Endera spēle

8. Žurka

„Spēle vienmēr ir bijusi taisnīga, pulkvedi Graf. Zvaigžņu izvietojums vienmēr bijis vai nu nejaušs, vai simetrisks."

..Taisnīgums — tas ir brīnišķīgi, major Anderson. Taču tam nav nekāda sakara ar karu."

„Spēle zaudēs prestižu. Reitingi kļūs bezjēdzīgi."

„Ak vai."

„Tas prasīs mēnešiem ilgu darbu. Gadus, lai izveidotu jau­nās kaujas telpas un palaistu jaunās simulācijas."

«Tieši tāpēc es to prasu jau tagad. Sākt. Būt radošiem. Iz­domāt pašus neiespējamākos un netaisnīgākos zvaigžņu iz­vietojumus, kādi vien ir iespējami. Izdomāt vēl citus veidus, kā apiet noteikumus. Novēloti paziņojumi. Neproporcionāli spēki. Un tad palaist simulācijas, noskaidrot, kas ir grūti un kas ir viegli. Mums nepieciešams progress. Viņš ir jāattīsta vēl un vēl."

„Kad jūs plānojat padarīt viņu par komandieri? Astoņu gadu vecumā?"

„Nē, protams. Vēl jau neesmu viņam savācis armiju."

„ Ak, tad jūs strādājat arī šajā virzienā?"

„Anderson, spēle jums kļuvusi pārāk tjiva. Neaizmirstiet, ka tā ir tikai vingrināšanās."

„Bet tā nosaka viņu mērķus, statusu, reputāciju — bēr­niem spēle ir viss. Kad viņi uzzinās, ka mēs ar to manipulē­jam, ka mēs krāpjamies, ar skolu būs cauri. Es nepārspīlēju."

„Es zinu."

„Tāpēc es ceru, ka Enders Vigins patiešām ir īstais, jo pēc jums mūsu metodes vairs nebūs lietojamas ilgu laiku."

„Ja Enders nav īstais, ja viņa militārā spožuma augstā­kais punkts nesakritīs ar mūsu flotes ierašanos insektoīdu sistēmā, tad mūsu metodēm tāpat vairs nebūs nekādas nozīmes."

„Es ceru, ka jūs man piedosiet, pulkvedi Graf, bet, liekas, man nāksies ziņot par jūsu pavēlēm un manām domām par to iespējamajām sekām stratēgam un hegemonam."

„Kāpēc gan ne mūsu mīļajam polemarham?"

„Visi zina, ka viņš klausa jums uz vārda."

„Kas par naidīgumu, major Anderson. Un man likās, ka mēs esam draugi."

„Mēs esam. Un es domāju, ka par Enderu jums, iespējams, ir taisnība. Es tikai jums neticu. Un jums vienam pašam ta­gad jāizlemj pasaules liktenis."

„Nu, man pašam neliekas pareizi pat tas, ka man jāizlemj Endera Vigina liktenis."

„Tātad jums nebūtu iebildumu, ja es viņus brīdinātu?"

„Protams, būtu, uzbāzīgais ēzeli. Tas jāizlemj cilvēkiem, kas zina, ko dara. Ne jau tiem bailīgajiem politiķiem, kas ie­guvuši savus amatus tikai tāpēc, ka bijuši varen attapīgi savās dzimtajās valstīs."

„Bet jūs saprotat, kāpēc man tas jādara."

„Tāpēc, ka jūs esat tik īsredzīgs birokrāts un izdzimtenis, ka domājat, ka jums būs jāglābj pašam sava pakaļa, ja kaut kas aizies greizi. Bet, ja kaut kas aizies greizi, mūs visus pie­beigs insektoīdi. Uzticieties man, Anderson, un neuzgrūdiet man uz kakla visu valdību. Man jau bez viņiem ir grūti."

„Ak, tad tas būtu netaisnīgi? Pārāk grūti? Tā var ar Ende­ru, bet pats jūs neesat ar mieru to paciest, vai ne?"

„Enders Vigins ir desmit reižu gudrāks un spēcīgāks nekā es. Mans uzdevums ir attīstīt viņa ģenialitāti. Ja man pašam tas būtu jāpārcieš, es ātri vien salūztu. Major Anderson, es zinu, ka es iznīcināšu spēli, es zinu, ka jūs to mīlat daudz vai­rāk nekā paši zēni, kas to spēlē. Ienīstiet mani, ja gribat, bet nemēģiniet mani apturēt."

„Es paturu tiesības jebkurā brīdī sazināties ar hegemonu un stratēģu. Pašlaik… dariet, ko vien vēlaties."

„Liels paldies jums."

"Enders Vigins! Sīkais smerdelis ar augstāko reitingu visā skolā! Prieks, ka nu tu esi mūsējais."

Žurku armijas komandieris bija izpleties apakšējā guļvie­tā, piesedzies tikai ar savu datoru.

„Kā gan armija ar tevi var zaudēt?"

Daži zēni iesmējās.

Salīdzinot Salamandras un Žurkas, likās, ka vēl lielāks kontrasts starp divām armijām vienkārši nav iespējams. Tel­pa bija nesakārtota, netīra un trokšņaina. Pēc Bonso Ende­ram likās, ka nedisciplinētība varētu būt patīkamas pārmai­ņas. Tā vietā viņš attapās ilgojamies pēc klusuma un kārtības, un šeit valdošais haoss viņu stipri traucēja.

„Mums iet ļoti labi, Ender Bender. Es esmu LIkdegunis Rouzs, īpaši izcils ebrejpuika, bet tu esi tikai sīks, stulbs gojs. Atceries to!"

Kopš SF izveidošanas tās stratēgs vienmēr bija bijis eb­rejs. Pastāvēja mīts, ka ebreju ģenerāļi nekad nezaudē, un līdz šim tā arī bija. Tāpēc katrs ebrejs Kaujas skolā sapņo­ja reiz kļūt par stratēģu, un būt ebrejam vien jau bija visai prestiži. Taču daudzus tas aizvainoja. Žurku armiju, daļēji uzslavējot un daļēji parodējot Meizera Rekhema Triecienvienību, bieži vien dēvēja par Žīdvienību. Daudzi mēdza atgādināt, ka Otrās invāzijas laikā, kad alianses tā brīža he­gemons, Amerikas prezidents, bija ebrejs un Izraēlas ebrejs bija SF stratēgs, un Krievijas ebrejs bija flotes polemarhs, insektoīdu floti satrieca un kaujā pie Saturna iznīcināja ne­viens cits kā mazpazīstamais, divreiz kara tiesā tiesātais maoru izcelsmes jaunzēlandietis Meizers Rekhems un viņa Triecienvienība.

Ja pasauli izglāba Meizers Rekhems, tad'kāda gan nozīme, vai tu esi ebrejs vai kas cits?

Līkdegunis Rouzs zināja, ka tam ir gan nozīme. Viņš ņir­gājās pats par sevi, lai aizsteigtos priekšā antisemītu izsmejo­šajām piezīmēm (gandrīz katrs, ko viņš uzvarēja kaujā, vis­maz uz brīdi ienīda ebrejus), taču ar to viņš arī darīja visiem skaidri zināmu, kas viņš ir. Viņa armija pagaidām ieņēma otro vietu un cīnījās par pirmo.

„Es pieņēmu tevi, goj, jo negribu, lai ļaudis domā, ka es uzvaru tikai tāpēc vien, ka man ir labi kareivji. Es gribu, lai viņi zina, ka pat ar tādu atbiru kā tu es joprojām varu uzvarēt. Un mums te ir trīs noteikumi: klausi mani un nečurā gultā."

Enders pamāja. Viņš saprata, ka Rouzs vēlas, lai viņš pa­jautā, kāds ir trešais noteikums. Tā viņš ari darīja.

„Tie ari bija trīs noteikumi. Mēs te neesam pārāk labi ma­temātiķi."

Skaidrs. Uzvara ir svarīgāka par visu.

„Tavi treniņi kopā ar jauniņajiem ir cauri, Vigin. Pietiks. Tu tagad esi lielo puiku armijā. Tu būsi Dinka Mēkera vadā. Kopš šā brīža, cik vien tas uz tevi attiecas, Dinks Mēkers ir Dievs."

„Tad kas gan esi tu?"

«Virsnieks, kas nolīga Dievu," Rouzs noņirdza. „Un vēl tev aizliegts lietot savu datoru, līdz nebūsi vienā kaujā sasaldējis divus pretinieka kareivjus. Tas, lai aizsargātos: esmu dzirdē­jis, ka tu esi ģeniāls programmētājs, es negribu, lai tu ķēpājies ar manu datoru."

Pēkšņi visi iesmējās, un pēc brītiņa Enders saprata, kāpēc. Rouzs bija ieprogrammējis savu datoru attēlot animētu dzi­mumlocekli, lielāku nekā dabā, tas šūpojās uz priekšu un at­pakaļ, kamēr kailais Rouzs turēja datoru klēpī. Tieši šādam komandierim Bonso bija mani jāiztirgo, Enders domāja. Kā gan zēns, kurš šādi iznieko laiku, vispār uzvar kaujās?

Enders atrada Dinku Mēkeru spēļu istabā, kur tas sēdēja un vēroja citus spēlējam.

„Mani nosūtīja pie tevis," Enders teica. „Es esmu Enders Vigins."

„Es zinu," atbildēja Mēkers.

„Es esmu tavā vadā."

„Es zinu," viņš atkārtoja.

„Es neesmu pārāk pieredzējis."

Dinks viņu uzlūkoja.

„Jā, Vigin, es to visu zinu. Kā tu domā, kāpēc gan es pie­prasīju Rouzam, lai tevi piešķir man?"

Viņš nebija vienkārši pamests kādam, viņš bija izraudzīts, viņš bija pieprasīts. Mēkeram viņš bija vajadzīgs.

„Kāpēc?" Enders jautāja.

„Es esmu vērojis tavus treniņus ar jauniņajiem. Es domāju, tu esi visai daudzsološs. Bonso ir muļķis, un es gribēju, lai tev tiktu labāki treniņi, nekā tev spēja dot Petra. Viņa prot tikai šaut."

„Tas man bija jāiemācās."

„Bet tu joprojām kusties tā, it kā tev būtu bail pieslapināt bikses."

„Tad māci mani." *.

„Tad mācies."

„Es nevēlos pārtraukt savas nodarbības brīvajā laikā."

„Es arī nevēlos, lai tu to darītu."

„To grib Līkdegunis Rouzs."

„Līkdegunis Rouzs nevar tev to aizliegt. Tāpat viņš nevar aizliegt tev lietot datoru."

„Tad kāpēc viņš tā pavēlēja?"

„Redzi, Ender, komandierim ir tik daudz varas, cik tu tam ļauj. Jo vairāk tu pakļausies, jo vairāk tiksi pakļauts."

„Kā viņus atturēt no vardarbības?"

Enders atcerējās Bonso uzbrukumu.

„Man likās, ka tieši tāpēc tu apmeklē tuvcīņas nodarbības."

„Tu mani esi pamatīgi novērojis, vai ne?"

Dinks neatbildēja.

„Es nevēlos, lai Rouzs uz mani dusmotos, es gribu pieda­līties kaujās. Man apnicis sēdēt un gaidīt, līdz viss beidzas."

„Tavs reitings kritīsies."

Šoreiz neatbildēja Enders.

„Klausies, Ender: kamēr vien tu būsi manā vadā, tu vien­mēr piedalīsies kaujās."

Enders drīz vien atklāja, kāpēc tā. Dinks trenēja savu vadu neatkarīgi no pārējās Žurku armijas — ar disciplīnu un in­tensīvi. Viņš nekad neapspriedās ar Rouzu, un visa armija kopā trenējas ļoti reti, it kā Rouzs komandētu vienu armiju, bet Dinks komandētu pavisam citu, tikai mazāku, kurai gadī­jies treniņš kaujas telpā tajā pašā laikā.

Pirmo treniņu Dinks iesāka, palūdzot Enderu demonstrēt savu uzbrukumu ar priekšā novietotajām kājām. Citiem zē­niem tā nepatika.

„Kā gan lai mēs uzbrūkam, guļot uz muguras?" tie jautāja.

Enders bija pārsteigts, ka Dinks viņus nepārlaboja, piemē­ram, sacīdams: Jūs neuzbrūkat, guļot uz muguras, jūs vien­kārši krītat lejup pret ienaidnieku." Viņš bija redzējis Enderu tā uzbrūkam, taču viņš nebija sapratis, ka nepieciešama pār­orientēšanās. Enders drīz saprata, ka, lai gan Dinks tiešām bija ļoti, ļoti labs kareivis, viņa neatlaidīgā turēšanās pie gra­vitācijas virziena gaitenī, nedomājot par ceļu uz pretinieka vārtiem kā virzienu lejup, stipri ierobežoja viņa spējas.

Viņi vingrinājās uzbrukt pretinieka ieņemtai zvaigznei. Iepriekš, nezinot Endera metodi, viņi vienmēr bija devušies uzbrukumā stāvus, atsedzot par mērķi visu ķermeni. Pat ta­gad, sasniedzot zvaigzni, viņi visu laiku uzbruka tikai no vie­nas puses.

„Pāri!" kliedza Dinks, un viņi uzbruka no augšas. Viņš at­kārtoja vingrinājumu:

„Vēlreiz ar galvu uz leju!"

Bet pie gravitācijas pieradušie zēni pēc šī manevra bija kļuvuši pavisam neveikli — gluži kā noreibuši.

Viņi ienīda uzbrukumu ar kājām priekšā, bet Dinks uzstā­jīgi lika to lietot. Rezultātā viņi sāka ienīst Enderu.

„Mums jāmācās cīnīties no jauniņā?" kāds kurnēja tā, lai Enders dzirdētu.

„Jā," atbildēja Dinks, un viņi turpināja vingrināties.

Un viņi apguva šo metodi. Mācību kaujās viņi saprata, cik grūti trāpīt pretiniekam, kas pārvietojas uz priekšu izvirzī­tām kājām. To aptvēruši, viņi trenējās daudz labprātāk.

Tovakar Enders devās uz savu treniņu, pirmoreiz smagi vingrinājies veselu pēcpusdienu. Viņš bija noguris.

„Tagad tu patiešām esi armijā," teica Alajs. „Tev nav vairs jātrenējas kopā ar mums."

„No jums es varu iemācīties to, ko neviens cits nezina," atbildēja Enders.

„Dinks Mēkers ir labākais. Viņš esot tava vada komandieris."

„Tad ķeramies pie darba. Es jums iemācīšu to, ko šodien iemācījos no viņa."

Viņš lika Alajam un diviem dučiem pārējo zēnu pildīt vin­grinājumus, kas šodien bija tā nogurdinājuši viņu pašu. Bet viņš ieviesa ari dažas izmaiņas, piemēram, lika zēniem manev­rēt ar sasaldētu vienu kāju, ar sasaldētām abām kājām, izman­tot citus sasaldētus zēnus kā līdzekļus kustības virziena maiņai.

Ap treniņa vidu Enders pamanīja Petru un Dinku kopā stāvam durvju ailā. Vēlāk, kad viņš atkal paskatījās uz turieni, viņi jau bija prom.

Tātad viņi mani vēro un zina, ko es daru. Viņš nezināja, vai Dinks ir noskaņots draudzīgi; viņš ticēja, ka Petra gan ir, taču viņš nedrīkstēja justies drošs ne par ko. Viņi varēja būt dusmīgi, ka viņš nodarbojas ar to, ar ko parasti nodarbojas tikai armiju un vadu komandieri, — apmāca un trenē kareiv­jus. Viņi varēja justies aizskarti, ka kareivis tik cieši biedrojas ar jauniņajiem. Tas, ka viņu novēroja vecākie bērni, lika vi­ņam justies nemierīgi.

„Man likās, ka es tev aizliedzu lietot savu datoru," stāvē­dams pie Endera guļvietas, teica IJkdegunis Rouzs.

Nepaskatīdamies uz viņu, Enders atbildēja:

„Es pildu trigonometrijas mājasdarbu uz rītdienu."

Rouzs ar celi iesita pa Endera datoru.

„Es tev pavēlēju!"

Enders nolika datoru gultā un piecēlās kājās.

«Trigonometrija man ir svarīgāka par tevi."

Rouzs bija vismaz četrdesmit centimetrus garāks par En­deru, taču Enderam nemaz nebija bail. Fiziskas vardarbības nebūs, un, ja Rouzs ko mēģinātu, Enders domāja, viņš tiku ar to galā. Rouzs bija slinks un neko nesajēdza no tuvcīņas.

„Tavs reitings krītas, puisīt," teica Rouzs.

«Skaidrs. Es biju pirmais tikai tāpēc, ka Salamandru armi­ja mani neprata izmantot."

„Neprata? Bonso stratēģija izšķīra vairākas svarīgas spēles."

„Ar Bonso stratēģijām nebūtu ko iesākt pat spilvenu kau­jās. Katru reizi, kad es šāvu, es nepakļāvos pavēlei."

Rouzs to nebija zinājis, viņš bija saniknots.

„Tātad viss, ko Bonso par tevi teica, ir meli. Tu esi ne tikai sīks un nepieredzējis, tu piedevām vēl nepakļaujies pavēlēm!"

„Bet es viens pats pārvērtu sakāves uzvarās."

..Redzēsim, ko tu viens pats spēsi iesākt tagad," Rouzs, ie­dams prom, noteica.

Viens no Endera vada biedriem pakratīja galvu.

„Stulbs kas stulbs."

Enders paskatījās uz Dinku, kas darbojās ar savu datoru. Dinks pavērsa skatienu uz augšu, ievēroja, ka Enders skatās uz viņu, un mierīgi raudzījās tieši viņam acīs. Nekādas iz­teiksmes sejā. Nekā. Labi, domāja Enders, varu parūpēties par sevi ari pats.

Pēc divām dienām bija kauja. Enderu gaidīja pirmā cīņa kā pilntiesīgam kareivim, un viņš nervozēja. Dinka vads bija izvietojies pret gaiteņa labo sienu, un Enders uzmanīgi centās nenoliekties sāņus. Jānotur līdzsvars.

„Vigin!" iesaucās Līkdegunis Rouzs.

Enders juta, kā kaklā pēkšņi uzblīst baiļu kamols, viņš no­drebēja. Rouzs to pamanīja.

„Trīci? Rausties, ko? Nepieslapini bikses, sīkais."

Rouzs aizāķēja pirkstu aiz Endera ieroča spala un izvilka viņu pie paša spēka lauka, kas atdalīja kaujas telpu no gaiteņa.

«Redzēsim, kā tev tagad klāsies, Ender. Tiklīdz atvērsies durvis, tu lēksi iekšā un dosies taisni uz pretinieka durvīm."

Pašnāvība. Bezjēdzīga, stulba pašiznīcināšanās. Bet nu vi­ņam bija jāpakļaujas pavēlei — šis nebija brīvais laiks, bet gan kauja. Kādu brīdi Enders saniknots klusēja, tad nomierinājās.

,.Lieliski, ser," viņš teica. «Virzienā, kādā es varēšu šaut, at­radīsies viss viņu pamatspēks."

Rouzs iesmējās:

„Tev nemaz nebūs laika šaušanai!"

Siena izzuda. Enders palēcās, pieķērās pie griestu roktu­riem un strauji atgrūdās virzienā pret ienaidnieka durvīm.

Šoreiz tā bija Simtkāju armija, un viņi vēl tikai bija sākuši doties iekšā kaujas telpā caur savām durvīm, kad Enders jau bija istabas vidū. Daļai ātri izdevās nokļūt zvaigžņu aizsegā, taču Enders, saliecis kājas un turot pistoli starp tām, paguva sasaldēt daudzus pretinieka kareivjus.

Viņi trāpīja viņa kājām, bet vēl trīs sekundes viņiem neiz­devās viņu padarīt nekaitīgu, un viņš sasaldēja vēl vairākus, tad izpleta rokas uz sāniem pretējos virzienos. Roka, kurā viņš turēja ieroci, bija vērsta pret Simtkāju armijas pamatspēku. Viņš izšāva pretinieku masā un tika sasaldēts pats.

Pēc mirkļa viņš ietriecās pretinieka durvju spēka laukā un atsities aizvirpuļoja uz istabas centru. Viņš uzgrūdās nelie­lai pretinieku grupai aiz kādas zvaigznes, tie viņu atgrūda, iegriezuši viņu vēl spēcīgāk. Visu atlikušo kaujas laiku viņš haotiski pārvietojās pa visu telpu, lai gan gaisa berze viņu pamazām palēnināja. Viņam nebija ne jausmas, cik daudzus kareivjus viņš sasaldējis, taču bija skaidrs, ka Žurku armija atkal guvusi uzvaru.

Pēc kaujas Rouzs ar viņu nerunāja. Endaram joprojām bija labākais reitings — viņš bija sasaldējis trīs, padarījis nespējī­gus divus un ievainojis septiņus. Vairs netika runāts nekas par nepakļaušanos pavēlēm vai aizliegumu lietot datoru. Rouzs lika Enderu mierā.

Dinks Mēkers sāka vingrināt viņus tūlītējā izniršanā no gaiteņa — Endera uzbrukums, kamēr pretinieks vēl tikai de­vās iekšā pa durvīm, bija izvērties iznīcinošs.

„Ja viens cilvēks var izdarīt tik daudz, padomājiet, ko spētu vesels vads."

Dinks panāca, ka majors Andersons nodarbību laikā atver ne tikai tās durvis, kas atrodas grīdas līmenī, bet arī durvis sienas vidū, lai viņi varētu trenēties kā kaujas apstākļos. Par to ātri vien uzzināja citi. Tagad vairs neviens nevarēja atļau­ties piecas vai desmit, vai piecpadsmit sekundes, lai gaitenī sagatavotos kaujai. Spēle bija mainijusies.

Pagāja kauja pēc kaujas. Tagad Enders darbojās sava vada sastāvā. Viņam gadījās kļūdīties. Dažās sadursmēs tika pie­dzīvots zaudējums. Viņš nokritās uz otro vietu sarakstā, tad uz ceturto. Tad viņš kļūdījās aizvien mazāk un kā vada sa­stāvdaļa sāka justies gluži ērti, viņš atkal pacēlās uz trešo vie­tu, tad uz otro, tad — uz pirmo.

• ••

Kādu pēcpusdienu pēc treniņiem Enders palika kau­jas telpā. Viņš bija pamanījis, ka Dinks Mēkers parasti ne­daudz nokavē pusdienas, un viņš domāja, ka tas ir papil­du nodarbību dēļ. Enders nejutās pārāk izsalcis, un viņš gribēja redzēt, ko tad Dinks īsti dara, kad neviens cits neredz.

Bet Dinks nedarīja neko. Viņš stāvēja pie durvīm un vē­roja Enderu.

Enders stāvēja istabas otrā pusē un vēroja Dinku.

Neviens no viņiem nerunāja. Bija skaidrs, ka Dinks gaida, kad Enders dosies prom. Tāpat bija skaidrs, ka Enders to ne­grasās darīt.

Dinks aizgriezās, novilka kombinezonu un uzmanīgi at­spērās no grīdas. Viņš lēni, ļoti lēni slīdēja uz istabas centru, gandrīz pilnībā atslābinājis ķermeni, it kā gandrīz neesošu gaisa plūsmu uztverts.

Pēc spraigā un straujā treniņa, pēc spēku izsīkuma un saspringtības bija nomierinoši viņu vienkārši vērot. Pēc kā­dām desmit minūtēm viņš sasniedza sienu. Tad viņš diezgan strauji atspērās, atgriezās pie kombinezona un uzvilka to.

„Ejam," viņš teica Enderam.

Viņi atgriezās savā barakā. Tā bija tukša, jo pārējie zēni pusdienoja. Viņi devās katrs pie savas guļvietas un pārģērbās parastajos formas tērpos. Enders piegāja pie Dinka gultas un pagaidīja, līdz Dinks apģērbās.

„Kāpēc tu gaidīji?" Dinks jautāja.

„Nebiju izsalcis."

„Labi, tagad tu zini, kāpēc es neesmu komandieris."

Enders to jau reiz bija jautājis.

«Patiesībā viņi jau divas reizes ir mani paaugstinājuši. Ti­kai es viņiem neļāvos."

„Neļāvies?"

«Otrajā reizē viņi paņēma manu veco lādi un datoru, pie­šķīra man atsevišķu komandiera istabu un armiju. Bet es vienkārši visu laiku sēdēju istabā, līdz viņi padevās un atkal ieskaitīja mani kādā citā armijā."

«Kāpēc?"

«Tāpēc, ka es to negribu. Neticu, ka tu neesi jau sapratis, Ender. Varbūt tu esi pārāk jauns. Mūsu pretinieki nav citas armijas. Skolotāji — tie ir mūsu īstie pretinieki. Viņi liek mums cīnīties savā starpā, liek ienīst vienam otru. Spēle ir viss. Uzvarēt, uzvarēt, uzvarēt… No tā nav nekādas jēgas. Mēs nogalinām paši sevi, jūkam prātā, mēģinot pārspēt viens otru, un tie vecie izdzimteņi mūs nemitīgi vēro, pēta, atklāj mūsu vājās vietas, spriež, vai mēs esam gana labi vai ne. Kam gana labi? Man bija seši gadi, kad viņi mani atveda uz šejieni. Pie velna, ko gan es toreiz zināju? Viņi izlēma, ka es esmu de­rīgs programmai, bet neviens nekad nav jautājis, vai šī prog­ramma ir derīga man."

„Tad kāpēc gan tu nedodies mājās?"

Dinks greizi pasmaidīja.

„Es nevaru dzīvot bez spēles."

Viņš pieskārās kombinezonam, kas atradās gultā viņam blakus.

„Es to mīlu."

„Tad kāpēc gan nekļūt par komandieri?"

Dinks pakratīja galvu.

„Nekad. Paskaties, kāds kļuvis Rouzs. Jucis. Līkdegunis Rouzs. Guļ kopā ar mums, nevis savā istabā. Kāpēc? Tāpēc, ka viņam bail būt vienam, Ender. Bail no tumsas."

„Rouzam?"

„Bet viņi iecēla viņu par komandieri, un tagad viņam arī jārīkojas kā komandierim. Viņš pats nezina, ko dara. Viņš uzvar kaujās, bet no tā viņam visvairāk bail, jo viņš nezina, kāpēc viņš uzvar, izņemot tikai to, ka man ar to ir kāds sakars. Jebkurā brīdī kāds var atklāt, ka Rouzs nav nekāds brīnu­mains Izraēlas ģenerālis, kurš var uzvarēt jebkurā kaujā. Viņš nezina, kāpēc vispār kāds uzvar vai zaudē. Neviens nezina."

„Tas nenozīmē, ka viņš ir jucis, Dink."

„Es zinu, tu esi bijis šeit gadu, tu domā, ka visi šie ļaudis ir normāli. Bet viņi nav. Mēs neesam. Es eju uz bibliotēku, lai pārkopētu uz savu datoru grāmatas. Vecas, jo viņi mums ne­ļauj izsniegt ko jaunu, taču man ir diezgan labi skaidrs, kādi ir bērni, un mēs nudien neesam bērni. Bērni laiku pa laikam var zaudēt, un tas ir vienalga. Bērni netiek sadalīti armijās, viņi nav komandieri, viņi nepavēl četrdesmit citiem bērniem. To nevar izturēt, nevar nesajukt prātā."

Enders mēģināja atcerēties, kādi bija citi bērni viņa klasē skolā, viņa pilsētā, bet viņš spēja atcerēties tikai Stilsonu.

„Man bija brālis. Normāls puisis. Interesējās tikai par mei­tenēm. Un lidošanu. Viņš vēlējās lidot. Viņš mēdza ar citiem zēniem spēlēt bumbu. Piespēles, metieni grozā, driblēšana gaiteņos, līdz kārtības sargi atņem bumbu. Mēs lieliski pava­dījām laiku. Kad mani savāca, viņš man mācīja driblēt."

Enders atcerējās savu brāli — atmiņas nebija diez cik jaukas.

Dinks pārprata Endera sejas izteiksmi.

„Jā, es zinu, nevienam nav atļauts runāt par mājām. Bet mēs visi esam no kaut kurienes. Kaujas skola mūs nav radī­jusi, vai ne? Kaujas skola vispār neko nerada. Tikai iznīcina. Un mēs visi atceramies kaut ko par mājām. Varbūt neko labu, bet mēs atceramies un izliekamies, un melojam. Klau, Ender, kāpēc neviens nekad nerunā par mājām? Vai tev neliekas, ka tas ir svarīgi? Ka neviens pat neatzīst… Ai, sasodīts."

„Nē, viss kārtībā," Enders teica. „Es tikai iedomājos par Valentīnu. Manu māsu."

„Es nemēģināju tevi saraudināt."

„Viss kārtībā. Es par viņu nedomāju pārāk bieži, jo tas vienmēr beidzas šādi."

«Taisnība, mēs nekad neraudam. Es nekad nebiju par to pat iedomājies. Neviens nekad neraud. Mēs nudien cenša­mies būt pieauguši. Kā mūsu tēvi. Varu derēt, tu līdzinies sa­vam tēvam. Varu derēt, ka viņš bija kluss un pacietīgs, un tad vienā brīdī…"

„Es nelīdzinos savam tēvam."

„Labi, varbūt es kļūdos. Bet paskaties uz Bonso, savu ie­priekšējo komandieri. Smags spāņu goda izjūtas gadījums. Viņš nedrīkst atļauties būt vājš. Būt labākam par viņu no­zīmē viņu apvainot. Būt stiprākam — tas ir kā viņu gluži vai izkastrēt. Viņš tevi ienīst, jo, kad viņš tevi mēģiuāja sodīt, tu necieti. Tāpēc viņš tevi ienīst, viņš no tiesas grib tevi nogali­nāt. Viņš ir jucis. Viņi visi ir jukuši."

„Un tu ne?"

„Es arī esmu traks, bērniņ, bet, kad esmu pavisam traks, es vismaz viens pats lidinos kaujas istabā un trakums aizlido prom, iesūcas sienās un nenāk ārā, līdz nav sākusies kārtējā kauja, kur mazi puišeļi ietriecas sienās un izdzen to atkal ārā."

Enders pasmaidīja.

„Un tu arī kļūsi traks," teica Dinks. „Labi, ejam ēst."

„Varbūt ir iespējams būt komandierim un reizē nebūt ju­kušam. Varbūt, zinot, ka iespējams sajukt prātā, no tā var iz­vairīties."

„Es negrasos ļaut tiem izdzimteņiem mani kontrolēt, En­der. Viņi jau ķērušies klāt arī tev, un nemaz neplāno apieties ar tevi pārāk maigi. Paskat tik, ko viņi jau paspējuši tev no­darīt."

„Viņi nav nodarījuši neko citu, kā vien mani paaugstinā­juši."

„Un tas tavu dzīvi padara tikai vieglāku, tfai ne?"

Enders iesmējās un pakratīja galvu.

„Varbūt tev ir taisnība."

,.Viņiem liekas, ka tu jau esi viņiem rokā. Neļaujies."

„Bet tieši tāpēc jau es esmu šeit," Enders teica. „Lai kļūtu par instrumentu. Lai glābtu pasauli."

„Nevar būt, ka tu tam joprojām tici!"

"Kam tad?"

„Insektoīdu draudam. Pasaules glābšanai. Klausies, Ender. Ja insektoīdi gribētu vēlreiz atgriezties, viņi jau būtu šeit. Bet viņi nav uzbrukuši vēlreiz. Mēs viņus uzvarējām un viss."

„Bet videoieraksti…"

„Visi ir no Pirmās vai Otrās invāzijas. Tavi vecvecāki vēl nemaz nebija dzimuši, kad Meizers Rekhems iznīcināja visus insektus. Papēti tos ierakstus rūpīgāk. Visi ir viltoti. Karš sen jau ir beidzies, un viņi mūs tikai muļķo."

„Kāpēc?"

„Tāpēc, ka, kamēr vien ļaudīm būs bail no insektoīdiem, SF varēs būt pie varas un, kamēr vien SF būs pie varas, dažas noteiktas valstis saglabās savu hegemoniju. Turpini tik skatī­ties ierakstus, Ender. Ļaudis drīz vien atklās šo spēlīti, un tad sāksies pilsoņu karš, pēdējais karš. Tās ir īstās briesmas, ne jau insektoīdi. Un, kad sāksies tas karš, mēs ar tevi nebūsim draugi. Jo tu esi amerikānis — tāpat kā tavi dārgie skolotāji. Bet es neesmu."

Viņi devās uz ēdnīcu un ieturēja maltīti, runājot gan par ko citu. Bet Enders nespēja pārstāt domāt par Dinka sacīto. Kau­jas skola bija tik noslēgta, spēle — bērniem tik svarīga, ka En­ders bija aizmirsis, ka pasaule eksistē arī ārpus tās. Spāņu gods. Pilsoņu karš. Politika. Kaujas skola patiesi ir ļoti maza, vai ne?

Bet Enders nenonāca pie Dinka secinājumiem. Insekto­īdi bija īsti. Draudi bija īsti. SF patiešām bija liela vara, taču tā nekontrolēja televīziju un tīklus. Vismaz ne tur, kur bija dzimis Enders. Dinka mājās, Nīderlandē, trīs paaudzes zem krievu varas varbūt bija citādi, taču Enders zināja, ka Ameri­kā šādi meli nevarētu ilgi pastāvēt neatklāti. Tam viņš tiešām ticēja.

Ticēja, taču šaubu sēkla jau bija atradusi sev augsni un laiku pa laikam atgādināja par sevi. Augošās šaubas daudz ko mainīja. Enders daudz vairāk pievērsa uzmanību tam, ko

ļaudis domā, nevis tam, ko viņi saka. Tā viņš kļuva gudrs.

• ••

Vakara treniņā nebija ne uz pusi tik daudz zēnu kā parasti.

„Kur ir Bernārs?" jautāja Enders.

Alajs pasmaidīja. Šens aizvēra acis un izlikās svētlaimīgi meditējam.

„Vai tad tu neesi dzirdējis?" jautāja kāds cits zēns no jauni­ņajiem. „Klīst baumas, ka katrs jauniņais, kurš nāks uz tavām nodarbībām, nekad netiks pievienots armijai. Komandieri nevēlas kareivjus, kas būtu sabojāti tavos treniņos."

Enders pamāja.

„Bet man liekas," teica jauniņais, „ka es kļūšu par tik labu kareivi, cik vien spēšu, un katrs kaut cik vērts komandieris mani pieņems, ne?"

„Jā," Enders atbildēja.

Viņi sāka nodarbību. Pēc kādas pusstundas, kad viņi tre­nējās izmantot sasaldētus kareivjus, telpā ienāca daži ko­mandieri atšķirīgos formas tērpos. Viņi uzkrītoši pierakstīja jauniņo vārdus.

„Hei!" sauca Alajs. pieraksti manējo pareizi!"

Nākamajā reizē ieradās vēl mazāk zēnu. Tagad Enders jau bija dzirdējis par jauniņajiem, kurus iekausta tualetēs, par nelaimes gadījumiem ēdnīcā un spēļu istabā, par vecākiem zēniem, kas uzlauž jauniņo datoru primitīvās drošības sistē­mas un izdzēš dažādus failus.

,.Šovakar treniņa nebūs," teica Enders.

„Pie velna, kāpēc gan!" iesaucās Alajs.

„Pagaidīsim dažas dienas. Es nevēlos, lai kāds no bērniem tiktu ievainots."

„Ja tu izlaidīsi kaut vai vienu vakaru, viņi sapratīs, ka tā var tikt ar mums galā. It kā tu būtu kaut reizi piekāpies Bernāram, kad viņš vēl uzvedās kā cūka."

„Starp citu," teica Šens, „mums nav bail, un mums ir vien­alga, tāpēc tev ir jāturpina. Mums nepieciešami treniņi, un tev ari."

Enders atcerējās Dinka sacīto. Spēle, salīdzinot to ar visu pārējo pasauli, nebija nekas. Kāpēc gan kādam jāziedo katra dzīves diena šai sasodītajai, stulbajai spēlei?

„Tā mēs tāpat neko daudz nepanāksim," Enders sacīja un grasījās doties prom.

Alajs viņu apturēja.

„Tu ari esi nobijies? Iekaustīja tevi tualetē, vai? Iebāza gal­vu pisuārā? Kāds iesprauda pistoli pakaļā?"

„Nē," Enders atbildēja.

„Tu joprojām esi mans draugs?" Alajs klusāk jautāja.

»Jā."

„Tad ari es joprojām esmu tavs draugs, Ender, un es palie­ku šeit, lai trenētos kopā ar tevi."

Atkal ieradās vecākie zēni, bet tikai daži no tiem bija ko­mandieri. Vairākums bija vienkārši kareivji no dažādām armijām. Enders redzēja ari vairākus Salamandru formas tērpos. Pat pāris Žurkas. Šoreiz viņi nepierakstīja vārdus; tā vietā viņi ņirgājās, klaigāja un skaļi smējās, kad jauniņie ar netrenētajiem muskuļiem mēģināja veikt sarežģītus paņē­mienus. Dažus tas patiešām aizskāra.

«Klausieties uzmanīgi," Enders teica. «Iegaumējiet vārdus. Ja kādreiz vēlēsieties satracināt pretinieku, kliedziet kaut ko līdzīgu. Viņus tas kaitinās, un viņi sāks darīt visādas muļķī­bas. Bet mēs gan ne."

Šens ātri uztvēra domu. Viņš un vēl četri jauniņie skaļi piecas sešas reizes atkārtoja katru vecāko zēnu izkliegto frāzi. Kad viņi sāka tās dziedāt šūpuļdziesmu melodijās, daži no vecākajiem zēniem atspērās pret sienu un devās uzbrukumā.

Kombinezoni bija veidoti cīņām ar vājiem gaismas iero­čiem, un tuvcīņā bezsvara stāvokli tie diez ko neaizsargāja un pat traucēja kustībām. Puse zēnu jau bija sasaldēti un nevarē­ja cīnīties, taču to stīvie kombinezoni varēja noderēt. Enders ātri pavēlēja jauniņajiem pulcēties vienā telpas stūri. Vecākie zēni smējās vēl skaļāk, un, redzot, ka Endera grupa atkāpjas, uzbrukumam pievienojās vēl daži, kas gaidīja pie sienas.

Enders ar Alaju izlēma izgrūst kāda pretinieka virzienā sasaldētu kareivi. Sasaldētais jauniņais ietriecās tajā ar savu ķiveri, un abi aizlidoja pretējos virzienos. Vecākais zēns pie­spieda roku krūtīm, kur bija ietriecies jauniņais, un ieklie­dzās no sāpēm.

Ņirgāšanās beidzās. Arī atlikušie zēni iesaistījās kaujā. Enders diez ko necerēja, ka viņa zēni netiks savainoti. Taču pretinieki tuvojās haotiski, nekoordinēti, viņi iepriekš nekad nebija darbojušies kopā, toties Endera mazā treniņu armija, lai gan tajā bija tikai kāds ducis zēnu, labi pazina viens otru un prata darboties saskaņoti.

„Nova!" Enders iesaucās. Pārēji zēni iesmējās. Viņi sadalī­jās trīs grupās — ar kājām kopā, saliekušies, sadevušies rokās, veidojot tādas kā nelielas zvaigznes.

„Mēs apiesim viņus un nokļūsim pie durvīm. Aiziet!"

Līdz ar signālu trīs zvaigznes eksplodēja un zēni aizlidoja katrs savā virzienā tādā leņķi, lai varētu atsperties no sienas durvju virzienā. Tā kā visi pretinieki bija telpas vidū, kur mainīt lidojuma virzienu bija daudz grūtāk, manevrs bija iz­pildāms pavisam viegli.

Enders bija atspēries tā, lai satiktos ar sasaldēto kareivi, ko viņi tikko bija izmantojuši par ieroci. Zēns vairs nebija sasaldēts, Enders viņu satvēra, apgrieza riņķī un iekustināja durvju virzienā. Diemžēl, bet likumsakarīgi Enders sāka kus­tēties pretējā virzienā, turklāt lēnāk. Viens pats viņš diezgan lēni dreifēja virzienā uz to kaujas telpas vietu, kur atradās ve­cākie zēni. Viņš pārmainīja pozu un ieraudzīja, ka visi viņa kareivji ir drošībā pie tālākās sienas.

Tikmēr viņu pamanīja saniknotie un dezorganizētie preti­nieki. Enders aprēķināja, cik daudz laika viņam vajag, lai sa­sniegtu sienu un atkal atspertos. Pārāk daudz. Daži pretinie­ki jau kustējās viņa virzienā. Enders satrūkās, ieraugot starp tiem arī Stilsona seju. Viņš nodrebēja un saprata, ka viņam tā tikai licies. Bet situācija bija tāda pati, taču šoreiz neviens nestāvēs malā, vērojot, kā kauja tiek izšķirta ciņā starp di­viem pretiniekiem. Cik varēja spriest, viņiem nebija vadoņa, un viņi visi bija daudz lielāki par viņu.

Tomēr tuvcīņas nodarbībās viņš bija jau šo to iemācījies par smaguma centra maiņu un kustīgu objektu fiziku. Spē­lēs viņi gandrīz nekad nenonāca līdz tuvcīņai — tu nevari ietriekties nesasaldētā pretiniekā, ja vien pats jau neesi sasal­dēts. Tā nu Enders atlikušajās sekundēs iekārtojās pēc iespē­jas izdevīgākā pozīcijā, lai sagaidītu savus viesus.

Par laimi, par kaušanos bezsvara stāvoklī viņi zināja tikpat maz, cik Enders, un daži, kas mēģināja viņam iesist, atklāja, ka sist nav diez cik efektīvi — tā viņi tikai atgrūdās no Endera ar tādu pašu ātrumu, ar kādu bija situši. Bet daži, kā Enders ātri ievēroja, likās patiešām noskaņoti salauzt viņam vismaz kādu kaulu. Viņš gan negrasījās to gaidīt.

Viņš satvēra kādu no zēniem aiz rokas un pagrūda to, cik stip­ri vien spēja. Enders aizlidoja pretējā virzienā, prom no pirma­jiem uzbrucējiem, taču viņš joprojām nebija pietuvojies durvīm.

«Palieciet, kur esat!" viņš kliedza saviem draugiem, kas acīmredzot kārtojās, lai dotos viņu glābt.

«Palieciet turpat!"

Kāds cieši sagrāba Enderu aiz kājas. Enders mēģināja to izmantot par atspēriena punktu, ar otru kāju viņš iespēra pa zēna ausi un plecu, tas iekliedzās un palaida viņu vaļā. ]a zēns būtu atlaidis roku tajā brīdī, kad Enders spēra, viņam būtu sāpējis daudz mazāk un Enders varētu atsperties lidojumam. Tomēr zēns bija turējies pārāk ilgi. Viņa auss bija ievainota, gaisā peldēja asins lāses. Enders kustējās vēl lēnāk.

Jau atkal, domāja Enders. Atkal es aizsargājoties ievainoju cilvēkus. Kāpēc gan viņi neliek man mieru, kaut vai lai paši netiktu ievainoti?

Viņam tuvojās vēl trīs zēni, šoreiz tie darbojās saskaņoti. Tomēr, lai viņam ko izdarītu, vispirms viņš bija jāsatver. En­ders ātri iekārtojās tā, lai diviem būtu jāsagrābj viņš aiz kājām un viņa rokas paliktu brīvas, lai tiktu galā ar trešo.

Viņi, protams, uzķērās uz ēsmas. Enders ieķērās trešā zēna plecos, asi parāva viņu uz augšu un iesita ar savu ķiveri viņam pa seju. Atkal kliedziens un asins straumes. Abi zēni, kas tu­rēja viņa kājas, mēģināja tās mežģīt. Enders uzgrūda viņiem virsū zēnu ar asiņojošo degunu, viņi sapinās kopā, un viena kāja Enderam atbrīvojās. Tālāk jau bija pavisam vienkārši. Izmantojot otra zēna satvērienu, viņš ar brīvo kāju iespēra tam tieši pa kājstarpi, tad atspērās no viņa durvju virzienā. Atspēriens gan neizdevās pārāk veiksmīgs un ātrs, taču tam nebija nozīmes. Neviens viņam nesekoja.

Viņš sasniedza savus draugus netālu no durvīm. Tie viņu satvēra un nogādāja līdz durvīm. Viņi smējās un rotaļājoties viņu iepļaukāja.

„Cik tu slikts!" viņi jautri sauca. „Cik drausmīgs! Cik ne­žēlīgs!"

,.Šodien nodarbības beigušās," Enders teica.

„Rīt viņi atkal atgriezīsies," teica Šens.

„Lai tikai pamēģina," atbildēja Enders. „Ja nāks bez kom­binezoniem, tiksim ar viņiem galā vēlreiz. Ja nāks ar kombi­nezoniem, mēs viņus sasaldēsim."

,.Starp citu," teica Alajs, «skolotāji neļaus tam atkārtoties."

Enders atcerējās, ko viņam bija sacījis Dinks. Diez vai Alajarn ir taisnība?

„Hei, Ender!" iesaucās kāds no vecākajiem zēniem, kad Enders devās prom no kaujas telpas. „Tu neesi nekas, un ne­kas tu arī paliksi!"

„Mans iepriekšējais komandieris Bonso," paskaidroja En­ders. «Liekas, es viņam nepatīku."

Tovakar Enders savā datorā pārbaudīja ziņojumus. Četri zēni bija vērsušies pēc medicīniskās palīdzības. Vienam plīsušas ribas, vēl vienam ievainoti sēklinieki, vienam ieplēsta auss, un vēl vienam lauzts deguns un vaļīgs zobs. Visiem ie­vainojumiem bija norādīts viens cēlonis: nejauša sadursme bezsvara stāvoklī.

Ja jau skolotāji bija pieļāvuši šādu skaidrojumu oficiālā zi­ņojumā, bija skaidrs, ka par bīstamo sadursmi kaujas telpā viņi nevienu sodīt negrasās. Vai viņi nedarīs pilnīgi neko? Viņiem vienalga, kas šajā skolā notiek?

Tā kā viņš atgriezās skolā āgrāk nekā parasti, Enders da­torā palaida savu spēli. Viņš sen nebija to spēlējis. Pietiekami sen, lai nevarētu atsākt tur, kur pēdējoreiz bija apstājies. Viņš atradās pie Milža līķa. Tiesa, tagad tas vairs pārāk neizska­tījās pēc līķa — ja vien neapstājās nostāk un nepavēroja to ilgāk. Skelets bija gandrīz pilnībā pārvērties par pauguru, ap­audzis ar zāli un iepīts vīnogulājos. Vēl skaidri saskatāma bija tikai Milža seja — balts kauls, kā liela kaļķakmens atlūza, kas spraucas ārā no veca un baisa kalna.

Enders diez ko nepriecājās par iespēju vēlreiz cīnīties ar bērniem vilkiem, taču viņam par lielu pārsteigumu to tur vairs nemaz nebija. Varbūt, ja tos nogalina, tie otrreiz Vairs neparādās. Viņam pat kļuva nedaudz skumji.

Viņš nolaidās pazemē, caur ejām nokļuva uz klintsradzes virs brīnumainā meža. Viņš atkal metās lejup, un viņu atkal satvēra mākonis un nogādāja istabā pils tornī.

Paklājs atkal mēģināja pārvērsties čūskā, taču šoreiz En­ders daudz nekavējās. Viņš uzkāpa uz čūskas galvas un sa­mina to. Tā vijās un locījās zem viņa kājas — un viņš kā atbildot mina to vēl dziļāk akmens grīdā, līdz tā vairs ne­kustējās. Enders pacēla to un pakratīja, līdz tā atdalījās no paklāja. Tad, velkot čūsku aiz sevis, viņš sāka meklēt izeju.

Tās vietā viņš uzdūrās spogulim. Un spogulī viņš redzēja seju, ko atpazina tikai ar grūtībām. Tas bija Pīters, no zoda viņam tecēja asinis, no mutes ārā karājās čūskas aste.

Enders iekliedzās un strauji novērsās no datora. Zēni, kas atradās telpā, satrūkās no trokšņa un steidzās viņam klāt, bet viņš atvainojās un pateica, ka nekas nav noticis. Kad viņi aiz­gāja, Enders atkal ieskatījās datora ekrānā. Viņa tēls joprojām lūkojās spogulī. Viņš mēģināja pacelt kādu mēbeli, lai sadau­zītu spoguli, taču nevarēja neko pat pakustināt. Arī pats spo­gulis nebija noņemams no sienas. Beidzot Enders tam meta ar čūsku. Spogulis sašķīda lauskās, un aiz tā sienā atklājās ala. No alas iznira dučiem sīku čūsku un sāka kost Endera tēlam. Izmisīgi cenšoties no sevis tās notraukt, tēls sabruka zem sīko čūsku ņudzekļa un nomira.

Ekrāns kļuva balts, uz tā parādījās uzraksts:

«Atkārtot spēli?"

Enders izslēdza datoru un nolika to sāņus.

Nākamajā dienā pie Endera ieradās vairāki komandieri un citu komandieru sūtīti kareivji, lai viņu nomierinātu: lielākā daļa komandieru uzskatīja, ka papildu treniņi ir laba ideja un viņam tie jāturpina. Un, lai neviens viņam netraucētu, viņi sūtīja dažus savus kareivjus, kam ari bija nepieciešami papil­du treniņi, pievienoties Enderam.

„Viņi ir tikpat lieli, cik tie insekti, kas jums uzbruka vakar. Nu tiem būs par ko padomāt."

Divpadsmit zēnu vietā tovakar ieradās četrdesmit pieci — vairāk nekā vesela armija, un, vai nu tāpēc, ka tagad Endera pusē bija arī vecāki zēni, vai arī tāpēc, ka bija pieticis ar va­kardienas sadursmi, neieradās neviens ienaidnieks.

Enders vairs nespēlēja savu spēli. Taču viņš to redzēja sap­ņos. Enders nevarēja aizmirst, kā viņš jutās, saminot čūsku, ieplēšot tā zēna ausi, iznīcinot Stilsonu, salaužot Bernāra roku. Stāvot pie spoguļa, turot ienaidnieka līķi, redzot, kā no spoguļa uz viņu raugās Pīters. Šī spēle par mani zina pārāk daudz. Šī spēle melo. Es neesmu Pīters. Es neesmu dzimis slepkava.

Un tad piedzima neciešamākas bailes — ka viņš ir slepka­va, šajā ziņā pat pārāks par Pīteru, ka skolotājiem viņš ir tik mīļš tieši tāpēc. Karā ar insektoīdiem nepieciešami slepkavas. Cilvēki, kas spēj samalt ienaidniekus miltos, spēj izsmērēt tos pret sienām.

Labi, es esmu jūsējais. Pretīgs izdzimtenis, kādu jūs vēlē­jāties. Es esmu instruments jūsu rokās, un kāda gan nozīme tam, ka es ienīstu tieši to sevis .daļu, kas jums visvairāk vaja­dzīga? Kāda nozīme tam, ka tad, kad tās mazās čūskas mani spēlē nogalināja, es biju ar tām vienisprātis, es priecājos?