Endera spēle

13. Valentīna

„Bērni?"

«Brālis un māsa. Viņi ir pamatīgi nojaukuši aiz sevis pē­das — raksta kompānijām, kas apmaksā viņu tīkla laiku, un tamlīdzīgi. Ellīgs darbs viņus izsekot."

„Kāpēc viņi slēpjas?"

„Iemesli varētu būt dažādi. Visticamākais — vecums. Zē­nam ir četrpadsmit, meitenei divpadsmit."

„Kurš ir Dēmostens?"

«Meitene. Divpadsmitgadīgā."

«Atvaino — man tiešām neliekas, ka tas ir pārāk smiek­līgi, bet es nevaru atturēties. Visu šo laiku mēs esam tik ļoti uztraukušies, visu šo laiku mēs visādi centāmies panākt, lai krievi Dēmostenu neņem pārāk nopietni, un Loks mums bija lielisks pierādījums, ka ne visi amerikāņi ir jukuši kara kuri­nātāji. Brālis un māsa, tikko sasnieguši pubertāti…"

„Viņu uzvārds ir Vigins."

„Ak tā. Sakritība?"

„Tas Vigins ir trešais. Viņi ir abi pirmie."

«Lieliski. Krievi nekad nenoticēs…"

„Ka Dēmostenu un Loku mēs nekontrolējam, bet to Viginu gan."

„Vai tā ir kāda sazvērestība? Vai viņus kāds vada?"

„Mums nav izdevies atklāt nekādus sakarus starp šiem abiem bērniem un jebkādiem pieaugušajiem, kas varētu vi­ņus vadīt."

„Kas vēl nenozīmē, ka nav izgudrots kāds paņēmiens, kuru tu nemāki atklāt. Grūti noticēt, ka divi bērni…"

„Es iztaujāju pulkvedi Grafu, kad viņš bija ieradies no Kaujas skolas. Viņš uzskata, ka nekas no tā, ko šie bērni pa­gaidām ir izdarījuši, nepārsniedz viņu spēju robežas. Viņu spējas īstenībā ir identiskas tā Vigina spējām, tikai viņu rak­sturi ir stipri atšķirīgi. Grafu gan pārsteidza viņu abu lomas. Dēmostens pilnīgi noteikti ir meitene, bet Grafs saka, ka viņa Kaujas skolā netika pieņemta sava pārāk mierīgā, samierino­šā un jo īpaši līdzjūtīgā rakstura dēļ."

„Galīgi neizklausās pēc Dēmostena."

„Un tam zēnam esot šakāļa daba."

„Vai tad tieši Loks nesen netika atzīts par ,.vienīgo no aiz­spriedumiem brīvo amerikāni"?"

„Grūti saprast, kas tur patiesībā notiek. Grafs ieteica — un es viņam pievienojos — likt viņus mierā. Neatmaskot viņus. Nevienam neko neziņot, izņemot to, ka, pēc mūsu novēroju­miem, Lokam un Dēmostenam nav nekādu slepenu sakaru ar citām valstīm vai kādām pašmāju organizācijām — neskai­tot tās, par kurām viņi paši ir atklāti paziņojuši."

„Citiem vārdiem sakot, mēs viņiem piešķiram nevainoja­mu medicīnisko pasi."

„Es piekrītu, Dēmostens izskatās bīstams, jo viņam — vai viņai — ir ļoti daudz sekotāju. Bet, man liekas, ļoti svarīgi ir tas, ka pats ambiciozākais no viņiem ir izvēlējies mērenāko un gudrāko identitāti. Un viņi joprojām tikai runā. Viņiem ir ietekme, bet nav varas."

„Es teiktu, ka ietekme ir vara."

„Ja viņi kādreiz grasīsies aiziet par tālu, mēs viegli varēsim viņus atmaskot."

„Tikai tuvākajos gados. Jo ilgāk mēs gaidīsim, jo vecāki viņi kļūs un jo mazāk satriecošu iespaidu atmaskošana at­stās."

„Tu pats zini, kā pēdējā laikā pārvietojies krievu karaspēks.

Pastāv iespēja, ka Dēmostenam ir taisnība. Un tādā gadīju-

»

ma…

„lr labāk, ja tāds Dēmostens pastāv. Labi. Pagaidām liksim viņus mierā. Bet uzmani viņus. Un es, protams, mēģināšu kaut kā nomierināt krievus."

Par spīti nelāgajām nojautām un pastāvīgajai nemiera sa­jūtai Valentīnai patika būt Dēmostenam. Viņas slejas pār­publicēja gandrīz katrs valsts ziņu serviss, un patīkami bija ari vērot, kā viņas pilnvarotā kontos krājas aizvien vairāk un vairāk naudas. Laiku pa laikam viņa ar Pīteru Dēmoste­na vārdā ziedoja precīzi aprēķinātu summu kādam noteik­tam kandidātam vai kādam pasākumam: pietiekami daudz, lai ziedojumam tiktu pievērstu uzmanība, bet ne tik daudz, lai kandidātam liktos, ka viņu mēģina uzpirkt. Viņa saņēma tik daudz vēstuļu, ka viņas kompānija nolīga sekretāri, kas atbildēja uz noteikta tipa vēstulēm viņas vietā. Viņa saņēma smieklīgas vēstules no valstu vadītājiem un starptautiskām amatpersonām — dažreiz naidīgas, dažreiz draudzīgas, bet vienmēr ar diplomātiski pieklusinātu, bet skaidri saskatāmu vēlmi izdibināt Dēmostena patiesos nolūkus. Šīs vēstules viņa lasīja kopā ar Pīteru, dažkārt nespējot apvaldīt smieklus par to, ka šādi cilvēki raksta bērniem un paši to nemaz nenojauš.

Tomēr dažreiz viņai bija kauns par sevi. Tēvs regulāri lasīja Dēmostena rakstus, bet nepievērsa uzmanību Lokam — vis­maz nekas par to neliecināja. Pie pusdienu galda viņš bieži vien atklāti sajūsminājās par Dēmostena kārtējo sleju, un tas ļoti patika Pīteram:

„Redzi, tas tikai pierāda, ka mēs piesaistām arī vienkāršo cilvēku uzmanību."

Bet Valentīnai likās, ka tas pazemo tēvu. Ja viņš reiz at­klās, ka slejas, par kurām viņš nemitējas runāt, visas esmu uzrakstījusi es un ka es pat neticu vismaz pusei tā, ko esmu rakstījusi, viņš būs dusmīgs un jutīsies apkaunots.

Reiz skolā Valentīnai gandrīz gadījās viņiem abiem sagā­dāt nopietnas nepatikšanas: vēstures skolotājs lika skolēniem uzrakstīt eseju, kurā būtu salīdzināti divās agrīnās Dēmoste­na un Loka slejās izteiktie viedokļi. Valentīna, nepadomājusi par sekām, uzrakstīja īpaši spilgtu analītisku darbu, un re­zultātā viņai nācās ar grūtībām atrunāt direktori no nodoma publicēt viņas eseju ziņu servisā, kas regulāri publicēja arī Dēmostena slejas. PIters bija ļoti saniknots.

„Tu raksti pārāk līdzīgi Dēmostenam, tavus rakstus ne­drīkst publicēt! Man vajadzētu Dēmostenu tagad piebeigt, tevi vairs nav iespējams kontrolēt!"

Par trakošanu vairāk gan viņu biedēja Pītera klusēšana. Kad Dēmostens tika ielūgts piedalīties Prezidenta nākotnes izglītības padomē — grupā, kas nenodarbojās ne ar neko, to­ties veica to ļoti spoži, — Valentīnai likās, ka Pīters to uztvers kā vienu no viņu uzvarām, bet notika otrādi.

„Noraidi viņu piedāvājumu!" viņš pavēlēja.

„Kāpēc gan lai es to darītu?" viņa jautāja. „Tas nemaz nav grūts darbs, un viņi teica, ka, zinot Dēmostena vēlēšanos pa­likt anonīmam, visas sanāksmes notiks tīklā. Dēmostens kļūs par respektablu personu, un…"

„Un tu esi sajūsmā, ka tev tas izdosies ātrāk nekā man."

„Pīter, runa nav par tevi un mani, bet gan par Dēmostenu un Loku. Mēs viņus izveidojām, viņi nav īsti. Turklāt šis ie­lūgums vēl nenozīmē, ka Dēmostens viņiem patīk labāk nekā Loks. Tas nozīmē tikai to, ka Dēmostenam ir daudz vairāk at­balstītāju. Tu labi zināji, ka tā būs. Viņa iecelšana šajā amatā ie­priecinās un nomierinās tūkstošiem krievnīdēju un šovinistu."

„Tā nevajadzēja būt! Cieņa un atzinība bija jāiegūst Lokam!"

„Viņš jau ir to ieguvis! Patiesa cieņa ir ilglaicīgāka par va­rasiestāžu cieņu. Pīter, nedusmojies uz mani vienkārši tāpēc, ka man labi padodas lietas, kuras tu pats man esi licis darīt."

Bet Pīters dusmojās gan — un dienām ilgi. Turklāt viņš pārtrauca konsultēt Valentīnu, un nu viņai pašai bija jāiz­lemj, ko un par ko rakstīt. Iespējams, viņam likās, ka tādējādi Dēmostena sleju kvalitāte pasliktināsies, taču, ja tā arī bija, neviens neko tādu neievēroja. Un tas, ka viņa nenāca lūgt pa­līdzību, Pīteru tracināja vēl vairāk. Viņa jau pārāk ilgi bija spēlējusi Dēmostenu, lai nevarētu iztikt bez sufliera.

Un, paplašinoties Valentīnas sarakstei ar citiem politiski aktīviem pilsoņiem, viņa aizvien vairāk uzzināja ko jaunu, kas nebija zināms vienkāršajai tautai. Daži militāro aprindu pārstāvji savās vēstulēs, paši to neapzinoties, laiku pa lai­kam deva zīmīgus mājienus, un viņai ar Pīteru pakāpeniski izveidojās iespaidīgs un visai biedējošs priekšstats par Otrā Varšavas pakta valstu darbībām. Viņi tiešām gatavojās ka­ram — nežēlīgam un asiņainam karam, kurā būtu iesaistīta visa pasaule. Dēmostens nemaz nekļūdījās, turot aizdomās Varšavas pakta valstis par Alianses noteikumu neievērošanu.

Dēmostens pamazām sāka it kā dzīvot savu dzīvi. Dažkārt, pabeidzot rakstīt kārtējo sleju, viņa pieķēra sevi domājam lī­dzīgi Dēmostenam un piekrītot viņa izteiktajiem uzskatiem. Un dažkārt, lasot Loka esejas, Valentīnu sāka kaitināt viņa tuvredzība, viņa nespēja saskatīt, kas patiesībā pasaulē no­tiek.

Varbūt, izliekoties par kādu citu personu, nav iespējams nesākt tai līdzināties? Viņa domāja un uztraucās par to vai­rākas dienas un tad, balstoties uz šīm pārdomām, uzrakstī­ja sleju par politiķiem, kas, izdabājot krieviem, lai saglabātu mieru, kļūst par to pakalpiņiem. Tas bija sāpīgs dzēliens val­došajai partijai, un viņa par to saņēma daudz atzinīgu vēstu­ļu. Viņa arī pārstāja uztraukties par to, ka noteiktā mērā kļūst par Dēmostenu. Viņš ir gudrāks, nekā mums ar Pīteru likās, viņa nodomāja.

Pēc stundām viņu pie skolas sagaidīja Grafs. Viņš stāvē­ja, atspiedies pret mašīnu. Viņš bija tērpies civilā un likās vēl vairāk pieņēmies svarā, tāpēc sākumā Valentīna viņu pat ne­atpazina. Grafs pamāja, un tad viņa atcerējās viņa vārdu.

„Es vairs nerakstīšu nevienu vēstuli," viņa teica. „Man ne­vajadzēja rakstīt arī to."

„Tad jau tev diez ko nepatik medaļas, vai ne?"

„Ne pārāk."

„Tev jābrauc man līdzi, Valentīna."

„Es nemēdzu tik vienkārši klausīt svešiniekiem."

Grafs pasniedza viņai papīra lapu. Tā bija vecāku paraks­tīta zīme.

„Tātad jūs neesat svešinieks. Kur mēs brauksim?"

„Uz Grīnsboro — apmeklēt kādu jaunu kareivi, kurš drīz dosies prom."

Viņa iekāpa mašīnā.

„Enderam ir tikai desmit gadu," viņa teica. „Vai tad jūs neteicāt, ka Enders pirmajā atvaļinājumā tiks tikai tad, kad viņam būs sešpadsmit?"

„Viņš izlaida dažas klases."

„Tātad viņam sokas labi?"

,.Pajautāsi viņam pati."

,.Kāpēc tikai es? Kāpēc ne visa ģimene?"

Grafs nopūtās.

,.Enders uz pasauli skatās visai savdabīgi. Mums nebija viegli pārliecināt viņu piekrist satikt pat tevi. Savukārt Pīters un vecāki viņu neinteresē. Dzīve Kaujas skolā bija saspringta.

„Jūs gribat teikt, ka viņš sajucis prātā?"

„Gluži otrādi — viņš ir pats saprātīgākais cilvēks, kādu vien es zinu. Viņš labi saprot, ka viņa vecāki pārāk nealkst atkal uz­plēst rētas, kas šo četru gadu laikā jau paguvušas sadzīt. Runā­jot par Pīteru — iespēju satikties ar Pīteru mēs pat neapsprie­dām, tādēļ viņam pat neradās iespēja mūs pasūtīt ellē."

Viņi izbrauca uz Brenta ezera šosejas, un brauciens pa lī­kumaino ceļu turpinājās gar pašu ezeru, līdz viņi nokļuva pie baltas koka savrupmājas, kas bija uzbūvēta iegarena pakal­na galā. No vienas puses tai stiepās Brenta ezers, no otras — kāds cits aptuveni piecus akrus liels ezeriņš.

„Klāt esam," teica Grafs. „SF šo māju nopirka pirms kā­diem divdesmit gadiem izsolē. Enders uzstāja, ka jūsu sarunu neviens nedrīkst noklausīties. Es viņam to apsolīju, un, lai jūs justos vēl drošāk, jūs izbrauksiet ezerā ar viņa paša būvētu plostu. Man gan tevi jābrīdina, ka es pēc jūsu sarunas grasos tev uzdot dažus jautājumus. Tev nebūs obligāti jāatbild, bet es ceru, ka tu tomēr to darīsi."

„Man nav līdzi peldkostīma."

„Par to mēs jau esam padomājuši."

..Piešķirsiet man kādu, kas būs aprīkots ar diktofonu?"

„Kāpēc gan lai mēs viens otram kaut nedaudz neuzticētos? Es, piemēram, zinu, kas slēpjas aiz Dēmostena maskas."

Viņu pāršalca spēcīgs baiļu vilnis, bet viņa neko neteica.

„Es to zinu, kopš ierados šeit no Kaujas skolas. Visā pa­saulē to zina kādi seši cilvēki. Neskaitot, protams, krievus — kurš gan pateiks, ko zina vai nezina krievi? Bet Dēmostenam nav no mums jābaidās. Dēmostens var uz mums paļauties. Tāpat kā es paļaujos uz Dēmostenu, cerot, ka viņš neizpaudīs Lokam neko par šo dienu. Savstarpēja uzticība un atklātība."

Viņi tik atzinīgi vērtē Dēmostena vai Valentīnu Viginu? Ja pirmo, tad viņa nedrīkst viņiem uzticēties, ja otro — tad var­būt arī drīkst. Tas, ka viņi nevēlējās, lai Valentīna ko atklātu Pīteram, liecināja, ka viņi, iespējams, zina, cik abi ir atšķirīgi. Tiesa, viņa pati vairs nebija pārliecināta, vai zina, kā tad šīs atšķirības izpaužas.

„Jūs sacījāt, ka viņš ir uzbūvējis plostu. Cik ilgi viņš jau ir šeit?"

„Divus mēnešus. Mēs domājām, ka viņš šeit pavadīs tikai dažas dienas, bet, redzi, liekas, ka mācības viņu vairs pārāk neinteresē."

„Ak, tad man atkal jābūt terapeitei."

„Šoreiz mēs nevaram vienkārši pielabot tavu vēstuli. Mums atliek tikai pilnībā paļauties uz tevi. Tavs brālis mums tiešām ļoti, ļoti vajadzīgs. Uz spēles likts cilvēces liktenis."

Šoreiz Valentīna bija gana pieaugusi, lai saprastu, cik drau­dīgā situācijā ir nokļuvusi pasaule. Un viņa pietiekami ilgi bija izlikusies par Dēmostenu, lai nekavētos pildīt savu pie­nākumu.

„Kur viņš ir?"

„Pie laivu piestātnes."

„Un kur ir peldkostīms?"

Kad viņa pa pakalna nogāzi tuvojās Enderam, viņš nemā­ja, un, kad viņa uzkāpa uz piestātnes laipas, viņš nesmaidīja. Bet viņa tik un tā zināja, ka viņš priecājas viņu redzēt — viņš ne mirkli nenovērsa no viņas skatienu.

„Tu esi lielāks, nekā es tevi atceros," viņa teica. Nekas la­bāks viņai neienāca prātā.

„Tu arī," viņš atbildēja. „Vēl es atceros, ka tu biji skaista."

«Atmiņas mēdz maldināt."

„Nē. Tava seja nav mainījusies, es tikai neatceros, ko nozī­mē „skaists". Labi, ezers mūs gaida."

Viņa ar aizdomām paskatījās uz nelielo plostu.

„Tikai nevajag uz tā stāvēt," viņš paskaidroja. Kā zirnek­lis, atspiežoties uz purngaliem un pirkstiem, viņš uzrāpās uz plosta.

„Tā ir pirmā lieta, ko es esmu izveidojis pats savām rokām, kopš mēs ar tevi no klucīšiem būvējām pīterizturīgas ēkas."

Viņa iesmējās. Kādreiz viņi izklaidējās, būvējot mājas, ku­ras nesagruva pat tad, kad no tām tika izņemti it kā paši sva­rīgākie elementi. Savukārt Pīteram patika šur un tur izņemt pa kādam klucītim, lai celtne būtu tik nestabila, ka nākamais, kas pieskartos, to sagrautu. Pīters bija nelietis, bet visa viņu bērnība savā ziņā centrējās tieši uz viņu.

„Pīters ir mainījies," viņa teica.

«Nerunāsim par viņu," atbildēja Enders.

„Labi."

Viņa uzrāpās uz plosta — bet ne tik veikli kā Enders. Viņš lēnām airējās uz ezera vidu. Viņa ievēroja, ka viņš ir iededzis un izskatās ļoti spēcīgs.

„Spēks nāk no Kaujas skolas. Iedegums — no šī ezera. Es daudz laika pavadu uz ūdens. Peldot ir gandrīz tāda sajūta kā bezsvara stāvoklī. Man pietrūkst bezsvara stāvokļa. Un vēl, kad es esmu ezerā, zeme ap ezeru izliecas augšup."

„Kā bļodā."

„Es esmu dzīvojis bļodā visus pēdējos četrus gadus."

„Un tāpēc mēs tagad esam svešinieki?"

„Vai tad ne?"

„Nē," viņa atbildēja. Viņa pastiepa roku un pieskārās viņa kājai. Tad viņa pēkšņi saspieda viņa celi — tieši tur, kur vi­ņam vienmēr bija kutējis visvairāk.

Bet gandrīz tajā pašā brīdī viņš saķēra viņas roku. Tvēriens bija ļoti ciešs, lai gan viņa plaukstas bija mazākas nekā viņai un rokas — tievākas un smalkākas. Uz mirkli viņš izskatījās bīstams, tad atslābinājās.

„ Ak, jā," viņš teica. ,.Kādreiz tev patika mani kutināt."

„Vairs ne," viņa atbildēja, atlaizdama viņa kāju.

«Peldēsimies?"

Par atbildi viņa atmuguriski ievēlās ūdenī. Ūdens bija tīrs un dzidrs, un tajā, protams, nebija hlora. Viņa kādu brīdi pa­peldējās, atgriezās uz plosta un atgūlās uz tā. Ap viņu lidinā­jās lapsene, tad tā nolaidās uz plosta līdzās viņas galvai. Viņa zināja, ka tā tur ir, un parasti viņai būtu bail. Ne šodien. Lai pastaigājas pa plostu, lai nedaudz iedeg saulē tāpat kā es.

Plosts sašūpojās. Viņa pagrieza galvu un ieraudzīja, kā En­ders mierīgi ar vienu pirkstu nospiež lapseni.

«Pretīgi radījumi," Enders paskaidroja. „Dzeļ, pirms tiem uzbrūk." Viņš pasmaidīja. „Es esmu šo to iemācījies par ap­steidzošiem uzbrukumiem. Es esmu izcils, neviens nevar mani uzvarēt. Es esmu labākais kareivis, kāds viņiem jebkad bijis."

„Tas jau bija gaidāms," viņa atbildēja. „Tu taču esi Vigins."

„Ko tu ar to gribi teikt?" viņš jautāja.

„Ka tu mainīsi pasauli."

Viņa pastāstīja par viņas un Pītera darbību.

„Cik gadu Pīteram tagad ir? Četrpadsmiti Un jau grasās valdīt pār pasauli?"

„Viņš iedomājas sevi esam par Aleksandru Lielo. Un kāpēc gan ne? Un kāpēc gan arī tu ne?"

„Mēs abi nevaram būt Aleksandri."

«Monētas divas puses. Un es — metāls pa vidu."

To sakot, viņa nemaz nejutās par to droša. Pēdējos pāris gados Valentīna tik daudz bija darbojusies kopā ar Pīteru, ka pat nicinot viņu saprata. Savukārt Enders līdz šim eksistē­ja tikai viņas atmiņās. Mazs, trausls zēns, kam nepieciešama aizsardzība. Ne jau šis iedegušais jaunais vīrietis aukstajām acīm, kurš tik mierīgi ar vienu pirkstu nogalina lapsenes. Varbūt mēs abi esam tādi paši kā Pīters, varbūt vienmēr esam tādi bijuši. Varbūt tikai skaudība mums lika domāt, ka mēs kaut kā atšķiramies.

„Kad viena monētas puse ir uz augšu, otra ir uz leju."

Un pašlaik tu domā, ka tu esi uz leju.

„Viņi grib, lai es tevi uzmundrinātu turpināt mācības."

„Tās nav nekādas mācības — tās ir spēles. Spēles un spēles, un spēles, tikai viņi, kad vien vēlas, maina noteikumus." Viņš pacēla rokas. „Redzi diedziņus?"

„Tu taču vari spēlēties ar viņiem pašiem."

„Tikai tad, ja viņi to vēlas. Tikai tad, ja. viņi zina, ka spē­lējas ar mani. Nē, tas ir pārāk grūti. Es vairs negribu piedalī­ties šajās spēlēs. Tiklīdz es kļūstu laimīgs, tiklīdz man liekas, ka viss nostājies savās vietās, viņi iedur man mugurā dunci. .Kopš es esmu šeit, man regulāri rādās murgi. Es sapņoju, ka esmu kaujas telpā, tikai tur nav bezsvara stāvokļa — viņi ro­taļājas ar gravitāciju. Visu laiku maina tās virzienu. Tāpēc es nekad nenokļūstu līdz sienai, uz kuru esmu mērķējis. Nekad nenokļūstu tur, kur esmu vēlējies nokļūt. Es lūdzos, lai viņi ļauj man nokļūt līdz durvīm, bet viņi mani nelaiž ārā, visu laiku iesūc mani atpakaļ."

Valentīna saklausīja viņa balsī dusmas un pieņēma, ka tās vērstas pret viņu.

«Šķiet, tieši tāpēc te esmu arī es. Lai viņi iesūktu tevi atkal atpakaļ."

„Es nevēlējos tevi satikt."

„Viņi to jau man teica."

„Man bija bail, ka es varbūt joprojām tevi mīlu."

„Es cerēju, ka tu mīli."

„Gan manas bailes, gan tavas vēlmes ir īstenojušās."

„Ender, tā tiešām ir taisnība. Mēs esam jauni, bet mēs ne­esam bezspēcīgi. Pietiekami ilgi spēlējot pēc viņu noteiku­miem, spēle pamazām kļūst par mūsu spēli." Viņa iesmējās. „Es tagad esmu kādā prezidenta komisijā. Pīters par to ir tik dusmīgs…"

„Viņi man neļauj izmantot tiklu. Šeit nav datoru, ja vien neskaita mājsaimniecības ierīces, kas vada drošības sistēmu un regulē apgaismojumu. Aizvēsturiska tehnika. Ierīkota pirms kāda gadsimta, kad vēl ražoja datorus, kam nebija pie­ejas tīklam. Viņi man atņēmuši manu armiju, viņi man atņē­muši manu datoru, un zini — man nav nekādu iebildumu."

„Droši vien tu pats sev veido izcilu sabiedrību."

„Ne es — atmiņas."

„Varbūt tieši tas arī tu esi — atmiņas."

„Nē. Atmiņas par ko svešu. Par insektoīdiem."

Valentīna nodrebēja, it kā pēkšņi būtu uzpūtis auksts vējš.

„Es vairs neskatos ierakstus par insektoīdiem. Vienmēr viens un tas pats."

„Es tos esmu pētījis stundām. Kā kosmosā pārvietojas viņu kuģi. Tikai šeit, guļot uz plosta ezerā, es aptvēru ko jocīgu: visi ieraksti, kuros cilvēki cīnās ar insektoīdiem tuvcīņā, ir no Pirmās invāzijas laikiem. Visos Otrās invāzijas ierakstos, kur parādās kareivji SF formas tērpos, insektoīdi vienmēr jau ir miruši. Guļ, saļimuši pār vadības paneļiem. Nekādu pre­tošanās pazīmju. Un nekādu ierakstu no Meizera Rekhema kaujas."

«Varbūt kāda slepenā ieroča dēļ."

„Nē, nē, mani neinteresē, kā viņi tos piebeidza. Mani inte­resē paši insektoīdi. Es neko par viņiem nezinu, bet kādreiz man ar viņiem būs jācīnās. Man jau daudz ir nācies cīnī­ties — gan spēlēs, gan pa īstam. Es vienmēr uzvaru — tāpēc, ka es saprotu, kā domā mans pretinieks. No tā, ko viņš dara. Es zinu, ko, viņaprāt, es daru, es zinu, ko grasās darīt viņi paši. Un izmantoju to. Tas man padodas izcili. Saprast, kā un ko domā citi." *■

„Viginu bērnu lāsts," Valentīna pajokoja, lai gan viņu bie­dēja tas, ka Enders arī viņu varētu izprast tikpat labi kā savus pretiniekus. Pīters viņu izprata vienmēr vai vismaz domāja, ka izprot, bet morālā ziņā viņš bija tik pagrimis, ka viņai ne­kad nebija kauns, ja viņš uzminēja viņas ļaunākās domas. Bet Valentīna nevēlējās, lai viņu izprastu Enders. Viņa kļūtu pil­nīgi kaila viņa priekšā. Viņai būtu kauns.

„Tātad tev liekas, ka tu nespēsi uzvarēt insektoīdus, ja vien neiepazīsi viņus."

„Vēl vairāk. Šeit bezdarbībā es bieži domāju arī pats par sevi. Mēģinu saprast, kāpēc es tik ļoti sevi ienīstu."

„Nē, Ender…"

„Nesaki man — nē, Ender. Man nenācās viegli saprast, ka es sevi ienīstu, bet, tici man, tā tiešām ir. Joprojām. Un es se­cināju: brīdī, kad es pilnībā izprotu savu ienaidnieku, izprotu viņu pietiekami, lai spētu viņu sakaut, tajā brīdī es viņu arī mīlu. Man liekas, ka ir neiespējami vienlaikus pilnībā izprast un nemīlēt kādu, kā viņš mīl sevi pašu. Un tajā brīdī, kad es viņu mīlu…"

„Tu viņu sakauj."

Uz brīdi viņa vairs nebaidījās tikt saprasta.

„Nē, tu nesaproti. Es viņu iznīcinu. Lai viņš vairs nekad ne­spētu nodarīt man pāri. Es maļu un maļu, līdz viņa vairs nav."

„Tā, protams, nav."

Nu viņu pārmāca vēl drausmīgākas bailes. Pīters bija kļu­vis labāks, bet tu esi padarīts par slepkavu. Monētas divas pu­ses — bet kura ir kura?

„Es esmu pamatīgi ievainojis pāris cilvēku, Valentīna. Es neizliekos."

„Es zinu, Ender."

Kā gan tu ievainosi mani?

„Redzi, par ko es esmu kļuvis, Valentīna?" viņš klusi jautā­ja. „Pat tev no manis bail."

Un viņš pieskārās viņas vaigam — tik maigi, ka viņai acīs sariesās asaras. Kā viņa liegais pieskāriens, kad viņš vēl bija mazs. Viņa labi atcerējās viņa maigos un nevainīgos pieskārienus.

„Man nav," viņa teica, un tobrīd tā bija taisnība.

„Tev vajadzētu būt."

Nē. Nevajadzētu.

„Ja paliksi tik ilgi ūdenī, tu sasalsi ragā. Vai tevi apēdīs hai­zivis."

Viņš pasmaidīja.

„Haizivis jau sen iemācījušās likt mani mierā."

Viņš uzrāpās uz plosta; tas sašķiebies applūda ar ūdeni. Auksta straume saslapināja Valentīnas muguru.

„Ender, Pīteram tas izdosies. Viņš ir pietiekami gudrs, lai nesteigtos, bet viņš noteikti iegūs varu — ja ne tūlīt pat, tad vēlāk. Es nezinu, vai tas būs labi vai slikti. Pīters reizēm ir ne­žēlīgs, bet viņš zina, kā jāiegūst un kā jānotur vara; un daudz kas liecina, ka, beidzoties karam ar insektoīdiem vai pat vēl nedaudz agrāk, pasaulē atkal iestāsies haoss. Pirms Pirmās invāzijas Krievijas impērija bija ceļā uz varu pār visu pasauli. Ja tā mēģinās atgūt zaudēto…"

„Pat Pīters var būt daudz labāka alternatīva."

„Tu sevī esi atklājis ko iznīcinošu, Ender. Es arī. Pīters šajā ziņā nav nekāds monopolists, lai ko toreiz domāja viņa pār­baudītāji. Un Pīterā ir arī kas radošs. Viņš nav pārāk jauks, bet viņš vairs necenšas iznīcināt visu labo, ko tikai ierauga. Saprotot, ka varu vienmēr iegūst cilvēki, kas pēc tās tiešām kāro, es domāju, ka Pīters nav pats ļaunākais cilvēks, kas va­rētu nokļūt pie varas."

„Pēc šādām rekomendācijām pat man vajadzētu par viņu balsot."

,.Dažreiz tas izskatās pavisam muļķīgi. Četrpadsmit gadus vecs zēns un viņa mazā māsiņa plāno valdīt pār visu pasauli." Viņa samāksloti iesmējās. „Mēs neesam vienkārši bērni, vai ne? Neviens no mums." „Tu nekad neesi vēlējusies, kaut mēs tādi būtu?"

Viņa pamēģināja iztēloties sevi līdzīgu citām meitenēm, viņa mēģināja iztēloties, kā būtu dzīvot, nejūtoties atbildīgai par visas pasaules nākotni.

„Tas būtu tik neinteresanti."

«Nedomāju vis," viņš atbildēja un izstiepās visā garumā uz plosta, it kā varētu tā palikt uz ūdens mūžīgi.

Nudien — lai ko viņi Kaujas skolā ar Enderu izdarījuši, viņa godkāre bija izsīkusi. Viņš patiešām negribēja pamest šo Saules uzsildīto ūdens bļodiņu.

Nē, viņa nodomāja, nē, viņš tic, ka negrib doties prom no šejienes, bet viņā vēl ir pārāk daudz Pītera. Vai pā­rāk daudz manis. Neviens no mums nespētu būt laimīgs, ilgi nedarot neko. Vai arī neviens no mums varbūt vien­kārši nespētu laimīgi dzīvot viens pats — tikai sevis paša sabiedrībā.

Tāpēc viņa nelika Enderu mierā:

,.Nosauc to vārdu, ko mūsdienās pazīst visa cilvēce."

„ Meizers Rekhems."

„Un kas notiktu, ja nākamajā karā uzvaru gūtu tu — kā Meizers?"

„Meizers Rekhems bija tīrā veiksme. Rezerve. Neviens ne­ticēja viņa spēkiem. Viņš tikai gadījās īstajā vieta īstajā laikā."

„Bet pieņemsim, ka tas izdodas arī tev! Pieņemsim, ka tu sakauj insektoīdus un tavs vārds — tāpat kā Meizera Rekhe­ma vārds — kļūst zināms visai pasaulei."

„Lai kāds cits kļūst slavens. Pīters grib būt slavens, vai ne? Lai tad ari viņš glābj pasauli."

„Es nerunāju par slavu, Ender. Arī par varu ne. Es runāju par gadījumiem — kā, piemēram, gadījumu ar Meizeru Rekhemu, kam gadījās būt īstajā vietā un īstajā-laikā, lai apturētu insektoīdus."

„Ja es būšu šeit," teica Enders, „tad tur manis nebūs. Būs kāds cits. Lai gadās citi."

Viņa vienaldzīgais tonis saniknoja Valentīnu:

„Es runāju par manu dzīvi, tu egoistiskais izdzimteni!"

Ja arī viņas vārdi Enderu kaut kā aizskāra, viņš to neizrādī­ja, tikai turpināja gulēt, aizvēris acis.

„Kad tu biji mazs un Piters tevi mocīja, es negulēju malā un negaidīju, kad tevi izglābs mamma vai tētis. Viņi nekad nesaprata, cik PIters patiesībā ir bīstams. Es zināju, ka tev ir monitors, bet arī viņus es negaidīju. Tu zini, ko Pīters da­rīja ar mani pēc tam, kad es biju iztraucējusi viņam mocīt tevi?"

„Aizveries," Enders čukstēja.

Viņa apklusa: viņš strauji elpoja, viņa zināja, ka tiešām sā­pinājusi viņu, ka — gluži kā Pīters mēdza darīt — uzgājusi viņa vārīgāko vietu un tieši tur viņu ievainojusi.

„Es nespēšu viņus uzvarēt," Enders klusi teica. „Kādu die­nu es stāvēšu viņiem pretī kā Meizers Rekhems un viss būs atkarīgs tikai no manis, un nespēšu viņus uzvarēt."

„Ja ne tu, Ender, tad nespēs ari neviens cits. Ja tu nevarēsi viņus sakaut, tad viņi būs pelnījuši uzvaru, jo viņi būs izrā­dījušies stiprāki un labāki par mums. Tā nebūtu tava vaina."

,.Pastāstīsi to mirušajiem."

„Ja ne tu, kurš cits?"

„Jebkurš."

„Neviens, Ender. Klausies. Ja tu mēģināsi, bet zaudēsi, tad tā nebūs tava vaina. Bet, ja tu nemēģināsi un mēs zaudēsim, tad tā pilnībā būs tava vaina. Tu būsi mūs visus nogalinājis."

„Es jau tāpat esmu slepkava."

„Un kas gan cits lai tu būtu? Cilvēku smadzenes neattīstī­jās, lai viņi varētu mierīgi gulēt uz plostiem ezera vidū. Pir­mais, ko viņi iemācījās, bija nogalināt. Un labi vien bija, jo citādi mēs pat nebūtu dzimuši un uz Zemes valdītu tīģeri."

„Es nekad nevarēju uzvarēt Pīteru. Vienalga, ko es teicu vai darīju. Es nekad to nevarēju."

Tātad tomēr Pīters.

„Viņš bija daudz vecāks par tevi. Un stiprāks."

«Insektoīdi arī."

Viņa saprata Endera domu gaitu — vai drīzāk nedomāšanas gaitu. Lai ko viņš uzvarētu, viņš zināja, ka ir kāds, kurš var uzvarēt viņu. Lai ko viņš uzvarētu, viņš zināja, ka īstenībā nav uzvarējis, jo vēl jau bija Pīters, nesakaujamais Piters.

„Tu gribi uzvarēt Pīteru?" viņa jautāja.

„Nē," viņš atbildēja.

„Tad sakauj insektoīdus. Atgriezies mājās, un tad mēs re­dzēsim, vai vēl kāds atcerēsies Pīteru Viginu. Paskaties viņam acis, kad visa pasaule tevi mīl un godā. Viņam tā būs sakāve, Ender. Tā tu vari viņu uzvarēt."

„Tu nesaproti," viņš teica.

,.Saprotu gan."

„Nē. Es nevēlos sakaut Pīteru."

„Tad ko gan tu vēlies?"

„Es vēlos, lai viņš mani mīl."

Viņa nezināja, ko atbildēt. Cik vien bija zināms, PIters ne­mīlēja nevienu.

Enders klusēdams turpināja gulēt.

Beidzot Valentīna, nosvīdusi un odu nokaitināta, tuvo­joties vakaram, pēdējo reizi ienira ūdeni un tad sāka stumt plostu krastā. Enders nekādi neizrādīja, ka redzētu, ko viņa dara, bet viņa neregulārā elpa liecināja, ka viņš nav aizmidzis. Kad viņi nokļuva krastā, viņa uzrāpās un piestātnes un teica:

„Es mīlu tevi, Ender. Vairāk nekā jebkad iepriekš. Vienal­ga, lai ko tu izlemtu."

Viņš neatbildēja. Diez vai viņš noticēja. Saniknota uz tiem, kas bija sarīkojuši šo satikšanos, Valentīna kāpa atpakaļ kal­nā. Galu galā viņa bija darījusi tieši to, ko viņi bija vēlējušies. Viņa bija mēģinājusi pierunāt Enderu turpināt mācības, un Enders to vēl ilgi viņai nepiedos.

Enders ienāca, vēl nepaguvis nožūt kopš pēdējā niriena ezerā. Ārā bija tumšs, un ari telpā, kur viņu gaidīja Grafs, bija tumšs.

„Mēs varam doties prom tagad?" jautāja Enders.

„Ja vēlies," Grafs atbildēja.

„Kad?"

„Kad tu būsi gatavs."

Enders nomazgājās un apģērbās. Viņš bija paguvis pierast pie civilapģērba, bet joprojām nejutās īsti ērti bez formas tēr­pa vai kombinezona. Es nekad vairs nevalkāšu kombinezo­nu, viņš nodomāja. Tas bija paredzēts Kaujas skolas spēlei, un tajā man vairs nevajadzēs piedalīties. Viņš dzirdēja tuvējā

mežā neticami skaļi sisinām circeņus; netālu zem lēni brau­cošas mašīnas riteņiem čirkstēja grants.

Ko gan viņam vajadzētu paņemt līdzi? Viņš bija palasījis dažas grāmatas no mājas bibliotēkas, taču tās viņš nedrīkstē­ja ņemt. Vienīgā lieta, kas tiešām piederēja viņam, bija paša būvētais plosts. Arī tam bija jāpaliek.

Tagad telpā, kur viņu gaidīja Grafs, bija iedegtas gaismas. Arī viņš bija pārģērbies — atkal formas tērpā.

Viņi sēdēja mašīnas aizmugurējā sēdeklī. Mašīna līkumoja pa dažādiem lauku ceļiem, lai nokļūtu lidostā no otras puses.

„Kad cilvēku skaits vēl pieauga," Grafs iesāka, „šeit bija daudz mežu un fermu. Daudz ūdens. Lietusgāzes uztur upes un daudzas pazemes straumes. Zeme ir dziļa, un līdz pat pa­šai sirdij tā ir dzīva, Ender. Mēs, cilvēki, dzīvojam tikai pa virsu — kā kukaiņi, kas dzīvo uz putām virs mierīga ūdens krasta tuvumā."

Enders klusēja.

„Mēs gatavojam komandierus tā, kā mēs to darām, tāpēc, ka tas ir nepieciešams — viņu domāšanai jānoris noteiktos veidos. Piemēram, nekas nedrīkst novērst viņu uzmanību, tāpēc mēs viņus izolējam. Kā tevi. Turam atsevišķi. Un tas darbojas. Bet, nekad nesatiekoties ar cilvēkiem un nepazīstot Zemi, dzīvojot metāla sienās, kas aiztur kosmosa aukstumu, ir pavisam viegli aizmirst, kāpēc vispār Zemi ir vērts glābt. Kāpēc cilvēce ir tā vērta."

Tad tāpēc tu mani uz šejieni atvedi, domāja Enders. Par spīti visai steigai tu ziedoji trīs mēnešus, lai es iemīlētu Zemi. Jā, izdevās. Visas tavas spēlītes bija veiksmīgas. Arī Valentīna bija tavu spēlīšu sastāvdaļa — viņai bija jāatgādina, ka ne jau sevis dēļ man jāturpina mācības. Labi, viņai tas izdevās.

„Es izmantoju Valentīnu," teica Grafs, „un tu mani ienīsti par to, Ender. Bet paturi prātā, ka tas nostrādāja tikai tāpēc, ka tas, kas starp jums pastāv, ir kas īsts, kaut kas patiešām nozīmīgs. Miljardi šādu saikņu starp visiem cilvēkiem. To dēļ tev jācīnās."

Enders pagrieza seju pret logu un vēroja paceļamies un nosēžamies helikopterus un dirižabļus.

Uz SF kosmodromu — Stampijpointu — viņi devās ar he­likopteru. Oficiāli kosmodroms bija nosaukts iepriekšējā, jau mirušā hegemona vārdā, bet visi to dēvēja par Stampijpoin­tu — tā sauca mazo un nožēlojamo pilsētiņu, kas bija nolīdzi­nāta līdz ar zemi, kad tika būvēti pievedceļi šīm milzīgajām tērauda un betona salām, kas izraibināja visu Pamliko līci. Apsūnojušie koki bija noliekušies pār ūdeni, it kā grasītos pa­dzerties, un gar krastu strauji aizpeldēja bariņš ūdensputnu. Sāka smidzināt, betons kļuva tumšs un spīdīgs, un robeža starp betona krastu un līci bija grūti izšķirama.

Grafs viņu izveda caur veselu kontrolpunktu labirintu. Viņu pārvietošanos nodrošināja neliela plastmasas lodīte, kuru viņš nēsāja sev līdzi. Viņš ievietoja to īpašās atverēs, un atvērās durvis, un cilvēki cēlās kājās un sveica viņu, ieņēmuši miera stāju, un viņš izņēma lodīti, un viņi devās tālāk. Enders ievēroja, ka sākumā visi raudzījās uz Grafu, bet, pārvietojo­ties dziļāk kosmodromā, vairāk uzmanības pievērsa viņam pašam. Pirmie pamanīja ļoti nozīmīgu personu, savukārt tie, kas paši bija nozīmīgi, atpazina arī viņa pavadoni.

Tikai tad, kad Grafs nostiprināja drošības jostas sēdeklī blakus Enderam, viņš saprata, ka Grafs lidos viņam līdzi.

„Cik tālu?" Enders jautāja. „Cik tālu jūs dosieties kopā ar mani?

Grafs pasmaidīja.

„Visu ceļu, Ender."

„Esat kļuvis par Komandieru skolas administratoru?"

„Nē."

Tātad viņš bija atbrīvots no amata Kaujas skolā, lai pavadī­tu Enderu līdz viņa jaunajai mācību vietai. Cik svarīgs tad es īsti esmu? Gluži kā Pīters viņš sev jautāja: un kā es to varētu izmantot?

Viņš nodrebēja un mēģināja domāt par ko citu. Varbūt Pī­ters fantazēja par varu pār visu pasauli, bet Enders gan ne. Tomēr, atceroties dzīvi Kaujas skolā, viņš saprata, ka, netieco­ties pēc varas, viņš to vienmēr tāpat ir ieguvis. Bet viņš nolē­ma, ka varu viņam nodrošina izcilība — nevis manipulācijas ar cilvēkiem. Par to nav jākaunas. Viņš nekad nav izmantojis varu, lai sāpinātu kādu — izņemot varbūt Bīnu. Un ar Bīnu viss galu galā beidzās labi. Bīns bija kļuvis par viņa draugu un ieņēmis zaudētā Alaja vietu, kurš savukārt iepriekš bija aizvietojis Valentīnu. Valentīnu, kura palīdzēja Pīteram. Va­lentīnu, kura joprojām mīlēja Enderu, lai kas notiktu. Un, ļaujoties šai domu plūsmai, viņš nonāca atpakaļ uz Zemes, atgriezās stundās, ko bija pavadījis dzidrā ezera vidū, kokiem apaugušu pauguru ielenkts. Tieši tā ir Zeme, viņš domāja. Ne jau lode ar diametru cik tur tūkstoš kilometru, bet gan mežs ar vizuļojošu ezeru vidū, māja, kas paslēpusies aiz pakalna un kokiem, ar zāli apaugusi nogāze, kas ved uz ezeru, lēkājo­šas zivis un piķējoši putni, kas mēģina noķert kukaiņus, kuri dzīvo uz robežas starp ūdeni un debesīm. Zeme bija nerims­tošas sienāžu, vēju un putnu skaņas. Un kādas meitenes balss, kas uzrunāja viņu no tāltālas bērnības. Balss, kas reiz viņu sargāja no briesmām. Balss, kuras dēļ bija vērts atgriezties skolā, pamest Zemi uz vēl četriem vai četrdesmit, vai četriem tūkstošiem gadu — lai tikai tā neapklustu. Pat ja Pīteru viņa mīlētu vairāk.

Endera acis bija aizvērtas, un viņš nebija izdvesis nevie­nu skaņu — tikai elpojis, bet Grafs bija pasniedzies pāri ejai un pieskāries viņam. Enders izbrīnīts sastinga, un Grafs drīz vien noņēma roku, bet uz brīdi Enderu bija pārņēmusi pār­steidzoša doma: varbūt Grafs viņam jūt līdzi. Nē, tas bija tikai kārtējais rūpīgi aprēķinātais žests. Grafs no maza zēna veido­ja komandieri. Droši vien kāds punkts studiju plānā paredzē­ja līdzjūtīgu žestu.

Pēc pāris stundām kuģis sasniedza SPL pavadoni. Starp­planētu lidojumu pavadonī dzīvoja kādi trīs tūkstoši cilvēku. Skābekli viņiem nodrošināja augi, kas reizē bija arī pārtikas avots, savukārt dzeramais ūdens bija pārstrādāts jau tūksto­šiem reižu. Viņi visi šeit dzīvoja, lai apkalpotu velkoņus, kas Saules sistēmā veica visus melnos darbus, un kuģus, kas no­gādāja kravas un pasažierus uz Mēnesi vai atpakaļ uz Zemi. Šajā pasaulē Enders jutās kā mājās — grīda te izliecās tieši tāpat kā Kaujas skolā.

Viņu velkonis bija gluži jauns: SF pastāvīgi norakstīja ve­cos kuģus un iegādājās jaunus modeļus. Viņu velkonis tik­ko bija piegādājis milzīgu kravu tērauda, kas bija izgatavots asteroīdu joslā, kur ražošanas kuģis ieguva un pārstrādāja dzelzs rūdu, iznīcinot nelielus asteroīdus. Tērauds bija pare­dzēts nogādāšanai uz Mēnesi, savukārt velkonim tagad bija pievienotas četrpadsmit baržas. Grafs atkal pavēcināja savu plastmasas lodīti, un baržas ātri vien tika atvienotas. Lai sav­laicīgi nokļūtu līdz galamērķim, ko nedrīkstēja atklāt, kamēr velkonis vēl atradās SPL, kuģim vajadzēja uzņemt pamatīgu ātrumu.

„Tas nav nekāds lielais noslēpums," teica kapteinis. „Vienmēr, kad galapunkts nav zināms, tas ir SZL."

Pēc analoģijas ar SPL Enders saprata, ka saīsinājums apzī­mē Starpzvaigžņu lidojumu pavadoni.

„Ne šoreiz," atbildēja Grafs.

„Kur tad?"

„SF virspavēlniecība."

„Man nav pieejas informācijai, kur tā atrodas, ser."

„Jūsu kuģis to zina," teica Grafs. „Iedodiet tikai datoram šo te un sekojiet kursam, kādu tas nospraudīs."

Viņš pasniedza kapteinim savu plastmasas lodīti.

„Un man visu laiku jālido aizvērtām acīm, lai tikai es nere­dzētu, kur mēs atrodamies?"

„Nē, protams, ne! SF virspavēlniecība bāzējas uz Erosa — kādus trīs mēnešus ilga lidojuma attālumā, ja vien mēs pārvietosimies ar maksimālo iespējamo ātrumu. Ko mēs arī, protams, darīsim."

„Eross? Bet man likās, ka pēc insektoīdu uzbrukuma tur viss ir radioaktīvs. Ā… Un kad gan man tika piešķirta pieeja tik augsta līmeņa slepenai informācijai?"

„Nekad. Tiklīdz mēs ieradīsimies, jums, bez šaubām, tiks piešķirts pastāvīgs darbs uz Erosa."

Kapteinis acumirklī saprata teiktā nozīmi — un viņam tā nemaz nepatika.

„Es esmu pilots, jums nav nekādu tiesību izsviest mani uz tās klints! Kuces dēls!"

„Jūsu necienīgos izteikumus augstāka ranga virsniekam šoreiz neņemšu vērā. Atvainojiet, bet man bija pavēlēts lietot ātrāko militāro velkoni, kāds bija pieejams. Kad es ierados, tas izrādījās jūsējais. Nekā personiska. Galvu augšā! Karš varbūt beigsies jau pēc kādiem piecpadsmit gadiem, un tad SF virspavēlniecības atrašanās vieta vairs nebūs noslēpums.

Slarp citu, ja nu jūs esat no tiem, kas mēdz orientēties pēc redzes, tad jums jāzina, ka Eross ir pilnībā aptumšots. Tā albedo ir tikai nedaudz lielāks nekā melnajam caurumam. Jūs to vienkārši nevarēsiet ieraudzīt."

„Paldies," teica kapteinis.

Spēju ar pulkvedi Grafu runāt laipni viņš atguva tikai pēc kāda mēneša.

Kuģa datora bibliotēka bija diezgan maza, turklāt pamatā paredzēta izklaidei, nevis izglītībai. Tāpēc lidojuma laikā pēc brokastīm un rīta vingrojumiem Enders ar Grafu parasti sa­runājās — par Komandieru skolu, par Zemi, par astronomiju un fiziku, par jebko, ko vien Enders vēlējās zināt.

Un vairāk par visu viņš vēlējās uzzināt kaut ko par insek­toīdiem.

„Mēs nezinām daudz," Grafs teica. „Mēs nekad neesam sa­gūstījuši kādu dzīvu eksemplāru. Sagūsti kādu neapbruņotu un dzīvu insektoīdu — viņš, tiklīdz kļūst skaidrs, ka preto­šanās vairs nav iespējama, tūlīt pat nomirs. Patiesībā pat par „viņš" mēs nevaram būt droši. Tā vien liekas, ka lielākā daļa insektoīdu kareivju ir sieviešu dzimuma, bet viņu dzimum­orgāni ir atrofējušies vai rudimentāri — to mēs nezinām. Vis­labāk tev noderētu ziņas par viņu psiholoģiju, bet mums nav bijusi neviena iespēja ar kādu no viņiem sarunāties."

«Izstāstiet visu, ko vien jūs zināt, un varbūt man kaut kas tomēr noderēs."

Grafs tā arī darīja. Insektoīdi būtu varējuši attīstīties arī uz Zemes, ja vien pirms kāda miljarda gadu evolūcija būtu izvēlējusies nedaudz citādu ceļu. Nekādu pārsteigumu mole­kulu līmenī, un pat ģenētiskais materiāls bija tāds pats. Ne jau tāpat vien cilvēkiem viņi izskatījās pēc kukaiņiem. Lai gan in­sektoīdu iekšējie orgāni bija daudz sarežģītāki nekā vienkār­šiem kukaiņiem un viņiem bija attīstījies arī iekšējais skelets, bet ārējais — gandrīz izzudis, viņu uzbūve vēl spēcīgi atgā­dināja Senčus, kas varētu būt līdzinājušies Zemes skudrām.

„Bet neuzķeries uz tā," paskaidroja Grafs. „Tas ir apmēram tāpat kā pateikt, ka mūsu senči līdzinājās vāverēm."

„Tas tomēr jau ir kaut kas," Enders teica.

«Vāveres nekad nav būvējušas kosmosa kuģus," turpināja

Grafs. „No riekstu un sēklu vākšanas līdz asteroīdu pārstrādei un Saturna pavadoņu apdzīvošanai tomēr ir kāds ceļš ejams."

Iespējams, insektoīdi uztvēra apmēram tāda paša spektra gaismu kā cilvēki un viņu kuģos un būvēs bija mākslīgais ap­gaismojums. Viņu antenas gan izskatījās gandrīz rudimentā­ras. Nekas neliecināja, ka viņiem kaut ko īpašu nozīmētu oža, tauste vai dzirde.

„Mēs, protams, nevaram būt par to pārliecināti. Bet neiz­skatās, ka viņi saziņai vispār lietotu skaņu.*Pats dīvainākais reiz likās tas, ka uz viņu kuģiem nav nekādu saziņas ierīču. Nekādu radio, nekā, kas varētu raidīt vai uztvert jebkāda vei­da signālus."

„Bet viņi noteikti sazinās savā starpā. Tas ir redzams vi­deoierakstos — viņi rīkojas saskaņoti."

„Taisnība. Bet viņi sazinās nepastarpināti — prātā. Tas ir pats svarīgākais, ko mēs no viņiem esam iemācījušies. Viņu saziņa noris acumirklī. Gaismas ātrums nav robeža. Kad Meizers Rekhems sakāva viņu floti, ar viņiem visiem bija cauri uzreiz. Acumirklī. Parasta saziņa prasītu daudz vairāk laika. Viņi apstājās — un viss."

Enders atcerējās videoierakstus ar saļimušajiem, bet neie­vainotajiem insektoīdiem.

„Mēs zinājām, ka sazināties virsgaismas ātrumā ir iespē­jams. Tas bija jau pirms septiņdesmit gadiem, un, tiklīdz mēs sapratām, ka to tiešām iespējams īstenot, mēs to arī izdarī­jām. Nejau es, protams, es tolaik vēl nemaz nebiju piedzimis."

„Kā tas ir iespējams?"

„Nav manos spēkos izskaidrot tev filotu fiziku. Un lielāko­ties tā joprojām ir stipri neskaidra pat gaišākajiem prātiem. Svarīgākais — mēs esam radījuši anzīblu. Oficiāli to dēvē par filotu paralaktisko momentāno komunikatoru, bet kādā vecā grāmatā kāds uzgāja vārdu „anzībls", un tas iegājās. Protams, par šīs ierīces eksistenci zina tikai nedaudzi."

„Tas nozīmē, ka kuģi var sazināties pat tad, ja atrodas katrs savā Saules sistēmas galā," teica Enders.

„Ne tikai," atbildēja Grafs. „Kuģi var sazināties pat tad, ja tie atrodas katrs savā Galaktikas galā. Un insektoīdi to spēj bez jebkādām papildu ierīcēm."

„Tātad par sakāvi viņi zināja jau uzreiz," Enders teica. „Man likās — tā visi teica —, ka viņi uzzināja par zaudējumu karā, iespējams, tikai pēc kādiem divdesmit pieciem gadiem."

„Tas paglābj mūs no panikas," paskaidroja Grafs. „Es tev stāstu lietas, kuras tu, starp citu, nedrīksti zināt, ja grasies pa­mest SF, pirms beidzas karš."

Enders sadusmots atbildēja:

„)a jūs mani kaut nedaudz pazīstat, tad jums ir skaidrs, ka es protu glabāt noslēpumus."

„Tādi ir noteikumi. Personas, kas jaunākas par divdesmit pieciem gadiem, tiek uzskatītas par nedrošām. Tas ir ļoti ne­taisnīgi pret daudziem uzticamiem bērniem, bet tas arī sama­zina iespēju, ka varētu noplūst patiešām svarīga informācija."

„Bet kāpēc galu galā šāda slepenība ir vajadzīga?"

„Tāpēc, ka mēs esam pieņēmuši dažus ļoti riskantus lēmu­mus, Ender, un nepavisam nevēlamies, lai katrs tīkla lietotājs uz Zemes tos zinātu un apspriestu. Redzi, tiklīdz mūsu rīcībā bija anzībls, mēs savācām kopā visus savus labākos zvaigžņu kuģus un nosūtījām tos uzbrukumā insektoīdu mājas sistēmai."

„Vai tad mēs zinām, kur tā atrodas?"

„Jā."

„Tātad mēs nemaz negaidām Trešo invāziju."

„Mēs esam Trešā invāzija."

„Mēs uzbrūkam viņiem. Neviens to nesaka. Visi domā, ka mūsu milzīgā flote gaida pie komētu joslas."

„Tur nav neviena paša kuģa. Mēs esam diezgan neaizsargāti."

„Ja nu viņi arī ir izsūtījuši floti?"

„Tad mēs esam pagalam. Bet mūsu kuģi neko tādu nav pa­manījuši, pilnīgo neko."

„Varbūt viņi padevušies un nodomājuši likt mūs mierā."

„Varbūt. Tu esi redzējis tos videoierakstus. Vai tu liktu uz spēles cilvēces likteni, cerot, ka viņi ir padevušies un nu liks mūs mierā?"

Enders aprēķināja pagājušo laiku.

„Un kuģi ir ceļā jau septiņdesmit gadus."

„Daļa. Citi — trīsdesmit gadus, vēl citi — divdesmit. Ta­gad mēs ražojam labākus kuģus. Mēs esam iemācījušies ne­daudz labāk darboties ar telpu. Ikviens zvaigžņu kuģis, kas tiek pabeigts, tūlīt pat tiek nosūtīts uz insektoīdu pasauli vai viņu priekšposteņiem. Katrs zvaigžņu kuģis ar kreiseriem un iznī­cinātājiem kravas vietā tuvojas insektoīdiem. Aizvien lēnāk, jo ir jau gandrīz klāt. Pirmos kuģus mēs sūtījām uz pašiem tālā­kajiem mērķiem, jaunākos — uz tuvākajiem. Laiku mēs esam aprēķinājuši precīzi. Kuģi ieradīsies kaujas izkārtojumā ar pāris mēnešu starpību. Diemžēl viņu sistēmai uzbruks tieši mūsu pri­mitīvākie un vecākie kuģi. Tiesa, tie ir gana kbi apbruņoti — mums ir daži ieroči, kādus insektoīdi agrāk pat redzējuši nebūs."

„Kad tie īsti būs klāt?"

„Nākamo piecu gadu laikā, Ender. SF virspavēlniecība jau ir gatava. Nepārtraukti tiek uzturēts kontakts ar floti, ar ku­ģiem viss ir kārtībā, tie ir gatavi cīņai. Mums trūkst tikai ko­mandiera, Ender. Kāda, kas zinātu, ko, pie velna, iesākt, kad tie kuģi sasniegs mērķi."

„Un ja neviens to nezinās?"

,.Darīsim, ko varēsim — ar labāko komandieri, kādu būs iespējams dabūt."

Es, Enders domāja, viņi grib, lai es šo piecu gadu laikā esmu gatavs.

,.Pulkvedi Graf! Es nepagūšu kļūt par komandieri laikus."

Grafs paraustīja plecus.

«Centies, cik vien vari. ja nepagūsi, mēs mēģināsim iztikt ar to, kas būs pie rokas."

Tas Enderu nomierināja — bet tikai uz mirkli:

,.Protams, pašlaik mums pie rokas nav nekā, Ender."

Enders saprata, ka Grafs kārtējo reizi spēlējas. Grib, lai es noticu, ka viss ir atkarīgs tikai no manis, lai tikai es neatslābi­nātos, lai es rautos pārspēt pats sevi.

Spēle vai ne — tā varēja būt arī patiesība. Un viņš tiešām mēģinās pārspēt pats sevi. To no viņa vēlējās Valentīna. Pieci gadi. Tikai pieci gadi, līdz flote sasniegs mērķi, un es vēl neko nemāku.

„Pēc pieciem gadiem man būs tikai piecpadsmit," Enders teica.

«Gandrīz sešpadsmit," atbildēja Grafs. ..Svarīgākais ir tas, ko tu zini."

„Pulkvedi Graf," viņš sacīja, „viss, ko es vēlos, ir doties at­pakaļ un turpināt peldēties ezerā."

«Vispirms uzvarēsim karā," teica Grafs. „Vai arī zaudēsim. Paies kādi daži desmiti gadu, kamēr viņi tiks līdz mums, lai mūs piebeigtu. Māja nekur nebūs pazudusi, un es apsolu, ka tu varēsi peldēties, cik vien uziet."

„Bet man vēl nebūs divdesmit pieci."

„Mēs aplenksim tevi ar bruņotiem sargiem. Militāristi zina, kā šādās situācijās rīkoties."

Viņi abi iesmējās, un Enderam nācās sev atgādināt, ka Grafs tikai izliekas par draugu, ka viss, ko viņš saka un dara, ir meli un krāpšanās, kam jāpārvērš Enders pietiekami efek­tīvā kaujas mašīnā. Es kļūšu par tieši tādu instrumentu, kāds jums vajadzīgs, Enders domāja, bet es negrasos ļaut sevi muļ­ķot. Es to darīšu tāpēc, ka tāda ir mana izvēle, un ne tāpēc, ka tev būtu izdevies mani apmānīt, glumais izdzimteni.

Velkonis sasniedza Erosu, pirms tas vispār bija ieraugāms. Kapteinis viņiem ekrānā parādīja attēlu redzamās gaismas spektrā, tad pārklāja to ar infrasarkanā diapazona attēlu. Viņi bija praktiski klāt, tikai četru tūkstošu kilometru attālumā, bet Eross, kura diametrs bija tikai divdesmit četri kilometri, bija neredzams, ja vien neatstaroja Saules gaismu.

Kapteinis novietoja kuģi vienā no trim dokiem, kas atradās orbītā ap Erosu. Piezemēties tieši uz Erosa nebija iespējams, jo Erosa gravitācija bija pastiprināta un kravu vilkšanai būvētais velkonis nevarētu to pārvarēt. Kapteinis atvadījās visai aizkai­tinātā noskaņojumā, bet Enders ar Grafu priecājās: kapteinim nācās nelabprāt pamest savu velkoni, savukārt Enders ar Grafu jutās kā beidzot no ieslodzījuma atbrīvoti cietumnieki. Kuģī, kas nogādāja viņus uz Erosu, viņi visu laiku, smiedamies kā jukuši, atkārtoja tīši sagrozītus citātus no videofilmām, kuras nepārtraukti bija skatījies kapteinis. Kapteinis saīga vēl vairāk un izlikās aizmidzis. Tad, it kā tikai šajā brīdī tas viņam būtu ienācis prātā, Enders uzdeva Grafam pēdējo jautājumu.

„Kāpēc mēs vispār karojam ar insektoīdiem?"

„Es esmu dzirdējis visdažādākos iemeslus," teica Grafs. „Tāpēc, ka viņu sistēma ir pārapdzīvota un viņiem jākolonizē kāda cita. Tāpēc, ka viņi nevar paciest, ka Visumā vēl citur attīstījies saprāts. Tāpēc, ka viņi nedomā, ka mēs esam sa­prātīgi. Tāpēc, ka viņiem ir kaut kāda savāda reliģija. Tāpēc, ka viņi saskatījušies vecas mūsu televīzijas pārraides un nolē­muši, ka mēs esam bezcerīgi vardarbīgi. Un tā tālāk."

„Kam jūs ticat?"

„Tam nav nekādas nozīmes."

„Es tik un tā gribu zināt."

..Acīmredzams, ka viņi cits ar citu sazinās ar domām, En­der. Ko spēj domāt viens, to spēj cits; ko atcefas viens, to spēj atcerēties cits. Kāpēc gan lai viņiem būtu attīstījusies valoda? Kāpēc gan lai viņi mācītos lasīt un rakstīt? Kā gan lai viņi zinātu, kas ir rakstība, ja reiz to ieraudzītu? Vai citādas zī­mes, vai skaitļus, vai jebko citu, ko mēs lietojam, lai sazinātos. Runa nav pat par tulkošanu no vienas valodas otrā. Viņiem vispār nav valodas. Mēs izmantojām ikkatru saziņas veidu, kādu vien spējām iedomāties, bet viņiem nav nekādu ierī­ču, lai viņi vispār varētu uzzināt, ka mēs mēģinām sazināties. Varbūt viņi mēģināja sazināties ar mums domās un nevarēja saprast, kāpēc mēs neatbildam."

„Tātad mēs karojam tikai tāpēc, ka nevaram sarunāties viens ar otru."

„Ja otrs nespēj par sevi neko pastāstīt, tad tu nekad nevari būt drošs, vai viņš nemēģinās tevi nogalināt."

„Ja mēs viņus vienkārši liktu mierā?"

„Ender, ne mēs viņiem uzbrukām — viņi uzbruka mums. Ja viņi būtu gribējuši mūs likt mierā, viņi to varēja darīt pirms simt gadiem, pirms Pirmās invāzijas."

„Varbūt viņi nezināja, ka mēs esam saprātīgi, varbūt…"

„Ender, tici man, par to jau spriests veselu gadsimtu. Atbil­di nezina neviens. Un galu galā neizbēgami atliek tikai viena iespēja: ja kādam no mums jāiet bojā, tad, velns lai parauj, lai tie ir viņi. Mūsu gēni nepieļaus citādu lēmumu. Dabā nevar attīstīties suga, kas netiecas izdzīvot. Atsevišķi indivīdi var uzupurēties citu labā, taču visa suga kopumā nekad neizlems ļet bojā. Tātad, ja spēsim, mēs nobeigsim insektoīdus visus līdz pēdējam vai arī viņi nobeigs mūs."

„Es," teica Enders, „esmu par izdzīvošanu."

„Es zinu," atbildēja Grafs. „Tāpēc jau tu esi šeit."