Endera spēle

7. Salamandra

„Vai nav patīkami apzināties, ka Enders spēj paveikt neie­spējamo?"

,.Spēlētāju nāve man vienmēr likusies pretīga. Es vienmēr esmu domājis, ka Milža dzēriens ir pati slimākā vieta visā spēlē, bet tā ierakties aci… Un tieši viņu mēs vēlamies padarīt par flotes komandieri?"

„Nozīme ir tikai tam, ka viņš uzvarēja spēlē, kurā principā nevar uzvarēt."

„Tagad jūs viņu droši vien pārvietosiet?"

„Mēs gaidījām, kā viņš atrisinās situāciju ar Bernāru. Viņš tika galā perfekti."

„Tātad — tikko viņš izkūlies no vienas bedres, jūs viņu iegrūdīsiet nākamajā, vēl dziļākā. Viņam kādreiz nevajadzētu arī atpūsties?"

„Viņam būs pāris mēneši, varbūt pat trīs, ko pavadīt kopā ar savu grupu. Bērnam tas ir diezgan ilgs laiks."

„Vai jums nekad nav ienācis prātā, ka šie zēni nav nekādi bērni? Es skatos, ko viņi dara, ko viņi runā, — viņi nemaz neizskatās pēc bērniem."

„Viņi ir paši izcilākie bērni pasaulē — katrs savā ziņā."

„Bet vai tad viņiem tomēr nav jāuzvedas kā bērniem? Viņi nav normāli. Viņi uzvedas kā… kā Napoleons un Velingtons, Cēzars un Bruts."

„Mēs mēģinām glābt pasauli, nevis dziedēt ievainotas sir­sniņas. Jūs esat pārāk žēlsirdīgs."

,.Ģenerālis Levijs nežēlo nevienu. Tā saka visās ziņu pār­raidēs. Bet tiešām — nesakropļojiet to zēnu." „Jūs jokojat?"

„Es gribēju teikt: nesakropļojiet vairāk, nekā tas ir vaja­dzīgs."

•••

Pusdienās Alajs sēdēja Enderam pretī.

„Es beidzot sapratu, kā tu sūtīji tās zinas ar Bernāra vārdu."

„Es?"

,.Izbeidz. Kurš gan cits? Tas noteikti nebija Bernārs. Un Šens arī nav nekāds datoriķis. Un es labi zinu, ka tas rtebiju es. Kurš cits? Labi, vienalga. Es sapratu, kā izveidot viltus studenta ierakstu. Tu vienkārši piereģistrēji studentu vārdā Bernārs-atstarpe, B-E-R-N-Ā-R-S-atstarpe, lai dators to ne­uzskatītu par atkārtotu cita studenta ierakstu."

„Liekas, tas varētu nostrādāt," teica Enders.

„Labi, labi. Tas tiešām darbojas. Bet tev tas izdevās jau praktiski pirmajā dienā."

„Vai kādam citam. Varbūt to izdarīja Deps, lai neļautu Bernāram iegūt pārāk daudz varas."

„Es atklāju vēl ko. Es to nevaru izdarīt ar tavu vārdu."

„Ak tā?"

„Dators nepieņem neko ar sastāvdaļu „Enders". Un es vis­pār nevaru piekļūt taviem failiem. Tu esi izveidojis pats savu drošības sistēmu."

„Var jau būt."

Alajs pasmaidīja.

„Es tikko ielauzos un pabojāju vienam puisim failus. Viņš man jau ir uz pēdām un drīz uzlauzīs manu sistē­mu. Man vajag labāku aizsardzību, Ender. Man vajag tavu sistēmu."

„Ja es tev to iedošu, tu zināsi, kā es to izveidoju, un tu tiksi klāt maniem failiem."

«Taviem?" Alajs pārjautāja. „Es esmu tavs labākais draugs!"

Enders iesmējās.

„Es izveidošu tev sistēmu pats."

,Tagad?"

„Es vismaz izēdīšu šķīvi."

„Tu nekad to neizēd līdz galam."

Tā savā ziņā bija taisnība. Ēdiens Enderam vienmēr palika pāri. Enders paskatījās uz savu šķīvi un nolēma, ka pietiks.

„Labi, ejam."

Kad viņi bija tikuši līdz savai telpai, Enders apsēdās savā gultā un teica:

„Atnes datoru, es parādīšu, kas jādara."

Taču, kad Alajs atnesa datoru, Enders joprojām sēdēja gul­tā un viņa lāde joprojām bija aizvērta.

„Kas noticis?" Alajs jautāja.

Enders pielika plaukstu lādes skenerim.

«Nesankcionētas piekļuves mēģinājums," atskanēja sig­nāls. Lāde palika aizslēgta.

„Kāds tevi pamatīgi piekāsis, puisīt," Alajs teica. „Kāds ar tevi pajokojies pa īstam."

„Tu tiešām gribi to drošības sistēmu tagad?"

Enders piecēlās un paspēra dažus soļus sāņus no savas gul­tas.

„Ender!" iesaucās Alajs.

Enders pagriezās. Alajs turēja rokā mazu papīra lapiņu.

„Kas tas ir?"

Alajs paskatījās uz viņu.

„Tu nepamanīji? Tā mētājās tavā gultā. Droši vien biji uz­sēdies virsū."

Alajs iedeva papīru Enderam. Enders lasīja:

„Enders Vigins — pārcelts uz Salamandru armiju. Ko­mandieris: Bonzo Madrids. Pavēle stājas spēkā nekavējoties. Kods: zaļš, zaļš, brūns. Nekādu personisko piederumu."

„Tu esi gudrs, Ender, bet kaujas telpā tu nebūt neesi labāks par mani."

Enders pakratīja galvu. Viņa pārcelšana bija pati muļķīgā­kā rīcība, kādu vien viņš varēja iztēloties. Parasti jauniņie tika pārvietoti uz armijām pēc astoņu gadu vecuma sasniegšanas; Enderam nebija pat septiņi. Un parasti visi jauniņie tika pār­celti uzreiz — tā, ka vienlaicīgi gandrīz katrai armijai tika pa jaunam zēnam. Nevienā citā gultā paziņojuma par pārcelša­nu nebija.

Tieši tad, kad viss bija pamazām sācis nostāties savās vie­tās. Kad Bernārs bija iemācījies satikt ar pārējiem, pat ar Enderu. Kad Enders un Alajs bija kļuvuši par īstiem draugiem. Kad dzīve Enderam beidzot likās tīri ciešama.

Enders pasniedzās, lai uzrautu Alaju augšā no gultas.

«Salamandru armija katrā ziņā piedalās sacensībās," Alajs teica.

Enders bija tik ļoti nikns par šo netaisnīgo rīcību, ka acīs viņam saskrēja asaras. Nedrīkst raudāt, viņš sev pavēlēja.

Alajs pamanīja asaras, bet izlikās tās neredzam.

„Viņi ir maitas, Ender, viņi tev neļauj pat ņemt līdzi neko savu."

Enders pasmaidīja un nomierinājās.

„Domā, man vajadzētu izģērbties un iet kailam?"

Arī Alajs iesmējās.

Enders viņu pēkšņi cieši apkampa — it kā tā būtu Valen­tīna. Tajā brīdī viņš pat domāja par Valentīnu un to, cik ļoti viņš vēlas atgriezties mājās.

„Es negribu," viņš teica.

Alajs arī apskāva Enderu.

„Es viņus saprotu, Ender. Tu esi labākais no mums. Var­būt viņiem ļoti jāsteidzas ar tavu apmācību, jāiemāca viss, ko vien var pagūt."

„Viss gan ne," Enders atbildēja. „Es gribēju iemācīties, kā ir draudzēties ar kādu."

Alajs nopietni pamāja.

„Tu vienmēr būsi mans draugs, vienmēr būsi mans labā­kais draugs," viņš teica. Tad pasmaidīja.

„Ej šķaidīt insektus!"

„Jā." Enders arī pasmaidīja.

Alajs pēkšņi noskūpstīja Enderu uz vaiga un iečukstēja ausī:

„Salaam."

Tad nosarcis viņš pagriezās un aizgāja uz savu gultu tel­pas pašā galā. Enders nojauta, ka skūpsts un svešais vārds ir kaut kas aizliegts, varbūt kas reliģisks, vai varbūt arī vārds ko īpašu nozīmēja tikai Alajam. Lai vai kā, Enders zināja, ka tas bija svēts, ka viņš atklājis sevi Enderam — kā Endera māte, kad viņš bija ļoti jauns, vēl pirms monitora ievietošanas. Kad viņai likās, ka viņš ir aizmidzis, viņa uzlika savas rokas uz viņa galvas un skaitīja lūgšanas par viņu. Enders nekad ne ar

vienu par to nebija runājis, pat ar māti ne, bet viņš vienmēr atcerējās šo svētuma izjūtu, to, kā viņa māte viņu mīlēja, kad domāja, ka neviens, arī viņš pats, neredz vai nedzird. Enders bija saņēmis no Alaja tik svētu dāvanu, ka pat viņam nebija ļauts apjaust tās nozīmi.

Pēc šī notikuma nekas vairs nebija sakāms. Alajs piegāja pie savas gultas un pagriezās, lai paskatītos uz Enderu. Viņu skatieni uz brīdi satikās. Tad Enders devās prom.

Šajā skolas daļā nebija vērts meklēt ar kodu „zaļš, zaļš, brūns" iezīmētus maršrutus, tādi bija jāmeklē kādā publis­kā vietā. Pārējie drīz vien beigs pusdienot; viņš negribēja at­rasties tuvumā ēdnīcai. Toties spēļu telpai gan vajadzēja būt gandrīz tukšai.

Šajā situācijā neviena no parastajām spēlēm viņu diez ko neinteresēja. Viņš piegāja pie sola ar datoriem istabas galā un ielādēja savu ierasto spēli. Ātri vien viņš nokļuva Brīnum­zemē. Enderam ierodoties, Milzis jau bija miris. Enderam nu bija uzmanīgi jānorāpjas lejā no galda, jāuzlec uz vienas Milža apgāztā krēsla kājas un tad jānokļūst zemē. Kādu laiku Milža ķermeni bija plosījušas žurkas, bet, kad Enders vienu bija nogalinājis ar saspraudīti, ko bija izvilcis no Milža saplī­sušā krekla, tās lika Milzi mierā.

Milža līķis bija beidzis trūdēt. Sīkie maitēdāji bija saplo­sījuši visu, ko vien tie varēja saplosīt, tārpi bija tikuši galā ar iekšējiem orgāniem, un pāri palikusi tikai izkaltusi mū­mija — doba, zobiem platā, nekustīgā smaidā, tukšām acīm, sažņaugtiem pirkstiem. Enders atcerējās, kā viņš urbās caur aci, kad Milzis vēl bija dzīvs, ļauns un viltīgs. Tagad, būdams tik nikns un vīlies, Enders vēlējās ko tādu izdarīt vēlreiz. Bet Milzis nu bija kļuvis par vairs tikai nekaitīgu ainavas sastāv­daļu, un izgāzt pret to savas dusmas vairs nebija iespējams.

Enders parasti gāja pār tiltu uz Erca Karalienes pili, kur dažādu spēļu bija pietiekami, taču tagad tās viņam nelikās kārdinošas. Viņš apgāja apkārt Milža līķim un devās gar strautu augšup pa straumei uz vietu, kur tas iztecēja no meža. Tur bija rotaļu laukums — slidkalniņi, zviedru siena, šūpoles, karuseļi un kāds ducis bērnu, kas rotaļājās un smējās. Enders piegāja pie laukuma un ievēroja, ka arī viņa tēls kļuvis par bērnu — parasti spēlēs tas bija pieaugušais. Šoreiz viņš bija pat mazāks par pārējiem bērniem.

Viņš nostājās rindā uz slidkalniņu. Pārējie bērni nelikās par viņu ne zinis. Viņš uzrāpās augšā uz kalniņa un noskatī­jās, kā zēns pirms viņa novirpuļo pa garo spirāli uz leju. Tad Enders apsēdās un atgrūdās ar rokām, bet, necik tālu neticis, izkrita tieši cauri celiņam un piezemējas zem kāpnēm. Slid­kalniņš viņu neturēja.

Un zviedru siena arī ne. Viņš varēja nedaudz pakāpties, bet tad kāds no stieņiem pēkšņi izgaisa un viņš krita. Sēžot uz šūpoļu dēļa, viņš pacēlās līdz augstākajam punktam un atkal krita. Karuselim strauji griežoties, viņš nespēja no­turēties pie turekļa, un centrbēdzes spēks aizlidināja viņu prom.

Un pārējie bērni… Viņi asi un nežēlīgi smējās un, sastāju­šies aplī ap viņu, ņirgājās, rādīja uz viņu ar pirkstiem, lai pēc tam turpinātu savas rotaļas.

Enders gribēja viņus piekaut vai iegrūst strautā. Tā vietā viņš iegāja mežā. Viņš uzgāja taku, kas ātri vien pārvērtās par senu bruģētu ceļu, stipri aizaugušu ar nezālēm, bet vēl lieto­jamu. Katrā pusē laiku pa laikam bija norādes uz dažādām spēlēm, taču Enders nevienai no tām nesekoja. Viņš gribēja redzēt, kur viņu aizvedīs taka.

Viņš nonāca klajumā, kura vidū bija aka un zīme ar uz­rakstu „Dzer, ceļinieki". Enders piegāja akai klāt un ielūkojās iekšā. Gandrīz tajā pašā mirklī viņš izdzirdēja kaut ko ierū­camies. No meža iznira kāds ducis vilku ar cilvēku sejām, atņirgtiem žokļiem. Enders tajos atpazina bērnus no rotaļu laukuma. Tikai tagad tie bija daudz bīstamāki, un nekādi ne­apbruņotais Enders ātri vien tika saplosīts.

Nākamajā reizē Endera tēls parādījās tieši tajā pašā vietā, un viņš atkal tika aprīts, lai gan viņš mēģināja aizbēgt, rāpjo­ties lejup akā.

Pēc tam viņš atdzima rotaļu laukumā. Bērni viņu atkal iz­smēja. Smejieties, cik vien gribat, Enders nodomāja. Es zinu, kas jūs esat. Viņš pagrūdu kādu meiteni. Tā dusmīgi sāka dzī­ties viņam pakaļ, Enders uzvilināja viņu augšā uz slidkalniņa. Viņš, protams, izkrita tam cauri, bet šoreiz, tik tuvu sekojot, izkrita ari viņa. Atsitoties pret zemi, viņa pārvērtās par vilku un palika tur guļam — mirusi vai apdullināta.

Vienu pēc otra Enders ievilināja bērnus šajās lamatās. Bet, pirms vēl viņš bija ticis galā ar pēdējo, vilki sāka atgūties. En­ders atkal tika saplosīts gabalos.

Šoreiz Enders, trīcošs un sasvīdis, atdzima uz Milža gal­da. Man vajadzētu beigt spēlēt, viņš domāja. Man jādodas pie manas jaunās armijas.

Taču tā vietā viņš lika savam tēlam nolēkt no galda, apiet apkārt Milža ķermenim un steigties uz rotaļu laukumu.

Šoreiz, tiklīdz bērns atsitās pret zemi un pārvērtās par vilku, Enders aizvilka tā ķermeni līdz strautam un iegrūda tajā iekšā. Katru reizi, ķermenim iekrītot strautā, tas nočūkstēja — ūdens vietā tecēja skābe, vilks izšķīda, un gaisā pa­cēlās tumšs dūmu mākonis, kas tūliņ aizslīdēja prom. Viņš ātri vien pieveica visus bērnus, lai gan beigās tie jau mēģināja viņu noķert divatā vai trijatā. Klajumā Enders nesastapa ne­vienu pašu vilku, un nu viņš, izmantojot virvi, mierīgi varēja nolaisties lejup akā.

Gaisma lejā bija visai blāva, bet viņš varēja saskatīt dažne­dažādu dārglietu kaudzes. Viņš pagāja tām garām, pamanot, ka starp dārgakmeņiem pazib arī acis. Galds ar ēdienu viņu neinteresēja. Viņš pagāja garām arī vairākiem pie griestiem piekārtiem būriem ar dažādiem eksotiskiem un draudzīga paskata radījumiem. Parotaļāšos ar jums vēlāk, nodomāja Enders. Beidzot viņš nonāca pie kādām durvīm. Ar lāsmojošiem smaragdiem uz tām bija izveidots uzraksts:

«Pasaules gals."

Viņš daudz nekavējās un atvēra durvis.

Viņš stāvēja uz šauras klintsradzes, zem viņa pletās gran­diozi liels koši zaļš mežs, vietām jau redzēja pavīdam rudens krāsas, šur tur bija pa kādam klajumam ar uzartiem laukiem un maziem ciemiem; tālumā slējās pils mākoņu vērpetēm fonā. Virs viņa pavērās debesis — milzīgas alas griesti, klāti ar kristāliem un stalaktltiem.

Durvis aiz viņa aizvērās. Enders uzmanīgi pētīja ainavu. Tā bija tik skaista, ka domas par izdzīvošanu likās pavisam mazsvarīgas. Un šajā brīdi viņam bija vienalga, ko gan spēle no viņa te pieprasīs. Viņš bija atradis šo vietu, un iespēja to aplūkot vien jau likās lielisks apbalvojums. Un tā, nedomājot par sekām, viņš nolēca no radzes.

Viņš strauji traucās lejup, aizvien tuvāk un tuvāk krāčainai upei un asām klintīm, bet pēkšņi starp viņu un zemi parādī­jās mākonis, kas viņu uztvēra un aiznesa prom uz kādu pils torni, un caur atvērtu logu ienesa iekšā. Viņš bija nokļuvis telpā, kurai nebija nekādu izeju nedz uz augšu, nedz uz leju un pa kuras logu pavērās skats uz dziļu jo-dziļu gravu.

Vēl pirms brīža viņš pats bija nolēcis no klints; bet "šoreiz viņš kavējās to darīt.

Neliels paklājiņš kamīna priekšā izira un pārvērtās garā, slaidā čūskā ar draudīgiem zobiem.

„Es esmu tavs vienīgais glābiņš," tā teica. „Nāve."

Enders mēģināja saskatīt telpā kādu priekšmetu, ko varētu izmantot par ieroci, bet pēkšņi ekrāns kļuva tumšs un uz tā iedegās teksts:

..Nekavējoties vērsies pie komandiera! Tu kavē. Zaļš, zaļš, brūns."

Saniknots Enders atslēdza datoru, piegāja pie sienas, sa­meklēja joslu, kas bija īstajās krāsās, un pieskārās tai, lai tā iedegtos. Tumši zaļš, zaļš, brūns — tas viņam atgādināja spēlē redzēto valstību, kur tikko bija iestājies rudens. Man jātiek tur atpakaļ, viņš nodomāja. Čūska var noderēt par virvi, es varētu nolaisties lejup un atrast ceļu tālāk. Varbūt tā vieta nosaukta par pasaules galu tāpēc, ka tur beidzas spēles un es varu doties uz kādu no ciemiem un kļūt par vienu no ma­zajiem zēniem, kas tur strādā un rotaļājas, un man nebūtu neviens jānogalina, un neviens nenogalinātu mani, es varētu vienkārši dzīvot.

Par to domājot, viņš gan nevarēja iztēloties, kā īsti būtu ..vienkārši dzīvot". Viņš pats nekad nebija vienkārši dzīvojis.

Taču viņš to vēlējās patiešām no visas sirds.

•••

Visas armijas bija lielākas par jauniņo grupām, tāpēc arī lielākas bija to barakas. Šī bija gara un šaura, guļvietām gar abiem sāniem, tik gara, ka bija redzams pat grīdas izliekums: tālākajā telpas galā tā pacēlās uz augšu, jo Kaujas skola bija veidota rata formā.

Enders stāvēja durvīs. Daži zēni, kas bija tuvāk durvīm, paskatījās uz viņu un, būdami vecāki par viņu, nelikās viņu redzam, tikai turpināja sarunāties, guļot savās gultās. Viņi, protams, apsprieda kaujas — par ko gan citu lai vecākie zēni runātu? Viņi visi bija daudz lielāki par Enderu. Desmitgadī­gi, vienpadsmitgadīgi. Jaunākajiem bija astoņi, un Enders pat savam vecumam bija visai mazs.

Viņš mēģināja saprast, kurš no zēniem ir komandieris, bet vairākums no viņiem nebija pilnos formas tērpos, daudzi vis­pār bija kaili. Vairākiem bija ieslēgti datori, taču tikai retais mācījās.

Enders iegāja telpā. Šajā brīdī viņam beidzot tika pievērsta kāda uzmanība.

„Ko tu gribi?" prasīja zēns, kas gulēja augšējā guļvietā pie durvīm. Viņš izskatījās lielākais no visiem. Enders šo milzeni ar bārdas kušķiem uz zoda bija pamanījis jau iepriekš.

„Tu neesi Salamandra!"

,.Laikam gan esmu," Enders atbildēja. „Zaļš, zaļš, brūns, vai ne? Mani pārcēla."

Viņš parādīja zēnam — domājams, durvju sargam — pa­ziņojumu.

Durvju sargs pasniedzās pēc tā, taču Enders aši atvilka roku.

„Man tas jānodod Bonzo Madridam."

Sarunai pievienojās vēl viens zēns — mazāks nekā citi, to­mēr lielāks par Enderu.

„Ne jau Bonzo, stulbeni! To izrunā Bonso. Spāņu vārds. Bonso Madrids. Aqui nosotros hablamos espafiol, Senor Gran Fedor."

„Tad tu esi Bonso?" jautāja Enders, cenzdamies vārdu iz­runāt pareizi.

„Nē, tikai izcili talantīgs poliglots. Petra Arkanjana. Vienī­gā meitene Salamandru armijā. Bet tik un tā ar lielākām olām nekā jebkuram citam šajā telpā."

„Māmiņa Petra iepīkstējās?" iesaucās kāds no zēniem. ^Ie­pīkstējās, tiešām."

Kāds vilka līdzi:

,.Iepīkstējās, iepīkstējās…"

Diezgan daudzi sāka smieties.

„Tikai starp mums runājot," iesāka Petra, „ja Kaujas skolai būtu nepieciešama klizma, vajadzētu sākt no šejienes."

Enders jutās izmisis. Viņam jau tā nebija nekādu izredžu normāli iekļauties šajā armijā — pavisam nesagatavotam, nepieredzējušam un droši vien arī ienīstam par pāragro pa­augstinājumu. Bet nu viņš vēl piedevām bija ieguvis bīstamu draugu — Salamandru armijas izstumto. Un nu pārējo armi­jas zēnu acīs viņi būs saistīti uz mūžiem. Labi pastrādāts… Enders skatījās uz smejošajām, ņirdzīgajām sejām, iztēlojās viņu ķermeņus klātus ar spalvām, viņu zobus gatavus plosīša­nai. Vai es šeit esmu vienīgā cilvēciskā būtne? Vai visi pārējie ir tikai plosītkāri zvēri?

Tad viņš atcerējās Alaju. Katrā armijā noteikti jābūt kā­dam, ar kuru ir vērts iepazīties.

Pēkšņi bez jebkādas pavēles smiekli norima un visi apklu­sa. Enders pagriezās pret durvīm. Tur stāvēja zēns — garš, slaids, skaistām melnām acīm, šaurām lūpām, kas liecināja par izsmalcinātību. Es sekošu šim skaistumam, Enders dzir­dēja sevī kādu balsi sakām, es redzēšu pasauli, kādu to redz šīs acis.

„Kas tu esi?" zēns klusi jautāja.

„Enders Vigins, ser," Enders atbildēja. „Pārcelts no jauniņajiem uz Salamandru armiju."

Viņš pasniedza pavēli.

Zēns ar asu kustību, nepieskaroties Endera rokai, paņēma papīru.

„Cik vecs tu esi, Vigin?" viņš jautāja.

,.Gandrīz septiņus gadus."

Joprojām klusi viņš teica:

„Es jautāju, cik vecs tu esi, nevis, cik gandrīz vecs."

„Sešus gadus, deviņus mēnešus, divpadsmit dienas."

„Cik ilgi tu esi trenējies kaujas istabā?"

„Tagad jau dažus mēnešus. Nu jau man iet diezgan labi."

„Esi mācījies kaujas manevrus? Bijis kādā vienībā? Pieda­lījies kopīgās mācībās?"

Enderam tas viss bija kas pilnīgi svešs. Viņš pakratīja gal­vu.

Madrids vēsu skatienu raudzījās viņam tieši acīs.

„Skaidrs. Kā tu drīz vien pats uzzināsi, virsnieki šajā sko­lā — īpaši majors Andersons, kurš atbild par spēli, — ir diez­gan aši uz dažādiem jokiem. Salamandru armijai beidzot izdevies pārvarēt ieilgušu apkaunojošas nevarības periodu: mēs esam uzvarējuši divpadsmit no pēdējām divdesmit spē­lēm. Pārsteidzām Žurkas un Skorpionus, un Asinssuņus, un esam gatavi cīnīties par pirmo vietu. Un nu — kāds gan tur brīnums — man piešķir tik nederīgu, nesagatavotu, bezcerīgi mazattīstītu eksemplāru kā tevi."

Petra pačukstēja:

„Viņš nebūt nepriecājas ar tevi iepazīties."

«Aizveries, Arkanjana!" Madrids uzsauca. „Mums jāiz­tur kārtējais pārbaudījums. Bet, lai kādus šķēršļus virsnieki mums liktu priekšā, mēs joprojām esam…"

..Salamandras!" vienā balsī atsaucās kareivji.

Endera skatījums uz notiekošo pārmainījās gluži instin­ktīvi. Tas bija rituāls, kurā Madrids, nemēģinot viņu aizskart un izmantojot radušos izdevību, nostiprina savu varu pār ar­miju.

„Mēs esam uguns, kas aprīs viņus, viņu iekšas un gal­vas, un sirdis! Mēs esam daudzas liesmas, bet kopā — viena uguns!"

«Salamandras!" pārējie atkal atsaucās.

„Pat šis te mūs nedarīs vājākus!"

Uz brīdi Enders ļāvās cerībai.

„Es centīšos, cik vien spēšu, un mācīšos ātri."

„Es neesmu tev devis atļauju runāt," Madrids atbildēja. „Es domāju tevi ātri vien iztirgot kādam citam. Varbūt man nāk­sies dot līdzi ko vērtīgu, bet, būdams tik mazs, tu esi vairāk nekā nekam nederīgs. Vēl viens sasaldēts kareivis katrā kau­jā — tas ir viss. Un pašlaik katrs sasaldēts kareivis var bīstami ietekmēt mūsu pozīciju. Nekā personiska, Vigin, bet es esmu pārliecināts, ka tu gluži labi vari mācīties ari uz kāda cita rē­ķina."

„Cik mīļi," teica Petra.

Madrids piegāja klāt meitenei un ar plaukstas aizmuguri iesita tai pa seju. Sitiens bija gandrīz nedzirdams, jo seju skā­ra tikai nagi. Taču tas atstāja aiz sevis četras spilgtas, sarkanas pēdas uz vaiga, un tur, kur nagi bija ietriekušies miesā, bija redzamas mazas asins pilītes.

„Lūk, kas tev jādara, Vigin. Es ceru, ka šī ir pēdējā reize, kad man nākas ar tevi runāt. Tev jāturas sāņus, kad mēs tre­nēsimies kaujas telpā. Tev tur, protams, jābūt, taču tu nepie­derēsi nevienai no vienībām un nepiedalīsies treniņos. Kad mums būs jādodas uz kauju, tev ātri jāsagatavojas un kopā ar visiem pārējiem jābūt pie vārtiem. Taču doties iekšā tu drīksti tikai četras minūtes pēc spēles sākuma, un arī tad tev jāpaliek pie vārtiem ar neizvilktu ieroci, līdz spēle beidzas."

Enders pamāja. Tātad viņš nebūs nekas. Viņš cerēja, ka viņu apmainīs tiešām drīz.

Viņš ievēroja, ka Petra nedz raudāja, nedz pieskārās vai­gam, lai gan viena asins pilīte bija notecējusi līdz pat žoklim. Lai viņa ir izstumtā — ar Bonso Madridu Enders draugos nebūs, kāpēc gan lai viņš nesadraudzētos ar Petru?

Viņam tika piešķirta guļvieta telpas tālākajā galā. Tā bija augšējā vieta, un guļot nemaz nevarēja saskatīt durvis — traucēja griestu izliekums. Blakus vietās gulēja vēl citi zēni — noguruši, īgni, nebūt ne pārāk augstu novērtēti. Viņi likās Enderu nemanām.

Enders pieskārās lādei, lai to atvērtu. Tad viņš saprata, ka šeit tās nav aizslēdzamas. Tās bija atveramas, vienkārši pavel­kot aiz gredzena. Armijā nav nekā privāta.

Lādē bija formas tērps — ne blāvi zaļš kā jauniņajiem, bet gan oranži rotāts Salamandru armijas tērps. Diez cik labi vi­ņam tas nederēja. Droši vien skolai nekad nav bijusi vajadzī­ba pēc formām tik jauniem zēniem.

Viņš grasījās to novilkt, kad pamanīja Petru tuvojamies viņa guļvietai. Viņš ātri nokāpa lejā un nostājās sveicienam.

«Nomierinies," viņa teica. „Es neesmu virsnieks."

„Vai tad tu neesi vada komandiere?"

Kāds netālu ieķiķinājās.

„Kāpēc gan tu tā domā, Vigin?"

„Tava vieta ir pie durvīm."

«Tāpēc, ka es esmu labākā šāvēja Salamandru armijā, un tāpēc, ka Bonso baidās, ka es varētu uzsākt revolūciju, ja vie­nību komandieri mani neuzmanītu. It kā ar šiem ko varētu iesākt."

Viņa norādīja uz drūmajiem zēniem tuvējās guļvietās.

Ko gan viņa vēlējās panākt? Lai pret viņu izturētos vēl sliktāk?

«Ikviens te ir labāks par mani," Enders teica, mēģinot no­robežoties no viņas paustā nicinājuma par zēniem, ar kuriem viņam galu galā nāksies sadzīvot.

«Es esmu meitene," viņa teica, «un tu esi sešgadīgs sīcis. Mums ir tik daudz kā kopīga — kāpēc gan lai mēs nebūtu draugi?"

«Mājasdarbus tavā vietā es nepildīšu," viņš atbildēja.

Uz brīdi viņa nesaprata, ka tas ir joks.

„Ha," viņa atteica. «Kad esi iesaistīts spēlē, arī viss pārējais skolā ir militārs. Nav kā pie jauniņajiem. Vēsture un stratē­ģija, un taktika, un insektoīdi, un augstākā matemātika, un zvaigznes — viss, kas nepieciešams pilotam vai komandie­rim. Pats redzēsi."

«Tātad mēs esam draugi. Un kas man par to būs?" Enders jautāja. Viņš atdarināja viņas lielīgo un it kā bezrūpīgo runas manieri.

«Bonso tev neļaus trenēties, viņš liks tev uz kaujas telpu ņemt līdzi datoru un mācīties. Savā ziņā viņam ir taisnība — skaidrs, ka viņš nevēlas, lai pavisam nesagatavots bērnelis jauktos viņa smalkajos manevros."

Pēkšņi viņa sāka runāt giria — slengā, kas imitēja neizglī­totu cilvēku angļu valodu.

«Bonso akurāts, viņš tik rūpīgs, viņš čurā uz šķīvja un ne­kad netrāpīt garām."

Enders pasmaidīja.

«Kaujas telpa ir atvērta visu laiku. Ja vēlies, varu brīva­jās stundās tevi pamācīt. Neesmu nekāda izcilā kareive, bet esmu gana laba un noteikti zinu vairāk nekā tu.

«Ja vēlies," Enders teica.

«Sākam rīt no rīta pēc brokastīm."

«Bet ja kāds jau būs aizņēmis telpu? Mēs devāmies uz tu­rieni vienmēr tieši pēc brokastīm." „Nav problēmu. Patiesībā ir veselas deviņas kaujas telpas."

„Es nekad neesmu dzirdējis par pārējām."

„Visām ir viena un tā pati ieeja. Visa Kaujas skolas centrālā daļa — riteņa rumba — sastāv no kaujas telpām. Tās nerotē kopā ar pārējo staciju. Tāpēc tajās arī nav gravitācijas — tās vienkārši nekustas. Nav griešanās, nav svara. Tās ir izveido­tas tā, ka katra no telpām var saskarties ar ieejas gaiteni, ko mēs visi lietojam. Tiklīdz telpa tiek aizņemta, tā pārbīdās uz priekšu un atbrīvo vietu nākamajai." <-

„Ak tā."

„Kā jau teicu — rīt tieši pēc brokastīm."

„Labi," Enders atbildēja.

Viņai ejot prom, Enders iesaucās:

„Petra!"

Viņa pagriezās.

..Paldies."

Viņa neko neatbildēja, tikai aizgriezās un devās tālāk pa eju starp guļvietām.

Enders uzrāpās atpakaļ savā vietā un novilka formas tēr­pu. Viņš kails gulēja gultā un niekojās ar datoru, mēģinot noskaidrot, vai ir mainīti viņa pieejas kodi. Protams, viņa drošības sistēma ir iznīcināta. Te viņam nedrīkstēja būt nekā personīga, pat ne informācija.

Gaismas kļuva vājākas. Tuvojās gulētiešanas laiks. Enders nezināja, kur atrodas tualete.

„Ārā pa kreisi," teica zēns blakus gultā. „Mums tā ir kopā ar Žurkām, Kondoriem un Vāverēm."

Enders pateicās un jau grasījās iet, kad zēns teica:

„Hei! Tu nevari iet kails. Ārpus šis telpas vienmēr jāvalkā formas tērps."

„Pat ejot uz tualeti?"

„īpaši tad. Un tu nedrīksti runāt ne ar vienu no citas ar­mijas, vismaz ēdot vai esot tualetē. Protams, to drīkst, ja liek skolotāji, un dažreiz var pamēģināt spēļu istabā. Bet, ja Bonso tevi pieķer, tu esi pagalam. Skaidrs?"

„Paldies."

„Jā, un vēl kas. Bonso būs ļoti nikns, ja redzēs tevi kailu Petras klātbūtnē." „Viņa bija kaila, kad es ienācu, vai tad ne?"

„Viņa var darīt, ko grib, bet tev vienmēr jābūt apģērbtam. Tā ir Bonso pavēle."

Muļķīgi. Petra vēl izskatījās pēc zēna — tas bija muļķīgs likums. Tas viņu nošķīra no pārējiem, padarīja citādu, saskal­dīja armiju. Muļķīgs, tiešām muļķīgs likums. Kā gan Bonso kļuvis par komandieri, ja rīkojas tik nepārdomāti? Alajs būtu daudz labāks komandieris par Bonso. Viņš vismaz zināja, kā saliedēt grupu.

Es arī zinu, kā to varētu izdarīt, domāja Enders. Varbūt es kādreiz kļūšu par komandieri.

Kad tualetē viņš mazgāja rokas, kāds ierunājās:

„Ko, Salamandru armijā parādījušies zīdaiņi?"

Enders neatbildēja, tikai nosusināja rokas.

„Paskat, paskat! Salamandrām tagad ir zīdaiņi! Paskaties tik uz šito! Viņš varētu iziet man caur kājstarpi, nepieskaro­ties olām!"

„Jo tev to nav, Dink," kāds atbildēja.

Enderam atstājot telpu, viņš dzirdēja kādu citu sakām:

„Tas ir Vigins. Atceries? Tas jauniņais gudrelis spēļu telpā."

Viņš devās tālāk smaidīdams. Viņš bija mazs, bet viņa vārds jau bija pazīstams. No spēļu telpas, protams, tāpēc tas vēl neko nenozīmēja. Bet viņi vēl redzēs. Viņš būs labs karei­vis. Drīz vien visi zinās viņa vārdu. Varbūt ne Salamandru

armijas sakarā, bet drīz.

•••

Petra viņu jau gaidīja gaiteni, kas veda uz kaujas telpu.

«Mirkli jāuzgaida," viņa teica. «Trušu armija tikko iegāja iekšā, un, kamēr nomainās telpas, paiet vairākas minūtes."

Enders apsēdās viņai līdzās.

«Pārslēgšanās no vienas telpas uz nākamo vēl nav viss," viņš teica. «Kāpēc, piemēram, gaitenī, pirms mēs ieejam ista­bā, darbojas gravitācija?"

Petra aizvēra acis.

«Un, ja kaujas telpas tiešām atrodas brīvā kustībā, kas no­tiek, kad kāda no tām tiek pievienota gaitenim? Kāpēc tā ne­sāk rotēt līdzi pārējai skolai?"

Enders pamāja.

„Tie ir noslēpumi," Petra čukstēja. ,.Nemēģini tos atrisi­nāt. Ar pēdējo kareivi, kas mēģināja, notika briesmīgas lietas. Viņu atrada tualetē pakārtu aiz kājām ar galvu podā."

Viņa, protams, jokoja, bet Enders saprata, ka acīmredzot nav pirmais, kuram tas ienācis prātā.

«Iegaumē to, bērniņ!"

Kad viņa teica «bērniņ", tas izklausījās draudzīgi — ne ni­cīgi.

«Viņi nekad neatklāj vairāk patiesības, nekā viņiem va­jadzīgs. Bet katram bērnam ar kaut drusciņu smadzeņu ir skaidrs, ka kopš vecā Meizera Rekhema un viņa uzvaras laikiem zinātnē šis tas ir mainījies. Acīmredzot tagad mēs protam kontrolēt gravitāciju. Izslēgt, ieslēgt, mainīt virzienu, varbūt atstarot — es esmu domājusi par daudzām lieliskām lietām, ko varētu iesākt ar gravitācijas ieročiem un dzinējiem uz zvaigžņu kuģiem. Un padomā, ko zvaigžņu kuģi varētu ie­sākt ar planētām. Piemēram, saraustīt tās gabalos, atstarojot planētas gravitāciju, tikai no cita virziena un fokusētu mazā­kā punktā. Bet viņi neko nesaka."

Enders saprata ko vairāk par viņas sacīto. Iespēja manipu­lēt ar gravitāciju, virsnieku klusēšana… Pats svarīgākais: īstie ienaidnieki ir pieaugušie, ne jau armijas. Viņi slēpj patiesību.

«Ejam, bērniņ," viņa teica. «Kaujas telpa gaida, Petra tikai smaida un pretinieku šķaida."

Viņa ieķiķinājās.

«Viņi mani sauc par Petru dzejnieci."

«Vēl viņi saka, ka tu esi galīgi jukusi."

«Tam tu labāk tici gan, sīkā pakaļa."

Viņai līdzi bija desmit mērķu. Enders ar vienu roku turējās pie viņas kombinezona, ar otru — pie sienas, lai turētu viņu miera stāvoklī, kamēr viņa tos izmētā dažādos virzienos. Tie atsitās pret sienām un aizlidoja kur kurais.

«Laid mani vaļā!" viņa iesaucās, atgrūdās, sāka griezties, tad ar dažām veiklām roku kustībām apstādināja sevi un uz­manīgi notēmēja uz kādu no mērķiem. Kad viņa tam iešāva, mērķis kļuva sarkans. Enders zināja, ka tas paliks sarkans nedaudz mazāk par divām minūtēm. Kad viņa bija trāpī­jusi pēdējam mērķim, atkal balts bija kļuvis tikai viens no tiem.

Viņa uzmanīgi atspērās no sienas un lielā ātrumā tuvojās Enderam, kurš viņu saķēra un apstādināja — tas bija viens no pirmajiem paņēmieniem, ko viņš kā jauniņais bija apguvis.

„Tu šauj ļoti labi," viņš teica.

«Vislabāk. Un tagad tas jāapgūst tev."

Petra viņam iemācīja, kā noturēt roku taisni un kā mērķēt ar visu roku.

„Daudzi kareivji neaptver, ka, jo tālāk atrodas mērķis, jo ilgāk stars jātur nofokusēts. Starpība ir sekundes desmitdaļa vai pat pussekunde, un kaujā tas ir ļoti daudz. Daudzi domā, ka nav precīzi notēmējuši, bet patiesībā viņi tikai pārāk stei­gušies. Kā redzi, šo ieroci nevar lietot kā zobenu — šņak, šņak, cērt viņu uz pusēm! Jātēmē."

Izmantojot īpašu ierīci, viņa lika mērķiem atgriezties, tad atkal tos lēnām pa vienam izmeta. Enders mēģināja tos sa­šaut, taču netrāpīja nevienam.

„Labi," viņa teica. „Tev nav neviena kaitīga ieraduma."

„Un laba arī ne," viņš piezīmēja.

„Tos es tev iemācīšu."

Pirmajā reizē viņi nepaveica daudz — lielākoties runājās. Piemēram, kā domāt tēmējot. Tev jāpatur prātā gan paša, gan ienaidnieka kustība, jātur izstiepta roka, jātēmē ar visu ķer­meni, lai varētu turpināt šaut, ja gadījumā tiek sasaldēta roka, jāsaprot, kurā brīdī ierocis izšauj, un jātur mēlīte nedaudz nospiesta, lai katru reizi tā nebūtu jāspiež tik tālu. Atslābi­nies, nesaspringsti, netrīci.

Todien tas Enderam bija vienīgais treniņš. Pēcpusdienā, kad vingrinājās visa armija, Enderam bija pavēlēts ņemt līdzi datoru un, sēžot stūrī, pildīt skolas uzdevumus. Kaujas telpā vajadzēja atrasties visiem kareivjiem, bet Bonso nebija pienā­kums visus no tiem tiešām izmantot.

Enders gan nenodarbojās ar skolas uzdevumiem. Kaut arī viņš pats nevarēja vingrināties, viņš vismaz varēja novērot Bonso kā taktiķi. Salamandru armija bija sadalīta standarta četriniekos ar desmit kareivjiem katrā vadā. Daži komandie­ri mēdza sadalīt kareivjus tā, ka A vadā bija paši labākie, D vadā — vājākie. Bonso bija sajaucis kopā visus kareivjus, un katrā vadā bija gan labi, gan vāji.

B vadā bija deviņi zēni. Enders domāja par to, kas gan pār­celts uz citu armiju, lai atbrīvotu vietu viņam. Drīz vien kļuva skaidrs, ka B vadam ir jauns komandieris. Kāds gan brīnums, ka Bonso ir tik neapmierināts, — viņš bija zaudējis vada ko­mandieri un vietā dabūjis Enderu.

Un Bonso bija taisnība, ka Enders nav sagatavots. Viss treniņa laiks tika veltīts manevru noslīpēšanai. Vadi, kas neredzēja viens otru, vingrinājās veikt saskaņotas darbības noteiktā laikā, citi vadi vingrinājās pēkšņās virzienu maiņās, neizjaucot kareivju kārtību. Endera iemaņas šīm darbībām nebija diez ko attīstītas. Spēja lēni piezemēties, absorbēt trie­cienu, precīzi aprēķināt lidojumu, mainīt kursu, izmantojot haotiski lidojošos sasaldētos kareivjus. Kūleņošana, grieša­nās, māņu kustības. Slīdēšana gar sienām — ļoti sarežģīts pa­ņēmiens, bet reizē arī viens no vērtīgākajiem: ienaidniekam nav iespēju pielavīties no muguras.

Tomēr, redzot, cik daudz viņš nezina, Enders saprata, ka ir lietas, ko viņš varētu uzlabot. Rūpīgi iestudētie manevri stin­grā kaujas ierindā bija kļūda. Kareivji iemācījās acumirklī pa­kļauties pavēlēm, taču tajā pašā laikā viņu rīcība kļuva viegli paredzama. Tāpat arī tika vājināta atsevišķu kareivju iniciatīva. Tiklīdz scenārijs skaidrs, viņi tam sekos. Lietojot šādu taktiku, nebija iespējams pielāgoties ienaidnieka darbībām. Enders pētīja Bonso kaujas vienības, kā darītu pretinieka ko­mandieris, meklējot iespējas tās sakaut.

Tovakar brīvajā laikā Enders palūdza Petrai atkal pavingri­nāties kopā ar viņu.

„Nevaru," viņa atbildēja. „Es vēlos reiz pati kļūt par ko­mandieri, tāpēc tagad man jādodas uz spēļu istabu."

Daudzi ticēja, ka tur skolotāji slepus seko līdzi spēlēm, mēģinot ievērot potenciālos komandierus. Enders par to gan šaubījās. Vada komandieriem bija daudz lielākas iespējas de­monstrēt savas prasmes un dotumus nekā spēlētājiem.

Bet ar Petru viņš nestrīdējās. Treniņš pēc brokastīm bija jau pietiekami dāsna dāvana no viņas. Tomēr viņam tik un tā vajadzēja vingrināties, un viņš to nevarēja darīt viens — ja neskaita dažus pamata paņēmienus. Grūtākiem uzdevu­miem bija nepieciešami partneri vai pat komandas. Ja vien viņš varētu vingrināties kopā ar Alaju vai Šenu…

Bet kāpēc gan ne? Viņš gan nekad nebija pat dzirdējis par kareivi, kas vingrinātos kopā ar jauniņajiem, taču noteiku­mi to neaizliedza. Nekas tāds vienkārši nekad nebija darīts, jauniņie šķita pārāk nicināmi. Bet pret Enderu jebkurā gadī­jumā joprojām izturējās kā pret jauniņo. Viņam bija vajadzīgi treniņu partneri — viņš tiem varētu atmaksāt, iemācot šo to, ko apguva vecākie zēni.

„Hei, re, kur atgriežas varenais kareivis!" iesaucās Bernārs. Enders stāvēja savas iepriekšējās barakas durvju ailā. Pēc ti­kai vienas dienas prombūtnes telpa likās pavisam sveša, tā­pat ari zēni no viņa bijušās grupas. Viņš gandrīz pagriezās, laj dotos prom. Bet tur bija Alajs, ar kuru viņu saistīja svēta draudzība. Alajs nelikās svešs.

Enders nemaz nepūlējās slēpt, kā bija ticis uzņemts Sala­mandru armijā.

„Un viņiem ir taisnība. Es esmu tikpat noderīgs, cik cau­rums skafandrā."

Alajs iesmējās, un ap viņiem sapulcējās citi jauniņie. En­ders piedāvāja darījumu — katru dienu brīvajā laikā smagas nodarbības kaujas istabā Endera vadībā: viņi iemācīsies da­žādus armijas paņēmienus, ko Enders būs redzējis kaujās, viņš attīstīs savas kareivja iemaņas.

«Iegūsim mēs visi."

Enderam un Alajam gribēja pievienoties daudzi.

«Lūdzu," Enders teica. «Ja vien jūs nebaidāties no smaga darba. Ja vienkārši niekosieties — iesiet prom. Laika, ko velti tērēt, man nav."

Un laiku viņi velti netērēja. Aprakstīt redzēto un izdomāt, kā to izmēģināt pašiem, Enderam sākumā vedās diezgan ne­veikli, bet, brīvajam laikam beidzoties, viņi jau šo to bija ie­mācījušies. Viņi jutās stipri noguruši, bet dažus paņēmienus viņi patiešām jau prata.

«Kur tu biji?" jautāja Bonso.

Enders stāvēja miera stājā pie komandiera guļvietas.

«Vingrinājos kaujas istabā."

«Es dzirdēju, ka kopā ar tevi bijuši daži no tavas jauniņo grupas."

„Es nevarēju vingrināties viens."

«Salamandru armijā nebūs neviena kareivja, kas pinas ar jauniņajiem! Un tu tagad esi kareivis."

Enders neatbildēja.

„Tu dzirdēji, Vigin?"

„Jā, ser."

„Vairs nekādas trenēšanās kopā ar tiem sīkajiem smerdei • » * ļiem.

„Vai es varu runāt ar jums privāti?"

Komandieriem šāda prasība bija jāpilda obligāti. Sanik­nots Bonso izveda Enderu gaitenī.

«Paklausies, Vigin. Man tevi nevajag, es gribu tikt vaļā no tevis, bet uzvedies labi, citādi izsmērēšu tevi pret sienu."

Labs komandieris, domāja Enders, neizteiktu tādus muļ­ķīgus draudus.

Bonso kaitināja Endera klusēšana.

„Tu gribēji, lai es iznāku ārā, tāpēc runā."

«Neiedalot mani nevienā vadā, jūs rīkojāties pareizi, ser. Es neko neprotu."

«Es pats labi zinu, kad rīkojos pareizi."

«Bet es grasos kļūt par labu kareivi. Es nejaukšos jūsu re­gulārajos treniņos, bet man ir jāvingrinās, un es vingrināšos ar vienīgajiem cilvēkiem, kas ir ar mieru to darīt, — jauni­ņajiem."

«Tu darīsi, ko es tev likšu, sīkais izdzimteni."

«Tieši tā, ser. Es pakļaušos visām pavēlēm, kuras jūs drīks­tat man dot. Bet brīvais laiks ir brīvais laiks. To nevar kontro­lēt. Nekādi. Neviens."

Viņš redzēja Bonso gluži vai vārāmies no dusmām. Jo slik­tāk viņam pašam. Enders dusmās bija aukstasinīgs, viņš va­rēja tās izmantot. Bonso dusmas bija pārņēmušas savā varā.

«Man ir jādomā par savu karjeru, ser. Es netraucēšu jūsu treniņus un kaujas, bet man ir jāmācās. Es nevienam neesmu lūdzis, lai mani pārceļ uz jūsu armiju, jūs varat mēģināt mani apmainīt, cik ātri vien iespējams. Bet nevienam es nebūšu va­jadzīgs, ja es nepratīšu pilnīgi neko, vai ne? Ļaujiet man kaut

ko iemācīties un tad varēsit ātri vien tikt no manis vaļā un tikt pie kareivja, ko tiešām varēsiet izmantot."

Bonso nebija tik liels muļķis, lai neuztvertu dzirdētajā zinā­mu jēgu. Tomēr viņš nevarēja nomierināties vienā acumirklī.

„Kamēr tu esi Salamandru armijā, tu pakļausies manām pavēlēm."

„Ja jūs mēģināsiet kontrolēt manu brīvo laiku, es panākšu, lai jūs izlidotu no skolas."

Varbūt viņš to nemaz nevarēja. Bet tas bija iespējams. Pil­nīgi droši — ja Enders par to saceltu kņadu, iejaukšanās viņa brīvajā laikā Bonso varētu maksāt komandiera pakāpi. Tur­klāt bija skaidrs, ka virsniekiem Enders ir svarīgs, citādi tie nebūtu viņu paaugstinājuši. Varbūt Enderam bija pietiekami liela ietekme, lai skolotāji viņa dēļ kādu tiešām izlidinātu."

«Izdzimtenis," teica Bonso.

„Nav mana vaina, ka jūs man devāt šo pavēli visu acu priekšā," Enders atbildēja. „Bet, ja vien vēlaties, es varu izlik­ties, ka jums pakļaujos. Tad rīt varēsiet man paziņot, ka esat mainījis domas."

«Nestāsti, kas man jādara!"

«Es nevēlos, lai pārējie domātu, ka jūs esat piekāpies. Jūs vairs nepieņemtu kā komandieri."

Par šo pakalpojumu Bonso viņu ienīdīs. Enders mēģināja saprast, kāpēc. Varbūt Bonso likās, ka Enders viņam gandrīz vai uzdāvina iespēju palikt par komandieri. Taču citas izejas viņam nebija. Nekādas. Bonso pats bija vainīgs — nevajadzēja dot Enderam tik neapdomātu pavēli. Taču viņš domās, ka En­ders ir viņu uzvarējis un tad vēl pazemojis ar savu augstsirdību.

«Kādreiz es tikšu ar tevi galā," Bonso teica.

«Iespējams," atbildēja Enders.

Atskanēja signāls par gaismu izslēgšanu. Enders, izlikda­mies nomākts, uzvarēts, dusmīgs, iegāja atpakaļ telpā. Pārējie zēni izdarīja attiecīgus secinājumus.

No rīta, kad Enders devās brokastīs, Bonso viņu apturēja un skaļi pateica:

«Es pārdomāju, sīkais. Varbūt, vingrinoties kopā ar jauniņajiem, tu tiešām ko iemācīsies, un es vieglāk varēšu tevi ap­mainīt. Esmu gatavs uz visu, lai tikai ātrāk tiktu no tevis vaļā.

,.Paldies, ser," Enders teica.

„Uz visu," atčukstēja Bonso. „Es ceru, ka tu izlidosi."

Enders pateicīgi pasmaidīja un izgāja no barakas. Pēc bro­kastīm viņš atkal trenējās kopā ar Petru. Visu pēcpusdienu viņš vēroja, kā Bonso dzenā savu armiju, un plānoja dažādus veidus, kā to iznīcināt. Brīvajā laikā viņš kopā ar Alaju un pārējiem vingrinājās līdz pat pilnīgam spēku izsīkumam. Es to varu, Enders domāja, guļot uz muguras savā gultā, musku­ļiem atslābumā pulsējot. Es varu tikt ar to galā.

•••

Četras dienas vēlāk Salamandru armijai bija kauja. Enders sekoja īstajiem kareivjiem, kas pa gaiteni rikšoja uz kaujas telpu. Gar sienām bija iedegtas divas joslas — Salamandru zaļš, zaļš, brūns un Kondoru melns, balts, melns. Kad viņi nonāca vietā, kur parasti bija ieeja kaujas telpā, gaitenis bija sadalīts. Salamandru josla veda pa kreisi, Kondoru — pa labi. Pēc vēl viena pagrieziena pa labi armija apstājās tukšas sienas priekšā.

Klusējot tika saformēti vadi. Enders stāvēja visiem aiz mu­guras. Bonso instruēja pārējos:

„A dodas augšup gar rokturiem, B pa kreisi, C pa labi, D lejup."

Kad vadi bija sagatavojušies, viņš piebilda:

„Un tu, sīci, gaidi četras minūtes un tad nāc iekšā. Un ne­maz nemēģini izvilkt savu pistoli."

Enders pamāja. Pēkšņi siena aiz Bonso kļuva caurspīdīga. Tātad ne siena, bet gan spēka lauks. Arī kaujas telpa bija ci­tāda — gaisā karājās lielas brūnas kastes, kas daļēji aizsedza skatu. Tātad šie bija tie šķēršļi, ko kareivji sauca par zvaig­znēm. Tās izskatījās izmētātas pilnīgi haotiski. Bonso, šķiet, bija vienalga, kur tās karājas. Acīmredzot kareivji jau zināja, kā tās var izmantot.

Bet Enderam, sēžot gaitenī un vērojot kauju, drīz vien kļu­va skaidrs, ka viņi nezina gan. Viņi zināja, kā pieplakt pie tām un izmantot tās par aizsegu, un kādu taktiku lietot, uzbrū­kot ienaidnieka pozīcijai aiz zvaigznes, taču viņiem nebija ne jausmas, kuras zvaigznes ir svarīgas. Viņi neatlaidīgi centās ieņemt zvaigznes, kuras varēja ignorēt, ieņemot labākas po­zīcijas, vienkārši pārvietojoties gar sienu.

Pretinieku komandieris prata Bonso neprasmīgo stratēģiju izmantot savā labā. Kondoru armija provocēja Salamandras uzbrukt aizvien vairāk, un nesasaldētu Salamandru armijas kareivju palika aizvien mazāk. Jau pēc četrām minūtēm kļuva skaidrs, ka Salamandru armija uzbrūkot uzvarēt nespēs.

Enders devās iekšā. Viņš lēni kustējās lejup. Kaujas telpās, kur viņš bija radis trenēties, durvis bija grīdas līmenī. īstajās kaujās tās atradās sienas vidū.

Pēkšņi viņš saprata, ka ir pārorientējies — gluži kā toreiz kuģī. Apakša bija kļuvusi par augšu un tad — par sienu. Bez­svara stāvoklī nebija nekādas vajadzības orientēties tāpat kā gaitenī. Skatoties uz precīza kvadrāta formas durvīm, nemaz nebija iespējams pateikt, kur ir griesti un kur — grīda. Un tam arī nebija nozīmes, jo Enders bija atradis sistēmu, pēc kuras orientēties tiešām bija izdevīgi. Pretinieka vārti ir lejā. Spēles mērķis — krist lejup uz pretinieka bāzi.

Enders izdarīja dažas kustības, novietojoties vajadzīga­jā virzienā. Tā vietā, lai pretiniekam atklātu visu ķermeni, Enders pret to tagad bija pavērsis tikai kājas. Daudz mazāks mērķis.

Kāds viņu pamanīja. Galu galā viņš bezmērķīgi dreifēja atklātā telpā. Instinktīvi viņš pierāva sev klāt kājas. Tieši tajā brīdi nozibsnīja šāviens un viņa kombinezona kāju daļa sa­sala. Viņa rokas palika nesasaldētas, jo, ja netika trāpīts tieši pa ķermeni, sasala tikai sašautie locekļi. Enders saprata, ka, ja viņš nebūtu pagriezis pret ienaidnieku savas kājas, viņi būtu trāpījuši ķermenim un viņš būtu sasaldēts pilnīgi.

Tā kā Bonso bija pavēlējis neizvilkt ieroci, Enders turpi­nāja dreifēt, nekustinot rokas, it kā arī tās būtu sasaldētas. Pretinieki viņu ignorēja un koncentrēja uguni uz kareivjiem, kas piedalījās apšaudē. Kauja bija sīva. Palikusi krietni mazā­kā skaitā, Salamandru armija pamazām atkāpās. Kauja pār­vērtās atsevišķās apšaudēs. Bonso ieviestā disciplīna tagad atmaksājās, jo katra Salamandra, kas tika sasaldēta, sasaldēja arī vismaz vienu pretinieka kareivi. Neviens nekrita panikā, visi palika mierīgi un tēmēja uzmanīgi.

īpaši bīstama bija Petra. Kondoru armija to ievēroja un pie­lika lielas pūles, lai viņu sasaldētu. Vispirms viņiem izdevās sasaldēt viņas roku, un viņas lamu izvirdums tika pārtraukts tikai tad, kad viņa tika sasaldēta pilnībā un viņas ķivere bija iespīlējusi žokli. Pēc dažām minūtēm viss bija beidzies. Sala­mandru armija vairs neizrādīja nekādu pretestību.

Enders ar prieku ievēroja, ka Kondoru armijai bija izde­vies saglabāt tikai piecus kareivjus, kas bija minimālais skaits, lai atvērtu vārtus un uzvarētu. Četri ar ķiverēm pieskārās iz­gaismotajiem punktiem Salamandru durvīs, un piektais izgā­ja caur spēka lauku. Ar to arī spēle beidzās. Gaismas iedegās pilnā spožumā, un pa skolotāju durvīm iznāca Andersons.

Kad pretinieki tuvojās durvīm, es būtu varējis izvilkt savu ieroci, domāja Enders. Es būtu varējis izvilkt savu ieroci un ie­šaut vismaz vienam no tiem, un viņu būtu par maz. Spēle beig­tos neizšķirti. Bez četriem kareivjiem, kas pieskaras durvīm, un piektā, kas iziet caur vārtiem, Kondori nevarētu uzvarēt. Bonso, stulbeni, es varēju tevi izglābt no zaudējuma, varbūt pat pārvērst to par uzvaru, jo viņi bija tik viegli mērķi un sākumā neaptvertu, no kurienes tiek šauts. Es šauju pietiekami labi.

Bet pavēles paliek pavēles, un Enders bija apsolījis pa­kļauties. Tas, ka Salamandru armijas oficiālajā ierakstā bija minēts nevis četrdesmit viens iznīcināts kareivis, bet gan četrdesmit iznīcināti un viens ievainots, Enderam sagādāja zināmu baudu. Bonso sākumā nesaprata, kāpēc tā, līdz pa­skatījās Andersona grāmatā un saprata, kurš tas bijis. Es biju tikai ievainots, Bonso, domāja Enders. Es varēju šaut. Viņš gaidīja, ka Bonso pienāks pie viņa un sacīs: «Nākamreiz, kad tā gadās, tu drīksti atklāt uguni." Bet Bonso viņam neteica vispār neko līdz pat brokastīm nākamajā rītā. Bonso, protams, ēda komandieru ēdnīcā, bet Enders bija pārliecināts, ka savādais rezultāts, tāpat kā kareiv­ju zālē, arī tur radīs lielu kņadu. Jebkurā spēlē, kas nebeidzās neizšķirti, katrs zaudējušās komandas kareivis bija iznīcināts vai padarīts kaujas nespējīgs — ne pilnīgi sasaldēts, taču bez iespējām apdraudēt pretinieku. Salamandras bija vienīgā ar­mija, kas bija zaudējusi kaujā ar vienu ievainotu, bet vēl rīko­ties spējīgu kareivi.

Enders pats negrasījās neko paskaidrot, bet pārējie no Sa­lamandru armijas ātri vien pastāstīja citiem, kas noticis. Un, kad citi zēni jautāja, kāpēc viņš paklausījis pavēlei un nav šā­vis, viņš mierīgi atbildēja:

„Es pakļaujos pavēlēm."

Bonso viņu sameklēja pēc brokastīm.

„Pavēle joprojām ir spēkā," viņš teica, ..neaizmirsti to."

Tas tev dārgi maksās, stulbeni. Varbūt es neesmu labs ka­reivis, bet es tik un tā varētu palīdzēt, un tev nav iemeslu man to neļaut.

Enders neteica neko.

Interesanta kaujas blakusparādlba bija tā, ka Enders bija izvirzījies kareivju efektivitātes saraksta augšgalā. Tā kā viņš nebija izdarījis nevienu šāvienu, viņam bija perfekts rezultāts šaušanā — neviena šāviena garām. Un, tā kā viņš ne reizi ne­bija iznicināts vai padarīts nespējīgs, ari šajā ziņā viņa rezul­tāti bija izcili. Pārējie no viņa atpalika diezgan pamatīgi. Dau­dziem tas likās smieklīgi, citus tas saniknoja, bet prestižajā efektivitātes sarakstā Enders tagad bija pats pirmais.

Armijas praktiskajās nodarbībās viņš turpināja mierīgi sēdēt, savukārt paša treniņos — ar Petru no rītiem un drau­giem vakarā — strādāja smagi. Viņiem pievienojās aizvien vairāk jauniņo, un ne jau joka pēc — kļuva redzami rezultāti, viņiem gāja aizvien labāk un labāk. Enders un Alajs tomēr turējās priekšā pārējiem; daļēji tāpēc, ka Alajs nepārtrauk­ti izmēģināja ko jaunu, kas savukārt lika Enderam papildus piestrādāt pie taktikas, lai neatpaliktu no viņa; daļēji tāpēc, ka viņi visu laiku pieļāva muļķīgas kļūdas, kādas labi sagatavots kareivis nemaz nespētu izdarīt. Daudzas lietas, ko viņi izmē­ģināja, izrādījās bezjēdzīgas. Toties tas bija jautri, un pietie­kami daudz paņēmienu tomēr bija derīgi, tāpēc viņi zināja, ka laiku netērē velti. Vakari viņiem likās vislabākā dienas daļa.

Nākamajās divās kaujās Salamandru armija guva vieglas uzvaras. Enders devās iekšā pēc četrām minūtēm un palika neaizskarts. Enders secināja, ka viņus uzvarējusī Kondoru ar­mija bija neparasti stipra un ka Salamandras, lai vai cik vājš stratēģis bija Bonso, bija viena no labākajām armijām, kuras pozīcija sarakstā turpināja celties. Viņi cinljās par ceturto vietu ar Žurku armiju.

Enderam apritēja septiņi gadi. Kaujas skolā nebija kalen­dāru, un precīzi datumi nevienam pārāk nerūpēja, bet En­deram bija izdevies noskaidrot datumu savā datorā, un tāpēc savu dzimšanas dienu viņš garām nepalaida. Tāpat ari skola ne — viņam tika veikti dažādi mērījumi un izsniegts jauns Sa­lamandru formas tērps un kombinezons kaujas telpai. Atpakaļ uz baraku viņš devās jaunajā apģērbā. Tas radīja dīvainu un savādi brīvu sajūtu, it kā viņam vairs īsti nederētu paša ādā.

Viņš gribēja apstāties pie Petras guļvietas un pastāstīt viņai par savām mājām, par to, kādas parasti bija viņa dzimšanas dienas svinības, vienkārši pateikt viņai, ka viņam dzimšanas diena, lai viņa apsveiktu. Bet par dzimšanas dienām te ne­viens nemēdza runāt. Tas bija bērnišķīgi. Tās svinēja tie tur lejā. Kūkas un citi muļķīgi paradumi. Valentīna viņa sestajā dzimšanas dienā izcepa kūku. Pusjēlu un pretīgu. Neviens vairs neprata cept kūkas, ko tik traku varēja izdomāt tikai Valentīna. Valentīnu visi par to ķircināja, taču Enders sa­glabāja gabaliņu kūkas savā skapītī. Tad viņam tika izņemts monitors, viņš devās prom, un, domājams, šis mazais, eļļaini dzeltenais gabaliņš joprojām bija turpat. Par mājām arī ne­viens nemēdza runāt, vismaz kareivji ne — nekādas dzīves pirms Kaujas skolas. Neviens nesaņēma vēstules, un neviens tās nerakstīja. Katrs izlikās, ka viss vienalga.

Bet man nav vienalga, Enders domāja. Vienīgais iemesls, kāpēc es te esmu, ir nepieļaut, ka reiz kāds insektoīds nogali­na Valentīnu, ka izšķaida viņas galvu kā tiem kareivjiem pir­mo kauju videoierakstos, ka pāršķeļ to ar lāzeru, tik karstu, ka viņas smadzenes izlaužas no galvaskausa un izplūst ārā kā rūgstoša mīkla no trauka, kā manos ļaunākajos murgos, kā pašās briesmīgākajās naktīs, kad es pamostos trīcošs, bet mēms, jo citi nedrīkst dzirdēt, ka es ilgojos pēc savas ģime­nes. Es gribu mājās.

No rīta viņš jutās labāk. Par mājām atgādināja tikai tru­las sāpes kādā atmiņas nostūrī. Nogurums acis. Torlt, kad viņi ģērbās, ienāca Bonso un pavēlēja uzvilkt kombinezonus. Kauja. Endera ceturtā spēle.

Pretinieks bija Leopardu armija. Kaujai bija jābūt vieglai. Leopardi bija jauna armija ar vienu no sliktākajiem reitin­giem. Tā bija izveidota tikai pirms kādiem sešiem mēnešiem, tās komandieris bija Pols Sleterijs. Enders uzvilka savu jauno kaujas kombinezonu un nostājās ierindā. Bonso viņu izgrūda ārā un lika soļot pašā aizmugurē. Kāpēc gan tu to dari, domā­ja Enders, varēji taču ļaut man palikt kaut vai ierindā.

Enders atkal vēroja kauju no gaiteņa. Pols Sleterijs bija ļoti jauns, taču asu prātu un dažām neparastām idejām. Viņa ka­reivji nepārtraukti kustējās — metās no zvaigznes uz zvaig­zni, slīdēja gar sienām, lai nokļūtu virs vai aiz kūtrajiem Sala­mandrām. Enders pasmaidīja. Gan Bonso, gan viņa kareivji izskatījās pamatīgi apjukuši. Šķita, ka Leopardi ir visur. Ciņa tomēr nebija tik nevienlīdzīga, kā varēja likties. Enders ievē­roja, ka arī Leopardi viņu pārdrošās taktikas dēļ zaudē dau­dzus kareivjus. Taču pats galvenais bija tas, ka Salamandras jutās sakauti. Viņi bija pilnībā zaudējuši iniciatīvu. Lai gan viņu vēl joprojām bija aptuveni tikpat daudz, cik pretinieku, viņi bija sapulcējušies vienā barā, it kā tikko būtu pārdzīvoju­ši kādu slaktiņu un cerētu, ka pretinieks viņus vispārējā pos­tažā nepamanīs.

Enders lēnām izslīdēja caur vārtiem, pārorientējās pret pretinieka vārtiem un sāka pamazām kustēties austrumu virzienā — uz stūri, kur neviens viņu neievērotu. Viņš pats sašāva savas kājas, lai tās turētos saliektas un labāk aizsargātu viņa ķermeni. Pirmajā acu uzmetienā viņš izskatījās pēc kār­tējā sasaldētā kareivja, kam kauja jau beigusies.

Salamandru armijai pasīvi gaidot sakāvi, Leopardi viņus pakāpeniski iznīcināja. Kad Salamandras pārtrauca šaušanu, Leopardiem bija palikuši vēl deviņi zēni. Viņi nostājās nepie­ciešamajā kārtībā un devās atvērt Salamandru vārtus.

Enders uzmanīgi, kā bija mācījusi Petra, ar izstieptu roku notēmēja. Pirms viņi bija aptvēruši, kas notiek, viņš bija sa­saldējis jau trīs kareivjus, kas grasījās pieskarties vārtiem ar savām ķiverēm. Kāds no pārējiem viņu pamanīja un izšā­va — taču sākumā viņiem izdevās trāpīt tikai viņa kājām, un viņam pietika laika, lai sašautu vēl divus zēnus pie vārtiem. Kad Leopardiem bija izdevies trāpīt viņa rokai, viņiem bija palikuši vairs tikai četri zēni. Spēle bija beigusies neizšķirti, un viņi pat nebija paspējuši viņu iznīcināt pilnībā.

Pols Sleterijs bija ļoti saniknots, taču viss bija noticis atbil­stoši noteikumiem. Visi Leopardu armijas kareivji nodomāja, ka glabāt kādu zēnu līdz pēdējam brīdim ir Bonso ideja. Viņi nevarēja iedomāties, ka Enders bija rīkojies pretēji pavēlei. Taču Salamandru armija zināja patiesību. Un to zināja arī Bonso. Enders, redzot komandiera skatienu, saprata, ka nu viņš tiek ienīsts vēl vairāk — par glābšanu~no sakāves. Man vienalga, Enders domāja. Tev tagad būs vieglāk mani apmai­nīt, un vismaz uz kādu brīdi tavas armijas reitings nekritīsies. Vienkārši apmaini mani. Es esmu iemācījies visu, ko vien no tevis iespējams iemācīties. Kā eleganti izgāzties — tas ari ir viss, ko tu proti, Bonso.

Ko gan es esmu iemācījies? Enders, izģērbjoties pie savas guļvietas, domās uzskaitīja: ienaidnieka vārti ir lejā; kājas var izmantot par vairogu; kaut niecīgs līdz pat spēles beigām taupīts papildu spēks var būt izšķirošs. Un kareivji dažreiz spēj pieņemt lēmumus, kas ir jēdzīgāki par viņiem dotajām pavēlēm.

Viņš bija jau kails un grasījās kāpt uz savu gultu, kad pie viņa drūms un stingu seju pienāca Bonso. Tā dažreiz izskatās Pīters, domāja Enders. Slepkavas acīm. Bet Bonso nav Pīters, Bonso ir gļēvāks.

„Vigin, man beidzot izdevās tevi apmainīt. Pārliecināju Žurku armiju, ka tava neticamā vieta efektivitātes sarakstā nav tikai sagadīšanās. Pārvāksies pie viņiem rīt."

„Paldies, ser," Enders atbildēja.

Varbūt viņš izklausījās pārāk pateicīgs. Bonso pēkšņi me­tās viņam virsū un spēcīgi, ar plašu vēzienu iesita pa žokli. Enders atsitās pret gultu un gandrīz pakrita. Tad Bonso vi­ņam smagi iebelza pa vēderu. Enders nokrita ceļos.

„Tu nepakļāvies manai pavēlei," Bonso teica skaļi, lai visi dzirdētu. «Neviens labs kareivis tā nekad nedara."

Pat raudot no sāpēm, Enders ar baudu klausījās apkārtējo čukstos. Tu esi stulbenis, Bonso. Tādā veidā tu nekādi ne­nostiprināsi disciplīnu, tu to iznīcināsi. Viņi labi zina, ka es pārvērtu zaudējumu par neizšķirtu. Un nu viņi redz, kā tu to atmaksā. Tu taču padari sevi par muļķi viņu priekšā. Kāda jēga tagad no tavas disciplīnas?

Nākamajā dienā Enders pateica Petrai, ka viņas pašas dēļ viņu kopējā trenēšanās ir jābeidz: viņi nedrīkstēja vēl vairāk izaicināt Bonso. Tāpēc viņai arī vajadzēja uz kādu laiku turē­ties no Endera tālāk. Viņa to labi saprata.

,.Starp citu," viņa teica, „īpašī labāk šaut tu vairs neiemā­cīsies."

Datoru un kombinezonu viņš atstāja lādē. Viņam bija jā­patur Salamandru formas tērps, līdz viņš nokļuva pie inten­danta un apmainīja to pret brūni melno Žurku formas tērpu. Arī šoreiz viņš nedrīkstēja ņemt līdzi neko personīgu. Taču tāpat jau nebija nekā, ko ņemt lidzi, — viss, kas bija kaut kā vērts, atradās skolas datorā un viņa paša galvā.

Spēļu istabā viņš apsēdās pie viena no publiskajiem dato­riem un piereģistrējās tuvcīņas apmācībām Zemes gravitāci­jas apstākļos, kas notika tieši pēc brokastīm. Viņš nevēlējās atriebties Bonso, viņu piekaujot, taču viņš negribēja, lai kāds vēlreiz to izdarītu ar viņu pašu.