Miss Peregrīnes nams brīnumbērniem

Vienpadsmitā nodala

Rindā soļojām pa stāvo taku pāri kalna korei kā karā nogurusi veterānu vienība, nokāruši galvu. Bronvlne nesa Milardu, bet mis Peregrine bija iekārtojusies Fionas perēklim līdzīgajos matos. Ainavu nomāca dūmojoši krāteri, un šur tur rēgojās svaigi saraustīta zeme, it kā visapkārt būtu rakņājies milzīgs suns. Prātojām, kas mūs gaida mājās, bet neviens neuzdrošinājās par to runāt.

Atbildi saņēmām, nesasnieguši meža izcirtumu. Enoham aizķērās kāja, un viņš pieliecās paskatīties. Tas bija pārogļojies ķieģelis.

Izcēlās panika. Bērni skriešus metās uz priekšu pa taku. Tikuši līdz zālienam, mazākie sāka raudāt. Visapkārt griezās dūmi. Aviobumba nebija aizķērusies aiz Ādama pirksta kā parasti, bet nokritusi uz zemes un uzsprāgusi. Mājas stūris pagalma pusē bija sagruvis, un no tā cēlās dūmi. Divās istabās šāviņa lauskas bija izraisījušas nelielu ugunsgrēku. Ādama vietā rēgojās svaiga bedre, kurā visā augumā varētu nostāties cilvēks. Tagad bija viegli iztēloties, kas te kādudien būs -skumjas, apgānītas drupas, kādas redzēju pirmajā reizē, pirms vairākām nedēļām. Murgu valstība.

Mis Peregrine, nolēkusi zemē no Fionas matiem, sāka tekalēt pa apdegušo zāli, satraukti klaigādama.

Kas notiek, direktore? Olīvija prasīja. Kāpēc nav transformācijas?

Mis Peregrine varēja atbildēt tikai čiepstot. Viņa izskatījās tikpat apjukusi un nobijusies kā mēs visi.

Lūdzu, atgriezieties pie mums! Klēra nometās viņas priekšā ceļos.

Mis Peregrine pavēzēja spārnu, palēcās, acīmredzot cenzdamās, tomēr nespēdama mainīt veidolu. Uztrauktie bērni sanāca ap viņu.

Kaut kas nav kārtībā, Emma sacīja. Ja viņa spētu pārvērsties cilvēkā, tad tas jau būtu noticis.

Varbūt tieši tāpēc cilpa nobīdījusies, Enohs izteica savu viedokli. Vai atceraties seno notikumu ar mis Kestrelu, kad viņa, braucot ar divriteni, cieta negadījumā? Viņai bija sasista galva un veselu nedēļu bija jāpaliek par lauku piekūnu1. Toreiz viņas cilpa ari nobīdījās.

Kāds tam sakars ar mis Peregrīni?

Enohs nopūtās.

Varbūt mis Peregrinei cietusi galva un tagad jāgaida nedēļa, līdz viņa atlabs.

Ātri braucoša mašīna ir viena lieta, Emma iebilda, bet nebūtņu pazemojums cita. Mēs nezinām, ko tas nelietis mis Peregrinei nodarīja, pirms viņu atguvām.

Nebūtņu? Daudzskaitli?

Mis Eivosetu nolaupīja vairākas nebūtnes, es paskaidroju.

Kā tu to vari zināt? Enohs prasīja.

Zemūdenē bija Golana sabiedrotie, vai tad ne? Es redzēju tā vīra acis, kas uz mums šāva. Tur nav ko šaubīties.

Tādā gadījumā mis Eivoseta ir tikpat kā mirusi, Hjū secināja. Viņu noteikti nogalinās.

Varbūt tomēr ne, es atbildēju. Vismaz uzreiz ne.

Vienu gan es par nebūtnēm zinu droši, Enohs turpināja. Viņi slepkavo īpatņus. Tāds viņiem raksturs. Dzīves mērķis.

Nē, Džeikobam taisnība, Emma iebilda. Nebūtne pirms nāves mums pateica, kāpēc viņi nolaupa tik daudzas imbrīnes.

Viņi grib piespiest, lai tās atjauno reakciju, kas savulaik radīja caurumus, vienīgi tagad viņi grib lielākus. Daudz lielākus.

Dzirdējām nopūtu. Visi apklusām. Pametis skatienu uz mis Peregrini, redzēju, ka viņa vientuļi tup uz krātera malas, kur savulaik atradās Ādams.

Mums viņi jāapstādina, Hjū turpināja. Jāuzzina, kur viņi tur imbrines.

Bet kā? Enohs prasīja. Izsekot zemūdeni?

Kāds man aiz muguras skaļi nokremšļojās. Pagriezies ieraudzīju Horāciju, kas, kājas sakrustojis, sēdēja uz zemes.

Es zinu, uz kurieni viņi aizbrauca, viņš klusi sacīja.

Kā tā?

Vai nav vienalga, kā, galvenais, ka viņšzina, Emma iejaucās. Horācij, uz kurieni viņi aizveda mis Eivosetu?

Horācijs purināja galvu.

Vietas nosaukumu es nezinu, viņš atbildēja, taču redzēt redzēju.

Tad uzzīmē! es ierosināju.

Bridi padomājis, Horācijs stīvi piecēlās. Saplēstajā melnajā uzvalkā viņš atgādināja ceļojošu sludinātāju. Aizšļūcis līdz pelnu kaudzei, kas bija izbirusi pa iegruvušās mājas spraugu, viņš pieliecās un pagrāba pilnu riekšavu kvēpu. Plašiem vēzieniem Horācijs sāka liegajā mēnesnīcā zīmēt uz sagrautās sienas.

Sastājušies lokā, skatījāmies. Horācijs ar drošu roku uzvilka vertikālas līnijas, bet tām augšpusē cilpiņas: izskatījās gandrīz vai pēc dzeloņdrāšu žoga. Mūsu pusē viņš uzzīmēja dziļu mežu un ieēnoja to tumšu. Un tas bija viss.

Pabeidzis darbu, Horācijs aizsteberēja atpakaļ un smagi apsēdās zālē, ar tukšu skatienu vērdamies tālumā. Viegli pieskārusies viņa plecam, Emma pajautāja:

Horācij, ko vēl tu zini par to vietu?

Tur valda aukstums.

Bronvlne pienāca tuvāk un sāka pētīt Horācija darbu. Pie elkonī saliektās rokas viņai turējās Olīvija, un meitenīte bija mīļi piespiedusi galvu Bronvīnes plecam.

Manuprāt, izskatās pēc cietuma, Bronvīne secināja.

Olīvija pacēla galvu.

Paklau? viņa ierunājās. Kad mēs iesim?

Uz kurieni? Enohs noplātīja rokas. Te taču ir tikai švīku mudžeklis.

Kaut kur jau tas ir, Emma, uzmetusi viņam skatienu, sacīja.

Mēs taču nevaram iet un meklēt nezin kādu piesnigušu vietu un cietumu!

Bet ari te nav palikšana.

Kāpēc ne?

Rau, kā viss mainījies. Paskaties uz mūsu direktori! Mums te bija velnišķīgi laba dzīve, bet visam reiz pienāk gals.

Enohs un Emma labu bridi staigāja turp un atpakaļ. Sākās diskusija. Enohs apgalvoja, ka viņi pārāk ilgi bijuši ārpus pasaules, tāpēc, dodamies citur, tiks ierauti karā vai nonāks tukšpauru gūstā, un tad jau labāk izmantot visas iespējas tepat, kur vismaz pazīstams katrs stūrītis. Citi iebilda, ka karš un tukšpauri jau atnākušiuz šejieni, tāpēc nav citas izvēles. Tukšpauri un nebūtnes noteikti atgriezīsies, lai paņemtu mis Peregrini, turklāt atgriezīsies daudz lielākā skaitā. Bija jādomā par direktores likteni.

Sameklēsim citu imbrini, Emma ierosināja. Ja nu kāds zina, kā viņai palīdzēt, tad tās ir viņas draudzenes.

Bet ko tad, ja nobīdījušās ari visas pārējās cilpas? Hjū jautāja. Varbūt visas imbrines jau nolaupītas.

Nedrīkstam tā domāt.Kāda noteikti ir palikusi.

Emmai taisnība, sacīja Milards, kurš gulēja uz zemes ar mūra gabalu spilvena vietā. Ja vienīgā alternatīva ir gaidīt un tikai cerēt, ka tukšpauri vairs neparādīsies un direktore atlabs, tad, manuprāt, tā nav nekāda alternatīva.

Opozicionārus beigās sakaunināja un pārliecināja. Māju nolēma pamest. Mantību sapakot. Nolēmām ostā nočiept savām vajadzībām divas laivas un nākamajā rītā doties ceļā.

Pajautāju Emmai, kā viņi domā kuģot. Neviens bērns taču nebija atstājis salu jau astoņdesmit gadus, un mis Peregrīne nespēja nedz runāt, nedz lidot.

Mums ir kartes, viņa atbildēja un, lēni pagriezusies, uzmeta skatienu dūmojošajai mājai. Protams, ja nebūs sadegušas.

Pieteicos Emmai palīgā. Ietinuši seju mitrā drānā, uz labu laimi iegājām mājā caur sabrukušo sienu. Logu rūtis bija izbirušas, gaisā peldēja dūmi, taču Emmas plaukstās dega spoža liesma, kuras gaismā atradām ceļu uz kabinetu. Visi plaukti bija sabrukuši kā domino kauliņi. Atgrūduši tos malā un zemu pieliekušies, pārmeklējām uz gridas izmētātās grāmatas. Mums paveicās, jo vajadzīgo atradām ātri tas bija vislielākais sējums bibliotēkā. Emma, līksmi iesaukusies, pacēla to gaisā.

Iedami atpakaļ, atradām spirtu, opija tinktūru un kārtīgus apsējus Milardam. Palīdzējuši viņam iztīrīt un pārsaitēt brūci, apsēdāmies un sākām studēt grāmatu. Tas bija drīzāk atlants nekā karte zeltītā ādas iesējumā, tumšā burgundieša krāsā un katrā tā lapā bija precīzi zīmējumi, laikam uz pergamenta. Smalks, vecs izdevums, tik liels, ka tam tik tikko pietika vietas Emmas klēpī.

To sauc parDienu karti, Emma paskaidroja. Te ir visas zināmās cilpas, kas jelkad pastāvējušas.

Viņa uzšķīra lapu ar Turcijas karti. Tajā nebija nedz ceļu, nedz robežu. Visa lapa bija kā nosēta ar smalkām spirālēm -droši vien cilpu apzīmējumiem. Katrai vidū vīdēja savs simbols, bet lapas apakšā bija izskaidrojums. Tur simboli parādījās, atdalīti ar šķērssvitru no cipariem. Izvēlējies29-3-316/ ?-?-399, painteresējos:

Vai tas ir kāds šifrs?

Emma apvilka cipariem ar pirkstu.

ŠI cilpa attiecas uz mūsu ēras 316. gada divdesmit devīto martu. Tā pastāvēja apmēram līdz 399. gadam; mēnesis un diena gan nav zināma.

Un kas notika 399. gadā?

Emma paraustīja plecus.

Par to te nav rakstīts.

Pārliecies viņai pāri, uzšķiru Grieķijas karti, kas bija vēl vairāk izraibināta ar spirālēm un cipariem.

Bet kāda jēga to visu uzskaitīt? es pajautāju. Vai tad jūs varat iekļūt senajās cilpās?

Pārlecot varam, Milards atbildēja. Visai sarežģīts un bīstams pasākums, taču, pārlecot no vienas cilpas uz citu, piemēram, uz to pašu dienu pirms piecdesmit gadiem, var iekļūt veselā cilpu virknē, kas beigušas eksistēt pēdējos piecdesmit gados. Ja ir līdzekļi ceļošanai, katrā cilpā var atrast citas un tā bez sava gala.

Ceļojums laikā, pārsteigts secināju. īsts ceļojums laikā.

Apmēram.

Bet, ja runājam par šo vietu, norādīju uz Horācija ogles zīmējumu, mums taču vajadzēs izskaitļot, ne tikaikur tā ir, bet arikad ir bijusi?

Baidos, ka jā. Turklāt, ja mis Eivoseta tiešām ir nebūtņu gūstā, kuras ir negatīvi slavenas ar lēkšanu pāri cilpām, pastāv ārkārtīgi liela iespēja, ka viņa un pārējās nolaupītās imbrines pārvietotas uz pagātni. Tieši tāpēc būs sarežģītāk viņas atrast un ceļot uz turieni vēl bīstamāk. Mūsu ienaidnieki labi zina, kur atrast vēsturiskās cilpas, un parasti pie to vārtiem uzglūn.

Tad jau labi, es sacīju, ka došos jums līdzi.

Emma apsviedās apkārt ar seju pret mani.

Ai, cik brīnišķīgi! viņa iesaucās un mani samīļoja. Vai nepārdomāsi?

Pateicu, ka esmu stingri nolēmis. Lai cik noguruši, bērni svilpa un aplaudēja. Daži mani apskāva. Pat Enohs paspieda man roku. Taču, kad atkal palūkojos Emmā, smaids viņas sejā bija apdzisis.

Kas notika? es pajautāju.

Emma neveikli sarosījās.

Man tev kaut kas jāpasaka, viņa sacīja, un baidos, ka, to uzzinājis, vairs negribēsi palikt ar mums.

Tā nebūs, es apsolīju.

Tiklīdz būsim māju pametuši, cilpa aiz mums aizvērsies. Un tu varbūt nekad vairs nespēsi atgriezties savā laikā. Vismaz viegli tas nebūs.

Mani tur nekas labs negaida, es izmetu. Pat ja varētu atgriezties, neesmu pārliecināts, ka to vēlos.

Tā tu saki tagad. Es gribu, lai tu nešaubītos.

Pamājis ar galvu, piecēlos.

Kur iesi?

Pastaigāt.

Tālu negāju, tikai nesteidzīgā gaitā līdz glītā pagalma malai, vērodams debesis nu jau skaidras -, kurās bija izsēts miljoniem zvaigžņu. Ari zvaigznes ceļo laikā. Cik daudzas no tām ir jau mirušo sauļu pēdējā atblāzma? Cik daudzas jau ir dzimušas, bet to gaisma vēl nav līdz mums atnākusi? Ja šonakt ietu bojā visas saules, izņemot mūsējo, cik mūžu vajadzētu, lai mēs saprastu, ka esam vieni? Vienmēr biju zinājis, ka debesis glabā daudz noslēpumu, taču tikai tagad sapratu, cik daudz noslēpumu ir ari zemei.

Aizgāju līdz vietai, kur no meža iznāca taka. Tai vienā pusē atradās mājas un viss pazīstamais, vienkāršais, parastais un drošais.

Tomēr nē. Līdz galam ne. Vairs ne. Briesmoņi bija noslepkavojuši vectētiņu Portmenu un vajāja ari mani. Agrāk vai vēlāk viņi mani notvers. Varbūt atnākšu vienudien mājās un ieraudzīšu uz grīdas tēti asiņu peļķē. Vai mammu.

Tikmēr otrā pusē satrauktie bērni pulcējās bariņos, prātoja un kala plānus, pirmo reizi, ciktāl sniedzās viņu atmiņa, domādami par nākotni.

Gāju atpakaļ pie Emmas, kas vēl būrās pa milzīgo grāmatu. Blakus viņai tupēja mis Peregrine, ar knābi šur tur piesizdama kartei. Kad pienācu, Emma pacēla skatienu.

Esmu pilnīgi pārliecināts, es paziņoju.

Emma pasmaidīja.

Tu mani tiešām iepriecināji.

Vienīgi, pirms doties projām, man šis tas jānokārto.

* * *

Pirms pašas rītausmas devos uz pilsētu. Lietus beidzot bija mitējies, un pie apvāršņa svīda skumja diena. Galvenais ceļš atgādināja ar asinsvadiem cauraustu roku vietām plūdi bija izskalojuši granti garus grāvjus.

Nonācis Priesteru alā, izgāju cauri tukšajam bāram un kāpu augšā uz savu istabu. Aizkari bija nolaisti, tēva istabas durvis aizslēgtas (atviegloti nopūtos, jo nezināju, kā pateikt viņam to, kas jāsaka). Apsēdies paņēmu pildspalvu un papīra lapu un sāku rakstīt tēvam vēstuli.

Mēģināju viņam visu izskaidrot. Pastāstīju par īpatnajiem bērniem, par tukšpauriem un par to, ka vectētiņa Portmena stāsti, kā izrādās, ir bijuši patiesi. Tāpat ari pastāstīju par mis Peregrini un mis Eivosetu, cenzdamies, lai viņš saprot, kāpēc man jādodas projām. Lūdzu, lai neuztraucas.

Apstājos un pārlasīju uzrakstīto. Nekam neder! Tēvs nemūžam tam neticēs. Domās, ka esmu zaudējis prātu tāpat kā vectētiņš vai ari aizbēdzis, nolaupīts, vai ar galvu pa priekšu meties lejā no klints. Jebkurā gadījumā es sagrautu tēva dzīvi. Saņurcījis papīra lapu, izmetu to atkritumos.

Džeikob?

Pagriezies ieraudzīju tēvu, atspiedušos pret stenderi, ar aizmiglotu skatienu, sajauktiem matiem, dubļiem notašķītā kreklā un džinsos.

Sveiks, tēt!

Prasīšu tev tieši un īsi, viņš sacīja, un vēlos dzirdēt tiešu, īsu atbildi. Kur tu biji pagājušajā nakti?

Redzēju, ka tēvs cenšas savaldīties.

Nolēmu vairs nemelot.

Viss kārtībā, tēt. Biju kopā ar draugiem.

Tikpat kā izrāvu granātai degli.

DRAUGUS TU ESI IZDOMĀJIS! tētis iekliedzās un piesarcis nāca uz manu pusi. Nožēloju, ka mēs ar māti ļāvām tam ķertajam dakterim sevi apvārdot, lai vedu tevi uz šejieni, jo tā ir pilnīgakatastrofa! Šodien tu meloji man pēdējo reizi! Bet tagad ej uz istabu un sāc kravāt mantas! Ar nākamo prāmi brauksim projām!

-Tēt?

Kad aizbrauksim mājās, tu neiesi laukā, līdz atradīsim citu psihiatru, kurš nebūs pēdējais ēzelis!

-Tēt!

Bridi pārliku, vai nav tūlīt jābēg projām. Iedomājos, ka tētis mani saķer un sauc palīgā, un pēc tam ved uz prāmi, saslēgtu roku dzelžos, trako kreklā.

Tev būs jābrauc vienam, es paziņoju.

Tētis piemiedza acis un piešķieba galvu, it kā pārklausījies. Grasījos atkārtot, kad pie durvīm kāds pieklauvēja.

Ejiet projām! tētis iebrēcās.

Atkal klauvējiens, jau uzstājīgāks. Tētis metās pie durvīm un atrāva tās vaļā: kāpņu laukumā stāvēja Emma, kurai virs plaukstām dejoja zila liesma. Blakus viņai ieraudzīju Olīviju.

Sveicināti! teica Olīvija. Mēs gribētu satikt Džeikobu.

Tētis apstulbis skatījās uz viņām.

Kas tas…

Pagājušas viņam garām, meitenes ienāca istabā.

Ko jūs temeklējat? es viņām uzšņācu.

Mēs tikai gribējām iepazīties, Emma sacīja, saulaini smaidīdama tētim. Mēs ar jūsu dēlu jau esam labi paziņas, tāpēc nodomājām, kā jau draudzenes, jūs apciemot.

Labi, tētis teica, mezdams skatienu no vienas viešņas uz otru.

Viņš ir tiešām jauks zēns, Olivija sacīja. Tik drošsirdīgs!

Un izskatīgs! Emma piebilda un pamirkšķināja man.

Viņa sāka ripināt liesmu kā rotaļlietu. Tētis skatījās uz to

kā apburts.

J-jā, viņš stostījās, jums taisnība.

Vai jūs neiebildīsiet, ja novilkšu kurpes? Olivija pajautāja un, negaidīdama atbildi, tās noāva, un uzreiz pacēlās pie griestiem. Paldies! Te ir daudz jaukāk!

Tēt, tās ir manas draudzenes, par kurām tev stāstīju. Tā ir Emma, bet pie griestiem Olivija.

Tētis atsteberēja soli atpakaļ.

Es vēl guļu, viņš murmināja. Esmu pārguris…

No grīdas pacēlās krēsls un pielidoja pie tēva, un tam sekoja prasmīgi uzlikts medicīniskais apsējs, kas šūpojās gaisā.

Tad, lūdzu, apsēdieties! atskanēja Milarda balss.

Labi, tētis pamāja un apsēdās.

Ko tu te dari? pačukstēju Milardam. Vai tad tev nevajadzēja gulēt?

Ciemojos pie kaimiņiem. Gaisā parādījās mūsdienīga pudelīte ar tabletēm. Jāatzīst, ka nākotnē ražo apbrīnojami iedarbīgas pretsāpju zāles!

Tēt, tas ir Milards, es paskaidroju. Tu viņu nevari redzēt, jo viņš ir neredzams.

Priecājos ar jums iepazīties!

Man tāpat, Milards atbildēja.

Piegāju pie tēva un notupos pie viņa krēsla. Viņš viegli šūpoja galvu.

Es aizeju, tēt. Kādu bridi mani varbūt neredzēsi.

-Jā? Kurp tad tu dodies?

Ceļojumā.

Ceļojumā, viņš atkārtoja. Un kad tu atgriezīsies?

Vēl nezinu.

Tēvs pašūpoja galvu.

Tāds pats kā vectēvs.

Milards ielaida no krāna glāzē ūdeni un atnesa tēvam. Tēvs pasniedzās un to paņēma, it kā gaisā lidojošas glāzes nebūtu nekas neparasts. Laikam jau tētis tiešām domāja, ka sapņo.

Nu tad arlabunakti! Viņš piecēlās, atbalstījās pret krēslu un tad aizsteberēja uz guļamistabu. Durvis apstājies, tētis pagrieza seju pret mani.

Džeik?

-Jā, tēt?

Uzmanies, labi?

Es pamāju ar galvu. Tētis aizvēra durvis. Mirkli vēlāk dzirdēju, ka viņš iekrīt gultā.

Apsēdies berzēju ar plaukstām seju. Nezināju, raudāt vai smieties.

Vai mēs tev palīdzējām? Olivija pajautāja, plivinādamās pie griestiem.

Grūti pateikt, es atbildēju. Diez vai. Vēlāk viņš pamodīsies un domās, ka visu nosapņojis.

Tu varētu uzrakstīt viņam vēstuli, Milards ierosināja. Raksti, kas ienāk prātā: diez vai viņš spēs mūs izsekot.

Es jau rakstīju. Bet tas nav pierādījums.

Ak, Milards atbildēja, es saprotu, kas par problēmu.

Jauka problēma, Olivija sacīja. Žēl, kamani vecāki nemīlēja mani tik stipri, lai uztrauktos, kad aizgāju no mājām.

Emma pastiepās un paspieda man roku. Pēc tam viņa teica:

Varbūt man ir pierādījums.

Pēc tam Emma izņēma no kleitas jostas mazu maciņu ar fotouzņēmumu un man to pasniedza. Attēlā bija redzama viņa un mans vectēvs jaunībā. Emma visu uzmanību bija pievērsusi viņam, bet vectēvs gan domās kavējās citur. Bēdīgs, skaists apliecinājums manām trūcīgajām zināšanām par viņu attiecībām.

Pēc tam Abe devās karā, Emma stāstīja. Tavs tētis taču mani pazīs, vai ne?

Uzsmaidīju Emmai.

Tu neesi ne dienu vecāka!

Brīnišķīgi! Milards iesaucās. Lūk, tev pierādījums!

Vai tu visu laiku nēsāji to līdzi? dodams attēlu atpakaļ, pajautāju.

-Jā. Bet nu man to vairs nevajag.

Piegājusi pie galda, Emma paņēma pildspalvu un sāka rakstīt attēla otrajā pusē.

Kā sauc tavu tēvu?

Frenklins.

Pabeigusi rakstīt, viņa sniedza foto man. Apskatīju no abām pusēm un tad, izķeksējis no papīrgroza vēstuli, to nogludināju un noliku uz galda līdzās fotoattēlam.

Varam iet? es pajautāju.

Draugi jau stāvēja durvīs, gaidīdami mani.

-Ja tu vari, mēs ari, Emma atbildēja.

Devāmies uz kalna kori. Virsotnes tuvumā bija vieta, kur vienmēr apstiājos un pametu skatienu atpakaļ, lai redzētu, cik tālu esmu atnācis, bet šoreiz soli nepalēnināju. Dažreiz labāk ir neatskatīties.

Kad sasniedzām akmeņu krāvumu, Olīvija noglaudīja oļus kā mīļdzīvnie'kus.

Uz redzēšanos, vecā cilpa, viņa sacīja. Tu biji ļoti laba, un mēs pēc tevis ilgosimies!

Emma stingri apņēma Olīviju ap pleciem, un pieliekušās abas iegāja iekšā.

Atpūtas kcambarī Emma paturēja liesmu pie sienas un parādīja katft ko tādu, ko iepriekš nebiju ievērojis: klintī iegravētu gatfu datumu un iniciāļu sarakstu.

Te ir minēti citi laiki, kad cilvēki izmantojuši mūsu cilpu, viņa paskaidroja. Visas cilpai liktenīgās dienas.

Ieskatījies vērīgāk, ieraudzījuP.M. 3-2-1853,J.R.R. 1-4-1797 un tik tikko salasāmuX.J. 1580. Pašā apakšā bija neparasti ķeburi, kurus nespēju atšifrēt.

Rūnu zīmes, Emma sacīja, pavisam senas.

Milards rakņājās granti, līdz atrada asu akmeni, un, izmantodams otru akmeni kā āmuru, atstāja zem citiem savu ierakstu. Tas vēstīja:A.P. 3-9-1940.

Ko nozīmē A. P.? Olīvija painteresējās.

Alma Peregrine, Milards atbildēja un nopūtās. To iekalt būtu vajadzējis viņai, nevis man.

Olīvija pārlaida roku pār raupjajām zīmēm.

Kā jūs domājat, vai kādreiz uz šejieni atnāks cita imbrīne, lai izveidotu jaunu cilpu?

Es ceru. ka jā, Milards atbildēja. No sirds ceru.

* * *

Apbedījām Viktoru. Bronvīne, pacēlusi brāli ar visu gultu, iznesa viņu laukā. Pagalmā sanāca visi bērni; Bronvīne ietina Viktoru palagos un pēdējo reizi noskūpstīja uz pieres. Mēs, zēni, pacēlām gultu aiz stūriem un kā zārka nesēji iekāpām bumbas izrautajā bedrē. Mirkli vēlāk izkāpām laukā; aizkavējās vienīgi Enohs, kas, izņēmis no kabatas māla viru, maigi nolika to uz Viktora krūtīm.

Tas ir mans labākais kareivis, viņš sacīja. Būs tev sabiedrība.

Māla radījums uzslējās sēdus, bet Enohs ar īkšķi pagrūda to atpakaļ. Beigās tas pagriezās, palika zem galvas roku un acīmredzot aizmiga.

Aizbērām bedri, un Fiona, svaigajā zemē iespraudusi krūmus un vīteņaugus, sāka tos audzēt. Kamēr kravājāmies ceļojumam, Ādams jau bija vecajā vietā, bet nu tas iezīmēja Viktora kapu.

Atvadoties no mājas, daži bērni paņēma līdzi ķieģeļa lauskas vai puķes, piemēram, neaizmirstulītes, un tad mēs devāmies pēdējā pārgājienā pa salu gar dūmojošiem, pārogļotiem kokiem un lēzeno purvu ar bumbu bedrēm, pāri kalna korei un cauri pilsētiņai, kas tinās kūdras dūmos. Uz lieveņiem un durvīs stāvēja pilsētnieki, tik noguruši un nejūtīgi pēc šoka, ka, šķiet, pat neievēroja garām ejošo bariņu īpatna izskata bērnu.

Bijām klusi, tomēr satraukti. Bērni nebija gulējuši, taču to nemaz nevarēja pateikt. Bija ceturtais septembris, un pirmo reizi pēc tiešām ilga laika dienas atkal ritēja uz priekšu. Daži bērni teica, ka jūt atšķirību un var dziļāk ieelpot, arī asinis riņķojot ātrāk. Visi jutās mundrāk un dabiskāk.

Es ari.

* * *

Savulaik biju sapņojis, kā aizbēgt no ikdienišķās dzīves, lai gan tā nemaz nebija tik parasta. Vienkārši es neievēroju, ka pats esmu savdabīgs. Man pat prātā neienāca, ka varētu ilgoties pēc mājām. Tomēr, kad mazā gaismiņā, stāvēdami uz robežas starp PIRMS un PĒC, kravājām laivā mantību, iedomājoties, ka grasos pamest vecākus un labāko, vienīgo draugu, atskārtu, ka to izdarīt nav nemaz tik viegli, kā bija šķitis, nomest nastu, un viss. Atmiņas likās materializējušās un smagas, un man tās bija jāņem līdzi.

Tomēr atgriezties vecajā dzīvē bija tikpat neiespējami kā sabumbotajā bērnunamā. Mūsu krātiņu durvis bija uzspridzinātas.

Desmit īpatniem bērniem un vienam īpatnam putnam bija jāsakāpj trijās zemās airu laivās, tāpēc daudz kas bija jāizmet un jāatstāj krastā. Kad bijām gatavi ceļam, Emma ieminējās, ka būtu kaut kas jāsaka, proti, runa, veltīta ceļojumam, kas mums priekšā, taču neviens nespēja atrast īstos vārdus. Tad Enohs pacēla būri ar mis Peregrini, un viņa spalgi, ķērcoši iekliedzās. Atsaucāmies, pauzdami gan uzvaras prieku, gan žēlabas par zaudēto un domādami par to, kas jāiegūst nākotnē.

Pirmajā laivā pie airiem ķērāmies mēs ar Hjū. Enohs sēdēja laivas priekšgalā un mūs vēroja, bet Emma ar pludmales platmali galvā pētīja salu, kas sarāvās arvien mazāka. Jūra mums priekšā pletās kā bezgalīgs spogulis ar vilnīšiem. Diena bija silta, vienīgi no ūdens nāca vēsas brāzmas, un es būtu ar mieru airēt stundām. Brīnījos, kā kara laikā var būt tik mierīga gaisotne.

Otrajā laivā Bronvīne pamāja mums un pacēla pie acīm mis Peregrīnes fotoaparātu. Pasmaidīju. Vecos albumus līdzi neņēmām varbūt tas būs pirmais uzņēmums no pavisam jaunas pasaules. Šķita neparasti, ka vienudien man pašam būs sadzeltējušu fotoattēlu kaudzīte, ko rādīt skeptiskiem mazbērniem, papildinot ar fantastiskiem stāstiem.

Nolaidusi fotoaparātu, Bronvīne pacēla roku un norādīja uz kaut ko mums aiz muguras. Austošās saules staros tālu pie apvāršņa klusi slīdēja karakuģu rinda.

Sākām airēt sparīgāk.

Visi attēli šajā grāmatā ir autentiski senas fotogrāfijas; tikai dažas ir minimāli apstrādātas, bet pārējās nekas nav mainīts. Saņēmu tās no desmit kolekcionāru personiskajiem arhīviem. Cilvēki gadiem, neskaitīdami stundas, bija tās meklējuši krāmu tirgu lielajās, nesašķirotajās fotoattēlu kaudzēs, plašos antikvariātos un senlietu tirdziņos, glābjot vēsturiski vērtīgus un satriecoši skaistus eksemplārus no aizmirstības un, visticamāk, izgāztuves. Necils, ar mīlestību veikts darbs, un es šos cilvēkus uzskatu par neapdziedātiem fotopasaules varoņiem.

12

Neredzamais zēns

Roberts Džeksons

13

Planējošā meitene

Jefims Tovbiss

14

Zēns ceļ laukakmeni

Roberts Džeksons

15

Uzkrāsotā seja

Roberts Džeksons

24

Abe snauž

Roberts Džeksons

46

Meitene pudelē

Roberts Džeksons

47

Lidojošais mazulis

Pīters Koens

48

Suns ar zēna seju

Roberts Džeksons

49

Akrobāts

Roberts Džeksons

50

Balerīnas maskās

Roberts Džeksons

59

Mis Peregrines siluets

Roberts Džeksons

86

Zēns zaķa kostīmā

Roberts Džeksons

112

Meitenes pludmalē

Thanatos arhīvs

LAPPUSE

NOSAUKUMS

KOLEKCIONĀRĀ VĀRDS

113

Ūdens ar atspulgu

Pīters Koens

114

Zēns ar savām bitēm

Roberts Džeksons

115

Gremojošās balerīnas

Roberts Džeksons

118

Emma tumsā

Mjuriela Mutē

122

Akmens krāvuma tunelis

Mārtiņš Aizeks

134

Kaujas lidmašīnas

Roberts Džeksons

143

Mis Peregrine

Autors

154

Mis Finča

Rozelīna Leibovica

155

Mis Eivoseta ar saviem

audzēkņiem

Džūlija Lorēna

158

Mis Finčas cilpa

Rozelīna Leibovica

164

Klēras zelta sprogas

Deivids Bass

169

Mūsu brīnišķīgais šovs

Roberts Džeksons

184

Bronvīne Brantlija

Roberts Džeksons

187

Meitene ar vistu

Džons van Nouts

188

Džilla un garā pupa

Roberts Džeksons

191

Švīts

Roberts Džeksons

208

Mis Naitdžāra uzņemas

visus smagos gadījumus

Autors

212

Enohs un viņa lelles

Deivids Bass

216

Viktors

Roberts Džeksons

223

Mana aviobumba

Pīters Koens

224

Tupeņu mizošana

Roberts Džeksons

225

Emmas siluets

Roberts Džeksons

227

Lūk, kāpēc

Roberts Džeksons

250

Medībās

Autors

259

Lielveikala Santaklauss

Autors

260

Vecmodīgs zobārsts

Thanatos arhīvs

261

Mārsija un nebūtne

Roberts Džeksons

271

Vīzija

Pīters Koens

306

Krā Krā Krā

Rozelīna Leibovica

344

Abe un Emma

Roberts Džeksons

349

Sākam airēt sparīgāk

Roberts Džeksons

1

Kestrel lauku piekūns(angļu vai).