Otrā nodaļa

Pēc vectēva nāves vairākus mēnešus anonīmi riņķoju pa šķīstītavu: no smilškrāsas uzgaidāmajām telpām uz kabinetiem, kur mani pētīja un intervēja, čukstēja ausī, uzrunāti pamāja ar galvu, atkārtoja manus vārdus. Biju kļuvis par tūkstošiem nožēlas pilnu skatienu un bažās sarauktu pieru objektu. Vecāki pret mani izturējās kā pret trauslu dzimtas īpašumu baidījās manā klātbūtnē strīdēties vai raizēties, lai es nesaplīstu gabalos.

Mani vajāja murgi, no kuriem naktīs modos kliegdams, tik traki, ka vajadzēja gulēt ar īpašu ierīci mutē, lai, griežot miegā zobus, tos nenolauztu. Pietika aizvērt acis, un es redzēju meža nezvēru ar taustekļiem. Nešaubījos, ka viņš nogalināja manu vectēvu un drīz ieradīsies pēc manis. Dažreiz slimīgā panika vēlās pār mani kā plūdi, tāpat kā tonakt, un tad es nešaubījos, ka briesmeklis gaida mani tuvumā, glūnēdams no tumšo koku rindas, aiz nākamās mašīnas stāvvietā vai garāžas, kur turēju divriteni.

Neatlika nekas cits kā kvernēt mājās. Nedēļām atteicos pat aiziet uz ceļa galu izņemt no pastkastes rīta avīzi. Gulēju sajauktās segās uz veļas mazgātavas grīdas tā bija vienīgā vieta, kur mūsu mājā nebija logu un durvis varēja aizslēgt no iekšpuses. Tieši tur pavadīju vectēva bēru dienu, sēdēdams uz žāvētāja ar klēpjdatoru un mēģinādams aizmirsties interneta spēlēs.

Notikušajā vainoju pats sevi. Galvā nepārtraukti skanēja: Ak, ja es būtu noticējis! Bet es vectēvam neticēju, un neviens cits ari ne, un tagad zināju, kā viņš jutās, jo ari man neviens neticēja. Mana versija par notikumu bija pilnīgi loģiska līdz brīdim, kad vajadzēja to paust skaļi, bet tad tā izklausījās pēc neprāta, sevišķi todien, kad biju spiests visu izklāstīt policistam, kas pie mums ieradās. Izstāstīju, kas notika, pat par radījumu; tikmēr viņš sēdēja pie virtuves galda, mādams ar galvu un pat neko nepierakstīdams blokā ar spirāli. Kad beidzu, viņš tikai izmeta:

Lieliski. Paldies.

Pēc tam policists pajautāja vecākiem, vai esmu bijistajā iestādē. It kā es nesaprastu, ko viņš ar to domā. Pateicu, ka man ir vēl kas pavēstāms, un, ar žestu pasūtījis viņu uz vienu vietu, izgāju laukā.

Vecāki pirmo reizi vairāku nedēļu laikā man uzbrēca. Jutos zināmā mērā atvieglots, dzirdot pazīstamās, jaukās skaņas. Nokliedzu pretī, ka viņi priecājas par vectētiņa Portmena nāvi un ka es vienīgais viņu tiešām mīlēju.

Policists bridi ar vecākiem parunājās ceļa galā un aizbrauca, taču drīz vien atgriezās ar vīrieti, kas stādījās priekšā kā skiču zīmētājs. Viņš bija paņēmis līdzi lielu bloku un tagad lūdza vēlreiz aprakstīt radījumu. Es stāstīju, bet viņš zīmēja, ik pa brīdim apstādamies un lūgdams paskaidrot sīkāk.

Cik viņam bija acu?

Skaidrs, vīrietis pamāja ar galvu, it kā zīmēt briesmoņus policijas māksliniekam būtu ikdienišķa lieta.

Tas bija pārlieku caurspīdīgs gājiens, lai man pielabinātos. Taču kronis visam bija mēģinājums atdot pabeigto zīmējumu man.

Vai tad jums nevajadzēs to ielikt dokumentos vai kur? -es prasīju.

Mākslinieks, pacēlis uzacis, pārmija skatienu ar policistu.

Protams. Par ko gan es domāju?

Tas bija atklāts apvainojums.

Man neticēja pat labākais un vienīgais draugs Rikijs, lai gan tonakt bija ar mani kopā mežā. Lamādamies uz velna paraušanu, viņš apgalvoja, ka nav redzējis nekādu radījumu, lai gan es spīdināju lukturīti uz visām pusēm, un tā viņš pateica ari policistiem. Tomēr riešanu Rikijs bija dzirdējis. Abi to dzirdējām. Tāpēc nebrīnījos par policijas galīgo slēdzienu, ka vectēvu nogalinājis savvaļas suņu bars. Acīmredzot līdzīgi gadījumi bija novēroti ari citur, piemēram, iepriekšējā nedēļā Mūžamežā pastaigas laikā bija sakosta sieviete. Starp citu, ari naktī.

Tad jau radījumu grūti redzēt! es secināju.

Taču Rikijs tikai grozīja galvu un murmināja kaut ko par smadzeņu lāpīšanu.

Tu gribi teikt, ka man trūkst skrūvītes, es atbildēju. Sirsnīgs paldies! Lieliski just tādu drauga atbalstu.

Sēdējām uz jumta manā terasē, vērodami saulrietu virs līča, Rikijs saliecies deviņos līkumos nesamērīgi dārgajā Adirondack krēslā (kuru vecāki bija pārveduši no ceļojuma uz Amišu zemi), pavilcis zem sevis kājas un stingri sakrustojis rokas uz krūtīm, ar drūmu nolemtību smēķēdams cigareti pēc cigaretes. Mūsmājās Rikijs vienmēr jutās neomulīgi, taču, spriežot pēc skatiena, kuru viņš man ik pa brīdim uzmeta, šoreiz draugs jutās neveikli ne jau vecāku bagātības, bet manis dēļ.

Lai nu kā, es pret tevi esmu atklāts, viņš sacīja. Ja turpināsi runāt par briesmoņiem, tevi aizvāks. Un tad tu tiešām būsi Specizglītība.

Nesauc mani tā!

Nometis cigareti, Rikijs slaidi nospļāvās uz margām.

Vai tad tu vienlaikus smēķē un zelē tabaku?

Kas tu man esi, mamma, vai?

Vai tad esizskatos pēc bargas mātes, kas tevi visu laiku zāģē?

Rikijs bieži vilka uz zoba mammas, tomēr pat viņam tas šķita par daudz. Pielēcis no krēsla, viņš iezvēla man tā, ka gandrīz nokritu no jumta. Brēcu, lai vācas laukā, bet viņš jau pats devās projām.

Tikai pēc vairākiem mēnešiem atkal satikāmies. Tas nu būtu par draugiem.

* * *

Beigās vecāki aizveda mani pie psihiatra klusa vīra ar olīvkrāsas seju -, pie doktora Golana. Es nepretojos. Pats zināju, ka bez palīdzības neiztikt.

Gaidīju, ka mani uzskatīs par smagu gadījumu, taču dakteris Golans visu paveica apbrīnojami viegli. Rāmi, bezkaislīgi viņš man visu skaidroja gandrīz vai kā hipnozes seansā un pēc divām vizītēm jau bija man iestāstījis, ka radījums ir bijis tikai pārkarsušās iztēles auglis, jo vectēva nāve mani traumējusi tā, ka redzu to, kā nemaz nav. Vectētiņa Portmena stāsti esot radījuši manā prātā briesmoni, skaidroja doktors Golans, tāpēc varot saprast, ka es, nometies zemē un saņēmis rokās viņa augumu, biju satriekts kā vēl nekad un uzbūru vectēva personisko bubuli.

Manai kaitei pat bija nosaukums: akūta reakcija stresa apstākļos.

Neredzu tur neko jocīgu, dzirdot manu svaigi izcepto diagnozi, māte teica.

Bet tas mani neuztrauca. Nekas taču nevarēja būt sliktāk par apzīmējumutrakais.

Tas, ka vairs neticēju briesmekļiem, nenozīmēja, ka man kļuva labāk. Vēl aizvien naktīs murgoju. Biju viegli aizkaitināms, baidījos no katra sīkuma un nevarēju iet sabiedrībā, tāpēc vecāki nolīga man mājskolotāju, lai es varu apmeklēt skolu tikai tad, kad gribu. Beigās viņi ļāva pat pamest darbuSmart Aid. Manu jauno darbu saucalabāka pašsajūta.

Necik ilgi, un es apņēmos atbrīvoties arī no tā. Tiklīdz mazsvarīgais jautājums par īslaicīgo trakumu bija noskaidrots, doktora Golana darbība aprobežojās galvenokārt ar recepšu izrakstīšanu. Vēl murgojat? Izrakstīsim zāles. Panikas sajūta skolas autobusā? Lūk, brīnumlīdzeklis. Nevarat gulēt? Palielināsim zāļu devu. No tabletēm kļuvu resns un stulbs, bet vienalga jutos nožēlojami, jo spēju gulēt tikai trīs četras stundas naktī. Beigās sāku doktoram Golanam melot. Teicu, ka jūtos labi, lai gan jebkurš, uzmetis man skatienu, redzētu zem acīm maisiņus un to, ka pie katra negaidīta trokšņa salecos kā nervozs kaķis. Kādu nedēļu sacerēju gandrīz vai sapņu grāmatu, apgalvodams, ka mani sapņi ir mierīgi un parasti, kādi mēdz būt normāliem cilvēkiem. Viens bija par vizīti pie zobārsta. Citā es lidoju. Divas naktis pēc kārtas sapņoju, ka staigāju pa skolu kails.

Ārsts mani pārtrauca.

Bet kā ar radījumiem?

Paraustīju plecus.

Ne ziņas, ne miņas. Laikam jau atlabstu, vai ne?

Dakteris Golans brīdi paklaudzināja ar pildspalvu un tad

kaut ko pierakstīja.

Ceru, ka nestāstāt man to, ko es, jūsuprāt, gribu dzirdēt?

Protams, ne, es atbildēju, skatienam klīstot pa ierāmētajiem diplomiem uz kabineta sienas, kuri liecināja par zināšanām dažādās psiholoģijas apakšnozarēs, ieskaitot metodi (nešaubījos, ka tāda pastāv), ar kuru noteikt, ka akūtā stresā cietis pusaudzis melo.

Bet tagad parunāsim nopietni, dakteris nolika pildspalvu malā. Jūs sakāt, ka šonedēļ nesapņojātnevienu nakti?

Jau no dzimšanas nemāku melot, tomēr, lai nekristu kaunā, nolēmu nepadoties.

Nu, es nomurmināju, varbūt vienu nakti.

Īstenībā tonedēļ biju sapņojiskatru nakti. Ar nelielām

izmaiņām sapnis gandrīz vienmēr bija viens un tas pats: es biju ierāvies vectēva guļamistabas stūri, logos dzisa dzintarkrāsas mijkrēslis, apgaismojot sārtu plastmasas gaisa šauteni pie durvīm. Gultas vietā pacēlās milzīgs, mirdzošs preču automāts, taču tajā nebija saldumu, bet gan bija asi kā žilete kaujas naži un revolveri, ar kuriem var cauršaut bruņas. Mans vectēvs, ģērbies vecā britu armijas formas tērpā, grūda automātā dolāru banknotes, taču, lai nopirktu šaujamo, vajadzēja daudz naudas, bet mums nebija laika. Beigās uz stikla pusi krita spīdīga automātiskā pistole, kas pa ceļam iesprūda. Vectēvs nolamājās ebreju valodā, iespēra automātam, bet pēc tam, nometies ceļos, mēģināja pistoli sagrābt, un tad viņa roku kāds saķēra. Pie logiem parādījāsviņi. Garas, melnas mēles iztaustīja ceļu, pa kuru tikt iekšā. Paņēmis šauteni, nospiedu gaili, taču nekas nenotika. Tikmēr vectētiņš Portmens brēca nelabā balsī: Meklē putnu, meklē cilpu, Jakub, kāpēcnekonesaproti, tu sasodīti stulbais zeņķi, un tad plīsa logi, bira stikli, ap mums sakļāvās melnas mēles, un šajā brīdī es parasti pamodos, izmircis sviedros, sirdij neprātīgi sitot un kuņģim raujoties čokurā.

Sapnis atkārtojās bez sava gala, un mēs to pārrunājām simt reižu, tomēr doktors Golans vienmēr lika man visu sīki aprakstīt. Varētu nodomāt, ka viņš pārbauda manu zemapziņu, meklēdams pavedienu, kuru deviņdesmit deviņas reizes palaidis garām.

Un ko jūsu vectēvs sapnī teica?

To pašu, ko vienmēr, es atbildēju. Par putnu, cilpu un kapu.

Viņa pēdējie vārdi.

Es pamāju ar galvu.

Tad doktors Golans pacēla pirkstus un piespieda zodam: domājoša psihiatra iemiesojums.

Vai jums pašam nav ienācis prātā, ko tas varētu nozīmēt?

Ir. Blēņas!

Ej nu ej. Jūs taču tā nedomājat.

Centos izlikties, ka vectēva pēdējie vārdi sapnī man vienaldzīgi, tomēr velti. Tie nelika man mieru tāpat kā murgi. Jutu, ka esmu vectēvam parādā un nedrīkstu uzskatīt viņa pēdējos šai saulē teiktos vārdus par maldinošu bezjēdzību, turklāt dakteris Golans bija pārliecināts, ka, saprotot vārdu nozīmi, es beidzot atbrīvotos no murgiem. Tāpēc centos vectēva vārdus iztulkot.

Šis tas no vectētiņa Portmena teiktā bija sakarīgs kaut vai mudinājums braukt uz salu. Viņš uztraucās, ka briesmekļi ieradīsies pēc manis, un domāja, ka tikai salā varu no tiem paglābties (tāpat kā viņš bērnībā). Taču vectēvs arī piebilda, ka vajadzēja jau sen to man pateikt. Bet, tā kā vairs nebija laika pateikt to, ko vajadzēja, varbūt viņš izvēlējās dot man mājienu vai pavedienu, kas aizvestu mani pie tā, kas zinātu viņa noslēpumu. Iedomājos, ka cilpa, kaps un vēstule ir šifrs.

Kādu laiku domāju, ka cilpa varētu būt iela Riņķa ciematā, kas sastāvēja no vienām vienīgām cilpām un strupceļiem, bet Emersons cilvēks, kuram vectēvs sūtīja vēstules. Vecs kara biedrs, ar kuru vectēvu kāds vai kaut kas saistīja. Varbūt Emersons dzīvo Riņķa ciematā, vienā no cilpām, pie kapsētas, un viena no saglabātajām vēstulēm, datēta ar 1940. gada trešo septembri, man tiešām jāizlasa. Zināju, ka tas izklausās traki, taču vēl neprātīgākas lietas beigās bija izrādījušās patiesība. Meklējot informāciju internetā, nonācu strupceļā, tāpēc beigās devos uz Riņķa ciemata centru, kur vecīši salasās spēlēt šaflbordu' un pārrunāt, kādu kurš pārcietis operāciju, un tur grasījos pajautāt, kur ir kapsēta un vai kāds nav dzirdējis par misteru Emersonu. Visi skatījās tā, it kā man uz kakla būtu izaugusi otra galva, pārsteigti, ka ar viņiem runā pusaudzis. Kapsētas Riņķa ciematā nemaz nebija, neviens Emersons apkaimē nedzīvoja, nevienas ielas nosaukumā nebijacilpa. Viss izrādījās liels blefs.

Tomēr dakteris neļāva man padoties. Viņš ieteica pievērsties Ralfam Valdo Emersonam, acīmredzot slavenam senlaiku dzejniekam.

Emersons bija liels vēstuļu rakstītājs, viņš sacīja. Varbūt tāpēc jūsu vectēvs viņu pieminēja.

Man tas šķita šāviens uz dullo, tomēr, lai tiktu vaļā no Golana, kādudien palūdzu tēvu aizvest mani uz bibliotēku, lai varētu daktera teikto pārbaudīt. Atklājās, ka Ralfs Valdo

Emersons tiešām rakstījis daudz vēstuļu un tās tikušas publicētas. Trīs minūtes biju stāvā sajūsmā, domādams, ka tuvojos mērķim, bet tad uzzināju divus faktus: pirmkārt, Ralfs Valdo Emersons dzīvojis un nomiris deviņpadsmitajā gadsimtā, tāpēc viņš nevarēja uzrakstīt vēstuli 1940. gada 3. septembri, un, otrkārt, viņš rakstīja tik nesaprotami un noslēpumaini, ka diez vai būtu spējis ieinteresēt manu vectēvu, kurš nebija nekāds lielais lasītājs. Emersona ieaijājošās īpatnības ar mokām apguvu, beigās aizmigdams ar seju uz grāmatas, nosiekalojis viņa esejuPašpaļāvība un tonedēļ jau sesto reizi redzēdams sapnī tirdzniecības automātu. Pamodos kliegdams un bez vārda runas tiku padzīts no bibliotēkas. Devos projām, nepārtraukti lādēdams dakteri Golanu un viņa stulbās teorijas.

Vadzis lūza pēc dažām dienām, kad vecāki nolēma, ka pienācis laiks pārdot vectētiņa Portmena māju. Pirms izrādīt to potenciālajiem pircējiem, vajadzēja telpas iztīrīt. Klausot doktora Golana padomam, kurš domāja, ka man ietu labumā konfrontēšanās ar traumas gūšanas vietu, tiku deleģēts palīgā tētim un krustmātei Sūzijai sašķirot vectēva mantojumu. Kad aizbraucām, tētis ik pa brīdim pasauca mani sāņus un apjautājās, vai ar mani viss kārtībā. Pārsteidzoši, bet jutos labi, par spīti policijas lentēm krūmu zaros un verandas noplēstajai malai, kas šūpojās vējā: gaisotne mani apbēdināja, nevis biedēja, tāpat ari iznomātā atkritumu kaste, kas stāvēja kaujas gatavībā, gaidot, kad varēs aprīt to, kas palicis no vectēva dzīves.

Kad kļuva skaidrs, ka ar putām uz lūpām neālēšos, ķērāmies pie darba. Apbruņojušies ar atkritumu maisiem, drūmi apstaigājām māju, tukšodami plauktus, skapīšus un pagrabu un atklādami putekļu ģeometriju zem gadiem nekustinātām mantām. Būvējām to priekšmetu piramīdas, kuri jāsaglabā, un piramīdas, kas lemtas izgāztuvei. Krustmāte un tēvs nav sentimentāli ļautiņi, tāpēc otrā bija lielāka. Izmisīgi mēģināju šo to glābt, piemēram, vairākus metrus biezo, no ūdens cietušo žurnāluNational Geographic ķīpu garāžas stūri ai, cik daudzas pēcpusdienas biju aizvadījis, tajos rakdamies un iztēlodamies, ka esmu Jaungvinejas dubļu cilvēku vidū vai atklāju pili Butānā klints virsotnē! Taču neviens manī neklausījās. Nedrīkstēju paņemt par piemiņu nedz vectēva veco boulinga krekliņu kolekciju (tētis uzskatīja, ka tie ir bezgaumīgi), nedz bigbenda un svinga skaņuplates ar 78 apgriezieniem (Par to var dabūt labu naudu), nedz masīvās, vēl aizslēgtās ieroču lādes saturu (Tu taču joko, vai ne? Ceru, ka joko…).

Pateicu tētim, ka viņam nav sirds. Krustmāte aizlaidās, pamezdama mūs kabinetā, kur šķirojām vecu finanšu dokumentu kaudzi.

Mēģinu būt praktisks, neko vairāk. Tā tas notiek, kad cilvēks nomirst.

Tiešām? Bet kā būs, kad nomirsi tu? Vai tad man būs jāmet ugunī visi tavi manuskripti?

Tēvs nosarka. Nevajadzēja gan tā teikt. Pieminēt viņa nepabeigtās grāmatas bija sitiens zem jostasvietas. Taču tēvs man neuzbrēca, kā gaidīju, bet gan klusēja.

Paņēmu tevi līdzi, cerēdams, ka esi pietiekami nobriedis. Laikam kļūdījos.

Kļūdies tu! Tavuprāt, atbrīvojies no vectētiņa mantām, izdzēsīsi viņu no manas atmiņas. Tu maldies.

Tēvs pameta rokas augšup.

Zini ko? Man apriebies strīdēties. Paturi visu, ko gribi! -Viņš pagrūda man pie kājām sadzeltējušu papīru žūksni. Te ir detalizēts atvilkumu grafiks kopš gada, kad noslepkavoja Kenediju. Ņem un ierāmē!

Paspēris papīrus malā, izgāju laukā, aizcirzdams aiz sevis durvis, un gaidīju dzīvojamā istabā, kad tēvs nāks atvainoties. Dzirdot papīra smalcinātāja rūkoņu, sapratu, ka esmu velti lolojis cerības, tāpēc apstaigāju māju un beigās ieslēdzos guļamistabā. Gaiss tur bija sastāvējies, smaržoja pēc ādas kurpēm un vectēva skābenā odekolona. Atbalstījos pret sienu, un tad manu skatienu piesaistīja izdilusi svītra paklājā starp durvīm un gultu, kur vārgs saules gaismas kvadrāts sasniedza kastes malu, kas līda laukā no gultas pārsega. Piegājis nometos ceļos un izvilku to laukā. Vecā cigāru kārba, galīgi apputējusi, it kā bija atstāta ar nolūku, lai es to atrastu!

Kārbā atradu labi pazīstamos fotoattēlus ar neredzamo zēnu, gaisā peldošo meiteni, laukakmeņu cilātāju, cilvēku ar galvas otrā pusē uzkrāsotu seju. Bildes bija nobružātas un izliekušās, arī mazākas nekā manās atmiņās, un, skatoties uz tām tagad, ar gandrīz pieauguša cilvēka acīm, biju pārsteigts, cik nepārprotami tās ir viltotas. Mazliet padedzināt, paberzēt, unneredzamā zēna galva izgaist. Laukakmeni, kuru pacēlis kaulu kambaris, viegli izgatavot no putuplasta vai plastmasas. Taču sešgadīgs bērns tādu viltību neievēroja, sevišķi, ja gribēja ticēt.

Zem šiem attēliem atradu vēl piecus, kurus vectētiņš Port-mens man nebija rādījis. Nesapratu, kāpēc, bet tad ieskatījos vērīgāk. Trīs bija tik rupji viltojumi, ka pat bērns to redzētu: nudien, jāsmejas pudelē iesprostota meitene, vēl kāds bērns gaisā uz tumšu durvju fona, bet trešajā attēlā ieraudzīju suni ar acīm redzami pielīmētu zēna galvu. It kā ar to vien nepietiktu, pēdējie divi attēli atgādināja Deivida Linča filmu murgus: vienā nelaimīgs jauns akrobāts bīstami saliecies atpakaļ, otrā divi ērmoti dvīņi saģērbti neredzēti jocīgos tērpos. Pat vectēvs, kas stūķēja man galvā stāstus par briesmekļiem ar taustekļiem-mēlēm, bija sapratis, ka tādi attēli jebkuram bērnam uzdzīs murgus.

Sakņupis uz istabas putekļainās grīdas ar fotouzņēmumiem rokās, atcerējos, cik nodots jutos, atklājis, ka stāsti ir izdomāti. Tagad patiesiba šķita neapstrīdama: vectēva pēdējie vārdi bija kārtējā mānīšanās, un pēdējā aina inficēja mani ar murgiem un maniakāliem maldiem, kurus vajadzēs ārstēt gadiem, lai atgūtu garīgo un miesīgo līdzsvaru.

Aizvēris kārbu, ienesu to dzīvojamā istabā, kur tētis un krustmāte ņēma no atvilktnes neskaitāmus kuponus, kas bija izgriezti, bet neizmantoti.

Atdevu kārbu. Viņi pat neprasīja, kas tajā iekšā.

* * *

Ak tad tā? doktors Golans jautāja. Tātad viņa nāve bija bezjēdzīga?

Gulēju uz kušetes, vērodams akvāriju kabineta stūri, kurā riņķoja viens zelta gūsteknis.

Varbūt jums padomā kas labāks? es prasīju. Diža vērtības teorija, par kuru neesat ieminējies. Ja ne, tad…

Kā, lūdzu?

-Ja ne, tad velti šķiežam laiku.

Ārsts nopūties ieknieba sev deguna kūkumā, it kā gribēdams izklīdināt galvassāpes.

Jūsu vectēva pēdējo vārdu nozīme man nav jāatšifrē, -viņš sacīja. Mani interesējūsu domas.

Psihopātiskas blēņas! es atcirtu. Manas domas neko nenozīmē, galvenais taču ir patiesība! Droši vien nekad to neuzzināsim, tāpēc vai nav vienalga, ko es domāju? Indējiet vien mani tālāk un audzējiet rēķinu!

Gribēju, lai dakteris sadusmojas, strīdas, pierāda, ka man nav taisnība, bet viņš sēdēja, kā norijis mietu, ar pildspalvu bungodams pa krēsla atzveltni.

Izklausās, ka jūs atmetat visam ar roku, viņš mirkli vēlāk teica. Esmu vīlies. Man gan šķita, ka tik viegli nepado-sieties.

Tātad jūs mani nepazīstat, es atbildēju.

Vismazāk man gribējās balli. Zināju, ka pienācis bridis, kad vecāki liks noprast, ka tuvākā nedēļas nogale būs garlaicīga, lai gan visi labi zināja, ka man paliks sešpadsmit gadu. Lūdzu viņus šogad iztikt bez svinībām kaut vai tāpēc, ka nevarēju iedomāties, kuru gribu ielūgt, taču vecāki uztraucās, ka es pārāk daudz laika pavadu vienatnē; viņi bija pieķērušies domai, ka sabiedrība dziedē. Es atgādināju, ka elektrošoks arī. Taču māte labprāt izmanto pat vismuļķīgāko ieganstu svinībām; vienreiz viņa salūdza draugus uz mūsu papagaiļa dzimšanas dienu pa daļai tāpēc, ka viņai patīk dižoties ar mūsu māju. Turēdama rokā vīna glāzi, māte vadāja viesus no vienas ar mēbelēm pieblīvētas istabas uz nākamo, cildinādama ģeniālo arhitektu un stāstīdama, cik kareivīgi māja tika iekārtota (Vajadzēja vairākus mēnešus, lai šos dekorus dabūtu no Itālijas uz šejieni).

Bijām tikko atnākuši no nelaimīgās vizītes pie doktora Golana. Sekoju tēvam uz aizdomīgi tumšo dzīvojamo istabu, un viņš vienā laidā murmināja:

Žēl gan, ka nesaplānojām, kā svinēt tavu dzimšanas dienu. Nu nekas, gan jau nākamgad…

Un tad pēkšņi iedegās visas gaismas, atklājot lozungus, balonus un daudzkrāsainu baru tantes, tēvočus, brālēnus, ar kuriem reti kad pārmijām vārdu, visus, kurus māte bija spējusi ar glaimiem atvilināt. Viņu vidū pārsteigts ieraudzīju Rikiju, kas grozījās blakus traukam ar punšu, savā ādas jakā ar kniedēm izskatīdamies smieklīgi nevietā. Kad ovācijas bija pierimušas un es beidzu tēlot pārsteigumu, mamma, apvijusi ap mani roku, čukstus noprasīja: Vai viss kārtībā?

Apjucis un noguris gribēju tikai vienu: uzspēlēt internetā Warspire III: The Summonig, bet pēc tam iet gulēt ar ieslēgtu televizoru. Bet ko es tagad varēju darīt sūtīt visus mājās? Teicu, ka viss ir labi, un māte pateicīgi man uzsmaidīja.

Kas vēlas redzēt mūsu jaunieguvumus? viņa nodziedāja, ieliedama sev šardonē, un tad veda radinieku trupu augšā.

Mēs ar Rikiju pamājām pāri istabai, klusēdami norunājuši paciest viens otra klātbūtni stundu vai divas. Nerunājām kopš dienas, kad viņš mani gribēja nogrūst no jumta, tomēr abi sapratām, cik svarīgi saglabāt ilūziju par mūsu draudzību. Bet tad parādījās tēvocis Bobijs, kas sagrāba mani aiz elkoņa un ievilka stūri. Bobijs bija liela auguma, ar platām krūtīm; viņš brauca ar lielu mašīnu, dzīvoja lielā mājā un beigās pēc Strasbūras pastēšu kalniem un milzu sviestmaizēm, ko bija grūdis sev vēderā gadiem, padevās lielai sirdslēkmei, atstādams visu bagātību aunagalvām (maniem brālēniem) un sīkajai, klusajai sievai. Bobijs un tēvocis Less, kā jauSmartAid līdzprezidenti, labprātāk iespieda kādu stūri kā uz sazvērnieciskām intrigām, nevis bārstīja komplimentus namamātei par avokado mērci.

Kā teica tava mamma, tu tiešām sāc atkopties… nu… no tās visas vectētiņa padarīšanas.

Atklājums! Neviens cits nezināja, kā to nosaukt.

Akūta stresa reakcija, es izmetu.

-Kas?

Man tā bija. Vēl ir. Apmēram tā.

Labi. Tiešām prieks dzirdēt. Viņš pamāja, it kā aizgai-ņādams visu nepatīkamo projām. Tad nu mēs ar tavu mammu izdomājām: ko tu teiktu par ceļojumu šovasar uz Tampu, kur tu varētu pavērot ģimenes biznesu darbībā un brīdi štābā palauzīt kopā ar mani galvu? Protams, ja tev labāk patīk pārkravāt plauktus, tad nekā!

Viņš iesmējās tik skaļi, ka es nevilšus atkāpos.

Tu varētu dzīvot tikai pa māju, bet nedēļas nogalē kopā ar mani un brālēniem iet pamakšķerēt tarponus.

Pēc tam tēvocis Bobijs minūtes piecas aprakstīja savu jauno jahtu, iedziļinoties gandrīz pornogrāfiskos sīkumos, it kā ar to vien pietiktu, lai noslēgtu darījumu. Beidzis viņš pasmaidīja un sniedza man roku.

Ko teiksi, Džeik, vecīt?

Laikam jau cilvēks domāja, ka tādu piedāvājumu nenoraidīšu, tomēr es labāk pavadītu vasaru Sibīrijas darba nometnē nekā dzīvotu kopā ar tēvoci un viņa samaitātajiem bērniem. Kas attiecas uz darbuSmartAid štābā, zināju, ka no tā, iespējams, nākotnē neizbēgšu, tomēr rēķinājos vismaz vēl ar dažām vasarām brīvībā un tad četriem gadiem koledžā, un tikai pēc tam neatliktu nekas cits kā ieslēgties korporācijas būri. Vilcinājos, domādams, kā pieklājīgi izlocīties. Beigās izspiedu:

Nezinu, vai mans psihiatrs uzskatīs, ka man tāds pasākums varētu būt lietderīgs.

Tēvocis savilka kuplās uzacis. Nenoteikti pamājis ar galvu, viņš sacīja: Nūja, protams, noteikti. Labi, lai tad viss iet savu gaitu, draudziņ! Dzīvosim, redzēsim, vai ne?

Nesagaidījis atbildi, viņš devās projām, ar skatienu meklēdams nākamo upuri, kuru sagrābt aiz elkoņa.

Māte paziņoja, ka laiks izsaiņot dāvanas. Viņa vienmēr pieprasīja to darīt visu klātbūtnē, un tas nebija viegli, jo, kā jau minēju, melot es nemāku. Tātad es nespēju notēlot pateicību par diskiem ar Ziemassvētku dziesmām kantristilā vai izdevumaField and Stream abonementu (tēvocis Less gadiem uzturēja maldinošu priekšstatu par mani kā dabas bērnu), tomēr pieklājības pēc, izmocījis smaidu, pacēlu katru izsaiņoto lietiņu, lai visi var to apbrīnot, līdz no dāvanu kaudzes uz kafijas galda bija palikušas tikai trīs. Pirmo paņēmu vismazāko sainīti.

Tajā bija vecāku četrgadīgā luksusa sedana atslēga. Viņi dzīrās pirkt jaunu spēkratu, tāpēc, kā paskaidroja mamma, es mantošu veco. Mans pirmais autiņš! Visapkārt viesi skandināja ai unvai, bet man svila seja. Jutos tā, it kā, pie-ņemdams tik pasakainu dāvanu, dižotos Rikija priekšā, kura vāģa vērtība bija mazāka par manu mēneša kabatas naudu divpadsmit gadu vecumā. Laikam jau vecāki centās modināt manī interesi par naudu, bet man tā bija vienaldzīga. Tomēr viegli tā teikt, ja tev naudas papilnam.

Otrā dāvana bija digitālā kamera, kuru biju vecākiem diedelējis visu pagājušo vasaru.

Ai! es izdvesu, juzdams rokā tās smagumu. Lieliska!

Esmu iecerējis jaunu grāmatu par putniem, tētis paziņoja. Nodomāju, ka tu varētu šo to pabildēt.

-Jaunu grāmatu! māte iesaucās. Kolosāla ideja, Frenk! Starp citu, kas notika ar tavu iepriekšējo sacerējumu?

Māte, protams, bija izdzērusi vairākas glāzes vīna.

Vēl šo to pieslīpēju, tētis klusi atbildēja.

Ak,skaidrsI

Tēvocis Bobijs nozviedzās.

Labi! skaļi atbildēju, sniegdamies pēc pēdējās dāvanas. Tā ir no krustmātes Sūzijas.

Īstenībā, krustmāte, man plēšot iesaiņojamo papīru, pavēstīja, no tava vectēva.

Sastingu pusceļā. Istabā iestājās nāves klusums: visu acis pievērsās krustmātei Sūzijai, it kā viņa būtu piesaukusi ļaunā gara vārdu. Tētim saspringa seja, mamma izrāva pēdējo malku vīna.

Atver un redzēsi, krustmāte Sūzija mudināja.

Noplēsis papīru līdz galam, ieraudzīju vecu grāmatu cietos

vākos ar cūkausim, bez apvāka.Ralfa Valdo Emersona "Izlase". Skatījos, it kā gribēdams lasīt cauri vākam; nespēju noticēt, ka turu to savās drebošajās rokās. Vectēva pēdējie vārdi bija zināmi vienīgi dakterim Golanam, un dakteris ne vienu reizi vien bija teicis, ka visas sarunas paliks starp mums ar noteikumu, ka neizdomāšu ieraut tīrīšanas līdzekli vai izpildīt atmuguriski salto noSunshine Skyway tilta.

Vaicājoši uzlūkoju krustmāti, nespēdams parunāt. Izmocījusi vārgu smaidu, viņa sacīja:

Atradu tava vectēva rakstāmgaldā, kad kārtojām viņa māju. Grāmatas sākumā viņš ierakstījis tavu vārdu. Nodomāju, ka novēlējis tev.

Lai Dievs svētī krustmāti Sūziju! Galu galā viņai tomēr ir sirds.

Lieliski. Nezināju, ka tavs vectētiņš lasīja grāmatas, -mamma lūkoja padarīt gaisotni vieglāku. Prātīgi.

Laikam beidzot mani pazinis, viņš iekliedzās un, n

Piespiedis pirkstu pie lūpām, Enohs izgāja laukā.

Pagaidi! Emma iekliedzās, skrienot apkārt ēkai

-Jā, tētis, sakodis zobus, izspieda. Paldies, Sūzena.

Atvēru grāmatu. Titullapā tiešām bija novēlējums vectēva trīcošajā rokrakstā.

Sakustējos, gribēdams iet projām, lai nesāktu visu priekšā pinkšķēt, bet tad no grāmatas kaut kas izslīdēja un nokrita uz grīdas.

Pieliecies to pacēlu. Vēstule!

Emersons. Vēstule.

Jutu, ka man no sejas aizplūst asinis. Māte, pieliekusies tuvāk, saspringti čukstus pajautāja, vai negribu iedzert ūdeni, un tas mammas valodā nozīmēja:saņemies, cilvēki skatās!

Man tikai mazliet, ē… es atbildēju.

Piespiedis roku pie vēdera, laidos projām uz savu istabu.

* * *

Vēstule bija rakstīta uz smalka papīra bez līnijām cilpainā, krāšņā, gandrīz vai kaligrāfiskā rokrakstā, melnajai tintei mainot nokrāsu, it kā autors būtu lietojis senu spalvaskātu. Sāku lasīt:

Kā solījusi, autore bija ielikusi vēstulē vecu fotouzņēmumu.

Turēdams to galda lampas spožajā gaismā, lūkoju siluetā saskatīt kaut ko vairāk nekā tikai seju, taču neko īpašu neredzēju. Dīvains portrets, tomēr krasi atšķirīgs no vectēva kolekcijas. Nekādu triku: vienkārša sieviete ar pīpi mutē. Līkā pīpe karājās lejup no lūpām gandrīz kā Šerlokam Holmsam. Nespēju atraut skatienu.

Vai tas, pēc vectēva domām, man bija jāmeklē? Jā,noteikti ne jau Emersonavēstules, bet Emersona grāmatā ieliktaissūtījums. Bet kas ir direktore mis Peregrine? Nopētīju aploksni, meklēdams atpakaļadresi, bet atradu tikai izbalējušu pastmarku ar uzrakstuCairnholm Is, Cymru, UK.

UK tātad Apvienotā Karaliste. Bērnībā pētīdams atlantus, biju iegaumējis, kaCymru nozīmē Velsu.Cairnholm Is noteikti ir tās salas nosaukums, kuru mis Peregrine pieminējusi vēstulē. Vai tā pati, kur bērnībā dzīvoja vectēvs?

Pirms deviņiem mēnešiem vectētiņš Portmens mudināja mani meklēt putnu, bet pirms deviņiem gadiem zvērēja, ka bērnunamu, kurā viņš savulaik dzīvoja, sargājis putns, kas smēķēja pīpi. Septiņu gadu vecumā es to uztvēru burtiski, taču sieviete attēlā sūca pīpi, un viņu sauca Peregrine1, tātad vanagu paveids. Ko tad, ja putns, kuru vectēvs vedināja meklēt, īstenībā bija sieviete, kas viņu izglāba, bērnunama vadītāja? Varbūt viņa nu jau veca kā zeme vēl dzīvo uz salas, lai gan pagājuši daudzi gadi, un viņu uztur audzēkņi, kas izauguši, bet nav aizbraukuši projām.

Vectēva pēdējie vārdi beidzot ieguva neparastu jēgu. Viņš gribēja, lai dodos uz salu un atrodu sievieti, kādreizējo bērnunama direktori. Ja kāds zināja vectēva bērnības noslēpumus, tad tā bija viņa. Taču pastmarka uz aploksnes liecināja, ka vēstule rakstīta pirms piecpadsmit gadiem. Vai mis Peregrine vēl varētu būt dzīva? Parēķināju galvā: ja 1939. gadā viņai bija, pieņemsim, divdesmit pieci gadi, tad šodien jau ir ap simtu.

Tātad pilnīgi iespējams Englvudā taču bija sastopami pat vecāki cilvēki, kas dzīvoja vienatnē un brauca ar mašīnu. Pat tad, ja mis Peregrine pēc vēstules nosūtīšanas būtunomirusi, Kērnholmā, iespējams, atradīsies kāds, kas varēs man palīdzēt, kas pazina vectētiņu Portmenu bērnībā. Cilvēks, kas zina viņa noslēpumus.

Mis Peregrine rakstīja "mēs".Tie, kas palikuši.

Varat iedomāties, cik grūti bija pārliecināt vecākus, lai atļauj man pavadīt daļu vasaras saliņā netālu no Velsas krastiem. Abi, sevišķi jau māte, atrada daudzus nepārvaramus apstākļus, kuru dēļ mana ideja jānoraksta; starp tiem bija izmaksas un plāns pavadīt vasaru kopā ar tēvoci Bobiju, apgūstot zāļu impērijas pārvaldi. Tāpat ari nevarēju braukt viens, bet ne tēvu, ne māti ceļojums neinteresēja. Atspēkot viņu argumentus nevarēju un vēlmi doties ceļā-jutu, ka man tas jādara, nespēju pamatot tā, lai pats no malas neizskatītos vēl trakāks, nekā viņi ar bailēm sirdī uzskatīja. Protams, negrasījos vecākiem atklāt vectētiņa Portmena pēdējos vārdus un rādīt vēstuli vai fotoattēlu, jo tad es sevi nodotu. Vienīgais saprātīgais iegansts, kas ienāca prātā, bija paziņot, ka vēlos izpētīt mūsu dzimtas vēsturi, vai ari žēloties, ka Čads Krāmers un Džošs Bells šovasar ceļos uz Eiropu. Kāpēc ari es nevarētu? Atkārtoju to pie katras izdevības, mēģinādams slēpt izmisumu (vienreiz pat ķerdamies pie salmiņa:Manuprāt, naudas jums kā spaļu, taču uzreiz nožēlodams savus vārdus). Sāku jau zaudēt cerības.

Bet tad sekoja vairāki notikumi, kas nāca īsti laikā. Pirmkārt, tēvocis Bobijs vairs nepriecājās, ka pavadīšu vasaru pie viņa, -kurš gan grib savās mājās aptaurēto? Tāpēc man rokas beidzot bija brīvas. Otrkārt, tētis uzzināja, ka Kēmholmas salā dzīvo ārkārtīgi nozīmīgas putnu sugas un droši vien puse no tām ir tādas, par kurām sapņo visi ornitologi. Tētis daudz runāja par iecerēto putnu grāmatu, un es pie katras izdevības viņu uzkurināju, izlikdamies, ka ari mani interesē viņa projekts. Tomēr galavārdu pateica doktors Golans. Man vajadzēja tikai iepīkstēties, un viņš mūs visus satrieca, ne tikai atbalstīdams manu nodomu, bet ari mudinādams vecākus laist mani ceļā.

Viņam tas varētu būt svarīgi, kādudien pēc vizītes dakteris skaidroja manai mātei. Apmeklējot salu, kuru vectēvs tā mitoloģizējis, zēns atbrīvosies no maldiem. Pārliecināsies, ka tā ir parasta vieta tāda pati kā jebkura cita, bez jelkādām burvestībām -, un beigās vectēva fantāzijas zaudēs pār viņu varu. Tas būtu visai efektīvs veids, kā apkarot fantāzijas ar realitāti.

Manuprāt, viņš tām vairs netic. Māte mani uzlūkoja. Vai ne, Džeik?

Neticu, es viņu mierināju.

Apzināti ne, doktors Golans turpināja, šobrīd galvenos sarežģījumus rada zemapziņa. Sapņi un bailes.

Vai tiešām jūs domājat, ka ceļojums viņam palīdzēs? -māte, piemiegusi acis, jautāja, it kā gatava skatīties patiesībai acis. Jautājumos par to, ko man vajag vai nevajag darīt, doktora Golana vārds bija likums.

Domāju gan, ārsts atbildēja.

Līdz ar to mana dilemma bija atrisināta.

* * *

Tālāk viss gāja kā pa diedziņu. Nopirkām lidmašīnas biļetes, izstrādājām grafikus, sastādījām plānus. Abi ar tēti nolēmām ceļot tris nedēļas jūnijā. Pārliku, vai nav par daudz, bet tētis apgalvoja, ka pamatīgai salas putnu kolonijas izpētei viņam vajag vismaz trīs nedēļas. Gaidīju, ka mamma iebildis (veselas tris nedēļas!), taču, jo tuvāk nāca mūsu aizceļošanas diena, jo lielāka sajūsma viņu pārņēma.

Abi mani vīrieši, viņa smaidīdama teica, laidīsies lielajā piedzīvojumā!

Mātes sajūsma mani tiešām aizkustināja, līdz kādudien nejauši noklausījos viņas telefonsarunu ar draudzeni, kurā māte atzinās, ka ar prieku tris nedēļas baudīs veco dzīvi, kad nebūs jāraizējas par diviem nevarīgiem bērniem.

Bet es tevi mīlu, gribēju iesaukties, paužot iespējami aizvainojošu ironiju, bet māte mani nebija pamanījusi, un es klusēju. Māti es, protams, mīlēju, taču lielākoties tāpēc, ka tā pieklājas, nevis tādēļ (kā man pašam šķita), ka viņa man varētu iepatikties, ja es satiktu viņu uz ielas. Starp citu, tur mēs nemaz nevarētu sastapties, jo staigāšana, viņasprāt, piedienēja nabadzīgajiem.

No mācību gada beigām līdz ceļojuma sākumam vēl bija tris nedēļas, kuru laikā centos noskaidrot, vai mis Alma Le Feja Peregrine vēl ir dzīva, taču internetā neko neatradu. Ja viņa būtu dzīva, es piezvanītu un vismaz brīdinātu par ierašanos. Necik ilgi, un atklājās, ka Kērnholmā gandrīz nevienam nekad nav bijis telefona. Atradu tikai vienu tālruņa numuru visā salā, tāpēc uz to ari piezvanīju.

Savienojums prasīja gandrīz minūti, klausulē šņāca un klikšķēja, iestājās klusums, atkal šņāca, un es jutu katru lielā attāluma jūdzi, kas mūs šķīra. Beigās dzirdēju dīvaino Eiropas signālupī-pī, pī-pī, un tad man atbildēja vīrietis, manuprāt, galīgi piedzēries.

Pesteļu ala! viņš vada otrā galā brēca.

Fonā bija dzirdams velnišķīgs troksnis: trula rēkoņa, kāda varētu būt ballītes kulminācijā, kad čaļi piedzirda skuķus un pēc tam izvaro. Centos nosaukt savu vārdu, bet diez vai sarunu biedrs mani dzirdēja.

Pesteļu ala! viņš atkal iebļāvās. Kas tur runā?

Nepaguvu atbildēt, jo viņš atrāva klausuli no auss un kādam

uzkliedza.

Es taču teicu, aizverieties, velna maitas, es runāju pa…

Pēc tam iestājās klusums. Labu bridi apjucis sēdēju, piespiedis klausuli pie auss. Vēlreiz zvanīt nebija vērts. Ja jau Kērnholmā ir tikai viens telefons un tas pats romantiskajā slēptuvēPesteļu ala, uz ko es vispār varēju cerēt? Vai tiešām pirmajā ceļojumā uz Eiropu man vajadzēs vairīties no iereibušiem maniakiem un novērot putnus, kas apķēzī akmeņainas pludmales? Iespējams. Taču, ja tikai beigās šādi spēšu likt mierā vectēva noslēpumu un turpināt savu parasto dzīvi, tad visas ciešanas būs tā vērtas.

Загрузка...