Endera spēle

2. Pīters

„Labi, tas ir nost. Kā viņam sokas?"

«Dzīvodams kāda ķermeni vairākus gadus, pamazām pierodi pie tā. Tagad es skatos uz viņa seju un nesaprotu, kas ar viņu notiek. Es esmu pieradis izjust viņa sejas izteiksmes — nevis pētīt tās."

,.Beidziet, mēs te nerunājam par psihoanalīzi. Mēs esam kareivji, nevis kaut kādi pūšļotāji. Jūs tikko redzējāt, kā viņš piekāva to bandas vadoni."

«Pamatīgi. Viņš ne tikai vienkārši piekāva, viņš viņu patai­sīja pilnīgi mīkstu. Kā Meizers Rekhems."

«Iztiksim bez tā. Tātad komisijas spriedums: viņš ir iztu­rējis."

«Gandrīz. Paskatīsimies, ko viņš tagad, kad monitora vairs nav, iesāks ar savu brāli."

«Iesāks ar brāli? Vai jūs nebaidāties no tā, ko brālis varētu iesākt ar viņu7 ."

«Jūs pats teicāt, ka šeit bez riska neiztikt."

„Es vēlreiz pārskatīju dažus ierakstus. Tur neko nevar darīt — man viņš patīk. Man liekas, mēs viņu sakropļosim."

«Protams. Tas ir mūsu darbs. Mēs esam kā tādas ļaunās raganas. Sasolām piparkūkas, bet beigās mazos izdzimteņus aprijam dzīvus."

•••

«Man ļoti žēl, Ender," čukstēja Valentīna, redzēdama plāksteri viņam uz kakla.

Enders pieskārās sienai, un durvis aiz viņa aizvērās.

«Man vienalga. Priecājos, ka tā vairs nav."

„Kā vairs nav?" ienācis viesistabā, pajautāja Pīters un iekodās rikā maizes ar zemesriekstu sviestu.

Enders atšķirībā no pieaugušajiem nesaskatīja Pīterā skaistu desmitgadīgu zēnu tumšiem, kupliem, izspūrušiem matiem un seju, ar kādu varētu lepoties pat Aleksandrs Lie­lais. Enders vispār vēroja Pīteru tikai, lai pamanītu viņa sejā dusmas vai garlaicību — bīstamus noskaņojumus, kas viņam gandrīz vienmēr beidzās ar sāpēm. Tagad, kad Pīters bija pamanījis plāksteri uz Endera kakla, viņa acīs uzplaiksnīja dusmas.

To redzēja arī Valentīna.

„Nu viņš ir tāds pats kā mēs," viņa mēģināja Pīteru laikus nomierināt. Taču Pīters vairs nebija apstādināms.

„Kā mēs? Viņš nēsāja to štruntu līdz sešu gadu vecumam. Kad izņēma tavējo? Tev bija trīs. Man — pirms palika pieci. Viņam tas gandrīz izdevās, izdzimtenim, sīkajam insektam!"

Viss kārtībā, Enders domāja. Runā, runā, Pīter. Vārdi nesāp.

„Nu ko, tavi sargeņģeļi tevi vairs neuzrauga," Pīters sacīja. ,Tagad tie vairs neuzmana, vai tev sāp, neklausās, ko es tev saku, neredz, ko es tev daru. Ko teiksi par to? Ko?"

Enders paraustīja plecus.

Pēkšņi Pīters smaidot sasita plaukstas un tēlotā labā no­skaņojumā iesaucās:

«Spēlēsim insektoīdus un astronautus!"

„Kur ir mamma?" jautāja Valentīna.

«Izgājusi," Pīters atbildēja. „Es esmu vecākais."

„Es labāk pasaukšu tēti."

„Sauc, sauc," teica Pīters. «Tu taču zini, ka viņa nekad nav mājās."

«Es spēlēšu," Enders teica.

«Tu būsi insektoīds," Pīters atbildēja.

«Ļauj taču viņam reiz būt arī astronautam," teica Valentīna.

«Pievaldi savu netīro muti, pretekle!" atcirta Pīters. «Nāc augšā un izvēlies ieročus."

Enders zināja, ka spēle nebūs godīga. Runa jau nebija par uzvaru vai zaudējumu. Kad bērni to veselām armijām spē­lēja koridoros, insektoīdi nekad neuzvarēja un spēle laiku

pa laikam kļuva netaisnīga. Bet šeit, dzīvoklī, spēle vienmēr jau sākās negodīgi un insektoīds nekādi nevarēja izstāties no spēles, kā to darīja insektoīdi īstos karos. Kamēr vien astro­nauts vēlas, insektoīdam jāspēlē.

Pīters atvēra sava skapja apakšējo atvilktni un izņēma no tās insektoīda masku. Kad Pīters to iegādājās, māte bija diezgan neapmierināta, taču tēvs norādīja, ka karu nevar ap­stādināt, paslēpjot insektoīdu maskas un aizliedzot bērniem rotaļu lāzerieročus. Labāk lai spēlē karinu, varbūt tas palīdzēs izdzīvot, ja insektoīdi atkal atgriezīsies.

Vispirms gan jāpārdzīvo spēles, Enders nodomāja un uz­vilka masku. Tā cieši iekļāva viņa seju, it kā to kāds spēcīgi spiestu ar plaukstām. Insektoīdi gan tā nejūtas, domāja En­ders. Viņi nevalkā sejas kā maskas, tās ir viņu sejas. Diez vai uz savām planētām viņi rotaļājoties valkā cilvēku maskas? Un kā gan viņi dēvē mūs? Varbūt par glumekļiem, jo mēs esam tik mīksti un eļļaini, salīdzinot ar viņiem?

«Piesargies, glumekli!" Enders iesaucās.

Caur maskas acu caurumiem viņš Pīteru redzēja visai vāji. Pīters pasmīnēja.

„Glumeklis, jā? Labi, insekt, paskatīsimies, kā mēs sado­sim tev pa purnu!"

Enders neredzēja Pītera uzbrukumu — tikai viņa gata­vošanos: ar uzvilktu masku nebija iespējams skatīties uz sā­niem. Pēkšņi viņu ķēra sāpīgs trieciens pa galvu, viņš zaudēja līdzsvaru un pakrita.

„Pārāk labi vis neredzi, insekt, ko?" ņirdza Pīters.

Enders sāka vilkt nost masku. Pīters pielika purngalu pie Endera cirkšņa.

„Nevelc to nost!" Pīters pavēlēja.

Enders uzvilka masku atpakaļ.

Pīters piespieda kāju. Enderam cauri izšāvās asa sāpe, viņš sarāvās čokurā.

„Guli rāms, insekt. Mēs tev uztaisīsim vivisekciju. Beidzot dabūjām kādu no jums dzīvu, palūkosim nu, kas jums vēderā."

„Pīter, izbeidz," lūdza Enders.

„Pīter, izbeidz. Ļoti labi! Tātad jūs protat uzminēt mūsu vārdus. Jūs protat izlikties par maziem, aizkustinošiem bēr­neļiem, kas jāmīl un jāžēlo. Nē, nē. Es redzu, kas tu patiesībā esi. Viņi gribēja cilvēku, Trešais, bet īstenībā tu esi insektoīds, tas ir skaidrs!"

Viņš paņēma nost savu kāju, paspēra vienu soli un piespie­da celi Endera vēderam tieši zem krūškaula. Viņš spieda ar aizvien lielāku un lielāku spēku, Enderam kļuva grūti elpot.

„Tā es varētu tevi nogalināt," Pīters čukstēja. «Turpinot spiest, līdz tu nomirsti. Es varētu teikt, ka es nezināju, ka tas ir bīstami, mēs jau tikai spēlējāmies, un Viņi man noticētu, un viss būtu lieliski. Un tu būtu beigts. Viss nudien būtu lieliski."

Enders nevarēja parunāt, no viņa plaušām bija izspiests viss gaiss. Varbūt Pīters to domāja nopietni. Varbūt ne, bet viņš varētu.

«Tieši to es arī gribu izdarīt," Pīters sacīja. «Lai vai ko tu tagad domātu, es vēlos tieši to. Tev ļāva piedzimt tikai tāpēc, ka es biju tik daudzsološs. Taču man neizdevās. Un tev gāja labāk. Viņiem liekas, ka tu tiešām esi labāks. Bet es negribu sev labāku jaunāko brāli, Ender. Es negribu Trešo."

«Es neklusēšu," teica Valentīna, stāvēdama durvīs.

«Neviens tev neticēs."

«Viņi man noticēs."

«Tad arī tu esi beigta, mīļā māsiņ."

«O, jā!" Valentīna atbildēja. «Tam gan viņi ticēs, vai ne? Es nezināju, ka tā var nogalināt. Un, kad nomira Endrū, es neiedomājos, ka no tā nomirs arī Valentīna."

Spiediens nedaudz atslāba.

«Labi, ne šodien. Bet kādu reizi jūs abi nebūsiet kopā. Un tad notiks nelaimes gadījums."

«Muļķības," teica Valentīna. «Tu to nedomā nopietni."

«Nē?"'

«Un zini, kāpēc?" Valentīna jautāja. «Tāpēc, ka tu gribi reiz būt valdībā. Ievēlēts. Un tevi neievēlēs, ja tavi pretinieki uz­zinās, ka tavs brālis un māsa bērnībā gājuši bojā aizdomīgos nelaimes gadījumos. Jo īpaši tāpēc, ka manā slepenajā failā pilsētas bibliotēkā glabājas vēstule, kas jāatver, ja es pēkšņi nomirstu."

Nemuldi niekus viņu pārtrauca.

„Tur rakstīts, ka es neesmu mirusi dabiskā nāvē. Pīters mani nogalināja, un, ja vēl nav paguvis, drīz viņš nogalinās arī Endrū. Ar to nepietiek, lai tevi notiesātu, bet būs gana, lai tevi nekad neievēlētu."

„Tagad tu esi viņa monitors," Pīters teica. «Sargā viņu labi — dienu un nakti."

„Mēs ar Enderu neesam stulbi. Nebūt ne sliktāki par tevi, dažās lietās pat labāki. Mēs visi esam tik brīnumgudri bērni. Tu neesi gudrākais, Pīter. Tikai lielākais."

„Jā, es zinu. Bet reiz pienāks diena, kad tu vairs nebūsi ar viņu kopā, kad tu būsi aizmirsusi. Un pēkšņi tu atcerēsies, steigsies pie viņa — bet ar viņu viss būs kārtībā. Nākamreiz tu vairs tik ļoti neuztrauksies un nesteigsies. Katru reizi ar viņu viss būs kārtībā. Tu domāsi, ka es esmu aizmirsis. Varbūt tu atcerēsies, ko es te tagad stāstu, taču tu tik un tā domāsi, ka es esmu aizmirsis. Ies gadi. Pēkšņi notiks drausmīgs nelaimes gadījums, es atradīšu viņa ķermeni, un es raudāšu par viņu, un tu atcerēsies šo sarunu, Valentīna, taču tev būs kauns to atcerēties, tu taču zināsi, cik ļoti es esmu mainījies. Tu nolem­si, ka tiešām noticis nelaimes gadījums, ka būtu cietsirdīgi man pat atgādināt, ko esmu teicis šajā bērnišķajā ķildā. Taču tu būsi kļūdījusies. Es tiešām panākšu viņa nāvi, un tu man neko neizdarīsi, pilnīgi neko. Turpini tikai ticēt, ka es esmu vienkārši lielākais."

«Lielākais maita," Valentīna teica.

Pīters pielēca kājās un metās viņai virsū. Valentīna izvairī­jās. Enders norāva masku. Pīters atkrita atpakaļ gultā un sāka smieties — skaļi, no visas sirds, līdz asarām.

„Ak, jūs esat tik nepārspējami stulbi, paši lielākie stulbeņi uz visas Zemes!"

«Tagad viņš mēģinās iestāstīt, ka tas viss bija tikai joks," teica Valentīna.

«Nevis joks, bet spēle. Ja vien es vēlētos, jūs noticētu pil­nīgi jebkam. Es taču varu jūs raustīt aiz diedziņiem gluži kā lelles."

Pārvērstā drausmīgā balsī viņš turpināja:

«Es jūs nogalināšu un sacirtīšu mazos gabaliņos, un tad izmetīšu atkritumos!"

Viņš iesmējās atkal.

«Lielākie stulbeņi Saules sistēmā!"

Enders stāvēja, skatījās uz viņu un domāja par Stilsonu, par sajūtām, kas radās, viņu sitot. Šo te vajadzēja sasist. Tieši šim tas pienāktos.

Gluži kā būtu lasījusi viņa domas, Valentīna čukstēja:

„Nē, Ender!"

PIters pēkšņi pavēlās uz sāniem, izlēca no gultas gatavs un nostājās gatavs cīņai.

„0, jā, Ender," viņš iesaucās, «jebkurā laikā!"

Enders pacēla labo kāju un novilka kurpi. Viņš turēja to paceltu.

«Redzi? Tur uz purngala. Tās ir asinis, Pīter. Ne manas."

«Ak, man būs jāmirst! Enders saminis kāpuriņu un nu ķersies klāt man!"

PIters bija nesatricināms. PIters sirdī bija slepkava, un to nezināja neviens, izņemot Valentīnu un Enderu.

Mājās pārnāca māte un mēģināja mierināt Enderu par monitora zaudēšanu. Pārnāca ari tēvs, kurš nebei­dza vien atkārtot, cik gan brīnišķīgs pārsteigums, ka vi­ņiem ir tik lieliski trīs bērni, ka valdībai vajadzēja trīs, bet galu galā tie nevienu neatņems, ka viņiem joprojām ir trīs bērni, viņiem joprojām ir Trešais… līdz Enders gribēja vi­ņam kliegt, es zinu, ka esmu Trešais, es zinu, ja vēlies, es varu doties prom, lai tu nejustos apkaunots visu priekšā, man žēl, ka man vairs nav monitora un tagad tev bez at­taisnojuma ir trīs bērni, ka tev ir tik neērti, man ļoti, ļoti žēl.

Viņš gulēja gultā, raudzīdamies augšup tumsā. Viņš dzir­dēja augšējā guļvietā nemierīgi grozāmies un knosāmies Pī­teru. Pēc brīža Pīters nokāpa no savas guļvietas un izgāja no istabas. Enders dzirdēja, kā tualetē tiek norauts ūdens, pēc mirkļa durvīs bija redzams Pītera siluets.

Viņš domā, ka es guļu. Viņš mani nogalinās.

Pīters piegāja pie gultas, bet pilnīgi noteikti nekāpa augšā uz savu guļvietu. Viņš nostājās Endera gultas galvgali.

Taču viņš nesniedzās pēc spilvena, lai nosmacētu Enderu. Viņam nebija ieroča. Viņš čukstēja:

„Ender, man žēl, man ļoti žēl. Es zinu, kā tu jūties. Man ļoti žēl. Es esmu tavs brālis, es mīlu tevi."

Pēc ilgāka laika Pītera mierīgā elpa liecināja, ka viņš ir aiz­midzis. Enders noplēsa no kakla plāksteri. Un jau otro reizi šajā dienā sāka raudāt.