Endera spēle

4. Lidojums

,.Strādājot ar Enderu, mums uzmanīgi jāietur līdzsvars. Viņš jāizolē, lai kļūtu radošs, — citādi piemērosies sistēmai un mēs viņu pazaudēsim. Vienlaikus mums jābūt drošiem, ka viņš saglabā spēcīgas komandiera dotības."

„)a viņš dabūs pakāpi, viņam vienkārši nāksies vadīt citus kaujā."

„Tas nav tik vienkārši. Meizers Rekhems spēja tikt galā ar savu floti un uzvarēt. Kad sāksies šis karš, darba būs par daudz pat ģēnijam. Par daudz kuģu. Viņam būs jāprot viegli un raiti sadarboties ar apakšniekiem."

«Lieliski. Viņam jābūt ģēnijam un reizē jaukam."

„Jaukam ne. Jauks viņš ļautu insektoldiem uzvarēt."

„Tātad jūs viņu izolēsiet."

«Pārējie no viņa norobežosies, pirms mēs nokļūsim līdz skolai."

«Nešaubos. Es jūs gaidīšu. Es redzēju ierakstos, ko viņš izda­rīja ar to Stilsonu. Jūs mums nevedāt nekādu memmesdēliņu."

„Jūs kļūdāties. Viņš ir pat jaukāks, nekā liekas. Bet neuz­traucieties. Ar to mēs ātri tiksim galā."

«Dažbrīd man šķiet, ka jums tiešām sagādā baudu salauzt šos mazos ģēnijus."

«Tā savā ziņā ir māksla, un es to labi pārvaldu. Ļoti labi. Baudu? Var jau būt. Kad viņi tiek salīmēti atkal kopā, un tas viņus dara labākus."

«Jūs esat briesmonis."

«Paldies. Tas nozīmē paaugstinājumu?"

«Tikai medaļu. Budžets nav neizsmeļams."

Bezsvara stāvoklis varot izraisīt dezorientāciju, īpaši bēr­niem, kuru virziena izjūta vēl nav īsti nostiprinājusies. Bet Enders bija dezorientēts vēl pirms Zemes gravitācijas lauka atstāšanas. Pat vēl pirms kuģa pacelšanās.

Šajā lidojumā bija vēl deviņpadsmit citu zēnu. Viņi izkāpa no autobusa un devās uz liftu. Visi runāja un jokojās, un lielī­jās, un smējās. Enders klusēja. Viņš ievēroja, kā Grafs un citi virsnieki viņus vēro. Analizē. Jebkas, ko mēs darām, kaut ko nozīmē, Enders nosprieda. Viņi smejas. Es ne.

Viņš apsvēra iespēju pamēģināt līdzināties pārējiem zē­niem. Bet viņš nespēja izdomāt nevienu joku, un pārējo joki nelikās smieklīgi. Viņš nespēja smieties. Viņam bija bail, un bailes viņu darīja nopietnu.

Viņš bija ietērpts vienlaidu formas tērpā; bija jocīgi ne­just ap vidukli jostu. Tādā tērpā viņš jutās vienlaikus gan kā maisā, gan kails. Visapkārt bija televīzijas kameras, gluži kā nez kādi dzīvnieki, kas satupuši uz cilvēku pleciem. Cilvēki kustējās lēnām, lavījās kā kaķi, lai kameru kustības būtu plūdenas. Enders pieķēra sevi kustamies tieši tāpat.

Viņš iztēlojās sevi televīzijā. Intervija. Diktors jautā, kā jūs jūtaties, mister Vigin? Vispār — diezgan labi, tikai esmu iz­salcis. Izsalcis? O, jā. Pirms lidojuma divdesmit stundas ne­drīkst ēst. Cik interesanti! Es to nezināju! Patiesībā mēs visi esam izsalkuši. Un visu intervijas laiku Enders un puisis no televīzijas gorīsies operatora priekšā, sperot lielus, lokanus soļus. Puisis no televīzijas ļaus viņam runāt visu zēnu vārdā, lai gan Enders tik tikko spēj runāt pats savā. Beidzot Ende­ram bija jautri. Citi zēni viņam blakus ari smējās, taču viņiem bija citi iemesli. Viņi domā, ka es smejos par viņu joku, do­māja Enders. Taču es smejos par ko daudz jautrāku.

«Kāpiet augšup pa vienam," viņus pamācīja virsnieks. „Kad nonākat pie krēslu rindām, apsēdieties. Vietu pie logiem nav."

Tas bija joks. Citi zēni iesmējās.

Enders bija viens no pēdējiem — bet ne pats pēdējais. Televīzijas kameras tomēr nebija padevušās. Vai Valentīna redzēs mani iekāpjam kosmoplānā? Viņš domāja, vai nevaja­dzētu viņai pamāt, pieskriet pie operatora un pajautāt: „Vai es varu atvadīties no Valentīnas?" Viņš nezināja, ka cenzūra to izgrieztu, jo visiem zēniem, kas dodas uz Kaujas skolu, jābūt varoņiem. Viņi nedrīkst pēc kāda ilgoties. Enders nezināja par cenzūru, taču viņš saprata, ka skriešana pie kamerām būtu nevietā.

Viņš pārgāja pāri īsajam tiltiņam, kas veda uz ieeju kuģī. Viņš pamanīja, ka pa labi no viņa siena noklāta ar paklāju, it kā tā būtu grīda. Te sākās dezorientācija. Brīdī, kad viņš iedomājās par sienu kā grīdu, viņam likāsrka viņš staigā pa sienu. Viņš nokļuva blakus vēl kādām kāpnēm un ievēroja, ka virsmu aiz tām arī sedz paklājs. Es rāpjos augšup pa grīdu. Uz priekšu, soli pa solim.

Un tad — lai izklaidētos — viņš iztēlojās, ka rāpjas lejup pa sienu. Par spīti gravitācijai viņam izdevās acumirklī sevi prā­tā pārliecināt par to, lidz sasniedza tukšu krēslu. Viņš neviļus cieši pieķērās krēsla malām, kaut arī gravitācija viņu stingri turēja sēžam.

Pārējie zēni savos krēslos nedaudz lēkāja, brīžiem iedunkāja vai pagrūda viens otru, klaigāja. Enders uzmanīgi izvil­ka drošības jostas, izpētīja, kā tās jāsavieno, lai cieši aptver­tu viņu ap kājstarpi, vidukli un pleciem. Viņš iztēlojās kuģi, apgriezušos otrādi, karājamies virs Zemes, gravitācijai viņus cieši turot. Bet mēs aizšmauksim, viņš nodomāja. Mēs nokritīsim no šīs planētas.

Šajā brīdi viņš vēl nezināja, kāda tam īsti ir nozīme. Vēlāk viņš atcerēsies, ka jau uz Zemes viņš pirmoreiz iztēlojās to kā vienkāršu planētu — vienu no daudzām.

„0, tu jau esi ticis galā," teica Grafs. Viņš stāvēja uz kāpnēm.

,.Lidosiet kopā ar mums?" jautāja Enders.

„Es parasti nelidoju lejā, lai vervētu rekrūšus," Grafs teica. „Es galu galā tur esmu tā kā galvenais. Skolas administrators. Kā direktors. Viņi mani piekodināja atgriezties, citādi es zau­dēšu darbu."

Viņš pasmaidīja. Enders arī. Kopā ar Grafu viņš jutās ērti. Grafs bija labs. Un viņš bija Kaujas skolas direktors. Enders nedaudz nomierinājās. Viņam tur būs draugs.

Pieaugušie palīdzēja citiem zēniem piesprādzēties. Tad tika demonstrēta stundu gara filma par kosmoplānu lidojumiem, kosmisko lidojumu vēsturi vispār, par to iespē­jamo nākotni un SF zvaigžņu kuģiem. Ļoti garlaicīgi. Enders tādas filmas bija redzējis jau iepriekš.

Tiesa, viņš pats nekad nebija bijis kosmosa kuģī. Viņš arī nekad nebija karājies ar galvu uz leju virzienā no Zemes.

Pacelšanās nemaz nebija tik briesmīga. Tikai nedaudz. Kratīšanās, mirklis panikas: ja nu tas kļūst par pirmo ne­veiksmīgo pacelšanās mēģinājumu kopš kosmoplānu pirm­sākumiem? Pēc filmām nekādi nevarēja spriest, cik daudz un kas, guļot uz muguras šajos mīkstajos krēslos, ir jāpārcieš.

Pēc brīža kratīšanās izbeidzās un iestājās bezsvara stāvok­lis — viņu turēja vairs tikai jostas.

Enders jau bija atguvis orientēšanās spējas, tāpēc viņš ne­bija pārsteigts ieraugām Grafu atmuguriski rāpjamies augšup pa kāpnēm, it kā viņš rāptos lejup uz kuģa priekšgalu. Tāpat viņu nepārsteidza arī tas, kā Grafs, aizāķējis kāju aiz pakāpie­na un atspiedies ar rokām, pēkšņi piecēlās stāvus, it kā viņi atrastos parastā lidmašīnā.

Daži gan dezorientāciju pārcieta smagi. Kāds zēns rīstī­jās, un Enders saprata, kāpēc viņiem bija aizliegts divdesmit stundas pirms pacelšanās ko ēst. Vemšana bezsvara stāvoklī ne pie kā laba nenovestu.

Enderam Grafa rotaļāšanās ar gravitāciju likās interesanta. Viņš to turpināja prātā, iztēlojoties, ka Grafs karājas ar galvu uz leju no centrālās ejas, pēc tam — ka viņš stāv uz sānu sie­nas. Gravitāciju varēja iedomāties vērstu jebkurā virzienā. Kā vien es vēlos. Es varu likt Grafam stāvēt uz galvas, un viņš to nemaz nepamanīs.

„Par ko jūs uzjautrināties, Vigin?"

Grafa balss bija asa un dusmīga. Ko gan es esmu izdarījis, domāja Enders. Vai es iesmējos skaļi?

„Es uzdevu jautājumu, kareivi!" Grafs uzkliedza.

Ak, jā. Sākas apmācības. Enders bija redzējis kara filmas televīzijā, un tajās apmācību iesākumā virsnieks vienmēr daudz kliedza uz kareivjiem, pirms viņi kļuva par labiem draugiem.

„Jā, ser," Enders teica.

„Tad atbildi!"

„Es iztēlojos jūs karājamies aiz kājām ar galvu uz leju. Tas man likās smieklīgi."

Tagad, kad Grafs uz viņu vēsi skatījās, tas izklausījās muļ­ķīgi-

„Tev tas noteikti ir smieklīgi. Vai tāpat liekas vēl kādam?"

Neskaidri, noliedzoši čuksti.

„Un kāpēc gan nav?" Grafs nicīgi uzlūkoja viņus. „Vieni vienīgi idioti šajā lidojumā. Sīkie stulbeņi. Tikai vienam no jums pietika smadzeņu, lai apjēgtu, ka bezsvara stāvoklī ie­spējams izvēlēties jebkādu virzienu, kāds vien ienāk prātā. Saprati to, Šafts?"

Uzrunātais zēns pamāja.

„Ne velna tu nesaprati. Tas ir skaidrs. Ne vien muļķis — vēl arī melis. Šajā lidojumā ir tikai viens zēns, kuram ir vismaz kaut kādas smadzenes, un tas ir Enders Vigins. Paskatieties uz viņu rūpīgi, bērniņi. Viņš kļūs par komandieri, kamēr jūs tur augšā vēl vārtīsieties autiņos. Jo viņš prot domāt bezsvara stāvoklī, kamēr jūs te vemstaties vien."

Tā nevajadzēja notikt. Grafam bija viņš jāizsmej, nevis jā­slavē. Iesākumā viņiem abiem vajadzēja būt ienaidniekiem un tikai vēlāk — draugiem.

«Lielākā daļa no jums no skolas izlidos. Aprodiet ar to, bērniņi. Lielākā daļa no jums, kuriem pietrūks smadzeņu, lai spētu apgūt kuģu pilotēšanu kosmosā, reiz tiks nosūtīti uz Cīņas skolu. Lielāko daļu no jums pat nebūtu vērts sūtīt uz Kaujas skolu — jums vienkārši nav nepieciešamo īpašību. Bet daži no jums varētu tikt galā. Daži no jums varbūt cilvēcei kaut ko arī varētu nozīmēt. Bet labāk nerēķinieties ar to. Es ceru tikai uz vienu no jums."

Pēkšņi Grafs atmuguriski apmeta salto, ar rokām pieķērās kāpnēm, tad atrāva no tām kājas. Ja grīdā būtu lejā, viņš stā­vētu uz rokām, ja otrādi — karātos aiz tām. Pārvietojoties ar rokām, viņš devās uz savu sēdvietu.

«Izskatās, ka tev te nekas nemaz nebūs jādara," čukstēja zēns. kas sēdēja Enderam blakus.

Enders pakratīja galvu.

„Tu pat negribi runāt ar mani?" zēns jautāja.

„Es viņam neliku to visu stāstīt," Enders atčukstēja.

Pēkšņi viņš juta asas sāpes galvvidū. Vēlreiz. Sīki smiekliņi no aizmugures. Droši vien tur sēdošais zēns atbrīvojies no drošības jostām. Vēl viens sitiens pa galvu. Izbeidz, Enders domāja, es tev neko neesmu izdarījis.

Un vēl viens sitiens. Zēni smejas. Vai Grafs to neredz? Vai viņš tos neapstādinās? Un atkal sitiens, šoreiz spēcīgāks, pa­tiešām sāpīgs. Kur ir Grafs?

Tad viņš saprata. Grafs to bija izdarījis tīšām. Tas bija vēl sliktāk nekā televīzijas filmās. Kad seržants par tevi ņirgājas, tu kļūsti par savējo pārējiem, bet, kad tu patīc virsniekam, pārējie tevi ienīst.

„Ei, smerdeli," kāds no aizmugures čukstēja. Vēl viens si­tiens pa galvu.

„Patīk, ko? Ei, supergudreli! Kā ir?"

Un vēl viens sitiens — tik spēcīgs, ka Enders no sāpēm klusi ievaidējās.

Ja viņu tiešām bija iegāzis Grafs, ar citu palīdzību rēķinā­ties nevarēja. Viņš gaidīja nākamo sitienu. Tagad, viņš nodo­māja. Precīzi. Sāpēja, bet Enders gaidīja vēl nākamo sitienu. Tagad. Jā, tieši laikā. Es tikšu tev klāt, Enders nodomāja.

Tuvojoties kārtējam sitienam, Enders strauji izstiepa abas rokas, ieķērās zēna plaukstas locītavā un spēcīgi parāva to uz leju.

Normālas gravitācijas apstākļos zēns tikai atsistos pret Endera krēsla aizmuguri, saņemot triecienu pret krūškurvi. Bezsvara stāvoklī viņš pārkūleņoja pāri sēdeklim pilnībā. Enders to nebija gaidījis. Viņš nevarēja iedomāties, cik ļoti bezsvara stāvoklis var pastiprināt pat bērna kustību. Zēns turpināja kustēties, atsitās pret griestiem, tad pret citu zēnu, tad izlidoja ailā starp krēsliem, tad, vicinot rokas, ietriecās sienā nodalījuma priekšā un iekliedzās: viņš bija savainojis kreiso roku.

Tas notika dažu sekunžu laikā. Grafs tūlīt bija klāt un sa­tvēra zēnu. Caur tukšo aiļu viņš to veikli aizgrūda līdz citam virsniekam.

„Kreisā roka. Liekas, lauzta," viņš teica. Pēc mirkļa zēnam jau bija injicēts pretsāpju līdzeklis, viņš klusi gulēja gaisā, ka­mēr virsnieks uzlika šinu viņa rokai.

Enderam bija nelabi. Viņš bija domājis tikai saķert zēna roku. Nē! Nē, viņš tiešām bija domājis viņu savainot un bija rāvis no visas spēka. Viņš gan nebija vēlējies, lai to redzētu visi, taču zēns juta tieši tādas sāpes, kā Enders bija iecerē­jis. Viņu tikai bija nodevis bezsvara stāvoklis. Es esmu Pīters. Tieši tāds pats kā viņš. Šajā brīdī Enders patiešām ienīda sevi.

Grafs nostājās kabīnes priekšā.

,Jums tiešām pielec tik lēni? Vai ar saviem vārajiem prātiņiem to vēl neesat aptvēruši? Jums jākļūst par kareivjiem. Varbūt jūsu iepriekšējās skolās vai ģimenēs jūs bijāt varen svarīgi, varen stipri un gudri. Bet mēs izvēlamies labākos no labākajiem, un turpmāk jums nāksies saskarties tikai ar tā­diem bērniem. Un, kad es saku, ka Enders Vigins šajā lido­jumā ir pats labākais, saprotiet mājienu, aitasgalvas. Lieciet viņu mierā. Kaujas skolā bērni palaikam arī mirst. Es skaidri izteicos?"

Iestājās klusums. Zēns blakus Enderam pārvarītēm centās viņam nepieskarties.

Es neesmu slepkava, Enders nerimās sev atkārtot. Es ne­esmu Pīters. Lai ko Grafs teiktu, es arī nebūšu. Es neesmu slepkava. Es aizsargājos. Es ilgi turējos. Biju pacietīgs. Es ne­esmu slepkava.

Balss skaļrunī paziņoja, ka viņi tuvojas skolai. Bremzēša­na un savienošanās ar skolu ilga divdesmit minūtes. Enders palika iepakaļ pārējiem. Pārējiem pret to acīmredzot nebija nekādu iebildumu, tie rāpās augšup pa kāpnēm — virzienā, kas iepriekš, iekāpjot kuģī, bija uz leju. Grafs gaidīja šaura gaiteņa galā — tas veda no kuģa pašā skolas sirdī.

„Nu, vai lidojums bija labs, Ender?" Grafs priecīgi vaicāja.

„Man likās, ka jūs man esat draugs," Endera balss pret paša gribu trīsēja. Grafs likās nesaprotam.

„Kāpēc gan tu tā domā?"

„Tāpēc, ka… tāpēc, ka jūs ar mani runājāt tik laipni un godīgi. Jūs nemelojāt."

„Es arī tagad nemelošu," atbildēja Grafs. „Mans darbs nav būt draugam. Mans darbs ir sagatavot pasaulē labākos karavīrus. Labākos visā pasaules vēsturē. Mums vajag Napo­leonu. Aleksandru. Tiesa, Napoleons galu galā zaudēja, bet

Aleksandrs ātri izdega un nomira jauns. Mums vajag Jūliju Cēzaru, tikai viņš kļuva par diktatoru un tika nogalināts. Mans darbs ir sagatavot ideālu karavadoni un biedrus, kas tam būs vajadzīgi. Nekur nav teikts, ka man ar bērniem būtu jādraudzējas."

.Jūsu dēļ viņi mani tagad ienīst."

„Un? Ko tu iesāksi? Noslēpsies kaktā? Bučosi to sīkās pēc­puses, lai viņi tevi atkal mīlētu? Tikai vienā gadījumā viņi beigs tevi ienīst. Tev jābūt tik izcilam, ka viņi nespēj tevi ne­ievērot. Es viņiem paziņoju, ka tu esi labākais. Tā ka tagad pacenties."

„Bet ja es nespēšu?"

„Tad nebūs labi. Redzi, Ender, man ir žēl, ka tu esi vientuļš un nobijies. Bet tur ārā mūs gaida insektoīdi. Varbūt desmit miljardi, simts, miljons miljardu. Varbūt ar milzu floti. Ar mums neizprotamiem ieročiem, kāri tos izmantot, lai mūs iznīcinātu. Uz kārts nav likta pasaule, Ender. Tikai mēs. Tikai cilvēce. Pārējai biosfērai jau tas nav svarīgi, mūs var noslaucīt no tās virsmas, un tā pielāgosies situācijai, un evolūcija turpi­nāsies. Bet cilvēce nevēlas iet bojā. Kā suga mēs esam attīstī­jušies, lai vienmēr mēģinātu izdzīvot. Tas nedodas viegli, bet vismaz reizi dažu paaudžu laikā dzimst ģēnijs, kas izgudro riteni vai atklāj elektrību, vai konstruē lidmašīnu, ģēnijs, kas uzbūvē pilsētu, rada nāciju, izveido impēriju. Tu saproti, par ko es runāju?"

Enderam likās, ka viņš saprot, taču viņš nebija pārliecināts un neko neatbildēja.

„Nē. Protams, ne. Es mēģināšu skaidrāk. Cilvēki ir brīvi tikai, kamēr nav nepieciešami visai cilvēcei. Iespējams, tu tai esi nepieciešams. Lai kaut ko paveiktu. Varbūt cilvēcei esmu vajadzīgs arī es — lai noskaidrotu, kā tevi varētu izmantot. Kaut arī mēs kopā darītu visbriesmīgākās lietas, Ender, ja cilvēce tieši to dēļ spēs izdzīvot, būs skaidrs, ka esam bijuši derīgi instrumenti."

„Tas ir viss? Instrumenti?"

,.Indivīds ir tikai instruments, kas palīdz izdzīvot mums visiem pārējiem."

„Meli!"

„Nē, tikai puspatiesība. Par otru pusi varēsi domāt, kad būsim uzvarējuši karā."

„Tas būs beidzies, vēl pirms es kjūšu pieaudzis."

„Es ceru, ka tu kļūdies," teica Grafs. „Starp citu, šī mūsu saruna tev nemaz nenāk par labu. Pārējie zēni, bez šaubām, domā, ka Enders Vigins te pašlaik pielaizās Grafam. Ja paklī­dis baumas, ka tu esi skolotāju mīlulītis, varu derēt, drīz vien tev nāksies izlidot."

Citiem vārdiem — tinies prom un liec rftan mieru.

„Uz redzēšanos," Enders atvadījās un ienira gaiteni, kur bija devušies pārējie zēni."

Grafs vēroja viņu aizejam.

Viens no skolotājiem viņam līdzās jautāja:

„Tas ir īstais?"

„Kas to lai zina," atbildēja Grafs. „Ja ne, tad mums viņš drīz vien jāatrod."

,Varbūt tāda nemaz nav," teica skolotājs.

„Varbūt. Tādā gadījumā, Anderson, Dievs ir insektoīds. Drīkstat mani citēt."

„Labprāt."

Kādu bridi viņi stāvēja klusēdami.

„Anderson?"

„Mhm?"

„Tas bērns kļūdās. Es esmu viņa draugs."

„Es zinu."

„Viņš ir tik šķīsts. Viņam ir laba sirds."

„Es esmu lasījis ziņojumus."

„ Anderson, padomājiet, ko gan mēs ar viņu izdarīsim."

Andersons asi noteica:

„Mēs viņu izveidosim par pašu labāko karavadoni visā pa­saules vēsturē."

„Un tad uzkrausim uz viņa pleciem visas pasaules likteni. Viņa paša dēļ es ceru, ka viņš nav īstais."

„Galvu augšā. Insektoīdi var pagūt piebeigt mūs visus, pirms viņš vispār pabeigs skolu."

Grafs pasmaidīja.

Jums taisnība. Un es jau jūtos labāk."