Endera spēle

14. Endera skolotājs

„Iztikāt bez liekas steigas, Graf? Ceļš, protams, nav īss, bet triju mēnešu atvaļinājums šķiet nedaudz par garu."

..Negribēju piegādāt bojātu preci."

„Daži vienkārši nezina, ko nozīmē pasteigties. Labi, runa jau ir tikai par pasaules galu. Neņemiet mani vērā. Jums jā­saprot mūsu nemiers. Mēs te regulāri ar anzīblu saņemam zi­ņojumus no mūsu zvaigžņu kuģiem. Ik dienu mums jādomā par gaidāmo karu. Ja vien tās varētu saukt par dienām. Viņš ir tik mazs."

„Tikai ārēji. Garā viņš ir liels."

„Es ceru, ka viņam ir arī slepkavas instinkts."

„Ir."

„Mēs esam izplānojuši viņam improvizētu mācību kursu. Tas gan, protams, gaida jūsu apstiprinājumu."

«Paskatīšos. Es negrasos izlikties viszinošs, admirāli Čamradžnagar. Es esmu šeit tikai tāpēc, ka pazīstu Enderu. Jums nav ko uztraukties — es nemēģināšu izmainīt jūsu kursu. Ti­kai tempu."

„Cik daudz mēs varam atļauties mācīt?"

,.Netērējiet laiku starpzvaigžņu ceļojumu fizikai."

„Un kā ar anzīblu?"

„Par to, kā arī par floti, es viņam jau pastāstīju. Es viņam pateicu, ka tā nonāks pie mērķa piecu gadu laikā."

«Izskatās, ka mums nav atlicis pārāk daudz, ko viņam vēl pastāstīt."

„Jūs varat viņu iepazīstināt ar ieroču sistēmām. Tās viņam jāpārzina pietiekami, lai varētu pieņemt gudrus lēmumus."

„Ak, tad mēs tomēr varēsim kaut kā būt noderīgi. Cik jauki. Vienu no pieciem simulatoriem mēs esam rezervējuši tikai viņam vien."

„Kā ar pārējiem?"

„Simulatoriem?"

„Bērniem."

„Jūs esat šeit, lai rūpētos tikai par Enderu Viginu."

„Es vienkārši interesējos. Neaizmirstiet, ka viņi visi ir bi­juši mani skolnieki." ».

„Un tagad ir mani. Viņi tiek iesvētīti flotes mistērijās; ku­ras jums, pulkvedi Graf, kā jau kareivim, nav pazīstamas."

„Tas atgādina garīdzniecību."

„Un Dievu. Un reliģiju. Pat tie no mums, kas vienkārši no­dod komandas ar anzīblu, ir iepazinuši starpzvaigžņu lidoju­mu majestātiskumu. Kā redzu, jums šis misticisms nepatīk. Varat būt drošs, ka šī nepatika tikai atklāj jūsu nezināšanu. Drīz arī Enders Vigins zinās, ko zinu es; viņš dejos liego gara deju starp zvaigznēm, un diženums, kas slēpjas viņā, uz­plauks, uzziedēs, pilnībā atklāsies Visumam. Jums, pulkvedi Graf, ir akmens dvēsele, bet es varu dziedāt akmenim tikpat viegli, cik citam dziedātājam. Jūs varat doties uz savu istabu un iekārtoties."

„Man nav ko iekārtoties — man ir tikai drēbes, kas man ir mugurā."

„Jums nepieder nekas?"

„Mana alga glabājas kontā uz Zemes. Man tā nekad nav bijusi vajadzīga. Vienīgi pērkot civilistu apģērbu atvaļināju­ma laikā."

„Neesat materiālists. Un tomēr tik nepatīkami resns. Rijīgs askēts? Kāda pretruna."

«Saspringtās situācijās es ēdu. Turpretī jūs saspringtās si­tuācijās lejat pilnīgas muļķības."

„Man jūs patīkat, pulkvedi Graf. Es domāju, mēs sadzīvo­sim labi."

„Tas mani pārāk neuztrauc, admirāli Čamradžnagar. Es esmu šeit tikai Endera dēļ. Un neviens no mums nav ieradies šeit jūsu dēļ."

Enders ienīda Erosu jau kopš brīža, kad bija izkāpis no kuģa. Jau uz Zemes ar tās līdzenajām grīdām viņš jutās neēr­ti, bet Eross vispār bija bezcerīgs gadījums. Tas bija aptuveni vārpstiņas formas klints gabals, šaurākajā vietā tikai sešus ar pusi kilometrus biezs. Tā kā visa asteroīda virsma bija ierī­kota Saules gaismas uztveršanai un pārvēršanai enerģijā, visi mitinājās nelielās istabās, kas bija savienotas ar tuneļiem, kuri krustām šķērsām stiepās asteroīda iekšpusē. Slēgtas tel­pas Enderam bija pierasta lieta, taču viņu traucēja tas, ka grī­da tuneļos vienmēr liecas uz leju. Jau no paša sākuma Ende­ru, kad viņš staigāja pa tuneļiem, īpaši tiem, kas apjoza visu Erosu, vienmēr pārņēma reibonis. Tas, ka gravitācija te bija tikai puse no Zemes gravitācijas, nepalīdzēja: sajūta, ka viņš tūliņ, tūliņ kritis, bija nepārvarama.

Arī telpu proporcijas bija nomācošas: griesti, salīdzinot ar istabu platumu, bija pārāk zemi, savukārt tuneļi likās par šau­ru. Tā nebija mājīga vieta.

Bet visnepaciešamākais bija cilvēku daudzums. Zemes pil­sētu izmērus Enders diez cik labi neatcerējās. Optimāls cil­vēku skaits, viņaprāt, bija Kaujas skolā, kur viņš pēc izskata pazina ikvienu, kas tur dzīvoja. Bet šajā klints bluķī dzīvoja desmit tūkstoši cilvēku. Lai gan ļoti daudz vietas bija atvē­lēts dzīvības uzturēšanas un citām iekārtām, dzīvot saspiesti nenācās. Taču Enderu traucēja tas, ka viņš pastāvīgi atradās nepazīstamu cilvēku ielenkumā.

Viņam netika dota iespēja iepazīties. Viņš bieži redzēja citus Komandieru skolas audzēkņus, taču, tā kā viņš nevienu nodar­bību neapmeklēja regulāri, tuvāk viņš tos neiepazina. Laiku pa laikam viņš aizgāja uz kādu lekciju, bet pārsvarā viņu apmācīja atsevišķi viens skolotājs pēc otra, šad tad viņam palīdzēja kāds cits audzēknis, kuru viņš otrreiz nesatika vairs nekad. Maltītes viņš ieturēja kopā ar pulkvedi Grafu. Atslodzei viņam kalpoja sporta zālē, taču reti kad viņš kādu tur redzēja kaut divreiz.

Viņš saprata, ka atkal tiek izolēts, šoreiz nevis liekot ci­tiem audzēkņiem viņu ienīst, bet gan neļaujot viņiem iedrau­dzēties. Viņš gan tik un tā nevarētu īpaši sadraudzēties ar kādu — visi audzēkņi, izņemot Enderu, sen jau bija pusaudži.

Tāpēc Enders iegrima mācībās, un tās viņam veicās ātri un labi. Astronavigāciju un militāro vēsturi viņš aprija vienā acumirklī; abstraktā matemātika bija grūtāka, bet, saskaro­ties ar uzdevumiem par laiku un telpu, viņš atklāja, ka drošāk ir uzticēties intuīcijai, nevis paša aprēķiniem: viņš bieži vien jau uzreiz zināja atrisinājumu, ko pierādīt spēja, minūtēm vai stundām manipulējot ar skaitļiem.

Izpriecai noderēja simulators — pati pilnīgākā videospēle, ko viņš jebkad bija redzējis. Soli pa solim skolotāji un au­dzēkņi iemācīja viņam ar to apieties. Vispirms, nepārzinot apbrīnojamās spēles iespējas, viņš spēlēja tikai taktikas lī­menī, vadot vienu vienīgu iznīcinātāju, meklējot un iznīci­not pretinieku. Datora kontrolētais pretinieks bija viltīgs un spēcīgs: tiklīdz Enders izdomāja un izmantoja kādu jaunu taktisku paņēmienu, pēc brīža dators to vērsa pret viņu pašu.

Spēle risinājās telpiskā hologrāfiskā ekrānā, un viņa iznīci­nātāju atainoja sīks gaismas punkts. Pretinieks bija redzams kā citas krāsas gaismas punkts, un viņi dejoja un virpuļoja, un manevrēja kubā, kura malas bija kādus desmit metrus ga­ras. Vadības iespējas bija iespaidīgas. Viņš varēja pagriezt at­tēlu jebkurā virzienā un vērot to no jebkura leņķa, kā arī pār­vietot kuba centru, lai pietuvinātu vai attālinātu cīņas vietu.

Pamazām, viņam aizvien prasmīgāk kontrolējot iznīcinā­tāja ātrumu, kustības virzienu, orientāciju un ieročus, spēle kļuva sarežģītāka. Varēja trāpīties divi pretinieka kuģi uzreiz, varēja gadīties dažādi šķēršļi, kosmiskie atkritumi; viņam nācās rūpēties par degvielu un munīciju, dators sāka noteikt viņam konkrētus uzdevumus, un tāpēc, lai uzvarētu, viņam bija jāiemācās nenovirzīties no mērķa un paveikt uzdoto.

Kad viņš bija sasniedzis pilnību spēlē ar vienu iznīcinātāju, viņam tika atļauts vadīt četru iznīcinātāju-vienību. Viņš ko­mandēja četrus simulētus pilotus, un tā vietā, lai tikai pildītu datora instrukcijas, taktiku viņš varēja noteikt pats: viņš izlē­ma, kurš no mērķiem ir vērtīgākais, un deva attiecīgas pavē­les savai vienībai. Jebkurā laikā viņš uz īsu brīdi varēja pats uzņemties kāda iznīcinātāja vadību, un sākumā viņš to darīja bieži, taču tādā veidā ātri vien tika iznīcināti pārējie viņa vie­nības kuģi. Spēlei kļūstot aizvien grūtākai un grūtākai, viņam aizvien vairāk laika nācās veltīt visas vienības vadīšanai. Un tā viņš uzvarēja aizvien biežāk un biežāk.

Pavadījis Komandieru skolā gadu, viņš bija apguvis visus piecpadsmit simulatora līmeņus — sākot ar atsevišķa izni­cinātāja vadīšanu un beidzot ar veselas flotes komandēšanu. Viņš jau sen bija sapratis, ka simulators Komandieru skolā nozīmēja to pašu, ko kaujas telpa Kaujas skolā. Stundām bija sava nozīme, taču īsto apmācību sniedza spēle. Laiku pa lai­kam viņu spēlējam ieradās vērot citi. Viņi nekad nerunāja — neviens vispār nekad nerunāja, ja vien nebija Enderam jāie­māca kas īpašs. Skatītāji klusi stāvēja un vēroja, kā viņš tiek galā ar sarežģītu simulāciju, un, kad viņš bija pabeidzis spēli, viņi devās prom. Viņš gribēja pajautāt: ko gan jūs darāt? Vēr­tējat mani? Pētāt, vai man var uzticēt floti? Tikai atcerieties, ka es to neesmu prasījis.

Enders atklāja, ka daudz kas, ko viņš bija iemācījies Kaujas skolā, noderēja, ari darbojoties ar simulatoru. Viņš vienmēr reizi dažās minūtēs pagrieza attēlu citā virzienā, lai nepierastu pie orientēšanās pēc augšas un apakšas, kā arī pastāvīgi vēroja savu pozīciju no pretinieka skatpunkta. Kontrolēt kauju, bei­dzot nepalaižot garām neko neievērotu, bija patiešām lieliski.

Tajā pašā laikā vadības iespējās nācās ari vilties: datora kontrolētie iznicinātāji bija vien tik spēcīgi, cik noteica pats dators. Viņi nekad neuzņēmās iniciatīvu. Viņiem trūka sa­prāta. Viņš sāka ilgoties pēc saviem vadu komandieriem, lai varētu tiem uzticēt savas vienības un viņam nebūtu tās vien­mēr jāuzrauga pašam.

Pirmā gada beigās viņš uzvarēja ikvienā kaujā un spēlēja tā, it kā simulators būtu viņa ķermeņa daļa. Kādu dienu, pus­dienojot kopā ar Grafu, viņš pajautāja:

„Vai tas ir viss, uz ko simulators ir spējīgs?"

„Kas ir viss?"

„Kā tas tagad spēlē. Tas ir viegli, un kādu laiku spēle nav kļuvusi grūtāka."

„Ak tā."

Grafs likās vienaldzīgs. Bet Grafs vienmēr likās vienal­dzīgs. Līdz ar nākamo dienu viss mainījās. Grafs bija prom, un viņa vietā Enderam tika piešķirts jauns kompanjons.

Kad Enders no rīta pamodās, viņš jau bija klāt. Tas bija vecs vīrs, kas, sakrustojis kājas, sēdēja uz grīdas. Enders lū­kojās uz viņu, gaidīdams, kad viņš sāks runāt. Viņš klusēja. Enders piecēlās, nomazgājās, apģērbās, ļaujot vīram klusēt, cik vien vēlas. Viņš jau sen bija sapratis, ka tad, kad notiek kaut kas neparasts, kad risinās kāda cita plāns, viņš var uzzi­nāt vairāk gaidot, nevis jautājot. Pieaugušie gandrīz vienmēr zaudēja pacietību ātrāk nekā Enders.

Kad Enders bija gatavs doties un piegāja pie durvīm, lai iz­ietu no istabas, vīrs joprojām klusēja. Durvis atvērt nevarēja. Enders uzlūkoja uz grīdas sēdošo vīru. Viņš izskatījās aptu­veni sešdesmit gadus vecs — pilnīgi noteikti pats vecākais cil­vēks, ko Enders uz Erosa bija redzējis. Viņa vaigus klāja kādu dienu veci sirmas bārdas rugāji — tikai nedaudz tumšāki par īsi nogrieztajiem matiem. Seja likās viegli iekritusi, un acis iejoza krunciņas. Skatiens likās pavisam apātisks.

Enders pagriezās pret durvīm un vēlreiz pamēģināja tās atvērt.

„Labi," viņš padevies teica. „Kāpēc durvis ir aizslēgtas?"

Vecā vīra skatiens joprojām bija tukšs.

Tātad tā ir spēle, Enders nodomāja. Labi, ja viņi gribēs, lai es eju uz nodarbībām, durvis viņi atslēgs. Ja ne, tad ne. Man vienalga.

Enders necieta spēles, kur noteikumi varēja būt jebkādi un mērķis viņam nebija zināms. Tātad viņš nespēlēs. Un nedus­mosies. Atspiedies pret durvīm, viņš izpildīja kādu atslābi­nošu vingrinājumu, un drīz jutās nomierinājies. Vecais vīrs turpināja viņu bezkaislīgi vērot.

Likās, ka tas velkas stundām. Enders klusēja, vecais vīrs likās mēms. Dažbrīd Enders domāja, vai "tikai tas nav kāds ārprātīgais, kas izbēdzis no slimnīcas uz Erosa un tagad iegri­mis savās vājprāta fantāzijās te, Endera istabā. Bet, jo ilgāk tas vilkās, jo ilgāk neviens nenāca un nemeklēja viņu, jo kļuva skaidrāks, ka tas tiek darīts ar nodomu — lai apmulsinātu viņu. Enders nevēlējās tik viegli padoties vecajam vīram. Lai kaut kā nosistu laiku, viņš sāka pildīt dažādus vingrinājumus. Dažus nebija iespējams veikt bez īpašiem trenažieriem, bet citi, it īpaši ar pašaizsardzību saistītie, bija veicami bez jebkā­dām papildu ierīcēm.

Vingrinājumu laikā viņš pārvietojās pa visu istabu. Viņš praktizēja izklupienus un spērienus. Kāda kustība pietuvi­nāja viņu vecajam vīram — ne pirmo reizi, bet šoreiz vecais strauji izstiepa roku un saķēra Endera kreiso kāju spēriena vidū. Enders zaudēja līdzsvaru un smagi nokrita uz grīdas.

Saniknots viņš acumirklī pielēca kājās. Vecais vīrs jopro­jām mierīgi sēdēja — sakrustojis kājas, lēni elpodams, it kā pat nebūtu pakustējies. Enders stāvēja cīņas pozā, bet vecā vīra nekustīgums neļāva Enderam uzbrukt. Ko gan iesākt — noraut vecajam vīram galvu, vai? Un tad skaidrot Grafam: ak, vecais man iesita, un man vajadzēja atriebties.

Viņš atsāka vingrinājumus, vecais vīrs turpināja viņu vērot.

Beidzot, noguris un dusmīgs par izniekoto dienu, ieslo­dzīts paša istabā, Enders devās atpakaļ uz gultu pēc sava da­tora. Tiklīdz viņš bija noliecies, lai to paņemtu, starp viņa augšstilbiem ietriecās roka un otra saķēra viņu aiz matiem. Acumirklī viņš tika apgriezts otrādi. Viņa seju un plecus ve­cais vīrs ar celi bija iespiedis grīdā, viņa mugura bija saliekta mokošās sāpēs, bet kājas — stingri satvertas ar roku. Enders bija bezpalīdzīgs — viņš nevarēja izmantot rokas, un viņš ne­varēja atbrīvot muguru tā, lai varētu izmantot kājas. Vecajam vīram nebija vajadzīgas pat divas sekundes, lai pilnībā pie­veiktu Enderu Viginu.

„Labi," Enders izdvesa. „Tu uzvarēji."

Vecais vīrs vēl sāpīgāk piespieda ar celi.

„Kopš kura laika," vīrs klusā, griezīgā balsī jautāja, „tev jā­paziņo ienaidniekam, ka viņš ir uzvarējis?"

Enders klusēja.

„Vienreiz es tevi pārsteidzu, Ender Vigin. Kāpēc tu mani nekavējoties uzreiz neiznīcināji? Tikai tāpēc, ka es izskatījos tik miermīlīgs? Tu pagriezies pret mani ar muguru. Muļķis. Tu neko neesi iemācījies. Tev nekad nav bijis īsta skolotāja."

Enders bija sadusmots un nemaz nemēģināja dusmas ap­valdīt vai slēpt.

„Man ir bijis pārāk daudz skolotāju, kā gan es varēju zināt, ka jūs patiesībā esat…"

«Ienaidnieks, Ender Vigin," vecais virs čukstēja. „Es esmu tavs pretinieks, pirmais, kas ir gudrāks par tevi. Tikai pre­tinieks ir īstens skolotājs. Neviens cits, tikai pretinieks tev var pasacīt, ko viņš grasās darīt. Neviens cits, tikai pretinieks spēs apmācīt tevi iznicināt un uzvarēt. Tikai pretinieks atklāj tev tavas vājās vietas. Tikai pretinieks tev atklās, kur viņš ir stiprs. Un spēlē ir tikai viens noteikums: dari viņam visu, ko spēj, un neļauj viņam vērsties pret tevi. No šī brīža tavs preti­nieks esmu es. No šī brīža es esmu tavs skolatājs."

Tad vecais virs palaida vaļā Endera kājas. Tā kā viņš jopro­jām turēja Endera galvu piespiestu pie grīdas, zēns nevarēja izmantot rokas, lai noturētu līdzsvaru, un viņa kājas necieša­mi sāpīgi un ar skaļu troksni atsitās pret grīdu. Tad vecais vīrs ļāva Enderam piecelties.

Klusi ievaidējies no sāpēm, Enders lēnām savilka kopā kājas. Uz bridi, lai atgūtos, viņš nostājās četrrāpus. Tad viņš zibenīgi izstiepa roku, mēģinādams aizsniegt pretinieku. Ve­cais vīrs strauji atlēca atpakaļ, un Endera roka saķēra tikai gaisu, bet skolotāja kāja jau triecās pret Endera zodu.

Bet Endera zoda tur vairs nebija. Nometies uz muguras, viņš apgriezās otrādi, un brīdī, kad skolotājs spēriena dēļ bija zaudējis līdzsvaru, Enders iespēra pa vecā vira otru kāju. Viņš krita — bet pietiekami tuvu, lai iespertu Enderam pa seju. En­ders nekādi nespēja pagūt saķert skolotāja rokas vai kājas, un pret viņa muguru un rokām nemitīgi triecās sitieni. Enders bija par mazu — viņš nevarēja aizsniegt vecā vīra ķermeni. Beidzot viņam izdevās pavilkties tālāk un aizrāpot līdz durvīm.

Vecais vīrs jau atkal sēdēja, sakrustojis kājas, bet no apāti­jas vairs nebija ne miņas. Viņš smaidīja.

„Šoreiz jau labāk, zēniņ. Bet lēni. Ar floti gan tev būs jā­prot rīkoties ātrāk nekā ar savu ķermeni, citādi, kamēr tu būsi komandieris, neviens nevarēs justies drošs. Mācība skaidra?"

Enders lēni pamāja ar galvu. Viņam sāpēja visas malas.

„Labi," teica vecais virs. „Tad šādas cīņas mums vairs nebūs vajadzīgas. Iztiksim ar simulatoru. Tagad tavas cīņas prog­rammēšu es, ne dators. Es gādāšu par tava pretinieka stratē­ģiju, un tev būs jāiemācās ātri saprast, kas pretiniekam pado­mā. Atceries, zēniņ. Kopš šī brīža pretinieks ir daudz gudrāks par tevi. Kopš šī brīža pretinieks ir stiprāks par tevi. Kopš šī brīža tu vienmēr vari zaudēt."

Vecais vīrs kļuva atkal nopietns.

„Tu vienmēr varēsi zaudēt, Ender, bet tu uzvarēsi. Tu ie­mācīsies sakaut pretinieku. Viņš tev iemācīs, kā."

Skolotājs piecēlās.

„Šajā skolā vienmēr ir pastāvējusi tradīcija, ka vecāks au­dzēknis izvēlas kādu jaunāku, un viņi kļūst par biedriem, un vecākais iemāca jaunākajam visu, ko zina. Viņi vienmēr cī­nās, vienmēr sacenšas, vienmēr ir kopā. Es esmu izvēlējies tevi."

Vecajam vīram dodoties pie durvīm, Enders ierunājās:

„Jūs esat pārāk vecs, lai būtu skolnieks."

„Neviens nevar būt par vecu, lai mācītos no pretinieka. Es esmu mācījies no insektoīdiem. Tu mācīsies no manis."

Kad vecais vīrs pielika plaukstu pie durvīm, lai tās atvērtu, Enders palēcās un iespēra ar abām kājām viņam pa muguru. Trieciens bija pietiekami spēcīgs, lai Enders atsities piezemē­tos uz kājām. Vecais vīrs iekliedzās un sabruka uz grīdas.

Tad viņš, turēdamies pie durvju roktura, sāpēs saviebis seju, lēnām piecēlās. Viņš izskatījās, pievārēts, bet Enders uz to nepaļāvās. Bet — par spīti piesardzībai — viņš nepaguva izvairīties no vecā vīra zibenīgā sitiena. Acumirklī viņš atta­pās guļam uz grīdas netālu no pretējās sienas, viņa deguns un lūpas asiņoja — viņš bija atsities ar seju pret gultu. Viņš pagriezās un ieraudzīja veco vīru stāvam durvīs — salīkušu un saķērušu muguru. Vecais vīrs pasmaidīja.

Enders atsmaidīja.

..Skolotāj," viņš teica, „kā jūs sauc?"

„Meizers Rekhems," vecais vīrs atbildēja un izgāja pa dur­vīm.

Kopš tā brīža Enders bija vai nu kopā ar Meizeru Rekhemu, vai viens pats. Vecais vīrs runāja reti, bet vienmēr bija klāt — ēdienreizēs, nodarbībās, pie simulatora, naktīs arī viņa istabā. Laiku pa laikam Meizers viņu atstāja, bet vien­mēr, kad viņš bija prom, durvis bija aizslēgtas un neviens ne­nāca, līdz viņš atgriezās. Kādu nedēļu Enders viņu dēvēja par Cietumsargu Rekhemu. Meizers atsaucās uz šo vārdu tāpat kā uz īsto un nekādi neizrādīja, ka tas viņam nepatiktu. En­ders drīz vien meta tam mieru.

Situācijai bija arī savas gaišās puses. Meizers rādīja Ende­ram videoierakstus no senām Pirmās invāzijas kaujām un drausmīgajām SF sakāvēm Otrās invāzijas laikā — un nevis izveidotus no atsevišķiem, visiem pieejamiem publiskajiem ierakstiem, bet gan veselus un nesagraizītus* Tā kā lielajās kaujās filmēts bija daudz, viņi varēja pētīt insektoīdu taktiku un stratēģiju no daudziem skatpunktiem. Pirmo reizi mūžā skolotājs spēja norādīt uz ko tādu, ko Enders nebija pamanī­jis pats. Pirmo reizi Enderam nācās saskarties ar patiesi ap­brīnas vērtu prātu.

„Kāpēc jūs neesat miris?" Enders viņam jautāja. „Jūs izcī­nījāt pēdējo kauju pirms septiņdesmit gadiem. Neizskatās, ka jums ir kaut vai sešdesmit."

«Relativitātes brīnumdarbs," atbildēja Meizers. „Viņi turē­ja mani šeit divdesmit gadus pēc kara, kaut gan es lūdzos, lai man ļauj komandēt kādu no kuģiem, ko viņi izsūtīja pret insektoīdu mājas planētu un kolonijām. Tad viņi sāka saprast šo to par kareivju rīcību kaujas apstākļos."

„Ko tieši?"

„Tu neesi pietiekami apguvis psiholoģiju, lai saprastu. Pie­tiks ar to, ka viņi aptvēra, ka, lai arī es nekad vairs nevarēšu komandēt floti, jo būšu miris, kad tā ieradīsies īstajā vietā, es esmu vienīgais, kas saprot par insektoīdiem to, ko es patie­šām biju sapratis. Es, viņi apjēdza, esmu vienīgais, kam jeb­kad izdevies sakaut insektoīdus ar prātu — nevis vienkārši ar veiksmi. Es viņiem biju vajadzīgs, lai apmācītu to, kas varēs komandēt floti."

„Un tāpēc viņi ieslēdza jūs kuģī, paātrināja to līdz pietieka­mi lielam ātrumam…"

„Un tad es palidinājos apkārt un atgriezos mājās. Gaužām garlaicīgs ceļojums, Ender. Piecdesmit gadu kosmosā. Oficiā­li man tie bija tikai astoņi, bet likās piecsimt. Lai tikai es varē­tu iemācīt nākamajam komandierim visu, ko zinu."

„Un nākamais komandieris būšu es?"

,,'leiksim, tieši uz tevi liktas visas mūsu cerības."

„Tiek gatavoti arī citi?"

„Nē."

„Tad es esmu vienīgā iespēja, vai ne?"

Meizers paraustīja plecus.

«Izņemot jūs. Jūs vēl esat dzīvs. Kāpēc gan ne jūs?"

Meizers pakratīja galvu.

„Kāpēc ne? Jūs jau esat vienreiz uzvarējis."

„Es nevaru būt komandieris pietiekami nopietnu iemeslu dēļ."

«Parādiet, kā jūs sakāvāt insektoīdus, Meizer."

Meizera sejā parādījās noslēpumaina izteiksme.

«Visas pārējās kaujas jūs esat rādījis jau vismaz septiņas reizes katru. Domāju, ka man ir gana skaidrs, kā tikt galā ar redzētajiem insektoīdu paņēmieniem, bet jūs tā arī nekad ne­esat parādījis, kā tad patiesībā jūs viņus sakāvāt."

«Šis ieraksts ir pilnīgi slepens, Ender."

«Es zinu. No fragmentiem es varu izveidot aptuvenu kop­ainu. Jūs ar niecīgajiem rezerves spēkiem un viņu armāda — milzīgie zvaigžņu kuģi un iznīcinātāju spieti. Jūs notēmējat pret kādu kuģi, izšaujat, tas sprāgst. Tad arī ieraksti vienmēr apstājas. Pēc tam redzami vairs tikai kareivji, kas ieņem in­sektoīdu kuģus un atrod insektoīdus jau beigtus."

Meizers pasmaidīja.

«Un tā skaitās slepenība! Labi, noskatīsimies to ierakstu!"

Videotelpā viņi bija vieni, un Enders ar plaukstas pieskā­rienu aizslēdza durvis.

«Labi, skatīsimies!"

Ieraksts attēloja tieši to, ko Enders jau bija iztēlojies. Meizera pašnāvnieciskais izrāviens pašā pretinieku armādas sirdī, sprādziens, un tad…

Nekas. Meizera kuģis turpināja kustību, izvairījās no trie­cienviļņa, manevrēja starp pārējiem insektoīdu kuģiem. Tie nešāva uz viņu. Tie nemainīja kursu. Divi kuģi ietriecās viens otrā un uzsprāga — bezjēdzīga sadursme, kuru varēja novērst ikviens no abiem pilotiem. Bet neviens to pat nemēģināja.

Meizers patina ierakstu uz priekšu.

«Mēs gaidījām trīs stundas," viņš teica. «Neviens nespēja tam noticēt."

Tad SF kuģi pamazām pietuvojās insektoīdu zvaigžņu ku­ģiem. Jūras kājnieki sāka abordāžu. Ierakstā bija redzami arī savos posteņos mirušie insektoīdi.

«Redzi," teica Meizers, „tu jau zināji visu, kas vien te bija skatāms."

«Kāpēc tā notika?"

«Neviens nezina. Man ir savs viedoklis, bet daudzi zināt­nieki uzskata, ka es ne tuvu neesmu speciālists un tāpēc man viedokļa būt nevar." *.

«Jūs uzvarējāt šajā cīņā."

«Man arī likās, ka ar to pietiek, lai es varētu ko pateikt, bet tu taču zini, kā tas ir. Ksenobiologi un ksenopsihologi nevar pieņemt iespēju, ka kaut kāds zvaigžņu kuģa pilots vienkārši uzminējis patiesību un apsteidzis viņus. Es domāju, ka viņi mani ienīst tāpēc, ka, noskatījušies šos ierakstus, bija spiesti visu atlikušo dzīvi pavadīt uz Erosa. Drošībai, kā tu jau zini. Viņi nejutās pārāk laimīgi."

«Pastāstiet!"

«Insektoīdi nerunā. Viņi sazinās cits ar citu domās, un tas notiek acumirklī, tas atgādina filotiskos efektus. Anzīblu. Bet vairākums cilvēku vienmēr domājuši, ka tas nozīmē kontro­lētu komunikāciju — tāpat, kā lietojot valodu. Es kaut ko no­domāju, un tu man atbildi. Es nekad tam neesmu ticējis. Tas, kā viņi kopīgi reaģē uz kaut ko, notiek praktiski nekavējoties. Tu esi redzējis videoierakstus. Viņi nesarunājas un neapsprie­žas par iespējamajiem rīcības variantiem. Katrs kuģis darbojas kā vienota organisma sastāvdaļa. Tas reaģē tāpat, kā reaģē tavs ķermenis cīņas laikā: atsevišķas daļas automātiski dara visu, kas tām jādara. Viņi nesazinās kā indivīdi ar atsevišķu domā­šanu. Visas viņu domas ir vienlaicīgi kopējas visiem."

«Viens indivīds, un katrs insektoīds ir kas līdzīgs rokai vai kājai?"

«Jā. Es nebiju pirmais, kas par to iedomājās, bet es biju pirmais, kas tam ticēja. Un vēl kam citam. Kaut kam tik bēr­nišķīgam un muļķīgam, ka ksenobiologi, kad es pēc cīņas to pateicu, vienkārši izsmēja mani. Insektoīdi patiešām ir insek­ti. Viņi līdzinās skudrām un bitēm. Karaliene un strādnieki. Varbūt pirms simtiem miljonu gadu, bet tieši tā viņi sāka at­tīstīties. Ir pilnīgi skaidrs, ka neviens no insektoīdiem, kurus mēs esam redzējuši, nav bijis spējīgs radīt pēcnācējus. Kāpēc lai, attīstot spēju kolektīvi domāt, viņi nepaturētu karalieni? Un vai karaliene joprojām nebūtu grupas centrs? Kāpēc lai tas jebkad mainītos?"

„Tātad viņus visus kontrolē karaliene."

„Un es to varēju pierādīt. Bet nejau viņiem. Pirmā invāzija bija tikai izlūkgājiens, bet otrā — kolonizēšanas mēģinājums. Izveidot jaunu pūzni vai tamlīdzīgi."

„Un tāpēc viņiem līdzi bija karaliene."

„Te ir videoieraksti no Otrās invāzijas, kur viņi iznīcina mūsu floti pie komētu joslas."

Viņš atvēra vairākus ierakstus un norādīja uz insektoīdu floti.

„Parādi man karalienes kuģi."

Tas bija grūti. Enders ilgi nevarēja to atrast. Insektoīdu kuģi atradās nemitīgā kustībā. Neviens no tiem neizskatījās pēc flagmaņa, pēc flotes nervu sistēmas centra. Bet pama­zām, Meizeram atkārtojot ierakstus vēl un vēl, Enders ievē­roja, kā visas kustības fokusējas un izplatās no viena centrālā punkta. Tas mainīja atrašanās vietu, bet, pietiekami ilgi ska­toties, kļuva skaidrs, ka flotes acis, flotes es, perspektīva, no kuras tiek pieņemti visi lēmumi, ir viens konkrēts kuģis. Viņš norādīja uz to.

„Tu to redzi. Es to redzu. Kopā divi cilvēki no visiem, kas ir redzējuši šo ierakstu. Bet tā ir taisnība, vai ne?"

„Šis kuģis kustas tāpat kā pārējie."

„Viņi zina, ka tā ir vājā vieta."

„Bet jums ir taisnība. Tā ir karaliene. Bet tad jau, jādomā, kad jūs tai tuvojāties, viņiem nekavējoties vajadzēja koncen­trēt visus spēkus pret jums. Viņi taču varēja iznīcināt jūs vie­nā acumirklī."

„Es zinu. To es nesaprotu. Nav jau tā, ka viņi nemēģināja mani apstādināt — viņi šāva uz mani. Bet izskatījās, ka viņi īsti nevar noticēt, ka es patiešām nogalināšu karalieni, līdz bija jau par vēlu. Varbūt viņu pasaulē karalienes nekad netiek nogalinātas, tikai sagūstītas, tām tikai piesaka šahu un matu. Es izdarīju ko tādu, ko viņi no pretinieka nemaz negaidīja."

„Un, kad nomira viņa, nomira ari visi pārējie."

„Nē, tikai pēkšņi zaudēja intelektu. Pirmajos kuģos, kur mēs iekļuvām, insektoīdi vēl bija dzīvi. Bioloģiski. Bet viņi nekustējās, ne uz ko nereaģēja, pat ne tad, kad mūsu zināt­nieki vienu no viņiem uzšķērda, lai paskatītos, vai mēs varam uzzināt par viņiem ko jaunu. Pēc kāda laika viņi visi nomira. Zaudējuši gribu. Kad karalienes vairs nav, nekā nepaliek arī viņu ķermeņos."

„Kāpēc neviens jums netic?" fc

„Tāpēc, ka mēs neatradām karalieni."

„Viņa tika iznīcināta pavisam."

„Tāds ir karš. Bioloģija, salīdzinot ar izdzīvošanu, ir otr­šķirīga. Bet daži no viņiem jau lēnām sāk domāt līdzīgi man. Šajā vietā nav iespējams dzīvot, nepārtraukti nesaskaroties ar pierādījumiem."

„Kādi pierādījumi tad te, uz Erosa, ir?"

«Paskaties apkārt, Ender. Šīs alas nav rakuši cilvēki. Mums, piemēram, patīk augstāki griesti. Šeit Pirmās invāzijas laikā atradās insektoīdu priekšpostenis. Viņi ierīkoja šo vietu, pirms mēs vēl zinājām par viņiem. Mēs dzīvojam insektoīdu pūznī. Bet īres maksu mēs jau esam samaksājuši. Atbrīvojot šīs katakombas no insektoīdiem, gāja bojā tūkstošiem jūras kājnieku. Insektoīdi cīnījās līdz nāvei par katru metru."

Tagad Enders saprata, kāpēc šīs telpas viņam vienmēr bija likušās kaut kādā ziņā nepareizas.

„Es zināju, ka šo vietu nav veidojuši cilvēki."

„Ši bija īsta dārgumu krātuve. Ja viņi būtu zinājuši, ka mēs uzvarēsim pirmajā karā, viņi šo vietu varbūt nemaz nebūtu ierīkojuši. Apieties ar gravitāciju mēs iemācījāmies tikai tā­pēc, ka viņi to bija palielinājuši šeit. Efektīvi izmantot zvaig­žņu enerģiju mēs iemācījāmies tikai tāpēc;, ka viņi bija ap­tumšojuši šo planētu. Patiesībā tieši tā mēs viņus atklājām. Trīs dienu laikā Eross pamazām kļuva neredzams mūsu te­leskopiem. Mēs aizsūtījām velkoni, lai noskaidro, kāpēc. No­skaidrojām. Velkonis visu laiku pārraidīja mums videosignāius, arī tad, kad insektoīdi ieņēma kuģi un apslepkavoja visu komandu. Pārraides turpinājās visu laiku, kamēr insektoīdi izpētīja kuģi un beidzot izārdīja to pa gabaliem. Tā arī bija viņu kļūda — viņiem saziņai nekad nav bijušas vajadzīgas papildierlces, tāpēc, nogalinājuši apkalpi, viņi neiedomājās, ka kāds viņus vēl varētu novērot."

„Kāpēc gan viņi nogalināja apkalpi?"

„Kāpēc gan ne? Viņiem zaudēt dažus komandas locekļus nozīmē tik daudz, cik tev — apgriezt nagus. Nekas īpašs. Var­būt viņi domāja, ka ierastā veidā atslēdz mūsu komunikāci­jas — izslēdzot strādniekus, kas vada kuģi. Nevis nogalinot dzīvas, jutīgas būtnes ar neatkarīgu ģenētisko nākotni. Slep­kavība viņiem neko nenozīmē. Tikai karalienes nogalināšana ir īsta slepkavība, jo tikai tā tiek atņemtas attīstības iespējas."

„Tātad viņi nezināja, ko dara."

„Nesāc viņus attaisnot, Ender. Tas vien, ka viņi nezināja, ka nogalina dzīvas būtnes, nenozīmē, ka viņi tās nenogalinā­ja. Mums ir tiesības aizstāvēties, kā vien spējam, un vienīgais veids, kādu mēs zinām, ir nogalināt insektoīdus, pirms viņi nogalina mūs. Domā par to šādi. Visos šajos insektoīdu karos līdz šim viņi ir nogalinājuši tūkstošiem un tūkstošiem dzīvu, domājošu būtņu. Un mēs visos šajos karos esam nogalinājuši tikai vienu."

„Mēs būtu zaudējuši karā, ja jūs nebūtu nogalinājis kara­lieni, Meizer?"

„Es teiktu, ka likmes būtu trīs pret divi mums par sliktu. Es joprojām esmu pārliecināts, ka es spētu diezgan pamatīgi pa­retināt viņu floti, pirms viņi mūs piebeidz. Viņi apbrīnojami ātri reaģē uz notikumiem, un viņiem ir milzīgs ugunsspēks, bet dažā ziņā mēs esam pārāki. Katru mūsu kuģi vada sa­prātīgas būtnes, kas domā patstāvīgi. Katrs no mums ir spē­jīgs spoži atrisināt konkrētu problēmu. Viņi nespēj atrisināt vairākas problēmas vienlaikus. Insektoīdi domā ātri, bet ne vienmēr viņi ir gudri. Bet mūsu pusē, pat tad, kad daži neti­cami gļēvi un stulbi komandieri Otrās invāzijas laikā zaudēja nozīmīgās kaujās, daži padotie prata sagādāt insektoīdu flotei pamatīgus zaudējumus."

„Kas notiks, kad mūsu invāzijas spēki nokļūs pie mērķa? Mēs mēģināsim atkal nogalināt karalieni?"

„Ne jau stulbums viņiem līdzēja doties starpzvaigžņu ceļo­jumos. Šāda stratēģija varēja nostrādāt tikai vienreiz. Es do­māju, ka mēs nekad nenonāksim tuvumā kādai karalienei, ja vien mums neizdosies nokļūt pie viņu mājas planētas. Galu galā karalienei, lai vadītu kauju, nemaz nav jābūt kopā ar flo­ti. Karalienei jābūt klāt tikai tad, ja jādzemdē jauni insektoīdi. Otrajā invāzijā pie mums ieradās kolonisti — karalienei bija jāsagādā iedzīvotāji Zemei. Bet šoreiz — nē, tas nestrādās. Mums jāsakauj flote pēc flotes. Un, tā kā resursus viņi iegūst no dučiem zvaigžņu sistēmu, es domāju, viņiem katrā kaujā būs pamatīgs pārspēks."

Enders atcerējās savu kauju pret divām komandām vien­laikus. Un man likās, ka viņi krāpjas. Kad sāksies īstais karš, tā būs visu laiku. Un tur man nebūs vienkārši jāatver preti­nieka vārti.

„Mūsu labā darbojas divi faktori, Ender. Mums nav nepie­ciešams precīzi tēmēt. Mūsu ieroču darbības rādiuss ir ļoti liels."

„Tad mēs neizmantosim raķetes kā Pirmajā un Otrajā in­vāzijā?"

„Dr. Ierīce ir kas daudz spēcīgāks. Kodolieroči galu galā ir tik vāji, ka reiz tie tika izmantoti pat uz Zemes. Mazo Dokto­ru nekad nevarētu izmantot uz planētas. Es tiešām vēlos, kaut man tāds būtu bijis Otrās invāzijas laikā."

„Kā tas darbojas?"

„Es nezinu, vismaz ne tik labi, lai varētu pats to uzbūvēt. Divi stari satiekas fokusā, un izveidojas lauks, kurā moleku­las vairs neturas kopā. Nevar dalīties elektroniem. Cik labi tu zini fiziku — šajā līmenī?"

„Pārsvarā mēs mācāmies astrofiziku, bet es uztvēru domu."

„Lauks sfēriski izplatās, bet, jo tālāk tas izplatās, jo vājāks kļūst, ja vien ceļā atkal negadās labi daudz jaunu molekulu — tad tas atkal kļūst spēcīgāks un atsāk izplesties. Jo lielāks ku­ģis, jo spēcīgāks jaunais lauks."

„Tātad — katru reizi, kad lauks iznīcina kādu kuģi, tas rada jaunu sfēru."

„Un, ja viņu kuģi atrodas pārāk tuvu kopā, tas var izrai­sīt ķēdes reakciju, kas iznicina visus. Tad lauks izdziest, mo­lekulas atkal savienojas kopā un vietā, kur bija kuģis, nu ir milzums drazu ar lielu daudzumu dzelzs molekulu. Nekādas

radioaktivitātes, nekā tāda. Tikai drazas. Vienā kaujā mēs varētu viņus iemānīt tādās lamatās, bet viņi ātri mācīsies un nākamajās reizēs turēsies tālāk cits no cita."

„Tātad Dr. Ierīce nav raķete, izšaut ap stūri to nevar."

„Tieši tā. No raķetēm tagad nebūtu nekādas jēgas. Pirmās invāzijas laikā mēs daudz ko no viņiem iemācījāmies, savu­kārt viņi mācījās no mums — kā izveidot aizsegvairogu, pie­mēram."

„Mazais Doktors tiek cauri vairogam?"

„It kā tā nemaz nebūtu. Caur vairogu nevar redzēt, lai va­rētu notēmēt un fokusēt starus, bet, tā kā aizsegvairoga ģene­rators vienmēr atrodas tieši centrā, nepieciešamos aprēķinus veikt ir viegli."

„Kāpēc mani neviens nav apmācījis ar to apieties?"

„Tevi apmāca nepārtraukti. Mēs tikai ļaujam tavā vietā ar to rīkoties datoram. Tavs uzdevums ir atrast visizdevīgāko stratēģisko pozīciju un izvēlēties mērķi. Kuģa datori pratīs notēmēt Doktoru daudz precīzāk nekā tu."

„Kāpēc to sauc par Dr. Ierīci?"

„Kad to izstrādāja, to nosauca par molekulu disasociācijas ierīci. MD ierīce."

Enders joprojām nesaprata.

„M.D. Saīsinājums no Medicianae Doctor, medicīnas dok­tors. M.D. Ierīce, no tā tad arī Dr. Ierīce. Tas bija joks."

Enderam tas nelikās smieklīgi.

•••

Simulators bija pārveidots. Viņš joprojām varēja mainīt perspektīvu un attēla dziļumu, bet kuģa vadības pults vairs nebija — tās vietā bija jauna vadības pults, kā arī austiņas un neliels mikrofons.

Tehniķis, kas gaidīja viņu pie simulatora, pamācīja, kā lie­tot austiņas un mikrofonu.

„Bet kā lai es kontrolēju kuģus?" jautāja Enders.

Meizers paskaidroja. Viņam vairs nebūs jākontrolē kuģi.

„Tu esi nokļuvis līdz nākamajai apmācību fāzei. Tu esi ti­cis galā ar visiem stratēģijas līmeņiem, tagad pienācis laiks komandēt veselu floti. Tāpat kā tu sadarbojies ar vadu ko­mandieriem Kaujas skolā, tagad tu sadarbosies ar eskadriļu komandieriem. Tev ir pakļauti trīs duči komandieru, kas tev jāapmāca. Tev jāattīsta viņu taktikas iemaņas, tev jāpārzina viņu stiprās un vājās puses, tev jāizveido no viņiem vienots spēks."

„Kad viņi ieradīsies?"

„Viņi jau atrodas katrs pie sava simulatora. Sazināties ar viņiem tu varēsi ar mikrofonu un austiņām. Ar jaunajām svi­rām tu vari regulēt kaujas attēlojumu tā, laLvarētu to vērot no katra eskadriļas komandiera skatpunkta. Tas precīzāk-lī­dzinās īstiem kaujas apstākļiem, kur tu vari zināt tikai to, kas redzams no taviem kuģiem."

„Kā gan lai es sadarbojos ar komandieriem, nekad tos ne­redzot?"

„Un kāpēc tev viņi būtu jāredz?"

„Lai zinātu, kas viņi ir, kā viņi domā."

„Kas viņi ir un ko viņi domā, tu uzzināsi no tā, kā viņi dar­bojas ar simulatoru. Bet tev nevajadzētu par to uztraukties. Viņi dzird tevi jau tagad. Uzliec austiņas, lai varētu dzirdēt viņus."

Enders uzlika austiņas.

„Salaam," atskanēja čuksts.

„Alaj!" teica Enders.

„Un ari es, punduris."

„BIn!"

Un Petra, un Dinks, Trakais Toms, Šens, Suši, Muša Molo, Kārnais Kārbijs, visi labākie skolnieki, ar kuriem vai pret ku­riem Enders bija cīnījies, kuriem Enders Kaujas skolā bija uzticējies.

„Es nezināju, ka jūs esat šeit," viņš teica. ,.Nezināju, ka ari jūs lidosiet uz šejieni."

„Viņi mūs moka ar simulatoriem jau trīs mēnešus," pa­skaidroja Dinks.

„Tu drīz vien sapratīsi, ka es esmu pati labākā taktiķe," tei­ca Petra. „Dinks visādi pūlas turēties man līdzi, bet viņš vēl ir pārāk bērnišķīgs."

Viņi sāka trenēties kopā: eskadriļu komandieriem bija pakļauti atsevišķi piloti, Enderam — eskadriļu komandieri.

Strādājot ar simulatoru, viņi apguva dažādus veidus, kā rī­koties saskaņoti. Dažkārt simulators viņiem piešķīra lielāku floti — tad Enders to sadalīja trīs vai četrās vienībās, kas katra sastāvēja no trim vai četrām eskadriļām. Dažkārt viņiem bija tikai viens bāzes kuģis ar divpadsmit iznīcinātājiem, un tad Enders tos sadalīja trīs vienībās pa četriem kuģiem, izraudzī­dams trīs komandierus.

Tā bija izprieca, tā bija spēle. Datora vadītais pretinieks nebija pārāk viltīgs, un viņi — par spīti kļūdām un pārpratu­miem — vienmēr uzvarēja. Pēc trīs nedēļu ilgiem treniņiem Enders labi pazina katru komandieri. Dinks prasmīgi paveica plānoto, bet vāji improvizēja. Bīns nemācēja vadīt lielas kuģu formācijas, bet ar vienu kuģi rīkojās tik precīzi kā ar skalpeli, spoži apspēlējot jebkādus datora gājienus. Alajam, kas bija gandrīz tikpat labs stratēģis kā Enders, varēja uzticēt pat pusi flotes, sniedzot tikai vispārīgas instrukcijas.

Jo labāk Enders viņus iepazina, jo ātrāk spēja noteikt katra īsto vietu un jo efektīvāk prata viņus izmantot. Simulatoram pirmoreiz atklājot katru situāciju, Enders uzzināja savas flo­tes sastāvu un pretinieka flotes izvietojumu. Viņam vajadzēja tikai dažas minūtes, lai izsauktu nepieciešamos eskadriļu ko­mandierus, piešķirtu tiem noteiktus kuģus vai kuģu grupas, kā arī uzdevumus. Pēc tam, kaujas gaitā, viņš visu laiku pār­slēdza attēlu no vienas perspektīvas uz citu, dodot padomus un laiku pa laikam, ja radās nepieciešamība, arī pavēles. Tā kā citi kauju varēja redzēt tikai no sava skatpunkta, dažkārt viņa pavēles šķita pavisam nejēdzīgas, bet galu galā viņi ie­mācījās uzticēties Enderam. Ja viņš pavēlēja atkāpties, viņi atkāpās, zinot, ka vai nu atrodas pārāk atklātā pozīcijā, vai arī atkāpšanās ievilinās pretinieku lamatās. Tāpat viņi zināja, ka, nedodams pavēles, Enders uzticas viņu spējām pašiem iz­lemt, kā vislabāk rīkoties. Ja kāda kaujas stils nederēja kādai noteiktai pozīcijai, Enders viņu vienkārši novietoja kur citur.

Komandieri viņam uzticējās pilnībā, flote darbojās ātri un uz izmaiņām reaģēja zibenīgi. Trešās nedēļas beigās Meizers parādīja jaunākās kaujas ierakstu no pretinieka perspektīvas.

„Tā jūsu uzbrukumu redzēja pretinieks. Ko tas tev atgādi­na? Reakcijas ātrums, piemēram?"

„Mčs izskatāmies pēc insektoīdu flotes."

„Jūs esat tai līdzvērtīgi, Ender. Jūs esat tikpat ātri, cik viņi. Un, lūk, paskaties uz to."

Enders vēroja, kā viņa eskadriļas manevrē, vienlaicīgi re­aģējot katra uz savu situāciju — Endera virsvadībā, bet ris­kējot, improvizējot, veicot dažādas māņu kustības, rīkojoties patstāvīgi, kā nekad nebija rīkojusies neviena insektoīdu flo­te.

„Insektoīdu kolektīvais saprāts ir ļoti spēcīgs, bet tas ne­spēj koncentrēties uz daudzām lietām vienlaikus. Toties kat­ras tavas eskadriļas priekšgalā ir asu prātu apveltīts koman­dieris, un visus viņus kopā vada izcils komandieris. Tātad, kā redzi, tev ir vairākas priekšrocības. Tava nelaime — viņiem vienmēr būs skaitliskais pārsvars, vienmēr, un ar katru kauju pretinieks pazīs tevi aizvien labāk, sapratīs, kā iespējams pret tevi cīnīties, un šīs zināšanas nekavējoties liks lietā."

Enders gaidīja viņa secinājumu.

„Tātad, Ender, tagad mēs sāksim tevi apmācīt. Mēs esam izveidojuši jaunas programmas: dators modelēs situācijas, kādās mēs varētu nonākt, saduroties ar pretinieku. Mēs iz­mantojam manevru shēmas, kādas novērojām Otrajā invāzi­jā. Bet tā vietā, lai truli atkārtotu šīs shēmas, pretinieka rīcību vadīšu es. No sākuma tev nāksies sastapties ar vienkāršām si­tuācijām, kur tev jāgūst vieglas uzvaras. Mācies no tām, jo es aizvien būšu soli tev priekšā, es veidošu aizvien sarežģītākas un viltīgākas situācijas, lai katra nākamā uzvara tev padotos grūtāka un grūtāka, lai tu ātrāk sasniegtu savu spēju robežas."

„Un nepārkāptu tām pāri?"

„Nav laika. Tev jāmācās, cik vien ātri iespējams. Kamēr es biju tajā ceļojumā ar zvaigžņu kuģi, lai tikai būtu dzīvs, kad uzrodies tu, nomira mana sieva un mani bērni, un, kad es atgriezos, mani mazbērni bija jau sasnieguši manu vecu­mu. Man nebija nekā, ko viņiem sacīt. Es esmu atrauts no cilvēkiem, kurus es mīlēju, no visa, ko pazinu, es dzīvoju ša­jās katakombās un esmu spiests izniekot laiku, mācot vienu skolnieku pēc otra, un katrs no viņiem ir tik daudzsološs, katrs — galu galā — neveiksmīgs vārgulis. Es mācu, mācu, bet neviens nemācās. Arī tu esi ļoti daudzsološs, tāpat kā daudzi

pirms tevis, bet ari tevī var uzdīgt neveiksmes asni. Mans darbs ir tos atrast, iznīcināt tevi, ja vien tas ir manos spēkos, un tici man, Ender, ja tevi vien ir iespējams iznīcināt, es to izdarīšu."

„Tātad es neesmu pirmais."

„Nē, protams, ne. Bet tu esi pēdējais. Ja nemācīsies tu, lai­ka atrast kādu citu mums nebūs. Tāpēc es ceru uz tevi, jo tikai uz tevi vairs var cerēt."

„Kā ar pārējiem? Maniem eskadriļu komandieriem?"

„Kurš no viņiem spēj stāties tavā vietā?"

„ Alajs."

„Ja godīgi?"

Enderam nebija ko atbildēt.

„Es neesmu laimīgs cilvēks, Ender. Cilvēce neprasa mums būt laimīgiem. Tā tikai prasa izcili kalpot. Vispirms izdzīvo­šana, tad — laime. Es ceru, Ender, ka apmācību laikā tu neap­grūtināsi mani, sūdzoties par garlaicību. Brīvajā laikā izprie­cājies, cik vien vari, bet darbam un mācībām jābūt pirmajā vietā, uzvara ir viss — bez tās nebūs vairs nekā. Kad mana sieva uzcelsies no mirušajiem, Ender, tu varēsi sūdzēties par to, ko šī izglītošanās tev maksājusi."

„Es nemēģinu ne no kā izvairīties."

„Tu mēģināsi, Ender. Jo es, ja vien spēšu, saberzīšu tevi miltos. Es vērsīšu pret tevi visu, ko vien spēšu iedomāties, un žēlastības nebūs, jo, kad tu stāsies pretī insektoīdiem, viņi iz­domās ko tādu, ko es nemaz nevaru iedomāties, un just līdzi cilvēkiem viņi vienkārši nespēj."

„Jūs nepārspēsiet mani, Meizer."

„Kāpēc gan ne?"

„Jo es esmu stiprāks par jums."

Meizers pasmaidīja.

„Nu, to mēs vēl redzēsim, Ender."

Kad Meizers viņu pamodināja, vēl pat nebija rīts, pulks­tenis rādīja 3.40, un gaitenī, sekojot Meizeram, Enders jutās kā apreibis.

„Kas agri iet gulēt un agri lec augšā," Meizers deklamēja, „tas pusakls mostas un prātiņā vājš."

Endera sapni viņu bija uzšķērduši un pētījuši insektoīdi. Tikai uzšķēržot nevis viņa ķermeni, bet gan atmiņas. Viņi at­tēloja tās kā hologrammas un mēģināja izprast. Sapnis bija ļoti savāds, un, ejot caur gaiteni uz simulatora telpu, Enders nespēja to aizmirst. Insektoīdi viņu mocīja miegā, Meizers neliks mierā nomodā. Laika atpūtai nebija. Enders piespie­da sevi pamosties. Acīmredzot Meizers Endera samalšanu miltos bija domājis nopietni: likt viņam spēlēt, kad viņš ir noguris un samiegojies, bija tik lēts un vienkārša triks, ka En­deram jau vajadzēja ar ko tādu rēķināties. Nu labi, šodien tasviņam neizdosies.

Viņš apsēdās pie simulatora un atklāja, ka eskadriļas viņu jau gaida. Pretinieka vēl nebija, tāpēc viņš sadalīja floti divās armijās un sāka mācību kauju, kurā pats komandēja abas pu­ses, lai pārraudzītu katru komandieri. Sākumā viņi bija lēnī­gi, bet drīz vien kļuva sparīgāki un veiklāki.

Pēkšņi kaujaslauks kļuva tukšs, kuģi izzuda un acumirkli viss pārmainījās. Pie tuvākās malas viņi ieraudzīja trīs gais­mas iezīmētas cilvēku flotes kuģu kontūras. Katram divpa­dsmit iznicinātāju. Pretinieks, acīmredzot jau informēts par cilvēku klātbūtni, bija izveidojis sfēru ar vienu kuģi pašā centrā. Enders nebija viegli apmuļķojams — tas nevarēja būt karalienes kuģis. Insektoīdiem bija divreiz vairāk iznicinā­tāju nekā Enderam, taču viņi bija sagrupējušies pārāk cieši kopā — Dr. Ierīce varēs nodarīt daudz lielākus postījumus, nekā pretinieks gaidīja.

Enders izvēlējās vienu kuģi, lika tam attēlā mirgot un ieru­nājās mikrofonā:

„Alaj, tas ir tavējais, piešķir Petrai un Vladam iznīcinātājus pēc savas izvēles."

Tad viņš sadalīja pārējos kuģus un iznīcinātājus un no kat­ra kuģa vienu iznīcinātāju rezervēja BInam.

«Aizslīdi gar sienu zem viņiem, Bīn, ja vien viņi nesāk tevi vajāt — ja tā, tad atgriezies drošībā pie rezerves spēkiem. Ci­tādi — novietojies tā, lai varu tevi ātri izsaukt. Alaj, sūti savus spēkus ciešā vienībā pret viņu sfēru. Nešauj, pirms es neesmu licis. Tas ir tikai manevrs."

„Tas būs viegli, Ender," Alajs teica.

«Viegli, bet kāpēc gan neuzmanīties? Es gribu uzvarēt, ne­zaudējot nevienu kuģi."

Enders sadalīja rezerves divās daļās, kas noteiktā attālumā sekoja Alajam; Bīns vairs nebija redzams, bet Enders laiku pa laikam pārslēdzās uz Bīna perspektīvu, lai zinātu, kur viņš atrodas.

Alajs bija iesācis bīstamu spēli ar pretinieku. Viņa bultas formā sagrupētie spēki nemitīgi zondēja pretinieku izveido­to sfēru. Tiklīdz viņš tai pietuvojās, insektoīdu kuģi atkāpās, gluži kā vilinādami viņu pie centrā esošā kuģa. Alajs ātri aiz­slīdēja sāņus; insektoīdu kuģi nepārtraukti sekoja viņa ma­nevriem, atkāpdamies, kad viņš bija tuvumā, un atgriezda­mies sfēriskajā izkārtojumā, kad viņš bija attālāk.

Māņu kustība, atkāpšanās, straujš lēciens uz citu sfēras punktu, atkal atkāpšanās, atkal māņu kustība — un tad En­ders pavēlēja:

«Dodies iekšā, Alaj!"

Kuģiem sākot uzbrukumu, Alajs piezīmēja:

„Tu taču zini, ka viņi vienkārši izlaidīs mani cauri, ielenks un aprīs dzīvu."

„Tikai ignorē to kuģi centrā."

„Kā teiksiet, šef."

Sfēra, protams, sāka sarauties. Enders izsauca rezerves spēkus, un pretinieka kuģi sagrupējās tajā sfēras pusē, kur rezerves spēki atradās vistuvāk.

„Uzbrūc tur, kur viņi sablīvējušies visvairāk!" Enders pavēlēja.

„Tas būtu pretrunā ar visu četrus tūkstošus gadu seno militā­ro vēsturi," Alajs, sūtīdams savus iznīcinātājus uz priekšu, teica, „Mums jāuzbrūk tur, kur mums būtu skaitliskais pārsvars."

„Šajā simulācijā viņi acīmredzot nezina, uz ko ir spējīgi mūsu ieroči. Tas nostrādās tikai vienreiz, toties būs iespai­dīgi. Uguni!"

Alajs izšāva. Simulators reaģēja brīnišķīgi: laukam izple­šoties, žilbinoši uzliesmoja vispirms viens vai divi, tad ducis, tad vairākums pretinieka kuģu.

„Turies tālāk!" Enders brīdināja.

Kuģus, kas atradās sfēras otrā pusē, ķēdes reakcija neaiz­skāra, taču tos nomedīt un iznīcināt bija pavisam viegli. Bīns parūpējās par tiem, kas mēģināja bēgt uz viņa kontrolēto pusi. Kauja bija beigusies. Uzdevums izrādījās vieglāks nekā lielākā daļa iepriekšējo.

Kad Enders to pateica Meizeram, viņš tikai paraustīja plecus.

„Tā bija īsta uzbrukuma simulācija. Jābūt vienai kaujai, kurā viņi nezina, kas mums pa spēkam. Tagad sāksies īstais darbs. Nekļūsti iedomīgs, drīz es apdraudēšu tevi daudz no­pietnāk."

Enders ar eskadriļu komandieriem trenējās desmit stun­das dienā — bet ne pēc kārtas: pēcpusdienās viņš ļāva tiem pāris stundu atpūsties. Reizi divās trijās dienās notika Meize­ra pārraudzītās kauju simulācijas, un, kā jau Meizers bija so­lījis, tās vairs nekad nebija tik vieglas. Pretinieks ātri atteicās no mēģinājumiem ielenkt Enderu un nekad vairs neizvietoja savus spēkus tik cieši kopā, lai varētu nostrādāt ķēdes reakci­ja. Katru reizi nācās saskarties ar ko jaunu un grūtāku. Daž­kārt Endera rīcībā bija tikai viens kuģis un astoņi iznīcinātāji; reiz pretinieks paslēpās asteroīdu joslā; dažreiz viņi bija izvie­tojuši lamatas — milzu iekārtas, kas eksplodēja, tiklīdz kāda Endera eskadriļa nokļuva tām pārāk tuvu, un bieži vien daļa kuģu tā tika iznīcināti vai pamatīgi bojāti.

,Tu nevari atļauties zaudējumus!" Meizers pēc kādas kau­jas viņam uzkliedza. „īstā kaujā tev vis nebūs iespēju nepār­traukti papildināt floti ar datora pēkšņi uzburtiem iznīcinā­tājiem! Tu varēsi paļauties tikai uz to, kas tev būs līdzi. Ne uz ko vairāk. Un tagad pamēģini pierast iztikt bez liekiem upuriem."

„Tie nebija lieki upuri," Enders atbildēja. „Es nespēšu uz­varēt, ja, baidoties zaudēt kādu kuģi, nekad neriskēšu."

Meizers pasmaidīja.

„Lieliski, Ender! Beidzot tu esi ko iemācījies. Bet īstā kaujā ko tādu uz tevi izkliegs gan virsnieki, gan — pats briesmīgā­kais — civilisti. Labi. Ja pretinieks būtu bijis gudrāks, šeit viņš būtu tevi noķēris, un Toma eskadriļa būtu pagalam." . Viņi pārskatīja kaujas ierakstu, lai nākamajā treniņā En­ders saviem eskadriļu komandieriem pastāstītu, ko viņam norādījis Meizers, un viņi izdomātu, kā nākamreiz rīkoties labāk.

Jau pirms tam viņiem bija licies, ka ir gatavi, ka spēj darbo­ties saskaņoti kā vienota komanda, bet tagad, saskaroties ar aizvien grūtākiem pārbaudījumiem, viņi cits citam uzticējās vēl vairāk un kaujas kļuva par īstu izpriecu. Viņi atklāja En­deram, ka tie, kas nepiedalās cīņā, nāk uz simulatoru telpām tās vērot. Enders iztēlojās, kā būtu, ja draugi būtu kopā ar viņu — viņi smietos un skaļi sasauktos, dažreiz, nojaušot ko bīstamu, aizturējuši elpu, saspringti klusētu. Dažkārt viņam likās, ka tas tikai traucētu, bet citreiz viņš to vēlējās patiesi no visas sirds. Tik vientuļš viņš nebija juties, pat dienām ilgi gu­ļot ezerā uz plosta. Meizers Rekhems bija viņa sabiedrotais, viņa skolotājs — bet ne draugs.

Taču viņš nevienam nesūdzējās. Meizers bija teicis, ka šeit neviens viņu nežēlos, ka šeit viņa personīgās nelaimes nevie­nu neinteresē. Un lielākoties tās neko nenozīmēja ari pašam Enderam. Viņš koncentrējās uz spēli, mēģinot no kaujām iemācīties visu, kas vien iespējams, ņemot vērā ari to, ko in­sektoīdi varētu būt darījuši, ja būtu izrādījušies gudrāki, un kā viņš tad reaģētu. Nomodā vai miegā — viņš dzīvoja tikai izcīnītajās un nākamajās kaujās, un eskadriļu komandierus viņš pārslogoja tik smagi, ka tas jau izraisīja iebildumus.

„Tu esi pārāk maigs pret mums," Alajs kādu dienu teica. „Kāpēc gan tu samierinies ar to, ka mēs neesam nevainojami un izcili katras nodarbības katrā situācijā? Ja tu turpināsi tā mūs lutināt, mēs vēl nodomāsim, ka tev patīkam."

Daži iesmējās. Enders, protams, uztvēra ironiju, un atbil­dēja ar ilgu klusuma brīdi. Beidzot atkal ierunādamies, Alaja sūdzību viņš neņēma vērā.

„Atkārtojiet manevru," viņš pavēlēja, „un šoreiz bez sevis žēlošanas."

Un viņi, ne reizi nekļūdīdamies, atkārtoja manevru.

Bet, augot viņu uzticībai pret Enderu kā komandieri, Kaujas skolā nostiprinātā draudzība aizvien pavājinājās. Savā starpā viņi sadraudzējās aizvien ciešāk; savā starpā viņi dalījās cits ar cita noslēpumiem. Enders bija viņu skolotājs un komandieris, tātad viņiem tikpat svešs, cik Meizers, un ari tikpat prasīgs.

Un tā viņi kļuva par aizvien labākiem kareivjiem. Un En­deru neviens netraucēja.

Vismaz, kamēr viņš bija nomodā. Katru nakti viņš iemiga, domājot par simulatoru. Bet naktis viņš domāja par ko citu. Viņš bieži atcerējās Milža trūdošo līķi, taču ne jau kā attēlu sava datora ekrānā. Tas bija īsts, vēl vārās nāves smakas ieskauts. Sap­ņos daudz kas bija mainījies. Mazo ciemu starp Milža ribām nu bija izveidojuši insektoīdi, un tie viņu drūmi sveicināja — kā gladiatori sveicināja Cēzaru, pirms nogalināja viens otru viņam par prieku. Sapni viņš insektoīdus neienīda, un, lai gan zinā­ja, ka tie no viņa paslēpuši karalieni, viņš nemaz nemēģināja to meklēt. No Milža ķermeņa viņš parasti drīz devās prom,Tin, kad nokļuva līdz spēļu laukumam, bērni, mežonīgi un nikni, jau bija tur; viņi līdzinājās bērniem, kurus viņš patiešām pazina. Dažreiz PIters un dažreiz Bonso, dažreiz Stilsons un Bernārs, bet tikpat bieži šie nežēlīgie radījumi bija Alajs un Šens, Dinks un Petra, dažreiz kāds no tiem bija Valentīna, un sapni arī viņu Enders pagrūda zem ūdens un noslīcināja. Valentīna ieķērās viņa rokās, cīnījās pretī, līdz pārstāja kustēties. Enders izvilka viņu no ezera uz plosta, un tur nu viņa gulēja nāves izkropļotu izteiksmi sejā. Viņš iekliedzās un raudāja, atkārtodams atkal un atkal, ka tā bija tikai spēle, spēle, viņš tikai spēlēja…

Tad Meizers Rekhems viņu pamodināja.

„Tu miegā kliedzi," viņš teica.

..Atvainojiet," atbildēja Enders.

„Nekas. Laiks kārtējai kaujai."

Temps pieauga. Tagad ik dienu norisinājās divas kaujas, un nodarbībām Enders atvēlēja pavisam maz laika. Kad pā­rējie atpūtās, viņš pētīja iepriekšējo spēļu ierakstus, mēģinot atklāt savas vājās vietas un mēģinot uzminēt, kas viņu gaida nākamajās kaujās. Dažreiz viņš bija pilnībā gatavs stāties pre­tī pretinieka jaunajiem paņēmieniem, dažreiz — ne.

„Es domāju, ka jūs krāpjaties," kādu dienu Enders paziņoja Meizeram.

„Ak tā?"

„Jūs varat novērot manas nodarbības. Redzēt, ar ko es dar­bojos. Liekas, jūs esat gatavs uz jebko, ko vien es izdomāju."

„Gandrīz viss, ar ko tev nākas saskarties, ir datora simulāci­jas," Meizers atbildēja. „Dators ir ieprogrammēts reaģēt uz ta­viem paņēmieniem tikai pēc tam, kad tu tos esi lietojis kaujā."

,J'ad krāpjas dators."

„Tev vajag vairāk miega, Ender."

Bet viņš nevarēja aizmigt. Ar katru nakti viņš aizvien ilgāk un ilgāk gulēja nomodā un miegs kļuva aizvien nemierīgāks. Naktīs viņš bieži pamodās. Viņš nebija drošs, vai mostas, lai vairāk domātu par spēli vai arī aizbēgtu no sapņiem. Likās, ka miegā kāds viņu dzenā pa visnepatīkamākajām atmiņām un liek tās pārdzīvot vēlreiz gluži kā īstenībā. Sapņi bija tik reālis­tiski, ka dienas sāka aizvien vairāk līdzināties sapņiem. Viņš sāka uztraukties, ka vairs nespēs domāt pietiekami skaidri, ka būs pārāk noguris, lai spēlētu. Vienmēr, spēlei sākoties, tās spriedze viņu uzmundrināja, bet, ja viņa prāta spējas kļūs vājākas, viņš domāja, vai viņš maz to pamanīs?

Un likās, ka tās patiešām pavājinās. Vairs nebija tādas kau­jas, kurā viņš nezaudētu vismaz dažus iznīcinātājus. Vairākas reizes pretiniekam izdevās viņu pārspēt viltībā, atklājot aiz­vien jaunas viņa vājās vietas; citreiz pretiniekam nemitīgās kaujās izdevās novest viņu līdz tādam spēku izsīkumam, ka uzvaru noteica drīzāk veiksme, nevis laba stratēģija. Meizers tad ar nicīgu izteiksmi sejā pārskatīja spēles ierakstu.

„Paskaties," viņš mēdza teikt, „to tev nevajadzēja darīt."

Un Enders turpināja nodarbības ar saviem komandieriem. Viņš mēģināja uzturēt labu kaujas garu, taču reizēm jutās vīlies — viņiem bija savas vājās vietas, viņi dažkārt pieļāva kļūdas.

„Dažreiz mēs kļūdāmies," Petra reiz viņam pačukstēja. Tas bija lūgums pēc palīdzības.

„Un dažreiz ne," Enders viņai atbildēja. Ja kāds viņai palī­dzēs, tad nejau viņš. Viņš ir skolotājs, draugus lai viņa meklē starp pārējiem.

Tad pienāca kauja, kas beidzās gandrīz ar katastrofu. Petra bija aizvedusi savus spēkus pārāk tālu, tie tika atklāti, un, kad viņa to aptvēra, Enders bija aizņemts ar ko citu. Vienā mirklī viņa zaudēja visu — izņemot divus kuģus. Enders to pama­nīja un pavēlēja viņai pārvietot tos noteiktā virzienā, bet viņa neatbildēja. Kuģi palika stāvam uz vietas, un arī tiem draudē­ja tūlītēja bojāeja.

Enders uzreiz saprata, ka nodarbinājis viņu pārāk sma­gi — tā kā viņa bija tik izcila, Enders lika viņai piedalīties kaujās daudz biežāk un daudz atbildīgākās pozīcijās nekā gandrīz visiem pārējiem. Bet viņam nebija laika uztraukties par Petru vai arī justies vainīgam par viņai nodarīto. Atliku­šos divus iznīcinātājus viņš nodeva Trakā Toma rīcībā un mēģināja kaut kā glābt situāciju. Petrai bija uzticēta izšķiroša pozīcija, un tagad Endera plānotā stratēģija bija kļuvusi bez­jēdzīga. Ja pretinieks būtu bijis mazāk steidzīgs un nedaudz veiklāks, izmantojot šo pēkšņi radušos situāciju, Enders būtu zaudējis. Bet Šenam izdevās notvert daļu pretinieku pietieka­mi ciešā grupā, lai iznīcinātu tos ar vienu ķēdes reakciju. Tra­kais Toms caur pārrāvumu iesūtīja abus savus iznīcinātājus dziļāk pretinieka pozīcijās, nodarot insektoīdiem pamatīgus postījumus. Lai gan viņa un Šena kuģi beigās tika iznīcināti, Muša Molo tika galā ar pārējiem pretinieka kuģiem, nodroši­nādams viņiem uzvaru.

Kad kauja bija beigusies, Enders dzirdēja Petru kliedzam, mēģinot tikt pie mikrofona.

„Pasakiet viņam, ka man žēl, ka es vienkārši biju nogurusi, es nespēju padomāt, tas arī viss, pasakiet Enderam, ka man žēl…"

Vairākus nākamos treniņus viņa izlaida, un atgriezusies viņa vairs nebija ne tik ātra, ne tik drosmīga kā agrāk. Dau­dzas no īpašībām, kas viņu darīja par labu komandieri, bija zudušas. Tagad Enders viņu varēja izmantot vairs tikai vien­kāršiem, stingri kontrolētiem uzdevumiem. Viņa nebija inuļķe. Viņa zināja, kas noticis. Bet viņa zināja arī to, ka Enderam nebija citas iespējas, un pati to viņam arī pateica.

Taču viņa, nebūt ne vājākā no eskadriļu komandieriem, bija salauzta. Tas bija brīdinājums: viņš nedrīkst pārslogot savus komandierus tā, ka viņi to vairs nevar izturēt. Tagad tā vietā, lai izmantotu komandierus, kad vien ievajagas, Ende­ram bija jārēķinās ar to, cik bieži viņi ir piedalījušies kaujās. Bija jāļauj viņiem atpūsties, un tas nozīmēja, ka dažkārt kau­jās bija jāpaļaujas uz komandieriem, kam viņš uzticējās ne­daudz mazāk. Samazinot spiedienu uz komandieriem, viņš . palielināja spiedienu pats uz sevi.

Kādu nakti viņš pamodās no sāpēm. Uz spilvena bija asi­nis, mutē — asiņu garša. Pirksti sāpīgi pulsēja. Viņš saprata, ka miegā kodījis pats savu roku. Asinis vēl turpināja tecēt.

„Meizer!" viņš iesaucās. Rekhems pamodās un nekavējo­ties izsauca ārstu.

Kad ārsts bija apkopis ievainojumu, Meizers teica:

„Man vienalga, cik tu ēd, Ender, bet ar paškanibālismu no skolas ārā netiksi."

„Es biju aizmidzis," Enders atbildēja. „Un es negribu pa­mest Komandieru skolu."

„Labi."

„Citi. Tie, kam neizdevās…"

„Par ko tu runā?"

„Pirms manis. Tie jūsu skolnieki, kas netika galā ar treni­ņiem. Kas ar viņiem notika?"

„Viņi netika galā un viss. Mēs nesodām tos, kuriem neiz­dodas. Viņiem vienkārši viss ir beidzies."

„Kā Bonso."

„Bonso?"

„Viņu aizsūtīja uz mājām."

„Ne kā Bonso."

„Kā tad? Kas ar viņiem notika? Kad viņi salūza?"

„Kāda tam nozīme, Ender?"

Enders neatbildēja.

„Neviens no viņiem nesalūza šajā punktā, Ender. Ar Petru tu pieļāvi kļūdu. Viņa atgūsies. Bet Petra ir Petra, un tu esi tu."

„Daļa no manis ir viņas — tas, ko viņa no manis izveidoja."

„Tu nesalūzīsi, Ender. Ne tik agri. Tev ir bijuši šādi tādi sarežģījumi, bet tu vienmēr esi uzvarējis. Tu vēl nezini, kādas ir tavu spēju robežas, bet, ja tu tās esi sasniedzis jau tagad, tad tu esi daudz vājāks, nekā es biju domājis."

„Vai viņi mirst?"

„Kas?"'

„Tie, kas salūst."

„Nē, viņi nemirst. Ak, kungs, puisīt, tā taču ir tikai spēle."

„Es domāju, ka Bonso ir miris. Pagājušajā naktī es par viņu sapņoju. Es atcerējos, kā viņš skatījās uz mani, kad es ar galvu ietriecos viņa sejā. Man liekas, ka viņa degunam vajadzēja ie­triekties smadzenēs. No acīm viņam tecēja asinis. Man liekas, viņš jau tobrīd bija miris."

„Tas bija tikai sapnis."

„Meizer, es negribu turpināt sapņot par tādām lietam. Man ir bail gulēt. Es visu laiku domāju par ko tādu, ko es nemaz nevēlos atcerēties. Es redzu visu dzīvi gluži kā nofil­mētu, it kā kāds gribētu, lai es vēlreiz izjustu visdrausmīgākos brīžus savā dzīvē."

„Mēs tev nevaram piedāvāt nekādas zāles, ja tu cerēji uz to. Man žēl, ka tev rādās slikti sapņi. Turpmāk naktīs gaismu atstāsim ieslēgtu?"

, „Neņirgājieties par mani!" Enders iesaucās. „Man bail, ka es jūku prātā."

Ārsts bija ticis galā ar pārsēju. Meizers ļāva viņam doties prom, un viņš aizgāja.

„Tu patiešām baidies par to?"

Enders padomāja, bet nejutās pārliecināts.

„Sapņos," Enders teica, „es nekad īsti nezinu, vai patiešām esmu es pats."

,.Savādi sapņi ir tāds kā drošības ventilis, Ender. Pašlaik tu pirmo reizi mūžā esi pakļauts nelielam spiedienam. Tavs ķer­menis tikai meklē ceļus, kā atgriezties līdzsvarā, tas arī viss. Tu esi liels zēns. Laiks pārstāt baidīties no tumsas."

„Labi," Enders atbildēja. Viņš nolēma nekad vairs nerunāt ar Meizeru par saviem sapņiem.

Pagāja diena pēc dienas, kauja pēc kaujas, līdz rutīna pārvēr­tās par pašiznīcināšanos. Viņam parādījās sāpes kuņģī. Viņam lika ievērot diētu, bet drīz vien ēstgriba pazuda vispār.

„Ēd!" teica Meizers — un Enders mehāniski iebāza ēdienu mutē. Bet, ja neviens viņam nelika ēst, viņš neēda.

Vēl divi eskadriļu komandieri sabruka tāpat kā Petra, un spiediens uz pārējiem palielinājās. Tagad jau kaujās pretinie­kam bija trīskāršs vai četrkāršs pārsvars, un, situācijai kļūstot sarežģītākai, pretinieks bija iemācījies ātrāk atkāpties, un līdz ar to kaujas ievilkās aizvien garākas un garākas. Dažreiz tās ilga pat stundām. Enders sāka nomainīt eskadriļu komandie­rus jau kaujas laikā, ļaujot nogurušajiem atpūsties un to vietā izsaucot citus, kas vēl bija moži un atpūtušies.

„Zini," Bīns, pārņemot vadību pār Suši atlikušajiem iznī­cinātājiem, reiz ieteicās, „šī spēle vairs nemaz nav tik intere­santa kā agrāk."

Tad kādu dienu treniņa laikā, kad Enders dresēja savus eskadriļu komandierus, telpa pēkšņi kļuva tumša un viņš pa­modās asiņainu seju — bija atsities pret vadības pulti.

Viņu aiznesa līdz gultai, un trīs dienas viņš bija smagi slims. Sapņos viņš redzēja dažādas sejas, bet tās nebija īstas, un viņš to apzinājās. Viņam likās, ka dažreiz viņš redz Valentīnu, daž­reiz — Pīteru, dažreiz — draugus no Kaujas skolas un dažreiz

— insektoīdus, kas viņu uzšķērž. Vienreiz viņš gluži kā dzī­vu ieraudzīja pulkvedi Grafu — pārliekušos pār viņu, kaut ko klusi čukstam, gluži kā mīlošu tēvu. Bet tad viņš pamodās, un viņam līdzās bija tikai viņa ienaidnieks, Meizers Rekhems.

„Es esmu pamodies," Enders teica.

„Es redzu," Meizers atbildēja. «Pietiks gulēt. Tev šodien kauja."

Un Enders piecēlās, cīnījās, uzvarēja. Bet otras kaujas to­dien nebija, un viņam atļāva iet gulēt āgrāk. Rokas viņam trī­cēja, it kā viņš būtu pārsalis.

Tonakt viņam likās, ka sajūt kādu maigi pieskārāmies. Līdzjūtīgi un liegi. Viņš sapņoja, ka dzird sarunu.

„Jūs neesat bijis diez ko labs pret viņu."

„Tas nebija mans uzdevums."

„Cik ilgi viņš izturēs? Viņš lūst."

«Pietiekami. Mēs jau esam gandrīz galā."

„Tik ātri?"

„Pāris dienas, un viņš to būs paveicis."

„Kas ar viņu būs, ja viņš jau tagad ir šādā stāvoklī?"

„Viss būs kārtībā. Pat šodien viņš cīnījās labāk nekā jebkad."

Sapnī balsis atgādināja pulkvedi Grafu un Meizeru Rekhemu. Bet tādi jau sapņi ir: tajos var notikt visneticamākās lietas. Viņam likās, ka dzird vienu no balsīm sakām:

„Es nevaru to izturēt, paskaties, kas ar viņu notiek."

Un otra balss atbildēja:

„Zinu. Es arī viņu mīlu."

Un tad tēli pārvērtās par Valentīnu un Alaju, un viņi ap­glabāja Enderu; virs viņa kapa izauga kalns, viņš izžuva, un viņā iemitinājās insektoīdi — nu viņš līdzinājās Milzim.

Viss — tikai sapņi. Ja kāds viņu mīlēja vai juta viņam līdzi

— tad tikai sapnī.

Viņš pamodās, atkal cīnījās un atkal uzvarēja. Tad viņš at­kal devās gulēt un atkal sapņoja, un atkal pamodās, un atkal uzvarēja, un atkal gulēja, un starpību starp nomodu un mie­gu viņš īsti vairs nesaskatīja. Un neuztraucās par to.

Nākamā diena viņam bija pēdējā Komandieru skolā, lai gan viņš pats to vēl nezināja. Kad viņš pamodās, Meizera Rekhema istabā nebija. Viņš nomazgājās, apģērbās un gai­dīja, kad ieradīsies Meizers un atslēgs durvis. Viņš nenāca. Enders pamēģināja atvērt durvis pats — tās-bija vaļā.

Vai Meizers šorīt būtu nejauši izlaidis viņu brīvībā?"Ne­viena, kas viņam liktu ēst, liktu doties uz nodarbībām, lik­tu gulēt. Brīvība. Tikai nelaime bija tāda, ka viņš nezināja, ko tagad iesākt. Viņš iedomājās, ka varētu apmeklēt savus eskadriļu komandierus, parunāt ar viņiem aci pret aci, bet viņam nebija ne jausmas, kur viņi atrodami. Galu galā viņi varēja būt nezin kur — kaut vai divdesmit kilometru tālu­mā. Tāpēc, nedaudz paklaiņojis pa gaiteņiem, viņš aizgāja uz ēdnīcu, kur kopā ar dažiem jūras kājniekiem, kas mētājās ar rupjiem, Enderam nesaprotamiem jokiem, paēda brokastis. Tad viņš devās uz simulatora telpu. Būdams brīvs, viņš tomēr nevarēja iedomāties, ko citu varētu darīt, ja ne doties uz kār­tējo treniņu.

Meizers viņu jau gaidīja. Enders lēnām iegāja telpā. Viņš jutās noguris un apdullis un ejot nedaudz vilka kājas.

Meizers sarauca pieri.

„Tu esi pamodies, Ender?"

Telpā bija vēl arī citi ļaudis. Ko gan viņi šeit dara? Enders pat nemēģināja to jautāt. Nav vērts, tāpat neviens neatbildēs. Viņš piegāja pie simulatora vadības pults un, gatavs sākt tre­niņu, apsēdās.

„Ender Vigin," teica Meizers, Jūdzu, pagriezies. Šodienas spēlei nepieciešams neliels komentārs."

Enders pagriezās. Viņš uzmeta skatienu vīriem, kas bija sapulcējušies pie sienas. Lielāko daļu viņš nekad nebija re­dzējis. Daži pat ģērbušies civilā. Enders ieraudzīja Andersonu un nobrīnījās, ko gan viņš te dara, kas gan viņa prombūt­nē pieskata Kaujas skolu. Viņš ieraudzīja Grafu un atcerējās ezeru meža ielokā pie Grīnsboro, un sajuta asu vēlmi doties

mājās. Aizvediet mani mājās, viņš klusi teica Grafam. Manā sapnī jūs teicāt, ka mīlat mani. Aizvediet mani mājās.

Bet Grafs tikai viegli pamāja — sveicinot, neko nesolot, un Andersons likās viņu vispār nepazīstam.

„Lūdzu, klausies uzmanīgi, Ender! Šodien tev pienācis Ko­mandieru skolas gala eksāmens. Šie ļaudis ir klāt, lai novēr­tētu tavas sekmes. Ja tev ir iebildumi pret viņu klātbūtni, mēs sagatavosim viņiem vērošanai atsevišķu simulatoru."

„Viņi var palikt."

Gala eksāmens. Varbūt pēc šodienas viņš varēs atpūsties.

„Lai objektīvi novērtētu tavas spējas un ne tikai daudzajos treniņos apgūto, kā arī lai pārbaudītu tevi ar ko nepazīstamu, šajā kaujā ieviests jauns elements. Tā notiks planētas tuvumā. Tas ietekmēs pretinieka stratēģiju un liks tev improvizēt. Lū­dzu, koncentrējies uz spēli."

Enders paaicināja Meizeru tuvāk un klusi pajautāja:

„Es esmu pirmais skolnieks, kas ticis tik tālu?"

„Ja tu šodien uzvarēsi, Ender, tu būsi pirmais, kas to pavei­cis. Vairāk es tev teikt nedrīkstu."

„Bet es drīkstu dzirdēt."

„Rīt varēsi ķīvēties, cik vien vēlies. Šodien es tomēr ļoti priecātos, ja tu pilnībā pievērstos pārbaudījumam. Neizšķie­dīsim sasniegto velti. Labi, kā tu tiksi galā ar planētu?"

„Kāds jānosūta tai otrpus, citādi tas būs mans aklais punkts."

„Pareizi."

„Un gravitācija ietekmēs degvielas patēriņu — izdevīgāk virzīties lejup, nevis uz augšu."

„Jā."

„Vai Mazais Doktors nostrādātu arī pret planētu?"

Meizers uzmeta Enderam vēsu skatienu.

„Ender, insektoīdi nekad nevienā no invāzijām nav apzināti uzbrukuši civiliedzīvotājiem. Izlem pats, vai būtu gudri izman­tot stratēģiju, kas varētu izsaukt līdzīgu atriebības mēģinājumu."

„Vai planēta ir vienīgais jauninājums?"

„Vai tu atceries kādu reizi, kad es esmu tevi pārsteidzis ti­kai ar vienu pašu jaunumu? Vari būt drošs, Ender, ka šodien es nebūšu pārāk maigs. Es esmu atbildīgs visai flotei, es ne­drīkstu ļaut pabeigt skolu otrās šķiras audzēknim. Es likšu lietā visu, kas vien būs manos spēkos, Ender, un es negrasos tevi saudzēt. Paturi prātā visu, ko tu zini par sevi un insekto­īdiem, un tev būs gluži labas izredzes tikt ar visu galā."

Meizers izgāja no telpas.

Enders ierunājās mikrofonā:

Jūs esat gatavi?"

«Pilnīgi visi," atbildēja Bīns.,.Šorīt nedaudz kavējies, vai ne?"

Tātad eskadriļu komandieriem nekas nebjja pateikts. En­ders parotaļājās ar domu paziņot viņiem, cik nozīmīga vi­ņam ir šī kauja, bet saprata, ka lieki uztraukumi viņiem ne­kādi nepalīdzēs.

„ Atvainojiet," viņš teica.,,Es aizgulējos."

Viņi iesmējās. Nenoticēja.

Viņi izpildīja dažus manevrus, lai iesildītos gaidāmajai kaujai. Šoreiz, lai atbrīvotu prātu un koncentrētos uz vadību, viņam vajadzēja vairāk laika, bet drīz vien viņš jutās pietieka­mi ātrs un spēcīgs — gan domās, gan rīcībā. Vai vismaz, viņš teica pats sev, man tā liekas.

Ekrāns kļuva tīrs. Enders gaidīja atklājamies spēles situā­ciju. Kas gan notiks, ja es nokārtošu šo pārbaudījumu? Vai mani gaida vēl kāda nākamā skola? Vēl viens vai divi gadi apnicīgu mokošu apmācību, vēl gads izolācijas, vēl gads ma­nipulāciju, vēl gads, kurā es nevarētu kontrolēt pats savu dzī­vi? Viņš mēģināja atcerēties, cik vecs viņš īsti ir. Vienpadsmit. Pirms cik gadiem viņam apritēja vienpadsmit? Pirms cik die­nām? Tas noteikti notika šeit, Komandieru skolā, bet viņš ne­spēja atcerēties, kad tieši. Varbūt viņš to nemaz nepamanīja. Neviens to nepamanīja, ja nu vienīgi Valentīna.

Un, gaidot spēles sākumu, viņš vēlējās, kaut varētu tajā vienkārši zaudēt, pilnīgi un galīgi zaudēt, lai viņu liktu mierā un aizsūtītu mājās — kā Bonso. Bonso bija aizsūtīts uz Kartahenu. Enders vēlējās, lai viņu aizsūta uz Grīnsboro. Nokār­tots pārbaudījums nozīmētu turpināt šīs mocības. Izgāšanās nozīmētu atgriešanos mājās.

Nē, tā nav taisnība, viņš domāja. Es viņiem esmu vaja­dzīgs, un, ja es izgāzīšos, varbūt nekādu māju, kur atgriezties, vairs nemaz nebūs.

Bet tam viņš vairs nespēja noticēt. Viņš apzinājās, ka tā ir taisnība, taču patiesībā dziļi apšaubīja domu, ka viņš tiem tik ļoti vajadzīgs. Meizera nopietnība bija tikai kārtējais triks. Kārtējais veids, kā piespiest mani darīt to, ko viņi vēlas. Kār­tējais veids, kā neļaut man atpūsties, neko nedarīt, ilgi, ilgi neko nedarīt.

Un tad parādījās pretinieka spēki un Endera nogurums pārvērtās izmisumā.

Pretinieka skaitliskais pārsvars bija tūkstotis pret vienu — viss simulatora ekrāns likās pilnīgi zaļš no pretinieka kuģiem. Tie bija sagrupēti daudzās dažādās formācijās, kas mainīja pozīcijas un veidolu, šķietami haotiski pārvietojoties pa visu simulatora ekrānu. Viņš neredzēja nekādu iespēju izlauzties tiem cauri: telpa, kas šķita atklāta, pēkšņi tika nosegta, lai it kā tukša vieta atklātos citur, un formācijas, kas likās gana ir­denas, pēkšņi kļuva draudīgi blīvas. Planēta atradās ekrāna tālākajā malā, un Enders varēja tikai pieņemt, ka aiz tās atro­das vēl tikpat liela flote, kas ekrānā nav redzama.

Viņa paša flote sastāvēja no divdesmit kuģiem, katram no tiem — četri iznīcinātāji. Viņš pazina šos četru iznīcinātāju kuģus — tie bija veclaicīgi, neveikli modeļi, un Mazā Doktora iedarbības attālums tiem bija divreiz mazāks nekā moderna­jiem kuģiem. Astoņdesmit iznīcinātāju pret vismaz pieciem tūkstošiem pretinieka kuģu, varbūt pat desmit tūkstošiem.

Viņš dzirdēja savus eskadriļu komandierus smagi nopū­šamies, un kāds no novērotājiem, kas atradās aiz viņa, klu­si nolamājās. Jauki, ka arī kāds no pieaugušajiem pamanījis pārbaudījuma netaisnīgumu. Tam gan nebija nekādas nozī­mes. Taisnīgums nebija viens no spēles elementiem, tas bija skaidrs. Viņam nebija ļautas pat ne mazākās cerības uz uzva­ru. Ko gan es neesmu pārcietis — un viņi nemaz nav ieplāno­juši pieļaut manu uzvaru.

Viņš atcerējās Bonso un viņa nedaudzos, bet nelietīgos draugus — kā viņi stāvēja viņam pretī, kā viņi draudēja. Vi­ņam bija izdevies pieveikt Bonso cīņā viens pret vienu. Šeit tas nestrādās. Un viņš nevarēja pārsteigt pretinieku ar savām spējām, tāpat kā bija pārsteidzis vecākos zēnus kaujas telpā. Meizers pazina Enderu kā savus piecus pirkstus.

Kāds no novērotājiem nervozi ieklepojās. Viņi sāka ap­tvert, ka Enders nezina, ko iesākt.

Man vienalga, Enders nodomāja. Turpiniet spēli manā vietā. Ja jau jūs nedodat man ne mazāko iespēju uzvarēt, kā­pēc gan lai es spēlētu?

Tāpat kā toreiz, pēdējā spēlē Kaujas skolā, kad viņam bija jācīnās pret divām armijām uzreiz.

Acīmredzot šo cīņu šajā pašā brīdī atcerējās arī Bīns. Aus­tiņās atskanēja viņa balss:

«Atcerieties, pretinieka vārti ir lejā."

Molo, Suši, Vlads, Mašīna un Trakais Toms — visi iesmē­jās. Arī viņi to atcerējās.

Iesmējās arī Enders. Tas bija jautri. Pieaugušie visu uztvēra tik nopietni, un bērni spēlēja tiem līdzi, spēlēja līdzi, ticēda­mi, ka tas patiešām ir kas nopietns, līdz pieaugušie pēkšņi aizgāja pārāk tālu, nomocīja viņus pārāk daudz un bērni ie­raudzīja, kas aiz viņu spēlēm īsti slēpjas. Pie velna, Meizer, man vienalga, vai es nokārtošu tavu pārbaudījumu, es uz­spļauju taviem noteikumiem. Ja tu vari krāpties, tad varu arī es. Es neļaušu sakaut sevi negodīgā cīņā — es sakaušu nego­dīgā cīņā tevi.

Pēdējā cīņā Kaujas skolā viņš, ignorējot pretinieku, neņe­mot vērā paša armijas zaudējumus, uzreiz bija devies ieņemt pretinieka vārtus.

Un pretinieka vārti bija lejā.

Ja es pārkāpšu noteikumus, viņi nekad neļaus man kļūt par komandieri. Tas būtu pārāk bīstami. Man vairs nekad ne­būs jāspēlē. Un tā būs uzvara.

Viņš aši kaut ko iečukstēja mikrofonā. Komandieri sada­līja floti un, pavērsušies pret tuvākajiem pretinieka kuģiem, sagrupējās cilindrveida lādiņa formā. Pretinieks, pat nemēģi­nādams atsist uzbrukumu, ļāva viņiem doties tālāk, lai vēlāk viņus ielenktu un iznīcinātu. Meizers vismaz ņēmis vērā, ka tagad viņi zina, kas no manis varētu būt gaidāms, Enders no­domāja. Un tas man tikai dod papildu laiku.

Enders lavījās lejup, uz ziemeļiem, austrumiem, tad atkal lejup — šķietami bez jebkāda plāna, bet aizvien vairāk pie­tuvojoties pretinieka planētai. Beidzot pretinieka kuģi sāka savilkties ap viņu ciešāk. Pēkšņi Endera spēki pajuka uz vi­sām pusēm. Likās, ka viņa floti pārņēmis pilnīgs haoss, ka astoņdesmit iznicinātāji vienkārši bezmērķīgi šaudās apkārt, brīžiem uz laimi atklājot uguni pret kādu pretinieka kuģi, bezcerīgi mēģinot izlauzties cauri insektoīdu flotei.

Pēc pāris minūtēm Enders eskadriļu komandieriem čukstus deva jaunu pavēli, un pēkšņi ducis no atlikušajiem iznicinātājiem atkal izveidoja vienotu grupu. Bet nu jau tie atradās otrpus vienam no draudīgākajiem pretinieka spē­kiem; cietuši smagus zaudējumus, viņi tomēr bija izlauzušies cauri un bija pārvarējuši vairāk nekā pusi attāluma līdz pre­tinieka planētai.

Tagad pretiniekam viss ir skaidrs, Enders nodomāja. Meizers noteikti zina, ko es daru.

Vai ari viņš nespēj noticēt, ka es to varētu. Jo labāk man.

Endera niecīgā flote šaudījās šurpu turpu, laiku pa laikam izsūtot divus trīs iznicinātājus uzbrukumā, tad atsaucot tos atpakaļ ierindā. Pretinieks mēģināja savilkt kopā plaši izmē­tātos kuģus, lai beidzot viņu iznicinātu. Visblīvāk pretinieka spēki bija koncentrēti tieši aiz Endera, lai viņam nebūtu at­vērtas telpas, kur bēgt. Lieliski, domāja Enders. Tuvāk. Nāciet tuvāk.

Tad viņš čukstus deva kārtējo komandu, un kuģi gluži kā ar lingu sviesti traucās pretī planētas virsmai. Gan zvaigžņu kuģi, gan iznīcinātāji — absolūti nepiemēroti lidojumam at­mosfērā. Bet Enderam nemaz nebija nepieciešams sasniegt atmosfēru. Gandrīz jau no brīža, kad bija uzsākts pēdējais manevrs, katra kuģa Mazais Doktors bija notēmēts uz noteik­tu mērķi. Pašu planētu.

Viens, divi, četri, septiņi iznīcinātāji pagalam. Vai kāds ku­ģis tiks pietiekami tuvu planētai, tagad bija atkarīgs vairs tikai no veiksmes. Tiklīdz viņi būs pietiekami tuvu, daudz laika ne­vajadzēs. Tikai īsu mirkli Dr. Ierīcei, tas ir viss, ko es vēlos. En­deram ienāca prātā, ka, iespējams, dators nemaz nebija ieprog­rammēts situācijai, kad Mazais Doktors tiek lietots pret veselu planētu. Ko gan es tad darīšu? Kliegšu: „Pif paf, tu esi beigts!"?

Enders noņēma rokas no vadības pults un atlaidās krēslā, lai vērotu, kas notiks tālāk. Planēta, kuģiem nonākot gravitā­cijas varā, tuvojās aizvien ātrāk un ātrāk. Tā noteikti ir pietie­kami tuvu, tikai dators netiek ar to galā.

Tad planētas virsma, kas nu jau aizņēma pusi simulatora ekrāna, sāka kūsāt; kaut kas eksplodēja, izverdot pret Endera iznicinātājiem veselu šķembu un gruvešu mākoni. Enders mēģināja iztēloties, kas notiek planētas iekšienē. Lauks aug un aug, molekulas izirst, izšķīst atomos.

Trīs sekunžu laikā izšķīdusi bija jau visa planēta, atstājot aiz sevis izplešamies spožu putekļu lodi. Bndera iznicinātāji bija starp pirmajiem, kas gāja bojā: to pārraides pēkšņi ap­rāvās, un tagad simulators attēloja kauju tikai no pietiekami drošā attālumā gaidošo kuģu skatpunktiem. Bet Enderam pietika ar to pašu. Eksplodējušās planētas izveidotā lode auga pārāk ātri, lai pretinieka kuģiem izdotos no tās aizbēgt. Un līdz ar lodi auga ari Mazais Doktors — nu jau vairs ne tik mazs; lauks savā ceļā iznicināja ikvienu kuģi, pārvēršot katru spožā gaismas uzliesmojumā, un tad turpinot izplesties.

Mazā Doktora lauks beidzot pavājinājās tikai gar pašām simulatora ekrāna malām. Divi trīs pretinieka kuģi bija pa­likuši neskarti. Ari Endera zvaigžņu kuģis bija neskarts. Bet milzīgās pretinieka flotes un tās sargātās planētas vietā vairs nebija gandrīz nekā. Tikai gravitācijas kopā savilkts putekļu mākonis. Tas spīdot rotēja, bet kopumā bija daudz mazāks nekā iznicinātā planēta. Lielākā daļa tās masas vēl bija izsēta visapkārt.

Enders noņēma eskadriļas komandieru gaviļu pieskandi­nātās austiņas un tikai tad saprata, ka tāds pats troksnis valda ari visapkārt viņam. Viri formas tērpos apkampa cits citu, smējās, priecīgi klaigāja, daži raudāja, daži bija nokrituši ce­ļos vai guļus, un Enders saprata, ka viņi pārsteigti lūdzamies. Enders nesaprata, kas notiek. Viss likās pilnīgi nepareizi. Vi­ņiem vajadzēja būt saniknotiem.

Pulkvedis Grafs pameta pārējos un pienāca pie Endera. Pār viņa seju plūda asaras, bet viņš smaidīja. Viņš pieliecās, izstiepa rokas un — Enderam par pārsteigumu — cieši viņu apkampa, un čukstēja:

„Paldies tev, paldies tev, Ender. Paldies Dievam par tevi, Ender."

Tad nāca ari pārējie, spieda viņa roku, apsveica. Viņš mē­ģināja aptvert, kas īsti noticis. Vai viņš tomēr nokārtojis pār­baudījumu? Tad tā bija viņa uzvara, ne jau viņu — turklāt apšaubāma uzvara, viņš bija krāpies. Kāpēc gan viņi uzvedās tā, it kā viņš būtu uzvarējis godīgi?

Pūlis pavēra ceļu Meizeram Rekhemam. Viņš devās tieši pie Endera un sniedza roku.

„Tev nācās izdarīt vissmagāko izvēli, puis. Visu vai neko. Vai nu mēs, vai viņi. Bet tev nebija citas izejas. Apsveicu! Tu viņus sakāvi, un nu viss ir beidzies."

Viss beidzies. Sakāvi viņus. Enders nesaprata.

„Es sakāvu tevi."

Meizers skaļi iesmējās.

„Ender, tu nekad neesi spēlējis pret mani. Kopš es kļuvu par tavu pretinieku, tu vispār neesi spēlējis."

Enders nesaprata, par ko īsti runa. Viņš bija spēlējis ne­skaitāmas reizes, neiedomājami nomokot pats sevi. Viņu pārņēma dusmas.

Meizers izstiepa roku un uzlika to uz viņa pleca. Enders nokratīja to nost. Meizers pēkšņi kļuva nopietns un sacīja:

„Ender, pāris pēdējos mēnešus tu esi bijis mūsu flotes ko­mandieris. ŠI bija Trešā invāzija. Tās nebija nekādas spēles — tās bija īstas kaujas, un tavi vienīgie pretinieki bija insektoīdi. Tu uzvarēji katrā kaujā, un šodien tu viņus sakāvi pie viņu pašu planētas, kur atradās karaliene, visas viņu karalienes no visām viņu kolonijām. Tu tās visas iznicināji. Viņi vairs ne­kad mums neuzbruks. Un to paveici tu. Tu."

īstas kaujas. Ne spēle. Endera prāts nespēja to aptvert. Tie ne­bija tikai gaismas punktiņi ekrānā, tie bija īsti kuģi, kurus viņš bija vadījis, un īsti kuģi, kurus viņš bija iznicinājis. Un īsta pa­saule, ko viņš bija iznicinājis uz mūžiem. Viņš izgāja cauri pūlim, izvairīdamies no apsveikumiem, rokām, vārdiem, līksmes. No­nācis līdz savai istabai, viņš izģērbās, ierāpās gultā un aizmiga.

•••

Kāds viņu purināja, un Enders pamodās. Tikai pēc brīža viņš atpazina, kas tie bija. Grafs un Rekhems. Viņš aizgriezās. Ļaujiet man gulēt.

„Ender, mums jāaprunājas," teica Grafs.

Enders pagriezās ar seju pret viņiem.

„Kopš vakardienas kaujas uz Zemes bez mitas rāda video­ierakstus."

..Vakardienas?"

Viņš bija gulējis līdz pat nākamajai dienai.

„Tu esi varonis, Ender. Visi nu ir redzējuši, ko tu paveici. Tu un pārējie. Diez vai uz Zemes ir kāda valdība, kas tev vēl nav piešķīrusi savu augstāko apbalvojumu." *■

„Es nogalināju viņus visus, vai ne?" Enders jautāja.

„Visus?" pārjautāja Grafs. „Insektoīdus? Tāds bija plāns."

„Tāds ir karš," piebilda Meizers.

„Visas karalienes. Tātad es nogalināju arī visus bērnus, visu."

„To, uzbrūkot mums, nolēma viņi paši. Tā nav tava vaina. Tam bija jānotiek."

Enders ieķērās Meizera formas tērpā, iekārās tajā, novel­kot viņu uz leju, lai varētu ieskatīties viņam tieši acīs.

„Es negribēju nogalināt viņus visus! Es vispār negribēju ne­vienu nogalināt! Es neesmu slepkava! Ne es jums, kroplajiem izdzimteņiem, biju vajadzīgs, jums bija vajadzīgs Pīters, bet jūs mani piespiedāt to izdarīt, jūs mani ievilinājāt lamatās!"

Viņš raudāja, nespēdams vairs valdīt pār sevi.

„Skaidrs, ka mēs tevi ievilinājām lamatās. Tieši tas mums bija vajadzīgs," teica Grafs. „To vajadzēja darīt ar viltu, citādi tu nebūtu to paveicis. Mēs bijām nonākuši strupceļā. Mums bija vajadzīgs komandieris ar tādām empātijas spējām, lai viņš spētu domāt kā insektoīdi, lai viņš spētu tos saprast, lai viņš spētu paredzēt to rīcību. Tik iejūtīgs komandieris, kas iekarotu padoto sirdis un izveidotu no viņiem perfektu me­hānismu, kas varētu mēroties spēkiem ar insektoīdiem. Bet tik iejūtīgs komandieris nekad nekļūtu par slepkavu, nekad nedotos cīņā, lai uzvarētu par katru cenu. Ja tu būtu zinājis, tu to nespētu. Ja tu būtu tāds, kas to spētu, pat ja zinātu, tu nekad pietiekami labi neizprastu insektoīdus."

„Un komandierim bija jābūt bērnam, Ender," teica Meizers. „Tu biji ātrāks par mani. Labāks par mani. Es biju pārāk vecs un piesardzīgs. Neviens, kurš ir pietiekami piere­dzējis un zina, kas ir karš, nekad nedotos cīņā no visas sirds. Bet tu nezināji. Mēs labi parūpējāmies, lai tu nezinātu. Tu biji pārgalvīgs, izcils un jauns. Tieši tam tu biji dzimis."

„Mūsu kuģiem bija ari piloti, vai ne?" „Jā."

„Es pavēlēju pilotiem doties nāvē, to pat nezinādams."

„Viņi zināja, Ender, un tik un tā pakļāvās. Viņi zināja, kā»

pec.

„Man jūs nekad neko nejautājāt! Man jūs nekad neteicāt taisnību!"

„Tu biji ierocis, Ender. Kā lielgabals, kā Mazais Doktors — precīzi funkcionējošs, bet bez jebkādas nojausmas, pret ko notēmēts. Tevi notēmējām mēs. Mēs esam atbildīgi par visu. Ja kāds ko izdarījis nepareizi, tad tie esam mēs."

«Pastāstīsiet to vēlāk," teica Enders. Viņa acis aizvērās.

Meizers Rekhems atkal pakratīja viņu.

«Neaizmiedz, Ender!" viņš teica. „Tas ir ļoti svarīgi."

„Es esmu izlietots," Enders teica, „tagad lieciet mani mierā."

„Tieši tāpēc mēs esam šeit," atbildēja Meizers. „Mums ir kas sakāms. Tev vēl nekas nav beidzies. Tur lejā visi liekas sajukuši prātā. Viņi grasās sākt karu. Amerikāņi apgalvo, ka Varšavas pakta valstis plāno uzbrukumu, bet krievi to pašu saka par hegemonu. Kopš brīža, kad sakauti insektoīdi, vēl nav pagājušas pat divdesmit četras stundas, un pasaule tur lejā atkal ķeras pie ieročiem — un bīstamāk nekā jebkad. Un visi uztraucas par tevi. Katrs grib pievākt sev. Katrs grib, lai viņa armiju vadītu visu laiku izcilākais karavadonis. Ame­rikāņi. Hegemons. Visi, izņemot Varšavas pakta valstis, kas vēlas tavu nāvi."

„Kāda vaina?" noteica Enders.

„Mums jādabū tevi prom no šejienes. Eross čum un mudž no krievu kareivjiem, un polemarhs arī ir krievs. Kuru katru brīdi var sākties īsta asinspirts."

Enders atkal uzgrieza viņiem muguru. Šoreiz tie lika viņu mierā. Viņš tomēr negulēja, bet gan klausījās.

„Tieši no tā es baidījos, Rekhem. Tu esi viņu pārmocījis. Daži mazāk svarīgie priekšposteņi vēl varēja pagaidīt. Varēji ļaut viņam pāris dienu atpūsties."

„ Ari tu sāc to pašu, Graf? Mēģini izlemt, kā es būtu varējis rīkoties labāk? Tu nezini, kas būtu noticis, ja es nebūtu viņu tā pārslogojis. Neviens nezina. Es rīkojos tā, kā es rīkojos, un tas nostrādāja. Galu galā — tas nostrādāja. Iegaumē šo argu­mentu, Graf. Tas ari tev var noderēt."

„Atvaino."

„Es labi redzu, kas ar viņu noticis. Pulkvedis Liki domā, ka pastāv liela iespēja, ka viņš traumēts uz mūžu, bet es tam neticu. Viņš ir pārāk stiprs. Uzvara viņam nozīmēja daudz — un viņš uzvarēja."

,.Nestāsti man, cik viņš stiprs. Viņam ir tikai vienpadsmit gadu. Ļauj viņam nedaudz atpūsties, Rekhern. Vēl nekas nav sācies. Mēs varam pie viņa durvīm novietot sargu."

„Vai ari varam novietot sargu pie citām durvīm un izlik­ties, ka viņš ir tur."

„Kaut vai."

Viņi aizgāja. Enders atkal iemiga.

• ••

Laiks pagāja, nemaz neskarot Enderu — ja neskaita dažus acumirklīgus sitienus. Vienreiz viņš pamodās uz pāris minū­tēm, kad sajuta trulas, nerimstošas sāpes rokā. Viņš pastiepa otru roku un atklāja, ka vēnā iedurta adata. Viņš mēģināja to izvilkt ārā, bet tā bija pielīmēta ar plāksteri, un viņš bija pārāk vājš. Nākamreiz, kad viņš pamodās, visapkārt bija tumšs un viņš dzirdēja blakus sačukstamies un lamājamies kaut kādus cilvēkus. Ausis viņam skaļi zvanīja kaut kāds troksnis, kas bija viņu pamodinājis, bet viņš to neatpazina. Kāds teica, lai ieslēdz gaismu. Un vēl kādu citu reizi viņam likās, ka dzird kādu blakus ldusi raudam.

Viņš sapņoja — varbūt vienu dienu, .varbūt veselu nedē­ļu, varbūt mēnešiem ilgi. Likās, ka sapņos viņš izdzīvo veselu mūžību. Atkal Milža dzēriens, atkal bērni vilki, to briesmīgā nāve, nemitīgā slepkavošana. Viņš dzirdēja mežā čukstam kādu balsi. Lai nokļūtu pie Pasaules gala, tev jānogalina bēr­ni. Viņš mēģināja atbildēt. Es nekad neesmu gribējis kādu nogalināt. Neviens man nekad nav jautājis, vai es vispār gribu kādu nogalināt. Bet mežs tikai smējās par viņu. Un, kad viņš nolēca no klintsradzes Pasaules galā, dažreiz viņu notvēra nevis mākonis, bet gan iznīcinātājs, kas nogādāja līdz novē­rošanas postenim netālu no insektoīdu planētas virsmas, lai viņš varētu atkal un atkal vērot nāvējošo izvirdumu, ko uz planētas virsmas iededza Dr. Ierīces aizsāktā ķēdes reakcija. Ar katru reizi planēta bija aizvien tuvāk, līdz viņš varēja sa­skatīt atsevišķus insektoīdus uzsprāgstam, pārvēršamies par gaismu, viņa acu priekšā sabrūkam putekļu kaudzē. Tur bija arī bērnu ieskauta karaliene, kas pārvērtās par māti, bet bēr­ni — par Valentīnu un bērniem no Kaujas skolas. Viens no tiem bija Bonso, viņš gulēja uz zemes, deguns un acis viņam asiņoja, tev nav nekāda goda, viņš teica. Sapnis vienmēr bei­dzās ar spoguli vai ūdens lāmu, vai arī gludi nopulēto kuģa metāla virsmu — kaut ko, kas atspoguļoja viņa seju. Sākumā tā vienmēr bija Pītera asiņainā seja ar čūskas asti, kas karājās laukā no mutes. Tomēr pēc laika spogulī bija jau viņa paša seja, novecojusi un skumja, acīm, kas sēroja par miljardiem, miljardiem slepkavību — bet tās bija viņa paša acis, un viņš bija apmierināts ar tām.

Šādā pasaulē neskaitāmas dzīves izdzīvoja Enders, kamēr piecas dienas ilga Alianses karš.

Viņš pamodās tumsā. Tālumā dunēja sprādzieni. Kādu laiku viņš klausījās. Tad izdzirdēja soļus.

Viņš apmetās otrādi un strauji izstiepa roku, lai satvertu to, kas lavījās klāt. Viņš patiešām saķēra kādu aiz drēbēm, pievilka to klāt pie saviem ceļiem, gatavs, ja vajadzīgs, nogalināt.

„Ender, tas esmu es, es!"

Viņš pazina balsi. Atmiņas par to likās gluži vai miljoniem gadu senas.

„Alaj!"

„Salaam, sīkais. Tu gribēji mani piebeigt, vai?"

„Jā. Man likās, ka tu mēģināsi piebeigt mani."

„Es mēģināju tevi nepamodināt. Labi, vismaz kaut kādi iz­dzīvošanas instinkti tev vēl palikuši. No tā, ko stāsta Meizers, varēja saprast, ka tu esi kļuvis par dārzeni."

„Es mēģināju. Kas tas par troksni?"

«Sācies karš. Mūsu nodaļa ir aptumšota, lai mēs būtu dro­šībā."

Enders izstiepa kājas, lai mēģinātu uzslieties sēdus. Tomēr neizdevās. Pārāk stipri sāpēja galva. Viņš saviebās.

„Nemēģini celties, Ender. Viss kārtībā. Izskatās, ka mēs laikam uzvarēsim. Ne visi Varšavas pakta ļaudis ir polemarha pusē. Daudzi pārnāca pie mums, kad stratēgs viņiem paziņo­ja, ka tu esi lojāls SF."

„Es gulēju."

„Tātad viņš meloja. Bet tu taču neplānoji sazvērestību mie­gā, vai ne? Daži no krieviem, kas pārnāca «pie mums, stāstī­ja, ka tad, kad polemarhs pavēlējis atrast tevi un nogalināt, viņi gandrīz nogalinājuši viņu pašu. Lai ko viņi domātu par citiem, tevi, Ender, viņi mīl. Visa pasaule tagad ir redzējusi mūsu kaujas. Videoieraksti dienu un nakti. Es dažus redzē­ju. Ar visu tavu balsi, dodot komandas. Nekas nav izgriezts, nekādas cenzūras. Labs materiāls. Karjera kino nodrošināta."

„Nedomāju vis," atbildēja Enders.

„Es jokoju. Bet vai tu spēj noticēt? Mēs uzvarējām karā. Mēs tik ļoti kārojām ātrāk izaugt, lai varētu piedalīties karā, bet izrādījās, ka mēs jau tajā piedalījāmies. Mēs taču esam bērni, Ender. Un to paveicām mēs."

Alajs iesmējās.

„Vispār jau to paveici tu. Tu biji labs, nudien. Es nevarēju iedomāties, kā tu mūs izglābsi pēdējā kaujā, bet tu to izdarīji. Tu biji labs."

Enders ievēroja, ka viņš runā pagātnē. Es biju labs.

„Un kāds es esmu tagad, Alaj?"

.Joprojām labs."

„Kādā ziņā?"

,.Jebkādā. Miljoniem kareivju ir gatavi sekot kaut vai līdz Visuma malai."

„Es nevēlos doties uz Visuma malu."

„Tad kur tu vēlies? Viņi tev sekos."

Es vēlos doties mājās, Enders nodomāja, bet es nezinu, kur tas ir.

Dunoņa apklusa.

«Paklausies," teica Alajs.

Viņi klausījās. Atvērās durvis. Tur kāds stāvēja, kāds au­gumā ļoti mazs.

„Viss beidzies," viņš teica. Tas bija Bins. Gluži kā pierādī­jums viņa teiktajam iedegās gaismas.

„Hei, Bīn!" teica Enders.

„Hei, Ender!"

Aiz viņa ienāca Petra — roku rokā ar Dinku. Viņi pienāca pie Endera gultas.

„Hei, varonis ir pamodies," teica Dinks.

„Kas uzvarēja?" jautāja Enders.

„Mēs, Ender," teica Bīns. „Tu taču biji klāt."

„Viņš nav tik jucis, Bīn. Viņš grib zināt, kas uzvarēja tagad."

Petra satvēra Endera roku.

„Uz Zemes iestājies pamiers. Pārrunas vilkās dienām. Galu galā viņi vienojās pieņemt Loka priekšlikumu."

„Viņš nezina neko par Loka priekšlikumu."

„Tas ir visai sarežģīts, bet svarīgi ir tas, ka SF turpinās pa­stāvēt, tikai bez Varšavas pakta valstīm. Tātad Varšavas pakta kareivji dodas mājās. Es domāju, ka Krievija piekrita tikai tā­pēc, ka viņiem jātiek galā ar islāma valstu sacelšanos. Visiem dažādas problēmas. Šeit gājuši bojā kādi pieci simti kareivju, uz Zemes gāja sliktāk."

«Hegemons atkāpies no amata," teica Dinks. „Tur lejā visi ir jukuši. Bet kam tas rūp?"

„Ar tevi viss kārtībā?" jautāja Petra, pieskaroties Endera galvai. „Tu mūs pamatīgi pārbiedēji. Viņi teica, ka tu esi saju­cis prātā, un mēs teicām, ka viņi paši ir sajukuši."

„Es esmu sajucis prātā," teica Enders. „Bet man liekas, ka ar mani viss ir kārtībā."

„Kad tu to saprati?" jautāja Alajs.

„Kad es domāju, ka tu grasies mani nogalināt, un nolēmu nogalināt tevi pirmais. Laikam gan sirds dziļumos es esmu īsts slepkava. Bet es labāk esmu dzīvs, nevis miris."

Viņi piekrītoši iesmējās. Tad Enders ieraudājās un apkam­pa Bīnu un Petru, kas stāvēja vistuvāk.

„Man jūsu pietrūka," viņš teica. „Es tik ļoti gribēju jūs at­kal redzēt."

„Bet mēs taču bijām tik vāji…" Petra atbildēja un no­skūpstīja viņu uz vaiga.

„Jūs bijāt lieliski," teica Enders. „Tikai tos, kas man bija ne­pieciešami visvairāk, es ātri vien nolietoju. Slikta plānošana."

„Tagad viss ir kārtībā," teica Dinks. „Nevienam nenotika nekas tāds, no kā, piecas dienas slēpjoties pilnīgā tumsā karalauka vidū, nevarētu atgūties."

„Man vairs nav jābūt jūsu komandierim, vai ne?" Enders jautāja. „Es vairs nevēlos nevienu nekad komandēt."

„Tev nevienam vairs nav jādod pavēles," atbildēja Dinks, „bet tu vienmēr būsi mūsu komandieris."

Uz brīdi iestājās klusums. »•

„Un ko mēs darīsim tagad?" Alajs jautāja. „Insektu karš ir beidzies, karš uz Zemes — arī, pat te tas ir cauri. Ko gan mēs iesāksim?"

„Mēs esam bērni," teica Petra. „Varbūt mums liks iet sko­lā. Tāds ir likums. Līdz septiņpadsmit gadu vecumam visiem jāiet skolā."

Visi iesmējās un turpināja smieties līdz pat asarām.