronvīne šņāca. Mums viņi tikai jānogalina!

Žēl gan, ka nevaru palikt un noskatīties! Golans no durvīm uzsauca. Man tas ļoti patīk.

Un tad viņš jau bija aizgājis, atstādams mūs ar Maltusu. Dzirdēju tumsā tukšpaura elpu, it kā pilētu milzīga caurule. Visi spērām soli atpakaļ, tad vēl vienu, līdz atdūrāmies ar muguru pret sienu un palikām stāvam kā notiesātie, kas gaida šāvienu zalvi.

Man vajag gaismu, čukstēju Emmai, kas bija tik satriekta, ka laikam bija aizmirsusi par savām spējām.

Viņas plaukstās parādījās liesma, un mirgojošajās ēnās ieraudzīju nezvēru, kas lavījās gar silēm. Mans nakts murgs. Sakumpis, bez matiem, kails, melni pelēkā lāsumainā āda nokarājās no skeleta ļenganās krokās, acis iegrimušas pilošos pūžņos, kājas līkas, pēdas vērstas uz iekšu, rokas deformējušās bezjēdzīgās ķetnās, no galvas līdz kājām krunkains un izkāmējis kā neiedomājami vecs vīrs. Tomēr galvenā šī radījuma īpašība bija milzīgi lielie žokļi un atieztie zobi, gari un asi kā gaļas cirvīši; mute nespēja tos saturēt, tāpēc lūpas visu laiku bija savilktas baisā smaidā.

Tagad drausmīgie zobi atkabinājās, mute atsprāga vaļā, un no tās izšāvās trīs muskuļainas mēles, resnas kā mana plaukstas locītava. Mēles atritinājās līdz telpas vidum, trīs metrus vai pat vairāk, un locīdamās gaidīja, radījumam saraustīti elpojot caur diviem leproziem caurumiem sejā. Tas izbaudīja mūsu smaržu un apsvēra, kā vislabāk mūs aprit. Nebijām vēl miruši tikai tāpēc, ka mūs varēja viegli nogalināt: tukšpauris jutās kā gardēdis pirms smalkas maltītes, kad nav vajadzības steigties.

Pārējie neredzēja tukšpauri tik skaidri, cik es, tomēr manīja uz sienas ēnu ar virvēm līdzīgajām mēlēm.

Ko viņš gaida? Emma čukstēja. Kāpēc neuzbrūk?

Viņš ar mums spēlējas, es atbildēju. Zina, ka esam sprostā.

Mēs neesam rotaļlietas, Bronvīne murmināja. Jātiek tuvāk, lai varu izdauzīt viņa nolādētos zobus.

Es tavā vietā viņa zobiem netuvotos, atrūcu.

Tukšpauris spēra vairākus dimdošus soļus uz priekšu tieši

tik, cik mēs atkāpāmies, ritinādams vaļā mēles un izvērsdams tās uz visām pusēm. Ar vienu mēli tas tuvojās man, ar otru -Enoham, bet ar trešo Emmai.

Liec mūs mierā! Emma brēca, strauji atvēzēdama roku kā lāpu.

Mēle aizlocījās projām no liesmas, bet tad atgriezās kā čūska, kas gatavojas kost.

Jāmēģina tikt uz durvīm! es iekliedzos. Tukšpauris ir pie trešās siles no kreisās puses, tāpēc turieties pa labi!

Mēs to nemūžam nespēsim! Enohs atsaucās.

Radījuma mēle pieskārās Enoha vaigam, un viņš iespiedzās.

Skaitīšu līdz trīs, un tad visi reizē! Emma spiedza. Viens…

Un tad Bronvīne metās virsū tukšpaurim, brēkdama kā banšija2. Nezvērs kaukdams metās sāņus, un nokarenā āda savilkās. Viņš jau grasījās uzbrukt Bronvīnei ar visām trijām mēlēm, taču viņa, saņēmusi visus spēkus, pagrūda sili, pabāza zem tās rokas, pacēla un beigās lielo ledus blāķi kopā ar zivi un Mārtiņa ķermeni ar briesmīgu blīkšķi uzmeta nezvēram virsū.

Apmetusies uz papēža riņķi, Bronvīne dieba atpakaļ pie mums.

UZ PRIEKŠU! viņa sauca.

Palēcu sāņus, lai izvairītos no Bronvlnes, un viņa ietriecās sienā man blakus, izsizdama satrunējušajos dēļos caurumu. Enohs, augumā vismazākais no mums, izslīdēja laukā pirmais, pēc tam Emma, un tad Bronvīne sagrāba mani aiz pleciem un izgrūda mitrajā naktī, un es pat nepaguvu protestēt. Piezemējos ar krūtīm peļķē. Laukā bija nāvīgi auksts, taču jutos kā spārnos, ar mieru paciest vienalga ko, lai tikai man ap kaklu netītos nezvēra mēle.

Emma un Enohs palīdzēja man piecelties, un metāmies skriet. Mirkli vēlāk Emma apstājās un sauca Bronvīni vārdā. Pagriezāmies, sapratuši, ka viņas ar mums nav.

Saucām viņu, skatījāmies tumsā, tomēr pietrūka drosmes skriet atpakaļ. Bet tad Enohs iesaucās:

Skatieties!

Ieraudzījām Bronvīni atspiedušos pret ledus būceņa stūri.

Ko viņa gaida? Emma kliedza. BRONVĪNE! SKRIEN!

Varētu nodomāt, ka Bronvīne apskauj ēku. Pēc tam,

atkāpusies dažus soļus, viņa ieskrējās un trieca plecu sānu balstā, un ēka sagruva uz iekšu, it kā būtu celta no sērkociņiem. Gaisā pacēlās sabirzušā ledus putekļi un koka šķembas, pār ielu pārskrēja vēja brāzmas.

Brēkdami un līksmodami sagaidījām Bronvīni, kas mums skriešus tuvojās, velnišķīgi smaidīdama, un tad stāvējām lietusgāzē, viņu apskaudami un smiedamies. Taču drīz vien atkal sadrūvējāmies, satriekti par notikušo, un tad Emma pajautāja to, kas, jādomā, bija uz mēles mums visiem.

Džeikob, kā tas nebūtne tik labi tevi pazīst? Un mūs?

Tu viņu uzrunāji par dakteri, Enohs atgādināja.

Viņš bija mans psihiatrs.

Psihiatrs! Enohs iesaucās. Vienreizīgi! Tas puika mūs ne tikai nodeva nebūtnei, bet ir vēl ari stulbs kā zābaks!

Ņem savus vārdus atpakaļ! Emma iekliedzās, spēcīgi Enohu pagrūzdama.

Enohs grasījās grūst pretī, bet es nostājos starp viņiem.

Beidziet! izšķīris abus, pievērsos Enoham. Tu kļūdies. Es neesmu stulbs. Viņš ļāva man tā domāt, lai gan noteikti zināja, ka esmu īpatnis. Tomēr vienā ziņā tev taisnība. Es tiešām jūs nodevu. Atklāju vectēva atmiņas svešiniekam.

Tu neesi vainīgs, Emma sacīja. Tu taču nevarēji zināt, ka mēs tiešām eksistējam.

Varēja gan, tur nav divu domu! iesaucās Enohs. Abe viņam visu bija izstāstījis. Pat parādījis tos mūsu sasodītos foto!

Golans zināja visu, izņemot to, kur jūs meklēt, es sacīju, un es viņu atvedu pa taisno uz šejieni.

Bet viņš taču tevi muļķoja, ierunājās Bronvīne.

Es tikai gribu, lai zināt, ka es nožēloju.

Emma mani samīļoja.

Viss kārtībā. Mēs taču palikām dzīvi.

Pagaidām, Enohs noburkšķēja. Maniaks tepat vien ir. Viņš domā, kā lai mūs izbaro savam mīlulim tukšpaurim, un, varu saderēt, būs jau izgudrojis, kā pašam iekļūt cilpā.

Ak kungs, tev taisnība! Emma izdvesa.

Tādā gadījumā, es sacīju, mums viņš jāapsteidz!

Un vēltas ari. Bronvīne pamāja.

Pagriezāmies un noskatījāmies uz sagrauto ēku, kuras gruvešos jau sāka cilāties dēļi.

Manuprāt, tukšpauris nekavējoties mūs meklēs, un man vairs nebūs saldētavas, ko mest viņam virsū.

Viens iesaucās:Skrienam! Bet mēs jau traucāmies pa taku uz vienīgo vietu, kur tukšpauris nevarēja tikt mums klāt, uz cilpu. Pilsētu pametām piķa melnā tumsā, un neskaidri zilās māju kontūras atkāpās nelīdzenu klajumu priekšā. Pēc tam metāmies augšā kalnā, un pār kājām šļācās ūdens šaltis, kuru dēļ takai vairs nevarēja uzticēties.

Enohs paslīdēja un nokrita. Palīdzējuši viņam piecelties, skrējām tālāk. Kad sasniedzām virsotni, ari Bronvlnei sametās kājas, un viņa, nespēdama noturēties, noslīdēja piecus sešus metrus uz leju. Mēs ar Emmu skrējām atpakaļ, lai viņai palīdzētu, un es, saņēmis Bronvīni aiz rokām, pametu skatienu atpakaļ, cerēdams notvert radījuma aprises. Taču visapkārt bija tikai melns, plīkšķošs lietus. Mana spēja saskatīt tukšpaurus nebija pārāk laba, kad trūka gaismas. Kad, krūtīm cilājoties, pagriezāmies atkal uz virsotni, nakti izgaismoja gara zibens šautra, un pagriezies es ieraudzīju tukšpauri. Viņš bija tālu lejā, taču pārvietojās ātri, ar muskuļotajām mēlēm bliezdams pa dubļiem un rāpdamies augšup kā zirneklis.

Aiziet! es iesaucos, un mēs dragājām lejā, visi četri slīdēdami uz dibena, līdz atsitāmies pret zemi un piecēlušies varējām skriet tālāk.

Atkal uzplaiksnīja zibens. Nezvērs jau bija tuvāk. Tas virzījās uz priekšu tik ātri, ka mums bija niecīgas izredzes aizbēgt. Atlika tikai cerēt, ka pārspēsim viņu viltībā.

-Ja tukšpauris mūs panāks, tad nogalinās! es iesaucos. -Bet, ja pašķirsimies, viņam būs jāizvēlas. Mēģināšu līkumodams ievilināt viņu purvā, lai noiet dibenā. Tikmēr jūs, cik ātri vien varēdami, skrieniet uz cilpu.

Tu esi traks! Emma iesaucās. Ja kāds atpaliks, tad tikai es! Es varu cīnīties, izmantojot uguni!

Ne jau lietus laikā, es atbildēju, un neko neredzot.

Es neļaušu tev doties pašnāvībā! viņa kliedza.

Strīdēties nebija laika, tāpēc Bronvīne un Enohs skrēja uz

priekšu, bet mēs ar Emmu nogriezāmies sāņus, cerēdami, ka nezvērs sekos mums, un tā ari notika. Tukšpauris jau bija tik tuvu, ka ari bez zibens gaismas redzēju, kur viņš atrodas. Man iekšā viss sagriezās.

Skrējām, saķērušies rokās, tipinādami pa grambām un peļķēm izvagotu lauku, krizdami un ķerdami viens otru kā epileptiķi. Ar skatienu meklēju uz zemes akmeņus, lai izmantotu tos kā ieročus, un tad no tumsas priekšā iznira māja mazs būcenis ar izsistiem logiem, bez durvīm, kuru, panikas pārņemts, nepazinu.

Mums jāpaslēpjas! aizelsies saucu.

Kaut nu tukšpauris būtu galīgi stulbs, skriedams uz mājiņu, lūdzos,rnifais Dievs, kaut viņš būtu stulbs! Apmetām plašu loku, cerēdami, ka tiksim iekšā nepamanīti.

1

Tieši otrādi(franču vai).

2

Banšija parādība īru mitoloģijā, kas gaudodama pareģo nāvi.

Pagaidi! Emma iekliedzās, skrienot apkārt ēkai.

Izņēmusi no mēteļa Enoha doto marles gabalu, viņa aši

ietina no zemes paceltu akmeni, izveidojot tādu kā lingu. Pēc tam Emma paturēja to plaukstās, lai aizdegas, un beigās aizmeta projām. Ietītais akmens piezemējās tālu purvā, vārgi mirdzēdams tumsā.

Maldināšanai, viņa paskaidroja, un tad pagriezāmies un

apņēmīgi ienirām drūmajā patvērumā.

* * *

Pa durvīm, kas karājās eņģēs, iegājām tumšā, smakojošā mēslu jūrā. Kad kājas iegrima pretīgajā masā, beidzot apķēros, kur esam.

Kas tas ir? Emma čukstēja.

Juzdami dzīvnieku elpu, abi palēcāmies.

Visapkārt bija aitas vien, tāpat kā mēs patvērušās no nemīlīgās nakts. Kad acis pielāgojās tumsai, redzēju, ka mums pretī skatās desmitiem blāvi spīdīgu acu pāru.

Laikam būs tā, kā es domāju, vai ne? Emma piesardzīgi pacēla kāju.

Neņem galvā! es atbildēju. Nāc, mums jātiek tālāk no durvīm!

Paņēmu Emmu aiz rokas, un abi laipojām tālāk, līkumodami gar aitām, kas vairījās no mūsu pieskārieniem. Izlauzāmies līdz šauram gaitenim un durvīm, kas vēl turējās rāmī un sargāja no nakts; to gan nevarēja teikt par citām. Iespiedušies stūri, sakņupām un ausījāmies, paslēpušies aiz nemierīgo aitu sienas.

Centāmies neiestigt mēslos, taču, kā bija, tā bija. Minūti akli skatījies tumsā, sāku šo to izšķirt. Vienā kaktā rēgojās skalu grozi un kastes, bet man aiz muguras pie sienas karājās sarūsējuši darbarīki. Pētīju, kurš ir asāks un noderētu par ieroci. Ieraudzījis milzīgas dzirkles, piecēlos, lai tās paņemtu.

Taisies cirpt aitas? Emma pajautāja.

Labāk tas nekā nekas.

Brīdī, kad ņēmu grieznes no sienas, aiz loga atskanēja troksnis. Aitas nobijušās ieblējās, un pa izsisto logu ielīda gara, melna mēle. Pieplaku zemei, cik klusu vien varēdams. Emma aizklāja ar plaukstu muti, lai nebūtu dzirdama viņas elpa. Mēle grozījās pa istabu kā periskops, izgaršodama gaisu. Par laimi, bijām paslēpušies salassmaržīgākajā vietā. Droši vien aitu smaka pārmāca mūsu smaržu, jo mirkli vēlāk radījums acīmredzot meta mieru un atkāpās. Dzirdējām soļus, kas attālinājās.

Emma noņēma no mutes plaukstu un trīcoši izelpoja.

Laikam uzķērās, viņa čukstēja.

Gribu, lai zini, es sacīju. Ja tiksim cauri ar veselu ādu, es palikšu te.

Viņa sagrāba manu roku.

Tu tiešām tā domā?

Mājās atgriezties nevaru. Pēc visa tā, kas noticis. Lai gan no manis nav lielas jēgas, esmu tev parādā par šodienu un daudz ko citu. Iekams manis te nebija, dzīvojāt droši kā Dieva ausī.

-Ja mēs tiksim cauri ar veselu ādu, Emma pieliecās tuvāk man, es neko nenožēlošu.

Neparasts magnētiskais spēks pievilka mūsu sejas, taču lūpas nepaguva saskarties, jo klusumu satricināja šausmās pārņemtu aitu blējieni blakustelpā. Atrāvāmies viens no otra, bet aitas visapkārt sacēla pamatīgu troksni; tās drudžaini skraidīja, bēgdamas cita no citas un spiezdamas mūs pie sienas.

Nezvērs nebija tik stulbs, kā es domāju.

Dzirdējām, ka viņš atkal tuvojas. Ja mums bija laiks bēgt, tad tas jau bija pagājis, tāpēc ierakāmies smirdošajā zemē, lūgdami Dievu, lai tukšpauris paiet garām.

Degunā pēkšņi iecirtās neganta smaka, vēl pretīgāka par būceņa smirdoņu, un uz sliekšņa parādījās ari pats tukšpauris. Visas aitas zibenīgi atbēga no durvīm, spiezdamās kopā un grūzdamas mūs pie sienas tik stingri, ka nevarējām paelpot. Pieķērāmies viens pie otra, taču es neuzdrošinājos neko teikt, un neciešami saspringtu mirkli mēs dzirdējām tikai aitu blējienus un juceklīgu kāju dipoņu. Gaisu pāršķēla aizsmacis brēciens, pēkšņs un izmisīgs; tad tas tikpat spēji apklusa, un sekoja šausminoša kaulu brakšķēšana. Neredzēdams zināju, ka nezvērs saplosījis aitu.

Sākās neiedomājams juceklis. Šausmu pārņemtās aitas grūdās cita citai virsū, spiezdamas mūs pie sienas tik cieši, ka man jau metās nelabi. Tukšpauris, apdullinoši ierēcies, pacēla pie apsiekalotajiem žokļiem aitu, tad nākamo. Asinīm šķīstot, tas izkampa no katras kumosu un nometa nabaga dzīvniekus malā citu pēc cita kā nesātīgs viduslaiku karalis, baudīdams mielastu. Plosīdams aitas, slepkava lauzās uz mūsu pusi. Aiz šausmām biju sastindzis. Tāpēc nespēju izskaidrot, kas notika pēc tam.

Visi instinkti brēca, ka jāpaliek slēptuvē, jāierokas vēl dziļāk mēslos, bet tad manu ņirbošo prātu caurstrāvoja skaidra doma:Es neļaušu mums nomirt mēslu kaudzē. Pagrūdis Emmu aiz lielākās aitas, kāda bija tuvumā, metos uz durvīm.

Tās bija aizvērtas un atradās triju metru attālumā; starp mums bija daudz aitu, taču es lauzos uz priekšu kā uzbrucējs futbola laukumā. Pagrūdu durvis ar plecu, un tās atvērās.

Izkritis laukā lietū, kliedzu:

Nāc un noķer mani, pretīgais draņķi!

Zināju, ka esmu pievērsis tukšpaura uzmanību, jo viņš baisi rūca un man garām metās pa durvīm izskrējušās aitas.

Uztrausies kājās un pārliecinājies, ka nezvērs tuvojas man, nevis Emmai, pagriezos uz purva pusi.

Necik ilgi, un tukšpauris jau mina man uz papēžiem. Es būtu varējis skriet ātrāk, bet rokās vēl turēju dzirkles man taču nebija nodoma doties projām. Bet tad pamats zem kājām kļuva mīkstāks. Skaidrs: biju ticis līdz purvam!

Divreiz nezvērs bija tik tuvu, ka mēles sitās man pret muguru, un divreiz, kad jau biju pārliecināts, ka mēle apvīsies man ap kaklu un žņaugs, līdz mana galva noripos, tukšpauris paklupa un atkrita atpakaļ. Līdz akmeņu krāvumam ar galvu uz pleciem palaimējās tikt tāpēc vien, ka zināju, kur spert katru soli. Pateicoties Emmai, es varētu mērot šo ceļu pat vētrainā bezmēness naktī.

Uzrāpies kalnā, metos uz akmens ieeju. Nokļuvu piķa melnā tumsā, taču daudz nebēdāju galvenais bija tikt līdz kambarim, tad briesmas būs garām. Pārvietojos četrrāpus, lai nezaudētu ne sekundi. Biju pusceļā, un manī jau modās piesardzīga cerība palikt dzīvam, kad pēkšņi vairs nevarēju parāpot. Man ap potīti bija apvijusies viena no tukšpaura trijām mēlēm.

Ar divām mēlēm nezvērs bija ieķēries ejas augšmalā un, atspēries dubļos, aizsedza ieeju kā vāks burku. Trešā staipījās uz manu pusi: biju tikpat kā zivs uz āķa.

Ķēros pie zemes, taču grants slīdēja cauri pirkstiem. Apgriezies uz muguras, atspēros pret akmeņiem, taču tāpat pārlieku ātri slīdēju uz tukšpaura pusi. Mēģināju iecirst pretīgajā mēlē ar dzirklēm, taču tā bija pārāk cīpslaina un sīksta raupja muskuļu virve -, bet dzirkles neasas. Tāpēc aizmiedzu acis, neparko negribēdams redzēt atplestos žokļus, un ar pēdējiem spēkiem sagrābu dzirkles, kuras turēju sev priekšā. Šķita, ka laiks apstājas: esmu dzirdējis, ka tā notiek autoavārijās un katastrofās uz dzelzceļa vai lecot ar izpletni no lidmašīnas. Grūdu dzirkles; tās iegrima nezvēra augumā un tad pret kaut ko atdūrās.

Man aizrāvās elpa; tikmēr tukšpauris neganti brēca. Izlidojuši laukā no tuneļa, abi noripojām pa nogāzi purvā, un, kad atvēru acis, redzēju, ka dzirkles esmu iegrūdis līdz spalam viņa acu dobumos. Tukšpauris kvieca kā desmit vienlaikus izrūnīti kuiļi. Tas vāļājās un mētājās lietus izmērcētajā purvā, un no acu dobumiem gar dzirkļu sarūsējušajiem rokturiem plūda melnas, biezas upes.

Jutu, ka nezvērs mirst, dzīvība viņā dzisa un mēles tvēriens ap manu potīti atslāba. Ari manī notika pārmaiņas: panikas kamols kuņģī pamazām atritinājās. Beigās radījums sastinga un nogrima, un virs tā galvas saslēdzās gļotas. Nu par tukšpauri liecināja vienīgi tumšo asiņu plankums.

Bet tad ievēroju, ka purvs sūc mani iekšā līdz ar nezvēru. Jo izmisīgāk pūlējos no tā izkļūt, jo vairāk tas mani laikam gribēja. Iedomājos, cik dīvains atradums mēs būtu pēc tūkstoš gadiem, abi saglabājušies purvā.

Mēģināju aizsniegt stingru zemi, taču grimu vēl dziļāk. Šķita, ka dubļi lien augšup pa rokām un krūtīm, apņemdami kaklu kā cilpa.

Saucu palīgā, un brīnumainā kārtā atradās dzirdīgas ausis. Sākumā nospriedu, ka man tuvojas jāņtārpiņš. Dzirdēdams Emmas balsi, atsaucos.

Ūdenī nolaidās koka zars. Es to sagrābu, un viņa vilka mani laukā, un, kad beigās tiku ārā no slīkšņas, trīcēju tik neganti, ka nevarēju nostāvēt kājās. Emma sakņupa man līdzās, un es iekritu viņas rokās.

Es nogalināju tukšpauri! Tiešām nogalināju! Dzīvojot baiļu varā, man pat prātā nebija ienācis, ka varu nonāvēt briesmoni!

Jutos spēcīgs. Es spēšu sevi aizsargāt! Apzinājos, ka tik stiprs kā vectēvs nekad nebūšu, taču nebiju arī vārgs mīkstpēdiņš. Lai nu kā, es jaudāšu briesmoņusnogalēt.

Sāku smieties. Emma mani samīļoja, piespiedusi vaigu pie manējā.

Es zinu, ka Abe ar tevi lepotos, viņa sacīja.

Mēs saskūpstījāmies, siltām lietus lāsēm pilot no deguniem mūsu tikko atvērtajās mutēs, un tas bija tik jauki un mīļi. Pārlieku aši atrāvusies, Emma čukstēja:

Vai tas, ko pirmīt teici… bija nopietni?

Palikšu, ja mis Peregrīne mani pieņems. Es pamāju ar galvu.

Pieņems. Es par to parūpēšos.

Par to vēl pāragri domāt; vispirms jādabū rokā mans psihiatrs un jāatņem viņam šaujamais.

Pareizi, Emma piekrita, un viņas sejas izteiksme kļuva

skarbāka. Tāpēc nezaudēsim velti laiku.

* * *

Atstājuši aiz muguras lietu, iekļuvām dūmu un trokšņu pasaulē. Cilpa vēl nebija atjaunota, un purvā rēgojās bumbu izrautas bedres, debesīs rūca lidmašīnas, un koku rindai tālumā tuvojās oranžas liesmas. Es jau gribēju teikt, ka jāpagaida, līdz šodiena pārvērtīsies vakardienā un kara ainas izgaisīs, kad mani apvija muskuļainas rokas.

Tu esi dzīvs! Bronvīne sauca.

Turpat stāvēja Enohs un Hjū, un, kad Bronvīne no manis atrāvās, abi, pienākuši klāt, paspieda man roku un ar skatieniem nomērīja mani no galvas līdz kājām.

Piedod, ka nosaucu tevi par nodevēju, Enohs teica.

Priecājos, ka neesi miris.

Es ari, atbildēju.

Sveiks un vesels? Hjū pārlaida skatienu manam augumam.

Divas kājas, divas rokas. Sakustējos, lai viņi redz, ka viss kārtībā. Un par tukšpauri jums vairs nebūs jāuztraucas. Mēs viņu nomušījām.

Ak, pieticības iemiesojums! Emma lepni izsaucās.

Viņu nobeidzitu!

Lieliski! Hjū sacīja, taču ne viens, ne otrs nespēja izspiest smaidu.

Kas noticis? es uzprasīju. Paklau? Kāpēc visi trīs neesat mājās? Kur ir mis Peregrīne?

Mis Peregrīnes nav, Bronvīne, trīcot lūpām atbildēja.

Mis Eivosetas ari ne. Viņš ir aizvedis abas projām.

Ak kungs! Emma izdvesa.

Bijām nokavējuši.

Viņš atnāca apbruņots, Hjū pētīja dubļus. Mēģināja sagūstīt Klēru, bet viņa iekampa tam ar aizmugures muti, tāpēc viņš sagrāba mani. Turējos pretī, bet viņš iesita man ar šauteni pa galvu, un es nokritu zemē.

Hjū pieskārās ar roku aiz auss, un viņa pirksti notašķījās ar asinīm.

Mūs ieslēdza pagrabā un piedraudēja: ja direktore un mis Eivoseta nepārvērtīsies putnos, viņš man izcaurumos galvu. Abas paklausīja, un nelietis iebāza viņas būri.

Viņam bija būris? Emma brīnījās.

Hjū pamāja ar galvu.

Pavisam mazs, tāpēc viņām nav, kur apgriezties; arī pārvērsties vai aizlidot projām nav iespējams. Manuprāt, biju galīgi šļaugans, taču viņš iegrūda mani pagrabā kopā ar citiem un aizskrēja ar putniem projām.

Kad atnācām, tur ari viņus atradām, Enohs sarūgtināts sacīja. Noslēpušies lejā kā nodevēju bars.

Mēs neslēpāmies! Hjū iesaucās. Viņš mūs ieslēdza! Viņš mūs būtu nošāvis!

Aizmirsīsim par to! Emma nošņāca. Uz kurieni viņš aizskrēja? Kāpēc nedzināties pakaļ?!

Mēs nezinām, uz kurieni, Bronvīne atbildēja. Cerējām, ka jūs būsiet redzējuši.

Mēs neko neredzējām! Emma izmisumā iespēra akmenim.

Hjū kaut ko izņēma no krekla. Mazu fotoattēlu.

Pirms aiziešanas viņš iebāza man to kabatā. Teica ja mēģināsim sekot, ar mums notiks tas pats.

Bronvīne izrāva foto no Hjū rokām.

Ak! viņa izdvesa. Vai tā ir mis Kraukle?

Manuprāt, mis Vārna, Enohs atbildēja, ar delnu berzēdams seju.

Skaidrs. Varam uzskatīt, ka viņas jau ir mirušas, Enohs vaidēja. Es zināju, ka pienāks tāda diena!

Mums nevajadzēja atstāt māju, Emma satriekta sacīja. Milardam bija taisnība.

Purva otrā galā nokrita bumba, un apslāpētajam sprādzienam sekoja saraustītās slīkšņas šļaksti.

Mirkli pagaidiet, es sacīju. Pirmkārt, nav teikts, ka tā ir mis Kraukle vai mis Vārna. Tikpat labi šī varētu būt parasta putna fotogrāfija. Ja Golans gribētu mis Peregrīni un mis Eivosetu nogalināt, kāpēc viņam būtu jāķēpājas un abas jānolaupa? Ja viņš būtu gribējis nonāvēt, viņas jau būtu mirušas.

Pēc tam es vērsos pie Emmas:

Ja mēs nebūtu aizgājuši, tad ari tiktu ieslodzīti pagrabā kopā ar visiem, bet tukšpauris vēl klaiņotu apkārt!

Nemēģini mani iepriecināt! Emma attrauca. Tas viss notikatavas vainas dēļ!

Pirms desmit minūtēm tu paudiprieku!

Pirms desmit minūtēm es nezināju par mis Peregrīnes nolaupīšanu!

Beidziet! Hjū iesaucās. Tagad taču galvenā nelaime ir mis Peregrīnes nolaupīšana, un mums viņa jāatved atpakaļ!

Labi, es uzsaucu, tad sāksim domāt! Uz kurieni jūs viņa vietā vestu divas nolaupītas imbrines?

Viss atkarīgs no tā, ko ar viņām gribētu darīt, Enohs atbildēja, bet to mēs nezinām.

Vispirms projām no salas, Emma atbildēja. Un tam vajag laivu.

Betno kuras salas ? Hjū prasīja. Cilpā vai ārpus tās?

Ārpusē plosās vētra, es izmetu. Ar laivu tādā laikā tālu netikt.

Tad viņam jābūt mūsu pusē, Emmas balsi iegailējās cerība. Ko mēs te vēl čiepstam? Iesim uz dokiem!

Viņšvarētu būt dokos, Enohs piekrita. Proti, ja vēl nav aizbraucis. Pat tad, ja vēl nav un mums palaimējas tumsā viņu atrast, pat ja pa ceļam kāda šķemba neizcaurumos mums bikses, ir jāuztraucas arī par viņa šaujamo. Vai jūs visi esat nojūgušies? Kas būs labāk: nolaupīts Putns vai tā nošaušana mūsu acu priekšā?

Man nav ko teikt! Hjū izsaucās. Tātad atmetīsim visam ar roku un mierīgi iesim mājās, ko? Kurš grib pirms gulēšanas jauku, karstu tējiņu? Velns, varbūt, kamēr Putna nav uz vietas, groku?

Hjū raudāja, nikni berzēdams acis.

Un jūs pat negribatmēģināt pēc visa tā, ko viņa mūsu labā darījusi?

Taču Enohs nepaguva atbildēt, jo no ceļa mūs kāds sauca. Hjū, samiedzis acis, spēra soli uz priekšu, un viņa sejā parādījās dīvaina izteiksme.

Fiona, viņš teica.

Agrāk meitene labi ja iepīkstējās. Lidmašīnu rēkoņas un tālu sprādzienu dēļ nevarējām sadzirdēt, ko viņa saka, tāpēc metāmies skriešus pāri purvam.

Tikuši līdz ceļam, smagi elsojām, bet Fionas balss kliedzot bija aizsmakusi, un viņas acis izskatījās tikpat mežonīgas kā mati. Fiona uzreiz sāka mūs vilkt, mudināt un grūst pa taku uz pilsētas pusi, brēkdama izteiktā īru izloksnē tik drudžaini, ka neko nevarēju saprast. Saķēris meiteni aiz pleciem, Hjū lūdza viņu runāt lēnāk.

Dziļi ieelpojusi, trīcēdama kā apšu lapa, Fiona pamāja sev aiz muguras.

Milards viņu izsekoja! meitene paziņoja. Kad mūs ieslēdza pagrabā, viņš paslēpās un, tiklīdz svešais laidās projām, izsekoja!

Uz kurieni svešinieks devās?

Viņam bija laiva.

Skaidrs! Emma iesaucās. Doki!

Nē, Fiona paskaidroja, tā bijatava laiva, Emma. Par kuru, tavuprāt, neviens nezina un kuru tu sien savā vietā pie līcīša. Iekāpa ar visu būri, bet laiva gāja uz riņķi, un tad uznāca spēcīgs paisums, tāpēc viņš kaut kā aizlrās līdz bākas klintij, bet tālāk nav ticis.

Cik ātri vien varēdami, skrējām uz bāku. Kad sasniedzām klintis, biezā niedru puduri ieraudzījām pārējos bērnus.

Zemē! Milards nošņāca.

Nokrituši uz ceļiem, rāpojām uz priekšu. Bērni sarāvušies sēdēja ne pārāk ciešā bariņā, paslēpušies aiz niedrēm, un pēc kārtas novēroja bāku. Visi izskatījās bezgala pārbijušies, sevišķi jau mazākie, it kā vēl pilnībā nesaprastu notiekošo murgu. Šausmas, ko paši tikko bijām pārdzīvojuši, centāmies aizmirst.

Aizrāpojis pa zāli uz klints malu, sāku vērot. Aiz nogrimušā vraka redzēju Emmas kanoe laiviņu, piesietu pie klintīm. Golanu un imbrines nekur nemanīju.

Nez ko šis tur dara? es sacīju.

Kas to lai zina? Milards atbildēja. Droši vien gaida, ka pēc viņa atbrauks, vai ari mierīgākus ūdeņus, lai var aizpeldēt.

Manā laiviņā? Emma šaubījās.

Es taču teicu: ej nu sazini!

Cits pēc cita nodārdēja trīs apdullinoši blīkšķi, un mēs sarāvāmies. Debesis krāsojās oranžas.

Vai bumbas mums tuvumā nekritīs, Milard? Emma pajautāja.

Mans pētījums attiecas tikai uz cilvēku un dzīvnieku izturēšanos, viņš atbildēja, ne jau uz bumbām.

Mums tagad to vajag kā sunim piekto kāju, Enohs izmeta.

Vai jums tuvumā nav citu paslēptu laivu? vērsos pie Emmas.

Baidos, ka ne, viņa atbildēja. Būs vien jāpeld.

Pārpeldēsim, un ko tad? Milards prasīja. Gaidīsim, lai mūs sašauj gabalos?

Gan jau kaut ko izgudrosim, Emma atbildēja.

Milards nopūtās.

Burvīgi! Improvizēta pašnāvība.

Nu? Emma uzlūkoja mūs visus pēc kārtas. Vai kādam ir padomā kas labāks?

-Ja te būtu mani kareivji… Enohs iesāka.

Ūdeni viņi izjuktu gabalos, Milards sacīja.

Enohs nokāra galvu. Pārējie klusēja.

Tātad nolemts, Emma turpināja. Kas piedalās?

Pacēlu roku. Bronvīne ari.

Jums vajadzēs ari kādu, ko nebūtne nevar redzēt, -ierunājās Milards. Ja vajag, ņemiet līdzi mani.

Ar četriem pietiks, Emma noteica. Ceru, ka visi esat labi peldētāji.

Nebija laika domāt vai gari atvadīties. Pārējie novēlēja mums veiksmi, un mēs devāmies ceļā.

Nometuši melnos mēteļus, rikšojām pa zāli, pieliekušies kā kaujas vienība, līdz nonācām uz takas, kas veda uz pludmali. Slidinājāmies lejup uz dibena, un smilšu vērpetes bira ap mūsu kājām un uz biksēm.

Un tad virs galvas atskanēja troksnis, it kā darbotos piecdesmit motorzāģi, un mēs pieliekušies ieraudzījām lidmašīnu, kas sacēla vēju, radot smilšu vētru. Sakodu zobus, gaidot bumbas sprādzienu, kas mūs saplosīs gabalos. Taču viss beidzās ar izbailēm.

«

Turpinājām ceļu. Kad tikām līdz pludmalei, Emma lika mums saspiesties ciešāk.

Pusceļā ir vraks, viņa teica. Sekojiet man! Jācenšas līdz turienei tikt nemanītiem. Kad aizpeldēsim līdz vrakam, mēģināsim dabūt viņu rokā un tad nolemsim, ko darīt tālāk.

Paņemsim atpakaļ savas imbrīnes, Bronvīne bilda.

Aizrāpojuši līdz jūrai, ieslīdējām uz vēdera aukstajā ūdenī.

No sākuma bija viegli, bet, jo tālāk no krasta, jo spēcīgāk

straume spieda mūs atpakaļ. Virs galvas norūca vēl viena lidmašīna, uzraudama augšup stindzinošu ūdens šalti.

Kad bijām tikuši līdz vrakam, smagi elsojām. Pieķērušies pie sarūsējušā korpusa, turējām virs ūdens tikai galvu un skatījāmies uz bāku un tuksnesīgo saliņu, pie kuras tā bija noenkurota, taču neģēlīgo dakteri nekur nemanījām. Debesīs zemu karājās pilnmēness, lauzdamies cauri sprādzienu dūmiem un ik pa brīdim uzspīdēdams kā rēgains bākas dvīņubrālis.

Vilkāmies gar vraka malām līdz galam, un tad līdz bākas klintīm atlika vairs ap piecsimt metriem peldus atklātā ūdenī.

Manuprāt, ir jārīkojas tā, Emma paziņoja. Viņš redzēja, cik spēcīga ir Bronvīne, tāpēc viņai draud vislielākās briesmas. Mēs ar Džeikobu meklēsim Golanu un pievērsīsim viņa uzmanību, tikmēr Vīne piezagsies no aizmugures un iebelzīs viņam pa galvu. Milards paķers būri ar putniem. Vai kādam ir iebildumi?

Tikpat kā atbilde atskanēja šāviens. No sākuma nesapratām, kas tas par troksni tāls un spēcīgs: neizklausījās pēc pazīstamiem ieročiem. Mazkalibra šaujamais, kas drīzāk paukšķ nekā blīkšķ. Un, tikai dzirdot otro, kam sekoja ūdens plunkšķis līdzās, apķērāmies, ka vainīgs ir Golans.

Atkāpties! Emma iesaucās, un mēs, izlēkuši no ūdens, aši metāmies pāri vrakam, līdz zem kājām vairs nebija pamata. Ienirām atklātā jūrā. Mirkli vēlāk visi bariņā iznirām laukā, raudami iekšā gaisu.

Tiktāl nu esam tikuši! Milards izmeta.

Golans vairs nešāva, tomēr stāvēja sardzē pie bākas durvīm ar ieroci rokā.

Varbūt viņš ir beidzamais draņķis, bet stulbenis gan ne, -Bronvīne secināja. Viņš taču mūs gaidīja.

Tagad nekas nesanāks! Emma uzsita ar plaukstu pa ūdeni. Nokniebs mūs kā zvirbuļus!

Milards uzsvempās uz vraka.

Viņš nevar nošaut to, ko neredz. Iešu es.

Muļķīt, okeānā tu taču neesi neredzams, Emma atgādināja.

Tik tiešām tur, kur stāvēja Milards, ūdeni kā izgriezta rēgojās viņa auguma apakšējā daļa.

Tomēr neredzamāks par tevi, viņš atbildēja. Starp citu, es viņam sekoju līdz pat salai, un šis neko nenojauta. Manuprāt, varu tikt vēl pāris simtus metru uz priekšu.

Milardu bija grūti apstrīdēt, jo pārējās iespējas bija vai nu padoties, vai skriet pretim ložu krusai.

Jauki. Emma pamāja ar galvu. Ja esi pārliecināts, ka to spēsi.

Kādam taču jābūt varonim, viņš atbildēja un devās pa vraku projām.

Drošsirža pēdējie vārdi, es nomurmināju.

Tālumā dūmos redzēju Golanu, kas tēmēja, nometies ceļos bākas durvis un atspiedies ar roku pret kāpņu margām.

Uzmanies! es iesaucos, taču bija jau par vēlu.

Atskanēja šāviens. Milards iekliedzās.

Uzrāpušies uz vraka, skrējām pie viņa. Nešaubījos, ka mani tūlīt nogalinās, un bridi šķita, ka šļaksti zem kājām ir ložu lietus. Taču Golans nešāva droši vien pielādēja ieroci -, un mums bija mirklis drošības.

Milards apstulbis ūdeni bija nometies ceļos. Pa viņa augumu plūda asinis. Pirmo reizi ieraudzīju neredzamo zēnu no galvas līdz kājām, nokrāsotu sarkanu.

Emma saņēma viņu aiz rokas.

Milard? Ar tevi viss kārtībā? Saki kaut ko!

Man jāatvainojas, Milards atbildēja, bet ar mani laikam ir cauri esmu nošauts.

-Jāaptur asiņošana! Emma sauca. Mums jānogādā viņš krastā!

Muļķības, Milards sacīja. Otrreiz viņam tik tuvu klāt netiksiet. Ja atgriezlsieties, mis Peregrīni vairs neredzēsim!

Atskanēja vēl vairāki šāvieni. Man gar ausi aizspindza lode.

Šurp! Emma iesaucās. Nirstam!

No sākuma nesapratu, kas viņai prātā: mēs taču bijām simt pēdu attālumā no vraka gala, bet tad ieraudzīju, ka viņa norāda uz melno caurumu kravas nodalījuma durvīm.

Par abiem ar Bronvlni pacēlām Milardu un skrējām Emmai nopakaļ. Visapkārt šķindēja metāla skaidas. Varētu nodomāt, ka kāds spārda atkritumu kasti.

Aizturi elpu, piekodināju Milardam, un, piegājuši pie durvīm, ienirām ar kājām pa priekšu.

Tikuši dažus pakāpienus zemāk, apstājāmies. Mēģināju turēt acis vaļā, taču sālsūdens bija pārāk kodīgs. Ūdeni bija jūtama Milarda asiņu garša.

Emma pasniedza man elpošanas cauruli, un mirkli vēlāk es nodevu to tālāk. Skrienot biju aizelsies, tāpēc ieelpot vienreiz ik pēc dažām sekundēm man bija par maz. Plaušas sūrstēja, galva reiba.

Kāds mani paraustīja aiz krekla.Augšup! Lēni virzījos uz augšu, un Bronvlne un Emma man sekoja. Pacēlos virs ūdens tikai ieelpot un pārmīt kādu vārdu; tikmēr Milards atradās dažas pēdas zemāk, drošībā, tagad vienīgais izmantodams elpošanas cauruli.

Sačukstēdamies vērojām bāku.

Mēs nevaram te ilgi palikt, Emma sacīja, Milards noasiņos līdz nāvei.

Lai aizvilktu Milardu līdz krastam, varbūt vajadzēs divdesmit minūtes, es atbildēju. Viņš taču pa ceļam var nomirt.

Nezinu, ko vēl varētu darit!

Bāka ir pavisam tuvu, ierunājās Bronvlne. Aiznesīsim Milardu uz turieni!

Tad Golans liksvisiem noasiņot līdz nāvei! iesaucos.

Viņam tas neizdosies! Bronvlne atbildēja.

Kāpēc ne? Vai tad lodes no tevis atlēks?

Varbūt, Bronvlne noslēpumaini pasmaidīja un, dziļi ieelpojusi, pazuda zem kāpnēm.

Nez ko viņa izdomājusi? es prasīju.

Emma bija uztraukusies.

Nav ne jausmas. Tomēr jebkurā gadījumā viņai jārīkojas ātri.

Paskatījies lejup, lai redzētu, ko Bronvlne dara, ieraudzīju uz kāpnēm Milardu un ap viņu neparasti fluorescējošas zivis. Bridi vēlāk iznira Bronvlne ar taisnstūrveida metāla plāksni, apmēram 1,8 metrus garu un 1,2 metrus platu, ar kniedētu apaļu caurumu augšmalā. Viņa bija izcēlusi no eņģēm kravas nodalījuma durvis!

Un ko tu ar tām domā darīt? Emma brīnījās.

Došos uz bāku, Bronvlne atbildēja.

Nostājusies viņa turēja durvis sev priekšā.

Vīn, viņš taču tevi nošaus! Emma iekliedzās.

Kā atbilde nosprakšķēja šāviens, un no durvju labās malas atsitās lode.

Vienreizīgi! es iesaucos. Tas taču ir vairogs!

Emma sāka smieties.

Vīn, tu esi ģēnijs!

Milardu es varu nest kukuragā, bet jūs, pārējie, iesiet man aiz muguras.

Izcēlusi Milardu no ūdens, Emma aplika viņa rokas ap Bronvīnes kaklu.

Te nu gan ir brīnišķīgi, Milards izdvesa. Emma, kāpēc tu man nekad neesi stāstījusi par eņģeļiem?

Kādiem eņģeļiem?

Jaukiem, zaļiem eņģeļiem, kas lidinās tuvu zemei. Viņš drebēja, un balss skanēja sapņaini. Viņi laipni piedāvāja aizvest mani uz debesīm.

Uz debesīm pagaidām neviens nedosies, Emma nobažījusies atbildēja. Turies pie Bronvīnes, norunāts?

Ļoti labi, viņš apātiski atbildēja.

Emma nostājās Bronvīnei aiz muguras, pieturēdama Milardu, lai viņš nenoslīd zemē. Bet es vilkos aiz Emmas, mūsu zosu gājiena galā. Smagiem soļiem devāmies pāri vrakam uz bākas pusi.

Bijām milzīgs mērķis, un Golans nekavējoties sāka tukšot šaujamā aptveri. Lodes atsitās no durvīm ar apdullinošu troksni, tomēr zināmā mērā nomierinoši. Pēc desmit, divpadsmit šāvieniem Golans pieklusa. Tomēr nebiju tik liels optimists, lai cerētu, ka viņam beigusies munīcija.

Kad tikām līdz vraka galam, Bronvīne uzmanīgi veda mūs tālāk ūdenī, visu laiku turēdama sev priekšā masīvās durvis. Mūsu zosu gājiens pārvērtās peldēšanā pa suņu modei -bariņā viņai aiz muguras. Emma pa ceļam runāja ar Milardu, uzdodama jautājumus, lai viņš nezaudētu samaņu.

Milard! Nosauc premjerministra vārdu!

Vinstons Čērčils, viņš atbildēja. Vai tu galīgi esi sviestā?

Kas ir Birmas galvaspilsēta?

Ak kungs, nav ne jausmas. Ranguna.

Labi. Kad tev ir dzimšanas diena?

Beidz bļaustīties un ļauj man mierīgi noasiņot!

Nelielo attālumu līdz bākai pieveicām samērā ātri. Kad

Bronvīne uzlika mūsu vairogu plecā un sāka kāpt klintī, Golans raidīja dažus šāvienus, un ložu trieciens izsita meiteni no līdzsvara. Sarāvušies gājām aiz Bronvīnes muguras, un viņa sagrīļojusies gandrīz noslīdēja no klints; ja tā būtu noticis, viņa ar savu un durvju svaru būtu mūs sašķaidījusi. Emma piespieda rokas Bronvīnes krustiem un pagrūda. Beigās Bronvīne ar visām durvīm uzstreipuļoja uz stingras zemes. Rāpojām viņai nopakaļ bariņā, dzestrajā nakts gaisā drebēdami.

Bākas klints visplatākā vieta (ap četrdesmit pieciem metriem) veidoja tādu kā saliņu. Pie ēkas sarūsējušās pamatnes stiepās ducis akmens pakāpienu, vedot uz atvērtām durvīm, kurās stāvēja Golans ar pistoli rokā, tēmēdams tieši uz mums.

Nolēmis riskēt, palūrēju pa iluminatoru. Vienā rokā Golans turēja mazu būri ar tajā saspiestiem putniem, kurus tikpat kā nevarēja atšķirt vienu no otra.

Dzirdēdams svelpjam lodi, pieliecos.

Nenāciet tuvāk, citādi es abas nošaušu! Golans auroja, grabinādams būri.

Nelietis melo, es teicu. Imbrines viņam ir vajadzīgas.

Ej nu sazini, Emma atbildēja. No vājprātīgā var sagaidīt visu ko.

Bet mēs nevaramneko nedarīt.

-Jāmetas virsū! Bronvīne ieteica. Viņš nezinās, ko darīt, īstais brīdis ir TAGAD!

Nepaguvām apdomāties, kad Bronvlne traucās uz bākas pusi. Neatlika nekas cits kā sekot mūsu aizstāvei. Nākamajā mirklī pret durvīm triecās lodes, kapādamas klinti pie mūsu kājām.

Jutos kā izkāries laukā no vilciena, kas uzņem ātrumu. Bronvlne bija šausminoša: mežonīgi brēca, asinsvadi uz kakla uztūkuši, rokas un mugura notašķīta ar Milarda asinīm. Tobrīd no sirds priecājos, ka neatrodos tajā pusē durvīm.

Tuvojoties bākai, Bronvīne iesaucās:

Skrieniet pie sienas!

Abi ar Emmu paķērām Milardu un mukām pa kreisi, lai paslēptos aiz tālākā bākas stūra. Skriedams redzēju, ka Bronvīne paceļ durvis virs galvas un uzmet virsū Golanam.

Kliedzienam sekoja baigs blīkšķis, un mirkli vēlāk Bronvlne piebiedrojās mums pie sienas, piesarkusi un aizelsusies.

Laikam trāpīju! viņa satraukta teica.

Bet kas ar putniem? Emma pajautāja. Vai par tiem iedomājies?

Būri šis bija nolicis malā. Ar viņām viss kārtībā.

Labi, tomēr vajadzēja mums pajautāt, pirms sāki trakot, riskējot ar mūsu dzīvību!

Klusu! es nošņācu.

Kaut kur skrapstēja metāls.

Kas tadtas?

Viņš iet augšā pa kāpnēm, Emma atbildēja.

Sekojiet man! Milards nočērkstēja.

Pārsteigti viņu uzlūkojām. Milards stāvēja, atslējies pret sienu.

Vispirms mums jāparūpējas par tevi, es sacīju.

Vai kāds māk uztaisīt žņaugu?

Bronvlne pieliecās un noplēsa savām biksēm staras galu.

Es protu, viņa atbildēja. Apturēšu Milardam asiņošanu, bet jūs tieciet galā ar nebūtni. Pamatīgi viņam iegāzu, bet laikam jau par maz. Neļaujiet viņam atgūties!

Uzlūkoju Emmu.

Ko teiksi?

-Ja tas nozīmē, ka man jāizkausē tā nebūtnes seja, viņa

atbildēja, tad, protams, esmu ar mieru.

* * *

Pārkāpuši pār Bronvīnes nomestajām durvīm, kas iebuktētas gulēja piezemēšanās vietā uz kāpnēm, abi ar Emmu iegājām bākā šaurā, neiedomājami stāvā telpā. Ieraudzījām milzīgas kāpnes, īstenībā skeletveida trepes, kas vijās apmēram trīsdesmit piecus metrus augšup uz akmens kāpņu laukumu. Dzirdējām Golana soļus dunam uz kāpnēm, tomēr bija tik tumšs, ka nevarēja saprast, cik augstu viņš ticis.

Vai tu viņu redzi? prasīju, lūkodamies reibinoši augstajās kāpnēs.

Kā atbilde nogranda šāviens un atlecošas lodes no blakussienas, un tad sekoja nākamā zalve, ietriekdamās zemē man pie kājām. Atlēcu atpakaļ, sirdij sitot kā ar āmuru.

Rau, tur! Emma iesaucās.

Sagrābusi aiz rokas, viņa ievilka mani nišā, kur Golana šāvieni mūs nevarēja aizsniegt, zem pašām kāpnēm.

Uzkāpām dažus pakāpienus, šūpodamies kā vētras mētātā laivā.

Briesmīgas gan! Emma iesaucās, krampjaini ieķērusies margās. Ja ari tiksim augšā, viņš mūs nošaus!

Ja nevaram uzkāpt paši, es pārliku, jāmēģina dabūt lejā viņu.

Sāku līgoties turp un atpakaļ, raustīdams margas un piesizdams kājas, mēģinot iekustināt kāpnes visā garumā. Emma bridi skatījās uz mani kā uz trako, bet tad saprata un ari sāka mīdīties un zvalstīties.

Ko tad, ja sagrūs? viņa sauca.

Cerēsim, ka tik traki nebūs!

Šūpojāmies vēl negantāk. No augšas sāka birt skrūvju un blīvju lietus. Margas zvalstījās tik mežonīgi, ka es tik tikko spēju noturēties. No augšas Golans raidīja mums izmeklēti iespaidīgus lāstus, un tad kaut kas grabēdams nāca lejā un apstājās mūsu tuvumā.

No sākuma nobijos:Ak kungs Ja nu tas ir putnu būris! Metos garām Emmai uz kāpņu laukumu pārbaudīt.

Ko tu dari? Emma iekliedzās. Viņš tevi nokniebs!

Nenokniebs! es atbildēju, uzvaroši paceldams gaisā Golana pistoli.

Vēl silts no daudzajiem šāvieniem, ierocis smagi iegūla manā plaukstā. Nezināju, cik aptverē ložu un kā to varētu pustumsā pārbaudīt. Velti centos atsaukt atmiņā kaut ko noderīgu no pāris vectēva šaušanas stundām. Metos pa kāpnēm pie Emmas.

Viņš iesprostots augšā, es teicu. Jārīkojas lēni, jāmēģina prātīgi parunāt ej nu sazini, ko viņš var nodarīt putniem.

Es viņu prātīgi nogrūstu lejā, Emma caur zobiem nošņāca.

Slīdējām augšup. Kāpnes neganti šūpojās un bija tik šauras, ka varējām iet tikai viens aiz otra pieliekušies, lai neatsistos ar galvu pret augšējiem pakāpieniem. Lūdzu Dievu, kaut mēs nebūtu izkustinājuši galveno sastiprinājumu vietu.

Tuvojoties mērķim, palēninājām gaitu. Neuzdrošinājos skatīties lejup; ar vienu roku turēdamies pie drebošajām margām, bet otrā sagrābis Golana ieroci, domāju tikai par kājām un pakāpieniem. Nekas cits man vairs neeksistēja.

Gaidīju zibenīgu uzbrukumu, bet tas izpalika. Kāpnes beidzās ar akmens laukumiņu mums virs galvas, caur kuru ieplūda nakts dzestrums un svilpoja vējš. Izbāzu pa caurumu šaujamo, pēc tam galvu. Saspringu, gaidīdams cīniņu, taču Golanu nekur nemanīju. Vienā pusē griezās milzīgs lukturis ar biezām stikla sienām tik tuvu tas žilbināja, un, kad gaisma slīdēja man pāri, vajadzēja piemiegt acis -, bet otrā pusē stiepās tievas margas. Tālāk pletās tukšums: desmit stāvi zila gaisa, bet vēl tālāk klintis un bangojoša jūra.

Uzkāpis uz šaurās pārejas, pagriezos un pasniedzu roku Emmai. Stāvējām, ar muguru atspiedušies pret siltajiem luktura stikliem, pagriezuši seju pret vēso vēju.

Putns nav tālu, Emma čukstēja. Es viņu jūtu.

Meitene pagrozīja locītavu, un viņas plaukstā iedegās

neganti sarkana liesma. Spilgtā krāsa liecināja, ka šoreiz Emma to neuzbūra gaismai, bet gan kaujai.

Mums jāpašķiras, es teicu. Tu ej pa vienu malu, es iešu pa otru. Tad šim nebūs, kur sprukt.

Man bail, Džeikob.

Man arī. Bet viņš ir ievainots, un ierocis ir pie mums.

Emma, pamājusi ar galvu, pieskārās manai rokai un aši

novērsās.

Lēni gāju gar bākas gaismu, turēdams ieroci, kas, iespējams, bija pielādēts, un priekšā pamazām atritinājās skats uz otru pusi.

Golanu ieraudzīju pietupušos, nokārtu galvu, pret margām atspiestu muguru; starp ceļgaliem viņam bija iespiests būris. Rēta uz viņa deguna kūkuma stipri asiņoja, pār vaigiem kā asaras plūda sarkanas straumītes.

Pie būra režģiem bija piestiprināta sarkana spuldzīte. Ik pēc dažām sekundēm tā nomirgoja.

Spēru soli uz priekšu, un Golans, pacēlis galvu, paskatījās mani. Bārdas rugājos bija saķepušas asinis, viena baltā acs caurausta ar sarkanu tīklojumu, lūpu kaktiņos vīdēja siekalas.

Viņš grīļodamies piecēlās, turēdams rokā būri.

Nolieciet zemē!

Golans izlikās, ka paklausa, bet tad pēkšņi metās projām. Iekliedzies skrēju nopakaļ, taču, tiklīdz viņš pazuda aiz bākas gaismas, ieraudzīju uz betona Emmas gaismas atblāzmu. Golans kaukdams pagriezās atpakaļ ar svilstošiem matiem, aizklājis ar roku seju.

Stāt! es saucu, un nelietis saprata, ka ticis slazdā. Pacēlis būri sev priekšā, viņš neganti to sapurināja. Putni spalgi čiepstēja, caur restēm knābdami viņam rokā.

Vai to tu gribi? Golans kliedza. Uz priekšu, dedzini mani! Putni ari būs pagalam! Ja šausi, nometīšu būri lejā!

-Ja trāpīšu jums galvā, nepagūsiet!

Golans sāka smieties.

To tu neizdarīsi pat gribēdams. Laikam esi aizmirsis, cik labi pazīstu tavu kuslo, vārgo psihi. Pēc tam pats mocīsies muigos.

Lūkoju iztēloties, kā pielieku pirkstu gailim un nospiežu, prātā juzdams atsitienu un baiso rezultātu. Kāpēc tas ir tik smagi? Kāpēc, jau domājot vien par to, man trīc roka? Cik nebūtņu bija nogalinājis vectēvs? Dučiem? Simtiem? Vectēvs manā vietā būtu Golanu jau nošāvis, noguldījis, kad tas apdullis balstījās pret margām. Biju palaidis garām izdevību, un neizlēmības mirklis varēja imbrinēm maksāt dzīvību.

Milzīgais lukturis slīdēja pāri, apžilbinādams un pārvērzdams mūs mirdzošos siluetos. Gaisma iespīdēja Golanam sejā, un viņš saviebies novērsās.Atkal zaudēju izdevību, es nodomāju.

Nolieciet un nāciet mums līdzi, es sacīju. Pietiek ar vienu ievainoto.

Nezinu gan, Emma atbildēja. Ja Milards neizturēs, es padomāšu.

Gribat mani nogalināt? Golans jautāja. Jauki, pieliksim punktu. Taču tā jūs tikai mazliet novilcināsiet nenovēršamo, nemaz nerunājot par to, ka pašiem būs sliktāk. Mēs tagad zinām, kur jūs meklēt. Ieradīsies vēl citi tādi kā es, un varu galvot, ka salīdzinājumā ar viņu nodarīto ļaunumu tas, ko es izdarīju ar jūsu draugu, būs tīrā žēlsirdība.

Pieliksim punktu? Emma pārjautāja, un no viņas liesmas debesis sprakšķēdamas cēlās dzirksteles. Kas teica, ka tas notiks ātri?

Atkārtoju vēlreiz: ar viņām būs cauri. Golans piespieda būri pie krūtīm.

Emma paspēra soli uz viņa pusi.

Man ir astoņdesmit astoņi gadi, viņa sacīja. Vai tad izskatos pēc tādas, kam vajag aukli? Emmas sejā parādījās dzelžaina, neizdibināma izteiksme. Jūs pat iedomāties nevarat, cik sen jau alkstam atbrīvoties no šis sievietes aizbildniecības. Ticiet man, jūs izdarīsiet mums lielu pakalpojumu.

Golans grozīja galvu turp un atpakaļ, satraukti mūs izvērtēdams.Vai viņa nopietni? Mirkli sejā pazibēja neviltotas bailes, tomēr beigās viņš izmeta:

-Jūs esat pēdējie draņķi.

Paberzējusi plaukstas vienu pret otru, Emma tās nesteidzīgi attālināja, uzmundrinādama liesmu.

Tūlīt pārbaudīsim.

Nezināju, ko Emma darīs, taču bija jāiejaucas, lai putni nesadegtu liesmās vai netiktu pārmesti pār margām.

Pasakiet, kāpēc jums vajadzīgas imbrines, un tad Emma, iespējams, nebūs pret jums tik barga.

Mēs tikai vēlamies pabeigt iesākto, Golans atbildēja,

to, ko vienmēr esam gribējuši.

Tātad eksperimentēt, Emma secināja. Vienreiz jau mēģinājāt, un paši redzat, kas sanāca. Pārvērtāties briesmoņos!

Jā, Golans pamāja ar galvu. Cik garlaicīga gan būtu dzīve, ja viss izdotos ar pirmo mēģinājumu! Viņš pasmaidīja.

Šoreiz iesaistīsim pasaules izcilākos, spējīgākos laika manipulatorus, tādus kā abas dāmas. Šoreiz mums paveiksies. Mums bija vesels gadsimts kļūdu analizēšanai. Ir atklājies, ka vajadzēja lielāku reakciju!

Lielāku reakciju? es pārjautāju. Pagājušajā reizē jūs uzlaidāt gaisā pusi Sibīrijas!

Ja zaudēt, Golans pacilātā balsi atbildēja, tad iespaidīgi!

Atcerējies Horācija sapni par pelnu mākoņiem un degošo zemi, sapratu, kādi viņam plāni. Ja nebūtnes un tukšpauri atkal cietis neveiksmi, bojā ies krietni vairāk nekā piecsimt jūdzes neapdzīvota meža. Savukārt ja viņiem izdotos pārtapt nemirstīgos pusdievos, par ko viņi sapņo no sākta gala…

Jau iedomājoties vien, man pārskrēja auksti šermuļi. Ja valdīs viņi, dzīve pārvērtīsies īstā ellē.

Bākas gaisma atkal pagriezās, apžilbinādama Golanu, un es saspringu, gatavs viņam uzbrukt, taču mirklis bija pārāk īss.

Vienalga, Emma sacīja, varat nolaupīt kaut visas imbrīnes. Viņas jums nemūžam nepalīdzēs.

Palīdzēs gan. Pretējā gadījumā mēs viņas citu pēc citas nogalināsim. Vai arī nomaitāsim pa vienamjūs, liekot viņām noskatīties.

-Jūs esat vājprātīgs, es izspēru.

Putni čiepstēdami krita panikā. Golans tiem uzkliedza.

Nē! Vājprātīgie taču ir paši īpatņi, kas slēpjas no pasaules, lai gan varētu tajā valdīt. Pakļaujas līdz nāvei, lai gan varētu būt galvenie; ļauj vienkāršajiem, ģenētiski nevērtīgajiem ļautiņiem iedzīt sevi pagrīdē, lai gan viegli varētu tos paverdzināt. Tas taču būtu tikai likumīgi! Katra teikuma beigās Golans pakratīja būri. Tas tiešām ir vājprāts!

Apklustiet! Emma iesaucās.

Ak tad tomēr nav vienalga?

Golans vēl negantāk sapurināja būri. Sarkanās, pie režģiem piestiprinātās gaismas iemirdzējās divkārt spožāk. Strauji pagriezis galvu, Golans pētīja tumsu sev aiz muguras. Pēc tam viņš atkal pievērsās Emmai:

-Jūs viņas gribat? Lūdzu!

Golans atvēzējās ar būri pret viņas seju.

Emma iekliegušies pieliecās. Golans kā diska metējs turpināja šūpot būri, līdz tas pacēlās virs Emmas galvas, un tad palaida vaļā. Būris atsitās pret margām un iekrita naktī.

Es nolamājos, bet Emma iekliegušies metās pie margām, ķerdama gaisā. Būris iekrita jūrā. Izmantodams mūsu apjukumu, Golans pielēca un nogāza mani gar zemi, ietriecis dūri man vēderā, bet otru pazodē.

Apstulbis nevarēju paelpot. Golans grasījās pacelt pistoli, bet es visiem spēkiem centos viņu aizkavēt. Spriežot pēc Golana dedzības, ierocis bija pielādēts. Vislabākais būtu pistoli iesviest jūrā, taču tā jau gandrīz bija pretinieka rokā un es nevarēju pakustēties. Emma kliedza:Nelietis, pēdējais nelietis! un ar liesmojošām plaukstām sagrāba Golanu no mugurpuses ap kaklu.

Golana miesa sīca kā auksts steiks karstā grilā. Kaukdams viņš mani atlaida. Plānie mati uzliesmoja, taču viņš saķēra Emmas kaklu, it kā galvenais būtu nožņaugt otru, nevis pašam glābties no uguns. Pielēcis kājās un paķēris ar abām rokām pistoli, es to pacēlu.

Bridi man bija tiešām laba iespēja. Mēģināju koncentrēties, noturēt stingri roku, prātā zīmējot līniju, kas stiepās no mana pleca uz mērķi cilvēka galvu. Nē, ne jau cilvēka, bet izdzimteņa galvu. Priekšmetu. Uz nelieti, kas bija organizējis vectēva noslepkavošanu un sagrāvis visu, ko es pieticīgi saucu par dzīvi, lai cik pelēka tā bija, un atvedis mani uz šo vietu šajā brīdī, lielā mērā neģēlīgi un vardarbīgi noteikdams manu dzīvi, kad vēl nebiju tik pieaudzis, lai lemtu pats.Atslābinies, ieelpo, stingri turi roku! Nu varēju viņam vardarbīgi atmaksāt izdevīgā mirklī, kas jau slīdēja projām.

Tagad spied!

Pistole manās rokās palēcās, un šķita, ka uzsprāgst Zeme: troksnis bija tik skaļš un negaidīts, ka aizvēru acis. Kad tās atdarīju, viss šķita dīvaini sastindzis. Golans vēl stāvēja Emmai aiz muguras un, sagrābis viņas rokas, vilka uz margu pusi, taču abi atgādināja bronzas statujas. Varbūt imbrīnes bija pārvērtušās cilvēkos un pielietojušas burvestību? Bet tad aina atdzīvojās: Emma izrāva rokas no Golana tvēriena, bet viņš sāka steberēt atpakaļ un paklupis smagi atzvēlās pret margām.

Pārsteigts skatīdamies mani, Golans atvēra muti, lai kaut ko sacītu, bet nespēja. Viņš piespieda rokas pie rētas penija lielumā (biju trāpījis kaklā), un asinis kā mežģīnes pārklāja pirkstus un skrēja lejup pa viņa rokām; tad viņš, zaudējis pēdējos spēkus, pārkrita pār margām.

Tajā pašā mirkli, kad Golans pazuda mūsu skatienam, mēs viņu jau bijām aizmirsuši. Emma kliegdama māja uz jūru:

Tur, tur!

Sasprindzinājis skatienu, sekoju viņas rokai un tālu viļņos ieraudzīju lēkājam sarkanu gaismiņu. Uzsākām krosu lejup pa bezgalīgajām, ļodzlgajām kāpnēm, necerēdami tikt pie būra, pirms tas nogrimis, tomēr izmisīgi cenzdamies paspēt.

Izmetušies laukā, ieraudzījām Milardu ar apsēju un viņam blakus Bronvīni. Milards kaut ko sauca, bet es nesadzirdēju, taču pietika ar to, ka viņš ir dzīvs. Sagrābis Emmu aiz pleca, iesaucos:

Laiva!

Norādīju uz kanoe, kuru Golans bija nolaupījis un piesējis pie klints, taču tā atradās pārāk tālu, viņpus bākai, un mums nebija laika. Emma grūda mani uz atklātu jūru. Abi ieskrējām ūdenī.

Aukstumu tikpat kā nejutu. Prātā dega viena doma: jātiek līdz būrim, iekams tas nav pazudis zem viļņiem. Peldējām kā traki, sprauslādami un rīstīdamies, kad melnais ūdens sitās mums sejā. Nevarēju saprast, cik tālu jau esam no būra signāluguns gaišā punkta bangojošajā, tumšajā okeānā. Būris cēlās augšup un tad krita lejup, divreiz pazuda skatienam, liekot mums sastingt un drudžaini meklēt ar acīm, līdz atkal to ieraudzījām.

Spēcīgā straume nesa būri jūrā un mūs arī. Ja nepagūtu laikus līdz tam aizpeldēt, muskuļi vairs neklausītu un mēs noslīktu. Centos baiso domu paturēt pie sevis, cik ilgi vien varēdams, taču, kad būris izgaisa trešo reizi un mēs ilgi skatījāmies, vairs nesaprazdami, kurā pusē no mums tas atrodas, neizturēju:

Mums jāgriežas atpakaļ!

Emma par to negribēja ne dzirdēt. Izrāvusies man priekšā, viņa peldēja tālāk jūrā. Sagrābu Emmu aiz kustīgajām kājām, bet viņa man iespēra.

Pazuda! Mēs to neatradīsim!

Aizveries! Aizveries! Emma kliedza, un, dzirdot smago elpu, sapratu, ka viņa ir tikpat pārguruši kā es. Aizveries un skaties!

Sagrābis Emmu aiz rokām, kliedzu viņai sejā, bet viņa atkal mani ar kājām atgrūda; kad nelaidu vaļā, Emma, nespēdama izrauties, sāka raudāt, bez vārdiem izmisīgi brēkdama.

Mēģināju vilkt Emmu atpakaļ uz bāku, bet viņa ūdenī bija kā smags akmens, kas rauj mani lejup.

Peldi! es saucu. Peldi, vai ari abi noslīksim!

Bet tad es ieraudzīju vārgu, sarkanu gaismiņu. Pavisam tuvu, pie pašas ūdens virsmas. No sākuma neko neteicu, baidīdamies, ka man rādās, bet tad gaismiņa iemirgojās otrreiz.

Emma priecīgi iekliedzās. Izskatījās, ka būris piezemējies uz nezināma vraka. Kā citādi tas varētu būt tik tuvu ūdens virsmai? Turklāt tas bija tikko nogrimis, tāpēc cerēju, ka putni vēl būs dzīvi.

Piepeldējuši klāt, ienirām, lai paņemtu būri, lai gan nezinu, kā spējām, tā aizelsušies, ievilkt elpu. Dīvaini, bet būris peldēja mums pretī.

Kā to lai saprot? es saucu. Vai te ir vraks?

Nevar būt. Vismaz agrāk nebija.

Bet kas tadtas, velns parāvis, ir?

Varētu nodomāt, ka virs ūdens iznirst garš, milzīgs valis pelēkā krāsā.

Bet varbūt no sava kapa pacēlies spoku kuģis? Jutām apakšā spēju, stipru viļņošanos, kas grūda mūs malā. Mēģinājām nostāties uz kājām, taču vilnis mūs sagrāba, līdz beigās jutām zem kājām būkšķi: ari mēs cēlāmies augšup, sēdēdami nezināmā transporta līdzekļa mugurā.

Tas iznira kopā ar mums virs ūdens, šņākdams un grabēdams kā milzīgs mehānisks briesmonis. Mūs pārsteidza putojoši viļņi, kas triecās no visām pusēm pret virsmu ar metāla režģiem. Ieķērāmies tajos ar pirkstiem, lai mūs neie-skalo jūrā. Samiedzis acis, sāļajā ūdens šalti ieraudzīju būri, kas, kā izskatījās, bija novietots starp spurām, kuras slējās no briesmoņa muguras: viena lielāka, otra mazāka. Bet tad pār mums pārslīdēja bākas stars, un spilgtajā gaismā skaidri redzēju, ka tās nav spuras, bet gan zemūdens tornis ar milzīgu tam piestiprinātu šaujamieroci. Mēs nebraucām nedz briesmoņa, nedz vaļa mugurā, nedz ari uz vraka…

Zemūdene! es iesaucos.

Tā nebija nejaušība, ka mums zem kājām pacēlās zemūdene. Droši vien tā gaidīja Golanu.

Emma, pielēkusi kājās, skrēja pa nedrošo klāju pie būra. Es uztrausos augšā. Metos skriet, bet milzīgs vilnis notrieca mūs abus no kājām.

Dzirdēdams saucienu, pacēlu galvu un ieraudzīju viru pelēkā formas tērpā, kas no lūkas tēmēja uz mums.

Nobira ložu krusa, bungojot pa klāju. Būris bija pārāk tālu mēs nepagūtu līdz tam aizskriet, kad jau būtu saraustīti gabalos, taču Emma grasījās mēģināt.

Pieskrējis klāt, saķēru viņu, un abi nokritām no klāja ūdeni. Virs mums saslēdzās melnā jūra. Lodes kapāja ūdeni, atstādamas savā ceļā burbuļus.

Kad iznirām, Emma sagrāba mani un kliedza:

Kāpēc tu to izdarīji? Man viņas jau gandrīz bija rokā!

Viņš tevi būtu nogalinājis, izrāvies atbildēju.

Bet tad man ienāca prātā, ka Emma šāvēju nebija ievērojusi, jo domāja tikai par būri, tāpēc pamāju uz klāju, pa kuru bruņots virs soļoja pie būra. Pacēlis viņš to sapurināja. Durtiņas atvērās, un es manīju dzīvību (tātad vēl bija cerība), un tad visu pārklāja bākas gaisma. Skaidri redzēju šāvēja seju: mute viņam bija saviebta glūnīgā smīnā, acis tukšas un baltas. Nebūtne!

Iebāzis roku būrī, viņš izvilka laukā izmirkušu putnu. No torņa cits kareivis pasvilpa, un pirmais vīrs pieskrēja pie lūkas.

Zemūdene sāka grabēt un šņākt. Ūdens visapkārt mutuļoja kā vārīdamies.

Peldam, vai ari mūs ieraus līdzi! kliedzu Emmai, taču viņa mani nedzirdēja, jo ar skatienu kavējās citur pie tumša ūdens laukuma zemūdenes aizmugurē.

Nākamajā mirklī viņa metās peldus pie būra. Zemūdens vaidu vidū izdzirdēju spalgu kliedzienu:Mis Peregrīne!

Atradām direktori mētājamies viļņos un plivinām vienu spārnu, bet otrs izskatījās salauzts. Emma paņēma viņu saujā. Es kliedzu, ka jālaižas projām.

Ar pēdējiem spēkiem peldējām atpakaļ. Mums aiz muguras sacēlās virpulis: ūdens, ko zemūdene iegrimstot bija atgrūdusi, atgriezās savā vietā. Jūra saņēma atpakaļ savu īpašumu un vēlējās pie reizes paķert arī mūs, taču mums bija čiepstošs, spārnots uzvaras simbols vismaz daļējas uzvaras -, un tas deva spēku, cīnoties ar nedabiski vareno straumi. Pēc tam dzirdējām Bronvīnes balsi, kas sauca mūs vārdā: spēkpilnā draudzene lauzās cauri viļņiem, lai palīdzētu mums atgriezties drošībā.

* * *

Gulējām uz klintīm zem debesīm, kas skaidrojās, raudami iekšā gaisu un aiz pārguruma trīcēdami. Milards un Bronvīne uzdeva mums daudz jautājumu, bet mēs bijām tā aizelsušies, ka nespējām izdvest ne vārda. Milards un Bronvīne bija redzējuši krītam Golanu, vērojuši zemūdenes izniršanu un to, kā virs ūdens parādījās mis Peregrīne, bet mis Eivosetu gan ne; viņi zināja, kas tagad jādara. Draugi mūs apskāva un nelaida vaļā, līdz pārstājām drebēt, un Bronvīne pabāza direktori zem krekla, lai sasildītu.

Kaut cik atguvušies, atraisījām Emmas kanoe laiviņu un īrāmies uz krastu.

Kad to sasniedzām, bērni, kas bradāja pa seklo ūdeni, skrēja mums pretī.

Mēs dzirdējām šāvienus!

Kas tā par dīvainu laivu?

Kur ir mis Peregrīne?

Izkāpām no laiviņas, un Bronvīne, pavilkuši augšup kreklu, parādīja viņai pieglaudušos putnu. Bērni saskrēja riņķī, un mis Peregrīne pacēla knābi un nočiepstēja, it kā teikdama, ka jūtas nogurusi, tomēr ir sveika un vesela. Sākās līksmošana.

Tev tas izdevās! Hjū sauca.

Olīvija nodejoja džigu, dziedādama:

Putns, Putns, Putns! Emma un Džeikobs izglāba Putnu!

Taču gaviles drīz vien pierima. Bērni ievēroja, ka nav mis

Eivosetas, un ieraudzīja, ka Milards ir nopietni ievainots. Žņaugs bija uzlikts stingri, taču viņš bija zaudējis daudz asiņu un kļuva arvien vārgāks. Enohs iedeva Milardam savu mēteli, bet Fiona piedāvāja vilnas cepuri.

Aizvedīsim tevi pie pilsētas ārsta, Emma viņam teica.

Muļķības, Milards atbildēja. Viņš savu mūžu nav saticis neredzamu zēnu un nezinās, ko ar tādu iesākt.

Kas par to, ja viņš brēkdams aizskries, Emma mierināja. Tiklīdz cilpa būs restartēta, viņš neko neatcerēsies.

Paskaties visapkārt! Cilpai jau pirms stundas vajadzēja būt kārtībā!

Milardam bija taisnība. Debesis bija mierīgas, kauja beigusies, taču mākoņu vidū vēl griezās sprādzienu dūmi.

Tas nav labi, Enohs secināja, un visi pieklusa.

Jebkurā gadījumā, Milards turpināja, viss, kas man vajadzīgs, ir mūsu mājas. Pietiks iedzert opija tinktūru un apstrādāt brūci ar spirtu. Cietusi tikai miesa. Pēc trim dienām būšu vesels kā rutks.

Bet tu taču asiņo. Bronvīne norādīja uz sarkanām lāsēm, kas bija sakritušas zem viņa smiltīs.

Tad savelc žņaugu ciešāk!

Bronvīne tā arī izdarīja, un Milards elsa tā, ka visapkārt visi bailīgi sarāvās, un beigās, zaudējis samaņu, iekrita Bronvīnes rokās.

Vai ar viņu viss kārtībā? Klēra jautāja.

Tikai noģība, un viss, Enohs atbildēja. Nav tik spirgts, kā izliekas.

Ko lai tagad dara?

Pajautāsim mis Peregrīnei! Olīvija ierosināja.

Tieši tā. Nolieciet viņu zemē, lai viņa var pārvērsties par cilvēku! Enohs sacīja. Būdama putns, direktore taču nevar pateikt, kas mums jādara.

Bronvīne nolika putnu uz sausu smilšu laukumiņa, un mēs stāvējām blakus gaidīdami. Mis Peregrīne palēca uz priekšu, tad vēl pavēzēja veselo spārnu, pagrozīja uz visām pusēm spalvoto galviņu, pamirkšķināja mums, un viss. Kā bija, tā palika putns.

-Varbūt viņai vajag mazliet privātuma, Emma ierosināja. Uzgriezīsim muguru.

Tā arī izdarījām un sastājāmies ap mis Peregrīni aplī.

Tagad ir droši, mis P., Olīvija teica, neviens neskatās!

Pēc minūtes Hjū zaglīgi pameta skatienu pār plecu:

Nekā, joprojām putns.

Varbūt viņa ir pārāk nogurusi un nosalusi, Klēra sacīja, un daudzi piekrita, ka tā varētu būt, tāpēc beigās nolēmām doties mājās un dziedēt Milardu ar pieejamiem resursiem, cerēdami, ka ar laiku un pēc atpūtas gan ar direktori, gan cilpu viss būs kārtībā.