Gribēdams izvairīties no kārtējās lekcijas, piecēlos agri un devos projām, kad tētis vēl nebija pamodies. Pabāzis zem viņa durvīm zīmīti, gribēju paķert līdzi Emmas doto ābolu, taču uz naktsgaldiņa, kur to atstāju, nekā nebija. Rūpīgi pārmeklējis grīdu, atradu tikai putekju vērpetes un ādas priekšmetu golfa bumbiņas lielumā. Sāku jau domāt, ka ābolu kāds nočiepis, bet tad apķēros, ka mans atradums taču ir ābols! Naktī tas kādā brīdī bija galīgi sabojājies: tādu augli vēl nebiju redzējis. Varētu nodomāt, ka gadu turēts žāvētājā. Kad gribēju ābolu pacelt, tas sabirza manā plaukstā kā zemes pika.
Apjucis to noliku un izgāju laukā. Uz ielas sisināja nejauks lietus, taču necik ilgi, un pelēkās debesis palika aiz muguras, jo Emmas pasaulē jau spīdēja uzticamā saule. Tomēr šoreiz akmens krāvuma otrā pusē skaista meitene mani negaidīja, vispār neviens negaidīja. Centos nejust vilšanos, tomēr mazliet sapīku.
Aizgājis uz ve'co māju, sāku meklēt Emmu, taču mani pārtvēra mis Peregrīne, tāpēc netiku tālāk par priekštelpu.
Pārmīsim pāris vārdu, mister Portmen, viņa sacīja un ieveda mani virtuves privātumā, kur vēl smaržoja pēc bagātīgām brokastīm, kas man bija gājušas secen. Jutos, kā iesaukts direktores kabinetā.
Mis Peregrīne atbalstījās pret milzīgu plīti.
Vai jums patīk pavadīt laiku pie mums? viņa pajautāja.
Atbildēju, ka ļoti.
Labi gan, viņa sacīja, taču smaids sejā izgaisa. Zinu, ka vakar baudījāt jauku pēcpusdienu ar dažiem maniem audzēkņiem. Un dzīvi diskutējāt.
Tas bija vienreizīgi. Visi bērni ir ļoti jauki. Centos runāt bezrūpīgi, tomēr jutu, ka mis Peregrīne uz kaut ko stūrē.
Pasakiet man, viņa turpināja, kā jūs raksturotu savu sarunu?
Centos atcerēties.
Es pat nezinu… Runājām par daudz ko. Kāda ir dzīve te. Un kāda tur, no kurienes esmu atbraucis.
No kurienes esat atbraucis.
Tieši tā.
Kā jums šķiet, vai ir saprātīgi apspriest nākotnes notikumus ar bērniem, kas dzīvo pagātnē?
Bērniem? Vai tiešām jūs viņus uzskatāt par bērniem?
Nebiju pateicis līdz galam, kad jau nožēloju.
Viņipaši ari tā uzskata, mis Peregrīne īgni attrauca. Kā tad, jūsuprāt, viņi būtu jāsauc?
Jūtot viņas noskaņojumu, sapratu, ka nav vērts strīdēties.
Laikam jau par bērniem.
Tieši tā. Paklausieties, lai piešķirtu vārdiem svaru, mis Peregrīne piesita ar roku plītij, tikpat kā noskaldīdama ar gaļas cirvīti, kā jums šķiet, vai ir saprātīgi apspriest nākotnes notikumus ar bērniem, kas dzīvo pagātnē?
Lai nu kā, negribēju viņai izdabāt.
Vai tad es to darīju?
Bet vai tad ne? Vakar pusdienu laikā Hjū mums sniedza apburošu traktātu par divdesmit pirmā gadsimta tehnoloģijas brīnumiem, mis Peregrīnes balsī kūsāja sarkasms. Vai zinājāt, ka divdesmit pirmajā gadsimtā, nosūtot vēstuli, tā gandrīz acumirklī sasniedz mērķi?
-Jūs laikam runājat pa elektronisko pastu.
Nu, Hjū zina par tovisu.
Tiešām nesaprotu, es brīnījos, kas tur ļauns?
Mis Peregrīne, atrāvusies no plīts, pakliboja soli uz manu pusi. Lai gan veselu pēdu mazāka par mani, viņa tomēr spēja iebiedēt.
Kā ikvienai imbrinei, man ir svēts pienākums gādāt par bērnu drošību un, pats galvenais, noturēt viņusšeit, cilpā, uz salas.
Skaidrs.
Jūsu pasaulē, mister Portmen, viņi nekad neiekļausies. Kāda gan jēga piedzīt bērniem prātu ar augstām runām par nākotnes ekstravagantajiem brīnumiem? Puse jau diedelē man ceļojumu lidmašīnā uz Ameriku, bet otra puse vaļējām acīm sapņo par tādu telefonu-datoru kā jums.
Atvainojiet. Man tas neienāca prātā.
Viņu mājas ir te. Visiem spēkiem esmu centusies tās iekārtot jaukas. Fakti runā skaidru valodu: mani audzēkņi nevar doties projām, un es būtu pateicīga, ja jūs viņus uz to nemudinātu.
Bet kāpēc gan ne?
Mis Peregrīne mirkli piemiegtām acīm mani pētīja, bet tad papurināja galvu.
Piedodiet man. Es vēl aizvien nenovērtēju, cik dziļi nezinošs jūs esat.
Mis Peregrīne acīmredzot ne brīdi nespēja nosēdēt dīkā, jo pat tagad paņēma no plīts pannu un sāka to ar dzelzs birsti berzēt. Netiku gudrs, vai viņa izlikās nedzirdam vai arī apsvēra, kā vislabāk mani apklusināt.
Kad panna bija tīra, mis Peregrīne nolika to uz plīts un sacīja:
Mister Portmen, viņi nedrīkst uzturēties jūsu pasaulē, jo tad ātri novecos un nomirs. ,
Ko jūs ar to gribat teikt: nomirs?
Nudien nezinu, kā vēl tiešāk to pateikt. Nomirs, Džei-kob, direktore runāja aprauti, it kā gribēdama pēc iespējas ātrāk beigt sarunu. Varbūt jums šķiet, ka esam iemācījušies piemānīt nāvi, taču tā ir ilūzija. Ja bērni aizkavēsies viņpus cilpas, visi daudzie gadi, kas gājuši secen, uzreiz, dažu stundu laikā, uzguls viņu pleciem.
Iedomājos, kā cilvēks sačokurojas un sadrūp pīšļos kā ābols uz mana naktsgaldiņa.
Drausmīgi, es nodrebinājos.
Daži gadījumi, kurus diemžēl piedzīvoju, ir manas ļaunākās atmiņas mūžā. Ticiet man, esmu dzīvojusi pietiekami ilgi un redzējusi tiešām baisus notikumus.
Tātad tā jau ir gadījies.
Jā, diemžēl tā notika ar kādu manu audzēkni pirms daudziem gadiem. Viņu sauca Šarlote. Tā bija pirmā un pēdējā reize, kad apciemoju māsu imbrīni. īsajā laika sprīdī Šarlote bija paguvusi izvairīties no lielākajiem bērniem, kas viņu uzraudzīja, un aiziet no cilpas. Manuprāt, tas bija 1985. vai 1986. gadā. Šarlote nebēdnīgi klaiņoja pa ciemu, līdz pievērsa sev konstebla uzmanību. Viņa tam nespēja atbildēt, kas viņa ir un no kurienes, vismaz policistam pa prātam ne -, un tad nabaga meiteni aizveda uz cietzemes bērnu labklājības aģentūru. Tikai pēc divām dienām man izdevās Šarloti atrast, un šajā laikā viņa jau bija kļuvusi par trīsdesmit pieciem gadiem vecāka.
Manuprāt, esmu redzējis Šarlotes foto, es sacīju. Pieaugusi sieviete, ģērbusies kā maza meitenīte.
Mis Peregrīne drūmi pamāja ar galvu.
Pēc tam viņa vairs neatguvās. Galvā kaut kas bija sagājis grīstē.
Kā tas viss beidzās?
Šobrīd Šarlote dzīvo pie mis Naitdžāras. Mis Naitdžāra un mis Traša nodarbojas ar visiem smagajiem gadījumiem.
Bet bērni taču nav piesaistīti salai, vai ne? es pajautāju.
Vai tiešām 1940. gada bēgļi nedrīkst doties projām?
Var gan. Un sākt normāli novecot. Bet kāda tam jēga? Lai viņus atkal kāds ierautu nežēlīgā karā? Lai satiktos ar cilvēkiem, kas no viņiem baidās un viņiem neuzticas? Ir vēl ne mazums citu briesmu. Vislabāk viņiem tomēr palikt te.
Kādas vēl briesmas?
Mis Peregrīnes seja samācās; laikam viņa jau nožēloja, ka aizskārusi šo tematu.
Nekas tāds, par ko jums būtu jāuztraucas. Vismaz pagaidām ne.
Mis Peregrīne no manis atgaiņājās kā no uzmācīgas mušas. Pajautāju vēlreiz, ko nozīmē citas briesmas, taču direktore parādīja man durvis.
Baudiet rīta stundu, izmocījusi smaidu, viņa nočiepstēja.
Sameklējiet mis Blūmu: esmu pārliecināta, ka viņa jūsu dēļ mirst vai nost.
To pateikusi, mis Peregrīne iekliboja mājā.
Izgāju pagalmā, mēģinādams izmest no prāta savītušo ābolu. Mirkli vēlāk jau atkal to atcerējos, taču vairs neuztraucos. Un tas bija pats dīvainākais.
Meklēdams Emmu, no Hjū uzzināju, ka viņa devusies uz ciemu iepirkties, tāpēc iekārtojos zem ēnaina koka un sāku gaidīt. Pēc piecām minūtēm jau biju zālē iesnaudies, smaidīdams kā narkomāns un mierīgi prātodams, kas būs azaidā. Tā vien šķita, ka šī vieta mani hipnotizē, it kā pati cilpa būtu narkotikas, kas uzlabo garastāvokli un arī nomierina. Ja aizkavētos pārāk ilgi, vairs negribētos doties projām.
Tad es arī varētu daudz ko izskaidrot kaut vai to, kā cilvēki spēj dzīvot vienā un tajā pašā dienā gadu desmitiem, nezaudēdami prātu. Jā, te bija skaisti, laba dzīve, tomēr, ja visas dienas ir vienādas kā ūdens lāses un bērni nedrīkst doties projām, kā pirmīt sacīja mis Peregrīne, tad tā ir ne tikai paradīze, bet arī zināmā mērā cietums. Taču mājā un pagalmā bija tik hipnotizējoši patīkami, ka cilvēks varētu atjēgties tikai pēc daudziem gadiem, kad jau būtu par vēlu un doties projām būtu pārāk bīstami.
Tāpēc neviens pat neapsvēra tādu iespēju. Palika, un viss. Tikai vēlāk pēc daudziem gadiem cilvēks sāka prātot, kas
notiktu, ja viņš būtu aizbraucis.
* * *
Biju tiešām aizmidzis, jo pirms pusdienlaika pamodos. Kāds bikstīja man pie kājas. Pavēris aci, ieraudzīju mazu cilvēkveida radījumu, kas gribēja paslēpties manā kurpē, taču sapinās auklās. Apjucis, stīviem locekļiem, tik garš kā puse no automašīnas stūres diametra, militārā apģērbā. Bridi vēroju, kā tas cenšas atbrīvoties un tad apraujas kā uzvilkta rotaļlieta pie pēdējā apgrieziena. Atraisīju kurpju auklu, lai neveiksminieku atpestītu, bet pēc tam apgriezu kurpi otrādi, meklēdams mehānisma atslēgu, tomēr neko neatradu. Tuvumā radījums izskatījās dīvains, neaptēsts, galva izmīcīta no māla, uz sejas -izsmērēts īkšķa nospiedums.
Nes šurp! kāds sauca pār pagalmu.
Ieraudzīju zēnu ar veselu bateriju uzvelkamu cilvēciņu, kuri steberēja apkārt kā sabojāti roboti. Kad pienācu tuvāk, mehānisms manās rokās satrūcies sāka raustīties, it kā gribētu bēgt. Nolicis radījumu zemē, notrausu no biksēm māla putekļus.
Mani sauc Enohs, zēns stādījās priekšā, bet tu droši vien esiviņš.
Laikam gan. Es pamāju ar galvu.
Atvaino, ja viņš tevi iztraucēja, zēns sacīja, nolikdams atnesto kareivi blakus citiem. Viņiem rodas dažādas idejas, saproti pats. Vēl nav kārtīgi apmācīti. Uztaisīju tikai pagājušajā nedēļā. ,
Zēna balsī jautās viegls koknejiešu akcents. Zem acīm viņam bija melni riņķi kā līķim vai jenotam, un kombinezons (tas pats, kas fotoattēlā) bija netīrs, notašķīts māliem. Ja ne apaļā seja, Enohu varētu noturēt par skursteņslauķi noOlivera Tvista.
Vai tiešām tu pats tos izgatavoji? es brīnījos. Bet kā?
Tie ir homunkuli, zēns paskaidroja. Dažiem pielieku leļļu galvas, bet šoreiz steigā nepievērsu lielu uzmanību.
Kas ir homunkuli? es painteresējos.
Vairāk nekā viens homunkuls, viņš atbildēja tā, it kā tas būtu jāzina katram muļķim. Daži domā, ka pareizāk ir homunkuļi, bet, manuprāt, izklausās stulbi, vai ne?
Protams.
Manis atnestais māla karavīrs atkal sāka steberēt. Enohs ar kāju pagrūda to atpakaļ pie pārējiem. Varētu nodomāt, ka homunkuli saniķojušies, jo kā satraukti atomi triecās cits pret citu.
Cīnieties, pediņi! Enohs pavēlēja, un tikai tad es ievēroju, ka homunkuli negrūstās, bet sit un spārdās. Noklīdušais māla vīriņš gan negribēja karot un notenterēja malā. Enohs viņu sagrāba un nolauza viņam abas kājas.
Lūk, kāds liktenis piemeklē mana karaspēka dezertierus! viņš iesaucās un nometa sakropļoto homunkulu zālē. Tur viņš groteski locījās zem pārējiem, kas uzkrita tam virsū.
Vai tu tā izturies pret visām rotaļlietām?
Kāpēc jautā? viņš brīnījās. Varbūt tev viņu žēl?
Nezinu. Bet vai tad tā pieklātos?
-Ja ne es, viņi nemaz nebūtu dzīvi.
Es sāku smieties, un Enohs uzmeta man drūmu skatienu.
Kas tur tik jocīgs?
Tu taču dzen velnu.
Bet tu laikam esi pastulbs, vai ne? viņš atbildēja. Paskaties!
Paķēris vienu karavīru, Enohs norāva tam apģērbu. Pēc tam, saņēmis abās rokās, pārlauza homunkulu uz pusēm un izņēma no lipīgajām krūtīm mazu, pulsējošu sirdi. Kareivis uzreiz sāka streipuļot. Saņēmis radījuma sirdi ar īkšķi un rādītājpirkstu, Enohs rādīja to man.
Tā ir no peles, viņš skaidroja. Es spēju paņemt dzīvību no viena un iedot otram vai nu māla radījumiem, vai arī tiem, kas savulaik bija dzīvi, bet vairs nav.
Enohs iegrūda apklusušo sirdi kabatā.
Tiklīdz atklāšu, kā viņus kārtīgi apmācīt, man būs vesels karaspēks. Protams, ļotimilzīgs.
Enohs pacēla rokas, lai parādītu, cik lieli būs karavīri.
Bet ko vari tu? viņš noprasīja.
Es? Neko īpašu. Vismaz neko līdzīgu ne.
Žēl, viņš atbildēja. Starp citu, vai paliksi dzīvot pie mums?
Nezinu, es sacīju. Neesmu par to domājis.
Protams, meloju. Biju gan domājis, tomēr vairāk kā
fantazēdams.
Enohs uzmeta man aizdomīgu skatienu.
Vai tad negribi?
Vēl nezinu.
Piemiedzis acis, viņš lēni pamāja ar galvu, it kā sapratis, kas es par putnu.
Pēc tam Enohs pieliecās un sāka čukstēt:
Emma tev stāstīja par reidu uz ciemu, vai ne?
Kādu reidu?
Enohs novērsa skatienu.
Ai, nekā īpaša. Tikai spēle, kurā daži no mums piedalās.
Man jau šķita, ka no manis kaut ko slēpj.
Emma neko neteica.
Enohs smagiem soļiem pienāca man klāt.
Varu saderēt, ka neteica, viņš izmeta. Varu saderēt, ka te ir daudz kas, ko viņa grib no tevis noslēpt.
Ak tā? Bet kāpēc?
Tāpēc, ka tad tu sapratīsi, ka te nemaz nav tik jauki, kā visi grib, lai tu domātu, un tad tu pie mums nepaliksi.
Kas tieši? es pajautāju.
Nedrīkstu teikt. Enohs velnišķīgi pasmīnēja. Varu iekulties lielās nepatikšanās.
Man skaidrs, es sacīju. Tu to visu sadzejoji.
Piecēlos, lai ietu projām.
Pagaidi! Enohs iesaucās, sagrābis mani aiz piedurknes.
Kāda jēga. Tu jau tāpat neko rieteiksi!
Viņš domīgi paberzēja zodu.
Tas tiesa, es nedrīkstu teikt, viņš atzinās. Bet zini, man nekas nebūtu pretī, ja tu gribētu uzkāpt augšstāvā un iemest skatienu istabā gaiteņa galā.
Bet kāpēc? es prasīju. Kas tur ir?
Mans draugs Viktors. Viņš grib ar tevi iepazīties. Uzkāp un parunājies ar viņu!
Jauki, es piekritu. Labi.
Jau pagriezos uz māju, bet tad Enohs nosvilpās un ar žestiem parādīja, lai taustos gar durvju augšmalu.Atslēga, viņš vaibstījās.
Kam man atslēga, ja tur jau kāds ir?
Enohs aizgriezās, izlikdamies, ka nedzird.
* * *
Iegājis mājā, lietišķā solī gāju augšā pa kāpnēm, nelikdamies ne zinis, vai kāds mani redz. Ticis līdz otrajam stāvam, neviena neievērots, žagos uz istabu gaiteņa galā. Pagrūdu durvis. Aizslēgtas. Pieklauvēju, neviens neatsaucās. Pametis skatienu pār plecu, pārliecinājos, ka mani neviens nenovēro, un tad nobraucu ar plaukstu pa durvju rāmja augšmalu. Protams, atslēga tur bija.
Atvēris durvis, ieslīdēju iekšā. Istaba bija tāda pati kā pārējās šajā mājā: ar tualetes galdiņu, drēbju skapi; uz naktsgaldiņa -vāze ar ziediem. Caur aizvilktajiem sinepju krāsas aizkariem lauzās priekšpusdienas saule, liedama dzeltenu gaismu, un istaba šķita iekalta dzintarā. Tikai mirkli vēlāk ievēroju, ka gultā, pa daļai slēptā aiz mežģīņu aizkara, guļ jauns vīrietis ar aizvērtām acīm un pavērtu muti.
Sastingu, baidīdamies cilvēku pamodināt. Biju redzējis viņu mis Peregrines albumā, bet maltītēs vai mājā gan ne, un mūs neviens nebija iepazīstinājis. Ari fotoattēlā viņš bija aizmidzis gultā, tāpat kā te. Varbūt karantīnā, inficējies ar slimīgu gulēšanu? Vai tik Enohs negribēja, lai ari es saslimstu?
Sveiki! es čukstēju. Vai esi nomodā?
Uzliku plaukstu uz viņa rokas, viegli paraustīju. Gulētāja galva noslīga uz vienu pusi.
Un tad es iedomājos kaut ko šausmīgu. Lai pārbaudītu savas aizdomas, paturēju roku pie gulētāja mutes. Elpu nejutu. Ar pirkstiem pieskāros lūpām: aukstas kā ledus. Kā dzelts atrāvu roku.
Izdzirdējis soļus, apmetos riņķī un ieraudzīju uz sliekšņa Bronvīni.
Tev te nav jābūt! viņa šņāca.
Viņš ir miris! es izdvesu.
Bronvīne uzlūkoja zēnu ar sarauktu pieri.
Tas ir Viktors.
Pēkšņi atcerējos, kur esmu redzējis zēna seju. Vectēva rādītajā fotoattēlā viņš cēla laukakmeni. Bronvīnes brālis. Ej nu sazini, cik sen viņš jau miris: kamēr cilpa met cilpas, piecdesmit gadi var šķist kā viena diena.
Kas ar viņu notika? es pajautāju.
Varbūt man Viktoru pamodināt, mums aiz muguras atskanēja balss, tad varēsi pajautāt viņam pašam.
Istabā bija ienācis Enohs, aizvērdams aiz sevis durvis.
Bronvīne viņam uzsmaidīja, vienlaikus liedama asaras.
Lūdzu, viņa diedelēja, lūdzu, pamodini!Lūdzu, Enoh!
To gan nevajadzētu darīt, viņš atbildēja. Man jau tā ir deficīts, un, lai atmodinātu cilvēku kaut uz minūti -, vajag ne vienu sirdi vien.
Pārmetuši mirušā brāļa sejai krustu, Bronvīne atglauda viņam matus.
Lūdzu, viņa nerimās, neesmu ar Viktoru runājusi veselu mūžību.
Labi, pagrabā sālījumā ir vairākas govju sirdis. Enohs it kā apsvēra Bronvīnes lūgumu. Tačuman riebjas izmantot zemākas kategorijas izejvielas. Vislabākais ir svaigs produkts!
Bronvīne ne pa jokam sāka raudāt. Viena no asarām nokrita uz Enoha žaketes, un viņa steigšus noslaucīja to ar piedurkni.
Nepuņķojies, viņš izmeta, tu taču zini, ka es to nepanesu. Turklāt modināt Viktoru ir cietsirdīgi. Viņam patīk tur, kur viņš ir.
Bet kur Viktors ir? painteresējos.
Kas to lai zina? Tomēr, kad atmodinu uz sarunu, vienmēr jūtu, ka viņš šausmīgi steidzas atpakaļ.
Spēlēties ar Bronvīni, pie reizes mānot arī mani, ir cietsirdība, es neizturēju. Ja jau Viktors miris, kāpēc jūs viņu neapglabājat?
Bronvīne raidīja man iznīcinoši izsmejošu skatienu.
Bet tad jau mēs viņuneredzēsim.
Tas ir mokoši, draugs, Enohs sacīja. Ieteicu tev atnākt uz šejieni tāpēc vien, ka gribēju, lai zini visus faktus. Es tev pilnīgi piekritu.
Kas tie par faktiem? Kā Viktors nomira?
Bronvīne pacēla skatienu.
Viņu nogalināja…au! Viņa iespiedzās, saņēmusi no Enoha kniebienu virs elkoņa.
Kuš! viņš iesaucās. Ne jau tev tas jāsaka!
Kaķim jāsmejas! es neizturēju. Ja neteiksiet, es taču varu pajautāt mis Peregrīnei.
Enohs, plati iepletis acis, metās pie manis.
Ak nē! To tu nedrīksti!
-Jā? Kāpēc ne?
Putnam nepatīk, ka mēs runājam par Viktoru, viņš paskaidroja. Ja gribi zināt, tieši tāpēc viņa visu laiku staigā melnā apģērbā. Starp citu, direktorei nav jāzina arī tas, ka mēs te bijām. Citādi viņa pakārs mūs ar galvu uz leju!
Vilku piemin, vilks klāt: skaidri dzirdējām pa kāpnēm klibojam mis Peregrīni. Bronvīne nobālējusi metās mums garām uz durvīm, bet Enohs nepaguva, jo aizšķērsoju viņam ceļu.
Laid mani! viņš šņāca.
Pasaki, kas notika ar Viktoru!
Nevaru!
Tad pastāsti par reidu uz ciemu!
To ari nevaru!
Enohs mēģināja pastumt mani malā, bet, sapratis, ka tas neizdosies, padevās.
Labi, tikai aizver durvis, un tad es tev pačukstēšu!
Paguvu tās aiztaisīt, kad mis Peregrine jau bija tikusi līdz
kāpņu laukumam. Bridi stāvējām, piespieduši ausis pie durvīm, klausīdamies, vai neesam nopeilēti. Direktores soļi nodipēja uz mūsu pusi līdz gaiteņa vidum un tad apstājās. Nočīkstēja durvis un tūliņ aizvērās.
Iegāja savā istabā, Enohs nočukstēja.
Nu, es mudināju, tagad stāsti par reidu uz ciemu!
It kā nožēlodams, ka par to ieminējies, Enohs pamāja,
lai paeju tālāk no durvīm. Paklausījis pieliecos, lai viņš var iečukstēt man ausī.
Kā jau teicu, mums tā ir spēle. Tās saturu izsaka pats nosaukums.
Tu gribi teikt, ka jūs tiešām dodaties reidos uz ciemu?
Patrokšņojam, patrenkājam cilvēkus, paņemam, ko gribam, kaut ko nosvilinām. Baigi jautri.
Bet tas ir šausmīgi!
Mums taču kaut kā jāpielieto savas spējas, vai ne? Visādam gadījumam varbūt pašiem būs jāaizstāvas. Citādi ierūsēsim. Turklāt mums ir noteikumi. Nedrīkstam nevienu nogalināt. Vienīgi pabiedēt. Nu un, ja kāds tiek ievainots, tas jau nākamajā rītā ir sveiks un vesels un visu aizmirsis.
Vai Emma ari piedalās tavā spēlē?
Nē. Viņa jau ir tāda pati kā tu. Uzskata, ka tas irļauni.
Ir jau ari.
Enohs izbolīja acis.
-Jūs abi esat viens otra vērti.
Kāto lai saprot?
Iztaisnojis savu metru sešdesmit trīs centimetrus garo augumu, Enohs iebakstīja ar pirkstu man krūtīs.
Saproti tā: neiesaku lēktman uz auguma, vecīt. Ja mēs laiku pa laikam neietu reidā uz to nolādēto ciemu, tad būtu sen nojūgušies. Piegājis pie durvīm, viņš uzlika roku uz kliņķa, bet tad pagriezās ar seju pret mani. Ja tu domā, ka esam maitas, tad novēlu tev izbaudītviņus.
Kas tie parviņiem? Velns lai parauj, par ko tu runā?
1
Finch žubīte(angļu vai.).
Piespiedis pirkstu pie lūpām, Enohs izgāja laukā.
Paliku atkal viens. Manu skatienu piesaistīja augums gultā.
Kas ar tevi īsti notika, Viktor?
Varbūt sajuki prātā un izdarīji pašnāvību, vai ari tev apnika līksmā mūžība bez nākotnes, vai varbūt noriji žurku indi vai meties lejā no klints? Bet varbūt vainīgi bijaviņi vai "citas briesmas", kuras pieminēja mis Peregrine?
Izgājis gaitenī, devos uz kāpnēm, un tad aiz pievērtām durvīm sadzirdēju mis Peregrines balsi. Iemetos tuvākajā istabā un paliku tur, līdz viņa aizkliboja garām un lejā pa kāpnēm. Pie gultas bija nolikti zābaki. Emmas apavi! Biju iešmaucis viņas guļamistabā.
Pie sienas stāvēja kumode un spogulis, pie otras -rakstāmgalds, pie tā piebīdīts krēsls. Kārtīgas meitenes istaba, kurai nav, ko slēpt, vismaz tā šķita, iekams nebiju atradis kumodē cepuru kārbu. Tā bija pārsieta ar auklu, un uz vāka ar mīkstu zīmuli bija uzrakstīts:
Man tas bija kā plandoša sarkana apakšveļa bullim. Apsēdies ieliku kārbu klēpī un atraisīju auklu. Mirkli vēlāk ieraudzīju simtiem vēstuļu, visas no vectēva.
Mana sirds sāka joņot. Zelta raktuve, kuru biju cerējis atrast vecajā graustā! Protams, okšķerēdams jutos nelāgi, tomēr, ja visi grib glabāt noslēpumu, neatliek nekas cits kā pašam to atklāt.
Gribēju izlasīt visas vēstules pēc kārtas, taču baidījos, ka mani pieķers, tāpēc tikai ātri tās pārcilāju, lai gūtu iespaidu. Daudzas bija rakstītas četrdesmito gadu sākumā, kad vectētiņš Portmens karoja. Nejauši izvēlētas vēstules atklāja, ka sarakste bijusi gara un pastāvīga un vectēvs bieži apliecinājis mīlestību, neparasti raksturodams Emmas skaistumu savā tolaik lauzītajā angļu valodā.(Tu esi skaista kā puķe, ari smaržo labi. Vai drīkstu Tevi noplūkt?) Vienam sūtījumam bija pievienots foto, kurā vectēvs sēdēja uz aviobumbas ar cigareti mutē.
Ar laiku vēstules kļuva īsākas un pienāca retāk. Ap 1950. gadu varbūt vienreiz gadā. Pēdējā bija rakstīta 1963. gada aprīlī, un aploksnē vēstules nebija, tikai dažas fotogrāfijas (no Emmas, vectēvs tās bija atsūtījis atpakaļ). Vienā viņa bija redzama senākos laikos ar tādu kā vectēva žokejcepuri galvā, mizodama kartupeļus un ļuļķēdama kaut ko līdzīgu mis Peregrīnes garajai pīpei. Otrs attēls bija skumjāks acīmredzot sūtīts, kad no vectēva ilgāku laiku nebija pienākusi vēstule. Trešajā attēlā, pēdējā, ko vectēvs bija sūtījis Emmai, viņš bija pusmūža gados, ar mazu meitenīti rokās.
No pēdējā attēla labu bridi nespēju atraut skatienu, līdz beidzot sapratu, kas ir mazā meitene. Mana krustmāte Sūzija, varbūt četru gadu vecumā. Pēc tam vēstuļu vairs nebija. Interesanti, cik ilgi Emma vēl rakstīja manam vectēvam, nesaņemdama atbildi, un kur viņš lika saraksti. Vienkārši izmeta laukā? Kaut kur noslēpa? Jādomā, ka tēvs un krustmāte bērnībā atrada vienu no Emmas vēstulēm un tās dēļ uzskatīja tēvu par meli un krāpnieku. Ai, cik rūgti viņi maldījās!
Dzirdēdams aiz muguras kāsu, pagriezos un ieraudzīju Emmu, kas stāvēja durvīs un skatījās. Nosarcis lūkoju savākt vēstules, taču bija jau par vēlu. Biju iekritis.
Atvaino, ka ielauzos.
Nolādēts, redzu, Emma atbildēja. Bet nejūties traucēts un lasi vien tālāk!
Piegājusi pie kumodes, viņa atrāva vaļā atvilktni un izgāza tās saturu uz grīdas.
ja jau esi tā ieskrējies, varbūt pārcilāsi arī manas biksītes!
No visas sirds nožēloju, es taisnojos. Nekad tā nerīkojos.
Paf to es nešaubos. Droši vien nepietiek laika: jālūr dāmu logos.
Aiz dusmām trīcēdama, viņa noliecās pār mani; tikmēr es mēģināju salikt vēstules atpakaļ kārbā.
Mān bijasava sistēma, ja gribi zināt. Dod man, tu visu sajauci!
Apsēdusies Emma pagrūda mani malā, izņēma vēstules un aši kā pasta operatore salika kaudzītēs uz grīdas. Sapratu, ka labāk turēt mēli aiz zobiem, tāpēc rāmi noskatījos, kā viņa darbojas.
Mazliet nomierinājusies, Emma ierunājās:
Tātad vēlies zināt par mums ar Abi, vai ne? Tu taču varēji pajautāt.
Negribēju okšķerēt.
Diezgan āķīgs temats, vai ne?
Laikam gan.
Nu un ko tad tu gribi zināt?
Padomāju. Nezināju, ar ko sākt.
Kas… toreiz notika?
Labi, izlaidīsim jaukos brīžus un ķersimies uzreiz pie beigām. Pavisam vienkārši. Viņš aizgāja. Teica, ka mīl mani, solīja atgriezties. Un vairs neparādījās.
Bet viņam taču vajadzēja doties projām, vai ne? Karot.
Vajadzēja? Nezinu. Abe teica, ka nespēs sev piedot, ja nedosies karot, kad viņa tautiešus vajā un nonāvē. Tas esot viņa pienākums. Laikam jau pienākums bija svarīgāks par mani. Tomēr es gaidīju. Gaidīju un uztraucos visu nolādēto kara laiku, baidīdamās, ka ikviena vēstule var nest ziņu par viņa nāvi. Bet, kad karš beidzot bija galā, Abe paziņoja, ka diez vai atgriezīsies. Te varot nojūgties. Karā viņš esot iemācījies sevi aizstāvēt, un viņam vairs nevajagot tādu aukli kā Putns. Grasījās braukt uz Ameriku un iekārtot tur mājas, un tad atbraukt pēc manis. Tāpēc turpināju gaidīt. Gaidīju tik ilgi, ka tad, ja es tiešām būtu aizbraukusi, man jau būtu četrdesmit gadu. Un tad viņš aizrāvās ar vienkāršāku būtni. Beigās, kā saka, viss bija skaidrs.
Vai, cik žēl! Man nebija ne jausmas.
Sens stāsts. Sīkāk es to nepārcilāšu.
Tu vaino viņu, ka esi te iestrēgusi, es secināju.
Emma uzmeta man skarbu skatienu.
Kas teica, ka esmu iestrēgusi? viņa nopūtās. Nē, es Abi nevainoju. Es tikai ilgojos.
Vēl aizvien?
Katru dienu.
Emma pabeidza kārtot vēstules.
Te iekšā ir viss, viņa sacīja, uzlikdama kārbai vāku. Visa manas mīlestības vēsture pieputējušā kārbā, nolikta skapī.
Smagi nopūtusies, Emma aizvēra acis un ieknieba sev degunā. Vienubrīd šķita, ka zem gludās sejas redzu vecu sievieti.
Vectēvs samīdīja viņas nabaga ilgu pārņemto sirdi, un rēta vēl joprojām nebija sadzijusi, lai arī pagājuši tik daudzi gadi.
Gribēju Emmu apskaut, taču kaut kas mani atturēja. Man blakus sēdēja skaista, neparasta, valdzinoša meitene, kurai (zili zaļi brīnumi!) es laikam patiku. Bet tad apķēros, ka ne jau es. Viņas sirdi bija salauzis mans vectēvs, un es biju tikai viņa aizvietotājs. Ar to vajadzētu pietikt, lai atvēsinātu prātu, kaut arī biju iekarsis. Pazīstu zēnus, kam derdzas tikties ar draugu bijušajām mīļotajām. Ja tā, tad draudzība ar vectēva bijušo sirdspuķīti būtu īsts asinsgrēks.
Bet tad jutu Emmas roku uz savējās. Viņa uzlika galvu man uz pleca, un es jutu, kā viņas zods tuvojas manai sejai. Žestu valodā tas acīmredzot bija aicinājums noskūpstīt. Mirkli vēlāk mūsu sejas jau būtu pavisam tuvu, un, saslēgdams savas lūpas, es nopietni viņu aizvainotu un atgrūstu, kā tikko jau biju to izdarījis. Nevaru teikt, ka es Emmunegribēju, tieši otrādi: vēlējos kā vēl nekad taču, iedomājoties, ka skūpstāmies divu pēdu attālumā no kārbas ar sasodīti labi saglabātajām vectēva mīlestības vēstulēm, jutos ārkārtīgi satraukts.
Juzdams Emmas vaigu pie savējā, zināju, ka tagad vai nekad, tāpēc noskaņas iznīcināšanai izspēru pirmo muļķību, kas ienāca prātā.
Vai tev ar Enohu kaut kas ir?
Atrāvusies kā dzelta, Emma skatījās uz mani tā, it kā es piedāvātu pusdienās kucēnus.
Ko?! Nē! Augstā debess, kas tevi uzvedināja uz tik aplamām domām?
Viņš. Runājot par tevi, Enohs ir tāds kā sarūgtināts, un es nepārprotami jūtu, ka viņš negrib mani te redzēt, it kā es sprauktos iekšā viņa spēlē vai tamlīdzīgi.
Emmas acis iepletās.
Starp citu, viņam nav nekādas spēles, kurā tu varētu iespraukties, par to vari būt drošs. Viņš ir greizsirdīgs muļķis un melis.
Tiešām?
Kas tiešām?
Melis.
Emma piemiedza acis.
Kāpēc tu tā domā? Kādas muļķības viņš tev sagvelzis?
Emma, kas notika ar Viktoru?
Pirmajā acumirklī viņa izskatījās satriekta, bet tad, pašūpojusi galvu, nomurmināja:
Lai nolādēts tas patmīlīgais puika!
-Jūs visi kaut ko noklusējat, un es gribu zināt, ko.
Es nedrīkstu teikt.
To vien dzirdu! Es nedrīkstu runāt par nākotni, bet tu -par pagātni. Mana vectēva pēdējā vēlēšanās bija, lai braucu šurp noskaidrot patiesību. Vai tie būtu bijuši tukši vārdi?
Emma paņēma manu roku, ielika sev klēpī un neatlaida no tās skatienu. Laikam meklēja īstos vārdus.
Tev taisnība, viņa beigās atzina, par noklusēšanu.
Pastāsti man!
Tagad ne, viņa atbildēja. Naktī.
Norunājām satikties vēlā vakarā, kad tētis un mis Peregrīne jau gulēs. Emma apgalvoja, ka citādi nevar, jo sienām esot ausis un dienasgaismā nevarot pagriezties, lai citi neredzētu. Lai radītu ilūziju, ka mums nekas nav slēpjams, pēcpusdienu pavadījām, staigādami pa pagalmu visu acu priekšā, bet
saulrieta sākumā es devos uz purvu.
* * *
Bija kārtējais divdesmit pirmā gadsimta lietainais vakars. Aizkūlies līdz Priesteru alai, biju laimīgs, ka beidzot esmu sausā vietā. Bārā atradu tēti vienatnē sūcam aliņu. Apsēdies sāku pūst pīlītes par aizvadīto dienu, slaucīdams seju ar salvetēm. Pamazām biju nonācis pie slēdziena: jo biežāk melo, jo vieglāk tas padodas.
Tētis klausījās manī pa ausu galam. -Jā, viņš māja ar galvu, tīri interesanti.
Tēta skatiens aizslīdēja projām, un viņš atkal ierāva alu.
Kas noticis? es prasīju. Tu uz mani vēl dusmojies?
Nē, nekā tamlīdzīga. Viņš tā kā gribēja vēl kaut ko teikt, bet tad atmeta ar roku. Ai, pēdējās muļķības.
-Tēti! Pastāsti gan!
Zini… tas čalis, kas parādījās pirms dažām dienām… Arī putnu novērotājs.
Paziņa?
Tēvs purināja galvu.
Nē, tikai te ieraudzīju. Sākumā nospriedu, ka svētdienas entuziasts, bet nē, baigais maita, nāk uz tām pašām vietām, ligzdām, kur es, kaut ko pieraksta. Vārdu sakot, zina, ko dara. Šodien ieraudzīju viņu ar būri apgredzenošanai un ķīķeri, tāpēc zinu, ka lietpratējs.
Ķīķeri?
Binokli. Ar īstām, kārtīgām lēcām. Tētis saņurcīja salveti un izgludināja, nu jau trešo reizi: nervozs ieradums. Šķiet, ka okšķerē putnu koloniju, saproti? Bet es cerēju, ka mana grāmata būs unikāla.
Un tad parādījās tas ēzelis.
Džeikob!
Es gribēju teikt, ne visai labais maitasgabals.
Tētis iesmējās.
Paldies, dēls! Trāpīji naglai uz galvas.
Tava grāmata tāpat būs unikāla, centos tēvu uzmundrināt.
Viņš paraustīja plecus.
Nezinu. Ceru.
Viņa balss neskanēja pārliecinoši.
Es jau skaidri zināju, kas sekos. Daļa no dramatiskā cikla, kurā mans tētis kārtējo reizi iekritis. Vispirms viņš ne pa jokam aizraujas ar projektu, runā par to mēnešiem bez apstājas. Pēc tam neizbēgami uzrodas sīka problēma, kas met sprunguļus riteņos, un tēvs, pat nemēģinājis to novērst, krīt izmisumā. Beigās projekts tiek atsaukts un viņš ķeras pie nākamā, un cikls sākas no jauna. Manu tēvu viegli izsist no sliedēm. Tieši tāpēc viņa rakstāmgaldā ieslēgts ducis nepabeigtu manuskriptu, tamdēļ negāja krastā arī putnu veikala atvēršana, ko viņš bija iecerējis kopā ar krustmāti Sūziju; tieši tāpēc tētis nav bijis nevienā Āzijas valstī, lai gan ieguvis bakalaura grādu Āzijas valodās. Četrdesmit sešu gadu vecumā tēvs vēl nebija atradis savu vietu dzīvē un centās pierādīt, ka var iztikt bez manas mātes naudas.
Tagad man vajadzētu viņu uzmundrināt. Juzdams, ka to nespēšu, centos veikli mainīt sarunas tematu.
Kur tas intervents apmeties? es pajautāju. Manuprāt, mēs dzīvojam vienīgajā viesnīcas numurā.
Laikam teltī, tētis atbildēja.
Tādos laikapstākļos?
Norūdījies ornitologs, fanātiķis. Smagi apstākļi tuvina cilvēku pētniecības objektam gan fiziski, gan garīgi. Kā saka, caur ciešanām uz zvaigznēm.
Sāku smieties.
Kāpēc tad tu pats nenakšņo zem klajas debess? pajautāju un uzreiz nožēloju.
Jādomā, ka tieši tāpēc man ar grāmatu nekas nesanāks. Vienmēr atradīsies kāds, kas būs aizrautīgāks par mani.
Neveikli sagrozījos krēslā.
Es tā nemaz nedomāju. Es gribēju teikt, ka…
Kuš! tētis sastindzis zaglīgi paglūnēja uz durvīm. Ātri paskaties, bet neuzkrītoši! Viņš tikko ienāca.
Paslēpis seju aiz ēdienkartes, lūrēju pār tās augšmalu. Durvīs stāvēja nevīžīga izskata bārdainis, nodauzīdams no zābakiem ūdeni. Ar kapuci, tumšās acenēs, laikam savilcis vienu džemperi uz otra, tāpēc izskatījās gan resns, gan mazliet aizdomīgs.
Kā Santaklauss bezpajumtnieks. Man nav ko teikt! es čukstēju. Līdz mums vēl tāda mode nav atnākusi.
Tētis nelikās dzirdam. Atnācējs apsēdās pie letes, un sarunas mazliet pieklusa. Kevs pajautāja, ko viņš vēlētos, un bārdainis kaut ko atbildēja. Kevs pazuda virtuvē. Svešais gaidīdams skatījās taisni uz priekšu. Necik ilgi, un atgriezās Kevs, nesdams maisiņu ar gaļu. Svešais to paņēma, nometa uz letes vairākas banknotes un devās uz durvīm. Pirms aiziet, viņš pagriezās un nesteidzīgi aplaida visapkārt skatienu.
Ko viņš pasūtīja? tikko bija aizvērušās durvis, tētis jautāja.
Pāris bifšteku, Kevs atbildēja. Teica, ka viņa pēc varu necept, tad nu dabūja pusjēlus. Diez cik izvēlīgs nav.
Bāra viesi sāka murmināt un prātot, nu jau skaļāk.
Jēls bifšteks, es teicu tēvam. Tu taču atzīsi, ka pat ornitologam tas ir dīvaini.
Varbūt ēd visu nevārītu, tētis atbildēja.
-Jā, tik tiešām. Bet varbūt apnicis mieloties ar jēra asinīm vien.
Tētis iepleta acis.
Gan jau viņam nometnē ir plīts. Varbūt dod priekšroku cepšanai brīvā dabā.
Lietū? Starp citu, kāpēc tu viņu aizstāvi? Man šķita, ka viņš ir tavs niknākais sāncensis.
Es negaidu, lai tu saprastu, tēvs atbildēja, tomēr būtu jauki, ja tu par mani nezobotos.
Pēc tam viņš piecēlās un devās uz bāriņu.
* * *
Pēc dažām stundām tētis uzsteberēja augšā, smirdēdams pēc alkohola, un iekrita gultā. Uzreiz aizmidzis, viņš sāka mežonīgi krākt. Paķēru mēteli un atklāti devos uz satikšanos ar Emmu.
Tukšajās ielās valdīja nāves klusums: dzirdēju krītam rasas lāses. Pār debesīm stiepās plāni mākoņi, un mēness spīdēja tik vien, lai apgaismotu man ceļu. Kad biju ticis līdz kalnam, kņudēja visās malās. Aplaidis riņķī skatienu, ieraudzīju tālumā uz klints cilvēku, kas mani vēroja. Pacēlis rokas pie sejas, iepletis elkoņus, laikam skatījās binoklī. No sākuma nošķendējos:velns parāvis, iegāzos, domādams, ka tur sardzē stāv aitkopis, iejuties detektīva lomā. Bet kāpēc viņš nenāca man klāt? Cilvēks stāvēja un skatījās, un es lūkojos pretī.
Beigās samierinājos:ja jau iekritu, iekritu. Iešu uz priekšu vai atpakaļ, tāpat tētis uzzinās par manu nakts pārgājienu. Tāpēc pacēlu roku sveicienam un pazudu aukstajā miglā.
Kad iznācu laukā no akmeņu krāvuma, šķita, ka visi mākoņi aizgrūsti projām, bet mēness atgādināja lielu, piepūstu dzeltenu balonu, tik spilgtu, ka gandrīz gribējās piemiegt acis. Pēc dažām minūtēm parādījās Emma, atbridusi pa purvu, un atvainodamās bēra vārdus kā pupas.
Atvaino, ka nokavēju! Nevarēju sagaidīt, līdz visi salien gultās! Un tad pa ceļam uzskrēju virsū Hjū un Fionai, kas dārzā maigojās uz nebēdu. Bet neuztraucies! Viņi apsolīja nevienam neteikt, ja es pati klusēšu.
Emma apmeta man ap kaklu rokas.
Ai, kā esmu pēc tevis noilgojusies, viņa sacīja. Atvaino, ka pirmīt tā sanāca.
Es tāpat, neveikli glāstīju viņas muguru. Labi, bet tagad parunāsim.
Emma atrāvās.
Te ne. Iesim uz labāku vietu. īpašu vietu.
Nezinu gan…
Viņa saņēma mani aiz rokas.
Nebozies. Būsi sajūsmā, es to apsolu. Un tur es tev visu izstāstīšu.
Biju pārliecināts, ka tā ir tikai viltība, lai varētu pabūt kopā ar mani. Ja es būtu vecāks un gudrāks vai no tiem zēniem, kas tiekas ar ašajām meitenēm tik bieži, ka ne no kā vairs nebaidās, tad, iespējams, emocionāli un hormonāli būtu norūdījies un pieprasītu runāt tūlīt un tepat. Taču manī nekā tāda nebija. Turklāt Emmas smaids, kas šķita starojam no visa auguma, biklā kustība, atglaužot matus, mani atbruņoja, un es gribēju viņai sekot, palīdzēt, darīt visu, ko viņa teiks. Biju bezcerīgā nokdaunā.
Labi, iešu, bet skūpstīt gan neskūpstīšu, es sev apsolīju. Atkārtoju kā mantru, sekodams Emmai pa purvu.Neskūpsti! Neskūpsti! Gājām uz pilsētas pusi, bet tad nogriezāmies uz akmeņainu pludmali, kas veda uz bāku, un piesardzīgi kāpām pa stāvo taku uz smilšaino krastu.
Kad pienācām pie ūdens, Emma lūdza pagaidīt un aizskrēja sakārtoties. Stāvēju, skatīdamies bākas gaismā, kas grozīdamās visu pārklāja. Klinšu spraugās gulēja miljoniem jūras putnu. Bēgums atsedza milzīgas klintis, smiltis bija iegrimusi satrūdējusi laiva. Kad Emma atgriezās, redzēju, ka viņa pārģērbusies peldkostīmā un nes rokā divas niršanas maskas.
To gan ne, es sacīju. Nevar būt ne runas.
Varbūt tev izmesties apakšbiksēs? viņa šaubīdamās skatījās uz maniem džinsiem un mēteli. Tavs apģērbs nav piemērots peldēšanai.
Es tačunetaisos peldēties! Jā, piekritu zagties uz tikšanos ar tevi nakts melnumā, betlai parunātu, nevis…
Mēsparunāsim, viņa apgalvoja.
Zem ūdens? Apakšveļā?
Emma paspēra smiltis un devās projām, tomēr pārdomājusi atgriezās.
Es negrasos tev uzbrukt, vari būt mierīgs! Neglaimo sev!
Ne prātā nenāk.
Tad beidz ākstīties un velc nost tās stulbās bikses! Pēc tam viņa vārda tiešā nozīmē man uzbruka: nogāzusi
zemē, ar vienu roku mēģināja atraut vaļā bikšu siksnu, bet ar otru svieda man sejā smiltis.
Tpū! spļaudīdamies brēcu. Tas ir negodīgi, negodīgi! Neatlika nekas cits kā atmaksāt Emmai ar to pašu, un drīz
vien mūsu cīkstēšanās pārvērtās nevaldāmā smilšu kaujā. Beigās abi smējāmies, veltīgi cenzdamies izpurināt no matiem smiltis.
Nu gan tev jānoskalojas, tāpēc jālien tajā sasodītajā ūdeni, gribi vai negribi.
Labi, lai notiek!
Ūdens sākumā šķita ledaini auksts neteiktu, ka vienās apakšbiksēs tajā būtu pārāk forši, vis-а-vis1 -, tomēr ātri pieradu. Bridām gar klintīm uz kanoe laiviņu, kas bija piesieta pie dziļuma mērītāja. Ietrausāmies iekšā, Emma pasniedza man airi, un sākām irties uz bākas pusi. Nakts bija silta, jūra -mierīga, un uz dažām minūtēm aizmirsos, klausīdamies ritmiskajos airu klaudzienos un ūdens šļakstos. Trīsdesmit četrdesmit metru attālumā no bākas Emma nolika airi un pārkāpa pār laivas malu. Man par pārsteigumu, viņa nepaslī-dēja zem viļņiem, bet nostājās ūdeni, kas sniedzās līdz ceļgaliem.
Vai te ir sēklis? es pajautāju.
-Nē.
Pasniegusies laivā, Emma izvilka nelielu enkuru un nolaida to ūdeni. Enkurs iekrita apmēram metra dziļumā un tikai tad metāliski noklaudzēja. Mirkli vēlāk pār mums pārslīdēja bākas gaisma, atklājot kuģa korpusu.
-Vraks!
Ejam, Emma atbildēja, tūlīt būsim klāt. Neaizmirsti masku!
To pateikusi, viņa devās pāri vrakam.
Piesardzīgi sekoju. Skatoties no krasta, varētu nodomāt, ka soļojam pa ūdeni.
Starp citu, cik liels ir vraks? es painteresējos.
Milzum liels. Sabiedroto kuģis. Uzskrēja draugu mīnai un tepat nogāja dibenā.
Emma apstājās.
Novērs skatienu no bākas! viņa sacīja. Lai acis aprod ar tumsu.
Tad nu stāvējām ar sejām pret krastu gaidīdami, tikmēr vilnīši sitās mums pret stilbiem.
Labi, tagad seko man. Ievelc dziļi elpu!
Emma piegāja pie tumša cauruma kuģa korpusā, kas izskatījās pēc durvīm, bridi pasēdēja uz malas un tad ienira ūdeni.
Neprāts, es nodomāju un, uzstīvējis Emmas doto masku, sekoju viņai.
Skatījos visaptverošā tumsā starp savām pēdām, tikmēr Emma slīdēja arvien zemāk pa kāpnītēm. Ieķēries malā, sekoju lejup, līdz nostājos uz metāla grīdas, kur Emma jau mani gaidīja. Acīmredzot bijām kravas telpā, lai gan tumsā īsti nevarēju saprast.
Pieskāries viņai pie elkoņa, parādīju uz savu muti.Man trūkst elpas. Augstprātīgi papliķējusi man pa roku, Emma pasniedzās pēc gumijas caurules, kas līdztekus kāpnēm pacēlās virs ūdens. Pielikusi cauruli pie mutes, Emma tajā iepūta, aiz piepūles trīcot vaigiem, un pēc tam, ierāvusi gaisu, pagrūda cauruli man. Svētlaimīgi ieelpoju līdz plaušām. Atradāmies vecā vrakā sešus septiņus metrus zem ūdens, tomēr elpojām!
Emma pamāja uz durvīm mūsu priekšā, kas tumsā atgādināja melnu caurumu. Purināju galvu.Negribu! Taču viņa paņēma mani aiz rokas kā bailīgu mazuli un veda uz priekšu, vilkdama līdzi cauruli.
Ieslīdējām pa durvīm melnā tumsā. Brīdi stāvējām, tikai sniegdami viens otram cauruli. Visapkārt valdīja klusums, bija dzirdama vienīgi mūsu elpas burbuļošana augšup un apslāpēti būkšķi kuģa iekšienē, nolauztā korpusa daļām sitoties pret straumi. Ar aizvērtām acīm nebūtu tumšāk. Bijām kā astronauti, kas peld Visumā bez zvaigznēm.
Bet tad notika kaut kas satriecoši brīnišķīgs: cita pēc citas parādījās zvaigznes zaļi zibšņi tumsā. Nodomāju, ka man rādās. Bet tad iedegās vēl viena, vēl un vēl, līdz visapkārt mirgoja vesels zvaigznājs, apgaismojot mūsu augumus un atspīdot no maskām. Emma pastiepa roku, pagrozīja plaukstu, taču šoreiz uguns bumbu neredzēju: viņas roka mirdzēja zilganā gaismā. Zaļās zvaigznes sāka riņķot ap Emmas roku mirdzēdamas un dzirkstīdamas; tās atsaucās uz viņas kustībām kā zivju bars, kas tās patiesībā ari bija.
Jutos kā apburts, zaudējis laika izjūtu. Šķita, ka esam vrakā jau stundām, lai gan droši vien bija aizritējušas vien dažas minūtes. Pēc tam Emma man iebukņīja un abi devāmies atpakaļ uz durvīm un augšā pa kāpnēm. Kad beidzot iznirām virs ūdens, pirmo ieraudzīju spilgti balto Piena Ceļu, kas iezīmējās debesīs, un tad man ienāca prātā, ka zivis un zvaigznes veido vienu sistēmu un ir sena, noslēpumaina veseluma sastāvdaļas.
Ar pūlēm tikuši augšā uz vraka, norāvām maskas. Brīdi klusēdami pasēdējām vēl pa pusei ūdenī, saskardamies ar kājām.
Kas tās bija? beigās es pārtraucu klusumu.
Mēs tās saucam par signāluguns zivīm.
Kaut ko tādu redzu pirmo reizi dzīvē.
Liela daļa cilvēku par tām nemaz nezina, viņa atbildēja. Tās slēpjas.
Ļoti skaistas. -Jā-
Un īpatnas.
Emma pasmaidīja.
-Jā, arī īpatnas.
Pēc tam viņas roka uzzagās man uz ceļgala, un es neiebildu; vēsajā ūdenī jutos silti un labi. Ieklausījos saprāta balsī vai tas neliegs man Emmu skūpstīt -, bet tā bija pieklususi.
Sākām skūpstīties. Mūsu lūpas un mēles cieši saskārās, mana plauksta glaudīja meitenes sniegbalto vaigu, un šaubas, vai tas ir pareizi vai ne, izgaisa; tāpat arī biju aizmirsis galveno iemeslu, kura dēļ biju sekojis Emmai uz šejieni. Skūpstījāmies un skūpstījāmies, bet tad pēkšņi metām mieru. Kad Emma atrāvās, mana seja sekoja viņas sejai. Emma uzlika plaukstu man uz krūtīm, vienlaikus maigi un stingri.
Man taču vajag ieelpot, dumiķīt.
Es iesmējos.
Labi.
Saņēmusi manas rokas, viņa raudzījās mani, un es lūkojos pretī. Emmas skatiens bija vēl intensīvāks par skūpstiem -skatiens vien. Un tad viņa teica:
Tev jāpaliek te.
-Jāpaliek, es atkārtoju.
Te. Pie mums.
Emmas vārdu būtība izlauzās līdz manai apziņai, un spindzošā burvestība, kurā tikko peldējām, sastinga.
Es to gribu, bet laikam nevarēšu.
Kāpēc ne?
Apsvēru tādu iespēju. Saule, svētki, draugi… un vienmuļība, visas dienas pilnīgi vienādas. Ja kaut kā ir par daudz, metas nelabi. Iedomājos mātes pirktās greznumlietiņas, kas viņai ātri apnīk.
Bet Emma. Te taču ir Emma. Varbūt mūsu attiecības nemaz nebūtu dīvainas. Varbūt es varētu kādu laiciņu palikt, mīlēt viņu un pēc tam atgriezties mājās. Nē, tas neder. Kad gribēšu doties projām, būs jau par vēlu. Viņa ir sirēna. Man jābūt spēcīgam.
Tu jau gribi manu vectēvu, nevis mani. Es nespēšu viņu aizstāt.
Emma satriekta novērsās.
Ne jau tāpēc tev jāpaliek. Te ir tava īstā vieta, Džeikob.
Nav gan. Es neesmu tāds kā tu.
Esi gan, viņa apgalvoja.
Tu maldies. Esmu parasts cilvēks, tāpat kā mans vectēvs.
Emma purināja galvu.
Vai tiešām tu tā domā?
Ja man būtu kaut kas tik iespaidīgs kā tev, vai tad, tavuprāt, es nebūtu to ievērojis?
Man nevajadzētu to teikt, viņa atbildēja, bet vienkāršs cilvēks nespēj ieiet cilpā.
Brīdi padomāju, tomēr neredzēju tajā nekādu jēgu.
Manī tiešām nav nekā īpaša. Vienkāršāku cilvēku par mani nesatiksi.
Es gan par to stipri šaubos, viņa atbildēja. Abe bija apveltīts ar retu, īpašu talantu, kāda nav gandrīz nevienam citam.
Ieskatījusies man acīs, Emma pabeidza:
Viņš spēja redzēt briesmoņus.